Читать книгу Frederika - Džordžeta Heiere - Страница 3

Kad marķīzs ieradās mājās, viņa skatienu piesaistīja vēstule, kas bija nolikta uz viena no diviem ar vara vijumiem rotātajiem melnkoka galdiņiem pie loga. Adrese bija norādīta lielā, plašā rokrakstā, gaiši zilais zīmogs bija nebojāts – Čārlzs Trevors, marķīza lieliskais sekretārs, tikai īsā acu uzmetienā bija secinājis, ka vēstuli sūtījusi viena no trauslajām daiļavām, kas uz neilgu laiku bija piesaistījusi viņa darba devēja ātri gaistošo uzmanību. Cepuri, cimdus un plandošo mēteli, kuru tik sirsnīgi apbrīnoja Kitija Baksteda, Olverstoks pasvieda sulainim, kurš jau padevīgi gaidīja, lai tos novietotu, kur pieklājas. Pēc tam, paņēmis vēstuli, Olverstoks devās uz bibliotēku. Viņš salauza zīmogu un atvēra salocīto papīra lapu – un viņa izsmalcinātās nāsis uztvēra ambras aromātu. Vīrieša sejā parādījās nepatika, viņš turēja vēstuli rokas stiepiena attālumā un nopētīja to caur monokli. Pavirši izlasījis vēstījumu, Olverstoks papīru iemeta ugunī. Viņš nosprieda, ka Fanija bija sākusi viņu neizturami garlaikot. Žilbinoša būtne, taču – kā jau daudzas augstdzimušas jaunkundzes – nekad nebija apmierināta. Tagad viņa vēlējās pāri krēmkrāsas zirgu, kas vilktu viņas četrvietīgo karieti. Pagājušajā nedēļā viņa gribēja briljantu kaklarotu. Olverstoks viņai to bija pasniedzis, un to varēja uzskatīt par viņa atvadu dāvanu.

Šķebinošais aromāts, ar kuru viņa bija iesmaržinājusi savu vēstuli, likās, bija pielipis Olverstokam pie pirkstiem, un viņš rūpīgi tos noslaucīja. Telpā ienāca Čārlzs Trevors. Sekretāra sejā Olverstoks pamanīja pārsteigumu un paskaidroja viņam, ka nevarot ciest ambras aromātu. Misters Trevors nekomentēja šo izteikumu, taču viņa sejā pavīdēja tik skaidri lasāma izpratne, ka Olverstoks sacīja:

– Tieši tā! Es zinu, ko tu domā, Čārlz, un tev ir pilnīga taisnība. Ir pienācis laiks, kad man smalkajai Fanijai ir jāsaka ardievas. – Viņš nopūtās. – Jauka neliela rotaļa, bet tikpat mazas uzmanības vērta, cik viņas mantrausība.

Misters Trevors jau atkal nekomentēja sava darba devēja izteikumu. Viņam nenāktos viegli atrast piemērotus vārdus, jo viņš šo tematu uzskatīja par visai delikātu. Būdams morālists, viņš varēja vien nožēlot sava darba devēja dzīvesveidu; viņš pats bija cilvēks, kurš dziļi ticēja bruņnieciskuma ideāliem, un tālab viņam bija žēl nabaga Fanijas, tomēr nebija arī noslēpums, cik dāsni darba devējs izturējies pret šo dāmu, tātad viņai nebūtu pamata žēloties.

Čārlzs Trevors bija viens no jaunākajiem savas lielās ģimenes pārstāvjiem un par savu darbavietu varēja pateikties tam apstāklim, ka viņa tēvs, kad vēl tikko bija ordinēts par mācītāju, tika norīkots par padomdevēju un mentoru pašreizējā marķīza tēvam un pavadīja viņu ilgstošā garā ceļojumā pa Eiropu. Komforta pilnā dzīve nebija viņa vienīgā balva; šis augstmanis no sirds pieķērās viņam un kļuva par viņa vecākā dēla krusttēvu, turpretī savam dēlam ieaudzināja neskaidru pārliecību par to, ka reverends Lorenss Trevors ir tiesīgs sagaidīt no viņa zināmu palīdzību.

Tā nu brīdī, kad reverends Lorenss uzdrošinājās pašreizējam marķīzam ieteikt Čārlzu kā piemērotu kandidātu sekretāra amatam, Olverstoks savā paspārnē pieņēma viņu daudz labprātāk, nekā Čārlza ģimene bija gatava viņu turp palaist. Čārlzam nebija nekādas vēlēšanās pieslieties baznīcai, tomēr viņš bija nopietns, jauns vīrietis ar nevainojamiem priekšstatiem par morāli. Nekas no tā, ko Čārlzs bija dzirdējis par Olverstoku, nevedināja viņu uz domām par to, ka norīkojums darbā pie šā cilvēka nozīmēs miesas šaustīšanu. Tā kā Čārlzs bija ne vien saprātīgs cilvēks, bet arī sirsnīgi mīlošs dēls un zināja, cik grūti garīdzniekam ar vidēju rocību nodrošināt savu sesto dēlu, viņš paturēja bažas pie sevis un centās pārliecināt tēvu, ka nepievils viņa cerības, ka gremdēsies pārdomās un gūs tajās mierinājumu, turklāt, Olverstoka namā strādājot, viņam būs daudz vieglāk atrast savu laimīgo iespēju, nekā deldējot zoles mācītājmājā.

