Читать книгу Dzīves līkloči - Emīlija Gifina - Страница 4

MEREDITA

– Tā, šodiena bija galīgi garām, – Džozija paziņo, ienākdama manā virtuvē un iztraucēdama retu miera mirkli.

Ir ceturtdiena, mana iknedēļas brīvdiena, un es nupat esmu nosēdinājusi Hārperu pie televizora, lai varētu pārskatīt savu elektronisko pastu. Citiem vārdiem sakot, man nav vajadzīga sabiedrība, un, ja mana māsa būtu, teiksim, pirms tam piezvanījusi, es viņai būtu to pavēstījusi.

– Ak, sveika, Kimij, – es nosaku pār plecu, atsaukdamās uz kaitinošu kaimiņieni no seriāla “Pilna māja”: viņa arī regulāri iebrāzās Taneru mītnē bez klauvēšanas.

Džozija, kura vēl aizvien skatās seriāla atkārtojumus, kas liecina šo to par viņas vispārējo brieduma pakāpi, iesmejas un nosaka: – Vai tiešām sagaidi, lai es zvanītu pie durvīm mājā, kurā esmu pavadījusi visu bērnību?

Apspiežu vēlēšanos atbildēt: jā, tāpēc ka tā vairs nav tava māja, mēs ar Nolanu to nopirkām, punkts un basta, – vai arī norādīt, ka mums ar vīru ir vajadzīgs laiks divatā un mēs varētu nodarboties ar seksu priekšnamā, vismaz teorētiski. Tomēr es pārvaru sevi un ļauju tam izskanēt kā retoriskam jautājumam, turpinot pārskatīt savu elektronisko pastu.

– Es gribu teikt, ka galīgi garām, – Džozija piebilst, nelikdamās mierā.

– Kas notika? – es apjautājos, atcerēdamās, ka šodien bija pirmā skolas diena, un juzdamās pārliecināta, ka atbilde ietvers kādu informāciju par Vilu vai viņa sievu, vai viņu meitu, kura ir iedalīta Džozijas klasē. Viņa tikpat kā nav runājusi ne par ko citu kopš klases audzēkņu saraksta saņemšanas vasarā, izlikdamās, ka ir sašutusi par apstākli, kas, cik man zināms, sirds dziļumos viņu iepriecina. Džozijai patīk drāmas, kuros iesaistīti viņas pielūdzēji, vienalga, agrākie vai tagadējie.

Viņa nopūšas, atbalstīdamās pret manu rakstāmgaldu. – Ar ko lai sāk? – Džozija vaicā, kamēr es uzlūkoju māsas nobružātās zelta baletkurpes un atgādinu viņai, ka pie mums nav pieņemts iekštelpās staigāt āra apavos.

– Nu beidz, Merij, – viņa nosaka, it kā šī būtu pirmā reize, kad mēs par to runājam. – Tu izturies tā, it kā es būtu ienākusi no sūdu lauka. Tev patiešām vajadzētu sākt lietot kādas zāles pret saviem obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem – esmu dzirdējusi, ka sertralīns esot labs.

Es viņu pārtraucu, prātodama, vai tikai viņa nav slepus izdibinājusi, ka es tiešām lietoju sertralīnu. Ošņāšanās manā zāļu skapītī būtu tieši viņas dabā. – Pirmkārt, tu noteikti būtu varējusi negribot uzkāpt kam tādam, kas nav vēlams istabās, kurās mēs dzīvojam un ēdam. Turklāt šī ir mūsu māja un mūsu noteikumi. Tāpēc… lūdzu.

