Читать книгу Frederika - Džordžeta Heiere - Страница 4

Ņemot vērā šādu pieredzi, nelikās visai ticami, ka marķīzs, kurš reti izjuta tieksmi iepriecināt kādu citu, izņemot pats sevi, atsauktos uz mis Merivilas aicinājumu. Un misters Trevors nebija gatavs atsvaidzināt sava darba devēja atmiņu. Tomēr lords izlēma iegriezties pie šās dāmas – iespējams, ziņkārības vadīts, vai arī tāpēc, ka viņš kādu dienu attapās Augšvimpolstrītas apkaimē.

Mājā Olverstoku ielaida padzīvojis virssulainis, kurš pavadīja viņu augšup pa šaurām kāpnēm uz dzīvojamo istabu otrajā stāvā; šā cilvēka soļi liecināja par gadu nastu un savārgumu. Virssulainis arī pieteica Olverstoku.

Marķīzs nesteidzās pārkāpt slieksni, viņš ātri pārlaida skatienu telpai un pamanīja, ka viņa aizdomas bijušas pamatotas. Nekas neliecināja par turību, drīzāk skaidri pauda nelielas rocības apliecinājumu. Telpas iekārtojumā neredzēja eleganci, tā bija pat mazliet noplukusi. Pieredzes trūkuma dēļ viņš neievēroja pazīmes, kas ne tik veiksmīgam cilvēkam būtu pavēstījušas par to, ka šis nams piederēja pie tiem daudzajiem, kas tiek izīrēti uz sezonu un apmēbelēti pēc iespējas lētāk.

Telpā atradās tikai viena sieviete, kura sēdēja pie neliela rakstāmgalda loga labajā pusē un rakstīja. Viņa spēji pagriezās. Skatienā bija redzams gan pārsteigums, gan tas, ka viņa ātri novērtēja Olverstoku. Viņš pamanīja, ka sieviete ir vēl diezgan jauna, viņai varēja būt divdesmit trīs vai divdesmit četri gadi, bija glītas auguma aprises un sejā īpaši izcēlās lielās, pelēkās acis. Viņai bija stingras mutes līnijas un zods, deguns – neliels, bet visnotaļ izteikts. Mati bija gaiši brūni un saveidoti valdnieces Dīdo stilā, un viņas kleita zem svītrotā spensera bija šūta no smalka batista. Tai bija augsta apkaklīte, kas cieši piekļāvās kaklam un bija rotāta ar dubultu volānu kārtām. Olverstokam nebija sveši sieviešu drānu jaukumi, un viņš jau ar vienu skatienu noteica, ka tērps gan ir samērā moderns, tomēr ne uzkrītošs vai īpaši dārgs. Neatrastos neviens, kurš šo ietērpu novērtētu kā ideālu, taču, no otras puses, neviens arī neņemtos nonievāt šo dāmu un nosaukt par nevīžu. Viņa savu vienkāršo ģērbu valkāja ar pašapziņu, turklāt izskatījās ļoti rūpīgi saposusies.

Sieviete bija arī ļoti savaldīga, un šis apstāklis lika Olverstokam nodomāt, ka varbūt viņa ir vecāka, nekā viņš sākumā nospriedis. Tā kā nebija pieņemts, ka jaunas un neprecētas lēdijas pieņemtu savās telpās vīrieškārtas viesus, dāmai vajadzētu nosarkt, kad ienāca viņai nepazīstams džentlmenis, taču viņa izskatījās pilnīgi nesatricināma un ļoti mierīgi izturēja arī viesa ciešo un auksti vērtējošo skatienu. Viņa nepietvīka un nenolaida plakstus, tādējādi neizrādīdama ne mazākās jaunas meitenes mulsuma pazīmes, toties domīgi nopētīja Olverstoku (to viņš secināja ar zināmu uzjatrinājumu), turklāt ļoti kritiski.

Viņš savā ierastajā nesteidzīgi cēlajā manierē pagāja uz priekšu. – Vai man ir tas gods vērsties pie mis Merivilas? – lords vaicāja.

– Jā, es esmu mis Merivila. Esiet sveicināts! Ak, piedodiet! Šī vizīte man ir visai negaidīta.

– Tad izlūdzos piedošanu! Man bija radies iespaids, ka jūs alkstat mana apciemojuma.

– Jā, gan, tomēr es jau biju zaudējusi cerības, ka jūs atsauksieties manam aicinājumam. Un tas mani nepavisam nepārsteigtu, jo man likās, ka uzskatīsiet to par uzbāzību un apgrūtinājumu.

– Nepavisam ne! – viņš nočukstēja savā visapātiskākajā balsī.

– Nu, diemžēl izskatās, ka tieši tā arī bijis. Es visu mūžu esmu dzīvojusi Herefordšīrā un joprojām neesmu īsti iepazinusi londoniešu paradumus. – Acīm draiski iemirdzoties, viņa, kā lielu noslēpumu izpauzdama, piebilda: – Jums noteikti nav ne mazākā priekšstata par to, cik grūti nākas pielāgoties, ja daudzus gadus esi bijusi… varētu sacīt… noteicēja itin visā!

– Ak, nē! Gluži pretēji, – lords nekavējoties atbildēja. – Man ir visskaidrākais priekšstats par to.

