Читать книгу Frederika - Džordžeta Heiere - Страница 6

Nākamajā dienā misters Čārlzs Trevors piedzīvoja īstu satricinājumu. Nebija pagājušas vēl ne divdesmit minūtes, kad marķīza pilnvarotais bija nolicis uz rakstāmgalda veselu grēdu ziņojumu un rēķinu, un mistera Trevora neapskaužamais pienākums lika to visu sašķirot un atlasīt tik lielu skaitu, kas būtu pieņemams viņu augstdzimušajam darba devējam. Tieši ar to viņš arī nodarbojās brīdī, kad Olverstoks strauji iesoļoja kabinetā.

– Labrīt, Čārlz! – viņš sveicināja. – Vai tev ir zināmas lietuves, kas atrodas Soho?

– Lietuves, ser? – pārvaicāja misters Trevors, kuru bija pamatīgi pārsteidzis šāds bezprecedenta vaicājums.

– Tas kaut kā ir saistīts ar metāla kausēšanu, tā vismaz man liekas, – paskaidroja marķīzs un pievērsa skatienu papīru neprātam uz galda. – Mīļais Dievs, Čārlz! Kālab tu man nekad neesi sacījis, ka tev ir tik pārmērīgi daudz darba? Kas ir visa šī nejaucība?

– Tikai diena, kad maksājami rēķini, – Čārlzs smiedamies atsaucās. – Pie manis bija Kolfords. Viņš apzinājās, ka jūsu gaišība neizlasīs ne rindas no šiem dokumentiem, ja viņš tos iedos personīgi jums. Bet lietuves? Vai jūs vēlaties kādu konkrētu informāciju par tām? – Piepeši sekretārs kaut ko iedomājās. – Vai ir runa par kādu ieceri? Vai jūs grasāties to apspriest, ser?

– Nē, nudien, Čārlz, cik neparastus jautājumus tu man uzdod! – lords atteica. – Manu dārgo zēn, vai izskatās, ka man ir kaut mazākā vēlēšanās to darīt?

– Nē, – misters Trevors godīgi atbildēja. – Bet patiesi, man nebija ne jausmas, ka jūs interesējaties par šādiem objektiem.

Marķīzs nopūtās un pašūpoja galvu. – Ak vai! Man jau bieži bija aizdomas, ka tu mani uzskati par nenopietnu cilvēku.

– Jā, bet… Es gribēju sacīt… protams, ka ne, ser! – misters Trevors steidzīgi laboja savu pārsteidzīgo izteikumu.

– Tu melo, Čārlz! Tu patiešām melo. Un tev nudien ir taisnība, – lords sērīgi noteica. – Man nav ne mazākās intereses par lietuvēm. Taču nekad jau nav par vēlu, tāpēc tagad es esmu nolēmis šādu interesi attīstīt. Vai tiešām tā būtu? Nē, es sāku domāt, ka runa ir par pneimatiskajiem pacēlājiem. Vai tev kaut kas ir zināms par pneimatiskajiem pacēlājiem?

– Nē, ser, nav gan. Bet es pamanu, ja neesat ar mani apmierināts.

– Tu mani nepareizi saprati, Čārlz. Kaut kur Soho patiešām atrodas kāda lietuve, kurā ir pneimatiskais pacēlājs. Un es vēlos to redzēt. Liec mierā visus šos nožēlojamos papīrus un noorganizē man to, dārgo zēn!

– Jā, ser, noteikti! – misters Trevors gluži mehāniski atbildēja.

– Es biju pārliecināts, ka varu uz tevi paļauties. Man nudien jāatzīst, ka es esmu mazliet vīlies, jo tu ne mazākajā mērā neesi informēts par pneimatiskajiem pacēlājiem. Bet varbūt tu esi kaut ko apguvis par tvaika katliem un dzinekļiem?

Misters Trevors bija palicis gluži vai bez valodas un pārsteigts klusējot vēroja lordu, pēc tam pašūpoja galvu.

– Nu, nu, Čārlz, – Olverstoks pārmetoši noteica. – Tas ir jāsaprot pareizi. Kā gan tu vari cerēt uz panākumiem šajā pasaulē, ja pat necenties iet kopsolī ar laiku? Tev jādodas izbraucienā pa upi, lai kaut ko uzzinātu par šīm lietām!

Lorda uzticamais sekretārs strikti sacīja: – Visu cieņu, ser, taču es neesmu inženieris un nevēlos mācīties par to, kā darbojas tvaika katli. Un, ja runājam par izbraucienu ar tvaikoni, tad es labprātāk tajā nedotos.

– Nu ko, arī es neesmu inženieris, – attrauca lords. – Un, gluži tāpat kā tu, labāk būšu nolādēts, nekā braukšu ar nožēlojamu tvaikoni. Tomēr kaut kas mudina mani domāt, ka pavisam drīz tas kļūs par vienu no taviem pienākumiem.

