Читать книгу Dzīves līkloči - Emīlija Gifina - Страница 3

DŽOZIJA

Ir pirmā skolas diena, cerīgs un jauns sākums: vismaz tā es sev cenšos iestāstīt, stāvot savas vērīgās un kārtīgi nomazgātās auditorijas – desmit zēnu un vienpadsmit meiteņu – priekšā savā izejamajā tērpā: zeltainās baletkurpītēs, pelēkas biksēs un sārtā, ar pērlītēm izšūtā svīterī. Ar sakrustotām kājām sasēdušies uz austā paklāja, daži bērni man plati uzsmaida, kamēr citu sejas izteiksmes ir neizdibināmas: viņi gaida, neizdarot secinājumus. Tajā arī slēpjas pirmās klases burvība. Šie bērni ir vientiesīgi, starp viņiem nav neviena pārsātināta.

Ļoti iespējams, ka viņi ir dzirdējuši par savu veiksmi lielajā un noslēpumainajā skolotāju loterijā vēl pirms ienākšanas pa klases durvīm, kuras ir izrotātas ar papīra kļavu, divdesmit vienu personalizētu putniņu un plakātu, kas šūpojas koka zaros ar uzrakstu “Esiet sveicināti Džozijas jaunkundzes ligzdā!”

Pēc četrpadsmit gadus ilga darba šajā pašā pamatskolā esmu ieguvusi asprātīgas, enerģiskas un radošas skolotājas slavu. Mani neuzskata par stingru, bet arī ne par viegli manipulējamu. Pie reizes mani dēvē arī par “skaisto skolotāju”, un izskatās, ka daži vecāki (gan tēvi, gan mātes) to vērtē tikpat augstu kā visu pārējo, ieskaitot patiesu inteliģenci, un šis pieņēmums mani allaž ir mulsinājis un neskaidri kaitinājis. Es taču zinu, ka nepasniedzu kvantu matemātiku, taču tajā pašā laikā iepotēju bērniem būtiskas zināšanas, mācot viņiem saskaitīšanu un atņemšanu, pulksteņa pazīšanu, naudas skaitīšanu un, pats galvenais, īstu lasīšanu, atslēdzot viņu priekšā patskaņu un līdzskaņu salikumu un abstraktu skaņu noslēpumus, ierādot, kā tie saplūst kopā un izveido vārdus, teikumus, piepilda grāmatu lapas, vienalga, ar vai bez bildēm. Dažiem tas atgādina Murkšķa dienu – arī vienam otram manam kolēģim, kuram patiešām vajadzētu mainīt profesiju, taču mani aizrauj šis darbs, aizrauj skatīšanās, kā ik gadu aizvien jauniem bērniem izveidojas vajadzīgais klikšķis.

Tomēr gaidām pa vidu allaž jaucas melanholiskas izjūtas par to, ka vasara ir beigusies, un pazīstamie šaubu un satraukuma asni, kas agrāk saistījās ar manām pirmajām dienām skolā – gan skolotājas, gan skolnieces statusā. Es jau iepriekš apsveru visus potenciālos šķēršļus, prātojot, cik daudziem no maniem audzēkņiem būs uzmanības deficīta sindroms vai disleksija, vai vēl kādas mācīšanās problēmas. Kuri kritīs izmisumā vai dusmosies, kad sāks atpalikt no pārējiem? Kuru bērnu vecākiem būs neiespējami izpatikt, kuri bombardēs mani ar elektroniskā pasta vēstulēm un telefona zvaniem, izsakot ērmīgus ierosinājumus par mūsu mācību plānu vai norādot uz gramatikas kļūdām manās vēstulēs, aizbildinoties ar konstruktīvu kritiku? (Lai cik daudzas reizes es pārlasu savus sūtījumus, gada laikā neizbēgami pienāk brīdis, kad nepareizi uzrakstu kādu vārdu vai nepareizā vietā ielieku komatu – šādas kļūdas nez kāpēc šķiet brēcošākas, ja tās pieļauj skolotājs, nevis, piemēram, advokāts vai ārsts.)

Tad vēl ir satraucošais jautājums par Ediju Kārlailu, mana svarīgākā bijušā Vila Kārlaila pirmdzimto. Mēs ar Vilu izšķīrāmies pirms daudziem gadiem – astoņiem, ja gribam būt precīzi, – taču es vēl neesmu tikusi viņam pāri, katrā ziņā ne pilnībā. Un es gluži vienkārši nespēju noticēt, ka viņa meita ir iedalīta tieši manā klasē: šo faktu es veltīgi cenšos aizmirst, iesākot savu runu, kuru šādā vai citādā manierē atkārtoju katru gadu.

