Читать книгу Nakts pieder mīlētājiem - Džūda Devero - Страница 5

Kad Džeka pamodās, viņas lūpās rotājās smaids, bet tādi bija visi viņas rīti Edilīnā. Viņa juta, ka todien sāksies patiesā dzīve. Tā, protams, bija absurda ideja.

Cilvēka dzīve nesākas divdesmit sešu gadu vecumā.

Varbūt nevis sāksies dzīve, bet notiks kaut kas nozīmīgs.

Džeka salika rokas aiz galvas un atslābinājās spilvenu kaudzē. Istaba bija patiešām skaista. Gulta bija aprīkota ar biezu, ērtu matraci un kā radīta omulīgai atpūtai un sapņiem. Un seksam.

Par to iedomājusies, Džeka plati pasmaidīja, jo atsauca atmiņā iepriekšējās dienas vakaru. Smiekli tumsā un vīrietis, kuru nevar saskatīt. Viņa balss un elpa uz vaiga. Džeka nekad iepriekš nebija piedzīvojusi kaut ko tik romantisku. Žēl, ka mēnessgaisma nespīdēja no rīta un neļāva uzturēt sapņaino noskaņojumu. To nodomājusi, Džeka iesmējās. Rītausma atgrieza viņu realitātē un atgādināja par gaidāmo darbu.

“Kima atbrauks man pakaļ un aizvedīs uz Edilīnu. Kas notiks, ja es satikšu doktoru Tristanu Oldridžu? Vai mēs sasveicinoties paspiedīsim viens otram roku? Vai mēs izturēsimies pieklājīgi? Vissliktāk būtu, ja Tristans atvainotos par vakarvakarā teikto. Bet varbūt tomēr nenožēlos, ka stāstījis par jūtām pret sievieti, kura apprecējās ar citu vīrieti,” Džeka cerēja.

Protams, Džeka vakarā nevarēja tikties ar Tristanu. Viņš skaidri norādīja, ka meklē sievu, tāpēc tikšanās bija neiespējama. Džeka bija nupat ieradusies pilsētā, tāpēc Tristans izmēģināja veiksmi ar viņu. Diemžēl abpusējam flirtam bija lemts beigties ar sirdssāpēm. “Kad es došos atpakaļ uz Ņujorku, Tristans būs satriekts. Nē, es nedrīkstu ar viņu satikties.”

Viņa izkāpa no gultas, saģērbās un gatavojās doties lejā. Kimai bija jāierodas pēc stundas. Atvērusi dzīvokļa durvis, viņa tūdaļ sajuta bekona un kaut kādu konditorejas izstrādājumu smaržu. “Vai tie ir banānu kēksiņi?”

Džeka mazliet uztraucās par tikšanos ar Vingeitas kundzi un prātoja, vai izvairīgā Lūsija metīsies bēgt, līdzko viņu ieraudzīs. Tomēr virtuvē skanēja smiekli.

Lielajā telpā bija divas sievietes. Abas bija uzposušās un diezgan izskatīgas. Augumā īsākā stāvēja pie plīts, savukārt garākā tobrīd klāja galdu. Džeka uzreiz saprata, kas viņas ir. Garākajai sievietei piemita eleganta stāja, un kļuva skaidrs, kāpēc viņu uzrunā par Vingeitas kundzi. Džekai to neviens nebija teicis, tomēr viņa uzreiz zināja, ka tikai Tristans un viņa māsa sauc šo sievieti par Līvijas kundzi. Īsākā sieviete – Lūsija – draudzīgi smaidīja. Džeka iedomājās, ka viņas tēvam patiktu šo glīto sieviešu sabiedrība.

– Sveika! – ierunājās garākā sieviete. – Nāc, brokastosim kopā! Es esmu Olīvija Vingeita, un šī ir Lūsija Kūpere.