Pa pusei smiedamies, bet jau pilnībā mulsdams, Čārlzs sacīja: – Kāpēc, ser? Es zinu, ka jūs jokojat, tomēr…

– Nekādā ziņā! Kad tu sastapsi manu neseno paziņu… ak, manu jauno brālēnu, tad uzreiz sapratīsi, ka nav pamata dīkiem jokiem.

– Neseno… brālēnu? – izstomīja Čārlzs. – Ser, es izlūdzos piedošanu, bet… kā tas jāsaprot?

Marķīzs apstājās durvīs, paraudzījās atpakaļ un, mīklaini smaidot, sacīja: – Tev jāzina, manu dārgo zēn, ka tieši tu pamudināji mani doties vizītē pie viņa māsām. Tāpēc, ja visai drīz tu attapsies uz tvaikoņa kopā ar manu brālēnu Feliksu, tas būs tikai tavs paša nopelns. Bet par Haritu tev gan bija pilnīga taisnība. Viņa ir nenovērtējams dārgums. Īsta pērle.

Durvis aiz marķīza aizvērās, un misters Trevors palika gremdējamies pārdomās par to, kā tas viss īsti būtu saprotams. Informācijas nebija pārāk daudz. Kādu brīdi viņš pat bija gatavs noticēt, ka lords, jaunās Merivilas skaistuma satriekts, nolēmis meiteni iekļaut savu interešu lokā; sekretārs toties nebija gatavs noticēt tam, ka viņa darba devējs būtu nolēmis izklaidēt jaunās dāmas brāļus tikai tālab, lai izrādītu uzmanību meitenei. Marķīzs visai reti uzskatīja par nepieciešamu uzņemties papildu pūles, lai iegūtu kādas pievilcīgas dāmas labvēlību, jo lielākā daļa šo sieviešu drīzāk strīdējās viņa dēļ, un tas Čārlzam šķita gaužām nepieņemami. Ja nu tomēr marķīzam gadījās izdzirdēt noraidījumu, viņš gluži vienkārši paraustīja plecus un atrada sev citu intereses objektu. Marķīzs flirtēja izklaides pēc, un jebkura aizraušanās parasti nebija ne ilgstoša, ne arī dziļa. Šajā gadījumā radās iespaids, ka lords ir bijis gatavs sev sagādāt papildu noņemšanos, un tas nemaz neizskatījās viņam raksturīgi. Čārlzs uzskatīja, ka diezgan labi ir iepazinis savu darba devēju, tomēr atskārta, ka nekādi nespēj izskaidrot šādu viņa rīcību. Tas, ka marķīzu ietekmējuši uzstājīga zēna glaimi, sekretāram neienāca prātā; pat ja šāda doma uz brīdi būtu uzzibsnījusi viņam apziņā, viņš to steigšus būtu aizgainījis kā pilnīgi absurdu.

Tostarp marķīzs savos divričos devās uz Grosvenorpleisu. Ieradies tur, viņš pie mājas ieraudzīja savas māsas karieti ar nolaižamu jumtu un arī Luīzu abu viņas vecāko meitu pavadībā; dāmas tobrīd jau grasījās kāpt karietē.

– Kā redzu, es esmu ieradies īstajā brīdī, – lords noteica. – Atliec izbraukšanu uz piecām minūtēm, Luīza!

Lēdija Baksteda, kuru joprojām sirdī gremza tas, ka brālis bija viņu atraidījis, salti padeva labrītu un piebilda, ka viņai neesot ne mazākās nojausmas, kāds iemesls ir lordu atvedis uz šo namu.

Olverstoka zirgu puisis pieturēja auļotājus pie galvas, un lords, nometis segu no ceļgaliem, izlēca no divričiem un sacīja: – Kā lai tu to zinātu! – Viņš kritisku aci nopētīja māsu. – Pieņem manus komplimentus! Tu labi izskaties, un man patīk tavi kruzuļi.

Lai arī varētu nopelt sava brāļa frivolo valodu, lēdija Baksteda tomēr atzina, ka mazliet jūtas arī iepriecināta. Reizes, kad brālis nenokritizēja viņas gaumi, bija ļoti retas. Viņa pieskārās kruzuļiem, kas glaudās pie zoda, un sacīja:

– Tu runāji par apkakli? Es patiešām jūtos glaimota, dzirdot no tevis atzinīgus vārdus, Olverstok.

Viņš pamāja ar galvu, kā uztverdams to par pašsaprotamu faktu, un pievērsās savām māsasmeitām:

– Jūs abas… Džeina un Marija… vai ne? Pagaidiet māti karietē! Es pārāk ilgi viņu neaizkavēšu.

Šāda attieksme pret viņas meitām lēdijai Bakstedai bija pilnīgi nepieņemama, un viņa nespēja izšķirties par atbilstošāko rīcību, jo, no vienas puses, gribēja pavēlēt brālim doties projām, bet, no otras puses, viņu plosīja nežēlīga ziņkāre. Uzvarēja ziņkāre. Viņa pagriezās pret māju, iepriekš pavēstījusi, ka vairāk par piecām minūtēm ziedot brālim nevarēs.

