Читать книгу Meitene, kas iemācīja man smieties - Džūda Devero - Страница 1

EDILĪNA, VIRDŽĪNIJAS PAVALSTS

1993. gads

Visā savā astoņus gadus ilgajā mūžā Kima nekad iepriekš nebija jutusies tik garlaikota. Viņa pat nenojauta, ka tāda garlaicība ir iespējama. Māte lika viņai rotaļāties lielajā dārzā aiz vecā nama, Edilīnas muižas, bet rotaļas vienatnē nesagādāja nekādu prieku.

Pirms divām nedēļām Kimas tēvs kopā ar viņas brāli devās uz kādu attālu pavalsti makšķerēt. Māte tās nodēvēja par “vīru lietām” un paziņoja, ka negrasās palikt mājās viena veselu četru nedēļu garumā. Tonakt Kimu uzmodināja vecāku strīds. Vecāki parasti nemēdza strīdēties, vismaz viņai dzirdot tas nenotika, un piepeši prātā iešāvās vārds “šķiršanās”. Doma par palikšanu bez vecākiem meiteni šausmināja.

Tomēr nākamās dienas rītā Kimas vecāki skūpstījās un šķita atrisinājuši savas nesaskaņas. Tēvs sevi nemitīgi slavēja, bet māte viņu apsauca.

Tajā pēcpusdienā Kimas māte paziņoja, ka tēva un brāļa prombūtnes laiku viņas abas pavadīs dzīvoklī Edilīnas muižā. Kimu tas neiepriecināja, jo vecais nams viņai nepatika. Tas bija pārāk liels, un mājas sienās atbalsojās katrs solis. Turklāt ikreiz, kad Kima ieradās muižā, tajā bija arvien mazāk mēbeļu, un uzturēties tukšās istabās bija vēl neomulīgāk nekā pilnās.

Kimas tēvs paskaidroja, ka Bērtranda kungs – vecais vīrs, kurš dzīvoja muižā – pārdeva savai ģimenei piederošās mēbeles tā vietā, lai meklētu darbu un uzturētu sevi paša spēkiem.

“Ja Edi jaunkundze to atļautu, viņš pārdotu arī pašu muižu.”

Edi jaunkundze bija Bērtranda māsa. Viņa bija vecākais bērns un muižas īpašniece, kaut gan sieviete pati tajā nedzīvoja. Kima bija dzirdējusi runas, ka Edi jaunkundze atteicās dzīvot Edilīnā aiz nepatikas pret brāli.

Kima nesaprata, kā iespējams just nepatiku pret Edilīnu, jo tajā dzīvoja visi viņai pazīstamie cilvēki. Viņas tēvs nāca no Oldridžu ģimenes jeb vienas no septiņām ģimenēm, kas dibināja Edilīnas pilsētu. Kima zināja, ka viņai ar to jālepojas, tomēr spēja vienīgi priecāties par to, ka viņas ģimene nav spiesta dzīvot lielajā, baismajā Edilīnas muižā.

Tagad viņas ar māti uzturējās dzīvoklī jau otro nedēļu, un meitenei bija ļoti garlaicīgi. Viņa ilgojās pēc savas mājas un savas istabas. Kad viņas kravāja mantas un posās ceļā, māte teica:

– Mēs dzīvosim citur tikai dažas nedēļas, turklāt pavisam netālu, tāpēc tev tas nebūs vajadzīgs.

“Tas” bija teju vai viss, kas Kimai piederēja: grāmatas, rotaļlietas, lelles, neskaitāmie mākslas piederumu komplekti. Māte to visu uzskatīja par “nevajadzīgu”.

Beigu beigās Kima izvēlējās dzimšanas dienā saņemto divriteni un cieši satvēra stūres rokturus. Viņa pavērsa apņēmības pilno sejiņu pret māti.

Kimas tēvs iesmējās.

– Elena, – viņš uzrunāja sievu, – es tādu pašu skatienu esmu neskaitāmas reizes redzējis tavā sejā, tāpēc galvoju, ka Kima neatkāpsies no sava. Mana pieredze liecina, ka kliegšana, draudi, pierunāšana, pielabināšanās, lūgšanās, raudāšana nelīdzēs.

Meitenes māte ar samiegtām acīm palūkojās uz smejošo vīru.

Viņa seja kļuva nopietna.

– Rīd, varbūt aiziesim…

– Uz kurieni, tēti? – Rīds vaicāja. Septiņpadsmit gadus vecais puisis uztvēra iespēju doties kaut kur divatā ar tēvu kā lielu pagodinājumu. Tad viņi pavadīja laiku divi vien, bez sievietēm.

– Vienalga, – tēvs noņurdēja.

Kima izlūdzās atļauju ņemt divriteni līdzi uz Edilīnas muižu, un trīs dienu garumā viņa ar to brauca bez atelpas, bet tagad parādījās vēlme darīt kaut ko citu. Vienreiz ciemos ieradās meitenes māsīca Sāra, bet viņa gribēja vienīgi izpētīt nolādēto, veco namu. Sāra dievināja vecas ēkas!

