Читать книгу Meitene, kas iemācīja man smieties - Džūda Devero - Страница 2

ŅUJORKA

2011. gads

Galvenais birojs atradās sešdesmit pirmā stāva stūrī. Divas kabineta sienas bija pilnībā iestiklotas, un no tām pavērās elpu aizraujošs skats uz Ņujorkas ainavu. Pie abām pārējām sienām bija piekārtas gaumīgas, dizainera izvēlētas gleznas, bet tās neko neliecināja par telpu iemītnieku. Kabineta vidū atradās rožkoka galds, un pie tā no tērauda un ādas izgatavotā krēslā sēdēja Treviss Maksvels. Viņš bija gara auguma plecīgs vīrietis, tumsnējs un ļoti pievilcīgs. Viņš bija noliecies pār dokumentiem un saraucis pieri.

Vēl viena nolāpīta uzņēmumu apvienošana, Treviss nodomāja. Viņa tēvs bija nopircis kārtējo uzņēmumu. Vai viņa kāre iegūt kaut ko savā īpašumā un kontrolēt nekad nerimsies? Treviss dzirdēja, ka atveras viņa kabineta durvis, bet nepacēla skatienu.

– Jā? Kas tur ir?

Barbara Pendergasta, kuru Treviss sauca par Peniju un visi pārējie par Pendergasta kundzi, vēroja savu priekšnieku un gaidīja. Trevisa sliktais noskaņojums viņu neuztrauca.

Treviss, klusuma izbiedēts, pacēla skatienu un ieraudzīja viņu. Barbara bija par viņu divreiz vecāka un divreiz īsāka, bet spēja līdz sirds dziļumiem iebiedēt jebkuru, izņemot Trevisu.

– Atvaino, Penija, kas noticis?

Vēl pirms dažiem gadiem Penija bija Trevisa tēva darbiniece. Abi kopā bija izrāpušies no nabadzības un padarījuši Rendelu Maksvelu par vienu no turīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Kad uzņēmumam pievienojās Treviss, Penija nolēma viņam palīdzēt. Mēdza sacīt, ka Rendela Maksvela neapmierinātība bija dzirdama sešu kvartālu attālumā.

Penija ieturēja pauzi, lai Treviss aptvertu viņas teiktā nozīmīgumu.

– Man zvanīja tava māte.

– Ko? – Treviss nekavējoties aizmirsa par uzņēmumu apvienošanu, atspieda muguru pret krēsla atzveltni un vairākas reizes dziļi ievilka elpu. – Kā viņai klājas?

– Manuprāt, viņai klājas vairāk nekā labi. Viņa grib šķirties no tava tēva, jo ir satikusi vīrieti, ar kuru vēlas apprecēties.

Treviss tikai klusējot skatījās uz Peniju. Viņai mugurā bija ierastais vienmuļais, bet dārgais lietišķais kostīms. Sievietes mati bija pakausī savīti mezglā, un viņa raudzījās uz Trevisu pāri lasāmo briļļu rāmim.

– Manai mātei būtu jāslēpjas un jāizturas neuzkrītoši. Kā es varu viņu aizsargāt, ja viņa ir iznākusi atklātībā? Turklāt viņa tiekas ar vīrieti?

– Manuprāt, tev vajadzētu redzēt šo, – Penija paziņoja un pasniedza viņam avīžraksta kopiju.

Tas bija raksts Ričmondas laikrakstā par bērnu modes skati Edilīnā, Virdžīnijas pavalstī, kur dzīvoja Trevisa māte, precīzāk sakot, slēpās. Viņš pārlūkoja rakstu. Kāda turīga sieviete noorganizējusi krāšņu dzimšanas dienas pasākumu savai meitai, un tam paredzēto apģērbu dizainu izstrādājusi kāda sieviete vārdā Džeka Leitona, un… Treviss paskatījās uz Peniju.

– Apģērbu šuvēja ir Lūsija Kūpera. – Viņš nolika laikrakstu uz galda. – Tas nav nemaz tik ļauni. “Kūpera” ir pieņemts uzvārds, un rakstam nav pievienota viņas fotogrāfija.

– Viss būs krietni ļaunāk, ja tavs tēvs atkal nolems iet izlūkos, – Penija piebilda. – Tavas mātes patika pret šūšanu viņu nodos.