Čārlzu interesēja politika, bet laimīgā iespēja pagaidām vēl viņa ceļā nebija nostājusies. Marķīzs neatbalstīja viņa godkāri un ļoti reti parādījās Lordu palātā, tomēr Čārlzam bija ļauts uzrakstīt dažu īsu runu tekstus, kad darba devējs to uzskatīja par pilnīgi nepieciešamu, un šad tad drīkstēja paust pats savu politisko pārliecību.

Līdz šim Čārlzs nebija spējis saskatīt iemeslus, kālab vajadzētu just nepatiku pret Olverstoku. Lai arī nebija ne mazākā iemesla domāt, ka saimnieku interesē viņa bažas, Čārlzs tomēr uzskatīja viņu par vēlīgu un draudzīgu cilvēku, kurš uz pārējiem nenolūkojas tik vīzdegunīgi, it kā pats atrastos viņiem nesasniedzamos augstumos. Salīdzinot savu pieredzi un kāda sava koledžas drauga pieredzi, kurš strādāja līdzīgā amatā un kura darba devējs pret viņu izturējās kā pret melno vergu un sulaini vienā personā, Čārlzs sevi uzskatīja par veiksminieku.

Olverstoks gan spēja asi aizvainot cilvēku, kas neaicināts ielauzās viņa teritorijā, taču, ja sekretārs pieļāva kādu kļūmi darbā, Olverstoks pie viņa vērsās nevainojamā manierē un nekad nepauda ne mazāko mājienu par sava sociālā statusa pārākumu. Čārlza draugam nācās uzklausīt asas pavēles; Čārlzs uzklausīja civilizētus lūgumus, kurus gandrīz vienmēr pavadīja lorda pievilcīgais smaids. Lai kā Čārlzs arī censtos, viņam nebija pa spēkam atvairīt Olverstoka šarmu, kā arī apvaldīt apbrīnu par sava daba devēja jātnieka prasmēm un viņa izveicību daudzās sportiskās aktivitātēs.

– Vērojot tavu vilcināšanos, – ierunājās marķīzs, un viņa skatienā iedzirkstījās tikko manāms uzjautrinājums, – un tavu savādo izturēšanos, pieņemu, ka tu uzskati par savu uzdevumu atgādināt man vēl kaut ko, par vēl kādu pienākumu. Uzklausi manu padomu! Nedari to! Es to uzskatīšu par lielu nelaipnību no tavas puses, turklāt ļoti iespējams, ka es aizraušos.

Smaids izkliedēja nopietnību mistera Trevora sejā.

– Jūs tā nekad nedarāt, – viņš sacīja. – Un tas nav pienākums… vismaz es nedomāju, ka tas tāds būtu. Man vienkārši likās, ka jūs vēlētos par to zināt.

– Vai patiesi? Mana pieredze liecina, ka šiem vārdiem allaž seko paziņojums par kaut ko tādu, ko es daudz labprātāk nemaz nezinātu.

– Jā, – misters Trevors vaļsirdīgi piekrita, – tomēr es vēlētos, lai jūs izlasītu šo vēstuli. Patiesību sakot, es apsolīju mis Merivilai, ka jūs to izdarīsiet.

– Un kas, – lords vēlējās zināt, – ir šī mis Merivila?

– Viņa sacīja, ka jūs to zināšot, ser.

– Nudien, Čārlz, tev jau nu vajadzēja zināt, ka es nemēdzu paturēt prātā visu savu… – Viņš apklusa un sarauca pieri. – Merivila, – viņš domīgi atkārtoja.

– Ser, viņa noteikti ir kāda no jūsu paziņu loka.

– No ļoti tālu paziņu! Un ko, sasodīts, viņa no manis gribēja? – Misters Trevors sniedza lordam aizzīmogotu aploksni. Viņš to paņēma, bet strikti sacīja: – Tu būtu pelnījis, lai es šo vēstuli iemestu ugunī un tev nāktos paskaidrot, kā gan tas bijis iespējams, ka tu galu galā nemaz neredzēji mani to lasām! – Lords salauza zīmogu un atvēra vēstuli. Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai viņš iepazītos ar tās saturu. Ticis līdz vēstules beigām, viņš pievērsa misteram Trevoram sāpju pilnu skatienu. – Vai tu, Čārlz, būtu mazliet sasirdzis? Varbūt tev kļuva slikti pēc tam, kad mēs vakar atvadījāmies, un tagad tu nespēj skaidri domāt?

– Nē! Protams, nē, kungs! – Misteru Trevoru šāds jautājums bija satriecis.

– Labi, bet kāpēc tad piepeši tavs prāts ir apmiglojies?