– Labrīt, – Džeka atbildēja un skatījās uz Lūsiju, kura stāvēja pie plīts ar pannu rokās. Viņa neizskatījās pēc cilvēka, kurš slēpjas no apkārtējās pasaules.

– Mums ir bekons, olu kultenis un banānu kēksi, – Lūsija ierunājās. Balss bija patīkama un radīja iespaidu, ka viņa mīl dzīvi. – Ko tu vēlies? Varbūt no visa pa druskai?

– Visu, – Džeka atbildēja. – Es vakar nepaēdu vakariņas.

– Tu pārradies vēlu, – Vingeitas kundze ierunājās, un abas sievietes palūkojās uz Džeku, it kā gaidītu paskaidrojumu.

“Mazpilsēta,” Džeka nodomāja. “Daudzdzīvokļu namā Ņujorkā neviens neievēroja, cikos es pārnāku mājās.”

– Es aizmigu guļamkrēslā, – viņa paskaidroja.

– Jā, es redzēju, ka mēbeles ir pārvietotas, – Lūsija teica un izņēma kēksus no krāsns.

Džeka klusībā pārmeta sev, ka nav nolikusi mēbeles atpakaļ vietā. Tomēr bija pārāk tumšs.

– Tas nekas, – Vingeitas kundze viņu mierināja. – Tristans šorīt visu sakārtoja. Viņš joprojām mēdz klaiņot apkārt tumsā. Labi, ka viņš vakar pār tevi nepaklupa.

Izvairīdamās no Vingeitas kundzes skatiena, Džeka apsēdās pie galda. Uz tā bija bļoda ar kazenēm, un viņa apēda vienu ogu.

– Es esmu daudz dzirdējusi par Tristanu. Vai viņš te bieži ciemojas?

– Viņš atnesa ogas un nupat aizgāja, – Vingeitas kundze atbildēja. – Tās aug pie viņa mājas.

– Protams, viņš arī apsmidzināja un apkopa savus augus, – teica Lūsija.

– Kima Tristanu bieži piemin. Kāds viņš ir? – Džeka jautāja, cenzdamās runāt pēc iespējas ikdienišķākā tonī.

– Kluss un strādīgs puisis, – Vingeitas kundze atbildēja.

– Brīnišķīgs un izpalīdzīgs vīrietis. Viņš man ir daudz palīdzējis, – Lūsija teica.

– Kā ārsts?

– Nē! Kad saņēmu trīs simti astoņdesmito, Tristans palīdzēja saprast, kā jālieto pusautomātiskā adata.

– Vai tu runā par šujmašīnu? – Džeka jautāja.

– Jā, protams, – Lūsija apstiprināja.

– Tev jāredz Lūsijas darbistaba un visas viņas šujmašīnas! – Vingeitas kundze piekodināja.

– Es nupat iegādājos sašiko, – Lūsija lepni paziņoja, bet nepaskaidroja, par ko ir runa. – Patiesību sakot, tagad es pati protu ievērt diegu savās šujmašīnās, bet mums ar Tristanu ir tik jaukas sarunas, ka es labprātāk izliekos, ka neko nesaprotu.

– Tristana sabiedrība vienmēr sagādā prieku, – Vingeitas kundze piebalsoja un nolika uz galda grozu ar karstiem kēksiem. – Vai jūs neesat tikušies? – viņa uzrunāja Džeku.

– Nē, es neesmu viņu satikusi. – Džeka palūkojās uz Vingeitas kundzi. – Kima teica, ka tu pazīsti Tristanu kopš viņa bērnības.

– Jā. – Sieviete pasmaidīja. – Viņš sāka nākt ciemos, kad vēl valkāja autiņbiksītes. Es viņu pabaroju, aizvedu mājās un katru reizi piekodināju, lai viņš vairs nenāk ciemos bez mātes atļaujas. Man patika Tristana sabiedrība, tomēr es domāju, ka māte uztrauksies, ja nevarēs viņu atrast. – Vingeitas kundze nopūtās. – Tristans nepaklausīja. Es allaž piezvanīju viņa mātei, līdzko ieraudzīju viņu savā dārzā.

