Читать книгу Nakts pieder mīlētājiem - Džūda Devero - Страница 2

Edilīna, Virdžīnijas pavalsts

2011. gads

Džeka Leitone pavadīs Edilīnā visu vasaru!

Doktors Tristans Oldridžs pārtrauca telefona sarunu ar māsīcu Kimu. Beidzot notika kaut kas labs. Pēdējo nedēļu laikā Tristans jutās kā nebeidzamā ceļā uz elli.

Viņam niezēja ieģipsētā roka, un viņš pūlējās to pakasīt ar drēbju pakaramo. “Kāda jēga no manas mediķa izglītības, ja pret mokošu niezi man ir tikai tāds līdzeklis?”

Kā parasti, Tristans centās nedomāt par notikumu pirms vairākām nedēļām. Ceļā uz lidostu viņš aptvēra, ka atstājis mājās mobilo telefonu. Un vienīgajam ārstam mazpilsētā jābūt vienmēr sasniedzamam. Viņš devās atpakaļ un mājās pieķēra zagļus – piepeši pakausī saņēma sitienu ar golfa nūju un noripoja no kalna. Tagad viņam bija ieģipsēta roka. Pensionētais tēvs pārņēma praksi un dēlam lika atpūsties. Neko nedarīt. Ļaut rokai sadzīt.

Pēc šī paziņojuma Tristans svārstījās starp iespēju izdarīt pašnāvību un slepkavību. Kā lai neko nedara? Jā, neskaitāmas reizes daudzu gadu garumā viņš saviem pacientiem teica tieši to pašu, ko viņam tagad teica ārsts, – savilka seju nopietnā izteiksmē un rekomendēja atrast nodarbes, ko iespējams veikt ar vienu roku vai kāju. Tagad viņš pats saprata, ka tas ir neiespējami.

– Man ir pacienti. Visi pilsētas iedzīvotāji paļaujas uz mani, – viņš skaidroja ārstam.

– Vai tu esi vienīgais, kurš prot ārstēt šos cilvēkus? – ārsts atbildēja, pacēlis uzaci. Viņš neizprata Tristana stāvokli un neizrādīja līdzjūtību. Tristans apsvēra iespēju ar krēslu uzbraukt ārsta stetoskopam, kamēr tas ielikts viņam ausīs.

Tēvs izturējās vēl sliktāk. Viņš ieradās no Sarasotas, kur dzīvoja kopš aiziešanas pensijā, iegāja Tristana kabinetā – tajā pašā, kas agrāk piederēja viņam, – un uzreiz sāka sūdzēties. Tēvs ieraudzīja Tristana veiktās pārmaiņas un paziņoja, ka viss bija jāatstāj kā iepriekš. Kad Tristans protestēja, tēvs viņam pavēlēja iet mājās un atpūsties.

“Ko lai es tur daru?” Tristans aiziedams prātoja.

Viņš apsvēra iespēju aizbraukt no Edilīnas, bet šī ideja viņam nepatika. Mājās bija vislabāk, turklāt viņam bija jārūpējas par augiem un jāpieņem pacienti, kurus tēvs nepazina.

Tomēr vasara rādījās tumšās krāsās, un Tristans to gaidīja ar bailēm.

Tad piezvanīja Kima un apvaicājās par viņa veselību. Tristans vairījās teikt patiesību, tomēr vairākas reizes nopūtās, un Kima viņu apbalvoja ar līdzjūtību. Pēc tam viņa pavēstīja lieliskos jaunumus – Kimas draudzene Džeka Leitona plāno pavadīt visu vasaru Edilīnā un gleznot. Pirmā lieliskā ziņa kopš brīža, kad Tristans attapās guļam sava īpašuma nomalē ar lauztu roku. Viņš atdzīvojās ikreiz, kad izdzirdēja Džekas vārdu. Abi satikās pirms vairākiem gadiem, kad Džeka ieradās Edilīnā. Tolaik viņa bija pusaudze un Triss bija jauns ārsts, kurš strādāja tēva pakļautībā.

Kimas vecāki sarīkoja viesības un ielūdza daudzus radiniekus, kuri iepazinās ar Džeku. Māja izrādījās pilna ar cilvēkiem, kuri bija pazīstami visu mūžu un informēja cits citu par jaunumiem savā dzīvē. Triss vienīgais pamanīja, ka Džeka aizbēg pa pagalma puses durvīm. Viņš grasījās aiznest meitenei kokteili “Margarita”, bet atcerējās, ka viņai ir tikpat gadu, cik Kimai – deviņpadsmit. Tristans aiznesa Džekai limonādi.

