Читать книгу Meitene, kas iemācīja man smieties - Džūda Devero - Страница 3

– Kā tu satiec ar jauno draudziņu Deivu? – apsēdusies pretī Kimai, vaicāja Sāra Ņūlenda. Uz galdiņiem bija uzklāti galdauti dažādās “Lieldienu krāsās”, kā tās sauca līgava. Mūziķi bija aizgājuši pārtraukumā, un plašā deju zāle bija tukša. Telts griestos bija iekārtas mazas lampiņas, kas izstaroja sudraba krāsas gaismu un meta skaistas ēnas.

Sāras dvīņu puikām bija apritējis gads, un viņus mājās pieskatīja aukle. Kāzas bija viena no Sāras retajām izdevībām iziet sabiedrībā kopā ar savu vīru Maiku.

– Mums klājas ļoti labi, – Kima atbildēja. Viņai mugurā bija zilgani violetā līgavas māsas kleita ar dziļu, stūrainu kakla izgriezumu un kupliem svārkiem. Kleitas dizainu izdomāja Džeka, kura bija līgava un Kimas labākā draudzene, un to uzšuva Lūsija Kūpera.

– Vai jūs paliksiet kopā ilgāku laiku? – Sāra turpināja.

– Mēs esam kopā pārāk īsu laiku, lai par to spriestu, bet es ceru, ka jā. Kā klājas jums ar Maiku?

– Brīnišķīgi. Bet man ir grūti pieradināt viņu pie dzīves mājās. Es Maikam lūdzu palīdzēt dārza darbos. Uzmini, ko viņš izdarīja?

– Tā kā runa ir par Maiku, man nav ne jausmas.

– Viņš aizdzina puisi, kurš vadīja dārza traktoru, apguva tā vadību pats un uzraka aptuveni divus akrus lielu zemes gabalu, kurā paredzēts uzstādīt jauno žogu. Abi ar traktora īpašnieku tik briesmīgi kliedza viens uz otru!

Kima pasmaidīja.

– Man gribētos to redzēt. Es lielāko daļu dzīves esmu pavadījusi kopā ar tirgoņiem. Katrs viņu izrunātais vārds pamudina mani iepirkties vēl un vēl.

Sāra paliecās uz priekšu un turpināja runāt pieklusinātā balsī:

– Kā Lūsijai Kūperei veicās tavas kleitas šūšana?

– Es viņu nesatiku, – Kima atzinās. – Vienīgajā pielaikošanā piedalījās Džeka.

– Bet tu pirms neilga laika redzēji viņu dejojam ar Džekas tēti, vai ne?

Sāra un Kima bija māsīcas un vienaudzes, un viņas kopā rotaļājās kopš dzimšanas. Pēdējos četrus gadus viņas aprunāja Lūsiju Kūperi, sievieti pusmūžā, kura īrēja dzīvokli Vingeitas kundzes namā un nozuda ikreiz, kad pie apvāršņa parādījās Kima. Citi cilvēki viņu redzēja pārtikas preču veikalā, aptiekā un pat Vingeitas kundzes veikalā pilsētas centrā, bet, līdzko parādījās Kima, Lūsija noslēpās. Viena no viņas māsīcām uzņēma Kūperas kundzes fotogrāfiju un parādīja to Kimai, bet viņa sievieti nepazina. Viņai nebija ne jausmas, kāpēc Lūsija no viņas izvairās.

– Ko tādu es nevarētu palaist garām, – Kima atbildēja. – Tā bija valšķīga deja. Viņas vecumā tā uzvesties nepiedien.

– Vai tu redzēji Lūsijas seju?

– Jā un nē. Viņa to slēpa dažādās Džekas tēta ķermeņa daļās, tāpēc es manīju tikai aci un ausi. Varbūt man jādodas pie policijas mākslinieka un jālūdz, lai tas uzzīmē visu seju.

Sāra iesmējās.

– Kad es redzēju Lūsiju, viņa izskatījās kā laimīgākā sieviete pasaulē.

– Nē, tu viņu sajauci ar Džeku.

– Kāzu ceremonija bija skaista. Un viņas kleita ir brīnišķīga! Viņi ar Trisu ir lielisks pāris, vai piekrīti?

– Jā, – Kima lepni atbildēja. Viņas ar Džeku visu augstskolas laiku dzīvoja vienā istabiņā un turpināja draudzēties arī pēc tam, kaut gan Džeka dzīvoja Ņujorkā un Kima – Edilīnā. Pirms vairākiem mēnešiem Džeka ieradās Edilīnā, lai pavadītu vasaru gleznojot, un satika pilsētas ārstu, Kimas brālēnu Tristanu. Viņi iemīlējās un šodien nosvinēja kāzas.

– Kā klājas Rīdam? – Sāra apvaicājās par Kimas brāli. Rīds pieteicās par palīgu Trisam pēc tam, kad viņš salauza roku. Tagad izskatījās, ka viņš pārņems Trisa ārsta praksi turpmākos trīs gadus.

– Rīds ir neapmierināts, – Kima atzina. – Nemaz nezināju, ka cilvēks var tik stipri sūdzēties. Viņš draudēja iekāpt kuģī un nozust no pilsētas.

– Viņš taču to nedarīs, vai ne? Edilīnā jābūt pieejamam ārstam.

– Nē, – Kima teica. – Rīdam ir pārāk spēcīga pienākuma apziņa, lai to izdarītu. Tomēr būtu jauki, ja viņš neizturētos kā notiesāts uz trim gadiem cietumā.

– Visi priecāsies, kad Triss atgriezīsies darbā.

– Sevišķi sievietes, – Kima piebilda, un abas sievietes iesmējās. Tristans Oldridžs bija tiešām skaists vīrietis ar maigu raksturu, un viņam patiesi rūpēja cilvēki.

– Kas tas par vīrieti, kurš uz tevi visu laiku skatās? – Sāra jautāja, pievērsusi skatienu kādam aiz Kimas muguras.

Viņa pagriezās, bet neredzēja nevienu nepazīstamu seju. – Viņš izgāja ārā tieši pirms tam, kad tu pagriezies, – Sāra paskaidroja.

– Kā viņš izskatījās?

– Garš, tumsnējs un pievilcīgs, – Sāra smaidīdama atbildēja. – Manuprāt, viņa deguns pāris reižu ticis lauzts. Varbūt man tas šķiet uzkrītoši visu vīriešu izskatā, kopš satiku Maiku. – Sāras vīrs prata vairākas cīņas mākslas.

