Читать книгу Nakts pieder mīlētājiem - Džūda Devero - Страница 4

Džeka izstiepās guļamkrēslā un pāri dīķītim lūkojās uz rožu dārzu. Tā bija patiešām skaista vieta, un viņa jutās pateicīga Kimai par tās atrašanu. Pagaidām Džeka vēl nebija satikusi abas pārējās sievietes, kuras dzīvoja namā, un mazliet nervozēja, bet citādi viss ritēja nevainojami.

Kima aizgāja pirms stundas, jo viņai bija jāpārbauda veikals un kaut kur jāaizved mazā māsa. Viņa Džekai norādīja, ka ledusskapī ir brīvi pieejams ēdiens, un solīja nākamajā dienā aizvest viņu uz pilsētu.

– Un apskatīsim tavu jauno studiju, – Džeka piebilda. Kima nesen bija nopirkusi māju, un Džeka ilgojās to redzēt.

– Tā ir tikai pārveidota garāža, – Kima taisnojās. – Tā ir tikai… – Džekas skatiens lika viņai apklust. Kimai nebija jānoniecina savi sasniegumi tāpēc vien, ka Džekai dzīvē veicās sliktāk. Kima pasmaidīja. – Es labprāt izrādīšu savu darbistabu un nesenās izmaiņas veikalā. Mani interesē tavas idejas par izkārtojumu vai turpmāko darbu.

– Nedomāju, ka es… – Šoreiz Džeka apklusa pusvārdā. – Skaidrs. Es nevaru pārdot gleznas, tomēr esmu māksliniece.

– Es teiktu, ka tāda ir tava būtība, bet tu par mani smietos.

– Taisnība, – Džeka piekrita. – Brauc, citādi nokavēsi! Kima piecēlās kājās un paņēma divas tukšas kokteiļu glāzes.

– Šajā laikā Vingeitas kundzei jau būtu jāatgriežas no darba. – Viņa palūkojās uz augšstāva logu, kurā spīdēja gaisma. – Ja namā ir tikai Lūsija, tu paliksi viena pati.

– Tas nekas, – Džeka viņu mierināja. – Es gribu tikai sēdēt, skatīties, ieklausīties un ieelpot rožu smaržu. Man jārada divpadsmit gleznas tavu rotaslietu fotogrāfijām. Tā kā pusi gleznu tu izmantosi iedvesmai, man jāizdomā kaut kas sevišķi skaists.

Kima noskūpstīja draudzeni uz vaiga.

– Tiksimies no rīta.

Džeka palocīja galvu un atgūlās guļamkrēslā, kas bija novietots tuvāk dīķim. Dienas laikā tur spīdētu saule, bet jau krēsloja. Kļuva vēss, un Džeka priecājās, ka paņēmusi līdzi adīto jaku.

Viņa nožāvājās. Ilgais brauciens bija nogurdinošs. Tas sākās iepriekšējās dienas vakarā, jo pirms galerijas slēgšanas bija jānokārto neskaitāmas lietas, tostarp arī jānomierina neapmierinātie mākslinieki.

– Bet manus darbus šeit labi pērk, – viņa dzirdēja atkal un atkal. – Kāpēc Andrea savas prombūtnes laikā slēdz galeriju? Viņa taču šeit neko nedara!

Džeka viņiem piekrita, tomēr bija spiesta smaidīt un apgalvot, ka Andrea dara vairāk, nekā šķiet no malas. Kopumā iepriekšējā nedēļa bija drudžaina. Tagad krēsla un dīķa varžu kurkstēšana ieaijāja Džeku miegā. Guļamkrēsls bija ļoti ērts. Viņa atbalstīja galvu pret polsterējumu, aizvēra acis un sāka sapņot par Rīdu helikopterā.

Kad uz Džekas auguma uzvēlās kaut kas smags, viņa spēji pamodās. Sapratusi, ka tas ir cilvēks, Džeka īsi iekliedzās un grūda viņu nost. Nebija ne mēnessgaismas, ne mākslīgā apgaismojuma, un visapkārt valdīja piķa melna tumsa, tāpēc sieviete neredzēja, kas viņai uzkritis.

– Piedod, – šis cilvēks ierunājās, celdamies augšā. – Es negribēju tev uzkrist virsū, bet krēsls ir pārvietots. Acumirklī Džeka secināja, ka tur plaukstas uz vīrieša pleciem. Sejas bija tuvu, jo viņa juta un saoda vīrieša elpu. “Tā ir jauka,” viņa nodomāja, bet tūdaļ atsāka cīniņu, lai dabūtu svešinieku malā.