Lūsija pasniedza Džekai šķīvi ar bekonu un olu kulteni.

– Tristans dara tikai to, ko pats grib.

– Tā gan, – Vingeitas kundze piekrita, un viņas balsī skanēja apbrīna.

– Vai Tristans ir precējies? – Džeka jautāja. Viņa jau zināja atbildi, bet gribēja, lai sievietes turpina runāt.

– Nē, – Lūsija atbildēja. – Viņš ir pavisam brīvs. Viņam šobrīd nav pat draudzenes.

– Ja Tristans ir tik izcils, kāpēc neviena nav viņu nogrābusi? – Džeka painteresējās. Tā kā sievietes neatbildēja, viņa turpināja: – Vai es pateicu kaut ko sliktu?

– Nē, – Lūsija attrauca. – Lielākā daļa Edilīnas sieviešu ir mēģinājušas iekarot doktora Trisa sirdi, bet nevienai tas nav izdevies.

– Viņš ir vienlaikus neprecēts un precēts, ja saproti, ko ar to gribu teikt, – piebilda Vingeitas kundze.

– Tātad viņš pamet sievietes? – Džeka jautāja. – Viņš ļauj sevī iemīlēties un tad pārtrauc attiecības?

– Nē! – abas sievietes iesaucās.

– Drīzāk jau sievietes viņu vajā, – Vingeitas kundze paskaidroja. – Viņš sievietēm patika jau bērnībā.

– Tristans ir ļoti glīts, – Lūsija piebilda.

– Ak tā? – Džeka atbildēja un iekodās kēksiņā. – Cik glīts? – Vingeitas kundze un Lūsija sastinga un paskatījās uz Džeku, tādēļ viņa piemetināja: – Tik glīts?

– Jā, – Vingeitas kundze un Lūsija apstiprināja.

Kādu brīdi visas trīs sievietes klusēja. Tad Vingeitas kundze iepazīstināja ar virtuves lietošanas noteikumiem.

– Ja tu iedosi produktu sarakstu, Lūsija nopirks visu vajadzīgo un atdos tev pirkuma čeku. Viņai patīk apmeklēt pārtikas veikalu, turpretī man ļoti nepatīk.

– Bet es domāju… – Džeka iesāka, bet aprāvās. Ja Lūsija apmeklēja pārtikas veikalu, viņai nebija bail no sabiedrības.

– Vai tu vingro? – Vingeitas kundze painteresējās.

– Vingroju? Sporta zālē?

– Jā.

– Cenšos, – Džeka atzina, – tomēr dzīve Ņujorkā ir diezgan haotiska. Es bieži pārvietojos ar kājām.

– Tu vari pastaigāties dārzā, – Lūsija ierosināja.

– Un vari mums pievienoties, – teica Vingeitas kundze. – Es pārnāku mājās no darba trijos pēcpusdienā, tad mēs nokāpjam pagrabā, ieliekam atskaņotājā kādu no Lūsijas diskiem un vingrojam vienu stundu. Pēc tam mēs dzeram tēju Tristana orhideju ielokā.

Džeka pielieca galvu, lai apslēptu smaidu. “Kā vingro divas pusmūža sievietes? Desmit kāju vingrinājumi un viens pietupiens? Divpadsmit roku vingrinājumi ar divas mārciņas smagām hantelēm?”

– Dari, kā vēlies, – Vingeitas kundze paskaidroja. – Rudenī Edilīnā tiks atvērta sporta zāle. Lūsij, kādus sporta veidus tur piedāvā?

– Dažādus cīņu elementus. Manuprāt, tur ir daudz jāboksējas.

– Tas man ir par grūtu, – Džeka atzina, un sievietes pasmaidīja. – Varbūt es jums šopēcpusdien pievienošos.