Meitene iesmējās. – Nudien, tā ir? Tad jau varbūt nebūs tik sarežģīti jums izskaidrot, kālab es… kālab es uzdrošinājos lūgt no jums šo pakalpojumu mani apmeklēt.

– Cik apbrīnojama frāze! – viņš sacīja. – Vai jūs to bijāt jau iepriekš iemācījusies no galvas? Manuprāt, jūsu uzaicinājums vairāk līdzinājās pieprasījumam, nevis lūgumam.

– Mans Dievs! – izsaucās mis Merivila. – Un es tik ļoti nopūlējos, lai neizskatītos pēc valdonīgas sievietes.

– Vai jūs tāda esat?

– Jā, bet… ko gan es tur varu darīt? Man ir jāizstāsta, kālab tā noticis… Ak, lūdzu, kāpēc gan jūs neapsēžaties? – Marķīzs mazliet paklanījās un devās pie krēsla, kas atradās vienā pusē kamīnam. Mis Merivila iekārtojās Olverstokam iepretī. Mirkli pētījusi savu viesi, viņa diezgan domīgi sacīja: – Es vēlējos to visu jums paskaidrot savā vēstulē, bet, kā sacītu mans brālis Harijs, es tajā ļoti jaucos un mocījos ar vārdu izvēli, tādēļ galu galā nolēmu, ka vieglāk būtu izdomāt, kā satikt jūs un parunāt aci pret aci. Iesākumā man nenāca ne prātā vērsties pie kāda no tēva radiem, jo uzskatīju, ka mana krustmāte Skrebstere būs spējīga izdarīt visu, ko es vēlos. Un tas tikai pierāda, cik maz es zināju, lai justos tik ļoti par to pārliecināta. Viņa ir vecākā no manas mammas māsām un ne reizi mums nerakstīja neko citu, kā vien melsa niekus par to, cik moderns ir viņas dzīvesveids un cik ļoti viņa vēlētos ievest mani un manu māsu savās aprindās.

– Visai droši es atļaujos ticēt, ka viņa ne reizi tā arī nemēģināja patiešām apliecināt savu vārdu patiesumu.

– Tieši tā! – apstiprināja mis Merivila un dāvāja Olverstokam siltu smaidu. – Un es nemaz nebiju domājusi, ka viņai tas būtu jādara, jo mana tēvoča rocība ir ļoti atkarīga no tirdzniecības. Viņš ir Austrumindijas kompānijas tirgotājs un visai cienījams cilvēks, taču nekādā ziņā nav uzskatāms par ļoti modernu. Kad nu es atskārtu, ka esmu palikusi malā, man nācās pārvarēt savu kautrību un prātā pārcilāt tēva radus, kuri man varētu būt visnoderīgākie šādam mērķim.

– Un kā savās pārdomās jūs nonācāt tieši pie manis? – lords vaicāja, savilcis lūpas ciniskā smīnā.

Meitene bija gatava šādam jautājumam. – O, tās nebija manas pārdomas! Tas bija tikai veselais saprāts. Redziet, tēvs mēdza allaž sacīt, ka jūs esat pats labākais no viņa radiniekiem. Lai gan no tā, ko jelkad esmu dzirdējusi, – viņa piebilda, – nemaz neizklausījās, ka viņš celtu jūs vai debesīs. Es nekad neesmu satikusi ne savas māsīcas Merivilas, ne arī manas divas tēvamāsas Merivilas, jo tēvs… jums laikam tas ir zināms… tika izstumts no ģimenes, tāpēc ka izrādīja nepaklausību un neapprecēja bagātu mantinieci, kas bija viņam izraudzīta, bet par sievu izvēlējās manu mammu. Tāpēc es no visas sirds ticu, ka viņas nekad arī nesastapšu. Kas attiecas uz to, ka man vajadzētu pie viņām vērsties ar vienalga kādu lūgumu… Nu, nē! – Viņa uz mirkli apklusa un veltīja Olverstokam satumsušu skatienu, bet pēc tam piemetināja: – Turklāt neviena no viņām man nespētu sniegt palīdzību, kas man nepieciešama, jo izskatās, ka tie visi ir blāvi un vecmodīgi ļautiņi, kuri gandrīz nekad nebrauc uz Londonu, jo nespēj pieņemt moderno laiku uzvedības normas. Un tas bija otrs iemesls, lai izraudzītos tieši jūs.

Olverstoks mazliet iepleta acis. – Un kas liek jums domāt, ka man nav iebildumu pret mūsdienu manierēm?

– Nekas. Man jāteic, ka es vispār par jums neko nezināju, bet tas nebija galvenais! Tas, ko redzēju pati savām acīm, parādīja, ka esat pat ļoti mūsdienīgs. Vai varbūt man tas tikai būs izlicies? – viņa vaicāja.

– Paldies! Es… hm… ceru, ka nelieku jums vilties.

– Jā, un pats svarīgākais ir tas, ka jūs apgrozāties augstākajās aprindās. Tas bija vēl viens iemesls izvēlēties jūs, – mis Merivila pavēstīja un atkal draudzīgi pasmaidīja.

– Ak tā, nudien? Un kādam nolūkam? Vai tas būtu uzminams?