– Lūdzu, beidz grūstīties, – vīrietis ierunājās, un izklausījās, ka viņam sāp. – Es nevēlos sūdzēties, bet man ir lauzta roka, un apsējs ir ieķēries krēslā. Patlaban es nevaru pakustēties.

Džeka saprata, ka runātājs ir Kimas brālēns Tristans – ārsts, kurš dzīvoja blakus mājā. Viņa nenoņēma plaukstas no vīrieša pleciem, bet pārstāja cīnīties pretī.

Tristana augums daļēji uzgūla Džekai. Viņa juta, ka vīrietis ir slaids, ar plakanu vēderu, un zem plaukstām bija jūtami labi attīstīti muskuļi. Likās ļoti patīkami viņam pieskarties.

– Nu re! – Tristans iesaucās un atbrīvoja Džekas augumu. Viņš mēģināja piecelties, bet paklupa.

Viņa satvēra vīrieša roku, lai palīdzētu noturēt līdzsvaru, un pati izslējās taisni.

– Apsēdies, – Džeka aicināja un nolika pēdas uz zemes, neatlaizdama viņa roku.

Tumsā nekas nebija redzams, tomēr vīrieša smagā elpa liecināja, ka viņš cieš sāpes.

– Ja tev nav iebildumu, – viņš noteica, pagriezās un apsēdās blakus Džekai.

Klusēdama Džeka ļāva viņam atvilkt elpu. Viņš trīsēja. Šķita, ka atsišanās pret koka guļamkrēslu sagādājusi lielas sāpes.

– Es pieņemu, ka tu esi doktors Oldridžs.

Vīrietis ievilka elpu un atbildēja:

– Un tu esi Džeka. Mēs esam tikušies. Lūdzu, sauc mani par Trisu. Kima jau vairākas nedēļas mums stāstīja par tavu ierašanos. Mēs… – Viņš apklusa. Elpa joprojām šķita smaga.

– Viss, – Džeka apņēmīgi ierunājās un piecēlās kājās. – Tu esi ievainots, un es pasaukšu palīgus. Kima teica, ka pilsētā ir ieradies tavs tēvs.

Tristans pastiepa roku, sataustīja un satvēra Džekas plaukstu.

– Lūdzu, nesauc nevienu, jo sevišķi manu tēvu! Viņš uztrauksies, piespiedīs mani lietot pretsāpju zāles un atpūsties. Ja es vēl vairāk atpūtīšos, tad sajukšu prātā.

Tāds arguments Džekai bija labi saprotams.

– Tu laikam devies mājās. Vai es noliku guļamkrēslu tev ceļā?

– Jā, bet tas nekas. – Tristans joprojām turēja viņas roku.

– Vai gribi, lai pavadu tevi līdz mājām? Es varu ieiet mājā un sameklēt kabatas lukturi.

– Es to nekad nelietoju.

– Pat šādā tumsā?

Džeka saprata, ka jāizņem plauksta no Tristana tvēriena, tomēr viņa to nedarīja. Satikšanās ar svešinieku dziļā tumsā bija jutekliska. Viņa zemā balss bija pavedinošāka par mēnesnīcu.

– Divu gadu vecumā es nomaldījos mežā un biju sajūsmā, kad atradu šo māju, jo vienmēr esmu mīlējis Līvijas kundzi. Tomēr mani vecāki bija šausmās un domāja, ka esmu iekritis ezerā. Uzmeklējuši mani, viņi darīja visu iespējamo, lai es nekad vairs nenāktu uz šejieni, taču es viņus ikreiz piemuļķoju. Tētis beidzot padevās un izzāģēja ceļu šurp.

– Tātad tu ej pa šo ceļu kopš divu gadu vecuma?

– Jā. – Tristans satvēra Džekas plaukstu abās rokās.

– Tev ir mākslinieces rokas.

Šis vīrietis izturējās pārāk familiāri. Džeka atbrīvojās no viņa tvēriena.

– Es pasaukšu Vingeitas kundzi vai kādu citu.

– Nē, – viņš teica. – Es gribu šeit palikt un sēdēt nekustīgi tik ilgi, kamēr man pārstās sāpēt sāns. Es apsolu tev nepieskarties, ja tu paliksi un parunāsi ar mani.

Džeka nodomāja, ka nedrīkst piekrist, tomēr nespēja turēties pretī. Īsā snauda bija padarījusi viņu mundru, un pēdējais, ko tobrīd gribējās, bija iet gulēt svešā namā. Džeka uztraucās, ka nemaz nevarēs atrast savu dzīvokli.

– Es atnesīšu krēslu, – viņa teica, – ja atradīšu.

– Es varu tev sniegt norādījumus. Tas man noderēs kā treniņš darbam ar akliem pacientiem.