– Ko vēl mamma teica?

– Neko, – Penija paskaidroja. – Tikai šo, – viņa ielūkojās savos pierakstos, – “Pasaki Trevisam, ka man jānokārto šķiršanās, jo es gribu precēties.” Pēc tam viņa pārtrauca sarunu. Tava māte uzskata, ka tu, viņas karsti mīlētais dēls, esi pasaules naba.

– Mana beznosacījumu mīlestība, – Treviss atbildēja, un viņa sejā iezagās viegls smīns. – Vai viņa teica, ar ko grib precēties?

Penija apveltīja viņu ar neapmierinātu skatienu. Treviss zināja, ka viņa māte allaž izturējusies pret Pendergasta kundzi naidīgi. Rendels atstāja sievu un dēlu mājās, bet nespēra ne soli bez Penijas.

– Protams, ka neteica, – Penija atbildēja. – Bet uzreiz varu sacīt, ka tava māte nav tik dumj… Tik nesaprātīga, lai atklātu šim nezināmajam vīrietim sava pašreizējā vīra vārdu. Tāpēc nedomāju, ka šo vīrieti interesē tavas mātes nauda.

– Vai runa ir par naudu, ko māte nozaga tētim, vai to, ko viņa iegūs pēc šķiršanās?

– Tā kā es pasakām neticu, manuprāt, runa ir par to vienu miljonu un divsimt tūkstošiem dolāru, ko viņa nozaga.

– Es rūpīgi pieskatu mātes bankas kontus, un pēdējā laikā nav veikti aizdomīgi maksājumi. Starp citu, – Treviss lepni piebilda, – pēdējo gadu laikā viņa sevi uztur pati.

– Viņa pelna iztiku ar iekārtām un darba piederumiem simt tūkstošu vērtībā, ko iegādājās ar piesavināto naudu.

Treviss uzmeta Penijai bargu skatienu.

– Es to nokārtošu.

Domājot par nākotni, Treviss jutās neomulīgi. Viņa tēvs šķiršanos izvērtīs karā. Treviss zināja, ka nav nozīmes tam, vai Lūsija atteiksies no tiesībām uz tēva īpašumu un atmaksās līdzekļus, ko piesavinājusies – uz tēva bagātības fona tie bija graši, un likumīgi puse no šīs naudas pienācās Trevisa mātei. Rendels Maksvels tik un tā darīs visu iespējamo, lai pārvērstu Lūsijas dzīvi par elli. Pirms četriem gadiem Treviss ar tēvu vienojās, ka strādās viņa labā – ar norunu, ka tēvs liks Lūsiju mierā. Rendels piekrita negriezt pasauli ar kājām gaisā, lai atrastu sievu, un, ja tas tomēr izdotos, viņš piekrita viņu nemocīt. Tā bija vienkārša vienošanās. Trevisam nācās vienīgi pārdot savu dvēseli velnam – savam tēvam.

– Vai ir vēl kaut kas? – viņš jautāja Penijai.

– Šeparda kungs vēlas ar tevi šovakar vakariņot.

Treviss ievaidējās. Viņš kārtoja dokumentus, lai nopirktu Šeparda kunga uzņēmumu, kam draudēja bankrots. Tā kā Šeparda kungs sāka darboties uzņēmējdarbības lauciņā pirms trīsdesmit gadiem, vakariņas draudēja noritēt nepatīkamā gaisotnē.

– Pēc šodien piedzīvotā palīdzēt tēvam iznīcināt uzņēmumu šķitīs tīrais nieks.

– Kas man jādara? – Penija jautāja, un viņas balsī ieskanējās līdzjūtīga nots.

– Nekas. Nē, uzgaidi! Vai man šodien nav paredzēta romantiska tikšanās?

– Leslija. Tā būs jau trešā atceltā tikšanās pēc kārtas.

– Piezvani…

– Zinu. Tiffany‘s.