Bērtranda kungs no grāmatu kaudzes uz grīdas bija izvilcis “Alises piedzīvojumus Brīnumzemē”. Kimas mamma teica, ka viņš pārdevis grāmatu skapi Koloniālajā Viljamsburgā.

– Astoņpadsmitā gadsimta oriģināls ražojums, kas bija ģimenes īpašums vairāk nekā divsimt gadu garumā, – viņa toreiz nomurmināja. – Cik žēl! Nabaga Edi jaunkundze! Kima pavadīja vairākas dienas, lasot par Alisi un viņas ceļojumu truša alā. Meitenei grāmata tik ļoti iepatikās, ka viņa paziņoja mātei, ka vēlas gaišus matus un zilu kleitu ar baltu priekšautu. Kimas māte atbildēja, ka tad, ja viņas vīrs vēlreiz aizbrauks projām uz četrām nedēļām, viņas nākamajam bērnam patiešām varētu būt gaiši mati. Bērtranda kungs izteica vēlmi smēķēt ūdenspīpi, caurām dienām sēdēt uz sēnes un paust gudras domas.

Abi pieaugušie sāka smieties, jo bija viens otru uzjautrinājuši. Sadusmotā Kima izgāja ārā un apsēdās savas iecienītās bumbieres zaros, lai turpinātu lasīt par Alisi. Viņa pārlasīja savas iecienītākās nodaļas, līdz meitenes māte lika viņai ierasties uz to, ko Bērtranda kungs dēvēja par “pēcpusdienas tēju”. Bērtranda kungs bija savāds, vecs un ļoti mierīgs vīrs, kurš, kā Kimas tēvs mēdza apgalvot, spētu dīvānā izperēt olu, jo pavadīja tajā gandrīz visu laiku.

Kima ievēroja, ka lielākajai daļai vīriešu pilsētā Bērtranda kungs nepatika, bet visas sievietes viņu dievināja. Reizēm vienas dienas laikā ciemos ieradās līdz pat sešām sievietēm, kuras atnesa vīna pudeles, traukus ar sacepumiem un kūkām, un viņas visas smējās pilnā kaklā. Ieraudzījušas Kimu, sievietes mēdza iesaukties: – Man vajadzēja paņemt līdzi… – un pieminēt savu bērnu vārdus. Uzreiz pēc tam kāda cita sieviete iebilda, ka ir patīkami baudīt mieru un klusumu dažu stundu garumā.

Nākamajā ciemošanās reizē sievietes atkal “aizmirsa” paņemt līdzi savus bērnus.

Kad Kima ārpusē klausījās sieviešu spalgajos smieklos, viņa nosprieda, ka tiem nav nekāda sakara ar mieru un klusumu.

Pēc tam, kad Kima kopā ar māti bija pavadījusi muižā divas garas nedēļas, kādā rītā māte bija priecīgi satraukta, un Kima nesaprata, kāpēc. Nakts laikā pieaugušo vidū kaut kas bija noticis. Kima uztraucās vienīgi par to, ka nekur vairs nebija atrodama Bērtranda kunga iedotā grāmata par Alises piedzīvojumiem Brīnumzemē. Kimai bija tikai viena grāmata un nu bija pazudusi arī tā. Meitene jautāja mātei, kas noticis ar grāmatu, jo skaidri atminējās, ka atstājusi to uz kafijas galdiņa.

– Es to iepriekšējā vakarā aiznesu uz… – māte aprāvās pusvārdā, jo iezvanījās vecais sienas telefons. Māte nekavējoties pacēla klausuli un sāka smieties.

Kima sapīkusi izgāja ārā. Šķita, ka dzīve kļūst arvien skaudrāka.

Viņa spēra gaisā akmeņus, aplūkoja tukšās puķu dobes, saraukusi pieri, un devās pie sava koka. Kima gribēja uzrāpties bumbierē, apsēsties iecienītajā zarā un izdomāt nodarbes garajām, vienmuļajām nedēļām, kas atlikušas līdz brīdim, kad atgriezīsies tēvs, un dzīve atkal atsāksies.

Tuvodamās kokam, Kima kaut ko ieraudzīja un nekavējoties apstājās. Tur bija zēns, jaunāks par Kimas brāli, bet vecāks par viņu pašu. Viņam mugurā bija tīrs krekls ar apkaklīti un kājās – tumšas krāsas bikses, un izskatījās, ka zēns grasās doties uz nodarbību svētdienas skolā. Turklāt viņš sēdēja Kimas koka zarā un lasīja Kimas grāmatu.

Viņam bija tumši mati, kas krita pār pieri. Zēns bija tik ļoti iegrimis grāmatā, ka pat nepacēla skatienu, kad Kima paspēra gaisā zemi.

Kas ir šis zēns? Viņam nav tiesību sēdēt manā kokā!

Kimai skaidrs bija viens – šim svešiniekam jādodas projām.

Viņa saņēma rokā zemes pikuci un no visa spēka meta ar to zēnam. Kima mērķēja uz viņa galvvidu, bet trāpīja plecam. Zemes pikucis izjuka un uzkrita uz viņas grāmatas.