– Labi. Es esmu pa kreisi no guļamkrēsla.

– Nāc uz šejieni, līdz varēsi aizsniegt manu roku.

– Izskatās, ka tev patīk turēt manu roku.

– Man patīk pieskarties jebkurām glītu meiteņu auguma daļām.

– Tādā gadījumā tev nav paveicies. Es esmu kļuvusi atbaidoša. – Viņa taustījās pa guļamkrēsla atzveltni un pieskārās vīrieša pirkstu galiem.

– Uzgriez man muguru un ej desmit soļus taisni.

– Cik gari soļi man jāsper?

– Parasti soļi. Nesper platus, pirāta cienīgus soļus, citādi ietrieksies koka solā.

Džeka devās uz priekšu, bet neko nejuta un neredzēja. Viņa pieliecās un taustījās apkārt ar rokām.

– Krēsla nav.

– Tas labi. Tagad ej trīs soļus pa labi un lēni četrus soļus uz priekšu.

Paklausījusi Džeka pastiepa roku un sataustīja krēslu.

– Ļoti labi! – viņa iesaucās.

– Lūdzu, atnes krēslu un apsēdies man blakus.

Lai to paveiktu, Džekai vajadzēja dažas minūtes. Viņa uzgrūdās lielā guļamkrēsla malai. Tristans ievaidējās, viņa atvainojās, beidzot nolika krēslu blakus un apsēdās.

Viņi brīdi klusēja.

– Man ir jautājums, – Tristans iesāka.

– Kāds?

– Vai tu esi tā, kurai mugurā sarkans bikini? Vai es tevi nejaucu ar to otru?

Džeka iesmējās. Viņa saprata, par ko ir runa. Augstskolas pirmajā kursā Kima, Sofija un Džeka devās uz pludmali un cita citu fotografēja. Smiltīs atradās liels akmens, un vienā fotogrāfijā Džeka pret to atspiedās, bet Sofija nogūlās augšpusē, tērpusies zilā peldkostīmā.

– Diemžēl es esmu tā kalsnā meitene. Sofija ir meitene ar apaļumiem.

– Tas labi, – Tristans atbildēja, un Džeka juta, ka viņš smaida. – Manuprāt, arī tavam ķermenim netrūkst vajadzīgo apaļumu.

– Kas tu esi par ārstu? Vai tu tā runā ar saviem pacientiem?

– Protams, ka nē. Darbā es izturos pavisam profesionāli un pat netuvojos savām pacientēm ārpus tā.

– Es priecājos to dzirdēt.

– Tātad, Džeka… pastāsti man visu par sevi!

– Man nav nekā daudz, ko stāstīt. Es uzaugu Ņūdžersijas pavalstī. Kad man bija četri gadi, nomira māte, tāpēc mani uzaudzināja tēvs. Mans vecākais brālis labprāt apgalvo, ka palīdzēja viņam, tomēr tā nebija. Kima teica, ka tev ir māsa.

– Edisone. Edija. Viņa ir precējusies, viņas vīrs nupat atgriezās no Irākas, un viņi mani aplaimoja ar māsasmeitu, kurai ir astoņi gadi.

– Aplaimoja? Vai tu viņu adoptēji?

– Nē, mēs viens otram gluži vienkārši patīkam.

Džeka pūlējās Tristanu ieraudzīt, tomēr tas neizdevās. Viņa nespēja atcerēties, ko Kima stāstījusi par šo brālēnu – galu galā tādu radinieku bija tik daudz! Viens bija jurists, cits rakstīja romānus, vēl kāds bija veiksmīgs sportists, netrūka pat šerifa. Radinieku saraksts šķita nebeidzami garš. Un arī iepriekšējo tikšanos ar Tristanu Džeka neatcerējās.

– Labi, – Triss turpināja, – mēs viens otram atstāstījām priecīgus notikumus. Kas tavā dzīvē ir slikts?

– Diemžēl es tevi nepazīstu pietiekami labi, lai par to runātu, – Džeka paskaidroja.

– Kāda jēga sēdēt tumsā diviem svešiniekiem, kuri nekad vairs netiksies, ja apspriedīsim tikai vispārīgas lietas?

– Mēs vēl tiksimies, – Džeka norādīja, – atkal un atkal. Es blakus mājā dzīvošu trīs mēnešus.

– Ko gan tas nozīmē uz kopējā dzīves fona? Trīs mēnešu laikā nav iespējams no sirds izrunāties.