Sveicināti, meitenes un zēni! Mani sauc Džozijas jaunkundze! Esmu uzaugusi tepat Atlantā un pabeigusi Džordžijas Universitāti. Man patīk dzīvnieki, un es esmu izglābusi suni vārdā Rīviss. Man ir viena māsa un burvīga četrgadīga māsasmeita vārdā Hārpera. Mana mīļākā krāsa ir koši sārtā, tāda kā mans svīteris. Pie maniem vaļaspriekiem pieder peldēšana, lasīšana, kūku cepšana, dejošana un galda spēļu spēlēšana. Es protu glabāt noslēpumus un esmu uzticama draudzene. Ceru, ka jūs visi šogad sadraudzēsieties. Ļoti priecājos par iespēju iepazīties ar jums visiem un jūtos ļoti priecīga par to, ka esmu kļuvusi par jūsu skolotāju!

Tas izklausījās visai labi, un aizraujošais izpildījums aizvilka runu līdz augstākajai atzīmei, lai arī domās es sadzirdēju komentārus, kas bija apmēram šādi:

Katru reizi, kad es saku “Džozijas jaunkundze”, man tā vien šķiet, ka tas izklausās pēc striptīzdejotājas vārda – kādā vasarā, mācoties koledžā, apdomāju, vai nevajadzētu par tādu kļūt, tāpēc ka striptīzdejotājas nopelna daudz vairāk nekā viesmīles. Un vairāk nekā skolotājas. Man ir suns un māsa vārdā Meredita. Viņa padara mani vai traku, un lielākoties es pavisam izvairītos no viņas, ja nebūtu manas māsasmeitas Hārperas. Man bija arī vecāks brālis, taču viņš gāja bojā autoavārijā pirms daudziem gadiem, un par to es nemēdzu runāt, it īpaši ar saviem audzēkņiem. Man šķiet, ka jautājums par kāda mīļāko krāsu ir garlaicīgs, tāpēc ka tas patiesībā ne par ko lielu neliecina (kā krāsa – automašīnas vai maka, vai guļamistabas sienu?), taču nez kāda neizskaidrojama iemesla dēļ jūs visi piešķirat šim aspektam ārkārtīgi lielu nozīmi, tāpēc es teikšu, ka koši sārtā, jo aptuveni pusei no jums patiks mana izvēle, un vismaz trešdaļa no jums apbrīnos sagadīšanos, ka mums ir vienāda mīļākā krāsa. Peldēšana nav nekāds īstais vaļasprieks, tikai nodarbe, kuru es reizi pa reizei piekopju, lai nepieņemtos svarā un nekļūtu par apalīti (no visiem tiem cepumiem, kurus es sacepu un tad apēdu): izskatās, ka jūs neesat to pamanījuši un daudz nenosodāt. Man patīk galda spēles, taču labāk spēlēju iedzeršanas spēles kopā ar draugiem vai arī eju ar viņiem uz dejām (vai es pieminēju, ka būtu varējusi kļūt par striptīzdejotāju, kad biju par piecpadsmit mārciņām vieglāka?). Es protu glabāt noslēpumus, it īpaši savējos, un tas ir labi, tāpēc ka tad, ja jūsu vecāki zinātu kaut ko par maniem skeletiem skapī, viņi varētu sākt vākt parakstus, pieprasot manu atlaišanu. Draudzība man nozīmē visu, tāpēc man ir trīsdesmit septiņi gadi un es nespēju sameklēt kārtīgu vīrieti, ko apprecēt, un tas ir nomācoši gan tāpēc, ka es negribu būt viena, gan tāpēc, ka bērnus es dievinu vairāk par visu pasaulē. Zinu, ka laiks iet uz beigām, ja gribu tikt pati pie savējiem. Lūdzu, izturieties labi cits pret citu, tāpēc ka vienīgais, ko es nepacietīšu, ir nejaukas meiteņu (vai zēnu) izdarības – lai gan laimīgā kārtā šie niķi parasti sāk parādīties tikai nākamajā gadā, un tas ir vēl viens iemesls, lai mācītu pirmklasniekus. Ļoti priecājos iepazīties ar jums visiem, ieskaitot arī tevi, Edija Kārlaila. Vai tēvs tev pastāstīja, ka viņš mani pameta īsi pirms apprecēšanās ar tavu māti un tavas piedzimšanas? Darīšu, ko varēšu, lai tev to nepārmestu, taču, lūdzu, izrādi mazliet žēlsirdības un nestāsti par savu laimīgo mājas dzīvi uz katra soļa.

