Читать книгу Meitene, kas iemācīja man smieties - Džūda Devero - Страница 4

Braucot mājup, Kima nemitējās priecāties par Trevisa atgriešanos. Viņa ik pēc brīža ielūkojās atpakaļskata spogulī, lai pārliecinātos, ka viņš nav nozudis. Viņš sēdēja pie vecas BMW markas automašīnas stūres, kas pat nebija aprīkota ar automātisko ātrumkārbu. Kima prātoja, ka varētu Trevisam parādīt automašīnu, kurā nav jāpārslēdz ātrumi. Viņai niezēja mēle uzdot Trevisam neskaitāmus jautājumus par visu, ko viņš pēdējo gadu laikā darījis, bet nosprieda, ka labāk nogaidīs.

Visam savs laiks. Kima zināja, ka viņš strādā sava tēva – riebekļa – labā. Atcerējusies vārdu “riebeklis”, viņa pasmaidīja. Trevisa tēvam bija daudz naudas, bet, spriežot pēc viņa automašīnas, viņš savā bagātībā nedalījās ar dēlu.

Kima iztēlojās Trevisa briesmīgo pašreizējo dzīvi un iemeslu, kāpēc viņš to pieļāva. Treviss atteicās no paša dzīves, lai aizsargātu māti! Tas ir tik varonīgi!

Virzoties pa iebraucamo ceļu, Kima atcerējās, kā Treviss lūdza viņas palīdzību, un viņa zvērēja to sniegt.

Treviss apturēja mašīnu blakus un izkāpa ārā.

– Vai tu neizmanto garāžu?

– Es tajā esmu iekārtojusi darbistabu. – Kima atslēgu saišķī meklēja mājas ieejas durvju atslēgu.

– Vai tas nozīmē, ka sniegā, lietū un stiprā karstumā tava automašīna atrodas zem klajas debess? – Treviss paņēma atslēgas un atslēdza durvis.

– Jā, – Kima atzina un iegāja mājā. Viņa ieslēdza lampas pie dīvāna, ko bija izvēlējusies kopā ar Džeku. Istaba bija iekārtota zilos un baltos toņos. Gar vienu sienu bija salikti grāmatu plaukti, pie tās bija piestiprināts televizors un zem tā atradās kamīns. Griesti stiepās līdz pat jumtam, kur skatienam pavērās lielas sijas baltā krāsā.

– Skaisti, – Treviss konstatēja. – Te ir mājīgi. – Viņš brīnījās, kāpēc interjera dizainere, kuras pakalpojumi izmaksāja ļoti dārgi, nebija šādi iekārtojusi viņa dzīvokli, tomēr atzina, ka nebija viņai sniedzis nekādas norādes.

– Paldies, – Kima atbildēja un aizgriezās, lai noslēptu plato smaidu. – Virtuve ir tur.

– Kima, tev nav mani jābaro, – viņš iebilda. – Ar pajumti pietiek. Es varu… – Ieraudzījis virtuvi, viņš apklusa. No tās pavērās skats uz ēdamistabu, un visa telpa bija silta un mājīga. Telpas centrā bija ierīkota virtuves darba virsma no sārta granīta, un pie sienas bija piekārti vara katliņi. Lielajā, vecajā ēdamgaldā vīdēja neskaitāmu ēdienreižu atstātās griezienu pēdas.

– Man te patīk, – Treviss atzina. – Cik sen tu esi šīs mājas īpašniece? – Viņš jau zināja atbildi, jo savulaik izsekoja katru mājas iegādes soli. Treviss pat lūdza Penijai sazināties ar banku, kurā Kima kārtoja hipotekāro kredītu. Viņš parūpējās par to, lai viss noritētu bez sarežģījumiem.

– Mazāk nekā gadu, – Kima atbildēja.

– Un tu tik īsā laikā māju tik skaisti iekārtoji?

– To paveicām mēs abas ar Džeku. Mēs… – Viņa paraustīja plecus.

– Jūs esat mākslinieces, tāpēc zinājāt, ko darīt. Vai varu palīdzēt pagatavot vakariņas?

– Nevajag, – Kima atbildēja un klusībā brīnījās, kā Treviss zina, kāda ir Džekas nodarbošanās. Kima pieļāva, ka viņi par to ir runājuši. – Apsēdies, un es tev kaut ko pagatavošu.

Treviss apsēdās uz krēsla pie letes tālākās malas un vēroja Kimu.

Juzdama sev pievērstu vīrieša skatienu, viņa ielūkojās ledusskapī. Kima jutās vainīga par to, ka visu maltīti bija pagatavojis Deivs un viņa ēdienu piegādātāju komanda, bet neuzskatīja, ka to vajadzētu pavēstīt Trevisam. Paziņot, ka Kimai ir vairāk vai mazāk nopietnas attiecības, vajadzētu tikai tādā gadījumā, ja viņa lolotu pret Trevisu jūtas, un otrādi. Izņemot pēdu masāžu, viņš neizrādīja interesi par ko vairāk kā vienkāršu draudzību. Turklāt Treviss uz viņu skatījās tā, it kā Kima joprojām būtu astoņus gadus veca meitenīte.