– Tā nav! Es gribēju sacīt…

– Tā ir jābūt. Mūsu sadarbība ir ilgusi trīs gadus, un visā šajā laikā tu allaž prati atrast piemērotas atrunas, kā apvaldīt manus uzmācīgos radiniekus. Bet iedrošināt tās piedauzīgās izspiedējas…

– Esmu pārliecināts, ka viņas nemaz tā neuzskata. Es iedomājos, ka varbūt viņas nav īpaši bagātas, bet…

– Piedauzīgās izspiedējas, – lords strikti atkārtoja. – Ja mana māsa uzskata, ka dzīvošana Grosvenorpleisā nozīmē atrašanos tālā pasaules malā, ko gan var domāt par cilvēkiem, kam pieder īpašumi Augšvimpolstrītā? Un ja… – Viņš atkal paraudzījās uz vēstuli. – …ja šī F. Merivila ir meita tādam manas ģimenes loceklim, ar kuru man ir bijusi vismazākā saskare, tev vajadzētu paļauties uz to, ka viņai nav ne plika graša pie dvēseles, un es nebūšu tik pakalpīgs, lai šo situāciju labotu.

– Nē, nē! – misters Trevors sacīja. – Man gribas cerēt, ka es šādu personu neiedrošinātu.

– Man tāpat, – piekrita lords un mazliet iepleta acis, ziņkārīgi paraudzīdamies uz misteru Trevoru. – Tavi draugi, Čārlz?

– Nekad agrāk nebiju viņas redzējis, ser, – viņš stīvi atbildēja. – Laikam man vajadzētu apliecināt jūsu gaišībai, ka mēģinājumu iepazīstināt kādu no saviem draugiem ar jums es uzskatītu par rupju un nepiedienīgu rīcību.

– Šajā ziņā gan nevajadzētu būt tik ļoti jūtīgam! Es nudien nebiju nodomājis tevi apvainot, – Olverstoks labvēlīgi noteica.

– Nē, ser! Protams, ka ne. – Misters Trevors redzami nomierinājās. – Es izlūdzos jūsu piedošanu! Lieta tāda, ka… Būs labāk, ja es jums paskaidrošu, kā tieši sastapos ar mis Merivilu.

– Dari tā! – Olverstoks aicināja.

– To vēstuli viņa atnesa pati, – Čārlzs stāstīja. – Kariete piebrauca brīdī, kad es tieši grasījos ieiet ēkā. Šai dienai jūs man bijāt uzdevis diezgan maz darba, un es nospriedu, ka neiebildīsiet, ja es aiziešu un iegādāšos sev dažus jaunus kaklautus.

– Kurš gan tevi pamudināja iedomāties par kaut ko tādu?

– Jūs, ser. – Nosvērtais sekretārs atkal pasmaidīja. – Īsumā stāsts ir šāds. Mis Merivila izkāpa no karietes, un viņai rokā bija vēstule, bet es tajā brīdī devos augšup pa kāpnēm. Un…

– Ahā! – iesaucās Olverstoks. – Nebija sulaiņa! Tad jau laikam šī kariete nepiederēja viņai.

– To es nezinu, ser. Es tikai pavaicāju viņai, kā varu pakalpot, pastāstīju, ka esmu jūsu sekretārs… mēs sākām sarunāties. Es pateicu viņai, ka nodošu jums viņas vēstuli un… nu jā, un…

– Un sacīji, ka parūpēsies, lai es to izlasītu, – Olverstoks izpalīdzīgi piebilda. – Apraksti, kāda izskatījās šī apburošā būtne, Čārlz!

– Mis Merivila? – pārvaicāja sekretārs, un bija skaidri manāms, ka viņš īsti nezina, ko sacīt. – Man jāteic, ser, ka es tā kārtīgi viņu nemaz neapskatīju. Viņa bija ļoti pieklājīga un nemākslota, un… nepavisam ne no tām, ko jūs nosaucāt par piedauzīgām izspiedējām. Es vēlējos sacīt, ka… – Viņš apklusa un pūlējās izdomāt, kā labāk raksturot mis Merivilu. – Es nudien neko daudz nezinu par tādām lietām, taču man šķita, ka viņas apģērbs ir elegants! Viņa bija diezgan jauna, tā vismaz es domāju… Lai gan pirmā sezona viņai jau noteikti bija aizvadīta. Varbūt, – sekretārs piebilda, – arī otrā sezona jau ir aiz muguras. – Viņš dziļi ievilka elpu un uzsvērti godbijīgi paziņoja: – Tur bija vēl viena, ser.

– Jā? – iedrošinot vaicāja Olverstoks, un uzjautrinājuma dzirkstis viņa skatienā kļuva manāmākas.

Šķita, ka misteram Trevoram ir grūti izteikties, bet pēc pauzes, kurā viņš laikam mēģināja izdomāt, kādos vārdos labāk ietērpt šo dievišķo parādību, viņš atklāti sacīja:

– Ser, es nekad agrāk nebiju redzējis tik jauku meiteni, ne arī… ne pat sapņojis par tādu! Viņas acis! Tik lielas… un tik zilas! Viņas mati! Tie vizēja kā zelts! Piemīlīgākais deguntiņš un tik nevainojami izcila sejas āda! Kad viņa ierunājās…

– Bet kādas izskatījās viņas potītes? – lords pārtrauca sekretāra sajūsmas pilnos vārdus.