Par spīti raizēm, Treviss, pievērsis skatienu uz galda uzliktajam laikrakstam, nespēja apvaldīt smaidu. Edilīna Virdžīnijas pavalstī bija vieta, ar kuru bija saistītas laimīgākās atmiņas viņa mūžā. Tieši tāpēc māte pēc aizbēgšanas devās uz turieni. Treviss iedomājās par Kimberliju un juta, kā viņu pārņem miers. Viņam bija divpadsmit gadu, Kimai – tikai astoņi, tomēr meitene iemācīja viņam visu būtiskāko. Tolaik Treviss to nezināja, bet viņš bija ieslodzīts cietumā. Viņam bija aizliegts pavadīt laiku citu bērnu kompānijā, viņš neskatījās televizoru un nelasīja daiļliteratūru. Treviss dzīvoja kā alā vai kādā no iepriekšējiem gadsimtiem. Viss mainījās brīdī, kad viņš satika Kimu, kura no visas sirds mīlēja dzīvi. Uz viņa galda bija nolikta neliela misiņa plāksnīte, kas bija vienīgais personiskais priekšmets Trevisa kabinetā. Uz tās bija uzraksts: “Man padodas izpriecas; vai gribi, lai es tev to iemācu?” Šos vārdus Trevisam bija teikusi Kima. Tie izmainīja visu.

Penija vīrieti vēroja. Viņa bija vienīgais cilvēks, kuram Treviss uzticēja patiesību par savu dzīvi.

– Vai man pasūtīt lidmašīnas biļeti, vai tu gribi braukt pats? – viņa klusā balsī vaicāja.

– Braukt uz kurieni? – Atbilde nesekoja, tāpēc Treviss pievērsa sievietei skatienu. – Es… – Viņš nezināja, ko teikt.

– Man ir ierosinājums: kamēr tu vakariņosi, es nopirkšu normālu automašīnu, ar ko ir atļauts uzturēties ielās. Tu sakravāsi somu ar drēbēm. Rīt tu varēsi doties apciemot māti.

Treviss joprojām minstinājās.

– Leslija…

– Neraizējies. Es nosūtīšu viņai pietiekami daudz dimantu, lai viņa neuzdotu liekus jautājumus. – Penijai Leslija nepatika, tāpat kā visas pārējās meitenes, ar kurām Treviss tikās. Viņa vairākas reizes bija norādījusi, ka mīloša sieviete neļaujas atpirkties. Penija gribēja, lai Trevisam izdodas tas pats, ko bija paveicis viņa tēvs: lai viņš atrastu tādu sievieti, kura mīl ģimeni stiprāk par jebkādu veikalu piedāvājumu.

– Labi, – Treviss piekrita. – Palūdz Foresteram nokārtot uzņēmumu apvienošanu.

– Viņš nevar…

– Dari to, – Treviss attrauca. – Es to zinu, bet viņš nē. Varbūt nekas nesanāks, un tētis atlaidīs to mazo, godkārīgo ķēmu.

– Varbūt Foresteram viss izdosies, un tavs tēvs piešķirs viņam tavu amatu.

– Tu apgalvoji, ka netici pasakām, – Treviss pasmīnēja. – Labi, kur paredzēta satikšanās?

Penija iedeva viņam lapiņu, kurā bija norādīts laiks un adrese.

Treviss piecēlās kājās, aplūkoja savu galdu un domāja vienīgi par to, ka atkal satiks māti. Bija pagājis pārāk daudz laika. Treviss nedomājot paņēma rokās misiņa plāksnīti, kurā bija iegravēti Kimas izteiktie vārdi, un ielika to kabatā. Viņš paskatījās uz Peniju.

– Ko tu uzskati par “normālu” automašīnu?

Aizejot Penija apveltīja Trevisu ar smaidu, kas notika ļoti reti.

– Tad jau redzēsi.

Vakarā pie ieejas ēkā Trevisu gaidīja limuzīns un tā vadītājs. Tas piestāja pie daudzdzīvokļu nama. Šveicars atvēra durvis, tika izsaukts lifts. Treviss ne ar vienu nesarunājās.

Viņam piederēja izsmalcināti apartamenti, no kuru logiem pavērās grandiozi skati. Iekštelpu dekoratore, kura iekārtoja Trevisa biroju, ar savā uztverē gaumīgiem priekšmetiem izrotāja arī viņa dzīvokļa telpas. Nišā bija ievietota milzīga, senlaicīga Budas statuja, un dīvāni bija apvilkti ar ādu melnā krāsā. Tā kā Treviss uzturējās dzīvoklī pēc iespējas retāk, tā iekārtojums viņam bija vienaldzīgs.