– Acīmredzot viņš ir mans slepenais pielūdzējs, – Kima sacīja un piecēlās kājās.

– Vai Deivs šovakar ir te?

– Nē. Viņam bija jāapkalpo kāzas Viljamsburgā.

– Tev tas droši vien traucē, – Sāra atzina. – Katru nedēļas nogali viņš ir projām.

– Toties darba dienās viņš ir mājās, – Kima piebilda. – Savās mājās, nevis manējās.

– Par to runājot: kā tu jūties savās jaunajās mājās? – Sāra jautāja un piecēlās kājās. Ar zināmu piepūli viņai bija izdevies atgūt tādu svaru, kāds viņai bija pirms grūtniecības.

– Brīnišķīgi, – Kima atbildēja, un viņas seja atplauka. – Es lielo garāžu pārveidoju par darbistabu, un Džeka man palīdzēja iekārtot iekštelpas. Viss ir krāsains.

– Vai Deivam patīk?

– Viņam patīk mana virtuve, – Kima atzina. – Kad būšu iekārtojusies, ielūgšu ciemos tevi un tavus trīs bērnus. Tomēr Maiks nedrīkstēs ņemt līdzi savu jauno rotaļlietu – dārza traktoru.

– Sarunāts. – Sāra smaidot atvadījās un devās projām. Mūziķi atgriezās savās vietās, un viņa gribēja aiziet uz kādu vietu, kur mūzika netraucētu sarunāties.

Kima brīdi stāvēja un raudzījās uz visapkārt esošajiem draugiem un radiniekiem. Viesu vidū bija arī jaunienācēji jeb cilvēki, kuri nebija pilsētas sākotnējo septiņu ģimeņu pēcteči un bija ieradušies kāzās, lai apsveiktu Trisu. Viņu mīlēja visi, un Kima pieļāva, ka daži cilvēki te ieradušies neaicināti, jo gribējuši viņu vēlreiz ieraudzīt. Triss bija izglābis daudzu mazās pilsētiņas iedzīvotāju dzīvību.

Kima cerēja, ka Džeka apprecēs viņas brāli Rīdu, tomēr viņa iemīlējās Trisā no teju vai pirmā acu uzmetiena. Darba maiņas dēļ Kimas labākā draudzene bija spiesta atlikt pārcelšanos uz Edilīnu par vēl dažiem gadiem.

Nevilšus prātā iezagās doma, ka Kimai tobrīd būs jau gandrīz trīsdesmit. Viņa mēdza slepus nodēvēt sevi par tipisku statistikas datu pārstāvi: uzņēmējdarbībā Kimai veicās labi, bet viņas privātā dzīve stāvēja uz vietas.

Jaunlaulātais pāris bija pametis svinības pirms krietna laika – līgavas mesto ziedu pušķi Kima nenoķēra, – bet daži viesi uzturējās svinību vietā, lai padejotu pirms mūziķu aizbraukšanas.

Kima tuvojās telts malai un jau atkal sāka vēlēties, kaut kāzās nebūtu viena. Viņi ar Deivu satikās pirms pusgada, kad Kima ieradās Viljamsburgā, lai apspriestu satrauktas līgavas vēlmes attiecībā uz laulību gredzeniem. Meitene bija pagalam neizlēmīga, un viņas iecerētais uzvedās vēl sliktāk. Kimai radās vēlme viņus komandēt, bet viņa drīkstēja tikai sniegt ieteikumus.

Pēc stundas lēmums joprojām nebija pieņemts, un viņiem piebiedrojās meitenes tēvs. Viņš acumirklī pārņēma vadību un pateica meitai, kuri gredzeni viņai jāizvēlas. Kima jutās viņam pateicīga.

Kad viņa piegāja pie savas automašīnas, tai priekšā bija nostājusies liela, balta kravas automašīna ar uzrakstu “Bormena ēdienu piegāde” uz sāna. Pie Kimas piesteidzās izskatīgs jaunietis.

– Atvainojiet, – viņš taisnojās un izvilka no kabatas automašīnas atslēgas, bet tad ieraudzīja, ka kravas automašīnas ceļu ir nobloķējusi līgavas tēva automašīna. Tā kā līgavas tēvs bija iesprostots birojā un piedalījās sapulcē, Kimai un vīrietim nācās iepazīties. Pirmās sarunas minūtes aizritēja, apspriežot līgavas neizlēmību.

– Viņas māte ir tieši tāda pati, – Deivs apgalvoja. Viņš bija Deivids Bormens, un viņam piederēja mazais, elegantais ēdienu piegādes uzņēmums.

Kad līgavas tēva sapulce beidzās un viņš pārvietoja savu automašīnu, Kima un Deivs jau bija norunājuši tikšanos. Kopš tās reizes viņi tikās divas reizes nedēļā, un viss noritēja jauki. Taureņu vēderā nebija, tomēr Kimai bija labi. Sekss bija labs – ne satriecošs, bet mīļuma pilns. Deivs vienmēr izturējās pieklājīgi un ar cieņu.

– Kur ir sliktie zēni, kad viņi ir vajadzīgi? – Kima nomurmināja, nocēla no paplātes šampanieša glāzi un izgāja ārā.

Viņa orientējās Tristana mājā un pagalmā tikpat labi kā pašas mājoklī, tāpēc devās taisnā ceļā uz Vingeitas kundzes māju. Pa kreisi atradās rotaļu namiņš. Bērnībā Kima tajā pavadīja daudz laika. Viņas mātei un Tristana mātei bija lieliskas attiecības, un ikreiz, kad viņas satikās, Kima devās uz rotaļu namiņu. Tagad tas bija sliktā stāvoklī, bet Džeka plānoja namiņu atjaunot.

Kima apsēdās uz soliņa taciņas sākumā. Mēness spoži spīdēja, lielā telts izstaroja gaismu, gaiss bija mitrs un silts. Viņa aizvēra acis un ļāva tam ienākt sevī. Kima prātoja, vai ir iespējams izgatavot rotaslietas, kuru izskats un valkātājas izjūtas spētu atdarināt mēnessgaismu.

– Vai tu joprojām māci izpriecāties? – atskanēja jautājums vīrieša balsī.

Kima strauji atvēra acis. Priekšā stāvēja gara auguma vīrietis. Viņa neredzēja vīrieša seju, jo tieši aiz viņa galvas spīdēja mēness. Vīrieša uzdotais jautājums bija tik divdomīgs un izaicinošs, ka viņa sāka justies neērti. Neviena cita tuvumā nebija, tikai svešinieks, kurš uzdeva savādo jautājumu.