– Iespējams, jo nepavisam neizskatāties aprobežots. Lai gan ir jāatzīst, ka biju domājusi jūs esam vecāku. Patiešām žēl, ka tā nav. Lai kā arī būtu, tur nekas nav līdzams, un jūs esat pietiekami nobriedis, lai būtu izmantojams.

– Man ir trīsdesmit septiņi gadi, kundze, – Olverstoks ar zināmu dzēlīgumu balsī pavēstīja. – Un laikam jau man būtu jāpavēsta, ka es nekad neesmu ļāvis, lai mani kāds izmanto.

Viņa ar izbrīnu paraudzījās uz Olverstoku. – Nekad? Kāpēc tad ne?

Marķīzs paraustīja plecus. – Vistīrākais egoisms, kundze, piedevām vēl arī tas, ka man netīk garlaicība.

– Vai tas jūs pārlieku garlaikotu, ja jūs mani iepazīstinātu ar lēdiju Olverstoku? – Viņa mazliet nemierīgi pavērās uz sarunbiedru. – Un pavaicātu, vai viņa būtu tik laipna un ievestu mani sabiedrībā?

– Laikam jau ne, taču tas vispār nav iespējams. Mana māte nomira pirms vairākiem gadiem.

– Nē, nē, es biju domājusi jūsu sievu!

– Es neesmu precējies.

– Neesat! – viņa izsaucās. – Ak, tas nu gan ir apgrūtinoši!

– Ļoti neiejūtīgi no manas puses, vai ne? – lords noteica.

– Ne jau nu gluži neiejūtīgi, jo jūs taču nevarējāt zināt, ka es vēlēšos, lai jūs būtu precējies, – mis Merivila attrauca, ļoti laipni attaisnodama viņu.

Olverstoks sardoniski atbildēja: – Tad nu es pieņemu, ka gadījumā, ja es to būtu zinājis, jūs sagaidītu no manis šās kļūdas labošanu.

Viņa koši pietvīka un satraukti paraudzījās uz lordu.

– Ak, lūdzu! Neuztveriet to kā apvainojumu, – mis Merivila sacīja. – Man nebija ne mazākā nodoma kļūt nekaunīgai, un es uzdrošinos domāt, ka mēs itin labi varēsim iztikt arī bez jūsu sievas, ja vien visu kārtīgi pārdomāsim.

– Mēs? – Olverstoks to pateica, tikko slēpdams vīzdegunību, taču viņa lūpas savilkās smīnā it kā pašas no sevis un acis dusmīgi iezalgojās.

Šīs pazīmes mis Merivila neatstāja nepamanītas. Viņa atviegloti nopūtās un atbruņojoši sacīja: – Paldies Dievam! Es jau baidījos, ka esmu izvedusi jūs no pacietības. Nav iespējams vainot jūs par to, ja jūtaties izprovocēts, jo es jums pierunāju pilnu galvu. Patiesībā es biju domājusi, ka satiekoties būs vieglāk jums paskaidrot visus apstākļus.

– Kādi tad ir tie apstākļi, kundze?

Viņa mazliet vilcinājās un klusēja. Šādu pauzi noteica nevis viņas domīgums vai mulsums, bet gan pūliņi izsvērt, kā labāk lordam Olverstokam visu izskaidrot. – Varētu sacīt, ka šie apstākļi cēlās pēc mana tēva nāves. Tas notika pirms gada. Nevarētu apgalvot, ka par šo jautājumu es nekad nebūtu domājusi, jo es par to mēdzu prātot, arī viņam dzīvam esot, bet tobrīd es lietas labā neko nevarēju iesākt.

– Man nudien ir skumji dzirdēt par jūsu tēva nāvi, – Olverstoks iestarpināja, – taču man ir jāizmanto izdevība, lai jums pavēstītu, ka mēs ar viņu gandrīz nemaz nebijām pazīstami. Un par radniecības saitēm man drīzāk jāteic, ka mēs vienkārši zinājām viens par otra eksistenci. Viņš bija cēlies no manas vecmāmiņas dzimtas un, ja atmiņa neviļ, no tik attāliem radiem, ka grūti pat nosaukt pakāpi.

– Bet tētis mēdza par jums runāt kā par brālēnu! – mis Merivila iebilda. Olverstoks nekomentēja šo piezīmi, un viņa pēc mirkļa turpināja: – Jā, un es zinu, ka mēs esam kaut kur tikušies, jo jūsu vārdu es ieraudzīju arī lielajā dzimtas kokā, ko mēs glabājam mājās, Bībelē.

– Tikai divu laulību pēc, – viņš vienaldzīgi piebilda.

– Es saprotu. Jūs nevēlaties mūs atzīt. Vai ne? Tādā gadījumā nav ne mazākās nozīmes jums izskaidrot, kādā situācijā mēs esam nonākuši. Izlūdzos piedošanu par to, ka sagādāju jums neērtības ar šo apmeklējumu.