Zēns satraukti pacēla skatienu, bet pēc mirkļa nomierinājās un klusēdams raudzījās uz Kimu. Viņa domās nosprieda, ka zēns ir glīts. Viņš nelīdzinājās Kimas brālēnam Tristanam, bet gan kādai rotaļlietu katalogā manītai lellei ar sārtu ādu un ļoti tumšām acīm.

– Tā ir mana grāmata! – Kima iekliedzās. – Un šis ir mans koks! Tev nav tiesību lasīt manu grāmatu un sēdēt manā kokā! – Viņa paņēma vēl vienu zemes pikuci un meta ar to zēnam. Ja viņš nepavirzītos sānis, pikucis trāpītu viņam sejā.

Kima bija pieradusi pie gados vecākiem zēniem un zināja, ka viņi uz visiem pāridarījumiem atbild ar to pašu. Viņu pacietība bija īsa, un ikreiz, kad Kima zēnus nokaitināja, notika viens un tas pats: viņi Kimu vajāja, notvēra, aizlauza rokas aiz muguras vai rāva meiteni aiz matiem, līdz viņa sāka lūgties žēlastību.

Ieraudzījusi, ka zēns sakustas un grasās kāpt lejā no koka, Kima metās projām, cik ātri vien spēja. Viņa cerēja, ka pietiks laika nokļūt līdz vietai, kas derēja kā lieliska slēptuve. Viņa ielocīja savu īso augumu starp divām vecu ķieģeļu kaudzēm, pietupās un gaidīja zēnu, kurš dzinās viņai pakaļ.

Pēc tik ilga laika, kas šķita tuvu stundai, zēns tā arī neuzradās, un Kimas kājas sāka sāpēt. Viņa piesardzīgi un klusi izlīda no slēptuves un palūkojās apkārt. Meitene bija gatava tam, ka zēns varētu parādīties aiz kāda koka, iekliegties: “Es tevi noķēru!” un apmētāt viņu ar zemi.

Tomēr nekas nenotika. Lielais dārzs bija mierīgs un kluss kā parasti, un no zēna nebija ne miņas.

Kima noslēpās aiz koka, gaidīja un ieklausījās, tomēr neko nedzirdēja un neredzēja. Viņa piesteidzās pie cita koka un gaidīja. Nekā. Pēc krietna laika sprīža Kima nokļuva pie bumbieres, kuru uzskatīja par savējo, un tur ieraudzītais viņu apstulbināja.

Uz zemes tieši zem Kimas iecienītākā zara stāvēja zēns. Viņš bija pasitis padusē grāmatu un šķietami kādu gaidīja. Kima prātoja, vai tas varētu būt kāds zēnu jociņš, ar ko viņa iepriekš nebija saskārusies. Vai tā sveši zēni – tie, kuri nedzīvo Edilīnā – izrīkojas ar meitenēm, kuras tos apmētā ar zemi? Vai viņš man uzbruks, ja es tuvošos?

Laikam vērojot zēnu, Kima nebija izturējusies gana klusu. Viņš pagriezās un paskatījās uz meiteni.

Kima steigšus paslēpās aiz koka un gatavojās aizsargāties no jebkā, kas varētu sekot, bet nekas nenotika. Pēc dažiem mirkļiem viņa nolēma pārstāt uzvesties kā zaķapastala un nostājās blakus kokam.

Zēns spēra nesteidzīgus soļus Kimas virzienā, un viņa bija gatava mesties bēgt. Viņa zināja, ka zēnus, kurus viņa ar kaut ko apmētājusi, nedrīkst laist pārāk tuvu. Viņi lepojās ar savu roku veiklību.

Kad zēns pienāca tik tuvu Kimai, ka viņai vairs nebija, kur sprukt, viņa aizturēja elpu.

– Atvaino, ka paņēmu tavu grāmatu, – viņš ierunājās klusā balsī. – Man to aizdeva Bērtranda kungs, un es nezināju, ka grāmata pieder kādam citam. Es nezināju arī to, ka tev pieder koks. Es atvainojos.

Kima bija tik satriekta, ka nespēja parunāt. Viņas māte apgalvoja, ka vīriešu dzimuma pārstāvji nesaprot atvainošanās nozīmi. Tomēr šis zēns to zināja. Kima satvēra grāmatu, ko viņš turēja pastieptu rokā, un skatījās, kā zēns pagriezās un devās uz nama pusi.

Kad viņš bija pusceļā, Kima beidzot attapās.

– Pagaidi! – viņa iesaucās. Meitenei par pārsteigumu zēns apstājās. Neviens Kimas brālēns neklausīja viņas pavēlēm.

Viņa piegāja pie zēna, stingri piespiedusi grāmatu pie krūtīm.

– Kas tu esi? – Kima jautāja. Ja zēns apgalvotu, ka ir atceļojis uz Zemi no citas planētas, viņu tas neizbrīnītu.

– Treviss… Merits, – viņš atbildēja. – Mēs ar māti atbraucām iepriekšējās dienas vakarā. Kas esi tu?

– Kimberlija Oldridža. Mēs ar māti esam apmetušās tur, – viņa norādīja uz muižu, – kamēr mans tēvs un brālis makšķerē Montānas pavalstī.