– Vai esi izslāpusi? – viņš jautāja un pasniedza meitenei glāzi.

– Jā, – viņa atbildēja un paņēma dzērienu, bet tikpat kā neskatījās uz Tristanu.

Tristanu izbrīnīja Džekas vienaldzība, jo visu dzīvi viņš bija saņēmis komplimentus par pievilcību. Attiecības ar meitenēm viņam nesagādāja grūtības – meitenes nāca pašas. Tomēr Džeka nenovērsa skatienu no mēness un nelikās ne zinis par viņa skaistumu. Agrāk viņa bija tikai “Kimas draudzene no augstskolas”, bet tovakar Triss viņu aplūkoja rūpīgāk. Augums bija garš un slaids, apveltīts ar izliekumiem pareizajās vietās. Viņai mugurā bija džinsi un krekls, kas neuzkrītoši piegūla perfektajām auguma formām, un Trisam tas patika. Džeka izskatījās izsmalcināta, pat eleganta. Seja bija ļoti glīta, un to ieskāva īsi apgriezti tumši mati. Zaļās acis atgādināja orhideju ziedlapiņas, un Trisam gribējās noskūpstīt viņas uzrauto deguntiņu. Lūpas šķita perfekti veidotas, bet tobrīd bija savilktas neparasti skumjā izteiksmē. Vairāk par visu pasaulē Triss gribēja atbrīvot viņu no skumjām.

– Vai mēs esam pārāk uzmācīgi? – viņš jautāja.

– Jā, – Džeka godīgi atzina. – Kimai ir tik daudz radinieku, ka es… – Viņa apklusa un paskatījās uz Tristanu. – Atvaino, ka esmu tik negatīvi noskaņota. Es esmu pateicīga Kimas ģimenei par ielūgumu uz viesībām, bet man ir grūti iepazīties ar tik daudziem cilvēkiem vienlaikus. Atvaino, bet es aizmirsu tavu vārdu.

– Tristans.

– Jā, rakstnieks.

– Nē. – Tristans viņai ķircinoši uzsmaidīja.

– Advokāts?

– Tikai ne to! – Viņš nolika glāzi un atbalstīja elkoņus pret lieveņa zemo ķieģeļu sienu.

– Vai tu esi viens no tiem… – Džeka savicināja roku.

– Kaut kas saistībā ar automašīnām?

– No Freizeru ģimenes? Nē, es esmu Oldridžs.

Džeka pagriezās un aplūkoja Tristanu, savilkusi glīto seju domīgā izteiksmē, tad pasmaidīja. Kad Triss to ieraudzīja, viņa sirds salēcās. Viņa bija patiešām skaista. Mēnessgaisma rotaļājās uz meitenes ādas, kas likās balta kā alabastrs.

– Tu esi ārsts! Tāpat kā Rīds.

Tristana smaids spēja savaldzināt jebkuru sievieti, tomēr Džeku tas atstāja vienaldzīgu. Viņa jautājoši lūkojās Tristanam acīs.

– Jā, es esmu ārsts un strādāju Edilīnā.

Džeka pielieca galvu.

– Tev patīk būt ārstam vai arī tu to dari, jo visi Oldridži ir ārsti?

Atrasties mēnesnīcā kopā ar glītu sievieti, kura uzdod personiskus jautājumus, Tristans nebija pieradis. Sievietes mēdza viņam rādīt aizdomīgas dzimumzīmes vai koķetēt, bet Džeka bija pirmā, kura interesējās par viņa dzīvi.

– Es…

– Ja tu teiksi, ka gribi palīdzēt cilvēkiem, tas neskaitīsies, – Džeka piekodināja.

Tristans gribēja sekot Džekas piemēram un runāt nopietni, tomēr iesmējās. Tieši to viņš grasījās teikt. Kādu mirkli viņš apdomāja uzdoto jautājumu.

– Varētu apgalvot, ka man nebija izvēles. Kopš sevi atceros, es gribēju kādu izārstēt. Bērni nesa man ievainotus dzīvniekus, un es apsaitēju viņu brūces.

– Arī tavs tēvs ir ārsts. Vai viņš tev palīdzēja?