Pēc šiem vārdiem marķīzs, kurš bija ļoti cieši nolēmis šo sarunu beigt pēc iespējas ātrāk, gluži iracionālu iemeslu mudināts, piepeši izvēlējās to turpināt. Varbūt viņš kļuva pieļāvīgāks, jo mis Merivila viņam šķita uzjautrinoša, bet varbūt pievilcīgs likās tas, ka viņa Olverstoka atraidījumu pieņēma bez iebildumiem – un tas viņa pieredzē bija kaut kas pilnīgi jauns, tādējādi radot intrigu. Lai kāds arī būtu iemesls, viņš piepeši iesmējās un, samulsinot mis Merivilu, sacīja: – O, cik skaļi vārdi! Nē, nē, neslieniet uzreiz degunu gaisā, tas jums nemaz nepiestāv. Man nav nekādu iebildumu būt pazīstamam ar jums, es pat negrasos noliegt mūsu radniecību, tomēr es neesmu gatavs jums apsolīt nekādu palīdzību, lai kādas ieceres arī rosītos jūsu prātā. Un, starp citu, ko tieši jūs gribējāt man lūgt?

Meitene nomierinājās un pateicīgi uzsmaidīja Olverstokam. – Es esmu spiesta to darīt. Un tas ir tikai kāds nieks. Lūdzu, ievediet manu māsu sabiedrībā!

– Ievest jūsu māsu sabiedrībā? – viņš neizteiksmīgi atkārtoja.

– Jā, lūdzu, ja jūs to varētu. Un laikam jau man jābrīdina, ka jums nāktos ievest sabiedrībā arī mani, jo diezin vai man izdotos pārliecināt māsu, ka es pēc tā nealkstu. Patiesībā viņa ir vispaklausīgākā meitene, kādu vien var iedomāties, taču pašlaik viņa ir iecirtusies un paziņojusi, ka neapmeklēs nekādas balles, ja vien to nedarīšu arī es. Un tas jau kļūst pārmēru apnicīgi, taču es saprotu, ka viņa to dara mīlestības vārdā…

Lords nemēģināja būt izcili pieklājīgs un strupi pārtrauca mis Merivilu: – Mana lieliskā meitene, vai jūs no tiesas sakāt, ka vēlaties iziet sabiedrībā tieši manā aizgādībā? Jums taču nepieciešama kāda matrona, kas jūs pavadītu, nevis vecpuisis!

– Es zinu, – viņa attrauca. – Tieši tālab jau es jutos vīlusies, kad uzzināju par jūsu vecpuisību. Taču es jau esmu izprātojusi, kā mēs varētu pārvarēt šo šķērsli! Vai jums būtu iebildumi, ja mēs izliktos, ka mūsu tēvs ir atstājis trīs jaunākos bērnus jūsu aizbildniecībā? Harijs jau ir pietiekami pieaudzis, un man ir divdesmit četri gadi.

– Man vajadzētu… nekādā gadījumā!

– Bet kālab tad ne? – viņa neatkāpās. – Jums mūsu labā nebūs jādara nekas vairāk, kā vien jāpalīdz debitēt Haritai un varbūt arī man. Pats par sevi saprotams, es pat nemēģinātu iztēloties jūs interesējamies par vēl kaut ko, kas būtu saistīts ar mums. Patiesību sakot, es nemaz tik ļoti nepriecātos par jūsu uzmanības apliecinājumiem, – meitene atklāti piebilda.

– Nē, jūs to nespējat aptvert! Izskatās, ka jūs nesaprotat, kundze, ka mana palīdzība jums nebūs ieejas biļete augstākajā sabiedrībā.

– Kāpēc? – viņa noprasīja. – Es biju domājusi, ka marķīzu pieņem it visur.

– Tas, mis Merivila, ir ļoti atkarīgs no marķīza!

– O! – viņa noteica, pūlēdamās aptvert tikko dzirdēto. – Tētis sacīja, ka jūs esat “neglābjams cīņu gailis”… Vai tas būtu jāsaprot tādējādi, ka jūs tiekat uzskatīts par nepiedienīgu personu?

– Tāls no ideāla, – lords nekavējoties apstiprināja.

Viņa sāka smieties. – Kāda krāpšana! Es nespēju tam noticēt. Pat mans nabaga tētis netika uzskatīts par tik sliktu!

– Pat nabaga tētis… – Olverstoks atkārtoja, tad paņēma savu monokli un pielika pie acs, sākdams cieši pētīt mis Merivilu kā cilvēks, kurš tikko pamanījis kādu retu eksemplāru.

Nelikdamās ne zinis par šādu rūpīgu aplūkošanu, viņa sacīja: – Nē, patiesi, man šķiet, ka pirms iepazīšanās ar manu mammu viņš bija satriecoši nevaldāms… un ir jāatzīst, ka viņu abu aizbēgšana nebūt netika uzskatīta par atbilstīgu soli. Man allaž ir licies visai savādi, ka mamma tam piekrita, jo viņa bija ļoti cienījama, jūs saprotat, viņa bija ļoti, ļoti laba… Un tomēr es ticu, ka cilvēki, kas ir kaislīgas mīlas varā, nepārtraukti mēdz darīt visdīvainākās lietas, un reizēm es iedomājos, ka mamma noteikti ļāvās pierunāties. Nevaru sacīt, ka es viņu pazinu pārāk labi, jo viņa nomira drīz pēc Feliksa piedzimšanas, bet Harita ir īsta mātes kopija un ir viegli pierunājama. Un, tas nav noliedzams, vecāki tolaik bija tik ļoti jauni! Jūs tikai padomājiet! Tētis sasniedza pilngadību tikai nedēļu pirms manas piedzimšanas! Es pat nespēju iztēloties, kā viņam izdevās uzturēt ģimeni, ja reiz viņa paša tēvs bija padzinis viņu no ģimenes un atstājis bez graša kabatā. Un man nav pamata domāt, ka viņam bija arī kāda ienesīga nodarbošanās. Pēc laulībām ar manu mammu tētis aizmirsa par visām savām pārgalvībām; var saprast, kāpēc mani vecvecāki bija uz viņiem ļoti sadusmojušies un jutās apkaunoti, tomēr uzskatu par ļaunu netaisnību to, ka viņi manu mammu neuzņēma ģimenē.