Tikai vienā istabā atradās patiešām personiski priekšmeti, un Treviss devās taisnā ceļā uz to. Sākotnēji tā bija istaba apģērbiem, bet Treviss lika tajā izkārtot plauktiņus no stikla. Šajā nelielajā istabā, kas vienmēr bija aizslēgta, Treviss glabāja savas trofejas, apbalvojumus, sertifikātus un citas lietas, kas simbolizēja no Kimas aizgūto izpratni par “izpriecām”.

Tās divas nedēļas, ko Treviss pavadīja Edilīnā kopā ar mazo, ņipro Kimu, piešķīra viņam drosmi runāt pretī tēvam. Māte to iepriekš bija mēģinājusi, bet ar viņas maigo dabu nebija iespējams neko iesākt pret Trevisa tēvu.

Tomēr izrādījās, ka Treviss pats prot par sevi pastāvēt. Pirmoreiz saticis tēvu pēc iepazīšanās ar Kimu, Treviss paziņoja, ka vēlas saņemt ne tikai akadēmisku, bet arī fizisku audzināšanu. Rendels Maksvels saprata, ka dēls nepadosies. Viņš nolīga treneri.

Lūsijai bija taisnība – viņas dēlam piemita fiziskas dotības. Trevisam smagie treniņi palīdzēja atbrīvoties no mokošo mācību radītās spriedzes. Līdzko Treviss bija iemācījies visu, ko spēja dot viens treneris, darbā tika pieņemts nākamais. Vidusskolas beigās viņš bija apguvis vairākas cīņas mākslas. Trevisa deguns bija lauzts divreiz: boksa cīniņa laikā un pēc trenera spēriena pa seju.

Tēvs gribēja, lai Treviss turpina gatavoties augstskolu iestājeksāmeniem, bet viņš brīdināja, ka uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas dosies projām no mājām uz neatgriešanos. Tolaik viņa māte joprojām dzīvoja mājās. Viņa bija tikpat izolēta no ārpasaules kā Treviss, bet Lūsija arī pirms laulībām reti kontaktējās ar cilvēkiem.

Treviss iestājās Stenfordas augstskolā un pēcāk – Hārvarda augstskolas Juridiskajā fakultātē. Būdams projām no sava cietuma jeb vienīgajām mājām, kādas viņam jelkad bijušas, Treviss atklāja patieso dzīvi. Viņu vilināja ekstrēmie sporta veidi, un viņš izmēģināja visu: lēkšanu no lidmašīnas, lēcienu no helikoptera pretī sniegotām kalnu virsotnēm, lēcienus no klintīm.

Viņš nokārtoja jurisprudences kvalifikācijas eksāmenu, bet nevēlējās visu mūžu dirnēt birojā. Rendels pieprasīja, lai dēls strādātu viņa uzņēmumā, tomēr Treviss atteicās to darīt. Tēvs dusmās slēdza viņa trasta fondu, tāpēc Treviss sāka pelnīt iztiku ar kaskadiera darbu Holivudā. Viņš kļuva par cilvēku, kuru uzņemšanas laukumā aizdedzināja.

Kad Trevisa tēvs saprata, ka neizdosies īstenot ieceri pakļaut dēlu sev, viņš pievērsa uzmanību sievai un padarīja viņas dzīvi neciešamu. Kādas dienas pēcpusdienā Lūsija nejauši ieraudzīja iespēju iejaukties vīra pārskaitījumā. Mirkli vilcinājusies, viņa nosūtīja trīs miljonus un divsimt tūkstošus dolāru uz savu bankas kontu. Desmit minūšu laikā Lūsija sakrāmēja mantas, iesēdās kādā no sava vīra automašīnām un aizbēga.

Rendels paziņoja dēlam, ka nemeklēs Lūsiju tikai tādā gadījumā, ja Treviss vairs nemēģinās padarīt sev galu un strādās tēva uzņēmumā.

Treviss mātes labā bija gatavs uz jebko, tāpēc viņš atgriezās Ņujorkā un sāka strādāt tēva pakļautībā. Cik bieži vien iespējams, Treviss atbrīvojās no stresa, nodarbojoties ar jebkādu bīstamu sporta veidu.

