Читать книгу Frederika - Džordžeta Heiere - Страница 7

Vārgāka sieviete šajā brīdī būtu noģībusi, pamezdama Lufru vienu cīnāmies, jo skats bija patiesi biedējošs. Slaucēju, aukļu un vairāku padzīvojušu dāmu kliedzienu pavadībā Lufra izdarīja smagu pārkāpumu – trenkāja pienīgo govju baru. Suns nekādā ziņā negrasījās atkārtot varoņdarbu, pēc kura paveikšanas bija ticis pie sava vārda; viņš tikai dzinās pakaļ govīm, izklīdinādams ganāmpulku, kas panikā skrēja viņam pa priekšu. Suns laimīgi izbaudīja vienīgo īsti sportisko izklaidi, kāda viņam tika piedāvāta Londonā.

Frederikai prātā ienāca doma vienkārši aizbēgt, taču brīdī, kad iesaistījās galvenais lopkopis un divi parka uzrauga vietnieku palīgi, beidzot izdevās notvert suni, kurš par nodarījumu neizjuta ne mazāko nožēlu, un viņai bija skaidrs, ka stāvoklis ir bezcerīgs. Šķita, ka viņa nonākusi kara laukā. Vienu no pavecajām kundzītēm bija pārņēmusi histērijas lēkme, bet otra pieprasīja nekavējoties pasaukt konsteblu, lopkopis bēra lāstus pār Frederikas galvu, bet parka dežuranti autoritatīvi vēstīja, ka tūdaļ suni konfiscēs, lai pēc tam nogalinātu. Padarot visu vēl ļaunāku, uz notikuma vietu steidzās arī aukle, pie kuras uzraugāmajiem Lufra bija devies rotaļāties iepriekš. Vispārējās kņadas sajūsmināta, sieviete neskopojās ar sirdi plosošiem stāstiem par to, kā ļaunais nezvērs esot nežēlīgi meties pie nabaga bērniem, pārbiedējot mazos dārgumiņus līdz nāvei, turklāt vēl nozadzis viņu bumbu un šī suņa dēļ māsters Džons esot iekritis ar seju dubļos, nobrāzis rokas un notraipījis apģērbu…

– Tīrākā melšana, – īgni noteica Frederika.

Ne lopkopis, ne arī parka dežuranti aukles savārstījumiem pārāk lielu uzmanību nepievērsa. Puisim rūpēja vienīgi viņa ganāmpulks, bet dežuranti ieraudzīja, cik priecīgi Lufra sagaida savus jauniegūtos draugus, un ne mirkli nešaubījās, ka suns nekādā ziņā nav uzskatāms par bīstamu. Viņi redzēja visas pazīmes, kas liecināja par augumā liela, taču vēl gluži jauna suņa uzvedību. Citos apstākļos viņi noteikti pievērtu acis uz šo pārkāpumu, taču Londonas parkos valdīja strikti noteikumi. Vecā maitu lija ar iekritušajiem vaigiem joprojām vaimanāja pēc konstebla, viņas vārīgāko māsu plosīja histērijas izraisītās spazmas, vairāki pilsoņi paziņoja, ka tik bīstami un neprognozējami dzīvnieki nedrīkst klaiņot savā vaļā, un vienprātīgs govju meitu koris pieprasīja atriebi, jo neģēlīgais suns esot satricinājis lopu trauslos nervus, liekot pārciest tik ekstrēmus apstākļus, bet visi vienbalsīgi pieprasīja stingru rīcību. No vienas puses, bija iesaistīti daudzi cilvēki, kas pauda gatavību par notikušo ziņot parka uzrauga vietniekam, bet, no otras puses, nedarbus pastrādājis suns, kas piederēja jaunai dāmai, kura te ieradusies viena, bez sulaiņa, – uzdevums varas pārstāvjiem likās pavisam skaidrs, tādēļ vecākais no abiem sacīja Frederikai, ka Lufra tiks paņemts un paturēts, līdz būs izlemts dzīvnieka tālākais liktenis.

Lufram nepatika ne tonis, kādā šie cilvēki runāja, ne arī tas, cik mērķtiecīgi abi tuvojās; viņš pārtrauca elsot, vilnu sabozis, piecēlās kājās un ar brīdinošu rūcienu pavēstīja, ka jebkurš mēģinājums apdraudēt Frederiku šiem ļaudīm nebeigsies labi. Nākamajā mirklī lopkopis atkal uzstāja, ka suns jānogalina, bet dežuranti pieprasīja:

– To sun’ tūdaļ ved pie mums!

No visiem apkārt stāvošajiem tieši lopkopis pat labāk par Frederiku zināja, cik nepiedodams bija Lufras nodarījums. Pietika vien paraudzīties uz šā cilvēka dusmās kvēlojošo seju, lai kļūtu skaidrs, ka nekādi lūgumi nebūs iedarbīgi.

Iekšēji drebēdama, Frederika ierunājās: – Esiet piesardzīgi! Šis suns pieder marķīzam Olverstokam! Dzīvnieks ir bezgala vērtīgs, un lords ļoti saniknosies, ja ar to kaut kas atgadīsies.