Uz letes pretī Trevisam Kima uzklāja auduma salveti, šķīvi, pieskaņotu nazi un dakšiņu. Viņas māte centās pierunāt Kimu taupīt naudu un lietot vecmāmiņas traukus, tomēr viņa atteicās to darīt. “Tu gluži vienkārši gribi atbrīvoties no veciem krāmiem,” Kima toreiz atcirta, un viņas tēvs iespurdzās. Beigu beigās māte atdeva visu servīzi Kolinam un Džemmai Freizerai kā kāzu dāvanu, un viņiem tā ļoti patika.

– Kāpēc tu tā skaties uz traukiem? – Treviss painteresējās, un Kima viņam visu izstāstīja.

– Džemma ir vēsturniece, un viņa zināja trauku ražotāja vēsturi. Viņa tos uzskatīja par dārgumiem.

– Bet tu nē? – Treviss jautāja.

– Man patīk jauni priekšmeti. Ko tu gribi ēst?

– Jebko, – viņš atbildēja. – Esmu absolūts visēdājs.

Kima salika karotes daudzajās plastmasas bļodās, ko bija izņēmusi no ledusskapja, un ļāva Trevisam cienāties. Viņa nespēja atturēties no vilinājuma apsēsties uz krēsla blakus Trevisam un viņu vērot. Viņš ēda kā eiropietis, turēdams apgrieztu dakšiņu kreisajā plaukstā un nazi – labajā plaukstā. Viņam piemita karaliskas galda manieres.

Tā kā mājā nevaldīja tumsas un mēnessgaismas spēcīgais kontrasts, Kima tagad redzēja Trevisa sejā tos pašus eņģeliskos vaibstus, kas viņam piemita bērnībā. Viņa mati bija tumši kā nakts, acis – melnas kā obsidiāns. Viņam bija asi vaigu kauli un spēcīgs žoklis. Likās, ka Treviss vairākas dienas nav skuvies, un vaigubārda padarīja viņa izskatu vēl tumsnējāku. Kopumā viņš bija pievilcīgākais vīrietis, kādu Kima jebkad bija redzējusi.

Treviss ievēroja, ka Kima uz viņu skatās, atspiedusies uz elkoņa. Viņš saprata, ka jānovērš viņas uzmanība, citādi viņš uzliks plaukstu uz sievietes skausta un viņu noskūpstīs.

– Vai tu nebaidies novārtīt kleitu?

– Ko? Jā, protams. – Kima izkļuva no vērošanas transa. – Man vajadzētu uzvilkt kaut ko ērtāku.

Treviss ieklepojās tā, it kā gandrīz būtu aizrijies ar ēdienu.

– Vai ar tevi viss kārtībā?

– Jā, – viņš apliecināja. – Es pabeigšu ēst, un tikmēr tu…

Kima negribīgi piecēlās no krēsla.

– Jā, protams. – Viņa pa gaiteni aizsteidzās uz savu guļamistabu un aizvēra durvis. – Es izturos kā muļķe, – viņa skaļi čukstēja.

Kleitas rāvējslēdzējs bija grūti aizsniedzams, un Kima pat apsvēra iespēju pasaukt Trevisu palīgā. To iztēlojusies, viņa ieķiķinājās un tad sajuta nepatiku par šādu vieglprātību.

– Tu patiešām esi astoņus gadus veca meitenīte, – viņa pati sev paziņoja un sāka izģērbties.

Virtuvē sēdošais Treviss atviegloti uzelpoja. Bija grūti izturēt skaistās, kleitā ar dziļu izgriezumu tērpušās Kimas klātbūtni un pētošo skatienu. Parastā situācijā Treviss nevilcinoties atklātu, ka Kima viņu interesē kā sieviete. Pieredze liecināja, ka meitenes, kuras apveltī Trevisu ar tādu skatienu, ir viegli dabūjamas.

Bet kas notiktu pēc tam? Vai Kima sāktu runāt par mūsu kāzām?

Treviss atzina, ka viņu tāda doma nešausmināja. Pagaidām Kima izstaroja nebeidzamu mājīgumu. Viņa pati, viņas māja un pat viņas draugi – tas viss bija patīkams un aicinošs.

Tomēr Treviss nespēja nedomāt par to, kas notiks, kad Kima uzzinās vairāk par viņu pašu, viņa pagātni un tēvu. Tad sajūsma viņas skatienā apdzisīs, un to Treviss negribēja piedzīvot. Viņš nolēma ļaut, lai Kima turpina uzskatīt viņu par krietnu cilvēku, kurš darījis tikai labu. Patiesībai bija jāpaliek noslēpumā.

Kad Kima atgriezās, tērpusies džinsos un vecā T kreklā, Treviss bija paēdis. Viņa izskatījās pat vēl iekārojamāka nekā iepriekš, un Treviss nodomāja, ka tas nemaz nav labi. Viņš saprata, ka pārnakšņošana Kimas mājā ir kļūda. Viņš piecēlās kājās.

– Vai esi gatavs doties pie miera? – viņa jautāja.

Treviss neuzdrošinājās atbildēt un klusējot palocīja galvu. Kad Kima sāka iet pagalma puses durvju virzienā, Treviss sastinga. Viņš nedrīkstēja nokļūt vienā istabā ar Kimu un gultu.