Viņa mani pārsteigti uzlūko un tad nevērīgi nomet kurpes; viena aizslīd zem mana krēsla. – Tavai zināšanai, es lasīju etiķetes sleju, un tur bija teikts, ka tas esot “bezgaumības kalngals uzaicināt mājās viesus un tad likt viņiem novilkt ko vairāk par virsdrēbēm”, – Džozija nosaka, ar pirkstiem izveidodama gaisā “pēdiņas”, kamēr es iztēlojos, kā viņa iegūglē jautājumu un tad iegaumē atbildi, kas viņai der, nepievēršot uzmanību visiem pārējiem viedokļiem, ieskaitot tos, kuri aizrāda, cik nehigiēniski ir staigāt pa māju āra apavos.

– Nu, es neesmu tevi uzaicinājusi ciemos, vai ne? – es saku, arī izveidodama ar pirkstiem “pēdiņas”.

Zinu, ka pastāv vismaz piecdesmit procentu liela iespēja, ka viņa varētu apcirsties un aizskriet, un šīs izredzes mani nebiedē. Tā kā Džozijas ādas biezums allaž ir bijis atkarīgs tikai no viņas vēlēšanās, un tā kā viņai neapšaubāmi noderētu kāda bezmaksas terapija, viņa tikai parausta plecus un patur sev pēdējo vārdu. – Nu, man šķiet, ka man varētu būt kāju sēnīte. Nesaki, ka netiku tevi brīdinājusi.

– Mēs riskēsim, – es nosaku un tad ķeros vērsim pie ragiem. Jo ātrāk es ļaušu Džozijai tikt galā ar Vilu, jo ātrāk viņa aizbrāzīsies uz savu laimīgo stundu vai vēl kādu bezjēdzīgu nodarbi, kuru ir ieplānojusi pēc tam. – Tad kāda viņa ir? Vila meita?

– Viņu sauc Edija. Saīsinājumā no Ēdenes. Tas ir Andreas meitas uzvārds, – Džozija nosaka un tad apklust, lai ar basām kājām aizstaigātu līdz ledusskapim un atvērtu tā durvis. – Un, lai kā man gribētos tev pavēstīt, ka viņa ir izlutināta pārgudrele… patiesībā viņa man patīk. Viņa ir jauka, aizraujoša un visādā ziņā burvīga.

– Tas ir lieliski, – es saku.

– Lieliski? Tas nepavisam nav lieliski. Tas ir sāpīgi. Ikdienas atgādinājums par to, kā man nav, – viņa nosaka, paķerot no apakšējā plaukta Nolana alus skārdeni, noraudama vāciņu un iedzerdama krietnu malku. – Un varu derēt uz jebko, ka Vila Kārlaila kundze pieteiksies darbam vecāku komitejā. Pagaidi vien.

– Tu esi skolotāja. Vai tad tu pati nevari izvēlēties vecāku komiteju? – es apjautājos, vienlaikus noraidīdama ielūgumu uz dzimšanas dienas ballīti kādā no tām piepūšamo atrakciju istabām, kurās bērni, visticamāk, var dabūt smadzeņu satricinājumu vai kādu ādas slimību, nekā gūt kādu prieku.

– Pēdējais vārds pieder man. Taču tas ir brīvprātīgs pasākums. Viss atkarīgs no tā, kura māte ieskatīsies manis nosūtītajā zīmītē. Un ja viņa būs vienīgā brīvprātīgā… – Džozija nopūšas, atstājot teikumu nepabeigtu.

– Pirmkārt, tev būs vismaz pieci brīvprātīgie, – es nosaku, domādama par visām tām enerģiskajām mātēm Hārperas pirmsskolas grupiņā. – Un pat ja nē, tu varēsi izvēlēties kādu citu māti un cerēt, ka viņa par to neuzzinās.

Par spīti Džozijas apgalvojumiem, ka skolotāja darbs ir profesija, kas iztukšo cilvēku emocionāli, fiziski un garīgi, man allaž šķiet, ka tas nav īsti pārliecinoši. Man viņas darbs nemaz neliekas tik sarežģīts, katrā ziņā ne salīdzinājumā ar mana juridiskā kantora politikām un spiedienu, un it īpaši ņemot vērā viņas ikgadējo desmit nedēļas ilgo atvaļinājumu.