Treviss palocīja galvu, it kā Kimas teiktais būtu ļoti svarīgs.

– Mēs ar māti esam apmetušies tur. – Viņš norādīja uz dzīvokli muižas pretējā pusē. – Mans tēvs ir Tokijā.

Kima par tādu vietu nebija dzirdējusi.

– Vai tu dzīvo netālu?

– Ne šajā pavalstī.

Viņa skatījās uz zēnu un secināja, ka viņš lielā mērā līdzinās lellei, jo nesmaidīja un tikpat kā nekustējās.

– Man patika grāmata, – Treviss iesāka. – Iepriekš neko tamlīdzīgu nebiju lasījis.

Kimas pieredze liecināja, ka zēni lasīja vienīgi to, ko tiem lika. Viņas brālēns Triss bija izņēmums, bet viņš izvēlējās tikai grāmatas par slimiem cilvēkiem, tāpēc Kima to neņēma vērā.

– Ko tu lasi? – viņa jautāja.

– Mācību grāmatas.

Viņa gaidīja, kad Treviss turpinās, bet viņš stāvēja klusējot.

– Ko tu lasi, lai izklaidētos?

Zēns sarauca pieri.

– Man vislabāk patīk grāmatas par zinātni.

– Ak tā, – Kima novilka.

Treviss noprata, ka viņam jāturpina runāt.

– Tēvs apgalvo, ka mana izglītība ir ļoti svarīga, un mans privātskolotājs…

– Kas tas tāds?

– Cilvēks, kurš mani apmāca.

– Ak tā, – Kima atkārtoja, bet viņai nebija ne jausmas, par ko ir runa.

– Mani skolo mājās, – Treviss paskaidroja. – Mana skola ir tēva mājās.

– Tas izklausās garlaicīgi, – Kima atzina.

Zēna sejā pirmo reizi parādījās smaids.

– Varu apliecināt, ka tas ir pavisam garlaicīgi.

Vārds “apliecināt” Kimai bija svešs, bet tā nozīmi viņa noprata.

– Man labi padodas izklaidēties, – viņa centās runāt kā pieaugušais. – Ja gribi, es tev parādīšu, kā tas jādara.

– Ļoti labprāt, – Treviss atbildēja. – Ar ko sāksim?

Meitene apdomājās.

– Aiz mājas ir liela zemes kaudze. Es tev parādīšu, kā uzbraukt tajā ar divriteni un nobraukt atpakaļ lejā. Tu varēsi izstiept rokas un kājas. Nāc! – viņa iesaucās un metās skriešus.

Pēc brīža Kima atskatījās, un zēnu neredzēja. Viņa atgriezās pie koka un ieraudzīja, ka Treviss stāv turpat, kur iepriekš.

– Vai tu baidies? – Kima zēnu ķircināja.

– Domāju, ka nē, bet es nekad iepriekš neesmu braucis ar divriteni, un, manuprāt, tu esi pārāk jauna, lai mani apmācītu.

Kimai nepatika dzirdēt, ka viņa ir “pārāk jauna”, lai kaut ko darītu. Treviss beidzot sāka izklausīties pēc zēna.

– Visi paši iemācās braukt ar divriteni, – viņa sameloja. Kimas tēvs vairāku dienu garumā pieturēja divriteņa sēdekli, līdz viņa iemācījās noturēt līdzsvaru.

– Labi, – Treviss nopietni novilka. – Es pamēģināšu.

Divritenis zēna augumam bija par īsu, un, pirmo reizi uz tā uzsēdies, Treviss nokrita uz sejas. Kima skatījās, kā viņš piecēlās un izspļāva no mutes zemi. Vai šis ir viens no tiem zēniem, kuri raudādami skrien pie mātes?

Tomēr Treviss ar krekla piedurkni noslaucīja muti un plati pasmaidīja.

– Vareni! – viņš iesaucās un vēlreiz uzrausās uz divriteņa.

Pēcpusdienā Treviss brauca lejup no uzbēruma ātrāk, nekā Kima uzdrošinājās, un parāva augšup priekšējo riteni, it kā grasītos lēkt.

– Kā man izdodas? – viņš jautāja Kimai pēc tam, kad bija veicis visātrāko nobraucienu. Viņš vairs nelīdzinājās tam zēnam, kuru viņa ieraudzīja pirmoreiz. Trevisa krekls pie pleca bija ieplīsis, un viņš bija novārtījies no galvas līdz kājām. Uz zēna vaiga sāka veidoties zilums pēc tam, kad viņš bija teju vai ietriecies kokā, bet pēdējā mirklī parāva stūri sāņus un nobrāza vaigu. Pat Trevisa zobi bija netīri.

Pirms Kima paguva atbildēt, Treviss pievērsa skatienu kaut kam aiz viņas muguras un atkal pārvērtās par to zēnu, kuru viņa ieraudzīja sēžam kokā.

– Māt, – viņš teica.

Kima pagriezās un ieraudzīja maza auguma sievieti. Viņa bija glīta, bet tikpat bāla, cik Treviss bija sārts. Sieviete bija līdzīga dēlam, tikai nogurusi un vecāka.