Tagad viņš pārlūkoja istabu un tajā saliktās trofejas, medaļas un suvenīrus. Pie sienas aiz plauktiem bija pielikti vairāki ierāmēti attēli. Sacīkstes Montekarlo. Trevisa seja bija netīra un nošļakstīta ar šampanieti, tomēr viņš bija laimīgs.

Attēlos bija redzami Trevisa trakulīgākie kaskadiera triki Holivudā: uguns, sprādzieni, lēcieni no ēku jumtiem. Starp iemūžināto sporta aktivitāšu attēliem vīdēja arī sieviešu fotogrāfijas. Kino zvaigznes, ballīšu lauvas, viesmīles. Treviss sievietes nešķiroja. Viņam patika skaistas sievietes neatkarīgi no viņu izcelsmes vai nodarbošanās.

Viņš aizvēra istabas durvis, atspiedās pret tām un palūkojās apkārt. Šogad Treviss gatavojās trīsdesmit gadu jubilejai, un viņš jutās noguris no visa. No tēva varas un saviem darba pienākumiem, no centieniem sagādāt naudu cilvēkam, kuram tās bija vairāk, nekā nepieciešams.

Mātes lēmums aizbēgt un noslēpties bija pareizs, bet Treviss zināja – viņa jūtas vainīga par dēla nesto upuri. Viņš savukārt uzskatīja, ka ir mātes parādnieks, jo Lūsija visu savu mūžu bija sargājusi dēlu.

Tagad Treviss domāja, ka māte grasās precēties, lai atbrīvotu dēlu no parāda nastas. Viņš baidījās, ka mātes vainas apziņa ir kļuvusi pārlieku spēcīga, un viņa pieprasa šķiršanos, lai Treviss varētu atgūt brīvību.

Tomēr Trevisa māte neapzinājās, ko nozīmē šķirties no Rendela Maksvela. “Cietsirdīgs” bija saudzīgs Trevisa tēva apzīmējums.

No otras puses, Treviss spēcīgi ilgojās pēc patstāvīgas dzīves. Pēdējie četri gadi bija viņu nogurdinājuši. Tomēr viņš apņēmās pārliecināties par to, vai mātes otrā laulība nebūs tikpat briesmīga kā pirmā.

Treviss izgāja no trofeju istabas un rūpīgi aizslēdza durvis. Slēdzenes šifra kombināciju zināja vienīgi viņš pats, un neviena no vīrieša daudzajām mīļākajām nebija istabu redzējusi.

Viņš ienāca savā bezpersoniskajā guļamistabā un piegāja pie skapja. Tur vienā pusē glabājās Trevisa sporta apģērbi, otrā – darba uzvalki. Skapja galā atradās tādas drēbes, ko Penija sauktu par “normālām”: džinsi, T krekli, ādas jaka. Dažu sekunžu laikā tas viss bija salikts sporta somā.

Treviss izģērbās līdz apakšveļai un aplūkoja savu augumu spogulī. Viņa ķermenī tikpat kā nebija tauku, un muskuļi tika uzturēti teicamā stāvoklī. Tomēr Trevisa ādu klāja apdegumu rētas, dūrienu pēdas, ķirurģisku procedūru pēdas. Viņš bija lauzis ribas neskaitāmas reizes, un zem matiem slēpās dziļa rēta no reizes, kad noklīdis tērauda gabals Trevisu gandrīz nogalināja.

Viņš apģērbās un bija gatavs doties vakariņās ar cilvēku, kurš bija jāpārliecina par to, ka no pašiem pamatiem uzceltais uzņēmums varēs turpināt darbību. Treviss zināja, ka vīram patiesībā nepieciešams plecs, uz kura izraudāties.

Viņš nopūtās un izgāja no dzīvokļa.

Pulksten astoņos vakarā Treviss jau vairākas stundas bija ceļā uz Edilīnu. Penija viņam nopirka lietotu BMW markas automašīnu. Motors darbojās labi, bet ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā varēja sasniegt tikai ar grūtībām. Protams, Penijas nolūks bija panākt to, lai Treviss nevarētu braukt pārmēru strauji. Cimdu nodalījumā bija ieliktas vairākas simt dolāru banknotes. Tās ieraudzījis, Treviss pasmaidīja: ja viņš izmantotu kredītkarti, tēvs varētu noskaidrot viņa atrašanās vietu. Treviss zināja, ka tēvs viņu rūpīgi pieskata. Satiksmes noteikumu pārkāpumi Parīzē bija sīkums, bet Edilīna Virdžīnijas pavalstī bija kaut kas pavisam cits.