Misters Trevors nosarka un iesmējās. – Es neredzēju viņas potītes, ser, jo viņa neizkāpa no karietes. Mani satrieca meitenes sacītie vārdi un viņas maigā balss. Viņā bija kaut kas tik ļoti pievelkošs… ja jūs saprotat, ko vēlos pateikt.

– Man ir visai konkrēts priekšstats.

– Jā, tātad… kad viņa paliecās uz priekšu, pasmaidīja un lūdza, lai atdodu šo vēstuli jums, es viņai to apsolīju… lai gan zināju, ka jūs nudien nebūsiet visai apmierināts.

– Tu nesaprati, Čārlz. Es atzīstos, ka tu nespēji modināt manī ne mazāko vēlmi satikties ar mis Merivilu, bet es pavisam noteikti esmu gatavs iepazīties ar viņas pavadoni. Starp citu, kas viņa bija?

– Ser, es pat īsti neesmu pārliecināts. Iedomājos, ka viņa varētu būt mis Merivilas māsa, lai gan viņas nemaz nebija līdzīgas. Mis Merivila viņu sauca par Haritu.

– Tas tikai pastiprina manu nepatiku pret mis Merivilu. No visiem saīsinājumiem viņa izraudzījusies visderdzīgāko! Herija!

– Nē, nē! – iebilda misters Trevors. – Tas vārds nekādā ziņā nebija Herija! Mis Merivila skaidri sacīja Harita. Un, manuprāt, šis vārds ir izvēlēts ārkārtīgi trāpīgi, jo tas nozīmē “pievilcība”. Grieķu valodā. Jūs noteikti to zināt.

– Paldies, Čārlz, – lords lēnprātīgi sacīja. – Kā gan es iztiktu bez tevis?

– Man ienāca prātā, ka jūs varbūt esat aizmirsis. Atmiņa taču mēdz jūs pievilt!

Marķīzs kā aizstāvēdamies pacēla vienu spēcīgo, slaido roku un tādējādi apliecināja, ka ir sapratis liekuļoti kautrīgo aizrādījumu. – Ļoti labi, Čārlz! Tavu sasodītu nekaunību!

Sajuties drošāk, misters Trevors sacīja: – Mis Merivila izteica cerību, ka jūs ieradīsieties Augšvimpolstrītā. Ser, vai jūs to darīsiet?

– Uzdrošinos to apgalvot, ja jūs varat apliecināt, ka tur sastapšu daiļo Haritu.

To misters Trevors nevarēja, taču apzinājās, ka nebūtu prātīgi turpināt šo sarunu, tālab devās projām, lolodams zināmas cerības.

Vēlāk visu pārcilājot prātā, viņš iedomājās, ka varbūt, izstāstīdams Olverstokam par Haritu, ir izdarījis meitenei lāča pakalpojumu. Viņš nebijās, ka Olverstokam varētu rasties vēlēšanās samaitāt šo jauno un trauslo meiteni, vēl gluži bērnu, lai cik daiļa viņa arī būtu; tik neķītra rīcība nebija galantajam lordam raksturīga, tomēr Čārlzs bažījās, par to, ka Haritai lords varētu iepatikties un viņš sāktu ar meiteni pastāvīgi flirtēt, izrādīdams tik glaimojošus uzmanības apliecinājumus, lai viņa nospriestu, ka Olverstokā modusies nopietna kaislība uz ilgu laiku. Čārlzs atcerējās Haritas skatienu, kas lika viņam vai izkust, viņas vilinošo smaidu un saprata, ka šās meitenes sirdi varētu it viegli salauzt. Misters Trevors sajuta spēcīgu sirdsapziņas dzēlienu. Ciešāk padomājis, viņš secināja, ka šī daiļā būtne noteikti nevarētu būt viena pati plašajā pasaulē un ka meitenes pasargāšanu no šāda flirtētāja varētu pavisam droši uzticēt viņas vecākiem. Turklāt ļoti jaunas sievietes atradās Olverstoka “Nāvīgo garlaikotāju” saraksta pašā augšgalā. Bet par mis Merivilu Čārlzs nosprieda, ka viņa var itin labi parūpēties par sevi pati. Misteru Trevoru bija apžilbinājusi šās dāmas pavadone, savukārt pašas mis Merivilas tēls atmiņā bija saglabājies diezgan neskaidri. Savaldīga sieviete, kuras deguns nedaudz līdzinājās ērgļa knābim; no viņas staroja draudzīgums un pašpārliecība. Viņš nepavisam neuzskatīja, ka šī sieviete būtu viegli apmuļķojama. Padomājis vairāk, viņš nonāca pie pārliecības, ka ar viņas jūtām nekāda spēlēšanās nenotiks; bija gluži neiespējami noticēt, ka tāds sieviešu dailes eksperts kā Olverstoks varētu viņai veltīt vairāk par vienu skatienu. Un vēl neticamāka šķita iespēja, ka Olverstoks jelko vēlēsies darīt viņas labā.