– Man jāiet, – Kima nomurmināja, piecēlās kājās un devās uz telts pusi, kur spīdēja gaisma un rosījās cilvēki.

– Cik ilgs bija manis uzceltās leļļu mājas mūžs?

Kima apstājās un lēnām pagriezās.

Viņš bija garāks nekā iepriekš, un mēnessgaismā Kima redzēja, ka viņa seja vairs nebija glīta kā kora zēnam, kāda tā bija divpadsmit gadu vecumā. Ap viņa acīm vīdēja krunciņas un, kā Sāra norādīja, viņa deguns izskatījās cietis. Tomēr vīrietis bija ļoti izskatīgs, un viņa acis bija tik tumšas un jutekliskas kā nakts ap viņiem.

– Trevis, – viņa čukstēja.

– Es teicu, ka atgriezīšos, un es atgriezos.

Vīrietim bija zema un spēcīga balss, un Kimai patika tajā klausīties. Viņa paspēra vairākus soļus uz Trevisa pusi un jutās tā, it kā skatītos uz spoku.

– Es baidījos, ka tu mani nepazīsi, – viņš klusi turpināja. – Tu tolaik biji ļoti jauna.

Kima negribēja atklāt viņam patiesību par dziļajām skumjām, ko viņa izjuta pēc Trevisa aizbraukšanas. Vairākas naktis pēc kārtas viņa pirms miega raudāja. Abu kopīgā fotogrāfija joprojām bija Kimas sirdij vistuvākais priekšmets, ko viņa ugunsgrēkā glābtu pirmo.

Viņa nolēma to noklusēt.

– Protams, ka es tevi atceros, – Kima atbildēja. – Tu biji labs draugs. Baidījos, ka zaudēšu prātu no garlaicības, bet tad uzradies tu un izglābi mani.

– Es tevi izglābu, būdams bērns, kurš neko nezina. Tu biji laba skolotāja.

– Tu brauci ar divriteni! – Kima atcerējās. – Neesmu redzējusi citu cilvēku, kurš tik ātri apgūtu riteņbraukšanu.

Treviss prātā pārcilāja visu, ko pēc abu satikšanās bija darījis ar divriteni: lēcienus, apļus gaisā. Viņš prātoja, vai Kima nojauš, cik labi izskatās. Viņas matos rotaļājās mēness stari, un to sārtais atspīdums un kleita sudrabkrāsas gaismā kopumā izskatījās lieliski. Ja tā būtu jebkura cita sieviete, Treviss sāktu ar viņu flirtēt. Viņš vienmēr darīja zināmas savas simpātijas sievietei – vienalga, vai viņa bija diplomāta sieva vai bārmene.

Tomēr Kima visu mūžu bija dzīvojusi mazā pilsētiņā, kur visi viņu pazina. Viņa nebija tāda sieviete, kurai Treviss uzdrīkstētos pievērst uzmanību piecas minūtes pēc abu satikšanās.

Kima juta, ka iestājies neveikls klusums, un nosprieda, ka Treviss nemaz nav mainījies. Divpadsmit gadu vecumā viņš lielākoties klusēja, vēroja, klausījās un mācījās.

– Vai gribi atgriezties viesībās? – viņa ierunājās. Sievietei rokā joprojām bija šampanieša glāze. – Varbūt gribi paņemt kaut ko dzeramu?

– Man… – Treviss iesāka un dzirdēja sevi izrunājam vārdus: – Man vajadzīga palīdzība. – Viņš to teica pirmo reizi mūžā. Trevisa dzīve bija viņam iemācījusi patstāvību.

Kima nekavējoties piegāja viņam klāt.

– Vai tu esi ievainots? Vai tev vajadzīgs ārsts? Te ir mans brālis Rīds, un…

– Nē, – viņš smaidīdams atbildēja. Tuvumā Kima bija vēl pievilcīgāka. – Es neesmu ievainots. Es ierados Edilīnā, lai kaut ko izdarītu. Tagad, kad esmu klāt, nezinu, kā to paveikt.

Kima pastiepa roku un saņēma viņa plaukstu savējā. Tā bija liela un raupja plauksta. Izskatījās, ka Treviss strādā smagu fizisku darbu. Kima pieveda viņu pie soliņa, un abi apsēdās viens otram blakus. Svinību telts izstarotā gaisma palika aiz Kimas muguras, un viņa varēja saskatīt Trevisu labāk nekā iepriekš. Viņam mugurā bija tumšs uzvalks, kas izskatījās pašūts tieši šim valkātājam. Trevisa vaigu kaulos atspīdēja mēness gaisma, un Kima ieraudzīja rūpju rievas viņa pierē. Treviss izskatījās noraizējies. Viņa paliecās uz priekšu.

Pieliecoties Kima neapzināti atklāja skatienam savas kleitas izgriezumu. Viņa sūdzējās Džekai, ka izgriezums ir par dziļu, bet viņa par to tikai pasmējās. “Tādas krūtis kā tavējās ir pelnījušas, lai tās izrāda.” Saņēmusi tādu komplimentu, Kima atturējās no lūguma piesegt kleitas izgriezumu.

Šis skats novērsa Trevisa uzmanību, un viņš nespēja parunāt.

– Tu vari man teikt jebko, – Kima viņu iedrošināja. – Zinu, ka neesam tikušies sen, bet draudzība ilgst visu mūžu, un mēs esam draugi. Atceries?

– Jā, – Treviss atbildēja un norija siekalas. Viņš bija spiests atbrīvot plaukstu, lai spētu pretoties kārdinājumam pievilkt Kimu sev klāt. Viņš pārmeta sev, ka laiku ceļā uz Edilīnu nav izmantojis, lai izdomātu, ko teikt Kimai. Tā vietā viņš visu ceļu plānoja kāpienu klintīs pēc sešām nedēļām. Pirms tā bija jāiegādājas klinšu kāpšanas piederumi un fiziski jāsagatavojas. Treviss prātoja, vai nelielajā Edilīnā ir kāds kalns, kurā viņš varētu uzrāpties, un vai te ir arī trenažieru zāle. Treviss negribēja zaudēt fizisko formu laikā, ko nāksies pavadīt, mēģinot atrisināt mātes problēmas.

Viņš redzēja, ka sieviete joprojām gaida atbildi. Treviss nebija plānojis lūgt kādam palīdzību un pat nebija plānojis Kimu satikt. Tomēr, ieraudzījis sievieti teltī, tērpušos piegulošā kleitā, Treviss vairs nespēja valdīt pār sevi. Kad Kima izgāja no telts un nozuda mežā, viņš tai sekoja.