– Nē, – Triss atbildēja un pasmaidīja. – Viņš bija pārāk aizņemts darbā ar cilvēkiem. Tomēr viņš mani saprata. Teica, ka bērnībā darījis to pašu. Man palīdzēja māte. Viņa no bēniņiem izvilka tēva vecās mācību grāmatas, un mēs kopā iemācījāmies izgatavot šinas un sašūt brūces. Mamma droši vien lūdza padomu tēvam, bet bija jauki mācīties kopā ar viņu.

– Man patīk šis stāsts, – Džeka atzina un pievērsa skatienu mauriņam. – Mana māte nomira, kad biju ļoti jauna, un es viņu neatceros. Par mani vienmēr rūpējās tēvs. Viņš ir lielisks cilvēks un ir daudz man iemācījis.

– Izklausās, ka tev pietrūkst tēva, – Triss piebilda klusā balsī. Viņš nespēja pretoties kārdinājumam un piegāja tuvāk. Nekad iepriekš viņš nebija juties tik tuvs sievietei, kura nav viņa radiniece. Viņš gribēja paņemt Džeku aiz rokas un ievest tumsā, apsēsties un runāt visu nakti. – Vai tu… – viņš iesāka, bet apklusa, jo kāds atvēra mājas slīdošās durvis.

– Lūk, kur tu esi! – Kima uzrunāja Džeku. – Visi tevi meklē. – Viņa jautājoši lūkojās pārmaiņus uz Trisu un Džeku un prātoja, kas notiek.

Džeka paspēra soli uz priekšu un atskatījās uz Tristanu.

– Bija jauki ar tevi iepazīties. Ceru, ka neradīsies vajadzība apmeklēt tavu kabinetu, – viņa piebilda un devās līdzi Kimai atpakaļ mājā.

Tā bija pēdējā reize, kad Tristans redzēja Džeku. Viņš gribēja uzaicināt Džeku un Kimu ciemos, bet pacientes kājā iemetās trombs, un viņa bija jātransportē uz Ričmondu. Tristans devās līdzi. Vēlāk izrādījās, ka Džeka jau atgriezusies Ņūdžersijā. Viņš nešaubījās, ka meitenes atmiņās ir palicis tikai kā viens no Kimas radiniekiem.

Tristans sev iegalvoja, ka nav noticis nekas slikts. Džekai bija tikai deviņpadsmit, bet viņam – divdesmit septiņi gadi. Vajadzēja samierināties ar centieniem izvilkt no Kimas informāciju. Tristans ikreiz izlikās vienaldzīgs, tomēr bieži apjautājās par Džeku.

– Kā klājas tavai draudzenei… kā viņu sauca? Pareizi, Džeka! Kā viņai tagad klājas? Vai kādai no jums ir jauns draudziņš? Vai kādai no jums ir nopietnas attiecības?

Visi jautājumi tika uzdoti draudzīgā tonī, un Kima tā arī nesaprata, ko Tristans patiesībā vēlējās uzzināt. Viņa atbildēja, ka Triss ir labs draugs, jo atceras viņas augstskolas gadu istabas biedreni, un vēl labāks, jo uzklausa viņas nerimstošās pļāpas par notiekošo skolā. Kima pastāstīja, kā Džekas tēvs meitu nomoka ar uzmācīgu kontroli, kā viņa glezno un kādi draudziņi uzrodas viņas dzīvē. Lai gan Kima stāstīja arī par Sofiju un savu dzīvi, Tristans ikreiz atsāka sarunu par Džeku.

Kad Džeka ieradās Edilīnā, lai apciemotu Kimu, Triss mēģināja viņu satikt, tomēr ikreiz viņu iztraucēja neatliekama situācija ārsta darbā. Vienā Džekas viesošanās reizē Tristans baudīja atvaļinājumu Francijā. Faktam, ka viņš to darīja kopā ar citu sievieti, nebija nozīmes.

Reiz Triss ieradās Ņujorkā un apmeklēja mākslas galeriju, kur strādāja Džeka, bet tobrīd viņa atradās Ņūdžersijā. Citkārt Tristans piedalījās konferencē Ņujorkā, noīrēja automašīnu un devās uz Leitonu veikalu, tomēr Džekas tur nebija. Viņas tēvam, garam un spēcīgam vīrietim, Triss nezināja, ko teikt. “Vai atzīties, ka es meklēju meiteni, kuru satiku, kad viņai bija tikai deviņpadsmit?” Džo Leitons neizskatījās pēc cilvēka, kurš uz tādu paziņojumu reaģētu ar smaidu. Tristans iegādājās jaunu darbarīku kasti un atgriezās Edilīnā.