Bija aizritējušas jau vairākas dienas, un to laikā lords ne reizi netika mis Merivilu pieminējis un pavisam noteikti nebija devies vizītē pie viņas, tālab sāka šķist, ka viņš ir nolēmis viņas uzaicinājumu ignorēt vai vienkārši ir aizmirsis par šādas dāmas eksistenci. Misters Trevors apzinājās nepieciešamību lordam to atgādināt, tomēr atturējās to darīt, jo manīja, ka brīdis nav piemērots. Pienākums bija licis lordam paciest trīs vizītes. Viņu bija apmeklējušas abas vecākās māsas, kā arī viņa mantinieka atraitnēs palikusī māte. Visas šīs vizītes lordu bija nogarlaikojušas tik ļoti, ka ikviens, kas kalpoja viņa mājās, pielika vislielākās pūles, lai nekādā ziņā nesakaitinātu marķīzu. – Ticiet man, mister Viken, – sacīja lorda augstprātīgākais kambarsulainis, izrādot labvēlību lorda virssulainim, – kad viņa gaišība ir sakaitināts, tad spēj sacelt visai lielu troksni, kā mēdz sacīt.

– Mister Nep, es to itin labi zinu, – atbildēja viņa kolēģis, – jo pazinu lordu jau tolaik, kad viņa gaišība vēl gulēja šūpulī. Lords līdzinās savam tēvam, mirušajam lordam, bet jūs noteikti viņu nepazināt, – viņš piebilda, pūlēdamies apslāpēt nepatiku.

Viņa gaišība lords patiesi bija ārkārtīgi noguris. Lēdija Baksteda, kura nepiederēja pie cilvēkiem, kas viegli atzīst sakāvi, bija ieradusies Olverstoku namā, par iemeslu vizītei izmantojot visnepārliecinošākās atrunas. Viņu pavadīja vecākā meita, kuras mēģinājumi ar glaimiem mīkstināt sava tēvoča sirdi pilnībā izgāzās, un viņa izplūda asarās. Tā kā viņa nepiederēja pie tām dažām veiksmīgajām sievietēm, kuras varēja raudāt, nepadarot sevi neglītas, viņai neizdevās tēvoci ietekmēt, un viņš pret šīm asarām palika tikpat vienaldzīgs kā pret savas māsas atsaukšanos uz spiedīgajiem apstākļiem, kādos viņa nonākusi. Lēdija Baksteda paziņoja, ka tikai un vienīgi trūkums piespiedis viņu vērsties pie sava brāļa ar lūgumu pēc palīdzības, lai tik svarīgo dārgās Džeinas ievešanu sabiedrībā padarītu iespējamu. Tomēr viņas brālis, runādams ar vislielāko laipnību, sacīja viņai, ka šajā gadījumā īstais vārds esot “skopums”, bet ne “nabadzība”. Pēc šāda paziņojuma lēdija Baksteda zaudēja savaldīšanos un apveltīja brāli ar, kā to nodēvēja pirmais lorda sulainis Džeimss, kurš gaidīja hallē, īsti rupju lamuvārdu straumi.

Nākamā viešņa lorda mājā bija misis Dontrija. Gluži tāpat kā māsīca lēdija Baksteda, arī viņa bija palikusi atraitnēs un uzskatīja, ka parūpēties par viņas atvasi ir Olverstoka svēts pienākums. Bet ar šo apstākli viņu abu līdzība arī beidzās. Lēdiju Bakstedu gandrīz vienmēr varēja dēvēt par vulgāru un samērā trulu personu. Par misis Dontriju neviens gan neatļautos sacīt kaut ko tamlīdzīgu; no viņas staroja īpašs trauslums, un viņa allaž izturējās ar īsti augstdzimušas dāmas cēlumu, lai kādi apstākļi arī rastos. Meitenes gados viņa tika daudzināta par vispāratzītu skaistuli, taču nosliece uz dažādām infekcijas kaitēm lika viņai sevi uzskatīt par slimīgu. Pēc laulībām viņa visai drīz sāka sevi dziedēt (kā lēdija Dževingtone un lēdija Baksteda ne pārāk laipni atzīmēja) ar dažādiem pesteļiem. Misis Dontrijas vīra pāragrā aiziešana aizsaulē vēl ciešāk nostiprināja viņas pārliecību par pašas vārgo veselību. Tagad kundzi vajāja visvisādas nervu kaites. Viņa uzsāka dažādas ārstnieciskas kūres un izmantoja īpašas diētas, kurās bija iekļauti tādi melanholijas ārstēšanas līdzekļi kā sūkalas no kazas piena (tās, kā tika uzskatīts, palīdzot pret viņas iedomāto diloni), un tas viss ātri vien pārvērta viņu par pašas spoku. Jau četrdesmit gadu vecumā viņa bija tik ļoti apmāta ar domu par savu invaliditāti, ka visbiežāk laiku pavadīja, graciozi atlaidusies uz sofas, un tikai retumis pieņēma uzaicinājumus kaut nedaudz izklaidēties.