Tagad Treviss nevarēja tā vienkārši sēdēt un klusēt, jo baidījās, ka Kima uzskatīs viņu par muļķi.

– Mana māte, – viņš iesāka. – Viņa dzīvo Edilīnā. – Treviss atkal apklusa, nezinādams, ko būtu pareizi atklāt un ko – noklusēt. Viņš negribēja Kimu nobiedēt.

– Kas noticis ar tavu māti? – Kima jautāja un mēģināja atsaukt atmiņā visu, ko zināja par Trevisa māti. Kad viņi satikās, Kima bija pārāk jauna, lai saprastu notiekošo, bet gadu gaitā šis tas kļuva skaidrāks. Lūsija Merita slēpās no sava vīra.

Atminējusies sievietes vārdu, Kima izbrīnā noelsās.

– Lūsija! Tavas mātes vārds bija Lūsija. Vai viņa ir Lūsija Kūpera – sieviete, kura metas bēgt ikreiz, kad es parādos? Viņa dzīvo Edilīnā jau četrus gadus, bet es viņu pirmo reizi ieraudzīju šovakar, turklāt tikai daļēji.

Treviss bija patiesi izbrīnīts. Viņš vairākas reizes bija apvaicājies mātei par Kimu, bet viņa ikreiz attrauca, ka Kimu nesatiek, un mainīja sarunas tēmu.

– Es nezināju, ka māte no tevis slēpjas, bet viņa noteikti juta vajadzību to darīt. Viņa negāja sabiedrībā arī laikā, kad mēs abi te dzīvojām, un tikās vienīgi ar to večuku un tavu māti. Un tevi.

– Bērtranda kungs nomira gadu pēc jūsu aizbraukšanas, un mana māte nevienam neatklātu, ka Lūsija ir pilsētā.

– Un tu? – Treviss jautāja. – Ja tu atpazītu manu māti, vai tu kādam par to stāstītu?

– Es… – Kima apklusa. Ja viņa ieraudzītu Trevisa māti šeit, Edilīnā, pēc divām minūtēm viņa jau zvanītu Džekai. Kima par to paziņotu arī savai māsīcai Sārai un varbūt arī viņas jaunajai radiniecei Džoslinai, turklāt Kimai patika brālēna Kolina jaunā sieva Džemma, tāpēc, iespējams, viņa būtu par to runājusi arī ar viņu. Un, protams, Kimai tas obligāti būtu jāizstāsta Trisam, jo viņš bija Vingeitas kundzes draugs.

– Iespējams, – Kima atzina, un Treviss, to dzirdēdams, pasmaidīja.

– Ja šī ir tava brālēna māja un mamma dzīvo blakus mājā, noslēpties no tevis viņai noteikti nebija viegli.

– Viņai tas tomēr izdevās, – Kima atbildēja, bet nepieminēja neskaitāmās reizes, kad Lūsija Kūpera no viņas izvairījās. Džeka neilgu laiku dzīvoja Vingeitas kundzes mājā, un ikreiz, kad pie viņas ciemos ieradās Kima, Lūsija noslēpumaini nozuda. Tagad Kima pieļāva domu, ka nabaga sieviete visas šīs reizes slēpusies skabūzī. Jebkurā gadījumā Kimai bija skaidrs: viņas māte bija piekodinājusi Lūsijai, ka viņas ar Kimu nedrīkst satikties.

Kima vēlējās novērst uzmanību no sevis.

– Vai tava māte te slēpjas tava tēva dēļ?

– Jā, – Treviss atbildēja un atspieda muguru pret soliņa atzveltni. Viņš brīdi klusēja, pagriezās pret Kimu un viņai uzsmaidīja. – Es tev neļauju pavadīt laiku kopā ar draugiem un radiniekiem. Mamma apgalvoja, ka Edilīnā visus vieno ģimenes saites.

– Ne pilnīgi visus, bet tuvu tam, – Kima atzina.

– Vai tava kleita ir… līgavas māsas kleita? – viņš ar žestu norādīja uz Kimas apģērbu.

– Es esmu galvenā līgavas māsa.

– Ak tā, – Treviss atbildēja. – Vai tas nozīmē, ka tu neesi precējusies?

– Tieši tā. Un tu?

– Es tā arī neapprecējos. Es strādāju sava tēva labā, – Treviss paskaidroja. – Mēs esam vienojušies, ka viņš nevajās mammu tikmēr, kamēr es strādāšu viņa pakļautībā. – Viņš stāstīja Kimai to, ko parasti turēja lielā noslēpumā, bet šovakar vārdi nāca bez piepūles.

– Tas neizklausās labi, – Kima atbildēja un sajuta vēlmi satvert vīrieša plaukstu, bet to apvaldīja. Viņa nespēja iztēloties sevi tādā situācijā, bet prātoja par to, cik cēla un pat varonīga ir Trevisa apņemšanās ziedot savu dzīvi, lai palīdzētu mātei. Mūsdienās tas bija retums.

– Izskatās, ka tagad māte vēlas apprecēties, bet viņas un tēva laulība joprojām nav šķirta.

Kima nesaprata problēmu.

– Viņa var pieprasīt šķiršanos, vai ne?

– Jā, bet tādā gadījumā tēvs uzzinās, kur māte atrodas, un darīs visu iespējamo, lai viņas dzīve kļūtu nepanesama.

– Pastāv likumi…

– Zinu, – Treviss attrauca. – Es neuztraucos par šķiršanos. Mani biedē tas, kas notiks pēc tam.

– Nesaprotu, – Kima neizpratnē teica. Mūziķi spēlēja pēdējās dziesmas, un viņa dzirdēja viesu smieklus. Kima sāka prātot par to, vai Treviss ir iemācījies dejot.

Viņš pagriezās pret sievieti.

– Vai es varu tev uzticēties? Vai es varu tev no sirds uzticēties? Es neesmu pieradis uzticēt savas problēmas citiem cilvēkiem. – Viss Trevisa teiktais nāca no sirds. Viņa priekšā bija Kima, izaugusi mazā meitene, kura mainīja viņa dzīvi.

– Jā, – Kima atbildēja pavisam atklāti.

– Man tēvs ir…

– Vardarbīgs, – viņa saspringtā balsī pabeidza vīrieša teikto.

– Tēvs ir varmāka pret jebkuru, kurš ir par viņu vājāks, un mana māte ir trausla sieviete.