– Tu vari iedot man atslēgu un parādīt, kur man jāiet.

– Bet man tev jāparāda, kur atrast visu nepieciešamo.

– Gan jau es pratīšu sameklēt. – Treviss uzsmaidīja Kimai, tomēr nepiekāpās.

Viņa pasniedza Trevisam atslēgu saišķi.

Pie pagalma puses durvīm viņi neveikli atvadījās. Kima noliecās uz priekšu, it kā grasītos noskūpstīt Trevisu uz vaiga, bet viņš atvirzījās. Īsu brīdi likās, ka Treviss pakratīs viņas roku, bet viņš tikai draudzīgi papliķēja viņas plecu un izgāja no mājas.

Kima novāca traukus un nevilšus saviebās. Viņa pati taču apgalvoja, ka Treviss ir tikai draugs, tāpēc viņai nebija tiesību sūdzēties par to, ka viņš atbilstoši uzvedās.

Nākamās dienas rītā Kimu uzmodināja svaigi pagatavota ēdiena smarža, un prātā iešāvās viena vienīga doma: “Treviss!” Viņa ātri saģērbās un uzklāja acīm pārāk daudz kosmētikas, jo uzacis un skropstas no dabas bija pārāk neizteiksmīgas. Viņa dusmojās uz sevi par to, ka pirms kāzām nenokrāsoja uzacis un skropstas, bet nosprieda, ka Trevisam varētu patikt sievietes, kuras izskatās labi arī neuzkrāsojušās. Lai to panāktu, vajadzēja uzklāt trīs brūnās skropstu tušas kārtas.

Viņa uzvilka glītas, melnas bikses un vieglu linu auduma kreklu un iegāja virtuvē. Apstājusies durvju ailē, Kima ieraudzīja Trevisa muguru. Viņš kaut ko gatavoja uz viņas jaunās Wolf zīmola plīts. Treviss bija ģērbies džinsu biksēs un džinsu kreklā. Izskatījās, ka zem apģērba slēpjas fantastisks augums.

– Labrīt, – viņa sveicināja savu viesi.

Treviss pagriezās, turēdams rokā pannu, un viņai uzsmaidīja. Kima alka viņu apskaut. Īsu brīdi viņa nopietni apsvēra iespēju to darīt, bet Treviss novērsās.

– Tagad ir mana kārta tevi pabarot, – viņš paskaidroja un norādīja uz vienam cilvēkam klāto brokastu vietu.

– Tu pats neēdīsi?

– Es pamodos pirms vairākām stundām un paēdu. Es nopeldējos tavā baseinā. Ceru, ka tev nav iebildumu.

Kima rūgti nožēloja, ka neredzēja Trevisu peldbiksēs.

– Priecājos, ka baseinu kāds izmanto. Tas bija vienīgais iemesls, kādēļ šaubījos, vai vajadzētu pirkt šo māju. Man patika tās izkārtojums un lielā garāža, bet es neprotu apkopt peldbaseinu.

Treviss ieslidināja omleti Kimai paredzētajā šķīvī.

– Tieši tā arī nodomāju, tāpēc iztīrīju baseinu un pārbaudīju ūdens skābuma līmeni. Skapī bija kopšanas līdzekļi, un es dažus no tiem izmantoju. Ceru, neuzskatīsi mani par bezkauņu..

– Tu vari būt tik bezkaunīgs, cik vien vēlies, – Kima atbildēja un ieskatījās savā šķīvī. Tajā bija omlete ar pipariem un sīpoliem, kā arī divi pilngraudu maizes grauzdiņi. – Ja es tā ēdīšu, es pieņemšos svarā, – viņa paziņoja un gaidīja, kad Treviss pateiks kaut ko jauku.

Tomēr Treviss negrasījās izteikties par Kimas augumu. Viņa izskatījās lieliski. Kļuvusi slaikāka, nekā Treviss bija paredzējis; pēc viņa kritērijiem – vienkārši ideāli. Baltā blūze piekļāvās Kimas augumam, un melnās bikses apņēma ķermeņa apakšdaļu.

Trevisa klusēšana pēc nepārprotamā mājiena lika Kimai noprast, ka viņš patiešām neprot apieties ar sievieti.

– Kādi ir tavi plāni šodienai? – viņa jautāja.

Pamostoties Trevisa pirmā doma bija piezvanīt mātei un pateikt, ka viņš ir ieradies Edilīnā. Viņam vajadzēja noorganizēt tikšanos ar māti kādā nomaļā vietā, kur viņi varētu apspriest šķiršanos, mātes mīļoto vīrieti un to, kā viņa plāno dzīvot turpmāk. Pēc tam Trevisam vajadzētu pavadīt trīs nedēļas, gatavojoties šķiršanās prāvai, par ko, bez šaubām, vēstīs visi laikraksti.

Tomēr, vērdamies Kimā, viņš centās atrast iemeslu, lai pēc iespējas ilgāk novilcinātu visu slikto, kam neizbēgami bija jāseko.

– Kādi ir tavi plāni šodienai?