Neapveltījis šo piezīmi ar atbildi, marķīzs sekoja māsai augšup pa kāpnēm un tālāk uz ēdamistabu. Lēdija Baksteda neuzaicināja brāli apsēsties. – Tātad? Kas atgadījies? – viņa vaicāja. – Mēs esam iecerējušas iepirkšanos un…

– Tā būs pat daudz lielāka, nekā tu biji paredzējusi, es atļaušos sacīt, – viņš iestarpināja. – Aizved to savu vecāko meitu pie šuvējas un liec, lai sāk darināt balles kleitu viņai! Un Dieva dēļ, Luīza, tikai ne baltu vai bāli zilu, ne arī sārtu! Viņa ir tik ļoti vasarraibumaina, ka vienīgā izvēle varētu būt dzintara toņi, dzeltenā nokrāsas vai salmu krāsa.

Negaidītā cerība, kas no jauna uzliesmoja lēdijas Bakstedas krūtīs, ļāva izlikties nemanām kritiskos izteikumus par mis Bakstedas vasarraibumiem. Lēdijai no pārsteiguma gandrīz aizrāvās elpa, tomēr viņai izdevās pateikt: – Olverstok! Vai tu esi nolēmis… Vai varētu būt, ka tu esi nolēmis… ka tu rīkosi balli viņai par godu?

– Jā, tieši tā tas bija jāsaprot, – marķīzs atbildēja. Pēc īsa brīža viņš piebilda: – Ar zināmiem nosacījumiem, Luīza!

Šo piezīmi viņa izlikās nedzirdējusi, bet izsaucās: – Ak, mans dārgais Vērnon! Es jau zināju, ka varu uz tevi paļauties. Es nojautu, ka tu mani tikai ķircini. Cik gan negodīgs un untumains negantnieks tu esi! Tomēr es negrasos tevi pelt, jo labi atceros, kā tu mēdz izturēties. Džeina būs neizmērojami sajūsmināta!

– Tad aiztaupi man to! Nesaki viņai neko, kamēr es esmu tepat tuvumā, – lords dzēlīgi sacīja. – Un, Dieva dēļ, piebremzē arī pati savu ekstāzi! Apsēdies, un es pastāstīšu, ko vēlos, lai tu darītu.

Brīdi likās, ka lēdija Baksteda grasās atbildēt Olverstokam tādā pašā manierē, tomēr tas bija tikai mirklis. Izredzes sarīkot Džeinai izcilu balli, kuras organizēšanā viņai pašai nenāktos iztērēt ne puspenija, ļāva itin viegli izlikties nemanām lorda nepieklājību. Viņa apsēdās un atsēja savu olīvkrāsas mēteli. – Protams! Un mums ir ļoti daudz pārrunājama! Kad mēs to varētu sarīkot? Es sliecos domāt, ka vislabāk būtu izvēlēties kādu datumu sezonas sākumā.

– Cik veiksmīgi ir sagadījies! Tas nozīmē jau nākamajā mēnesī. Sacīsim, trīs nedēļas pēc šīs dienas.

– Aprīlī. Nevar būt, ka tu to saki nopietni! Maijs ir īsteni smalku viesību laiks.

– Ak, patiesi? – viņš izsmējīgi pārvaicāja. – Vai tu esi iedomājusies arī par to, ka maijā tiks rīkotas neskaitāmi daudzas balles, viesības, rauti un tamlīdzīgi pasākumi?

– Taisnība, protams, – viņa piekrita, mazliet sadrūmusi. – Bet pēc trijām nedēļām sezona vēl pat īsti nebūs sākusies.

– Nu, tad tā sāksies Olverstoku namā! – viņš salti attrauca. – Ja tu, Luīza, bažījies, ka mūsu pasākums nebūs kupli apmeklēts, tad tā noteikti nenotiks.

Lēdija Baksteda labi zināja, ka lords ir viens no modes noteicējiem, tomēr tas, cik iedomīgi viņš pateica šo frāzi, lika viņai iebilst: – Man ir grūti iztēloties, kā es visu pagūšu. Tik daudz dažādu darbu…

– Par to nedomā! Tie negulsies uz taviem pleciem. Vēlamo viesu sarakstu iesniedz Čārlzam Trevoram, un tas arī viss.

– Ja reiz balle tiks rīkota par godu manai meitai, – lēdija ar nelielu skarbuma pieskaņu balsī sacīja, – es pieņemu, ka man vajadzētu būt namamātei.

Marķīzs domīgi nopētīja māsu. – Ak, jā… Tu varētu būt mājasmāte, taču balle nebūs tikai tavai meitai vien. Lukrēcija atvedīs savu vecāko meitu un…

– Hloju! – viņa izsaucās un teju vai sastinga. – Vai tu, Olverstok, uzdrošinies man sacīt, ka par šīm izmaiņām tavā nostājā būtu jāpateicas Tās sievietes glaimiem?

– Nē, par to jāpateicas gaužām negaidītiem un apgrūtinošiem apstākļiem. Vai tu atceries Fredu Merivilu? Viņa cieši raudzījās uz lordu. – Fredu Merivilu? Dievs žēlīgais, kas tad viņam sakāms šajā lietā?