Tagad izrādījās, ka Džeka pavadīs Edilīnā visu vasaru. Beidzot Tristanam būs iespēja pavadīt laiku kopā ar viņu. Vecumu atšķirība vairs nebija traucējoša, tāpēc viņi varēs iepazīt viens otru labāk.

– Klau, man ir ideja, – Kima teica telefonsarunā. – Mēs abi varam satikties ar Džeku un Rīdu. Tas būs kā savdabīgs dubultais randiņš.

“Rīds?” Tristans nodomāja. “Kāds viņam sakars ar Džeku?” Viņš nosprieda, ka radiniece plāno noorganizēt Džekai tikšanos ar puisi.

– Džeka ieradīsies Edilīnā? – viņš izmocīja. – Kā tu to panāci?

– Es paskaidroju, ka viņai jāizvēlas – vai nu es Edilīnā, vai tēvs Ņūdžersijā. Viņa nekavējoties piekrita.

Triss nesmējās.

– Kas notiek ar Rīdu? Viņš nav bijis mājās jau divus gadus.

– Ak vai! Es izpļāpāju to, kas bija jānoklusē. Labāk pajautā savam tēvam.

– Kimberlija! – Triss stingri iesaucās ļoti nopietnā balsī. – Kas notiek?

Viņam neizdevās Kimu iebiedēt.

– Vai tad mamma neteica, ka viņi ar tēvu ieplānojuši kruīza braucienu?

– Neatceros. Pēdējo nedēļu laikā ir bijis daudz notikumu. Es nespēju visu iegaumēt.

– Es zinu, un mēs visi gribam tev palīdzēt. – Kima netērēja laiku līdzjūtības paušanai. – Tava mamma apzvēr, ka neatteiksies no kruīza. Viņa teica manai mammai, ka vajadzēja pusgadu, lai pielauztu tavu tēvu, un ka šī ir vienīgā iespēja dabūt viņu uz kuģa klāja.

– Paklau, Kima, kāds tam sakars ar Rīdu un Džeku? – Es tūlīt paskaidrošu. Tavs tētis dosies kruīzā, un Rīds atgriezīsies Edilīnā, lai strādātu tavā praksē, līdz tu izveseļosies.

Tristans bija nepacietīgs.

– Tas ir jauki no viņa puses. Viņam ir jāpaliek vienā vietā. Iespējams, ka viņš paliks te.

– Kāpēc lai kāds dzīvotu Edilīnā?

– Te dzīvo tikai labi cilvēki. – Viņš ievilka elpu.

– Kāds tam visam sakars ar tavu draudzeni Džeku?

– Vai atceries pirmo reizi, kad Džeka atbrauca ciemos? Ja nemaldos, jūs toreiz satikāties.

– Jā. – Neviens nezināja, cik daudz Tristans ir darījis tās tikšanās dēļ.

– Īsumā… Rīdam un Džekai tolaik izveidojās kontakts, un viņa kopš tā laika seko Rīda gaitām. Es domāju, ka viņiem vajag satikties vēlreiz… Nu, es ceru, ka viņiem izveidosies attiecības. Es darīšu visu iespējamo, lai savestu viņus kopā.

– Ko nozīmē “izveidojās kontakts”?

– Tas ir pārāk garš stāsts, – Kima attrauca, – un man jādodas prom. Jāizgatavo un jāpulē laulību gredzeni. Turi par mani īkšķus! Varbūt man izdosies savest Rīdu un Džeku kopā. Viņi būtu brīnišķīgs pāris, vai ne?

– Rīds grib apceļot pasauli. Viņš nemūžam nepiekritīs palikt kādā vietā uz ilgu laiku.

– Tu nupat teici… tev patiešām ir slikts noskaņojums.

Tādā gadījumā es neaicināšu tevi uz tikšanos ar Rīdu un Džeku. – Kima gaidīja atbildi, bet sekoja klusums, tāpēc viņa nopūtās. – Es pēcpusdienā varu tevi apciemot un parādīt savus jaunākos dārglietu modeļus.