– Ja būtu laicīgi pamodusies, es dotos uz baznīcu. – Kima ielūkojās pulkstenī. Viņai pietika laika, lai sagatavotos un dotos uz dievkalpojumu, bet tad nāktos atstāt Trevisu vienu. Bija pilnībā iespējams, ka pēc atgriešanās viņa šeit vairs nebūs. Treviss visdrīzāk parunās ar māti, pārliecināsies par to, ka Džo Leitons ir krietns cilvēks, un atgriezīsies savā mājvietā pie sievietes, ar kuru viņš dzīvoja kopā, bet nebija precējies.

Kima domās meklēja iemeslu Trevisa palikšanai, kā arī ieganstu, kāpēc viņai būtu jāpaliek kopā ar Trevisu.

– Tu noteikti gribi satikt māti. Varbūt pirms tam tu gribi aplūkot Leitona kunga jauno aparatūras veikalu?

Treviss pasmaidīja tā, it kā viņa būtu izteikusi ģeniālu priekšlikumu.

– Tā ir lieliska ideja. Vīrieša darba vieta liecina daudz par viņu pašu. – Tieši tāpēc paša Trevisa birojā nebija personisku lietu. – Vai tu vari nākt man līdzi? Ja esi pārāk aizņemta, tu varētu uzzīmēt karti. Es varētu…

– Labprāt! – Kima iesaucās. – Brauksim manā automašīnā. Atvaino, man vispirms kādam jāpiezvana, un pēc tam es būšu gatava doties.

Aizvērusi guļamistabas durvis, Kima nekavējoties piezvanīja savai palīdzei Karlai.

– Jā? – atbildēja acīm redzami samiegojusies Karla.

– Te es, – Kima čukstēja tik skaļi, cik vien spēja. – Es gribu, lai tu šodien pabeidz Džonsoniem paredzētos gredzenus.

– Ko? Es tevi nedzirdu.

Kima iekāpa skapī un aizvēra durvis.

– Karla, lūdzu, mosties! Es gribu, lai tu šodien manā vietā pabeidz dažus gredzenus.

– Kima, ir svētdiena. Es pēc pusnakts joprojām biju kāzās. Es mazliet par daudz iedzēru.

– Es arī, – Kima atzina, – bet gredzeni ir jāpabeidz šodien. Kāzas notiks rīt.

– Bet tos grasījies pabeigt tu, un…

– Zinu, – Kima viņu pārtrauca. – Esmu briesmīga un slinka priekšniece, bet kaut kas ir noticis. Tas ir steidzami. Es gribu, lai tu ierodies pie manis un pabeidz gredzenus. Tie jau ir izlieti, atliek tikai tos apstrādāt ar smilšu strūklu un nopulēt.

Karla ievaidējās.

– Tas ir vairāku stundu darbs, un šodien ir svētdiena.

– Es tev samaksāšu pusotras algas apjomā.

Karla apklusa.

– Labi, – Kima paziņoja. – Divu algu apjomā. Man vajag, lai gredzeni šodien būtu gatavi. Sarunāts?

– Labi, sarunāts, – Karla atbildēja. – Bet es gribu, lai piektdiena, astoņpadsmitais datums, būtu brīvdiena, un es gribu dubultu samaksu par šodienu.

Kima nikni lūrēja uz telefonu. Viņa agrāk sapņoja, ka kļūs par priekšnieci, noteiks savas darba stundas pati un nolīgs darbiniekus, kuri izpildīs visas viņas prasības.

– Labi, – viņa atbildēja. – Tu zini, kur ir garāžas atslēga, tāpēc nāc šurpu un pabeidz darbu.

– Vai tev ir negaidīts randiņš? – Karla painteresējās. – Vai Deivs grasās uzdot “to” jautājumu? Vai tu jau esi izdomājusi, kā izskatīsies jūsu gredzeni?

Kima negribēja stāstīt Karlai par Trevisu.

– Man jāiet. Atgādini, lai rīt pasūtu sarkano krāsu.

– Vai tā paredzēta tev vai rotaslietām?

Kima saviebās. Karlas humora izjūta mēdza sabojāt noskaņojumu. – Tiksimies rīt, – viņa attrauca un beidza sarunu.

Pēc vairākām minūtēm Kima iegāja dzīvojamā istabā. Treviss sēdēja lielajā, zilajā krēslā līdzās pieskaņotam dīvānam un lasīja svētdienas avīzi. Krēslu bija izvēlējusies Džeka. – Tas domāts tavam vīrietim, – viņa toreiz teica.

– Kuram? – Kima sarkastiski atbildēja.

– Tam, pēc kura parādīšanās tu zaudēsi galvu.

– Tā, kā to panāca Triss pasākumā par godu Rīda pārnākšanai?

– Jā, – Džeka sapņaini novilka, un Kima saprata, ka ir veiksmīgi izdevies novirzīt sarunu citā gultnē.

Kima klusi apsēdās uz dīvāna un paņēma svētdienas žurnālu.

Pēc vairākām minūtēm Treviss, nepacēlis skatienu no laikraksta, ierunājās:

– Gatava?