– Tam nabaga vīram nekas vairs nav sakāms. Viņš ir aizmidzis mūža miegā.

Lēdijas seja biedējoši ātri pieņēma koši sārtu toni. – Es tevi brīdinu, Olverstok, netaisi nekādus trikus! Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka man nav nekādas daļas, vai viņš ir dzīvs vai miris.

– Diemžēl tam ir visai liela saistība ar mani! Viņš ir uzticējis savu ģimeni manai… hmm… gādībai. Man jāteic, ka viņi ir pieci…

– Tu apgalvo, ka tagad esi viņu aizgādnis? – lēdija pārtrauca brāli.

– Nē, paldies Dievam, tik ļauni nav. Viņš tikai nodevis bērnus manā aprūpē. Divi jau ir pilngadīgi, bet…

– Augstā debess! – viņa izsaucās. – Freds laikam bija zaudējis saprātu! No visiem izvēlēties tieši tevi! Kas viņam bija licis tā rīkoties?

– Iedomājies tikai, – sacīja lords, pakļaudamies dzinulim māsu pakaitināt, – viņš uzskatīja, ka es no visas ģimenes esmu vislabākais.

– Ko, vai tiešām viņš tā uzskatīja? – lēdija Baksteda nošņāca. – Par to es nemaz nešaubos. Tāds kā viņš varēja uzskatīt tikai tā. Viņš pats taču bija izlaidīgākais un izvirtušākais cilvēks pasaulē, tāds, kuram nerūpēja neviens cits, un es ceru, ka manas acis tādu vairs nekad neredzēs. Es viņu labi atceros! Tik izskatīgs! Un ko viņš nodarīja saviem vecākiem, man pat domāt negribas! Turklāt brīdī, kad vecāki bija parūpējušies par ārkārtīgi labu partiju viņam, Freds aizbēga ar kaut kāda nenozīmīga provinciāļa meitu. Viņi neko vairs nevēlējās par dēlu dzirdēt. Un es par to nemaz nebrīnos. Es personīgi nebiju ar viņiem pazīstama, taču pilsētā par to klīda daudz valodu. Laikam jau vēlāk Freds bija ticis pie mantības, taču nešaubos, ka visu atkal palaida vējā. Ja runājam par to, ka savu ģimeni viņš atstāja tavā aprūpē, tas ir tikai kārtējais viņa izlēciens. Es cieši tev iesaku tikt no viņiem vaļā.

– Man nekas nesagādātu lielāku prieku, tomēr es to nevaru, mans gods to neļauj, – lords mierīgi paskaidroja. – Es esmu viņa parādnieks, un man līdz šim nebija radusies iespēja viņam to samaksāt.

– Tu Merivilam esi parādā naudu? Meli! Viņam nekad nebija lieka pensa pie dvēseles, kamēr tev…

Olverstoks pārtrauca māsu, un viņa balsī ieskanējās nepatika: – Luīza, tev vajadzēja apprecēties ar tirgotāju. Es esmu pārliecināts, ka viņš tevi apbrīnotu, toties es gan ne. Vai tev prātā vienmēr ir tikai nauda? Laikam jau tas ir pāri tavas saprašanas robežām, ka ir arī daudz svarīgākas lietas par naudu.

Viņa juta brāļa nicinošo skatienu, tomēr dusmīgi sacīja: – Ar tavu bagātību, protams, var šādi izteikties. Ja tu būtu manā vietā, tad dziedātu citu dziesmu.

– Tikai nesāc šīs runas! – viņš aizrādīja. – Vai esi jau aizmirsusi, ka es biju viens no Baksteda testamenta izpildītājiem? Viņš tevi bija visai labi nodrošinājis, mana dārgā māsa. Apvaldi tagad savus niknuma izvirdumus. Es nudien neesmu ieradies, lai ar tevi naidotos. Drīzāk… ja vien tu palīdzēsi man ar Meriviliem… es esmu noskaņots palīdzēt Džeinai iziet sabiedrībā un biju iedomājies, ka tu vēlētos viņu ievest arī galmā.

Šie skaistie vārdi sasniedza lēdijas Bakstedas ausis, kad viņa jau bija nonākusi uz nevaldāma niknuma robežas. Tādas frāzes varēja nozīmēt vien to, ka Olverstoks ir gatavs izdot šokējoši milzīgus līdzekļus par savas māsasmeitas galma debijas kleitu. Ja viņš būs gatavs maksāt, tad darīs to bagātīgi, un lēdija ātri prātā aprēķināja, ka tāda tērpa izmaksas, kādu viņa pati bija valkājusi savā debijas ballē, nosegtu to summu, kas būs nepieciešama, lai pašūdinātu vairākas kleitas, kas jaunavai piederēsies viņas pirmajā sezonā Olmaka klubā.