Jaunākais parka dežurants, kuram bija izveidojies pašam savs, pat samērā pamatots, viedoklis par Lufras ciltsrakstiem, neizteiksmīgi iebilda: – Tikai nevai’g! Neviens marķīzs nemūžam nepirktu šitād’! Ku’ta bij’ viņa prāts? Tas tak’ ir īsts krancs! Tā viš i’.

– Krancis? – izsaucās Frederika. – Tad nu es jums paskaidrošu, ka Lufra ir īsts tīršķirnes Barselonas kollijs, kurš uz Angliju atvests par neticami lielu naudu. Man nudien ir žēl, ka suns tā iztrenkāja govis, taču tas bija tikai mēģinājums sadzīt tās barā. Spānijā šī suga tiek audzēta tieši tādam nolūkam, un Lufra vēl nav pieradis pie Anglijas govīm.

– Suns mēģināja tās sadzīt barā? – novaidējās lopkopis. – Es tā nekad neesmu darījis. Nekad mūžā! Mans Dievs, jūs esat tāda pati kā suns!

Tikmēr jaunākais parka dežurants nekavējās apstiprināt savu spriedumu un sacīja, ka jaunkundze pārcenšas un viņš jau nu neko nezinot par Barselonas kollijiem, taču kranci varot pazīt no pirmā acu uzmetiena. Tad viņš atkārtoja iepriekš pausto domu, ka, viņaprāt, marķīzs nekad šādu suni neiegādātos.

– Ak, tiešām? – vaicāja Frererika. – Vai jūs esat pazīstams ar manu brālēnu marķīzu Olverstoku?

– Kāda nekaunība! – iesaucās maitasputnam līdzīgā dāma. – Jūs dēvējat sevi par marķīza māsīcu, taču viena pati klaiņojat pa pilsētu? Nudien, ļoti ticams stāsts.

Pēc karstiem strīdiem un asām vārdu apmaiņām, kuru laikā jaunāko parka dežurantu atbalstīja maitu lijai līdzīgā dāma, bet lopkopis sacīja, ka neatkarīgi no lēdijas radurakstiem ļaunums ganāmpulkam ir nodarīts un par to kādam būs jāmaksā, vecākais dežurants, robusts vīrs tumši dzeltenbrūnos svārkos, paziņoja, ka jāiesaista arī marķīzs un jāuzzina, vai viņš apstiprinās jaunās dāmas stāstu.

– Izcils ierosinājums! – Frederika silti apsveica viņa vārdus. – Tad nekavējoties dosimies uz viņa māju. Tas ir tepat netālu, Bārklija laukumā.

Tajā brīdī vecākais dežurants mestu mieru šai lietai, ja vien būtu situācijas noteicējs. Jaunā dāma bija gatava doties pie marķīza, un tas, pēc dežuranta domām, kalpoja par pierādījumu tam, ka viņa patiešām ir marķīza māsīca. Viņa gatavība virzīt šo lietu tālāk bija ļoti sarukusi. Par radītajiem zaudējumiem – arī par tiem, ko pieprasīs kompensēt mistera Bīla govju kopējs, – bija atbildīgs marķīzs, ja vien viņš patiešām bija šā suņa saimnieks; tomēr, kad runa ir par lordiem, allaž jābūt piesardzīgam. Jaunākais uzraugs, kurš bija uzklausījis šīs kolēģa atziņas, piepeši kļuva gaužām domīgs, bet lopkopis īdzīgi pieņēma priekšlikumu doties pie lorda un apgalvoja, ka savas tiesības aizstāvēs pat tādā gadījumā, ja suns piederētu pašai karalienei, un tas nepavisam nenozīmējot necieņas izrādīšanu. Maitu lijai līdzīgā dāma, piemiegusi acis, paziņoja, ka zināšot savu pienākumu, ja par to būšot aizmirsis dežurants, un par visu pavēstīšot viņa priekšniecībai. Izskatījās, ka situācijai ir tikai viens risinājums – došanās līdzi jaunajai dāmai. Maitu lijai līdzīgā kundze apgalvoja, ka arī noteikti ies turp un izteiks savas pārdomas gadījumā, ja marķīzs būs runājams – par ko gan viņa ārkārtīgi šauboties.

Olverstoku nama durvis atvēra sulainis. Tas bija labi apmācīts jauns vīrietis, bet viņš neticēja savām acīm, kad ieraudzīja atnākušo kavalkādi. Frederika, būdama situācijas noteicēja, draudzīgi pasmaidīja un sacīja:

– Labrīt! Es ceru, ka viņa gaišība lords vēl nav devies ārā no mājas.

Sulainis, pārsteigts vairāk nekā jebkad iepriekš, gluži apmulsis atteica: – Nē, mis. Tomēr…

– Paldies Dievam! – Frederika neļāva viņam turpināt. – Protams, jūs esat izbrīnīts, redzot mani tik… apjomīgā pavadītāju pulkā. Arī pati es jūtos visnotaļ neomulīgi. Esiet tik laipns un pasakiet viņa gaišībai lordam, ka ir ieradusies viņa māsīca mis Merivila un ļoti vēlas ar viņu runāt!