– Jā, – Kima atbildēja, bet nesteidzās. Parasti viņa svētdienu rītos steigšus gatavojās baznīcas apmeklējumam, atbildēja uz mātes telefona zvaniem un domāja par gaidāmās nedēļas darbiem. Svētdienu pēcpusdienas bija mierīgas. Iepriekšējie mīļotie vīrieši, kuri strādāja parastus darbus, reizēm Kimu svētdienās apciemoja, bet Deivs nedēļas nogalēs vienmēr bija aizņemts. Kopš viņi uzsāka attiecības, Kima nedēļas nogales pavadīja vienatnē.

– Izskatās, ka tu domās esi kaut kur citur, – Treviss norādīja.

Kima viņam uzsmaidīja.

– Es domāju par to, kā parasti svētdienās strādāju.

– Tas neizklausās jautri, – Treviss atbildēja ar pašas Kimas savulaik izrunātajiem vārdiem.

– Piekrītu, tas nemaz nav jautri, – Kima noskaitīja atbildi, ko savulaik sniedza Treviss, un viņi pasmējās.

– Vai iesim noskaidrot, kādu putru ievārījusi mana māte?

– Tā kā tu nevēlies, lai tevi kāds ierauga, mēs varētu apmest līkumu. Uz veikalu ved vecs meža ceļš, bet es nezinu, kādā stāvoklī tas ir. Es centīšos neapmaldīties.

Pie Trevisa joprojām bija vakar saņemtās atslēgas.

– Ja tā, varbūt pie stūres jāsēž man. Brauksim ar manu veco automašīnu, lai nesabojātu tavu glīto, jauno spēkratu.

– Labi, – Kima piesardzīgi piekrita. Edilīnas apvidus bija mežonīgs. Tas bija dabas rezervāts, ko uzturēja Virdžīnijas pavalsts, bet Kima zināja, ka viņas brālēni mēdza aprūpēt ceļus. Viņai nebija ne jausmas, kad pēdējoreiz apkopts tas ceļš, pa kuru viņiem nāksies braukt.

Pēc vairākām minūtēm Kima un Treviss sēdēja viņa vecajā BMW markas automašīnā, apstājušies tādas takas sākumā, ko automašīnas riteņi nebija skāruši vairākus gadus. Uz ceļa rēgojās bedres, vagas, nokrituši akmeņi, un pusi ceļa aizņēma nokritis koks.

– Izskatās, ka mums nāksies griezties atpakaļ un braukt pa ierasto ceļu, – Kima ierosināja. – Es pastāstīšu par taku Kolinam, un viņš to sakārtos.

– Kolins?

– Viņš ir pilsētas šerifs. Tu viņu, iespējams, redzēji kāzu svinībās. Viņš ir liela auguma tumšmatis.

– Vai viņa sieva ir grūtniece?

– Tieši tā. Vai jūs satikāties?

– Tā varētu teikt, – Treviss atbildēja un apdomāja, cik riskants ir Kimas piedāvājums. Šerifu varētu interesēt, kāpēc Kima vēlas, lai ceļš tiktu sakārtots, un kā viņa uzzināja, kādā stāvoklī tas ir. Arī došanās pa citu ceļu varēja sagādāt problēmas. Kimas brauciens cauri pilsētai plecu pie pleca ar svešinieku noteikti kļūtu par ieganstu tenkām, turklāt Treviss negrasījās slēpties aizmugurējā sēdeklī.

– Mēs varam iet ar kājām, – Kima ierosināja. – Līdz ēkai ir tikai aptuveni divas jūdzes.

– Tev kājās ir glītas sandales, – Treviss norādīja.

– Paldies. Es tās nesen nopirku. Tās ir Børn ražojums, un man ļoti patīk zoles. Tās ir… – Viņa apklusa. – Sapratu. Pēc tādas pastaigas sandales būs sabojātas.

– Kima… – Treviss klusā balsī iesāka un ielūkojās viņas acīs.

Šķita, ka viņa lasa vīrieša domas. Viņš gribēja braukt pa veco ceļu. Ja viņi brauktu lēni un uzmanīgi, tas varētu izdoties veiksmīgi. Ja Treviss netiktu ar to galā, viņi varētu iet kājām – varbūt Treviss būtu ar mieru panest Kimu uz muguras. Viņa pārbaudīja, vai drošības josta ir pareizi piestiprināta.

– Ja es sākšu braukt, es vairs nevarēšu apstāties, – Treviss viņu brīdināja. – Šai mašīnai nav četrriteņu piedziņas, tāpēc es nedrīkstēšu samazināt braukšanas ātrumu, citādi mēs iestrēgsim uz ceļa.

– Tādā gadījumā tev būs jāsazinās ar kādu no Freizeru ģimenes.

– Freizeru ģimenes?

– Tā ir šerifa ģimene. Viņi ir eksperti automašīnu jautājumos.

– Ak tā? – Trevisam ceļš nešķita sarežģīts. Tas nenāks par labu automašīnas šasijai, bet viņš varētu izvairīties no bojājumiem. Īsti nebija skaidrs tikai viens, vai tāda meitene kā Kima spēs izturēt braucienu?

– Vai šerifs brauktu pa šādu ceļu?

– Kolins? Tu laikam joko. Viņš brauktu pat gar kraujas malu. Ja kādam nepieciešams glābējs, Kolins gandrīz vienmēr pirmais ierodas notikuma vietā. Es viņam nemitīgi stāstu, ka viņi kopā ar Rīdu būtu lieliska komanda. Mans brālis glābj cilvēkus, no helikoptera tiek nolaista trose un viņš…

Treviss skatījās uz Kimu tik savādi, ka viņa apklusa.