Marķīzs izvēlējās taktiski paklusēt. Olverstoka atmiņas par nelaiķi misteru Merivilu, kuru viņš bija sastapis pirms nedaudziem gadiem, bija grūti sasaistāmas ar cilvēku, kurš krasi mainījis savu iedabu.

– Un, pēc manām domām, – turpināja mis Merivila, – viņiem par šādu nelaipnību tika pienācīgi atdarīts, kad abus manus vecvecākus un manu tēvoci Džeimsu, kurš bija mantinieks, aiznesa tīfs. Citu pēc cita, dažu dienu laikā. Tā mans tētis tika pie īpašuma. Un tieši laikā, lai Harijs piedzimtu Greinārdā! Un pēc viņa, protams, bija Harita, Džesamijs un Felikss… – Mis Merivila apklusa, jo pamanīja, ka marķīzs samirkšķina plakstus. Viņa pasmaidīja. – Zinu, ko jūs domājat! Un jums ir pilnīga taisnība. Mums visiem, izņemot Hariju, ir gaužām jocīgi vārdi! Atļaušos jums apliecināt, ka mums tie ir kā milzu pārbaudījums. Kad piedzimu es, nekas nekavēja manu mammu dot man vārdu Frederika. Tētim par godu, jūs jau saprotat. Tad nāca Harijs, par godu mammai pašai, jo viņu sauca par Harietu. Un manai māsai vārdu izraudzījās tētis, jo viņš sacīja, ka pievilcīgāku bērnu mūžam nav redzējis. Džesamijs tika nosaukts tādā vārdā par godu savam krusttēvam; un vārds “Felikss” bija mammas ierosinājums, jo mēs bijām tik laimīga ģimene!

Un tā tas nudien arī bija… līdz mammas aiziešanai mūžībā. – Viņa atkal apklusa, bet gandrīz tūdaļ pat saņēmās, mazliet pašūpoja galvu, it kā vēlēdamās aizgainīt sliktās atmiņas, un gaišākā tonī piebilda: – Tāpēc mums jāizmanto labākais, ko mums sniedz mūsu absurdie vārdi. Mēs ar Džesamiju nozvērējāmies, ka nekad nesauksim viens otru par Džesiju un Frediju, kā arī nepieļausim, lai to dara kāds cits.

– Vai pārējie paklausa?

– Jā… gandrīz vienmēr. Man ir jāatzīst, ka Felikss reizumis pasaka “Džesijs”, bet tikai tad, ja Džesamijs viņu ir īpaši nokaitinājis. Un privātās sarunās Harijs mani reizumis sauc par Frediju, taču ne jau tālab, lai sāpinātu. Viņš nekad nesauc Džesamiju par Džesiju, lai cik provocējoši arī brālis izturētos, jo Harijs ir četrus gadus vecāks, turklāt arī ģimenes galva. Viņš uzskatītu, ka ir pārāk nekrietni izaicināt Džesamiju uz strīdu, ja spēj viņu pieveikt vienā mirklī. Bet Džesamijam drosmes gan netrūkst. Harijs apgalvo… Ak, mans Dievs! Es tikai runāju un runāju, turklāt nepasaku neko, kas būtu saistīts ar jūsu vizītes mērķi. Tātad, par ko es sāku stāstīt?

– Manuprāt, jūs bijāt sākusi runāt par laiku, kad nomira jūsu māte.

– Jā, nudien. Lūk, tas mūs ietekmēja visai ļauni. Man ir pamats domāt… nē, patiesībā es to zinu… mans tētis bija tik ļoti satriekts, ka radās nopietnas aizdomas par viņa spēju saglabāt veselo saprātu. Es biju pārāk jauna, lai to aptvertu, taču saprotu, ka viņš ilgu laiku bija sasirdzis… vai arī man tā šķiet. Atlabis viņš vairs nebija tāds kā iepriekš. Jāteic, viņš bija kļuvis par tādu kā svešinieku un tikpat kā neuzturējās mājās. Tētis nespēja tur atrasties, ja blakus nebija mammas. Pat ja mums tas tolaik nemaz īpaši nepatiktu, es šad un tad iedomājos, ka viņam vajadzēja apprecēties vēlreiz, tas nāktu viņam par labu. Es apzinos, ka man nav piedienīgi tā runāt, taču viņš bija visai nepastāvīgs, jūs jau saprotat.

– Jā, – attrauca Olverstoks. – Es saprotu. Vai viņš patiešām jūs atstāja pašus savā ziņā? Tam ir visai grūti noticēt.