– Labprāt! – Lūsija iesaucās.

Vingeitas kundze paskatījās uz Džeku.

– Vai vakar, kad tu aizmigi ārā, tev netraucēja odi? – Tie man nekad netraucē, – Džeka atbildēja. – Odi dzeļ manam brālim, tomēr manu tēti un mani neaiztiek.

– Tu esi tāda pati kā Tristans, – Vingeitas kundze teica. – Viņa māte un māsa var lietot trīs dažādus pretodu līdzekļus, tomēr tiek sadzeltas, bet ne Tristanu, ne viņa tēvu odi neaiztiek. – Viņa nodūra skatienu. – Kad ieraudzīju, ka mēbeles ir pārvietotas, nodomāju, ka jūs ar Trisu satikāties.

– Tā nebija, – Džeka atbildēja, tomēr juta, ka nosarkst. “Es nemūžam nevarētu strādāt par spiedzi. Kā lai meloju šīm jaukajām sievietēm?”

Vingeitas kundze grasījās turpināt sarunu, bet pagalmā zem automašīnas riepām nočirkstēja grants.

– Tur droši vien brauc Kima, – Džeka ierunājās. – Mēs ar viņu… – Viņa apklusa, jo Lūsija piepeši pielēca kājās un izskrēja no virtuves. – Ko es tādu pateicu?

– Tu nepateici neko sliktu, – Vingeitas kundze viņu mierināja. – Man ir laiks doties uz darbu, un Lūsija ir… ē, mazliet… nu, kautrīga.

“Vismaz es neesmu vienīgā, kura neprot melot,” Džeka nodomāja. “Kāpēc lai Lūsija Kūpere, kura nemaz neatstāj kautrīga cilvēka iespaidu, izvairītos no Kimas?”

Pēc pusstundas Džeka un Kima automašīnā devās uz Edilīnu. Kamēr Džeka gatavojās braucienam, Kima apciemoja Vingeitas kundzi.

– Viņa priecājas par tavu ierašanos, – Kima apgalvoja. – Viņa grib aplūkot tavus akvareļus, bet pieļauj, ka tu iebildīsi.

– Es tos labprāt parādīšu. Rīt uzņemšu fotogrāfijas un izlemšu, ko darīt tālāk.

Pirmajā reizē, kad Džeka ciemojās Edilīnā, viņa uzņēma fotogrāfijas, vēlāk tās palielināja, izveidoja glītas kombinācijas un pārveidoja gleznās. Kopš tā laika viņa biežāk gleznoja, par paraugu ņemot fotogrāfiju, nevis īstu modeli.

– Tātad tu brokastoji kopā ar Lūsiju?

– Jā, – Džeka atbildēja. Viņa negribēja atklāt, ka Lūsija aizbēga uzreiz pēc Kimas ierašanās, jo tas draudzeni aizvainotu.

– Viņa ir ļoti noslēgts cilvēks, – Kima sacīja. Viņa iebrauca šaurā ielā un novietoja automašīnu pie veikala. – Vai neiebilsti, ja vispirms aplūkosim manu veikalu?

– To es gribu redzēt vairāk par visu.

Kimas veikaliņu Džeka bija redzējusi jau divkārt. Protams, viņa ieradās uz veikala atvēršanas pasākumu, bet pirms vairākiem mēnešiem Kima atjaunoja apgaismojumu un apgādāja telpas ar jaunu paklāju. Džeka bija redzējusi to fotogrāfijās, bet realitātē viss izskatījās vēl labāk. Prasmīgi ierīkotais apgaismojums radīja iespaidu, ka visas dārglietas atrodas atsevišķos nodalījumos. Papildus izceltajiem juvelierizstrādājumiem veikalā varēja iegādāties arī vietējiem iedzīvotājiem paredzētus saderināšanās gredzenus. Kima parādīja Džekai kasti ar gredzeniem, kas bija izrotāti ar dārgakmeņiem.