– Es došos projām, tiklīdz pārliecināšos, ka mamma ir drošībā, – Treviss skaļi paziņoja un nomainīja ātrumu. Par laimi, Penija nepazemoja viņu tiktāl, lai iegādātos mašīnu ar automātisko ātrumkārbu. Jautrība bija garantēta.

Domājot par jautrību, Treviss atcerējās iepriekšējās dienas vakaru. Mierināt gandrīz septiņdesmit gadus vecu vīru nebija viegli, bet Treviss zināja, ka neviens cits to viņa vietā nedarīs. Tēvs reizēm teica, ka dēlam nav gana auksta sirds. Viņš to izteica kā pārmetumu, bet Treviss to uztvēra kā komplimentu.

Viņam izdevās noslēgt vakariņas vienpadsmitos vakarā. Trevisam bija jāpaguļ, jo viņš plānoja doties uz Edilīnu agri no rīta.

Tomēr nākamās dienas rītā, kad Treviss posās ceļam, iezvanījās viņa mobilais telefons. Zvanītājs bija tēvs. Bija sestdienas rīts, pulkstenis rādīja septiņi rītā, bet tēvs bija darbā.

– Kur tu esi? – Rendels Maksvels noskaldīja.

– Es izbraukšu no pilsētas, – Treviss atbildēja tikpat vēsā balsī.

– Foresters netiks galā ar darījumu.

– Viņu darbā pieņēmi tu.

– Viņš ir labs rēķinātājs un klientu pievilinātājs. Viņiem Foresters patīk.

– Tādā gadījumā viņš varēs paziņot cilvēkiem par atlaišanu, līdzjūtīgi turēdams viņus aiz rokas, – Treviss atcirta. – Man jādodas.

– Uz kurieni tu posies šoreiz? – Rendels nomurmināja.

– Par to tu izlasīsi laikrakstu sporta ziņu lappusēs. – Ja tu sevi iedzīsi nāvē, – Rendels turpināja, – es…

– Ko tad, tēti? Vai tu neieradīsies manās bērēs?

– Es nodošu sveicienu tavai mātei.

Treviss sastinga. Kāpēc tēvs par māti ierunājās tieši tagad? Vai viņš kaut ko zina? Vai Ričmondas laikrakstā pieminētā Lūsija Kūpera piesaistīja viņa uzmanību?

Viņš nolēma izturēties izaicinoši.

– Tu jau no paša rīta ķeries pie smagās artilērijas. Acīmredzot tu no manis kaut ko gribi.

– Es gribu, lai tu pārskati darījumu. Līgumā ir kaut kāda kļūda, bet es nevaru saprast, kāda.

Treviss zināja, ka viņa tēvs bija apveltīts ar nemaldīgiem instinktiem. Ja viņš nojauta kaut ko nelāgu, viņam vienmēr izrādījās taisnība. Pēdējo četru gadu laikā Treviss neskaitāmas reizes gribēja apgalvot, ka viss ir kārtībā un neviens negrasās viņu apkrāpt. Viņš cerēja, ka kļūdas gadījumā tēvs atbrīvos dēlu no gūsta. Tomēr Treviss zināja, ka tas nekad nenotiks.

Rendels juta, ka dēla pacietības vadzis drīz lūzīs.

– Pastrādā šorīt, un varēsi atpūsties vairākas nedēļas.

Treviss apklusa un klusībā nosprieda, ka tēvs viņu ļoti labi pazīst. Galu galā Rendels Maksvels patiešām prata novērtēt cilvēkus. Pirms vairākiem gadiem viņš nekļūdīgi nosprieda, ka Lūsija Džeina Trevisa pārāk stipri baidīsies no vīra, lai runātu viņam pretī.

– Paņem brīvas trīs nedēļas, – Rendels piedāvāja. – Darījuma slēgšana aizņems tieši tik ilgu laiku. Noskaidro, kādā veidā viņi cer apvest mani ap stūri, un vari doties.

Treviss nepavisam negribēja tēvu sadusmot vai dot iemeslu aizdomām. Viņš zināja, ka dēla sniegtā palīdzība mātei šķiršanās procesā jebkurā gadījumā izsauks tēva dusmas.