– Nē, nē, protams, tā viņš nerīkojās. Manas mammas neprecētā māsa Serafīna pārcēlās dzīvot pie mums un kopš mammas nāves ir bijusi ar mums kopā.

– Viņa joprojām ir pie jums?

– Jā. Mīļais Dievs, kā gan mēs bez viņas atbalsta būtu varējušas atbraukt uz Londonu!

– Jums nāksies mani atvainot. Tā kā es neredzēju un… līdz šim brīdim neko arī nebiju dzirdējis par jūsu mātesmāsu, tad man radās priekšstats, ka esat nolēmušas iztikt bez pavadones.

– Es neesmu tik neapdomīga! Kālab gan jūs apgalvojat… Ak! Jūs uzskatāt, ka nav piedienīgi, ja es pieņemu jūs, klāt neesot manai pavadonei! Mana krustmāte Skrebstere brīdināja, ka tā tas varētu būt, bet ziniet, es jau neesmu tik viegli ietekmējama meitene. Lai gan mēs esam jau diezgan pieraduši pie Serafīnas, man būtu grūti noticēt, ka jums viņa varētu patikt. Pirmām kārtām, viņa ir gluži kurla, otrkārt, viņa ir mazliet ekscentriska. Ja viņa ienāk, lūdzu, tikai neiesaistieties ķildā ar viņu!

– Es jums varu pilnīgi droši apsolīt, ka to nekādā ziņā nedarīšu! – Olverstoks sacīja. – Vai viņa ir tik ķildīga?

– Nē, bet ienīst vīriešus, – paskaidroja Frederika. – Mēs domājam, ka jaunībā viņa droši vien piedzīvojusi dziļu vilšanos. Uzdrošinos apgalvot, ka, ieraudzījusi jūs šeit, viņa nekavējoties dotos projām.

– Būtu sarežģīti šādu dāmu nosaukt par ideālu pavadoni, – marķīzs secināja.

– Nekādā ziņā! Un ir pat vēl ļaunāk, jo viņai pamazām sāk nepatikt arī Harijs, lai gan agrāk tā nebija. Viņa neieredzēja tēti, taču tas bija visai saprotams, jo viņš pret Serafīnu izturējās gaužām necivilizēti, turklāt patiesi ļauni un šokējoši ātrā tempā bija sācis izputināt savu īpašumu. Laimīgā kārtā tēti ķēra trieka, iekams viņš bija paguvis šo procesu novest līdz galam.

– Tiešām laimīga sagadīšanās, neko neteiksi! – lords secināja, saglabājot īpaši nopietnu sejas izteiksmi.

– Jā, vai ne? Lai gan tēvs lielā mērā izārstējās, tomēr ne smadzenes, ne locekļi vairs viņam neklausīja tik labi kā senāk. Es nevēlējos sacīt, ka viņš bija zaudējis saprātu, nē, viņš tikai kļuva ļoti izklaidīgs un… pavisam citāds! Viņš nebija ne mežonīgs, ne kūtrs, ne arī nelaimīgs. Nē, nudien, pirms tam man viņš nepatika ne pustik labi! Viņš nodeva manā pārziņā īpašuma pārvaldīšanu un visus savus darījumus, ko es uzņēmos ar prieku, un ar lielu advokāta mistera Solkoma palīdzību man izdevās paglābt mūsu īpašumu no sabrukuma. Tas notika pirms pieciem gadiem. Manuprāt, Harijs noturēs saimniecību kaut dažus gadus, tad atradīsies visai komfortablā situācijā, turklāt varēs pat nodrošināt Džesamiju un Feliksu, un to viņš ir apņēmies darīt, jo uzskata par netaisnību to, ka viss vēlāk pāries viņa īpašumā. Saprotiet, tētis nebija atstājis testamentu.

– Augstais Dievs! Kas pienāksies jums un jūsu māsai?

– O, mēs esam ideāli nodrošinātas! – mis Merivila paskaidroja Olverstokam. – Mammas īpašums tika sadalīts meitām, un mēs katra saņēmām piecus tūkstošus mārciņu. Pieļauju, ka jums šī summa nešķiet pārmēru liela, tomēr mums tā dod zināmu neatkarību, turklāt tas nozīmē arī to, ka Harita nebūs līgava bez pūra.

– Tātad viņa ir saderināta?

– Nē, pagaidām vēl ne. Tieši tālab, kad mūsu tēvs pirms gada nomira, es apņēmos aizvest māsu uz Londonu. Jūs taču saprotat, ka atstāt viņu Greinārdā nozīmētu aprakt viņu dzīvu! Mūsu māju tuvumā nav pat neviena kūrorta; kā gan Harita varētu nodibināt jelkādas pieņemamas pazīšanās? Viņa… viņa būtu vienkārši zudusi, lord Olverstok! Kad jūs viņu ieraudzīsiet, jūs sapratīsiet, kālab es uzskatīju par savu pienākumu māsu atvest uz Londonu. Viņa ir vispiemīlīgākā meitene! Un viņai ir tik gaišs raksturs! Viņa nemēdz būt untumaina vai dusmoties bez iemesla. Un viņa ir patiešām pelnījusi pašu izcilāko laulību.