Pēc tam viņa iegāja mājā, pāri plecam aicinādama pārējos sekot, un darīja to ar tik lielu pārliecību, ka sulainim neatlika nekas cits, kā vien instinktīvi pakāpties malā, nekādi nespējot izrādīt pretestību šādam iebrukumam viņa darba devēja mājā. Viņš tikai paziņoja, ka lords vēl pošoties.

– Tad pasakiet viņam, esiet tik laipns, ka jautājums ir risināms ļoti steidzami! – mudināja Frederika.

– Vai jūs… vai jums varētu palīdzēt viņa gaišības sekretārs? – sulainis vārgā balsī vaicāja.

– Misters Trevors? – attrauca Frederika. – Nē, paldies. Nododiet manu vēsti lordam!

Sulainis neko pat dzirdējis nebija par tādu lorda māsīcu mis Merivilu, taču tas, ka viņa pieminēja misteru Trevoru, likās mierinoši. Viņš nodomāja, ka laikam jau šī jaunā dāma patiesi ir lorda radiniece, bet nespēja uzminēt, kālab viņa ieradusies tik dīvainā kompānijā un atvedusi uz lorda Olverstoka namu parka dežurantus un kādu savādu lempi. Sulainim turklāt nebija ne jausmas, ko iesākt ar raibo viesu kompāniju; ja gluži saprotami šķita, ka mis Merivila un viņas pavadone būtu jāaicina uz salonu, tad tikpat skaidri bija zināms, ka lords un vēl jo vairāk cēlais un biedējošais misters Vikens nebūs iepriecināti par svešu vīriešu ieaicināšanu mājā.

No šās sociālās dilemmas risināšanas sulaini paglāba paša godātā mistera Vikena ierašanās. Pirmo reizi dzīvē sulainis no sirds nopriecājās, ieraudzījis savu biedējošo darbaudzinātāju, un steigšus informēja par to, ka lorda Olverstoka māsīca mis Merivila vēlas runāt ar savu brālēnu.

Sulainis Džeimss varbūt nebija dzirdējis par mis Merivilu, taču misteram Vikenam gan bija vairāk informācijas. Viņš, lorda virssulainis, saimniecības pārzinis un galvenais zirgu puisis, zināja itin visu par Meriviliem, un runas par lorda “pēdējo pasākumu”, kā viņi to bija iedēvējuši, varēja droši saukt par galveno diskusiju tematu kalpotāju istabā. Misters Vikens ne mirkli nezaudēja savu cēlo stāju un izturējās ļoti līdzsvaroti. Viņš paklanījās mis Merivilai un bezkaislīgi nopētīja viņas pavadoņu svītu, pēc tam šķērsoja halli un atvēra bibliotēkas durvis. – Es informēšu viņa gaišību lordu, kundze! Vai jūs būtu tik laipna un apsēstos bibliotēkā? Protams, arī jūs, kundze! – viņš visžēlīgi piebilda un gluži pieņemami palocījās pret sievieti, kura līdzinājās maitu lijai un kuru bija novērtējis kā guvernanti vai algotu kompanjoni.

– Jā, un būs labāk, ja ienāks arī šie vīrieši, – sacīja Frederika.

– Protams, kundze, ja jūs tā vēlaties, – atteica Vikens. – Tomēr es uzdrošinos domāt, ka viņiem būs diezgan ērti arī hallē.

Pat lopkopis bija mierā ar šādu Vikena spriedumu, taču Frederikai tas nebija pa prātam. – Nē, jo arī šie kungi vēlas runāt ar viņa gaišību lordu, – viņa paskaidroja. Pēc tam Frederika aicināja maitu lijai līdzīgo dāmu apsēsties, bet Vikens, neizrādīdams ne mazāko emociju zīmi, pieturēja durvis un ļāva ieiet arī visiem pārējiem.

Tostarp Džeimss jau bija paguvis uzkāpt augšstāvā un pieklaudzināt pie lorda ģērbistabas durvīm. Tas bija ļoti kluss un bikls klauvējiens; lords naidīgi izturējās pret tiem, kas mēģināja iekļūt viņa apartamentos pirms pusdienas laika. Un Džeimsam nācās klaudzināt atkārtoti, jau nedaudz skaļāk. Viņš nesaņēma uzaicinājumu ienākt, taču durvis viņam atvēra lorda īpaši labi ieredzētais kambarsulainis, kurš tādu trokšņošanu uzskatīja par īstu svētuma zaimošanu un pieprasīja paskaidrot, kas tad tik svarīgs ir atgadījies.

– Tas ir steidzami, mister Nep! – nočukstēja Džeimss. – Misters Vikens lika nodot vēsti viņa gaišībai lordam.