Zem humora virskārtas Džeka sadzirdēja nopietnību un atcerējās Kimas stāstu par to, kā brālēns salauza roku. “Viņam iesita pa galvu,” Kima stāstīja, “un nogrūda no kalna.” Turklāt laupītājs gribēja “kaut ko”, kas piederēja Trisam. Tie bija nepatīkami notikumi.

Paklupis aiz ceļā noliktā guļamkrēsla, Tristans neizrādīja sāpes. Ja viņš slēpa sāpes, vai slēpa arī savas patiesās izjūtas no Edilīnas iedzīvotājiem? Džeka pati ikdienā nopūlējās, lai neatklātu sliktos jaunumus tēvam. Reizēm viņa jutās tik nomākta, ka negribēja nevienu redzēt, tomēr tēva klātbūtnē piespieda sevi smaidīt.

– Droši vien ir grūti dzīvot pilsētā, kur ir tik daudz ģimenes locekļu, – Džeka nočukstēja. – Ar ko runāt grūtajos dzīves brīžos?

Tristans ilgi klusēja, un Džeka nodomāja, ka vīrietis neatbildēs. Beidzot viņš ierunājās klusā balsī:

– Pirms vairākiem mēnešiem Edilīnā ieradās jauna sieviete, kura meklēja darbu. Es viņā gandrīz iemīlējos, tomēr viņa nesen apprecējās ar manu labāko draugu.

– Vai tas notika tajā pašā laikā, kad tu salauzi roku? – Jā. Šie notikumi ir saistīti. – Tristans ievilka elpu.

– Viņa ir otrajā grūtniecības trimestrī.

– Tas bija ātri. Iespējams, ka viņi precēsies pienākuma pēc.

– Es vēlos, kaut kā būtu, – Triss atzina, – bet tā nav. Viņa vienmēr uzskatījusi mani tikai par draugu.

– Tas ir sāpīgi, – Džeka piekrita. Viņa jutās tāpat, kad Rīds nepievērsa viņai uzmanību, taču nevarēja to atklāt Kimas brālēnam un Rīda draugam. Tristans pagriezās un palūkojās uz viņu, lai gan Džeka nespēja viņu saskatīt.

– Runājot par sāpēm… kas notika ar Lauru Čonliju? – Džeka jautāja. – Es tā arī nepajautāju Kimai, vai viņa joprojām te dzīvo.

– Jā, viņa apprecējās ar mācītāju, viņiem ir spēcīgi, veselīgi bērni. Mums likās, ka zēnam ir trokšņi sirdī, tomēr viņš ir vesels.

Džeka iesmējās.

– Tu esi īsts ārsts!

– Šobrīd neesmu. Kamēr dzīst nolāpītā roka, es neesmu nekas.

– Tā ir pazīstama izjūta!

– Tiešām? Kāpēc tā ir pazīstama? Kima par tevi daudz runā. Kad viņa mācījās augstskolā, katrā e-pasta vēstulē bija runa par tevi un meiteni zilajā bikini. Kā viņu sauc?

– Sofija. Varu derēt, ka Kima tev sūtīja arī citus fotoattēlus, ne tikai to, kurā mēs esam peldkostīmos.

– Viņa sūtīja simtiem fotogrāfiju, bet kaut kāda iemesla dēļ es atceros tikai šo vienu. Es to pieliku pie savas guļamistabas spoguļa.

– Vai tur ir pieliktas arī citas meiteņu fotogrāfijas?

– Nē, tā ir vienīgā. – Sofija ir skaista. – Es viņu aizlocīju.

– Ko? – Džeka pārvaicāja.

– Es aizlocīju fotogrāfiju tā, lai Sofiju neredzētu. Viņa nav mans sievietes tips.

– Ak tā, – Džeka novilka. – Mans attēls nekad iepriekš nav ticis piesprausts kāda vīrieša guļamistabā. Žēl, ka bijis Kima nenosūtīja tavu fotogrāfiju.

– Pietiek ar vienu skatienu, lai es sabojātu fotokameru.

– Kima stāstīja, ka visi viņas radinieki ir satriecoši skaisti. Zinu, ka Rīds tāds ir. Vismaz pirms septiņiem gadiem bija. Kopš tā laika mēs neesam tikušies.

Tristans pasmaidīja. Izrādījās, ka Kimas priekšstats par Džekas un Rīda satuvināšanos bijis kļūdains.

– Tagad es jūtos greizsirdīgs, – viņš ķircināja. – Tu droši vien zini, ka Rīds drīz ieradīsies Edilīnā.

– Kima par to ieminējās.

– Tātad es jau esmu zaudējis iespēju. – Tristans ievaidējās.

– Tu nu gan koķetē! Izklausās, ka tu runā gandrīz nopietni.