– Mans sekretārs arī ziņoja, ka viņa esot īsts dārgakmens, – lords neizteiksmīgi pavēstīja. – Tomēr izcilas laulības galvenokārt nosaka izcils pūrs.

– Taču ne vienmēr! – Frederika spēji iebilda. – Atcerieties māsas Ganingas! Viena no viņām izgāja par sievu pat pie diviem hercogiem. Un es labi zinu, ka viņa nebija nekāda bagātā mantiniece, jo tētis man stāstīja par viņām un apgalvoja, ka Harita viņas pārspētu, pat īpaši nepūlēdamās. Ar to es nevēlējos sacīt, ka alkstu, lai Harita apprecētos ar hercogu… vai vispār ar kādu augstmani… protams, ja kāds viņu bildinātu… Taču es nudien sagaidu, ka viņa varētu atrast ļoti labu partiju un apprecēties, ja vien man izdotos viņu pienācīgi ievest sabiedrībā. Par to es esmu ļoti daudz domājusi, bet diemžēl nesaprotu, kā to labāk izdarīt. Un piepeši, kad es jau jutos gluži vai iestrēgusi bezizejā, misters Solkoms ieradās pie manis un jautāja, vai es būtu gatava apsvērt iespēju uz gadu noīrēt jau mēbelētu ēku. Viņu bija uzrunājis kāds nesen pensionējies kungs, kurš vēlējās iegādāties īpašumu Herefordšīrā, bet pagaidām vēl nebija atradis neko sev pa prātam; lai labāk pakalpotu šim kungam un ik reizi, kad parādītos kāds apskates vērts īpašums, viņam nenāktos braukt visu tālo ceļu no Londonas, kas allaž izrādās visai neparocīgi, viņš bija iedomājies, ka varētu izīrēt mitekli laukos. Jūs varat iedomāties, cik labprāt es devu viņam pajumti!

– Jā, gan. To es patiesi varu iztēloties. Gluži tāpat kā to, ka jūsu brālim šajā jautājumā nekas nebija sakāms!

– Tobrīd viņš vēl nebija pilngadīgs, bet, pats par sevi saprotams, bez viņa piekrišanas es neko neizlēmu. Iesākumā viņam tāds risinājums nepatika, man liekas, bija aizskarts viņa lepnums. Patiesības labad jāteic, ka arī man pašai tas nemaz nešķita tik brīnišķīgs darījums, bet kas gan varētu būt vēl muļķīgāks par turēšanos pie sava lepnuma, ja nākas dzīvot no rokas mutē? Joprojām, tikai pateicoties visstingrākajai taupībai, mēs varam izvairīties no iekrišanas parādos. Kamēr misters Ports nebija uzsācis pārrunas par mājas iegādi, man pilnībā nebija iespējams uzņemties šo izaicinājumu un doties uz Londonu. Man nebija vēlēšanās palikt atkarīgai no nabaga Harija. – Viņa nopietni paraudzījās uz lordu. – Tā nedrīkstētu būt, jūs taču saprotat. Viņam es to nesacīju, jo viņš vēl ir ļoti jauns un uzskata, ka mums visiem nekas nevarētu būt vēl dabiskāks kā palikšana Greinārdā. Taču tas nebūtu liels pārsteigums, ja pēc gadiem diviem viņš vēlētos apņemt sievu. Jau tikai doma par to, cik ļoti jaunajai sievai varētu nepatikt Harija māsas, kuras gluži vai iesakņojušās Greinārdā… Mums visiem tā būtu ārkārtīgi neērta situācija.

– Svēta patiesība! – marķīzs piekrita. – Ja vispār kāda sieviete šādos apstākļos vēlētos iziet par sievu pie viņa, un par to es ļoti šaubos.