Šie vārdi, kā jau cerēts, noderēja par caurlaidi. Neps atļāva Džeimsam pārkāpt slieksni, tomēr lika runāt čukstus, neiet tālāk par durvīm un netrokšņot. Pēc tam viņš gandrīz bez skaņas atgriezās pie tualetes galdiņa, pie kura viņa gaišība lords bija iegrimis svarīgā darbā – izvēlējās sev piemērotu kaklautu.

Vienīgi paša māsas Olverstoku nelabvēlīgi dēvēja par dendiju. Viņš nebija aizrāvies ar modes pārmērībām, kas jaunākus vīriešus mēdza padarīt smieklīgus un kas noteikti dergtos misteram Bramelam, ja šim īpašajam cilvēkam nāktos spriest tiesu par londoniešu gaumi. Nepatīkamu iemeslu pēc misteram Bramelam nācās aizbraukt uz kontinentu, kur viņš dzīvoja galīgā neziņā, taču viņa paaudzes aizsāktā elegance turpinājās doktrīnās, ko viņš bija iedibinājis. Olverstoks par viņu bija trīs gadus jaunāks, bija saticies ar viņu trakajās zaļās jaunības dienās un jutās gatavs teju noraut viņam katru košo vesti, mirdzošās kaklasaites adatas un neskaitāmās pulksteņķēdes. “Vīrietis, kura drānas nespēj pievērst pārējo cilvēku uzmanību,” bija sacījis misters Bramels, “nav nosaucams par labi ģērbtu vīrieti.” Tīri krekli, ideāli piegriezti svārki un gaumīgi pieskaņoti kaklauti bija galvenās smalka vīrieša pazīšanās zīmes. Kopš tā laika Olverstoks stingri ievēroja šos vienkāršos noteikumus, ar pacietību un nemitīgu prasmju izkopšanu panākdams to, ka tiek uzskatīts par vienu no elegantākajiem pilsētas vīriešiem. Viņš ar nicinājumu izturējās pret absurdiem jauninājumiem, piemēram, cieši iestīvinātām apkaklēm, kas uzslietas tik augstu, ka gandrīz aizsedz skatienu un padara teju neiespējamu galvas pagriešanu uz vienu vai otru pusi, kā arī pret kaklautu “Austrumu” vai “Matemātisko” siešanas veidu. Lords Olverstoks bija izveidojis pats savu stilu, kas bija diezgan diskrēts, tomēr tik izcils, ka viņu apskauda jaunākās paaudzes vīrieši.

Džeimsam tas viss bija labi zināms, turklāt viņa slepenā vēlēšanās bija kļūt par Olverstoka personisko sulaini, tālab Nepa brīdinājums bija nevietā. Nekādu apsvērumu vārdā viņš nevēlētos traucēt lordu šādā brīdī un neredzēja pilnīgi nekā smieklīga marķīza izturēšanās veidā šajā mirklī. Viņam gluži vienkārši bija žēl, ka nav ieradies ātrāk, lai varētu noskatīties, kā marķīzs izveicīgi nomaina pēdu platos muslīna kaklautus, līdz kādu no tiem atzīst par piemērotu. Šī acīmredzot bijusi veiksmīga izvēle, jo Neps turēja rokā sešus vai septiņus kaklautus, kas gaidīja savu kārtu, ja marķīza pirmā izvēle nebūtu apmierinoša. Tobrīd džentlmenis bija pievērsis skatienu griestiem. Gluži kā apburts Džeimss vēroja, kā viņa zods pakāpeniski nolaižas zemāk un sniegbaltais muslīna audums ieguļas krokās, kādas tam bija paredzētas. Reiz Neps bija pastāstījis, ka lordam nepieciešams tik vien kā četras vai piecas reizes nolaist zodu uz leju un audums iegūst skaistās krokas. Izklausījās pavisam vienkārši un arī izskatījās viegli, taču dzimstošais drēbnieka instinkts Džeimsam sacīja, ka nekā viegla tur nav. Kamēr viss nebija pabeigts, viņš stāvēja ar aizturētu elpu un nopūtās tikai tad, kad marķīzs, kritiski nopētījis rezultātu, nolaida spogulīti uz leju un sacīja: – Tas derēs.

Lords piecēlās, ieslidināja rokas Nepa turētās vestes rokriņķos un palūkojās pāri telpai uz Džeimsu. – Nu? – viņš vaicāja.

– Izlūdzos jūsu gaišības piedošanu! Mis Merivila… viņa vēlas jūs satikt. Nekavējoties, – pavēstīja Džeimss. – Tas esot ļoti steidzami! – viņš piebilda.

Marķīzs izskatījās pārsteigts, taču pateica: – Vai patiešām? Pasaki mis Merivilai, ka tūdaļ atnākšu. Manus svārkus, Nep!

– Jā, milord. Viņa ir bibliotēkas istabā, kā noprotu. – Tik meistarīgi novirzījis sava darba devēja dusmas, viņš piesardzīgi devās projām. Neps izpurināja nēzdogu, pasniedza Olverstokam un, to darīdams, piebilda, ka neizprot, kālab gan Vikens nav aicinājis mis Merivilu salonā. Olverstoks paņēma savu monokli un uzkarināja sev kaklā tā lenti, kā arī īsi noskaldīja: – Gan jau tādai rīcībai būs bijuši savi iemesli.