– Ja man padodas koķetērija, tas nav pieredzes nopelns. Daudzi šīs pilsētas iedzīvotāji ir mani radinieki, un es lielāko daļu ārstēju, tāpēc atliek maz kandidātu, ar ko dibināt intīmākas attiecības.

– Es tevi neredzu un neatceros daudz no Kimas stāstītā, tomēr man ir aizdomas, ka tev nav problēmu ar pretējo dzimumu.

– Pirms gada es tev piekristu, bet es zaudēju sievieti, ar kuru viss varēja izdoties.

– Kam ir jāizdodas? – Džeka pavisam klusi jautāja.

Tristans vilcinājās un rūpīgi apdomāja atbildi.

– Es esmu vecmodīgs, gribu sievu un bērnus. Man ir apnicis vakcinēt svešus bērnus. Es gribu vakcinēt savējos.

Džeka iesmējās.

– Arī tā var teikt.

– Tu saproti, ko es ar to domāju.

– Jā, saprotu, – viņa atbildēja un apspieda nopūtu. Bija skaidrs, ka nekādā gadījumā nedrīkst ielaisties ar šo vīrieti. Doma par iestrēgšanu izolētajā Edilīnas mazpilsētā bez iespējas turpināt mākslinieces karjeru bija viņas ļaunākais murgs.

Tomēr Tristanu bija grūti ignorēt. Kima iepriekš norādīja, ka šim viņas radiniekam piemīt “spēcīgs klātbūtnes efekts”; sēžot viņam blakus tumsā, Džeka saprata, ko tas nozīmē. Viņa teju vai sajuta vīrieti un gaisā strāvojošo spriedzi.

Ja Džeka būtu citāda sieviete un atrastos citā vietā, tad ielīstu guļamkrēslā un nogultos viņam blakus. Likās tik uzbudinoši iztēloties izģērbšanos, skūpstus, pat mīlēšanos – seksu ar vīrieti, kuru viņa nav pat redzējusi.

No sapņa Džeka attapās, kad Tristans izstiepa roku un pieskārās viņas ceļgalam. Viņa nespēja pretoties un saņēma vīrieša plaukstu savējā.

– Tristan, – viņa nočukstēja.

– Jā?

– Es tevi nepazīstu un neredzu, kā tu izskaties, tāpēc nevaru tevi vērtēt kā citus cilvēkus. Tomēr izklausās, ka tev ir fiziskas un emocionālas ciešanas.

– Taisnība, – viņš nočukstēja.

Džeka atlaida viņa roku.

– Tomēr es neesmu tev piemērota sieviete. Tu vēlies būt kopā ar tādu, kura ir gatava vīt ģimenes ligzdiņu. Savukārt es joprojām meklēju karjeras iespējas. Pēc trim mēnešiem es došos projām no šejienes uz neatgriešanos. Man ir jāatrod pašai sevi, un tikai tad es varēšu uzņemties atbildību par citu cilvēku… vai diviem, vai trim cilvēkiem.

Viņa gaidīja Tristana atbildi.

– Es esmu brīdināts, – viņš ierunājās, – un pateicos tev par godīgumu. Tomēr mani tas neapbēdina. Es šobrīd nevarētu izturēt jaunas mīlas mokas.

– Vispirms tev jāsadziedē roka. Cik ir pulkstenis?

– Krietni pāri desmitiem.

– Domāju, ka tev jāiet mājās un jāizguļas. – Džeka piecēlās kājās.

– Vai palīdzēsi man piecelties? – viņš lūdza.

Džeka zināja, ka Tristans spēj piecelties pats, tomēr sataustīja viņa plaukstu. Tagad tā šķita diezgan tuva un pazīstama.

Viņš piecēlās un nostājās cieši blakus.

– Paldies, – viņš ierunājās klusā balsī. – Es nevienam iepriekš nestāstīju par… notikušo.

Acīmredzot viņš runāja par sievieti, kurā gandrīz iemīlējās. Atzīšanās bija tikai dažus teikumus gara. Džeka par līdzīgu situāciju stāstītu Kimai stundām ilgi. Iespējams, ka Tristanam vajadzēja tikai paust savas pārdomas skaļi un sajust atvieglojumu.

Viņš joprojām turēja Džekas roku un glāstīja viņas plaukstu ar pirkstiem.

– Lūdzu, nestāsti nevienam. Es negribu, lai pilsētnieki to zina, jo tas var sagādāt mana drauga sievai nepatīkamus brīžus.

Džekai negribējās kaut ko slēpt no Kimas, tomēr šo tikšanos tumsā šā vai tā būtu grūti izskaidrot.