Sieviete klusēdama nostājās starp abiem bērniem un rūpīgi aplūkoja dēlu.

Kima aizturēja elpu. Ja sieviete pasūdzētos meitenes mātei par to, ka viņa savārtījusi Trevisa drēbes, viņa par to saņemtu sodu.

– Tu viņam iemācīji braukt ar divriteni? – Meritas kundze uzdeva Kimai jautājumu.

Treviss sargājoši nostājās meitenei priekšā.

– Māt, tā ir tikai maza meitene. Es pats iemācījos braukt ar divriteni. Es aiziešu nomazgāties. – Viņš paspēra soli mājas virzienā.

– Nē! – Meritas kundze iesaucās, un Treviss paskatījās uz viņu. Sieviete piegāja pie dēla un viņu apskāva. – Tu izskaties labāk nekā jebkad agrāk. – Viņa noskūpstīja Trevisu uz vaiga un smaidīdama noslaucīja zemi no lūpām. Meritas kundze pievērsās Kimai. – Meitenīt… – viņa iesāka, bet aprāvās, noliecās un apskāva Kimu. – Tu esi brīnišķīgs bērns. Paldies tev!

Kima neticīgi vērās sievietē.

– Turpiniet rotaļāties. Vai gribat, lai atnesu jums ko ēdamu? Vai tev garšo šokolādes kūka?

– Jā, – Kima atbildēja.

Meritas kundze paspēra dažus soļus muižas virzienā, bet Kima piepeši iesaucās:

– Viņam vajadzīgs pašam savs divritenis!

Sieviete palūkojās atpakaļ, un Kima norija siekalas. Viņa nekad iepriekš nebija pavēlējusi pieaugušajam.

– Viņš… – meitene turpināja pieklusinātā balsī. – Mans divritenis viņam ir par mazu. Viņa pēdas velkas gar zemi.

– Kas vēl viņam vajadzīgs? – Meritas kundze apvaicājās.

– Beisbola bumba un nūja, – Treviss ierunājās.

– Un “sienāzītis”, – Kima piebilda. – Un vēl… – Viņa apklusa, jo Meritas kundze pacēla gaisā roku.

– Man nav bezgalīgi daudz naudas, bet es centīšos to visu nopirkt.

Viņa iegāja muižā un pēc dažām minūtēm atnesa sviestmaizes un limonādi. Pēcpusdienā sieviete atnesa divus lielus svaigi izceptas šokolādes kūkas gabalus. Tobrīd Treviss jau bija iemācījies taisīt “ritentiņu”, un viņa māte apveltīja dēlu ar skatienu, kurā mijās apbrīna un šausmas.

– Kurš būtu domājis, ka tev piemīt sportista dotumi, Trevis? – viņa pārsteigumā jautāja un atgriezās mājā.

Vakara sākumā atskanēja Kimas tēvoča Bendžamina, viņas brālēna Remzija tēva, balss:

– Ho, ho, ho! Kurš pasūtīja Ziemassvētkus jūlijā?

– Mēs pasūtījām! – Kima iesaucās, un abi kopā ar Trevisu piesteidzās pie tēvoča lielā apvidus auto.

Tēvocis Bens no automašīnas izcēla jaunu, mirdzošu divriteni zilā krāsā.

– Man teica, ka šis jāatdod netīrākajam puikam Edilīnā. – Viņš paskatījās uz Trevisu. – Manuprāt, tas esi tu.

Treviss pasmaidīja. Uz viņa zobiem joprojām rēgojās netīrumi, un arī mati bija piebiruši ar zemi.

– Vai tas ir man?

– Tā ir dāvana no tavas mātes, – tēvocis Bens paskaidroja un ar zodu norādīja uz ieejas durvīm muižā.

Uz kāpnēm stāvēja Meritas kundze, un Kimai šķita, ka viņa raud. Tas bija savādi. Lielākoties divriteņi cilvēkus iepriecināja, nevis saraudināja.

Treviss piesteidzās pie mātes un apskāva viņu.

Kima izbrīnā skatījās uz zēnu. Neviens divpadsmit gadus vecs zēns, ko Kima pazina, tā nekad nedarītu. Apskaut māti citu cilvēku klātbūtnē bija muļķīgi.

– Viņš ir labs bērns, – ierunājās tēvocis Bens, un meitene pagriezās pret viņu. – Nesaki to mammai, bet es iegriezos jūsu mājās un tās nedaudz aptīrīju. Vai atpazīsti šos? – Viņš no automašīnas aizmugurējā sēdekļa izcēla kasti un pavērsa to tā, lai Kima redzētu kastes saturu. Tur bija ieliktas piecas no viņas iecienītākajām grāmatām, otra labākā lelle, neatvērts rotaslietu izgatavošanas piederumu komplekts un pašā apakšā – lecamaukla.

– Atvaino, “sienāzīti” es neatnesu, toties atradu vienu no Remzija vecajām beisbola nūjām un vairākas bumbas.

– Ak, paldies, tēvoci Ben! – Kima iesaucās un, sekodama Trevisa piemēram, apskāva savu tēvoci.