Pēc dažām minūtēm, elegants līdz pēdējai vīlītei tumši zilos svārkos, ļoti gaišās biksēs un ideāli nospodrinātos apavos, lords nokāpa lejup, kur Vikens jau viņu gaidīja.

– Kāpēc izvēlējies bibliotēku, Viken? – Olverstoks vaicāja. – Vai tev nešķita, ka mana māsīca ir pelnījusi uzaicinājumu pagaidīt salonā?

– Noteikti šķita, milord, – atbildēja Vikens, – taču mis Merivila nav ieradusies viena.

– To man vajadzēja iedomāties.

– Un es nerunāju par sievieti, milord. Ir vēl trīs citas personas, kuras, manuprāt, bija daudz piemērotāk aicināt bibliotēkā, nevis salonā.

Savu virssulaini Olverstoks pazina jau kopš agras jaunības un tālab neizdarīja kļūdainus secinājumus par apmeklētājiem. Kāds, kurš Vikenu tik labi nepazītu, varbūt arī nospriestu citādi, taču Olverstoks saprata, ka virssulainim mis Merivilas pavadoņi nepavisam neliekas patīkami. – Kas viņi ir? – Olverstoks vaicāja.

– Runājot par to, milord, būtu lieki sacīt, ka divi no viņiem, pēc tērpa spriežot, ir no kāda oficiāla dienesta. Tiesa, ne augstā amatā.

– Tad nu gan! – ieteicās Olverstoks.

– Jā, milord. Un ir vēl arī suns… ļoti liels suns. Sugu man neizdevās noteikt.

– Vai tiešām… Dieva dēļ! Vai tikai nav atgadījusies kāda liksta… – viņš apklusa. – Viken, kaut kas mudina domāt, ka bibliotēkā mani gaida briesmas.

– Nē, milord! – Vikens mierināja. – Es domāju, ka tas dzīvnieks nav ļauns.

Runādams Vikens atvēra bibliotēkas durvis un pieturēja, lai Olverstoks varētu ieiet.

Mazliet šokēts, Olverstoks brīdi stāvēja uz sliekšņa un raudzījās uz sanākušajiem ļaudīm. Lufra gulēja pie Frederikas kājām. Suns pazina gluži patīkamo ciemiņu, kura brīnumdari pirksti bija spējuši atrast vietu uz Lufras skausta, kurai viņš pats nevarēja piekļūt, lai pakasītu. Dzīvnieks priecīgi slējās kājās, sveicinot ierējās un metās uz priekšu. Kādu īsu mirkli Vikenam šķita, ka suns grasās marķīzam uzbrukt, bet maitu lijai līdzīgā dāma, kura nesaprata dzīvnieka ķermeņa valodu un nepamanīja pat nevaldāmo astes luncināšanu, sāka spiegt un atgādināja pārējiem, ka viņa taču jau brīdinājusi par šā mežonīgā radījuma ļauno dabu, un pieprasīja suni nošaut.

Marķīzs atvairīja suņa kvēlos prieka apliecinājumus un sacīja: – Paldies! Esmu tavs parādnieks, bet nu jau pietiks. Guli, Luf! Guli!

Parka dežuranti pārmija zīmīgus skatienus. Viņiem vairs nebija nekādu šaubu, ka suns pieder marķīzam. Frederika manīja, ka Lufra ir gana izdarījis, lai attaisnotu savu nerātno uzvedību; viņa piecēlās, devās pie Olverstoka un sacīja: – Ak, brālēn! Jūs pat iedomāties nevarat, cik ļoti es priecājos, ka sastapu jūs mājās! Tas jūsu nevaldāmais suns ievilka mani pagalam nepatīkamā starpgadījumā. Es varu pilnīgi nopietni paziņot, ka vairs nekad neuzņemšos uzdevumu vest viņu pastaigā.

Frederikai par lielu atvieglojumu, Olverstoks šos vārdus uzklausīja, ne aci nepamirkšķinājis; viņš noliecās pie Lufras un klusi pateica: – Frederika, jūs mani satriecat! Kas īsti notika?

Triju balsu koris viņam sāka stāstīt par negadījumu. Viņš pārtrauca runātājus un aizrādīja: – Pa vienam, lūdzu! Ja vien jūs vēlaties, lai es izprotu lietas būtību.

Lopkopis un Frederika apklusa, taču maitu lijai līdzīgā dāma iedegās vēl vairāk. Viņa sacīja, ka ļaudis jau varot mēļot par visādiem Barselonas kollijiem, ja vēlas, bet viņa tādās runās neticot ne vārdam: – Kaut kas nedzirdēts! Cilvēks vairs nevar aiziet uz parku ieelpot svaigu gaisu, lai nepiedzīvotu tāda nezvēra uzbrukumu.