– Džeka viņu dievina.

– Mamma ir viņu pieminējusi. Džeka ir jaunā sieviete, kura savulaik dzīvoja blakus dzīvoklī.

– Šovakar viņa ir līgava. Tu droši vien zini, ka Džeka un tava māte sadraudzējās. Viņas kopīgi vingroja un kopīgi šuva. Pienāca brīdis, kad es kļuvu patiesi greizsirdīga.

Treviss izbrīnīti vērās Kimā. Viņš runāja ar māti vienreiz nedēļā – arī tad, ja atradās ārvalstīs –, bet par Džeku viņš neko nezināja. Treviss redzēja avīžrakstu, kurā bija minēts, ka māte šuj apģērbus kādai sievietei, bet nosprieda, ka māte nodarbojas ar šūšanu savā dzīvesvietā.

– Džeka ir Džo Leitona meita, – Kima paskaidroja apklusušajam Trevisam.

– Kas ir Džo Leitons?

– Pieņemu, ka tieši viņš ir tavas mātes iecerētais. Šovakar viņi abi dejoja tik tuvu, it kā vēlētos viens otru izģērbt. Džeka apgalvoja, ka Lūsija ir ļoti lokana, bet es nenojautu, ka viņa prot atliekt muguru tik tālu. Ceru, ka viņas vecumā es varēšu… – Ieraudzījusi Trevisa skatienu, viņa apklusa. – Pareizi. Lūsija ir tava māte. Esmu gandrīz droša, ka viņa grasās precēties ar Džo Leitonu.

– Kāds cilvēks viņš ir? Ar ko viņš nodarbojas?

– Viņam pieder aparatūras veikals Ņūdžersijā, kas ir ģimenes uzņēmums jau daudzu gadu garumā. Džo grasās atdot uzņēmumu savam dēlam un atvērt veikalu tepat, Edilīnā.

– Vai pilsētā ar tik mazu iedzīvotāju skaitu aparatūras veikals nesīs peļņu?

– Mums kaimiņos ir vairākas lielpilsētas, – Kima vēsi atcirta.

– Mans nolūks nebija apvainot Edilīnu. Es domāju par peļņu. Manai mātei ir izredzes šķiršanās procesā iegūt prāvu summu.

– Es pazīstu Džeku jau daudzus gadus, – Kima asi iebilda, – un varu galvot, ka viņas tēvs neprec tavu māti naudas dēļ. – Viņai patiesi nepatika Trevisa vārdi. Kima piecēlās kājās. – Es gribu atgriezties viesībās.

Treviss neko neteica. Kā jau viņš paredzēja, saruna ar Kimu bija izgāzusies. Tā notika ikreiz, kad Treviss satika krietnu meiteni. Viņš nezvanīja, aizmirsa dzimšanas dienas, nesūtīja gaidītās dāvanas. Viss, ko Treviss darīja, izrādījās nepareizi. Tieši tāpēc viņš deva priekšroku tādām sievietēm kā Leslija. Viņai pilnai laimei pietika ar kādu rotaslietu.

Kad Kima aizgāja līdz takas galam, viņu piemeklēja spēcīga déjà vu izjūta. Viņa atkal bija astoņus gadus veca meitene, kura aizsvilās dusmās un iemeta zēnam ar zemes piku. Pēc tam viņa aizbēga, noslēpās un gaidīja, kad zēns viņu panāks. Tomēr toreizējais zēns viņai nesekoja. Kimai nācās atgriezties pie viņa pašai. Turpmākajās nedēļās viņa uzzināja, ka šis zēns tikpat kā neko nemācēja. Viņš neprata mest akmeņus un braukt ar divriteni. Viņam bija plašas zināšanas zinātnē, bet viņš nemācēja ielikt plaukstā zāles stiebru un radīt svelpjošu skaņu. Viņš nezināja neko par patiesi svarīgajām dzīves nodarbēm.

Kima pagriezās atpakaļ. Tāpat kā pirms daudziem gadiem, arī tagad Treviss nekustīgi sēdēja. Viņa nezināja, par ko vīrietis domā – droši vien par kaut ko grāmatā izlasītu –, bet bija skaidri redzams, ka Treviss arī tagad ir tikpat neveikls attiecībās ar cilvēkiem kā iepriekš.

Viņa lēni gāja atpakaļ pie soliņa, apsēdās viņam blakus un skatījās taisni uz priekšu.

– Atvaino, – Kima ierunājās. – Reizēm es nekontrolēju savas dusmas.

– Tātad tu neesi mainījusies.

– Tu paliki sēžot te, tātad arī tu neesi mainījies.

– Iespējams, bērnībā mēs esam vispatiesākie.

– Mūsu gadījumā tā ir. – Kima ievilka elpu. – Džo Leitonu neinteresē tavas mātes nauda. Cik zinu, neviens nenojauš par viņas gaidāmajiem ienākumiem vai to apmēru. Man nevajadzētu to atklāt, bet Džeka apgalvoja, ka viņas tētis par Lūsiju tikpat kā neko nezina: pat ne to, vai viņai ir bērni. Ikreiz, kad viņš ierunājas par Lūsijas privāto dzīvi, viņi sāk skūpstīties un… Pārējo tu droši vien negribi dzirdēt.

– Es priecātos, ja tavi apraksti nebūtu tik krāšņi.

Dzirdot, kā viņš runā, Kima pasmaidīja. Trevisa izglītība jautās katrā viņa izrunātajā zilbē.

– Saprotu. Neraizējies, viņi ir kopā mīlestības, nevis naudas dēļ.

Treviss klusēja, tāpēc Kima uzlika savu plaukstu uz viņa rokas, un viņš darīja to pašu. Treviss bija gandrīz piemirsis, cik ļoti Kima rūpējās par citiem. Bērnībā meitene brīnījās par to, cik maz Treviss zināja. Šķita, ka viņai ir saraksts ar lietām, kas būtu jāzina katram bērnam, un Kima ķērās pie zēna apmācīšanas.

Tagad Trevisam gribējās šo to iemācīt Kimai. Mēness gaismā glītajā kleitā tērptā Kima izskatījās tik labi, ka bija grūti viņai nepieskarties. Tomēr viņa raudzījās uz Trevisu kā uz noklīdušu suni, kas jāizglābj. Trevisam nācās piepūlēties, lai neļautu skatienā iezagties iekārei, bet Kima gribēja apkopt viņa ievainojumus.

Viņš zināja, ka vajadzētu atbrīvot Kimas plaukstu, bet viņas garie pirksti bija… Viņš pacēla plaukstu.