Šie aprēķini, lai arī nenomāca viņas aizvainojumu, tomēr padarīja par iespējamu norīt nesaprātīgos vārdus, kas tā vien gaidīja, lai izlauztos pār lūpām; jau pielaidīgāk lēdija sacīja: – Es gan nespēju iedomāties, ko Merivils tādu izdarījis, lai tu kļūtu par viņa parādnieku!

– Tas, Luīza, ir kaut kas tāds, par ko es labprātāk nestāstītu, – marķīzs atteica. Ņemot vērā norunu un acīm dēmoniski mirdzot, viņš vēl piebilda: – Jo īpaši jau savām māsām.

Lēdija Baksteda nebija visai vērīga, tomēr laikam jau bija labi, ka viņa tobrīd neskatījās uz brāli. Viņa vienīgi novilka: – Pieņemu, ka Freds tev izlīdzējis kādā gaužām necienīgā lietā un tagad tu jūties spiests aizstāvēt viņa bērnu intereses, jo uzskati to par savu pienākumu. Tā laikam būs pirmā reize tavā mūžā, kad tu vispār atzīsti kādu pienākumu. Patiesībā jau nebūtu grūti pieņemt, ka ir arī citi, tev tuvāki cilvēki, kam ir daudz lielākas tiesības kaut ko pieprasīt no tevis un kas daudz lielākā mērā novērtētu tavu labdarību. Cik bērnu tad viņam ir, kā tu sacīji?

– Pieci. Trīs dēli un divas meitas. Bāreņi, kuri pašlaik apmetušies Augšvimpolstrītā un par kuriem rūpējas viņu mātesmāsa, kas, kā noprotu, šo pienākumu uzņēmusies pirms desmit gadiem, pēc Merivila sievas nāves. Vecākais dēls ir pilngadīgs un studē Oksfordā, bet viņa māsa, ja vien es kaut ko neesmu pārpratis šajā stāstā, vada saimniecību. Man šķiet, ka viņai ir divdesmit četri gadi un…

– Un tas nozīmē, ka viņa kļūs atkarīga no tevis. Novēlu tev daudz prieka, pildot šo savu pienākumu! Vai esi iecerējis uzturēt visu viņa ģimeni?

– Es negrasos uzturēt nevienu no tās ģimenes, un man neviens to pat nav lūdzis darīt. Vai tu maz spēj iztēloties, Luīza, kāds jaunums tas man bija? Par jaunekļiem man vispār nav nekāda bēda. Viss, ko man lūdza, bija palīdzība mis Merivilas un viņas māsas ievešanai sabiedrībā.

Piemiegtām acīm lēdija Baksteda vēroja brāli. – Ak, patiesi! Mis Merivila, bez šaubām, ir ļoti skaista? Bet man jau laikam nemaz nevajadzēja vaicāt.

– Gana pievilcīga sieviete, tomēr man būtu grūti nosaukt viņu par īpaši skaistu, – lords vienaldzīgi atteica. – Tas gan nav būtiski, jo viņa nemeklē vīru. Mis Merivilas mērķis ir panākt, lai izdevīgi apprecas viņas māsa, un tieši viņa ir skaistākā no abām. Tas, vai viņa šajā iecerē gūs panākumus, man liekas visai apšaubāmi, jo viņu rocība nav sevišķi liela, taču tas mani neuztrauc. Mans parāds būs nolīdzināts, kad es… ar tavu palīdzību… viņas būšu ievedis sabiedrībā.

– Dievs žēlīgais! Ko tad tu sagaidi no manis? – lēdija vaicāja.

– Ak, tas nebūs nekas īpaši grūts. Tu manā ballē viņas iepazīstināsi ar viesiem un sacīsi, ka tās ir mūsu māsīcas, un pavadīsi abas uz Olmaka klubu, kad turp vedīsi Džeinu, un…

– Olmaka klubs, kā tad! – viņa izsaucās. – Brīnos, kāpēc tu nebrīdināji savu protežē, ka viņa uzdrošinās mērķēt pārmēru augstu. Vai arī tu grasies viņai sagādāt ieejas kartes?

Šis smagais sarkasms nespēja caursist Olverstoka bruņas. – Nē, to es nevaru. Toties tu, Luīza, gan vari. Vēl pavisam nesen tu stāstīji, ka esi draugos ar patronesēm.

– Ieejas kartes Freda Merivila meitām? Tu no manis prasi ļoti daudz! Pārītis tukšinieču, kas dzīvo Augšvimpolstrītā, turklāt nemaz nav mūsu māsīcas. Manuprāt, jau tas vien, ka abas uzaicināsi uz Džeinas balli, ir augstākajā mērā pretimnākoši, bet viņu vešana uz Olmaka klubu… Nē, Vērnon! Es nevēlos būt nepateicīga, taču…

– Mana dārgā Luīza, nesaki vairs ne vārda! – marķīzs pārtrauca māsu un paņēma savu cepuri. – Ne par ko uz pasaules es tev nelūgtu darīt to, ko tu nevēlies. Aizmirsti visu šo! Un arī to, ka šodien biju ieradies tevi apciemot. Es došos projām.

Dusmas lēdijas sirdī cīnījās ar trauksmi. Viņa spēji cēlās kājās un izsaucās: – Pagaidi, Olverstok!