Misis Dontrijai blakus allaž bija kāda pakalpot gatava nabaga radiniece un galdiņš, kas no vienas vietas nokrauts ar zāļu trauciņiem un pudelītēm, kurās atradās kanēļa ūdens, baldriāna pilieni, asafetīdas sveķi, kamparspirts un lavandas eļļa un vēl daudz dažādu sāpes remdinošu vai spēcinošu līdzekļu, ko viņai bija ieteikuši draugi vai aptiekāri. Atšķirībā no lēdijas Bakstedas viņa nebija ne īdzīga, ne arī skopulīga. Viņas balss bija vārga un gaudulīga, kas kļuva vēl mazliet klusāka un pauda lielāku spēku izsīkumu, kad viņai kaut kas nevedās kā cerēts. Un viņa bija gatava izdot naudu gan savā, gan savu atvašu labā. Diemžēl misis Dontrijas atraitnes daļa (vismaz tā ar zinātāju pārliecību vēstīja lēdija Dževingtone un lēdija Baksteda) nebija pietiekami liela, lai atļautos dzīvot bez saprātīgas rēķināšanas un ekonomijas – tā, kā viņa, pēc pašas vārdiem, bija radusi. Ņemot vērā to, ka šī sieviete allaž jutās pārmēru vārga, lai mēģinātu apgūt šādas gudrības, viņa vienmēr dzīvoja pāri saviem līdzekļiem. Jau gadiem ilgi misis Dontrija iztika no Olverstoka piešķirtās pensijas; lai gan viņa no sirds gribētu nejusties atkarīga no lorda žēlsirdības un dāsnuma, tomēr no tā nekādi nevarēja izvairīties, jo viņas pievilcīgais dēls bija Olverstoka mantinieks un tādējādi lorda pienākums bija parūpēties arī par viņas divām meitām.

Misis Dontrijas vecākā meita mis Hloja Dontrija bija gandrīz septiņpadsmit gadus veca, pēc dažām nedēļām bija gaidāma viņas dzimšanas diena, un doma par meitenes ievešanu sabiedrībā misis Dontrijas prātu nenomāca, jo viņa no dažādiem, gan ne visai uzticamiem avotiem bija dzirdējusi, ka Olverstoks rīkošot pasakainu balli par godu mis Džeinai Bakstedai. Lai cik vārga arī justos, misis Dontrija varēja kļūt par īstu lauveni, kad runa bija par viņas bērnu interesēm. (Tā vismaz viņa pati bija paziņojusi.) Šādi maskējusies, viņa ieradās pie Olverstoka un bruņojās ar savu visiedarbīgāko ieroci – ožamās sāls pudelīti.

Viņa neko nepieprasīja, jo tas neatbilda viņas izturēšanās manierei. Kad lords ienāca salonā, viņa devās Olverstokam pretī, plīvojot šallēm un kleitas audumam; viņa pastiepa uz lorda pusi savas trauslās rokas, kas bija ieģērbtas smalkas kazādas cimdos lavandas krāsā.

– Dārgais Olverstok! – sieviete sacīja un pacēla milzīgās, iekritušās acis pret viņu. – Mans dāsnais labdari!

Kā lai jums pateicos?

Izlikdamies neredzam misis Dontrijas kreiso roku, lords paspieda viņas labo roku un vaicāja: – Par ko jūs vēlaties man pateikties?

– Ak, tas ir jums tik raksturīgi, – viņa klusi ierunājās. – Bet es nespēju aizmirst jūsu dāsnumu, ja arī jums pašam tas būtu pagaisis no prāta. Tāds kauns un negods, ka man ar nabaga Herietu un meitenēm vajadzēja doties ārā no mājām tik saltā laikā, taču man likās, ka tas ir mazākais, ko varu darīt. Jūs esat pārāk labs.

– Oho, tas nu reiz ir kaut kas jauns! – lords attrauca. – Apsēdieties, Lukrēcij! Un neiejaucoties ļaujiet man bilst kādu vārdu! Ko gan es gluži netīši esmu paveicis, lai izraisītu jūsu pateicību?

Nekas nespēja dzēst sirsnību no misis Dontrijas balss un izturēšanās; viņa graciozi apsēdās krēslā un atbildēja:

– Jūs nu gan protat izlikties! Es jūs pārāk labi pazīstu, lai noticētu. Jūs nevēlaties, lai jums pateicas. Un nudien, ja es visu laiku pateiktos jums par man un maniem tuvajiem izrādīto dāsnumu un laipnību, es noteikti kļūtu par tādu, ko jūs mēdzat dēvēt par “nāvējoši garlaicīgu”. Hloja, mans dārgais bērns, dēvē jūs par mūsu labo burvi.

– Viņa noteikti dziļi maldās, – lords atbildēja.

– Nē, viņa nudien domā, ka neviens nespēj līdzināties lieliskajam brālēnam Olverstokam, – paskaidroja misis Dontrija un viegli iesmējās. – Viņa jūs ļoti augstu vērtē, varat man droši ticēt!

– Tālab jau nav vērts raizēties, – viņš teica. – Gan jau pavisam drīz viņai tas pāries.

– Jūs nudien esat īsts nebēdnis! – misis Dontrija rotaļīgi attrauca. – Jūs vēlaties mani maldināt, taču tas neizdosies, to es varu jums droši apsolīt. Vai jūs zināt, ka esmu ieradusies jums pateikties, jā, un arī jūs norāt par… ak, es diemžēl to nespēju… atbalsta sniegšanu Endimionam. Tas skaistais zirgs! “Īsta pilnība,” tā viņš man sacīja. Tas nudien ir pārāk dāsni no jums.