– Ak, viņa to uzzinās, – Džozija nosaka. – Tādas lietas vienmēr nāk gaismā.

Es pamāju, ļaudama viņai šajā ziņā paturēt virsroku. Mātes vienmēr runā. Patiesībā, ja vien Vila sieva nav pārsteidzoši taktiska vai neatrodas neiedomājamā neziņā par vīra pagātni, visticamāk, puse māšu jau ir dzirdējušas baumas par viņu bērnu pirmās klases skolotāju. – Nu, es jau tev teicu, ka tev vajadzēja iejaukties, – es saku, atcerēdamās, kā biju viņai ieteikusi aprunāties ar direktoru jau pirms vairākām nedēļām, lūdzot pārcelt šo konkrēto bērnu uz citu klasi “personisku iemeslu” dēļ.

– Kad es saņēmu klases skolēnu sarakstu, jau bija par vēlu, – viņa saka. – Tas jau bija nosūtīts vecākiem.

– Nu un tad? – es prasu.

– Tad viņi zinātu, ka es esmu likusi samainīt klases.

– Nu un tad? – es atkārtoju.

Džozija blenž uz mani un tad iedzer vēl vienu lielu alus malku. – Mīlestības pretpols ir vienaldzība. Un klašu samainīšana nebūtu vienaldzīgs gājiens.

– Nu, izsekošana arī ne, – es riskēju piezīmēt. – Un tas tevi nekad nav atturējis.

Džozija nosmaida, acīmredzami uzskatīdama, ka izsekošana ir kaut kas līdzīgs goda zīmei. – Es neesmu izsekojusi Vilu gadiem ilgi. Līdz jaunākajiem notikumiem. Turklāt nevainīgu pabraukāšanos nevar dēvēt par izsekošanu. Es taču neapmētāju ar olām viņa māju. Es tikai gribēju redzēt, kur viņš dzīvo.

– Pareizi, – es piezīmēju, domājot, ka Vils un viņa sieva droši vien neuzskatītu šādu braukāšanu gar viņu māju par gluži nevainīgu. Droši vien pareizāks apzīmējums būtu “spokaini satraucošs”.

– Vai esmu tev teikusi, ar ko viņa brauc? – Džozija apjautājas ar ļauna prieka pieskaņu balsij.

– Tu pieminēji minifurgonu, – es nosaku, domājot, ka viņas uzvara ir visai sekla. – Varbūt tā ir viņa automašīna, – es piebilstu.

– Nekā. Tai uz bufera bija Čārlstonas koledžas uzlīme, – viņa saka. – Tā ir viņas skola. Viņas automašīna. Lūdzu, nošauj mani, ja es kādreiz sākšu braukt ar minifurgonu.

– Vai tu aizmirsti, ka es braucu ar minifurgonu? – es apjautājos, prātodama, vai Džozija tīšām cenšas mani apvainot, vai arī tas viņai izdodas gluži dabiski.

– Kā es varētu kaut ko tādu aizmirst? – viņa jautā. – Negribu tevi apvainot. Galu galā mēs ar tevi acīmredzot esam ļoti dažādas.

– Acīmredzot, – es nosaku, brīnīdamās par to, ka mums ir vieni un tie paši vecāki un audzināšana. Nākamajā mirklī es iedomājos par vienīgo cilvēku pasaulē, kuram bija tādi paši gēni un bērnība. Es paraugos pulkstenī – tas rāda bez desmit seši. Tas ir stabils ieradums katru reizi, kad atceros savu brāli. Ilgu laiku Daniels bija pirmais, par ko es domāju, no rīta pamostoties, vēl pirms atvēru acis vai pacēlu galvu no spilvena. Nu, pēc visiem šiem gadiem man dažkārt izdodas attālināt šo mirkli līdz rīta cēliena vidum vai pat vēlākam laikam, lai gan īsti nezinu, vai to uzskatīt par panākumu zīmi vai par vainas apziņas avotu. Lai mazinātu pēdējo, es nokremšļojos un skaļi nosaku: – Varu derēt, ka Daniels būtu braucis ar minifurgonu.