Marķīzs nolēma izmantot savu draudīgāko ieroci – viņš pielika pie acs monokli. Pat stipri vīri bija atkāpušies, kad viņiem tika pievērsts šāds skatiens. Maitu lijai līdzīgā dāma neatkāpās, taču vārdi palika neizteikti.

Tad marķīzs sacīja: – Atvainojiet, kundze! Man ir bezcerīgi slikta atmiņa, tomēr es domāju, ka man nav bijis tas prieks ar jums iepazīties. Māsīc, lūdzu, iepazīstiniet mūs!

Frederika, ātri mainījusi savu pirmo, ne pārāk glaimojošo iespaidu par viņu, nekavējoties atbildēja: – To es diemžēl nevaru, jo man nav ne mazākās nojausmas, kas viņa ir un kālab te ieradusies. Varbūt vēlējās pārliecināties, ka jūs no tiesas esat mans brālēns, par ko viņa, kā liekas, ļoti šaubījās.

– Tas neizskatās pēc īpaši atbilstīga iemesla, – lords noteica. – Lai nu kā, cienītā kundze, ja jūs, kādu man nezināmu motīvu vadīta, vēlējāties pārliecināties par šo jautājumu, tad uzskatiet, ka tas ir noticis. Mēs ar mis Merivilu esam brālēns un māsīca.

– Mani tas nepavisam neinteresē, milord, – sieviete, koši nosarkdama, pavēstīja. – Pateikšu jums vēl vairāk… ja es neuzskatītu to par savu pienākumu, tad nemaz nebūtu šurp nākusi. Ja es nebūtu pamanījusi, ka brīdī, kad mis Merivila ierunājās par savu brālēnu marķīzu, tie divi… tie divi lišķi jau bija gatavi pieļaut, lai tas ļaunais nezvērs uzbrūk itin visiem, kas atrodas parkā!

No parka dežurantu puses atskanēja vārgi mēģinājumi protestēt, taču marķīzs izlikās tos nedzirdam. – Man nebija ne jausmas, ka viņš ir tik bīstams, – Olverstoks sacīja. – Ceru, ka jūs netikāt savainota, kundze?

– Es jau neteicu, ka viņš uzbruka man! Bet…

– Viņš vispār nevienam neuzbruka! – iejaucās Frederika.

– Ak tad tā tas bija? Un viņš nenogāza no kājām to mazo nabaga puisēnu un pārējos nenobiedēja līdz nāvei? Nē, nē, protams!

Frederika iesmējās. – Nē, to mazo zēnu viņš nenogāza no kājām. Iesākumā bērni no viņa nobijās, bet ātri vien nomierinājās, tiklīdz bija sapratuši, ka suns vēlas vienīgi parotaļāties ar viņiem. Patiesību sakot, bērni pat lūdza, lai nākamajā dienā es suni atkal atvedu uz parku.

– Bet manām govīm gan viņš uzbruka! – iejaucās lopkopis. – Un tās jūsu runas par to, kā viņš govis sadzina barā, jo tā ticis audzināts Spānijā… Un tā nu noteikti nebija! Es jau nu Spānijā nekad neesmu bijis, i’ nemaz ar’ netaisos to darīt, jo īsti nesaprotos ar visādiem svešniekiem, tomēr gribu pateikt, ka govis ir govis visur pasaulē un pat garā tumši pagāni nemācītu suni govis dzīt barā tādā veidā, kā to darīja šis brutālais zvērs. Misters Manslovs, es ļoti atvainojos, jūsu gaišība, sacīja, ka tas suns ir krancis. Es tikai gribu pateikt, ka viņš nav nekāds kollijs. Ne Barselonas, ne arī kāds cits…

Jaunākais parka dežurants, sapratis, ka pienākusi viņa kārta runāt, sāka žņaudzīt rokās cepuri un pievērsa lordam lūdzošu skatienu. Viņš sāka skaidrot, ka tas nav bijis domāts kā apvainojums, bet mis ir nodēvējusi suni par Barselonas kolliju, tomēr viņš tam nevarējis noticēt un nevarētu pat tad, ja dzīvotu simts gadu un viņam nemitīgi iegalvotu pretējo. Viņš apņēmīgi nopūtās.

– Es arī tā ceru, – sacīja marķīzs. – Protams, ka Lufra tāds nav. – Viņš pagriezās pret Frederiku un, kā garlaicības un apnikuma mākts, sacīja: – Nē, nudien, māsīc, jūs esat tik izklaidīga! Tas ir medību suns, bet ne kollijs. Un es jums teicu nevis Barselonas, bet gan Beludžistānas! Beludžistānas, Frederika!

– Vai manu! Tiešām, jūs tā sacījāt. Cik… cik muļķīgi no manas puses, – viņa nedroši novilka.

Abiem parka dežurantiem šis marķīza skaidrojums likās gluži pieņemams. Vecākais sacīja, ka viņam tieši tā esot licies, bet jaunākais teicās jau no paša sākuma zinājis, ka sunim nav nekādas saistības ar Spāniju. Lopkopis bija gaužām neapmierināts, un maitu lijai līdzīgā dāma iesaucās: – Es neticu, ka uz pasaules vispār ir tāda vieta!