– Vai tā ir rēta?

Kima atbrīvojās no viņa tvēriena.

– Es zinu, ka tā ir nesievišķīga. Tā ir darba trauma.

– Darba trauma?

Pateicoties internetam, Treviss zināja, ka Kimai pieder juvelierizstrādājumu veikals. Viņš izsekoja sievietes gaitām no skolas līdz pat dzīvei Edilīnā, kur viņa nodibināja savu uzņēmumu. Kima to nezināja, bet Treviss apmeklēja visas viņas izstādes skolas laikā. Vienreiz Kima viņu gandrīz pieķēra. Viņa ienāca telpā kopā ar divām citām meitenēm: garu, slaidu tumšmati un maza auguma gaišmati, kuras augums pievērsa visu vīriešu skatienus.

Tomēr Treviss redzēja vienīgi Kimu. Viņa izauga par tikpat skaistu sievieti, cik skaista viņa bija bērnībā. Trevisam patika, kā viņa smējās un priecājās. Viņš pats nebija juties laimīgs, kopš pirms vairākiem gadiem pameta Edilīnu un Kimu.

– Es izgatavoju rotaslietas, – viņa paskaidroja.

Treviss pagriezās un paskatījās uz Kimu.

– Rotaslietu izgatavošanas komplekts!

Viņa pasmaidīja. – Tu to atceries?

– Tu lūdzi, lai es to atveru. Tu to dabūji…

– Mana mātesmāsa un tēvocis uzdāvināja to man Ziemassvētkos, bet man negribējās to pat atvērt. Es biju tik nepateicīgs bērns! Komplekts bija ielikts kastē, ko mums atnesa tēvocis Bens.

– Kopā ar manu divriteni, – Treviss piebilda. Gremdējoties atmiņās, viņš sāka runāt maigā balsī. – Tu izgatavoji brīnumainas lietas. Man tās ļoti patika.

– Un tu biji lielisks modelis, – Kima teica. – Neviens no man pazīstamajiem zēniem nebūtu ļāvis aplikt sev ap kaklu krelles. – Viņa nepieminēja to, ka divas priekpilnās nedēļas un rotaslietu komplekts bija cieši saistīti. Treviss, juvelierizstrādājumi un laime – viņas prātā tas viss bija saistīts.

– Man joprojām ir tā kaklarota, – Treviss ieminējās.

– Tiešām? – viņa pārvaicāja.

– Jā. Kima, tās bija divas labākās manas bērnības nedēļas.

Viņa gribēja atbildēt ar to pašu, bet aprāvās.

– Ko tu plāno darīt ar māti?

– Man nav plāna. Es par kāzām uzzināju tikai vakar. Viņa zvanīja… – Treviss nolēma nepieminēt savu sekretāri. – Viņa atstāja ziņu, kurā pavēstīja, ka grib precēties otrreiz un šķirties no mana tēva. Tas arī viss. Es biju šokā. Biju pārliecināts, ka māte dzīvo cienījamai, sirmai atraitnei piederošā mājā un ka viņas abas kopīgi šuj bērnu apģērbus. Tagad izrādās, ka mamma loka muguru visas pilsētas iedzīvotāju acu priekšā. – Viņš pievērsās Kimai. – Tāpēc man nav plāna. Es gribu…

– Ko?

– Es gribu noskaidrot, vai Džo Leitons ir gana labs vīrietis manai mātei. Mīlestībai nav nozīmes. Savulaik māte domāja, ka ir iemīlējusies manā tēvā. Gribu uzzināt, vai viņš ir labs cilvēks, kurš nemēģinās iebiedēt manu trauslo māti.

Kima strauji ievilka elpu. Džekas māte nomira jaunībā, tāpēc Džeku uzaudzināja tēvs. Džo Leitons bija ļoti apņēmīgs vīrs, kurš vienmēr centās panākt savu. Augstskolas gados Džeka neskaitāmas reizes sūdzējās par kaut ko, ko pastrādājis vai teicis viņas tēvs. Džo Leitons prata izturēties laipni, tomēr viņš mēdza arī izvest cilvēkus no pacietības. Turklāt viņš bija ļoti privātīpašniecisks vīrietis. Kad Džeka iemīlējās vīrietī no Edilīnas Virdžīnijas pavalstī, viņš uz turieni pārvācās kopā ar meitu. Tā dēļ Džeka un Triss gandrīz izšķīrās.

– Ko tu gribi teikt? – Treviss jautāja.

– Es, ē… – Kima nezināja, ko teikt. No neveiklā klusuma paglāba balsu skaņas.

Trevisa sejas izteiksme vēstīja, ka viņš nevēlas nevienu satikt, vismaz ne tagad – pirms viņš ir saticis savu māti.

– Seko man, – Kima ierunājās, piecēlās kājās, pacēla svārkus un pa šauru taciņu metās skriet uz meža pusi.

– Ar lielāko prieku, – Treviss murmināja un sekoja viņai. Bagātīgi apaugušajā apvidū bija tumšs, bet mēnessgaismā bija redzama Kimas gaišā āda un gaišzilais kleitas audums. Trevisam patika skatīties, kā viņa skrien.

Nenovērsdams skatienu no Kimas, viņš gandrīz saskrējās ar priekšmetu, kas līdzinājās vecam rotaļu namiņam. Augstais, mēnessgaismas ēnā noslēpies tornis izskatījās pēc tāda, kurā varētu dzīvot ļaunā burve no kādas pasakas.

– Nāc šeit, – Kima mudināja un atvēra rotaļu namiņa durvis. Kad abi bija noslēpušies, viņa durvis aizvēra.

Treviss meklēja gaismas slēdzi, bet Kima satvēra viņa plaukstas pamatni un pielika pirkstu pie lūpām, lūdzot klusēt. Viņa ar žestu norādīja, lai Treviss atvirzās no loga.

Viņš apsēdās blakus Kimai un atspieda muguru pret durvīm.

Ārpusē skanēja pusaudžu balsis.

– Nāc, es esmu te, – skaļi čukstēja vīrietis.

– Mūs pieķers, – sūdzējās meitene.

– Kurš? Doktors Triss? Viņš jau ir devies medusmēnesī. – Atskanēja skūpstu skaņas. – Varu derēt, ka viņš patlaban nodarbojas ar to pašu, ko gribam darīt mēs.

– Es gribētu būt līgavas vietā, – meitene sapņaini novilka.

Kima paskatījās uz Trevisu, un abi saviebās. Meitene pieļāva kļūdu.