Džozijas seja apmācas tāpat kā vienmēr, kad es pieminu Danielu. Tad viņa papurina galvu un nosaka: – Pie joda, nē. Ķirurgi nebrauc ar minifurgoniem.

– Praktiskie ar maziem bērniem brauc, – es atbildu, domādama, ka dzīvē nav nekā labāka par mazo podziņu, kas automātiski atver slīdošās durvis pirms bezpalīdzīgās atvases piesprādzēšanas vai atsprādzēšanas.

– Praktiskie ar maziem bērniem un gaumes izjūtu… nebrauc, – Džozija nosaka.

– Ļoti mazs paldies, – es nosaku, nikni pablenzdama uz viņu.

– Nav par ko, – māsa smaidot atteic, apstiprinādama manas aizdomas par to, ka zināmā mērā viņai patīk konfliktēt, it īpaši ar mani.

Es izmēģinu veiksmi. – Runājot par Danielu, vakar zvanīja mamma…

– Vai Daniels ar mammu tagad aizstāj viens otru?

– Vai varu pateikt līdz galam?

Džozija parausta plecus un tad izlabo manis teikto, tāpat kā mēdz labot savu skolēnu kļūdas. – Jā, tu drīksti pateikt līdz galam.

– Viņa pieminēja piecpadsmito gadadienu, – es iesāku, uzmanīgi izvēlēdamās vārdus un juzdamās aizvainota par to, ka man tas ir jādara. Ja manos spēkos būtu mainīt Džozijā kaut ko vienu – un es vēlētos mainīt viņā daudz ko –, tad es mainītu to, kā viņa ir tikusi galā ar Daniela zaudējumu. To necaursitamo sienu, kuru viņa ir uzcēlusi ap brāli un viņa piemiņu. Tieši tāpat, kā to izdarīja arī mūsu tēvs.

– Gadadiena? – viņa iejautājas, satverdama alus skārdeni un tad nolikdama to atpakaļ plauktā, neiedzērusi ne malka. – Es to nesauktu par gadadienu.

– Patiesībā tā ir gadadiena.

Viņa papurina galvu. – Gadadienas saistās ar svinībām. Laulības dzīves gadi… dažādi pozitīvi notikumi… nevis nelaimes gadījumi un nāve.

Tas ir vairāk, nekā viņa ir pateikusi par Danielu vairāku gadu laikā, un nezin kādā perversā veidā vārdi “nelaimes gadījumi” un “nāve”, kas ir izrunāti skaļi, man atgādina nelielu uzvaru. – Gadadiena ir datums, kurā kaut kas ir noticis. Vienalga, labs vai slikts, – es saku, turpinādama runāt mierīgi. Gandrīz pieceļos, lai apliktu roku Džozijai ap pleciem, taču mēs neesam tāda ģimene, kas apskaujas. Vismaz neesam to darījuši gadiem ilgi. Tāpēc es palieku sēžam pie rakstāmgalda un vēroju viņu no droša attāluma.

Džozija norij siekalas, nolūkodamās uz kāju nagiem, kas ir nokrāsoti koši oranžā tonī. Atceros, kā reiz es viņai teicu, ka cilvēkiem ar apaļīgiem kāju pirkstiem vajadzētu tos lakot neitrālos toņos. Jādomā, ka izturējos mazliet rupji, taču tas bija tikai joks. Viņa tik un tā satrakojās un tad pavēstīja man, ka apaļīgi kāju pirksti esot labāki par strupām kājām, un varu apzvērēt, ka viņas nagi kopš tā laika vienmēr ir neciešami koši.