– Nē, jau tāpat es esmu šeit kavējies pārlieku ilgi. Padomā par savām meitām, kuras ir tik ilgi spiestas gaidīt tevi karietē!

– Tas nav tik svarīgi, taču tev jā…

– Man tas nudien nav svarīgi, tiešām jāatzīst. Toties man ir svarīgi tas, ka es lieki tērēju savu laiku. Es patiešām nebiju paredzējis visu dienu pavadīt, risinot šo garlaicīgo lietu, tāpēc, ja vien es vēlos sastapt Lukrēciju, pirms viņa dodas atpūsties, lai atgūtu spēkus pēc piepūles rīta cēlienā, man ir jābrauc nekavējoties.

Lēdija satvēra brāļa roku, cieši iespiezdama pirkstus viņam miesā. – Nē! Vērnon, ja tu uzdrošināsies uzaicināt To sievieti par namamāti tavā ballē…

– Laid mani vaļā, māsa! – viņš vīzdegunīgi aizrādīja. – Es to uzdrošinos. Un interesantākais ir tas, ka tavi draudi mani ne mazākajā mērā nebiedē. Jā, starp citu, kālab man no tiem būtu jābīstas?

– Es tev to nekad nepiedošu! Nemūžam! – viņa paziņoja. – Tu padomā kaut mirkli! Kāda gan man daļa gar tām tukšiniecēm? Kāpēc man būtu…

– Nekādas daļas, tieši tā, – marķīzs noteica, atbrīvodams roku no māsas tvēriena.

– Es viņas pat neesmu redzējusi, – lēdija izmisīgi mēģināja turēties pretī. – Ak, cik gan derdzīgs tu esi!

Olverstoks iesmējās. – Jā, bet ne tik gaisīgs kā tu, Luīza! Tad nu izlem, māsa. Vai tu darīsi, ko lūdzu, vai arī ne?

Viņa vērās marķīzam sejā, pūlēdamās ieraudzīt kādu pazīmi, kas liecinātu par piekāpšanos. Brālis smaidīja, taču lēdija Baksteda šo smaidu labi pazina. Viņa atbildēja īgni, tomēr cienīgi: – Protams, es esmu pilnībā gatava darīt to, kas ir mans pienākums pret tevi. Vai es varēšu dabūt biļetes uz Olmaka klubu tām divām meitenēm, par kurām vispār neko nezinu… ja reiz viņas ir cienīgas tur iekļūt, es pacentīšos tās sagādāt.

– Tas jau skan labāk, – marķīzs uzslavēja, vēl aizvien smaidīdams, taču nu jau daudz jaukāk. – Uzpos Džeinu, cik vien eleganti iespējams. Atsūti man kopējo rēķinu, es nevēlos iedziļināties sīkumos. Un es aizvedīšu mis Merivilu viesos pie tevis. Uzdrošinos sacīt, ka tev viņa patiks. Un neaizmirsti nosūtīt Čārlzam to sarakstu!

Izteicis šo atgādinājumu, marķīzs devās projām, prātā pārcilādams dažādas kara viltības, lai jaunāko mis Merivilu neņemtu līdzi gaidāmajā vizītē uz Grosvenorpleisu un turklāt nenonāktu pretrunās ar valdonīgo Frederiku Merivilu.

Galu galā problēma tika atrisināta ātrāk, nekā Olverstoks varēja cerēt, un viņam pat nevajadzēja pūlēties. Pēc divām dienām liktenis suņa Lufras veidolā atveda uz Olverstoku namu Frederiku, turklāt vienu pašu, bez Haritas. Lords nepiederēja pie cilvēkiem, kuri mēdz agri celties, un šo apmeklējuma laiku uzskatīja par neatbilstīgu.

Tā kā Džesamijs stingri ievēroja paša noteikto kārtību un katru rītu mācījās, viņa māsas bija uzņēmušās rūpes par to, lai Lufra tiktu pie izkustēšanās. Viņas kopā ar suni devās garās pastaigās, vienlaikus iepazīdamas Londonu; ja vien suns tik spēcīgi neraustītu pavadu un piesardzīgāk uzvestos, kad tika palaists no tās brīvsolī, meiteņu prieks par šīm pastaigām būtu vēl neviltotāks. Kā jau augušas lauku apvidū, viņas bija pieradušas pie daudz garākām pastaigām, nekā Londonā vispār iespējams. Te viss viņām bija gluži jauns, un viņas devās ceļā, kad vien laika apstākļi to ļāva. Frederika bija atbildīga par Lufru, bet Haritai allaž līdzi bija kabatas formāta ceļvedis. Viņas no ārpuses apskatīja dažādas ēkas, pieminekļus un savrupmājas, kuras viņu nenovērtējamā grāmata ieteica nepalaist garām; meitenes pat bija iegriezušās Sitijā, kur abas piesaistīja daudzus skatienus, taču ne reizi viņām nenācās ciest no nevēlamas uzmanības. Pat visnekaunīgākie nelgas neatļāvās uzbāzties divām jaunkundzēm, kuras pavadīja liels, pinkains suns, kas spēcīgi nostiepa pavadu un prasmīgi demonstrēja biedējoši stiprus zobus.