– Es apsolu, ka nevienam nestāstīšu, – viņa atbildēja. – Vai mēs tiksimies vēlreiz? – Tristans ierunājās, cieši satvēris viņas plaukstu.

– Kā romānā “Lēdijas Čaterlejas mīļākais”? – Džeka nespēja apvaldīt smieklus.

– Tad tu būtu lēdija un es savukārt vienkāršs mežsargs. Vai to tu vēlies?

Tristans runāja tik pazemīgi, it kā Džeka piederētu pie augstāka sabiedrības slāņa, un viņa turpināja smieties.

– Man patīk šī ideja.

– Es gan mūs iztēlojos kā Erotu un Psīhi, kuri…

Džeka labi zināja šo mītu, un viņai tas patika.

– Erots bija mīlestības dievietes dēls, bet Psīhe bija…

– Ļoti skaista jauna sieviete. Erots iemīlējās viņā no pirmā acu skatiena, – Tristans teica.

– Manuprāt, viņš trāpīja sev ar paša bultu. Erots bija arī diezgan glīts.

– Taisnība. Viņš droši vien līdzinājās mātei. – Tristans pievilka Džeku tuvāk un satvēra viņas roku abās plaukstās. – Pārāk daudzas sievietes valdzināja Erota izskats, bet viņš gribēja izjust patiesu mīlestību. Tāpēc viņš…

– Viņš apprecēja Psīhi, bet neļāva sevi apskatīt.

– Un kādu nakti… – Tristans turpināja.

– Viņš apgūlās Psīhes gultā un debešķīgi mīlējās ar viņu, – Džeka teica.

Triss pienāca tuvāk un čukstēja:

– Kā tas bija? Kaislīgi un spēcīgi, ar šampanieti un rozēm, vai maigi?

– Jā, – Džeka atbildēja. Tagad Tristana seja bija tikai dažu collu attālumā, un Džeka juta vīrieša elpu uz sava vaiga. Viņš pagriezās, un viņa lūpas nokļuva ļoti tuvu Džekas mutei. – Man patīk viss uzskaitītais, – viņa piebilda.

Tristans turēja sievietes plaukstu ar apsaitēto roku un pacēla otru roku pie viņas matiem.

– Mani aklie pacienti apgalvo, ka ar tausti spēj uzzināt visu. Vai drīkstu? – Viņa pirkstu gali pieskārās Džekas kaklam.

Viņa palocīja galvu un priecājās par tumsu, jo Tristans neredzēja, kā viņa aizver acis. Pēdējā laikā viņa bija tik pārņemta ar darbu, ka vairākus mēnešus nebija tikusies un gulējusi ar vīriešiem.

Džeka ļāva pieskarties savam kaklam, ausij un vaigam.

– Tomēr Psīhei, kā jau mirstīgai būtnei, piemita ziņkārība, – Tristans turpināja, – un viņa gribēja ieraudzīt savu vīru. Viņa gribēja noskaidrot, vai viņš ir neglīts. – Vīrietis ar plaukstu paberzēja Džekas vaigu, pirksti iegrima viņas matos, īkšķis pieskārās zodam.

– Psīhe paņēma eļļas lampu, – Džeka klusi ierunājās, – un piegāja pie vīra gultas. Kad viņa Erotu ieraudzīja…

– …viņa skaistums tā apmulsināja Psīhi, ka no lampas nopilēja eļļa un apdedzināja Erotam plecu.

Džeka saprata, ka jāapstājas, citādi pēc mirkļa viņa ļaus sevi izģērbt. Viņa atkāpās.

– Tās bija sešas eļļas piles, un tāpēc gan ziema, gan vasara ilgst sešus mēnešus.

Tristans iesmējās. Viņa smiekli bija patīkami.

– Manuprāt, tas ir saistīts ar granātābola sēklām, un tas ir cits stāsts. Psīhes vārdu aizņēmās citi ziņkārīgi cilvēki. Psihiatri.

– Tu pats esi ziņkārīgs, – Džeka norādīja.

– Es nesen saņēmu mācību par ziņkārību, ko atzīstu par ļoti noderīgu. Vai tiksimies šeit rīt pulksten deviņos? Parunāsim vēl.

Džeka sajuta patīkamas trīsas. Viņai patika jutekliskā tikšanās un sarunas ar nepazīstamu vīrieti, kuru viņa neredzēja, toties juta viņa elpu uz sejas, dzirdēja balsi un baudīja pieskārienus. Tas viss aizkustināja viņas mākslinieces dvēseli.

Viņa spēji pagāja uz priekšu un pacēla plaukstas, lai pieskartos vīrieša kaklam. Viņš bija garāks, nekā sākotnēji šķita.