– O, tāda ir gan! – sacīja lords, iedams uz loga pusi, kur atradās divi globusi. Viņš iekustināja vienu no tiem. – Nāciet un pati pārliecinieties!

Viņa aicinājumam paklausīja visi, un Frederika pārmetoši sacīja: – Ja vien jūs man būtu norādījis, ka runa ir par Āziju, brālēn!

– Ak, Āzija! – bilda vecākais parka dežurants un nopriecājās, ka beidzot viņam ataususi gaisma. – Tad jau laikam var sacīt, ka indiešu suns.

– Nu, īsti precīzi tas vis nebūs, – iebilda Frederika. – Vismaz es tā nedomāju. Lūk, te ir tā vieta. Tas ir ļoti mežonīgs nostūris, un suni vajadzēja slepus izvest no turienes, jo vietējie iedzīvotāji ir noskaņoti naidīgi. Tieši tāpēc jau es arī sacīju, ka šis ir ļoti rets dzīvnieks. Viņš ir vienīgais Beludžistānas suns mūsu valstī, vai ne, brālēn?

– Es no sirds ceru, ka tieši tā, – lords neizteiksmīgi attrauca.

– Un es savukārt varu sacīt, ka tas visu padara vēl daudzkārt ļaunāku! – paziņoja maitu lijai līdzīgā dāma. – Kas par neticamu iedomu… vest svešzemju briesmoni uz parku! Turklāt tādu, kas iegādāts kontrabandas ceļā! Milord, es nekautrēšos jums pavēstīt, ka nekādā ziņā nespēju atbalstīt šādu rīcību un esmu apņēmības pilna par to paziņot muitas iestādēm.

– Diemžēl man ir aizdomas, ka tur jūs neatradīsiet nevienu tādu iestādi, – marķīzs kā atvainodamies sacīja, laiskā solī piegāja pie kamīna un pastiepa roku pēc zvana auklas. – Tur nav pieejami arī pasta pakalpojumi. Man liekas, varētu sūtīt ziņnesi, taču domāju, ka tas būtu ārkārtīgi dārgi, turklāt pastāv visai liela iespēja, ka viņu nogalinātu. Patiešām ir grūti šajā gadījumā kaut ko ieteikt.

– Es runāju par angļu muitu, milord! – sieviete paskaidroja, nikni raudzīdamās uz Olverstoku.

– Ak, tādam pasākumam nu gan būtu visai maza jēga! Suni mūsu valstī es neievedu kontrabandas ceļā. Tikai un vienīgi slepus izvedu no Beludžistānas.

Kaismē drebošā balsī maitu lijai līdzīgā dāma sacīja:

– Lai kā arī būtu, jums nav nekādu tiesību ļaut šim sunim savā vaļā skraidīt pa parku. Un par to es esmu spiesta ziņot varas iestādēm, es brīdinu jūs, milord!

– Mīļā dāma, kāpēc man būtu jāraizējas, ja tieši jūs būsiet tā, kas sevi padarīs par vientiesi? Turklāt vēlos piebilst, ka nekādi nespēju saprast, kāpēc jūs tik ļoti raizējaties par visu šo notikumu. Jūs pati sacījāt, ka mans suns jums neko nenodarīja, un tam es ticu. Jūs pati par savas ierašanās iemeslu minējāt pārliecību, ka, uzzinājuši par manu titulu, šie vīri, kurus jūs nosaucāt par lišķiem, bija gatavi ļaut, lai suns uzbruktu visiem, kas atradās parkā; un tam es nekādi nespēju noticēt. Man nudien sāk izskatīties, ka jūs vienkārši jaucaties svešās darīšanās. Rezumējot mūsu sarunu, es sliecos domāt, ka šie divi vīri te ieradušies visai pamatota iemesla pēc, jo vēlējās informēt mani par suņa nepieļaujamo uzvedību un pieprasīt, lai suns tiktu turēts pavadā. Savukārt viņiem līdzi – man neizprotamu iemeslu pēc – ir ieradusies arī uzbāzīga persona, kurai pietrūkst gan labu manieru, gan veselā saprāta un kura vēlas uzurpēt šo cilvēku varu ilgi pirms tam, kad viņiem bijusi iespēja man izklāstīt lietas būtību. – Lords paraudzījās uz atvērtajām durvīm, kurās bija redzams Vikena draudīgais stāvs; viņš nojauta, kas tūdaļ sekos. – Esi tik laipns un pavadi lēdiju ārā no šejienes! – lords norādīja. – Un paaicini misteru Trevoru pie manis!

Šo meistarīgo runu Frederika noklausījās ar patiesu godbijību, bet parka dežuranti – ar atzinību, turpretī maitu lijai līdzīgā dāma kaut ko nesakarīgi murmināja. Viņa apgalvoja, ka vēl ne reizi viņas nepārspējamās karjeras laikā neesot tik ļoti apvainota kā tagad, kad gluži vienkārši mēģinājusi informēt viņa gaišību lordu.