Mis Merivilas nopietnība pagaisa, un viņa atkal iesmējās. – Viņa baidītos, ka vadības groži vienmēr būtu manās rokās, vai ne? Un acīmredzot tā arī būtu, jo es tur visu esmu pārraudzījusi jau tik ilgi… Senus ieradumus ir grūti mainīt. Nē. Haritai pats piemērotākais risinājums būtu laba laulība. Un zēniem, mūsu mātesmāsai un arī man pašai vajadzētu domāt par to, kā iekārtoties, tiklīdz Harijs būs saderinājies. To es esmu izlēmusi jau sen. Tomēr visspiedīgākā vajadzība pašlaik ir Haritas dzīves nokārtošana. Man šķiet ļoti netaisni, ja kādai tik daiļai būtnei jānīkst vecmeitās. Un tieši tas taču ar viņu notiktu, ja vien viņa neapprecētos ar kādu no tiem biedējoši trulajiem jaunajiem cilvēkiem, kuri dzīvo mūsu apvidū un jau bija sākuši mest kārus skatienus uz viņu; vai pat vēl ļaunāk… kāds pilnīgi nepiemērots radījums, kurš vispār nav nekā vērts. Tādi apsvērumi lika man uzskatīt mistera Porta piedāvājumu par laimīgu likteņa pavērsienu. Jūs tikai padomājiet, ser! Viņš īrē tikai māju, bet piemājas saimniecība, ko es neuzdrošinājos viņam piedāvāt, un pārējā īpašuma daļa, kas jau atkal pamazām sāk jukt un brukt, paliek Harija ziņā, jo, pats par sevi saprotams, misteram Portam nav ne mazākās intereses sevi apgrūtināt ar tās pārvaldīšanu. Svarīgi ir tas, ka misters Ports bija ieinteresēts paturēt kalpotājus, izņemot virssulaini un saimniecības vadītāju. Tas bija vēl viens laimīgs likteņa pavērsiens, jo misis Hērlija un dārgais, vecais Badls nekad nepiekristu palikt Greinārdā, ja saimnieki nebūtu Merivili. Tā nu mums bija iespējams paņemt viņus uz Londonu. Lai arī viņi nicina galvaspilsētu, nemitējas man sacīt, ka šī ir viena briesmīga māja ar biedējoši noplukušām mēbelēm, un žēlojas, ka šejienes kalpotāji ir īsti dīkdieņi, viņu klātbūtne man sniedz lielu mierinājumu. Man ir jāteic, – Frederika atklāti piebilda, – šī nudien ir briesmīga māja un, kā esmu atklājusi, neatrodas pilsētas modernajā daļā. Tā kā nekad agrāk nebiju Londonā uzturējusies, es palūdzu krustmāti Skrebsteri sameklēt mums jau mēbelētu māju. Un tā bija kļūda. Viņa pati dzīvo Hārlijstrītā, un es sapratu, ka šajā rajonā galvenokārt apmetušies tie, kas nodarbojas ar tirdzniecību. Lai kā arī būtu, man ir stāstīts, ka visnesamērīgākās īres maksas tiek pieprasītas par namiem Meifērā, turklāt ir jāmaksā par iebraukšanu. Tā nu es nežēlojos. Un tomēr mana lielākā kļūda bija gluži cita. Es diemžēl noticēju, ka mūsu krustmāte ir gana ietekmīga un ka viņai būs arī vēlēšanās mūs ievest augstākajā sabiedrībā! – Frederika pasmaidīja. – Mana mēle gan šaudās kā adata, vai ne? Īsumā stāsts ir šāds. Tā kā Skrebsteriem nav bērnu, viņi nekad nebija pat mēģinājuši dzīvot moderni; un nabaga krustmāte Amēlija izrādījās gluži pārbiedēta, kad es viņu informēju par savu lēmumu ierasties Londonā, lai te pavadītu sezonu. Lūk, ser, tieši tālab es biju spiesta vērsties pie jums.

Lords bija domīgi bungojis ar pirkstu galiem pa šņaucamās tabakdozes vāciņu, tad viņš to atvēra un, mazliet saraucis pieri, paņēma šķipsniņu tabakas pirkstos. Frederika, ne uz ko īpaši necerēdama, vēroja viņu. Olverstoks aizvēra dozes vāciņu, notīrīja pirkstus un beidzot paraudzījās uz meiteni; vīrieša piere joprojām bija saraukta. – Jūs izturētos ļoti saprātīgi, ja samierinātos ar kaut ko mazāku par augstāko sabiedrību, – viņš neizteiksmīgi noteica.

– Vai tad mēs esam tik neatbilstīgas? – viņa noprasīja.

– Par izcelšanos nevarētu būt iebildumu. Taču, runājot par citiem aspektiem… jā, esat. Es nezinu, kādi varētu būt jūsu finanšu resursi, bet…

– Pietiek!

– Ja jūs sapņojat par savas māsas ievešanu galmā, būtu saprātīgi naudu iekrāt. Lai arī šis ieguldījums nenestu dividendes.

– To es zinu un par to nemaz nedomāju.

– Par ko tad?

Viņa saņēma kopā klēpī saliktās rokas un, mazliet aizturējusi elpu, sacīja: – Par iekļūšanu Olmaka klubā!

– Mis Merivila, jūs mērķējat pārmēru augstu. Neviena mana rekomendācija nebūs pietiekama, lai jūs varētu pārkāpt šo svētīto slieksni. Ja vien jūsu paziņu vidū neatradīsies kāda matrona, kam ir iespēja tur iekļūt un kas būtu gatava jūs atbalstīt…

– Nē, tādu man nav. Ja būtu, man nenāktos vaicāt pēc jūsu palīdzības. Tomēr es negrasos padoties! Kaut kā es tomēr panākšu… Jums atliks vien noskatīties.

Marķīzs pieklājīgi piecēlās un sacīja: – Es ceru, ka jūs to spēsiet. Ja jūs kaut nedaudz uzskatāt manu padomu par vērā ņemamu, tad atļaušos piebilst, ka jums noteikti būs labāki panākumi, ja dosieties uz kādu no kūrortiem. Piemēram, uz Bātu vai Tanbridžvelsu, kur varēsiet piedalīties sarīkojumos un neapšaubāmi sastapsiet piemērotus cilvēkus.

Piecēlās arī mis Merivila, taču viņa nepaguva atbildēt, jo uz kāpnēm atskanēja steidzīgi soļi. Jau nākamajā mirklī telpā ieskrēja spēcīgas miesasbūves puisis skolas vecumā un iesaucās: – Tas bija vistīrākais izdomājums! Mēs visur izmeklējāmies, un es izvaicāju cilvēkus, bet neviens par to neko nezināja!