“Es labprātāk runātu par Džeku,” Tristans nodomāja, bet klusēja. Viņš nolēma iegūt no Kimas visu informāciju tad, kad viņa atbrauks.

– Labi, es priecāšos par tavu sabiedrību.

– Ej un aprūpē savas orhidejas, – Kima atvadījās un beidza sarunu.

Tristans ilgi stāvēja pie telefona un skatījās uz to. Viņš bija sajūsmā par paziņojumu, ka Džeka pavadīs vasaru Edilīnā, bet mulsa par viņas attiecībām ar Rīdu. Kima par to iepriekš nebija stāstījusi.

Viņš iegāja guļamistabā, ieslēdza gaismu un tuvojās spogulim, pastiepa roku un paņēma aiz spoguļa noslēptu fotogrāfiju. Tā bija sena un pabalējusi, un attēlā bija redzama arī gaišmataina, uz liela akmens guloša sieviete. Fotogrāfijas vecums un stāvoklis liecināja par to, cik sen jau Tristanu valdzina Džeka Leitone.

Tristans atlocīja fotogrāfiju un aplūkoja abas tajā redzamās jaunietes. Gaišmate bija glīta un veidota kā divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu modele – izteiksmīgas krūtis un gurni, šaurs viduklis. Seja bija pievilcīgi bāla, viņai bija zilas acis un pilnīgas lūpas. Tomēr Tristanu šī meitene nesaistīja, tāpēc viņš nolocīja fotogrāfiju.

Viņš izstiepās gultā, pacēla attēlu acu augstumā un aplūkoja Džeku. Kima nosūtīja viņam šo un daudzas citas fotogrāfijas neilgi pēc toreizējās tikšanās ar Džeku. Viņš to paturēja piemiņai par neilgo kopīgi pavadīto laiku.

Protams, Džekas augums – garš un slaids – bikini izskatījās brīnišķīgi, tomēr Tristanu piesaistīja kaut kas vairāk. Izskatījās, ka viņai ir pa spēkam sportiskas aktivitātes, piemēram, riteņbraukšana pa rezervāta takām. Kopā ar viņu varētu iesēsties apvidus auto, doties uz brālēna Rona vasarnīcu un makšķerēt.

Augums tiešām bija nevainojams, tomēr Tristanu fascinēja meitenes seja. Viņas skatienā dzirkstīja brīnišķīgs humors. Džeka izskatījās pēc cilvēka, kurš spēj smieties arī grūtos brīžos.

Vairāk par visu Tristanam bija nepieciešami smiekli. Viņam patika ārsta darbs un palīdzības sniegšana cilvēkiem, un viņš zināja, ka ir izglābis vairākas dzīvības. Tomēr brīžos, kad krietnam cilvēkam analīžu rezultāti uzrādīja vēzi ceturtajā stadijā, darbs vairs nešķita tik pievilcīgs.

Pēdējo gadu laikā Tristanam radās vēlme atgriezties mājās pie kāda, ar kuru parunāt. Pie kāda, kurš viņu saprastu un uzklausītu.

Tristans tikās ar vairākām sievietēm, tomēr neatrada īsto. Daudzas skaidri norādīja uz vēlmi precēties, bet Tristans nojauta, ka šīs sievietes iekāro ārsta sievas statusu, nevis pašu Tristanu.

Pirms vairākiem gadiem Tristans vienai no šādām sievietēm gandrīz noticēja. Viņi tikās gadu, un sekss bija labs. Abi satikās saviesīgā pasākumā. Viņa bija no Virdžīnijbīčas, ieguvusi bakalaura grādu uzņēmējdarbībā un tirgoja medikamentus. Gudra un interesanta sieviete. Pēc vairākiem kopā pavadītiem mēnešiem Tristans nolēma viņu bildināt, bet nejauši dzirdēja viņas telefonsarunu ar draudzeni par gaidāmā saderināšanās gredzena izmēru.

– Viņš noteikti var atļauties vismaz trīs karātus, – viņa teica. – Nespēju vien sagaidīt, kad varēšu ķerties pie Tristana vecā grausta. Mēs to izmantojam tikai brīvdienās, tomēr es to neciešu.

Tristans paspēra soli uz priekšu un ļāva sevi ieraudzīt. Viņš uzklausīja atrunas un atvainošanos, tomēr sieviete saprata, ka viss velti. Tovakar viņa aizgāja, un viņi vairs netikās.