– Ja es būtu zinājusi, kā tu man atmaksāsi, būtu atvedis poniju.

Kima iepleta acis.

– Nesaki mammai, ka es tā teicu, citādi viņa mani nodīrās dzīvu.

Tikmēr Treviss bija atvirzījies no mātes un klusēdams aplūkoja savu jauno divriteni.

– Vai tiksi ar to galā? – tēvocis Bens jautāja. – Jebšu tu proti braukt tikai ar mazām meitenēm paredzētu divriteni?

– Bendžamin! – iesaucās Kimas māte, kura bija iznākusi laukā. Bērtranda kungs joprojām atradās mājas iekšienē. Viņš vispār nemēdza nākt ārā. Kimas tēvs reiz apgalvoja, ka Bērtranda kungs esot pārāk slinks, lai pagrieztu durvju rokturi.

Treviss apveltīja Kimas tēvoci ar ļoti nopietnu skatienu, paņēma no viņa rokām divriteni un neticamā ātrumā sāka riņķot ap māju. Atskanēja nepārprotams kritiena troksnis. Tēvocis Bens uzlika plaukstu uz Meritas kundzes rokas, neļaujot viņai steigties pie zēna.

No mājas pretējās puses atskanēja vēl viena kritiena troksnis, un beidzot Treviss atgriezās. Viņš bija kļuvis vēl netīrāks, viņa krekls bija ieplīsis tālāk, un virs augšlūpas rēgojās asinis.

– Vai bija sarežģījumi? – tēvocis Bens apvaicājās.

– Itin nekādi, – Treviss atbildēja, lūkodamies vīrietim tieši acīs.

– Malacis! – tēvocis iesaucās un stipri papliķēja pa Trevisa plecu. Viņš aizvēra sava apvidus auto bagāžas nodalījuma pārsegu. – Man jāatgriežas darbā.

– Ar ko jūs nodarbojaties? – Treviss uzjautāja gluži kā pieaugušais.

– Es esmu advokāts.

– Vai tas ir ienesīgs amats?

Tēvoča Bena skatienā pavīdēja uzjautrinājums, bet viņš nesmējās.

– Ar to pietiek, lai apmaksātu rēķinus, tam ir savi plusi un mīnusi. Vai tu apsver iespēju izmēģināt jurista amatu?

– Tomass Džefersons ir mans elks.

– Tu esi ieradies pareizajā vietā, – tēvocis Bens smīnēdams atbildēja un atvēra automašīnas durvis. – Trevis, kad pabeigsi jurisprudences studijas, iegriezies pie manis.

– Tā arī darīšu, un paldies jums, – zēns atbildēja. Viņš runāja kā pieaugušais, tomēr netīrais apģērbs, tajā ieķērušies zari un zilumi uz viņa ādas atstāja nenopietnu iespaidu.

Tomēr tēvocis Bens nesmējās. Viņš pievērsās Meritas kundzei.

– Labs puika. Apsveicu.

Meritas kundze aplika roku ap dēla pleciem, bet viņš izvairījās no apskāviena. Izskatījās, ka Treviss negrib ļaut tēvocim Benam noprast, cik stipri viņš mātei pieķēries.

Visi noraudzījās, kā tēvocis Bens aiziet, un Kimas mamma ierunājās:

– Bērni, ejiet spēlēties! Mēs jūs pasauksim, kad pienāks vakariņu laiks, un pēcāk jūs varēsiet tvarstīt jāņtārpiņus.

– Jā, – Meritas kundze piekrita, – ejiet spēlēties. – Izskatījās, ka viņa jau gadiem ilgi alkusi teikt dēlam šos vārdus. – Bērtranda kungs iemācīs man šūt.

– Lūsija, – Kimas mamma iesāka, – tev vajadzētu zināt, ka Bērtrands izmanto tevi kā bezmaksas darbaspēku. Viņš grib, lai tu atjauno aizkarus, un…

– Es zinu, – Lūsija Merita attrauca, – bet es neiebilstu. Man patīk apgūt radošas nodarbes, un šūšana nav ne par matu sliktāka par citām. Kā tu domā, vai viņš būtu ar mieru pārdot man savu šujmašīnu?

– Manuprāt, viņš būtu ar mieru pārdot savas pēdas, jo tās reti izmanto.

Lūsija iesmējās.

– Nāc nu, – Kimas mamma turpināja, – es tev parādīšu, kā ievērt šujmašīnā diegu.

Divu nedēļu garumā Kima dzīvoja gluži kā paradīzē. Viņa bija kopā ar Trevisu no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Zēns ļāvās izklaidēm tā, it kā tā būtu viņa sūtība, un Kimas mamma apgalvoja, ka tā tam arī vajadzētu būt.

Kamēr bērni rotaļājās ārpus mājas, abas sievietes un Bērtranda kungs sarunājās un šuva. Lūsija Merita ar vecās Bernina zīmola šujmašīnas palīdzību atjaunoja visus aizkarus muižā.

– Tagad viņš varēs tos pārdot par labāku cenu, – Kimas mamma murmināja.