– Nosūti man līgumu.

– Kurjers stāv pie tava dzīvokļa durvīm, – Rendels atbildēja.

Tēva triumfējošais smaids nebija redzams, bet Treviss to juta. Triumfs bija vienīgais, kas Rendelam Maksvelam patiesi rūpēja.

Treviss tika projām no pilsētas tikai divos pēcpusdienā. Viņš apsvēra iespēju piezvanīt mātei un paziņot par savu ierašanos, bet viņam nebija priekšapmaksas telefona, un izmantot paša mobilo bija riskanti.

Beigu beigās Treviss devās projām uzreiz pēc tam, kad bija pabeidzis strādāt ar līgumu. Viņš piezvanīja tēvam, sēdēdams automašīnā.

– Vecais ir tāds pats zaglis kā tu, – Treviss atzina. – Divsimt divpadsmitās lappuses pēdējā rindkopā minēts, ka gadījumā, ja tu nepiekrīti viņa nosacījumiem, tavas saistības tiek uzskatītas par nepildītām, un uzņēmums atkal nokļūs viņa īpašumā.

– Nosacījumiem? – Rendels kliedza. – Kādiem nosacījumiem? Par ko viņš runā?

– Nezinu. Tas tev jāvaicā vecajam Hārdreindžeram.

– Tev ir…

– Nē, man nekas nav jādara, – Treviss viņu pārtrauca. – Liec Foresteram noskaidrot, ko vecais grib panākt, vai arī uzrīdi viņam Peniju. Jebkuru citu, tikai ne mani. Tiksimies pēc trim nedēļām, – viņš noskaldīja, beidza sarunu un piebilda: – Varbūt arī ne.

Trevisam bija grūti iztēloties iespēju izrauties no tēva žņaugiem. Ja mātei būtu pieticis laika, lai sakopotu drosmi un nokārtotu šķiršanos, Treviss tagad būtu brīvs.

Par to domājot, viņa sejā iezagās smaids un palika tajā gandrīz visu ceļu līdz Edilīnai.

Bija sestdiena, pulkstenis rādīja astoņi vakarā, un pilsētā valdīja kapa klusums. Visi veikali bija aizvērti, pilsētā nebija neviena diennakts veikala, nemanīja nevienu suņa saimnieku, kurš pastaigājās ar savu mīluli. Kopumā mazā pilsētiņa un tās senatnīgās ēkas atstāja neomulīgu iespaidu, un Edilīna šķita kā izkāpusi no kādas otrās šķiras zinātniskās fantastikas filmas, kurā pilsētas iedzīvotājus nolaupījuši citplanētieši.

Oldridžroudu atrast nebija viegli, bet, ieraudzījis ceļa zīmi, Treviss plati pasmaidīja. Viņš zināja, ka šajā ielā dzīvo Kimas radinieki, bet ne viņa pati, un te atradās Oldridžu dzimtas nams.

Tomēr Treviss nemeklēja Oldridžu namu. Viņa māte īrēja dzīvokli Olīvijas Vingeitas namā, kas atradās uzreiz aiz mājas, kurā dzīvoja Kimas brālēns. Treviss sākotnēji bija iecerējis ierasties pilsētā pēcpusdienā un satikt māti. Tā kā viņš gribēja paturēt mātes un savu identitāti noslēpumā, Treviss plānoja novietot automašīnu ceļa malā un piezvanīt viņai no telefona, ko tās dienas rītā bija izsniegusi Penija. Treviss nolēma vispirms apciemot māti, pārliecināties par to, ka viņai nekas nekaiš, un pēc tam sameklēt viesnīcu.

Plāns nebija mainījies, bet pakāpeniski satumsa, un Treviss negribēja, lai māte vienatnē pastaigājas tumsā. Viņš nolēma, ka abiem jāsatiekas netālu no Lūsijas dzīvesvietas.

Treviss par to domāja, turpinādams ceļu pa priežu ieskauto ielu, līdz no krūmiem automašīnas priekšā izlīda liela auguma pusaudzis, kurš bija uzvilcis atstarojošu vesti un rokā turēja kabatas lukturīti. Treviss strauji nospieda bremžu pedāli un klusībā pateicās neskaitāmajiem pie sacīkšu automašīnas stūres pavadītajiem gadiem, kuru laikā viņš bija attīstījis refleksus.