– Psīhe noteikti mēģināja sajust sava mīļākā sejas apveidus. Viņa…

– Vīra apveidus, – Triss iebilda, kamēr Džekas plaukstas glāstīja viņa galvu. – Viņi bija precējušies.

– Tev taisnība. – Džeka pieskārās vīrieša galvai. Viņam bija biezi un viļņaini mati. – Tumši vai gaiši? – viņa jautāja.

– Kā vien vēlies.

Ja Džeka tos zīmētu, tie būtu tumšā krāsā.

– Tumsā tie šķiet melni, – viņa sacīja. Tristans neatbildēja, bet viņa juta smaidu.

Vīrieša ausis nebija ne par lielu, ne par mazu un likās piekļautas galvai.

– Ļoti labi, – Džeka murmināja kā zinātniece, kura nonākusi pie kāda atklājuma. – Ausis nav atļukušas.

Viņa juta, ka Tristans plati pasmaida, tomēr viņš nerunāja. Viņa aptaustīja pieri.

– Mati neatkāpjas, tātad tu esi jaunāks, nekā es domāju.

– Iespējams, ka tā ir iedzimta īpatnība. Manam tēvam…

– Kuš! Tevi izmeklēju es. Tu vairs neesi ārsts.

– Tādā gadījumā es varu ieklepoties.

Sākumā Džeka nesaprata, ko tas nozīmē, un visbeidzot bija spiesta apvaldīt smieklus.

– Man vajadzētu medmāsas palīdzību, lai saglabātu savu šķīstumu.

– Mēs būsim trijatā?

– Kuš, – viņa atkārtoja un pieskārās vīrieša acīm. Viņš tās aizvēra tikai tad, kad pirksti nokļuva pie plakstiņiem. – Uzacis nav pārlieku biezas. Skropstas ir diezgan garas.

– Mana tēva ģimenes lāsts. Manas māsasmeitas skropstas līdzinās putna spalvām.

– Viņai tas noteikti sagādā neērtības, – Džeka atbildēja un ar pirkstu galiem aptaustīja vīrieša degunu. Tas bija garš, taisns un līdzens. – Deguna forma šķiet pietiekami laba.

– Es jūtu tavas smaržas.

– Es nelietoju… – Džeka iesāka un aptvēra, ka tiek ķircināta. – Man vislabāk piestāv kadmija dzeltenais.

– Es dodu priekšroku debeszilajam. Sevišķi tādos vakaros kā šis.

Viņš apklusa, kad Džekas pirkstu galu pieskārās viņa lūpām. Bārda uz vaigiem un zoda signalizēja par vīrišķību. Tristans ilgi nebija skuvies, tāpēc bārda bija gandrīz mīksta. Viņa gribēja piespiest tai lūpas un sajust rugājus uz mēles.

– Džeka, – viņš čukstēja. Viņa iztaisnoja muguru.

– Pietiek. Es esmu Psīhe un gribu izjust tevi ar rokām. – Viņa ar īkšķiem noglāstīja vīrieša lūpas. Tās bija pilnīgas un mīkstas.

– Psīhe gribēja, lai vīrs ar viņu mīlējas, – Tristans čukstēja.

Viņa juta Tristana elpu uz savas ādas un lūpu kustības zem īkšķiem.

Tristans paliecās uz priekšu, un Džeka zināja, ka vīrietis grib viņu noskūpstīt… Un viņa gribēja ļauties.

Piepeši lielajā namā tika ieslēgta gaisma. Džeka pagriezās, lai uz to paskatītos.

– Nolādēts! – Triss iesaucās un nozuda.

Džeka lūkojās apkārt, tomēr Tristans bija pazudis. Šķita, ka notikušais ir tikai viņas iztēles auglis.

Tad no meža atskanēja Tristana balss.

– Psīhe! – viņš sauca.

– Jā, Erot? – Džeka atbildēja un pasmaidīja.

– Rīt deviņos, – viņš teica.

– Deviņos, – viņa piekrita un dzirdēja vīrieša soļus uz meža takas.

Džeka skumji nopūtās, jo jutekliskā tikšanās tumsā bija beigusies. Viņa pagriezās un devās uz savu dzīvokli.

***

Ceļā uz mājām Tristans nespēja apvaldīt smaidu. Džeka viņam patika tikpat ļoti kā abu pirmajā tikšanās reizē. Bija interesanti sarunāties, flirtēt un ķircināt viņu tumsā. Džeka nebija bikla, neķiķināja un neuztraucās. Daudzas sievietes Tristanā saskatīja tikai izdevīgu laulību iespēju, tāpēc viņš Džeku pārbaudīja un uzreiz atklāja, ka vēlas sievu un bērnus. Daudzas sievietes atbildēja, ka vēlas to pašu – pat gadījumā, ja tā nebija patiesība.