Lūsija iegādājās audumu un sašuva jaunus aizkarus, ko piekārt pie vannas istabu un virtuves logiem.

– Tu maksā viņam īri, – Kimas māte norādīja. – Tev nevajadzētu apmaksāt arī aizkarus.

– Man nav iebildumu. Es tik un tā nevaru ietaupīt naudu. Rendels savāks visu, kas paliks neiztērēts.

Oldridža kundze zināja vienīgi to, ka Rendels ir Lūsijas vīrs.

– Es gribu zināt, ko tas nozīmē, – viņa uzstāja, bet Lūsija aizbildinājās, ka jau ir pateikusi pārāk daudz.

Vakaros bērni negribīgi atgriezās katrs savā dzīvoklī. Mātes viņus nomazgāja, pabaroja un iedzina gultās. Nākamās dienas rītā viņi atgriezās pagalmā. Neatkarīgi no tā, cikos Kima pamodās, Treviss viņu ikreiz jau gaidīja muižas otrā pusē.

Kādu vakaru zēns ierunājās:

– Es atgriezīšos.

Kima nesaprata, ko tas nozīmē.

– Es atgriezīšos pēc aizbraukšanas.

Viņa neatbildēja, jo negribēja iztēloties dzīvi bez Trevisa. Viņi kopā rāpās kokos, rakņājās pa dubļiem, brauca ar divriteņiem; Kima meta bumbu, un Treviss to aizlidināja pāri visam dārzam. Kad Kima paņēma līdzi savu otro labāko lelli, viņa bija satraukta. Zēniem nepatika lelles. Tomēr Treviss apsolīja uzbūvēt lellei māju, un to arī izdarīja. Māja tika izgatavota no lapām un zariņiem, un iekšpusē tika novietota gulta, ko Kima izklāja ar sūnām. Kamēr Treviss taisīja mājai jumtu, viņa ar rotaslietu izgatavošanas komplekta palīdzību sameistaroja divas kaklarotas no plastmasas kreļļu virtenēm. Kad meitene vienu no tām uzkāra Trevisam kaklā, viņš smaidīja, un nākamās dienas rītā viņš to joprojām nēsāja.

Kad kļuva pārāk karsts, lai aktīvi kustētos, bērni nogūlās uz vēsās zemes ēnā un pārmaiņus lasīja viens otram priekšā “Alisi Brīnumzemē” un citas grāmatas. Kima nelasīja ne uz pusi tik labi kā Treviss, tomēr viņš neiebilda. Kad meitenei trāpījās grūts vārds, viņš palīdzēja. Treviss apgalvoja, ka labprāt klausās, un tā bija taisnība.

Kima apzinājās, ka divpadsmitgadīgais Treviss ir daudz vecāks par viņu, tomēr ikdienā tā nešķita. Viņa zināšanas bija gluži kā pieaugušam cilvēkam. Treviss izstāstīja Kimai visu par kurkuļa dzīves ciklu un par kūniņām. Viņš paskaidroja, kāpēc mēness forma mainās, un kāpēc pastāv ziema un vasara.

Lai gan Trevisa zināšanas bija visai plašas, viņš ne reizi nebija mēģinājis aizlidināt akmentiņu gar dīķa virsmu. Pirms ierašanās Edilīnā viņš ne reizi nebija uzrāpies kokā. Viņš ne reizi nebija nobrāzis elkoni.

Tāpēc abi bērni mācīja viens otru. Trevisam bija divpadsmit gadu un Kimai – tikai astoņi, tomēr reizēm Kima bija zēna skolotāja, un viņai tas patika.

Tas viss ilga tieši divas nedēļas. Kā parasti, uzreiz pēc saullēkta samiegojusies Kima izskrēja pa pagalma puses durvīm, aizsteidzās gar muižas sienu dārza pusē uz ēkas spārnu, kurā dzīvoja Treviss un viņa mamma.

Tomēr tās dienas rītā Treviss nebija ārā un negaidīja Kimu, tāpēc viņa saprata – kaut kas nav kārtībā. Meitene sāka klauvēt pie durvīm un saukt zēna vārdu. Pašas celtais troksnis viņai bija vienaldzīgs.

No mājas izsteidzās Kimas māte, tērpusies rītasvārkos un čībās.

– Kimberlija! Kāpēc tu kliedz?

– Kur ir Treviss? – viņa prasīja, pūlēdamās atvairīt asaras.

– Lūdzu, nomierinies! Viņi droši vien vēl guļ.

– Nē! Kaut kas ir noticis.

Kimas māte pēc brīža paraustīja durvju rokturi. Tās bija atvērtas. Mājā neviena nebija, un nekas neliecināja par to, ka tur kāds ir dzīvojis.

– Paliec šeit, – Kimas māte piekodināja. – Es noskaidrošu, kas noticis.

Viņa piesteidzās pie muižas parādes durvīm, bet Merita kundzes automašīnas tur nebija. Bija pārāk agrs, lai traucētu Bērtrandu, tomēr Kimas māte bija stipri uztraukusies par Lūsiju un viņas dēlu, tāpēc iegāja muižā.