Es uzsmaidu viņu aizrautīgajām, mirdzošajām sejiņām un saku: – Nu? Vai jums ir kādi jautājumi?

Četras rokas uzšaujas gaisā, un, kamēr es prātoju, kurš, visticamāk, neuzdos jautājumu, kas man ir apnicis, kāds kustīgs zēns ar izspūrušiem matiem un sārtiem vaigiem izgrūž: – Vai jums ir vīrs?

Tieši trīs sekundes. Jauns rekords. Apsveicu, Veslij, es nodomāju, palūkodamās uz viņa laminēto piespraudi ar vārdu, kuru esmu pagatavojusi nedēļas nogalē, un domās apņemos iekļaut mācību programmā vielu par to, ka gredzena trūkums kreisās rokas zeltnesī nozīmē: lūdzu, neuzdodiet jautājumus par laulību tēmu. Varbūt man to vajadzētu iekļaut kaut kur pa vidu starp laika ziņu tēmu un ievadu metriskajā sistēmā.

Es izspiežu platāku un spožāku smaidu, cenzdamās nepievērst uzmanību kamolam, kas sažņaudzies krūtīs. – Nē, Veslij. Es neesmu precējusies. Varbūt kādreiz! Un mēģināsim atcerēties, ka vajag pacelt roku, pirms uzdot jautājumu. Lūk, šādi, – es demonstrēju, paceldama augšup roku.

– Labi?

Veslijs enerģiski pamāj, bet es cenšos sev iestāstīt, ka Edija droši vien neko nezina par manām attiecībām ar viņas tēvu. Galu galā jebkādas zināšanas par viņa agrāko personisko dzīvi norādītu uz audzināšanas kļūmēm – un es esmu pārliecināta, ka Andreai Kārlailai piemīt nevainojamas spriešanas spējas, kas papildina viņas ideālo gaumi, par kuru es spriežu, slepeni ielūkojoties viņas Pinterest lapā. Bezglutēna uzkodas! Paštaisīti Helovīna kostīmi! Pēcdzemdību vingrošana, ko varat izpildīt kopā ar bērnu! Krāsu toņi, ko izvēlēties laulāto guļamistabā! Paldies Dievam, ka tās sievietes Instagram un Facebook lapas ir privātas – neliela svētība no sociālo tīklu dieviem.

Kā uz burvju mājiena Edija paceļ roku, cik augstu vien spēdama, elkoni iztaisnojusi un izstiepusi pirkstus taisnā ceļā pret debesīm. Viņa ir aizturējusi elpu, viņas cāļa krūtis ir izgāztas, koši zilās acis platas un apaļas, atgādinot man Svimija skatienu brīdī, kas es pieklaudzinu pie viņa stikla bļodiņas. Es skatos tieši viņai garām, lai arī viņa sēž priekšā un pa vidu, un atbildu uz tālāk sēdoša bērna jautājumu par manu mīļāko ēdienu (diemžēl tā ir pica) un tad par manu otro mīļāko krāsu (žāvas).

– Hmm. Varbūt zilā. Vai zaļā. Vai oranžā. Oranžā ir laba, – es velku laiku, aši uzmezdama skatienu Edijai, lai mēģinātu saskatīt viņas vaibstos kādu līdzību ar Vilu. Meitenīte ir mantojusi Vila olīvkrāsas sejas ādu un muti, un viņas apakšlūpa ir krietni pilnīgāka par augšējo, taču pārējie vaibsti pieder viņas mātei, kura bieži vien parādās The Atlantan lappusēs – vai nu piekļāvusies Vilam, vai prasmīgi pozēdama – roka sānos, elkonis izvērsts – kopā ar kādu no savām dizaineru drēbēs tērptajām draudzenēm. Esmu viņu redzējusi tikai vienreiz, pirms kādiem četriem gadiem ekoloģiskās pārtikas veikala graudaugu nodaļā, kad viņa stūma savu dārgo, zīmolu drēbēs saģērbto sīko kārtīgos, ar dārgiem produktiem piekrautos ratiņos. (Jau tolaik es zināju, ka bērna vārds ir Edija, saīsinājumā no Ēdenes, kas bija Andreas meitas uzvārds.) Ģērbusies melnā Lululemon treniņtērpā un iešļūcenēs, Andrea izskatījās nepiespiesti eleganta. Viņas āda mirdzēja pēc nesena treniņa vai sejas procedūras (varbūt abiem), viņas locekļi bija gari un elastīgi, viņas kuplā, cirtainā zirgaste slēpās zem beisbola cepurītes. Es slepeni viņai sekoju pa trim nākamajām nodaļām, mocīdama pati sevi ar viņas pašapzinīgo izturēšanos, graciozo gaitu un tīši nevērīgo manieri, ar kādu viņa pārskatīja etiķetes, murminādama noderīgus komentārus meitai. Ienīdu pati sevi par tādu izsekošanu ikvienai viņas kustībai un sajutu kaut ko līdzīgu kaunam, kad paņēmu no plaukta Andreas izraudzīto trifeļu eļļu, it kā šis vienīgais, pārmēru dārgais produkts varētu mani par soli tuvināt viņas dzīvei – tai, pēc kuras es tik ļoti ilgojos.