– Tad par to jūs ieradāties man pateikties? Vai es jūs pareizi sapratu? – lords sacīja, uzzibinādams sardonisku skatienu. – Jums nudien nevajadzēja doties ārā no mājām tik sīka iemesla pēc. Kad viņš pievienojās armijai, es taču sacīju, ka parūpēšos par piedienīgu nodrošinājumu.

– Cik dāsni! – misis Dontrija nopūtās. – Tas viņu ir dziļi aizkustinājis. Un, ja runājam par mani… Kas gan ar mani būtu noticis pēc mana vīra aiziešanas aizsaulē, ja nebijis jūsu nesavtīgā atbalsta, ko es jūtu katrā solī?

– Es paļaujos uz to, mana dārgā, un pilnībā ticu tam, ka jūs pat nemēģinātu lieki tērēt laiku, meklējot palīdzību vēl arī pie kāda cita, – lords atbildēja tikpat saldā balsī, kādā runāja viņa. Olverstoks mazliet pasmaidīja, jo pamanīja, ka misis Dontrija iekož lūpā un atver savu ožamās sāls pudelīti. Viņš vaicāja: – Kas pašlaik jūs nomāc?

Sieviete plaši iepleta acis, izdzirdējusi tādu jautājumu, un mulsi atteica: – Manu dārgo Olverstok, ko tieši jūs domājāt, šādi taujādams? Ja neņem vērā manu trauslo veselību, un jūs zināt, ka es par to nemēdzu daudz izteikties… mani nenomāc nekas. Es esmu paveikusi, ko vēlējos, un man jādodas projām, iekams mana nabaga Herieta nospriedusi, ka atkal esmu nonākusi kādas savas muļķīgās spazmas varā. Viņa gaida mani karietē, jo ne dzirdēt nevēlējās par to, ka es varētu braukt viena pati. Viņa tik ļoti rūpējas par mani! Jūs visi mani esat izlutinājuši! – Viņa piecēlās, ietinās šallē un pastiepa roku, tomēr lords nepaguva to paspiest, jo dāma ļāva tai noslīgt uz leju un izsaucās: – Ak, man ienāca prātā kaut kas tāds, ko biju vēlējusies ar jums apspriest! Dodiet man padomu, Olverstok! Mani ir pārņēmis apmulsums.

– Jūs liekat mani kaunā, Lukrēcij! – viņš sacīja. – Es tik bieži esmu licis jums vilties, bet jūs man vilties neesat likusi vēl nekad.

– Ak, jūs nudien mīlat ar mani pajokot! Bet tagad, lūdzu, esiet gan nopietns! Runa ir par Hloju.

– Ak, šajā ziņā gan jums vajadzēs mani atvainot, – lords iebilda. – Es pilnīgi neko nezinu par skolas vecuma meitenēm, un mans padoms nebūtu nekā vērts.

– Pat jūs uzskatāt viņu kā skolnieci! Patiesi, liekas teju neiespējami pieņemt, ka viņa varētu būt jau pieaugusi. Taču tā nu tas ir. Viņai ir jau septiņpadsmit gadu. Lai gan biju nodomājusi viņas izvešanu sabiedrībā atlikt uz nākamo gadu, visi man iesaka nevilcināties ar šo pasākumu. Runā, ka mūsu mīļās karalienes veselība ir visai svārstīga un kuru katru brīdi viņa varētu aiziet mūžībā; ja arī tā nenotiktu, varētu gadīties, ka nākamajā gadā viņa vairs nespētu sarīkot pieņemšanas pilī. Un tas liek man raizēties, jo, pats par sevi saprotams, es vēlētos stādīt viņai priekšā savu jauko bērnu. Nabaga Henrijs to noteikti būtu gribējis! Ja karaliene aizmigs mūža miegā, šādu pasākumu noteikti nebūs. Un par plašu balli Kārltonhausā es nekādā ziņā neatļautos domāt! Man nav saprotams, kā mēs to varētu paveikt. Ja arī Glosteras hercogiene ieņemtu karalienes vietu, un, pats par sevi saprotams, princis reģents to varētu vēlēties, jo viņa allaž ir bijusi viņa mīļākā māsa, tas tik un tā nebūtu viens un tas pats. Un kurš gan varētu zināt, vai arī derdzīgā lēdija Hārtforda neparādīsies karalienes pilī?

Olverstoks spēja iztēloties vēl dažus netīkamus apstākļus, tomēr līdzjūtīgi noteica: – Nudien, kurš gan to varētu?

– Tā nu es nospriedu, ka mans pienākums būtu Hloju izvest sabiedrībā jau šajā sezonā. Par katru cenu! – misis Dontrija sacīja. – Es cerēju, ka spēšu nojaust par to, kāda šī pasaule būs nākamajā gadā, un varēšu visu sarīkot pienācīgi, bet diemžēl tas laikam nebūs man pa spēkam. Dārgais bērns! Kad man nācās pavēstīt viņai par to, ka viņai uz šo pasākumu vajadzēs tērpties manā agrākajā galma tērpā, jo tāda kleita, kādu es vēlētos meitai sagādāt, maksā pārāk daudz un es to vispār nevaru atļauties, viņa izturējās tik lieliski un nemaz nežēlojās! Tas mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Viņa ir tik brīnišķīga! Es iztēlojos, kā izvedu viņu sabiedrībā pašās skaistākajās drānās! Taču, ja man tas jādara šajā gadā, tas nebūs iespējams.