– Tātad es neesmu gana labs? – puisis atcirta.

– Es gribēju teikt… – meitene taisnojās. – Labi, vienalga. Iesim atpakaļ uz telti. Mamma mani noteikti meklē.

Rotaļu namiņa durvju rokturis tika pagriezts, atskanot skaļam troksnim.

– Nolāpītais namiņš šā vai tā ir aizslēgts, – puisis norūca.

– Tad jau labi! – meitene atcirta, un atskanēja viņas steidzīgie soļi.

Kad iestājās klusums, Kima izelpoja. Viņa paskatījās uz Trevisu, un abi iesmējās.

– Rīt visi Edilīnas pusaudži centīsies noskaidrot, kurš pārītis tika rotaļu namiņā pirmais.

– Bet tie bijām tikai mēs, večuki, – Treviss piebilda.

– Tas attiecas tikai uz tevi. Tev tūlīt apritēs trīsdesmit. Man visa dzīve vēl priekšā. – Kima pavirzījās pa labi. – Nāc šeit, bet pieliecies. Durvju aile ir zema.

Treviss viņai sekoja un nokļuva ļoti mazā istabiņā, kur sienā bija iebūvēta īsa vienguļamā gulta.

Kima uz to norādīja.

– Šeit ir Edilīnas iekštelpu mīlestības galvaspilsēta.

– Ja tik mazā pilsētā pietiek vietas diviem cilvēkiem, Edilīna ir pelnījusi pasaules romantikas galvaspilsētas statusu.

– Pilsētā, kurā nav pat Walmart lielveikala, jāatrod interesantas nodarbes.

Treviss iesmējās. Kima apsēdās vienā gultas galā un norādīja, lai viņš apsēžas otrā. Šaurajā telpā Trevisa kājām trūka vietas.

– Izstiepies šeit. Redzi, mēs saderam! – Kima norādīja. Viņi salika kājas viens otram blakus.

– Mēs vienmēr esam labi saderējuši kopā, – Treviss atzina.

Kima jutās pateicīga tumsai, kurā varēja noslēpt savu sejas izteiksmi. Domās viņa sev atgādināja, ka Treviss ir tikai draugs.

– Pastāsti man par Džo Leitonu, – Treviss iesāka nopietnā balsī.

– Mēs neesam labi pazīstami, bet skolas laikā viņš Džeku diezgan daudz komandēja. Taisnības labad jāteic, ka tā darīja mūsu visu vecāki. Mana māte no manis neatstājās ne mirkli. Viņa gribēja zināt, ar ko es satiekos, cikos pārrados mājās un vai meklēju darbu.

– Izklausās, ka viņai rūp tava labklājība. Kādas tagad ir jūsu attiecības?

– Viņa grib zināt, ar ko es satiekos, cikos pārrodos mājās un kādi ir mana veikala nedēļas ienākumi.

Treviss iesmējās.

– Un kāds ir tavs tēvs?

– Viņš ir kā no cukura taisīts. Tētis ir vismīļākais cilvēks pasaulē. Mani vecāki kopā ar manu mazo māsu Annu tagad ir aizbraukuši ilgā ceļojumā. Viņi atgriezīsies tikai rudenī.

– Tātad tu pilsētā esi viena?

– Te ir mans brālis Rīds un daži mani radinieki. – Kima nosprieda, ka Treviss pieklājības pēc uzdod vairākus jautājumus par viņu, kaut gan patiesībā vēlas runāt par vīrieti, ar kuru viņas māte grasījās precēties. – Manuprāt, Leitona kungs ir labs cilvēks, bet viss ir atkarīgs no tavas mātes. No tevis teiktā izriet, ka viņa neprot par sevi parūpēties.

Treviss nesteidza atbildēt.

– Kad es biju mazs, mana māte bija ļoti klusa sieviete. Manuprāt, viņa nonāca pie secinājuma, ka, runājot pretī tēvam, visu padara vēl sliktāku. Ja māte klusēja, tēvam radās iespaids, ka viņš visu kontrolē, tāpēc nebija nepieciešams atkārtoti uzsvērt savu varu pār viņu.

– Un ko darīji tu? – Kima jautāja. – Kāda bija tava dzīve?

Treviss mēģināja sakustēties, bet nelielajā gultā bija pārāk maz vietas.

– Es tūlīt nokritīšu. Tavas pēdas… Vai drīkstu? – viņš apvaicājās, pacēla Kimas pēdas un atbalstīja tās pret savām kājām.

Kima bija gatava drīzāk mirt, nekā iebilst.

– Vai! Atvaino, bet tavu kurpju papēži ir asi, un…

Viņa acumirklī novilka glītās augstpapēžu sandales un uzcēla pēdas atpakaļ uz Trevisa kājas. Viņš dabiski un nepiespiesti sāka masēt Kimas pēdas, un viņa pateicās skaistumkopšanas dieviem par to, ka vakar veica manikīra un pedikīra procedūras. Viņas papēži bija gludi kā stikls.

– Pie kā mēs palikām? – Treviss ierunājās.

Kima nespēja atcerēties, par ko viņi iepriekš runāja. Neviens vīrietis vēl nekad nebija masējis viņas pēdas.

– Jā, tu interesējies par manu dzīvi. Patiesību sakot, tu to pilnībā izmainīji.

– Es?

– Es uzaugu citādā vidē nekā vairums bērnu. Mums piederēja māja simt akru lielumā Ņujorkas turīgāko ļaužu rajonā. To iepriekšējā gadsimta beigās uzcēla negodīgs uzņēmējs. Nams bija piemineklis viņa naudas kārei: tajā bija ļoti augstas sienas un tumši paneļi. Mans tēvs šādā mājā lieliski iederējās. Mēs ar māti tur dzīvojām kopā ar neskaitāmiem kalpotājiem, un tie visi mums bija kā ģimenes locekļi. Mēs reti satikām tēvu, bet viņa klātbūtne bija jūtama vienmēr.

Trevisa īkšķi glāstīja Kimas kreisās pēdas papēdi, un viņa pirksti slīdēja cauri viņas kāju pirkstiem. Viņai bija grūti uztvert Trevisa teikto.

– Reiz vasarā tēvs devās uz Tokiju, un mana mamma kopā ar mani atbrauca uz Edilīnu. Es pat nenojautu, ka mana dzīve nav tāda kā pārējiem. Tu man parādīji, kā dzīvo citi bērni, un par to es tev vienmēr būšu pateicīgs.