Nekas daudz nebija mainījies kopš tās dienas, ja neskaita Edijas mazo brālīti Ouenu (vēlāk es izrēķināju, ka tobrīd Andrea jau bijusi piecas nedēļas stāvoklī ar viņu). Nu es pieķeru sevi blenžam uz Ediju, kura pietur pacelto roku ar otru, demonstrēdama, ka viņai piemīt tikpat liels teikšanas potenciāls kā viņas mātei. Atgādinādama sev pašai, ka tā nav Edijas vaina, ja viņas tēvs ir mani pametis, un ka es tā arī neuzzināju, ko iesākt ar to sasodīto trifeļu eļļu, un ka patiesībā man nemaz nevajadzēja iepirkties tajā veikalā, kur produktu cenas nepavisam nebija samērojamas ar manu algu, es ar piespiešanos viņu uzrunāju: – Jā? Edij?

– Ē, – viņa ierunājas ar apjukušu sejas izteiksmi, acīm skraidot apkārt pa telpu, kamēr viņas roka ļengani noslīgst gar sāniem. – Ē… es aizmirsu, ko gribēju teikt.

– Tas nekas. Nesteidzies, – es smaidot nosaku kā pats pacietības iemiesojums: iespējams, ka šajā laikā tā kļūst par manu labāko īpašību.

Meitenītes seja iemirdzas, it kā pār viņu ir nākusi apskaidrība. – Ak jā! Ē… vai jums ir draugs? – Edija jautā, iebērdama sāli manās rētās.

Uzlūkoju viņu kādu sekundi ilgāk, kamēr pāriet paranoja, un tad vienā mirklī izlemju melot.

– Jā! Jā, man ir draugs, – es paziņoju, izsliedama savu zodu par dažām collām un sažņaugdama rokas kopā. – Un viņš ir vienreizīgs. Pilnīgi vienreizīgs.

– Kā viņu sauc? – Edija cērt pretī.

– Džeks, – es atbildu. Tas ir mans mīļākais zēna vārds kopš pirmās “Titānika” noskatīšanās reizes. Vēl es esmu Kenediju fane, cenzdamās vairāk pievērsties Džona Ficdžeralda bruņnieciskajai pusei, nekā visam tam, kas saistās ar Merilinu Monro.

– Un kāds ir viņa uzvārds? – Edija neliekas mierā.

– Prinss. Džeks Prinss, – es nosaku un tad pievienoju sapņainu zemsvītras piezīmi. – Diemžēl Džeks nedzīvo Atlantā.

– Un kur viņš dzīvo? – apjautājas meitene vārdā Fiona, ar brutāli apgrieztiem matiem un savādu cekulu. Pārmērīgi liela matu lente rotā viņas galvu, gluži kā izsmiedama neveiksmīgo skolas sākuma frizūru.

– Āfrikā, – es saku. – Pareizāk sakot, Kenijā. Viņš ir miera uzturētāju ārsts. Strādā bēgļu nometnē.

Meli šķiet dziednieciski, tāpat kā manas vārdos neizteiktās pavadošās domas: saņem, Edij. Tavs tētis darbojas privātā kapitāla pārvaldes jomā, kas nozīmē, ka viņš spēlē golfu ar saviem zilasiņu draugiem un reizi pa reizei apgroza ģimenes naudiņu, kuru nav nopelnījis.

– Vai Džeks kādreiz ir redzējis lauvu? – apjautājas sīks puika vārdā Frederiks, ar klusu balsi, taču nevainojamu dikciju. Es uzreiz sajūtu simpātijas pret sīko Frediju, iedomājoties, ka viņš varētu kļūt par manu mīļāko skolnieku. (Lai ko viņi jums teiktu, visiem skolotājiem ir savi mīluļi.)

