Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi - Dzintra Regina Jansone - Страница 9

Visu mūžu es cēlu māju,

Tā teica dzejniece sena.

Es arī.

Tas sievietes pienākums svēts,

Viņa sauca,

Es noticēju.

Un cēlos un gāju un cēlu un vēlu,

Lai viņiem pārnākt kur būtu —

Vienmēr.

Vai dzejniece uzcēla namu,

Te ziņu man nav —

Nekādu.

Tik manis celto nevienam

No manējiem

Nevajag

Kā zirņi, kas izbiruši,

Kā stārķi, kas projām.

Lidojuši…

Un es stāvu viena

Savas mājas durvīs.

Nevai’dzīgajās.

Un ābelēs manās āboli

Ienākas…krīt

Nevajadzīgi.

Tik nozied puķes rudenīgās

Man vajadzīgās.