Taču divas dienas pēc Olverstoka uzvarošās vizītes Grosvenorpleisā Harita pamodās ar sāpošu kaklu un kairinošu klepu; viņa gan ieradās uz brokastīm, tomēr ātri vien tika aizraidīta atpakaļ gultā. Kad Harita bija nošķaudījusies jau trešo reizi, mis Vinšema paziņoja, ka viņa ir nopietni saaukstējusies un, ja vien nevēlas dabūt plaušu iekaisumu, viņai steigšus jādodas atpakaļ gultā.

Meitene paklausīja. Kamēr mis Vinšema pavāram lika pagatavot maizes pudiņu un auzu tumi, bet pati steidza sajaukt mikstūru, ko nabaga sirdzējai nāksies lietot, lai izdziedētos, Frederika izslīdēja no mājas. Viņa apzinājās, ka, pasakot mis Vinšemai par savu nodomu doties ierastajā pastaigā, vajadzēs paciest lekciju par uzvešanos Londonā – tā nedrīkst būt tikpat brīva, kā ierasts Herefordšīrā. Mis Vinšema pavisam noteikti censtos pierunāt Frederiku, lai viņa ņem līdzi kādu apteksni vai Feliksu. Frederika uzskatīja, ka ir jau pārsniegusi to vecumu, kad obligāti nepieciešama kāda pavadone, turklāt bija paguvusi noskaidrot, ka Londonas kalpotāji nealkst piedalīties garās pastaigās, tālab saprātīgāk bija gluži vienkārši klusi pazust no acīm, pasakot vienīgi Badlam, kurp grasās doties. Badls tikai nošūpoja galvu un noklakšķināja mēli, izrādīdams nelielu neapmierinātību, tomēr nekādi necentās Frederiku atturēt no došanās pastaigā un piedāvāja paņemt par pavadoni māsteru Feliksu.

Tā kā Felikss jau bija izlūdzies no Frederikas puskronu, jo tieši tik daudz maksāja ieejas biļete Mērlina Mehānikas muzejā – tas bija atvērts katru dienu no pulksten vienpadsmitiem līdz trijiem –, māsa izvairījās aicināt Feliksu pastaigā, jo viņš pavisam noteikti būtu atteicies.

Frederikas ceļa mērķis šajā reizē bija Grīnparks. Ne viņa, ne arī Harita līdz šim nebija to apmeklējušas. Kabatas formāta ceļvedī tas netika uzskatīts par ievērojamu. Bija minēts, ka Grīnparkā atrodas Konkordijas templis, kas tur uzcelts tūkstoš astoņi simti četrpadsmitajā gadā par godu uzvarai, taču tagad, pēc četriem gadiem, šī pagaidu celtne ir sagrauta, un Harita uzskatīja, ka Grīnparks īsti nav apmeklējuma vērts.

Frederiku tomēr bija ieinteresējuši ceļveža remdenie slavinājumi par to, ka šajā parkā ir “vairākas patīkamas promenādes”, un viņa nolēma Lufru pastaigā aizvest tieši uz turieni, nevis uz modernāko Haidparku, kur dīkdieņi bija vairāk noskaņoti uzsākt koķetēšanu ar godīgām gājējām.