Bērtrands aizmidzis gulēja dīvānā, apstiprinādams aizdomas, ka ir par slinku, lai pirms gulētiešanas uzkāptu pa kāpnēm. Kad Kimas māte pateica, kas noticis, Bērtrands uzreiz atžirga, jo viņam patika tenkas.

– Dārgā, – viņš paskaidroja, – viņi aizsteidzās projām no šejienes divos no rīta. Es biju cieši aizmidzis, bet Lūsija mani pamodināja. Viņa painteresējās, vai var nopirkt to veco šujmašīnu.

– Es ceru, ka tu to viņai atdevi.

– Gandrīz. Es prasīju tikai piecdesmit dolārus.

Oldridža kundze saviebās.

– Uz kurieni viņi aizbrauca? Kāpēc viņi nozuda nakts vidū?

– Lūsija man pateica tikai to, ka viņai kāds piezvanījis un pavēstījis, ka drīzumā atgriezīsies viņas vīrs, tāpēc viņai jādodas projām. Lūsija teica, ka viņai obligāti jānokļūst tur pirms vīra.

– Kur viņai jānokļūst? Es gribu Lūsijai piezvanīt un noskaidrot, vai viņai nekas nekaiš.

– Viņa lūdza, lai mēs nemēģinām ar viņu sazināties. – Bērtranda kungs pieklusināja balsi. – Lūsija teica, ka neviens nedrīkst uzzināt, ka viņa ar Trevisu te uzturējās.

– Tas izklausās ļoti slikti. – Oldridža kundze apsēdās dīvānā un pielēca kājās. – Ak Dievs! Kima būs satriekta. Es baidos viņai to teikt. Viņa būs ļoti nelaimīga, jo dievina to zēnu.

– Viņš bija jauks bērns, – Bērtrands piekrita. – Viņa āda bija kā porcelāns. Ceru, ka viņš turēsies pa gabalu no saules, lai to nesabojātu. Manuprāt, par savu izcilo ādu varu pateikties tam, ka visa mūža garumā izvairos no saules stariem.

Oldridža kundze, saraukusi pieri, devās pie Kimas, lai pateiktu, ka viņas draugs ir aizbraucis un, visdrīzāk, meitene viņu nekad vairs nesatiks.

Kima jaunumus uzņēma labāk, nekā viņas māte gaidīja. Viņa nekrita histērijā un neraudāja, vismaz ne citu cilvēku klātbūtnē. Tomēr pagāja vēl vairākas nedēļas, līdz Kima atguvās.

Kimas māte kopā ar meitu devās uz Viljamsburgu, lai iegādātos dārgu rāmi Trevisa fotogrāfijai. Meitenei tāda bija tikai viena. Tajā zēns kopā ar Kimu stāvēja pie abu divriteņiem. Abi bērni bija novārtījušies un plati smaidīja. Mirkli pirms tam, kad Oldridža kundze nospieda fotoaparāta pogu, Treviss aplika roku ap Kimas pleciem, un meitene apskāva zēna vidukli. Fotogrāfija bija aizkustinošs bērnības attēls, un Kimas izvēlētajā rāmī tā izskatījās labi. Viņa nolika to uz galdiņa pie savas gultas, lai varētu raudzīties uz fotogrāfiju vakarā pirms miega un no rīta pēc pamošanās.

Mēnesi pēc Trevisa un viņa mātes aizbraukšanas Kima izdarīja kaut ko prātam neaptveramu. Ģimene nupat bija apsēdusies pie vakariņu galda, un Kimas vecākais brālis Rīds painteresējās, ko viņa grasās darīt ar Trevisa atstāto divriteni.

– Neko, – meitene atbildēja. – Es ar to nevaru darīt neko Trevisa tēva – riebekļa dēļ.

Visi sastinga.

– Ko tu teici? – Oldridža kundze neticīgā balsī pārvaicāja.

– Riebe…

– Es tevi dzirdēju, – meitenes māte attrauca. – Astoņgadīgs bērns nedrīkst lietot tādus vārdus manā namā. Tūliņ pat ej uz istabu!

– Mammu, – Kima satraukti iesaucās, būdama jau tuvu asarām, – tu viņu sauc tāpat!

Kimas māte neko neatbildēja, bet norādīja ar pirkstu, un Kima piecēlās no galda. Nonākusi pie savas istabas durvīm, viņa izdzirdēja, kā vecāki izplūda smieklos.

Meitene paņēma rokās Trevisa fotogrāfiju un to aplūkoja.

– Ja tu tagad būtu šeit, es tev iemācītu rupju vārdu.

Viņa nopūtās, nogūlās gultā un gaidīja, kad uz “pārrunām” ieradīsies tēvs un atnesīs meitai kaut ko ēdamu. Tēvs bija maigs, bet ar bērnu audzināšanu nodarbojās māte. Kima nodomāja, ka ir netaisnīgi sodīt viņu par vārdu, ko māte vairākkārt lietoja pati.

– Riebīgie vecāki! – Kima norūca un piespieda Trevisa fotogrāfiju pie krūtīm. Viņa saprata, ka zēnu nekad neaizmirsīs un nekad nepārstās viņu meklēt.