– Es tos izstrādāju tieši cilvēkiem, kuri precas otrreiz vai vēlas atjaunot laulību zvērestu. Šai kolekcijai es devu nosaukumu “Mūžīgi”.

Džeka pasmaidīja. Kaut gan Kima no visām trim draudzenēm allaž domāja vispraktiskāk, dziļi sirdī viņa bija ļoti romantiska.

– Sofija kolekcijai dotu nosaukumu “Kārtējā salauztā sirds”, – Džeka teica, un Kima iesmējās.

– Man viņas tik ļoti pietrūkst! – Kima teica.

– Vai tu viņu joprojām neesi atradusi?

– Nē, – Kima atzina. – Man ir ideja! Manas radinieces Sāras jaunajam vīram ir sakari FIB. Iespējams, ka viņš varēs Sofiju atrast.

– Baidos, ka Sofija nevēlas, lai viņu atrod. Viņa zina, kur mēs dzīvojam. Viņa ir pietiekami dzirdējusi par Edilīnu un Leitonu veikalu. Ja gribētu, Sofija ar mums sazinātos.

– Iespējams, ka tev taisnība, – Kima piekrita, – tomēr man gribas pārliecināties, vai viņai nekas nekaiš.

Varbūt man izdosies viņu pierunāt atbraukt uz Edilīnu, ja pateikšu, ka šovasar te dzīvosi tu.

– Visi apgabala vīrieši viņā iemīlēsies, – Džeka atbildēja, tomēr viņas sejā parādījās smaids, atsaucot atmiņā Tristana stāstu par fotogrāfiju. “Vai viņš patiešām nolocīja to daļu, kurā redzama Sofija?” Džeka tam īsti neticēja, jo Sofijai vienmēr bija plašs pielūdzēju loks. Kopmītnēs puiši piedāvāja panest viņas grāmatas. Dejās Sofiju uzlūdza vismaz seši vīrieši, un nedēļas nogalēs viņa reizēm gāja uz trim randiņiem dienā. Sofija tos dēvēja par “bezmaksas pusdienām”. “Ja netiekos ar vīriešiem, man nav ēdamā,” Sofija apgalvoja. Viņa nāca no trūcīgas ģimenes, un katrs nopelnītais dolārs bija svarīgs. Viņa nepieņēma Kimas un Džekas palīdzību un par visu maksāja pati, pat trešdaļu no picas cenas. “Vīriešiem ir par visu jāmaksā,” viņa mēdza teikt.

Izlaiduma dienā Sofija, Kima un Džeka apskāvās, raudāja un zvērēja mūžīgu draudzību. Džeka un Kima turēja solījumu, bet Sofija pazuda. Viņas darīja visu iespējamo, lai sazinātos ar pazudušo draudzeni, tomēr tas neizdevās. Pirms trim gadiem Kima devās uz mazpilsētu Teksasas pavalstī, kur Sofija uzauga, tomēr tur neviens par viņu nebija dzirdējis. Arī fotogrāfijā mazpilsētas iedzīvotāji viņu nepazina.

– Vai viss, ko Sofija par sevi stāstīja, bija meli? – Kima tovakar telefonsarunā jautāja Džekai.

– Tādā gadījumā viņai bija iemesls melot, – Džeka atbildēja.

Viņas zināja, ka Sofija nevēlas satikties, tomēr cerēja, ka viendien draudzene atkal uzradīsies.

Kad Kimas veikals bija apmeklēts, abas sievietes pastaigājās pa Edilīnu un piestāja Vingeitas kundzes veikalā “Vakardiena”.

Džeku saviļņoja redzētais – bērnu un zīdaiņu apģērbi no pasaulē mīkstākās kokvilnas, rotāti ar mežģīnēm un izšuvumiem. Viņa aplūkoja kleitiņu, kuras svārku daļā bija iešūta mežģīņu sirds. Vīles nemanīja – mežģīnes bija piešūtas pie auduma ar gandrīz nemanāmiem dūrieniem.