Sava četrkājainā pavadoņa rauta pa dažādām ielām, viņa manāmi sakarsa un pie Bātas vārtiem bija priecīga, ka var atlaist suni no pavadiņas; Lufra pie tās nekādi nevēlējās pierast. Suns metās uz priekšu un sāka šaudīties šurpu turpu, izpētot apkārtni – asti izsliedams gaisā un cerīgi ošņādams pēdas, kas varbūt liecinātu, ka tuvumā atrodams kāds trusis. Kad Frederika devās uz parka ziemeļaustrumu malu, kur atradās neliels dīķis, Lufra pienesa viņai klāt sprunguli un gaidīja, kad viņa to iemetīs ūdenī un mudinās doties pakaļ. Kad Frederika nolēma iesaistīties rotaļā, suns jau atkal aiztraucās, jo ar patiesu prieku bija atklājis, ka tie kustīgie objekti, ko viņš neskaidri pamanīja ne pārāk tālu, ir bērni, kas rotaļājas ar košas krāsas bumbu. Lufra mīlēja bērnus un labprāt rotaļājās ar bumbu. Suns devās bērnu pulciņa virzienā, labsirdīgi luncinādams asti un sasliedams gaisā ausis. Lufra bija augumā liels, un suņa straujā tuvošanās sabiedēja mazāko grupas dalībnieci, kura sāka bailēs spiegt un metās meklēt aizstāvību pie aukles, kas bija iegrimusi aizrautīgā tenkošanā ar savu draudzeni aizvējā pie parka uzrauga namiņa. Lufra bija neizpratnē, taču tad pievērsa uzmanību jaunākajam no diviem zēniem, kurš rokā turēja bumbu, un iedrošinoši ierējās. Māsters Džons, aizmirsis par to, ka vīrietim jāizrāda lepnums un drosme, nometa bumbu zemē un aizskrēja pakaļ savai māsai tik ātri, cik vien tuklās kājeles spēja viņu panest. Vecākais zēns, zobus sakodis, stāvēja uz vietas. Lufra ar purnu iebikstīja bumbai, paripināja to uz priekšu, atkal noķēra un beigu beigās izspļāva pie sastingušā cilvēkbērna kājām. Māsters Frenks spēji izelpoja un uzsauca nopakaļ abiem bēdzējiem: – Viņš tikai grib ar mums parotaļāties, jūs… zaķpastalas! – Zēns visai piesardzīgi pacēla bumbu un aizsvieda tik tālu, cik vien varēja. Pārāk tālu gan tas nebija, taču Lufra to uzskatīja par labas gribas žestu, aiztraucās tai pakaļ un atnesa zēnam. Māsters Frenks nu jau daudz drošāk, tomēr vilcinoties paplikšķināja pa suņa muguru. Lufra nolaizīja zēna zodu, un daudzsološā draudzība jau varēja sākties, taču tad skaļi kā sirēna iekliedzās aukle un aizrādīja, lai puika neaiztiek to nejauko, nikno suni. Māsters Džons bēgdams bija nogāzies uz vēdera. Kamēr Frederika atsteidzās uz notikuma vietu, viss jau norisinājās pilnā sparā. Aukle spalgi klaigāja, divi jaunākie bērni birdināja asaras, bet māsters Frenks iecirtīgi atteicās pamest savu jauniegūto draugu.

Frederika valdonīgā balsī piesauca Lufru sev klāt, un suns atnāca, zobos nesdams bumbu. Kā jau cilvēks, kas ilgus gadus pieradis vadīt lielu saimniecību, Frederika to atņēma un ātri vien pārtrauca aukles žēlabas. – Viss ir kārtībā. Nu jau pietiks! – Pēc tam viņa paraudzījās uz māsteru Džonu un teica: – Ceru, ka tu nesavainojies, kad nokriti. Tās asaras noteikti nebija tālab, ka mans suns vēlējās ar tevi parotaļāties, jo tu esi liels zēns, tas man ir pilnīgi skaidrs. Paspied viņam ķepu, parādi, ka tu negribēji būt nepieklājīgs, tā skriedams projām. Sēdi, Luf, un dod ķepu!

Paklausījis Frederikas rokas uzspiedienam, Lufra apsēdās un pacēla vienu priekšķepu. Māstera Džona skaļās žēlabas tūdaļ pat mitējās. Viņš ar apbrīnu raudzījās uz Lufru. – Sunītis sasveicinās? – viņš neticīgi vaicāja.

– Vari būt drošs.

– Ar mani, – iejaucās māsters Frenks. – Es no viņa nebaidos.

Māsters Džons sāpināts pavēstīja, ka sunītis negrib sveicināties ar viņu; drīz jau šis jautājums bija nokārtots, un abi zēni paspieda Lufras ķepu; arī mazā mis Kerolaina pieprasīja sev pienākošos pagodinājumu un iespēju sasveicināties ar sunīti. Pēc tam Frederika atdeva bumbu māsteram Frenkam un kopā ar Lufru devās projām no bērniem, aukles naidīgā skatiena pavadīta. Toties bērni aicināja arī nākamajā dienā atvest pie viņiem sunīti.

Frederika devās savās gaitās, un šis incidents ne mazākajā mērā viņu nebija satraucis. Tas tikai pastiprināja viņas pārliecību par to, ka Londonas bērni ir pelnījuši žēlumu, jo ir pazīstami tikai ar maziem klēpja sunīšiem. Viņa pagriezās gar parka uzrauga namiņa stūri un piepeši saprata, ka ceļvedis ir viņu maldinājis, jo tajā nebija ne vārda par nelielu govju ganāmpulku un slaucējām. Vēlāk gan viņa noskaidroja, ka tas ir šī parka zīmīgs vaibsts. Tas bija ne tikai pilsētnieka acij tīkams lauku dzīves skats, bet arī iespēja nopirkt no slaucējām glāzi piena. Ikviens, kurš bija gatavs samaksāt visai pieņemamu cenu, varēja nobaudīt tikko izslauktu pienu.

Pārāk vēlu Frederika atskārta, ka ceļvedis ir viņu pievīlis. Lufra, kas skrēja viņai pa priekšu, pamanīja govis pirmais. Suns uz īsu mirkli apstājās, pieglauda ausis, un spalva viņam uz skausta saslējās augšup. Govju pulka vadone stāvēja pārējām priekšā, tikai dažas pēdas no suņa, un bija draudoši pieliekusi galvu. Lufra vai nu nevēlējās, vai nespēja atšķirt vīrieškārtas un sievieškārtas lopus, izgrūda baismīgu skaņu, kaut ko vidēju starp rējienu un gaudām, un metās cīņā.