– Tas ir tāpat, kā braukt ar divriteni, vai ne? Tas ir jādara, pat ja nāksies piezemēties uz sejas.

Viņš pasmaidīja, jo Kima visu pilnībā saprata. No otras puses, viņas stāsti par citu vīriešu prasmēm postīja viņa pašapziņu.

– Ja tu piekrīti, es arī esmu “par”, – Kima paziņoja.

– Ja mēs to darīsim, tev man jāuzticas, – Treviss viņu brīdināja.

– Vai esi aizmirsis, kā es sēdēju uz tava divriteņa stūres, kad tu brauci augšup zemes uzbērumā?

Treviss uzsmaidīja Kimai tā, ka viņai gribējās vīrieti noskūpstīt. Viņa skatienā jautās gan pateicība, gan tīksme.

– Labi, – viņš teica un pavērsa seju pret vējstiklu, uzlicis roku uz ātruma pārslēga. – Vienu plaukstu novieto uz rokas balsta, otru šeit, un turies stingri. Nekliedz. Kliedzieni novērš manu uzmanību.

Izdzirdējusi pēdējo teikumu, Kima iepleta acis un apsvēra iespēju izkāpt no automašīnas. Tomēr viņa to nedarīja. Viņa nolika plaukstas tur, kur Treviss lika, un palocīja galvu. Kima bija gatava.

Treviss pasmaidīja, ieslēdza pirmo ātrumu un devās ceļā. Kimai par pārsteigumu, viņš jau no paša sākuma brauca strauji un nepalēnināja gaitu arī šķēršļu dēļ. Pateicoties zibenīgiem refleksiem, viņš aplieca bedres un parāva automašīnu sānis ar apbrīnojamu precizitāti. Kad viņi tuvojās nokritušajam kokam, kas aizšķērsoja ceļu, Treviss uzbrauca uz ceļa malas. Automašīna parāvās malā asā leņķī, un Treviss to stūrēja tieši virsū milzīgam ozolam. Kima gribēja kliegt. Viņa gribēja brīdināt Trevisu par to, ka tūlīt notiks sadursme, bet tā vietā aizturēja elpu un turēja acis atvērtas.

Treviss pagrieza automašīnu pa kreisi un apbrauca koku ne vairāk kā collas attālumā. Sadursme bija tik tuvu, ka Kimas elpas vilciens izklausījās pēc peles pīkstiena.

Viņš ne reizi nepalēnināja gaitu, bet nospieda sajūga pedāli un pārslēdza arvien lielāku ātrumu. Kad mašīna atsitās pret nezālēm apaugušu sapuvušu koka stumbru, tā palēcās gaisā.

Viņi lidoja, un Kima nodomāja, ka viņas dzīvei pienākušas beigas. Viņa paskatījās uz Trevisu, kurš bija pēdējais cilvēks, kuru viņai lemts redzēt pirms nāves.

Viņš pagrieza galvu, pievērsa Kimai mežonīgu acu skatienu un piemiedza ar aci.

Kima būtu iesmējusies, ja nebūtu pārbiedēta.

Kad automašīna piezemējās, viņas augums spēcīgi salecās, bet Treviss turpināja ceļu mežonīgā ātrumā.

Viņš atkal novirzīja mašīnu uz ceļa malas un brauca gar malas valni, tad strauji pagrieza stūri pa kreisi, pa labi un atkal pa kreisi.

Visbeidzot priekšā parādījās milzīga ēka, kurā savulaik atradās ķieģeļu ražotne. Treviss nesamazināja ātrumu. Viņš apbrauca, šķērsoja un metās pāri vēl trim lielām bedrēm.

Treviss milzu ātrumā tuvojās ēkas ķieģeļu sienai.

Ieraudzījusi zemes uzbērumu ceļā, Kima atkal piespieda sevi nekliegt.

– Turies, mazā, – Treviss ierunājās un traucās uzbēruma virzienā pilnā ātrumā. Viņi uzlidoja gaisā un smagi piezemējās otrā pusē, bet turpināja brāzties ēkas virzienā.

Treviss pagrieza stūri pa kreisi tik strauji, ka izskatījās – viņš izraus paša rokas no locītavām. Automašīna strauji apstājās tik tuvu ēkas sienai, ka Kima to varēja aizsniegt ar roku. Tomēr viņa nekustējās. Pēc nupat piedzīvotā viņas augums bija sastindzis.

Izslēdzis motoru, Treviss pievērsās Kimai.

– Nebija slikti. Ne tuvu tik slikti, kā es gaidīju. – Viņš paskatījās uz sievieti. – Kima, vai ar tevi viss kārtībā?

Viņa sēdēja vietā kā pārakmeņojusies un stingi vērās sev priekšā, satvērusi roku balstus tik spēcīgi, ka plaukstas bija kļuvušas baltas. Kima domāja, ka nekad vairs nepakustinās kājas.