Pēc tam Tristanam nebija nopietnu attiecību. Pēdējo divu gadu laikā viņš tikās ar sievietēm arvien retāk un retāk.

Pilsētnieki jau baumoja, ka Tristans nemūžam neapprecēsies un ir kļuvis par zvērinātu vecpuisi. Savā ziņā viņš pats tam noticēja.

Pēdējo gadu laikā Tristana brālēni, kuri bija līdzīgā vecumā, viens pēc otra apprecējās un jau audzināja bērnus. Vairs nebija neviena, ar kuru iedzert alu. Visi vīrieši bija nesen precējušies un gribēja pavadīt laiku mājās kopā ar sievām un bērniem. Vismaz tā šķita Tristanam. Viņš negribēja apsvērt iespēju, ka brālēni ir veiksmīgi izvēlējušies laulātās draudzenes.

Tristans mēdza jokot par mieru, kas valda viņa mājās, tomēr apkārtējos apmuļķot neizdevās.

Viņš vēlreiz palūkojās uz Džekas attēlu. Pirms vairākiem gadiem viņa māsa Edija aizsvilās, kad Tristans pateica, ka ir pārtraucis attiecības ar meiteni, kura viņai patika.

– Vai zini, kāda ir tava problēma, Tristan? – viņa jautāja, iespiedusi rokas sānos. Tristans ēda brokastis pie Edijas, un viņas meita Nella stāvēja blakus.

– Es pieņemu, ka tu man to pateiksi pati. – Viņš nepacēla galvu no laikraksta.

– Tev ne reizi nav vajadzējis piepūlēties, lai iegūtu meiteni. Vai tu vispār zini vārda “pūles” nozīmi?

Tristans nodomāja, ka tas ir absurds apgalvojums, un palūkojās uz māsu pāri avīzes malai.

– Vai tu runā par sievieti, kuru es vizināju gaisa balonā? Vai par sievieti, ar kuru mēs pavadījām trīs brīvdienas Ņujorkā? Vai…

Edija ar žestu viņu apklusināja.

– Jā, zinu. Tu esi šarma iemiesojums. Sievietes uzmet vienu skatienu tavai skaistajai sejai, un tu ar lielāko prieku ļauj viņām sajukt prātā, īstenojot visus priekšstatus par sevi.

– Vai tu saproti, ko tava māte saka? – Tristans nolika avīzi un palūkojās uz Nellu.

Meitenei tobrīd bija tikai seši gadi, bet viņa jau bija nopietna kā pieaugusi sieviete. Viņa drūmi palocīja galvu.

– Mana skolotāja apgalvo, ka tu esi skaistākais vīrietis, kādu viņa jebkad redzējusi, un prasīja man tavu telefona numuru.

– Redzi nu! – Edija iesaucās. – Tieši par to es runāju.

Triss nenovērsa skatienu no meitenes.

– Vai tā ir skolotāja ar sarkaniem vai tumšiem un gariem matiem?

– Ar tumšiem matiem, – Nella atbildēja un iekodās grauzdiņā.

– Ak tā, – Triss atbildēja un atkal pacēla avīzi. – Uzsmaidi viņai, bet nedod manu telefona numuru. Ja par mani interesējas sarkanmate, iedod viņai manu numuru.

– Nellonija! – Edija iesaucās. – Nedod sava tēvoča telefona numuru nevienam. Tristan, ja tu nepārstāsi ākstīties, tad beigsi dzīvi kā vecpuisis ar kaķu baru. Vai tu negribi savu ģimeni?

Viņš atkal nolaida avīzi, bet šoreiz atbildēja nopietni. – Es esmu atvērts piedāvājumiem. Lūdzu, pastāsti, kā atrast sievieti, kura nav pārņemta tikai ar sapni par ārsta sievas statusu! Tā sieviete, kura tev patika, nevēlējās dzīvot Edilīnā. Viņa ieteica pārcelties uz Ņujorku un nodarboties ar plastisko ķirurģiju, lai kārtīgi nopelnītu.

– Ak tā, – Edija novilka un apsēdās galda galā. – To viņa man neteica.

Tristans dzēra apelsīnu sulu un lika Nellai darīt to pašu.