Turpretī Džeka uzreiz atzina, ka negrasās palikt uz dzīvi Edilīnā. Viņa negribēja precēties, toties karjeru mākslas jomā vēlējās vairāk nekā vīrieti.

Tristans apbrīnoja viņas godīgumu, kaut gan saprata, ka tas ir izaicinājums.

Viņš piedzīvoja kaut ko nebijušu. Viņam patika Džeka – gluži vienkārši patika. Protams, kad Džeka glāstīja viņa seju, viņš gribēja mīlēties. Un vēl lieliski šķita kopīgie smiekli un jutekliskais sengrieķu mīta atstāsts. Nokļuvis mājās, Tristans izstiepās gultā un prātā vēlreiz izspēlēja vakara notikumus, sākot ar Džekas vēso mieru, kad viņš paklupa un uzkrita viņai virsū. Lielākā daļa sieviešu kristu histērijā, bet Džeka uzreiz saprata, kas viņš ir. Viņa pat atcerējās, ka Tristana tēvs ir pilsētas ārsts.

Viņš joprojām nespēja noticēt, ka pastāstīja Džekai par Džemmu. Savas jūtas pret jauno sievieti, kura nesen ieradās Edilīnā, Tristans nebija atklājis nevienam. Reiz viņš dusmās to gandrīz pateica Kolinam, tagadējam Džemmas vīram, tomēr savaldījās. Džemma iederējās Tristana mājās, un ar viņu bija viegli sarunāties. Tristans viņai atklāja lietas, ko nestāstīja nevienam citam.

Pēc tam, kad Džemma apprecējās ar Tristana draugu, viņš prātoja, kas būtu noticis, ja viņš paklausītu māsas padomam un spertu pirmo soli. Varbūt viņam vajadzēja ierasties Džemmas mājās ar vīna pudeli vai uzaicināt viņu uz vakariņām.

Taču viņš to neizdarīja.

Tristans atcerējās veco Džekas fotogrāfiju, ko bija atstājis galdiņa atvilktnē pie gultas, un paņēma to rokās. Ikreiz, kad viņš aplūkoja attēlu, Džeka šķita arvien skaistāka. Deguna galiņš bija mazliet uzrauts. Skatienā dzirkstīja smiekli. Mute bija nevis vienkārši pievilcīga, bet skaista – lūpas izskatījās perfektas kā lūpukrāsas reklāmā un alka pēc skūpstiem.

– Saņemies, Oldridž! – Tristans ierunājās, nolika fotogrāfiju uz galdiņa pie gultas un piecēlās. Bija vēls, viņš jutās izsalcis, un priekšā bija nepatīkamais uzdevums izģērbties un apģērbties ar vienu roku. “Džeka man palīdzētu, ja būtu šeit,” Tristans nodomāja un ievaidējās.

Pateicoties apkopējas centieniem, ledusskapis bija pilns. Viņa gatavoja ēdienu mājās un nesa Tristanam. Pirms četriem gadiem, kad Tristans pieņēma apkopēju darbā, viņa skatījās uz saimnieku gluži kā apburta, bet tagad bija saderinājusies un Tristanam lūdza tikai palīdzību iekaisuša kakla ārstēšanā.

Viņš salika uz šķīvja sautētu liellopa gaļu un aukstus salātus, atvēra vīna pudeli un apsēdās pie letes.

Džeka skaidri norādīja, ka nevēlas dzīvot Edilīnā un vasaras beigās atgriezīsies Ņujorkā.

Tristans saprata, ka viņas vēlmes ir jāciena. Viņam vajadzēja meklēt sievieti, ar kuru kopā pavadīt visu mūžu. Viņam jau bija trīsdesmit četri gadi. Drīz apritēs četrdesmit un ģimenes veidošanai būs par vēlu.

“Varbūt paklausīt māsas padomam, spert pirmo soli un pārliecināt Džeku pavadīt Edilīnā ilgāku laiku? No otras puses, varbūt izrādītos, ka mums lemts būt tikai draugiem. Varbūt kvēlojošā kaisle, ko es izjūtu Džekas klātbūtnē, pazudīs pati no sevis.”

Viņš pasmējās par neiespējamo, paņēma klēpjdatoru un to ieslēdza.

– Interesanti, kādas grāmatas ir sarakstītas par Erotu un Psīhi? – Tristans domīgi noteica. – Kur es varu tās dabūt?

Iespējams, ka centieni bija lemti neveiksmei, tomēr Tristans apņēmās darīt visu, lai iekarotu skaistās jaunavas sirdi.