Treviss izkāpa no automašīnas un piegāja pie blakussēdētāja puses durvīm. Ēka bija tik tuvu, ka, atverot durvis, tās gandrīz atsitās pret sienu. Atstatums nebija lielāks par pusi collas. Treviss bija perfekti novietojis automašīnu.

Kad viņš atvēra durvis, Kima neatlaida roku balstu, un viņas roka bija tik stīva, ka atvērt durvis līdz galam neizdevās. Viņš lēnām un pakāpeniski atbrīvoja visus Kimas pirkstus.

Durvis beidzot izdevās atvērt. Treviss paliecās uz priekšu un atbrīvoja otru Kimas plaukstu, un atsprādzēja drošības jostu. Viņa nekustējās no vietas.

Treviss pieliecās, paslidināja vienu roku aiz sievietes muguras, otru nolika zem viņas ceļgaliem un izcēla Kimu no mašīnas. Viņš aiznesa viņu zaru pavēnī, apsēdās uz tukšas koka spoles un nosēdināja Kimu sev klēpī.

– Es negribēju tevi nobiedēt, – Treviss atzina un atbalstīja Kimas galvu pret savu plecu. – Es domāju… – Tobrīd viņš pats nesaprata, ko domāja. Treviss bija sastapis pārāk daudzas sievietes, kuras nevēlējās neko citu, kā vien just adrenalīna pieplūdumu. Jau atkal Treviss bija visu sabojājis.

Kima pamazām attapās. Viņa spēji atskārta, ka nevēlas izkāpt no Trevisa klēpja. Viņa gribēja sēdēt Trevisa klēpī tik ilgi, līdz viņš Kimu noskūpstīs.

– Vai gribi, lai aiznesu tevi pie tava brāļa? – Treviss jautāja klusā balsī.

Kima nesaprata, ko tas nozīmē, līdz atcerējās, ka Rīds ir ārsts.

– Man nekas nekaiš, – viņa attrauca.

– Tā neizskatās. – Treviss atvirzīja Kimas galvu no sava pleca un viņu aplūkoja. Viņas āda bija bāla, acis – ieplestas. Radās iespaids, ka Kima cieš no šoka, bet viņas acis pauda kaut ko vairāk.

Viņš paliecās uz aizmuguri un Kimu aplūkoja.

– Tev patika brauciens, vai ne?

– Es nekad iepriekš kaut ko tamlīdzīgu neesmu darījusi, – viņa atzina. – Tas bija…

Kimai nebija jārunā, viņas sejas izteiksme pavēstīja Trevisam visu. Brauciens pa veco ceļu lika viņai justies dzīvai. Tieši tā Treviss jutās pirmajā dienā, kad brauca ar viņas divriteni.

Treviss smaidīdams nolika Kimu stāvus.

– Kā lai tiekam iekšā? – viņš jautāja un devās projām.

Kima joprojām bija apjukusi, kājas viņai neklausīja, un prātā joņoja ainas no brauciena automašīnā. Viņa redzēja, kā tuvojas koks un kā mašīna brīdi pirms sadursmes pametas sāņus. Treviss divreiz lika mašīnai lidot gaisā, visiem četriem riteņiem atraujoties no zemes.

– Vai te ir ierīkota signalizācija?

Kimai nācās samirkšķināt acis, lai fokusētu skatienu uz Trevisu.

– Ko?

– Vai ēkā ir ierīkota signalizācija?

– Man nav ne jausmas. – Kima devās Trevisam līdzi un gandrīz nokrita, jo viņas kājas saļodzījās, tomēr viņai izdevās noturēt līdzsvaru.

– Es aplūkošu apkārtni, – Treviss paziņoja. Viņa skatiens bija mīklains, un radās iespaids, ka viņam zināms kas tāds, par ko Kimai nav ne jausmas. – Paliec šeit. Es pēc dažām minūtēm atgriezīšos.

– Labi, – Kima piekrita. – Esmu gatava tev palīdzēt, ja tas būs nepieciešams.

– Es to paturēšu prātā.

Treviss smaidīdams aizgāja aiz ēkas sienas. Viņš redzēja, cik pārbijusies Kima bija brauciena laikā. Viņš pats neskaitāmas reizes bija veicis trikus automašīnā, strādājot par kaskadieri. Trevisa pienākums bija panākt to, lai izskatītos, ka filmas zvaigzne patiešām prot paveikt kaut ko iespaidīgu. Tomēr Kima nekliedza, kaut gan brīžiem bija izbijusies līdz nāvei. Ja Treviss sajustu, ka zaudē kontroli pār automašīnu, viņš braucienu pārtrauktu, bet tā nenotika. Viņš lepojās ar Kimas drosmi. Un vairāk par visu Trevisu priecēja fakts, ka Kima viņam uzticējās.

Kima atgriezās pie lielās koka spoles un apsēdās.

– Izskatās, ka kopš tās reizes, kad Treviss brauca ar manu divriteni, viņš ir apguvis daudz jauna, – viņa paziņoja skaļi.

Kima sēdēja, skatījās uz veco BMW markas automašīnu un brīnījās par to, ka tā nav aizsvilusies protesta liesmās pēc šādas braukšanas. Piepeši atvērās ēkas durvis. Kima domāja, ka tajās parādīsies Leitona kungs, bet tas bija Treviss.