– Es īsti nezinu, Frederik. Uzdošu šo jautājumu Džekam vēlāk, kad mēs sarunāsimies “skaipā” – un mēs to darām katru dienu. Rīt varēšu tev atbildēt uz šo jautājumu, – es saku.

Galu galā ir mazliet grūtāk atbildēt uz jautājumu par lauvu redzēšanu, nekā sacerēt veselas transkontinentālas attiecības.

Tālāk seko jautājumu jūra par to, vai Džeks kādreiz ir sastapies ar tīģeriem vai aligatoriem, nīlzirgiem vai pērtiķiem. Pirmklasniekiem patīk skaidrība. Patiesībā man tāpat, un, lai arī šķiet kārdinoši turpināt sarunu par manu dārgo un nesavtīgo draugu, es zinu, ka pienācis laiks ņemt situācijas kontroli savās rokās un sākt kaut ko mācīt.

Dienas pārējā daļa paiet gludi, kamēr es iegaumēju skolnieku vārdus un sāku viņus iepazīt. Man pat lielākoties izdodas aizmirst par Vilu, līdz Edijai izkrīt apakšējais kreisais priekšzobs, ēdot burkānus ar mērci launagā. Apakšējais labais priekšzobs viņai jau ir izkritis, taču viņa gavilē gluži kā zobu pavēlniece, kamēr klasesbiedri sanāk apkārt, lai apskatītu asiņaino trofeju. Būdama veterāne kustīgu un iztrūkstošu zobu jautājumos, ieskaitot raušanu, atrašanu un uzglabāšanu, es palīdzu viņai izskalot spraugu smaganās un tad notīru mazītiņo zobiņu, ievietojot to vienā no Ziploc maisiņiem, kurus es glabāju savā rakstāmgaldā tieši tādiem gadījumiem. No otras atvilktnes es izņemu sārtu līmlapiņu un uzrakstu “Zobu fejai”, tad uzzīmēju sirsniņu un ievietoju zīmīti maisiņā, to aizlīmējot.

– Kā tu domā, ko viņa tev atnesīs? – es apjautājos, nolūkodamās lejup uz savu apaļīgo sirsniņu un tad ieskatīdamās tieši Edijas skaistajās acīs.

– To pašu, ko viņa man atnesa par šo zobu, – Edija saka, norādīdama uz muti un ar mēli pieskardamās spraugai starp zobiem. Viņas balss ir klusa un piesmakusi – tāda balss, kas kādu dienu padarīs puišus vai trakus.

– Un kas tas bija? – es apjautājos, domādama par viņas mātes balsi un apzinādamās, ka nespēšu noturēties bez izlūkošanas visa gada garumā. Jau tagad esmu uzdevusi vairākus jautājumus par viņas mazo brālīti un noskaidrojusi, ka Ouena iesauka esot O, ka viņa guļamistaba ir iekārtota ar lidmašīnu motīviem un ka viņš “bieži ņem pārtraukumus”.

– Viņa man atnesa dolāra monētu, – Edija atbild, un tas liek manai sirdij kārtējo reizi sažņaugties, reizē sagādājot vilšanos par to, ka nevaru iztēlot Vilu un Andreu par pārmērīgi dāsniem vecākiem. Vairums zobu feju pārcenšas ar dāvanām, taču dolārs ir samērīga summa, turklāt monēta ir cienīgāka par saņurcītu banknoti. Sasodīts.

Pasniedzot maisiņu Edijai, es nožēloju, ka esmu uzzīmējusi sirsniņu uz lapiņas, satraukdamās, ka viņas vecāki varētu tajā saskatīt ko vairāk. Taču nu jau ir par vēlu kaut ko vērst par labu, jo Edija jau ir satvērusi maisiņu ar lepnu smaidu. Tad viņa aizsoļo līdz savai vietai un iebāž to savas sārtās, ar tauriņiem un monogrammu rotātās mugursomas aizmugurējā kabatiņā. Cenšos sev iestāstīt, ka tas nav nekas liels, ka Andrea un Vils droši vien būs pārāk aizņemti un pārāk priecīgi, lai sīki pētītu kaut ko tik nesvarīgu. Galvenais, es sev klusībā saku, ka esmu laba skolotāja un labs cilvēks – un ka jaukā Edija ir pelnījusi to sirdi, lai arī viņas tēvs savulaik salauza manējo.