– Edij, – viņš iesāka, – es ļoti vēlos risināt šo problēmu, tomēr nespēju mainīt sevi. Pretēji tam, ko domā apkārtējie, man patīk gudras sievietes, ar kurām var sarunāties. Tomēr visas sievietes, ar kurām satiekos, man liek pamest šo mazpilsētu un sākt pelnīt daudz naudas.

– To es nezināju, – Edija taisnojās. Viņa pacēla galvu. – Tātad man ir taisnība vēl lielākā mērā nekā domāju. Tev jāatrod sieviete, kura tevī nemeklē risinājumu visām savām problēmām. Atrodi sievieti, kura tevi negrib, un iekaro viņu!

– Kāpēc lai es viņu iekarotu, ja viņa mani negrib? – Tristans bija neizpratnē.

– Paskaties uz mani, – Edija turpināja. – Kad mēs ar Džeiku satikāmies, es viņu nemaz negribēju. Automehāniķis, kurš sapņo par karjeru armijā? Nemūžam!

Bet paskaties uz mums tagad!

Tanī mirklī Tristans aptvēra, ka no visas sirds apskauž māsu. Edija un Džeiks bija laimīgākais pāris, kādu viņš jebkad saticis.

– Esmu ar mieru, – viņš atbildēja, – bet… kā lai atrodu šo sievieti?

– Valkā masku, – Nella ierosināja. Kad abi pieaugušie palūkojās uz meiteni, viņa piebilda: – Valkā ļoti neglītu masku, tēvoci Tristan!

Edija un Tristans skaļi iesmējās, un spriedze noplaka. Pēc vairākām nedēļām Tristans iepazinās ar vēl vienu sievieti, kura viņam patika. Viņš centās, tomēr Edijai bija taisnība – Tristanam nebija jāpūlas, lai iekarotu sievietes sirdi. Viņi izšķīrās pēc tam, kad izrādījās, ka viņa nelieto kontracepcijas tabletes.

Tristans aplūkoja fotogrāfiju. Visu šo notikumu fonā bija domas par Džeku. Iespējams, ka daži kopīgie mirkļi Kimas vecāku mājas verandā Džekai neko nenozīmēja, bet Trisam gan. Uz šo meiteni neatstāja iespaidu ne viņa profesija, ne izskats. Viņa redzēja Tristanam cauri, ielūkojās viņa dvēselē un izturējās pret viņu kā pret cilvēku. Varbūt Džeka izturētos tāpat arī tad, ja viņam piemistu kāda kroplība.

Edija apgalvoja, ka Trisam nav nācies cīnīties par sievieti, bet attiecības ar Džeku prasīja nemitīgu piepūli. Diemžēl Tristans cieta sakāvi. Visi mēģinājumi atkārtoti satikt meiteni izgāzās.

“Kas notiek ar Rīdu Oldridžu? Kāds viņam sakars ar Džeku? Un kāpēc Kima visus šos gadus turēja noslēpumā “kontaktu”, kas “izveidojies” abu attiecībās?” Tristans prātoja un ar riebumu palūkojās uz ieģipsēto roku. “Kā lai iekaro sievieti, ja roka ir ieslodzīta neglītā ģipsī? Rīds apceļo pasauli un aizraujošos veidos glābj cilvēku dzīvības. Kā lai es ar viņu sacenšos? Pieredze liecina, ka ievainoti vīrieši sievietēs izraisa aprūpētājas refleksu. Tomēr es negribu aprūpētāju. Es gribu…”

Viņš gribēja satikt Džeku kā vīrietis, kura ķermenis ir vesels.

Teikdams, ka ir aizmirsis par vecāku plānoto kruīzu, Tristans Kimai meloja. Tēvs par to gaudās pietiekami ilgi. Trisam šī ideja ļoti patika. Ja tēvs aizbrauks, viņš pat ar ieģipsētu roku varēs turpināt darbu savā praksē. Tomēr viņam nebija ziņu, ka māte – tas noteikti bija viņas nopelns – sazinājusies ar Rīdu un saņēmusi viņa piekrišanu atgriezties.

Mobilajā telefonā Triss sameklēja kalendāra ikonu, lai izpētītu datumus. Starp tēva aizbraukšanu un Rīda ierašanos bija maz laika. Tomēr, par spīti ieģipsētajai rokai, Tristans apņēmās satikt Džeku viņas ierašanās dienā.

“Un šoreiz viņa mani neaizmirsīs!”