– Neuztraucies, – viņš teica. – Nāc iekšā.

– Kā tu iekļuvi ēkā? – Kima vaicāja un sekoja viņam.

– Saimnieks atstājis vaļā logu, un es pa to ierāpos iekšā. Viņam vajadzētu rūpīgāk apsargāt ēku.

Kima vecajā namā bija ienākusi tikai vienreiz, un tas notika pirms pārbūves. Džeka teica, ka viņas tēvs nodarbināja strādniekus no Ņūdžersijas maiņu darbā visu diennakti un visu nedēļu. Ēka bija lieliski atjaunota.

Viņi stāvēja lielā telpā ar augstiem griestiem, un visapkārt bija saliktas kastes. Uzraksti liecināja, ka tās ir pilnas ar aparatūru un darbarīkiem.

– Izskatās, ka Leitons ir izmantojis kravas pārvadāšanas uzņēmumu pakalpojumus, – Treviss nosprieda, saraucis pieri.

– Kāpēc tu tā skaties?

Viņš vilcinājās.

– Mēs esam draugi, vai ne? Mēs varam viens otram atklāt savus noslēpumus.

Treviss viņai uzsmaidīja.

– Man nav viegli to atcerēties, bet es centīšos. Mana māte… Kad viņa aizbēga no tēva, viņa paņēma līdzi daļu tēva naudas.

– Vai tā bija summa ar sešiem vai septiņiem cipariem?

– Tā bija summa ar daudz vairāk nekā septiņiem cipariem!

– Oho! – Piepeši Kima saprata, kāpēc Treviss rauca pieri. – Vai tu domā, ka Leitona kungs izmanto tavas mātes naudu, lai… – viņa norādīja uz kastēm, – lai iegādātos to visu?

– Vai pazīsti kādu aparatūras veikala īpašnieku, kurš var to atļauties?

– Nezinu, – Kima atbildēja, kaut gan patiesībā viņa par uzņēmuma izveidošanu zināja gana daudz. Viņas pašas nelielais juvelierizstrādājumu veikaliņš nebija lielāks par ceturtdaļu no šīs telpas, un, lai to iegādātos, Kimai nācās paņemt hipotekāro kredītu, iztērēt visus kredītkaršu kontos pieejamos līdzekļus un daļu naudas aizdeva viņas tēvs. Kima beidza atmaksāt visu summu tikai pirms gada. Viņa to atzīmēja, paņemot jaunu kredītu, lai iegādātos māju, kas viņai bija mazliet par dārgu. Sākotnēji banka atteicās no šā darījuma, bet vēlāk pats bankas vadītājs viņai piezvanīja un paziņoja, ka ar lielāko prieku finansēs viņas tēriņus. Neviens to neatzina, bet Kima bija pārliecināta, ka šo pavērsienu noorganizējis viņas tēvs.

Tomēr Kima klusēja. Džeka bija viņas labākā draudzene, un runa bija par viņas tēvu.

Viņa aplūkoja plašo telpu un ieraudzīja, ka pie jumta, augstu virs atklātajām tērauda sijām bija atvērts logs. Visi pārējie logi un durvis izskatījās cieši aizslēgti.

– Vai tu ienāci pa to logu? Treviss nepacēla skatienu.

– Jā.

Viņš lasīja uzrakstus uz kastēm. Zāģi, rokas darbarīki, ar elektrību darbināmas iekārtas, dārza darbarīki. Tas viss maksāja dārgi pat tad, ja bija iegādāts par vairumtirdzniecības cenām. Treviss prātoja, vai viņa māte pastāstījusi Leitonam par noslēpto naudu. Viņa zināja, ka Treviss var piekļūt viņas bankas kontam, un, iespējams, bija samaksājusi par Leitona aparatūru skaidrā naudā.

– Trevis? – Kima iesaucās, un Treviss pievērsās viņai. – Tas logs atrodas vismaz divdesmit pēdu augstumā. Kā tu tajā iekāpi no ārpuses un nokļuvi lejā?

– Es rāpos, – viņš nevaļīgi attrauca. – Es aplūkošu šīs telpas.

Kima viņam sekoja uz mazāku istabu, kurā bija divas lielas tualetes. Treviss pagāja tām garām, bet Kima apstājās. Viņa zināja, ka Džeka nosūtīja tēvam interjera plānus, kurus darbā izmantoja strādnieki no Ņūdžersijas.

Tā kā Edilīna bija sena pilsēta un ēkā savulaik atradās ķieģeļu ražotne, Džeka interjeram izmantoja krēmkrāsu un Viljamsburgai raksturīgo zilo krāsu. Kur vien iespējams, viņa atstāja ķieģeļus atklātus un nokrāsoja tos gaiši zilā krāsā, ko bija iecienījuši koloniju iedzīvotāji. Kima bija gatava derēt, ka aizkarus šuvusi Lūsija Kūpera.

Kima smaidīdama atgriezās lielajā gaitenī un konstatēja, ka Treviss ir pazudis. Viņa atrada vīrieti blakus istabā, kurā bija trīs biroju telpas un logi, no kuriem pavērās skats uz gaiteni. Viņš paraustīja durvis, bet tās bija aizslēgtas.