– Tādā gadījumā mans padoms būtu šāds… Izvediet viņu sabiedrībā nākamajā gadā, – ieteica Olverstoks. – Rodiet mierinājumu pārdomās par to, ka neviena cita no sezonas debitantēm gluži tāpat nevarēs izbaudīt balli karaļa pilī, ja tādas iespējas nebūs jūsu meitai.

– Ak, nē! Kā gan es varētu būt tik netālredzīga! – misis Dontrija iebilda. – Man kaut kā tomēr jāizved viņu sabiedrībā jau šajā pavasarī. Un deju vakars! Bet kā lai es to izdaru – ar rocību, kāda man pieejama? – Viņa uz mirkli apklusa, it kā piepeši būtu kaut ko iedomājusies. – Vai arī Luīza šajā sezonā grasās izvest meitu sabiedrībā? Nabaga meitene! Tie vasarraibumi, un vēl tik nožēlojams augums! Un jūs varat būt drošs, ka Luīza to izdarīs ar visu iespējamo spožumu, lai gan ir tāda sīkstule, ka apraudās vai katru peniju, kuru nāksies izdot šajā saistībā. Patiesi, – viņa piebilda, klusi iesmējusies, – baumo, ka jūs rīkosiet balli Džeinai par godu.

– Jā? – pārvaicāja lords. – “Ir tenkas – taure, ko aizdomas un minējumi pūš”… Es esmu aizmirsis, kā tur bija tālāk. Atļaušos jums apliecināt, dārgā Lukrēcij, ka Hlojas vārds noteikti netiks aizmirsts, kad tiks izsūtīti ielūgumi uz balli. Un tagad ļaujiet pavadīt jūs līdz karietei, kur jūsu padevīgā Herieta pacietīgi gaida. Mēs nedrīkstam pieļaut, lai viņa pārmēru raizētos.

– Apstājieties! – iesaucās misis Dontrija, kurai prātā bija ienākusi vēl kāda doma. – Kā būtu, ja mēs ar Luīzu apvienotu spēkus un sarīkotu vienu balli abām meitenēm par godu? Baidos gan, ka mana dārgā Hloja pilnībā aizēnotu nabaga Džeinu, taču uzdrošinos apgalvot, ka Luīzai tas būtu vienaldzīgi, ja vien viņa varētu kaut mazliet ietaupīt. – Dāma pacēla rokas kā lūgšanā un balsī, kurā jaucās gan asprātība, gan glaimi, piebilda: – Dārgais Vērnon, ja Luīza piekristu šādam plānam, vai jūs atļautu viesības rīkot šeit, jūsu brīnišķīgajā balles zālē?

– Nē, mana visudārgā Lukrēcij, es to neļautu gan! – atbildēja lords. – Bet nav iemesla gausties. Tas vienalga nebūs iespējams, jo Luīza šādam plānam nekādā ziņā nepiekritīs, varat man ticēt! Jā, es zinu, ka esmu bezdievīgi nelaipns… baidos, ka tikai jūs nenoģībstat! Vai man vajadzētu pasaukt jūsu uzticamo Herietu?

Tas bija mazliet par daudz pat misis Dontrijai. Uzmetusi lordam dziļa nosodījuma pilnu skatienu, viņa devās projām.

Marķīza trešā viešņa bija lēdija Dževingtone, kura nebija ieradusies izlūgties Olverstoka laipnību, bet gan nozvērināt viņu nepakļauties lēdijas Bakstedas uzmācībai. Viņas izteiksmes veids bija savaldīgs un majestātisks. Viņa pavēstīja, ka nemaz negaida, lai Olverstoks palīdzētu viņas Annu izvest sabiedrībā, un to pat nemēģina lūgt, bet uztvertu par apzinātu necieņas izrādīšanu lorda piedāvājumu atvēlēt savas telpas mis Bakstedai, kura nav (un šos vārdus lēdija Dževingtone izrunāja ar biedējošu uzsvaru), atšķirībā no savas māsīcas, Olverstoka krustmeita. Un vēl viņa piebilda, ka gadījumā, ja viņš palīdzēšot izvest sabiedrībā Tās Sievietes meitu Hloju, viņa pārtraukšot jebkādas attiecības ar Olverstoku.

– Dārgā Augusta, jūs mani gandrīz pārliecinājāt! – noteica lords.

Šos maigā balsī vēstītos vārdus pavadīja viens no jaukākajiem smaidiem; taču lēdija Dževingtone, nikni pietraukusies kājās, izgāja no istabas, vairs nesacījusi ne vārda.

– Un tagad, – marķīzs vērsās pie sava sekretāra, – vēl atliek tikai tava protežē, kura pieprasītu, lai sarīkoju viņai balli!