– Tu man šobrīd atdari pilnībā. Trevis, kur tu iemācījies tā masēt pēdas?

– Ja nemaldos, Taizemē, – viņš atbildēja. – Varbūt Indijā. Kaut kur. Vai tev patīk?

– Ja es paģībšu ekstāzē, nepievērs tam uzmanību.

– To gan es nevaru pieļaut, – Treviss teica un nolika viņas pēdu sev blakus. – Pastāsti man vēl kaut ko par Džo Leitonu.

Kima vīlusies nopūtās par to, ka masāža beigusies, un iztaisnoja muguru.

– Es nezinu, ko tev teikt. Džeka savulaik par tēvu bieži sūdzējās, bet viņa Džo ļoti mīl. Es zinu, ka meita ir viņa acuraugs. Kad Džeka bija maza, tēvs neizlaida viņu no acīm. Pirmajā vasarā pēc iestāšanās augstskolā Džekai nācās lūgties, lai tēvs viņai ļautu atbraukt ciemos un dzīvot kopā ar mani divas nedēļas. Un Leitona kungs rūpīgi pārbaudīja visus vīriešus, uz kuriem Džeka paskatījās. Viņa apgalvo, ka Tristans – viņas līgavainis – samaksāja par savu līgavu, uzdāvinot Džo ēku.

– To ēku, kurā viņš atvēra savu aparatūras veikalu?

– Jā, – Kima apstiprināja.

– Vai veikals jau ir atvērts?

– Nē. Ēku ilgstoši pārveidoja, pat pārbūvēja, citādi tajā nedrīkstētu atvērt veikalu. Leitona kunga draugi no Ņūdžersijas ieradās Edilīnā, lai viņam palīdzētu. Viņi ar Džeku sastrīdējās, jo viņa apgalvoja, ka gana labi strādnieki atrodami Virdžīnijas pavalstī, bet tēvs viņā neklausījās.

– Izklausās, ka Džekas tēvam patīk, ja viss notiek pēc viņa prāta, – Treviss atzina, saraucis pieri. – Mans tēvs ir tāds pats. Viņš grib būt noteicējs visās situācijās.

– Tu domā, ka tava māte tiekas ar Leitona kungu, jo viņš… Jo viņš atgādina tavu tēvu?

– Tieši no tā es baidos. Man gribētos redzēt viņus abus kopā, bet tā, lai to nemana Leitons.

– Tev taisnība, – Kima piekrita. – Ja tu stādīsies priekšā kā Lūsijas dēls, Leitona kungs centīsies uzvesties priekšzīmīgi. Tu neiepazīsi viņa patieso dabu. – Viņa pacēla galvu. – Vai tava māte būtu ar mieru…

– Vai viņa būtu ar mieru neatklāt, kas es esmu? – Treviss turpināja. – Tas ienāca prātā arī man. Nezinu. Mana pieredze liecina, ka sievietes ir neparedzamas. Māte mēdza smieties un būt vienisprātis ar mani un pēc mirkļa sadusmoties un pārmest man, ka uzdrīkstos apgalvot, ka pazīstu cilvēkus labāk nekā viņa.

Kima gribot negribot iesmējās.

– Izklausās pēc Spoka kunga.

– Vai viņš ir Edilīnas iedzīvotājs?

– Nē, – viņa paskaidroja. – Tas ir tēls televīzijas seriālā. To skatījās mani vecāki. Vai tev bieži gadās konstatēt baltus plankumus savā izglītībā?

– Man iztrūkst veselas desmitgades, – Treviss godīgi atzina. – Cilvēki mēdz atsaukties uz lietām, par kurām nekad neesmu dzirdējis. Man nākas vērot citus cilvēkus, lai zinātu, kurā brīdī man jāsmejas. Tomēr esmu sapratis, ka nekad nedrīkstu prasīt, par ko viņi, pie velna, smejas. Tādā gadījumā mani uzskata par teju vai citplanētieti.

Kima iesmējās, jo viņai bija radušās tieši tādas aizdomas.

– Tu man vari jautāt jebko, un es iespēju robežās tev atbildēšu.

– Es to ņemšu vērā. – Treviss brīdi klusēja. – Vai doktors Spoks un misters Spoks ir viena un tā pati persona?

– Nē, nepavisam. Manam tēvam pieder ciparvideodiski ar Zvaigžņu ceļa sērijām, un es varu tev tos aizdot.

– Liels paldies, – Treviss atbildēja un apspieda žāvas. – Atvaino, šī bija ļoti gara diena. Es biju plānojis ierasties Edilīnā jau pēcpusdienā, lai varētu uzreiz aprunāties ar māti. Tomēr tēvs man piešķīra darbu, tāpēc es nokavēju.

Kima pagriezās un nolika kailās pēdas uz grīdas.

– Vai tu šodien esi ēdis? Kur tu dzīvosi?

– Ja Edilīnā nav viesnīcas un restorāna, kas ir atvērts… Cik tagad ir pulkstens? Pusdesmit? – es došos uz Viljamsburgu.

Kima nedomājot ierunājās:

– Man pieder viesu namiņš un ar ēdienu pilns ledusskapis. Tas ir mazs namiņš pie baseina, ko mājas iepriekšējie īpašnieki izbūvēja kā vietu savam dēlam reizēs, kad viņš vecākus apciemoja. Kad es iegādājos māju, mans brālis Rīds grasījās tur ievākties, bet izrādījās, ka namiņš viņam ir par mazu. Viņš pārvācās uz dzīvi Kolina – tas ir pilsētas šerifs – iepriekšējā dzīvoklī, bet viņam nepatīk arī tur. Es runāju par Rīdu, kaut gan arī Kolinam dzīvoklis savulaik nepatika.

Viņa apklusa, lai neizklausītos pēc muļķes.

– Es ar prieku pieņemu tavu piedāvājumu, – Treviss klusā balsī atbildēja. – Es tevi labprāt aizvestu vakariņās, bet…

– Edilīnā spēkā ir senā klišeja: gājēju celiņi tiek slēgti deviņos vakarā.

– Jums ir gājēju celiņi?

– Jūtos aizskarta! – Kima iesaucās. – Gājēju celiņi Edilīnā ir jau trīs gadus. Nākamgad mēs plānojam ieviest elektriskās ielu laternas.

– Varu derēt, ka laternu dedzinātājs raud gaužas asaras par zaudēto darbu, – Treviss viņu ķircināja.

– Mēs viņu apprecinājām ar kurpnieka meitu, un viņi abi ir apmierināti.

Viņi kopīgi iesmējās.