Olverstoks jau bija pilnībā zaudējis interesi par viņu un paņēma šķipsnu šņaucamās tabakas. Vikens, pārtraukdams sievietes saraustītos vārdu plūdus, balsī, kurā nebija nekādu cilvēcisku kaislību, sacīja: – Kundze, ja jūs būtu tik laipna!

Maitu lijai līdzīgā dāma devās ārā no telpas, viņas vaigu galos vīdēja liesmojoši sarkani plankumi. Nevienu, Vikenu ieskaitot, nepārsteidza viņas padošanās. Vēlāk jaunākais parka dežurants atļāvās pat diskrēti atzīties vecākajam: – Ikvienam vajadzētu būt tik drosmīgam un norādīt tādām vecām grezelēm viņu īsto vietu.

Lopkopis, lai gan kopumā izturējās atbalstoši pret visu notiekošo, tomēr negrasījās nomierināties un sāka marķīzam skaidrot, cik neaptveramu noziegumu Lufra pastrādājis – un bīstamu, jo govis var pārstāt dot pienu un īpašnieks vainos viņu par nodarīto ļaunumu.

– Diezin vai tas izklausās ticami! – ieteicās Frederika. – Pēc jūsu stāstītā varētu nodomāt, ka suns govis dzenāja pa visu pilsētu, lai gan tā nemaz nebija. Ja reiz jūs izlemjat, ka ganīsiet govis visiem pieejamā parkā, tad man jāteic…

– Nē, māsīc, jums nekas nav jāsaka, – iejaucās marķīzs, izbaudīdams atriebības mirkli. – Es jums biju devis norādījumu, ka Lufra jāved uz Haidparku, tātad jūs esat vainojama šā nelāgā starpgadījuma izraisīšanā.

Frederika, piespiezdama pie sejas nēzdodziņu, trīcošā balsī noteica, ka laikam jau viņam esot taisnība.

– Nebaidieties! – marķīzs teica, vērsdamies pie lopkopja. – Šis jautājums tiks pienācīgi atrisināts. O, nāc iekšā, Čārlz!

Misters Trevors bija nenoliedzami pārsteigts par ainu, kas pavērās viņa acu priekšā. – Vai jūs mani aicinājāt, ser?

– Jā, es liku tevi ataicināt. Mans Beludžistānas medību suns, kuru māsīca piedāvājās izvest pastaigā, ir sarīkojis nekārtības. Man ar nožēlu jāteic, ka viņš… hmm… aizmirsās, jo bija iekļuvis govju pulkā Grīnparkā.

Varēja gaidīt, ka misters Trevors būs pilnībā samulsis, tomēr viņam nekādā ziņā nevarēja piedēvēt lēnu domāšanu, tālab nebija nepieciešams brīdinošs skatiens no darba devēja, lai viņš kļūtu modrs. – Cik skumji dzirdēt šādus jaunumus! – Kad viņš paraudzījās uz Beludžistānas medību suni, kas ieinteresēts apošņāja viņa kājas, tikai gandrīz nemanāma lūpu kaktiņu noraustīšanās nodeva viņa izjūtas.

– Tieši tā, – noteica lords. – Es jau zināju, ka tu būsi satriekts. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka varu šo lietu nodot tavās rokās. – Viņš pasmaidīja un klusāk piebilda: – Uz tevi vienmēr var paļauties, Čārlz. – Pēc tam lords Olverstoks pievērsās sūdzētājiem un sacīja: – Misters Trevors nokārtos visu tā, lai jūs justos apmierināti, tālab dodieties viņam līdzi uz kabinetu.

Viņš ar galvas mājienu atvadījās. Viesi labprāt devās projām, pareizi sapratuši lorda izteikumus, ka varēs savā starpā sadalīt gluži pieklājīgu kompensāciju, turklāt pieņēma, ka ar misteru Trevoru būs vieglāk tikt galā nekā ar marķīzu.

Čārlzs norādīja, lai viņi sekotu ārā no telpas, un, kad apmeklētāji jau bija izgājuši, viņš mirkli ar skatienu pakavējās pie Frederikas. – Cik lielus postījumus viņš nodarīja, mis Merivila?

Vairs nespiezdama pie mutes nēzdodziņu, Frederika viņam parādījās nevis noraudājusies, bet smejoša. – Man vispār nešķiet, ka viņš kādu govi savainoja! Mēs viņu notvērām, iekams viņš bija paguvis to izdarīt!

– Tādā gadījumā…

– Nē, Čārlz! – iejaucās marķīzs. – Es vienkārši vēlos tikt galā ar šo lietu, un šis nav īstais gadījums, kad izrādīt taupību.

– Jā, es parūpēšos, lai jums par to vairs nenākas dzirdēt, ser! – priecīgi sacīja Čārlzs un devās projām.

– Cik lielisks jauns cilvēks! – uzslavēja Frederika.