Vingeitas kundze teica, ka apģērbi tiek šūti pēc ļoti senām metodēm. Agrāk mežģīnes audumam piestiprināja ar roku, bet mūsdienās tas tika darīts ar šujmašīnu. Džekai bija pieredze šūšanā, tāpēc viņa spēja novērtēt precīzo un māksliniecisko darbu.

Viņa gribēja uzdot Vingeitas kundzei jautājumus par šūšanas metodi, bet tas nozīmēja, ka būs jārunā par Lūsiju. Vispirms viņa vēlējās uzzināt, kāpēc Lūsija izvairās no sabiedrības.

– Vai pēcpusdienā tiksimies? – Vingeitas kundze apjautājās, kad abas draudzenes grasījās doties projām.

– Vēl nezinu. – Džeka jautājoši palūkojās uz Kimu.

– Vai mums ir kaut kas ieplānots pulksten trijos?

– Vispār man jātiekas ar dažiem tirgotājiem. Tu vari nākt man līdzi.

– Paldies, bet nē, – Džeka atbildēja un uzsmaidīja Vingeitas kundzei. – Izskatās, ka es jums pievienošos. Izgājusi no veikala, Kima apjautājās, par ko ir runa.

– Viņas grib, lai mēs kopā vingrojam.

– Viņas? Vingeitas kundze un noslēpumainā Lūsija?

– Lūsija nav… – Džeka aprāvās. Ja viņa pateiktu pārāk daudz, Kima sāktu uzdot jautājumus, uz kuriem pagaidām nebija atbilžu. – Vai esi izsalkusi?

– Izbadējusies, – Kima atzina. – Divas mājas tālāk ir sviestmaižu veikals.

– Perfekti, – Džeka atbildēja.

Jaukajā veikaliņā viņas pasūtīja maltīti un apsēdās pie galda ar marmora virsmu.

– Pastāsti man vēl kaut ko par savu reklāmas kampaņu, – Džeka teica un nolika lielo rokassomu uz grīdas pie krēsla.

– Kā jau parasti, mīlestības un romantikas tēma. Tā kā mani iedvesmo daba, es iedomājos, ka rotaslietās jāatveido ziedu motīvi. Vai tu varēsi uzgleznot Tristana orhidejas?

– Jā, protams! Vai tu gribētu reklāmas kampaņā iekļaut kādu stāstu?

– Kā tu to domā? Vai man palūgt brālēnam Ljūkam Edamsam, lai kaut ko uzraksta, un pieskaņot stāstam dārglietas?

– Apmēram. – Jauniņa viesmīle atnesa ēdienu. Kad abas sievietes atkal palika divatā, Džeka turpināja:

– Stāsta pamatā varētu būt mīts par Erotu un Psīhi.

– Jā, es to atceros, tomēr man jāatsvaidzina atmiņa. – Tas ir tikai ierosinājums, – Džeka piebilda. – Ja tu ievietosi reklāmu vienā un tajā pašā žurnālā, stāstu varētu publicēt vairākos turpinājumos.

– Un katram turpinājumam varētu pieskaņot dārglietas, – Kima teica. – Tā ir laba ideja. Kā tev tā ienāca prātā?

– Kāds par to runāja, – Džeka atbildēja un nokoda maizi.

Kima palocīja galvu.

– Eņģeļi, loki un bultas, puķu dārzs…

– Kā arī skaists vīrietis, – Džeka piebilda.

– Viņš varētu pasniegt savai mīļotajai sievietei dārglietas, – Kima turpināja. – Man patīk! Tev vienmēr labi padevušies portreti. Vai tu varētu tos uzgleznot?

– Ja atradīsi modeli, kurš ir skaists kā Afrodītes dēls, es to izdarīšu, – Džeka pajokoja.

Kima nevilcinājās.