Pie automašīnas loga kāds pieklauvēja. Cits bērns ar žestu norādīja, lai Treviss atver logu.

– Jums jābrauc lēnāk! – zēns iesaucās. – Šeit ir bērni, turklāt cilvēki dodas projām. Novietojiet mašīnu pie tā Ford pikapa.

– Novietot mašīnu? – Treviss pārvaicāja. – Es negrasījos novietot… – Viņš apklusa, jo negribēja atklāt savus patiesos plānus. Treviss dzirdēja mūzikas skaņas un redzēja gaismu spīdam cauri kokiem ceļa kreisajā pusē. Izskatījās, ka notiek kāds svinīgs pasākums. Treviss apsvēra iespēju apgriezt mašīnu un doties projām, bet aizmugurē bija nostājusies cita automašīna. Veicot strauju pagriezienu, viņš varētu piesaistīt nevēlamu uzmanību.

– Ja jūs vēl ilgāk vilcināsieties, nokavēsiet visu pasākumu. Kāzu tortes dalīšanu jūs jau palaidāt garām.

– Jā, skaidrs, – Treviss atbildēja un novietoja automašīnu blakus pikapam.

“Kāzas?” viņš nodomāja un negribot saviebās. Tā kā viesības notika Oldridžu namā, Treviss pieļāva iespēju, ka precas Kima.

Viņš izkāpa no mašīnas un pacēla roku pie acīm, lai izvairītos no nākamās automašīnas lukturu raidītā staru kūļa, kā arī, lai noslēptu seju.

Pie pikapa, kas šķita uzlabots ar nelikumīgiem līdzekļiem, stāvēja ļoti liela auguma vīrietis. Viņš skatījās uz Trevisu un, šķiet, mēģināja saprast, kas viņš ir.

– Vai tu esi līgavas viesis? – viņš jautāja un atvēra pikapa durvis, lai palīdzētu izkāpt savai sievai – grūtniecei.

– Kolin! – sieviete iesaucās. – Tu neesi darbā. Neiztaujā cilvēkus! – Viņa paskatījās uz Trevisu. – Laipni aicināts Edilīnā, – sieviete viņu sveica, – lūdzu, ej iekšā. Cerams, ka šampanietis vēl nav beidzies. Es gan to šā vai tā nedzeršu.

– Labi, paldies, – Treviss atbildēja.

Pāris devās uz nama pusi, un lielā auguma vīrietis Trevisu rūpīgi nopētīja.

– Brīnišķīgi, – viņš nomurmināja. Pēc visa spriežot, Treviss bija piesaistījis policista uzmanību. Viņam garām pagāja vēl daži cilvēki, no kuriem lielākā daļa pameta viesības, un visi Trevisu nopētīja. Viņš beidzot atģidās, ka viesi bija tērpušies svētku drānās, bet Trevisam mugurā bija pelēks krekls un džinsi.

Viņš prātoja, kā rīkoties. Vai labāk būtu doties projām un satikt māti rīt?

No otras puses, pastāvēja iespēja, ka Lūsija piedalās kāzās. Klusajai, savrupajai sievietei tas nebija raksturīgi, bet Treviss neizslēdza šādu iespēju. Turklāt arī viņas iecerētais varēja būt kāzu viesis.

Treviss iztēlojās, kā viņi abi, rokās sadevušies, sēž stūrī un velta viens otram mīļus vārdus. Viņš nosprieda, ka to būtu patīkami redzēt.

Tāpat bija iespējams, ka arī Kima ir kāzu viešņa – ja vien, protams, viņa nebija līgava. Treviss nevarēja stādīties viņai priekšā. Viņš jau bija redzējis pieaugušo Kimu. Bērnībā viņa bija ļoti glīta, un tagad Kima bija kļuvusi par vēl glītāku sievieti. Kima, kura metas lejup no kalna zirga mugurā, kastaņbrūnajiem matiem plīvojot. Tas bija neaizmirstams skats.

Treviss nolēma uzvilkt viesībām piemērotāku apģērbu un ieiet namā, lai aplūkotu kāzu viesus – tikai aplūkot viņus un doties projām.

Viņš atvēra automašīnas bagāžas nodalījumu.