Kad viņa nepaceļ skatienu, es nosaucu viņu vārdā:

– Džozij? Vai tu dzirdēji, ko es teicu?

Viņa atbild, ka jā, esot mani dzirdējusi.

– Tāpēc mamma grib, lai mēs kaut ko darītu. Mēs visas trīs. Varbūt pat pieaicinot tēti.

– Viņai vajadzētu vispirms parunāt ar tēti, – Džozija nošņācas. – Turklāt viņam ir jauna draudzene.

– Tiešām? – es apjautājos, sajuzdama sašutuma vilni, bet reizē arī greizsirdību par to, ka māsai ir tuvākas attiecības ar mūsu tēvu. – Kopš kura laika?

– Kopš… es nezinu… jau vairākus mēnešus.

– Vai es viņu pazīstu? – es apjautājos, domājot, ka tas nevarētu būt nekas pārāk nopietns – tēva Facebook profilā nebija ne miņas no kā tāda, un viņa draudzenes allaž to ir darījušas: ievietojušas fotogrāfijas, bieži vien no ceļojumiem vai no viņa mājas pie Bērtona ezera, un tad pievienojušās viņam, lai parādītos viņa draugu sarakstā.

Viņa parausta plecus un nosaka: – Viņu sauc Mārsija… Viņa ir reportiere no tiesas zāles. – Tad Džozija turpina drukāt uz iedomātas klaviatūras, kamēr es iztēlojos meiču ar pamatīgu dekoltē un sarkaniem akrila nagiem.

– Cik viņai gadu?

– Kāpēc tu vienmēr to prasi?

– Kāpēc ne?

– Es nezinu… ap četrdesmit pieciem… šķīrusies… divi dēli… Tad ko mamma ir iecerējusi darīt šajā dīvainajā “gadadienā”? Paēst pusdienas greznā restorānā? Ķerties pie šķīvīša dancināšanas?

– Džozij! – Es saraujos.

– Kas ir? – viņa noprasa. – Tu zini, ka mamma tic tām ērmotajām blēņām.

– Viņa netic šķīvīša dancināšanai… Viņa tic zīmēm.

– Nu, tas ir smieklīgi. Nav nekādu zīmju. Daniels neliek parādīties varavīksnēm un nemet penijus uz asfalta, – Džozija nosaka ar nepatikas pilnu sejas izteiksmi. – Un tu neesi atbildējusi uz manu jautājumu. Ko viņa ir iecerējusi par godu baisa satiksmes negadījuma gadadienai?

– Es nezinu, – nosaku. – Varbūt ekskursiju.

– Vai tev tas šķiet pareizi? – Džozija apjautājas, paceldama skatienu, lai ielūkotos man acīs. – Kaut kāda atpūta tropos…

Es viņu pārtraucu, kamēr viņa nav paguvusi ieskrieties, un nosaku: – Nedomāju, ka te būtu runa par pareizību vai nepareizību. Un es neko neteicu ne par atpūtu, ne par tropiem. Patiesībā viņa pieminēja Ņujorku.

– Kāpēc Ņujorku?

– Sofijas dēļ.

– Kādas Sofijas?

– Beidz, Džozij… tu zini, kādas… Daniela Sofijas.

Māsa pašūpo galvu un nosaka: – Savādi, ka viņas vēl aizvien turpina kontaktēties. Tas ir neveselīgi.

– Varbūt, – es saku. – Varbūt tāpēc viņa grib turp aizbraukt. Lai visu noslēgtu.

– Noslēgtu? Daniels nomira pirms piecpadsmit gadiem, Meredita, – viņa nosaka ar tēraudcietu skatienu.

– Es to zinu, – atbildu.

Džozija kādu brīdi blenž uz mani, pirms atbildēt. – Un ko vēl tu zini? – Pirms pagūstu reaģēt, viņa turpina: – Viņi būtu izšķīrušies. Viņa būtu salauzusi Daniela sirdi – vai otrādi. Un jebkurā gadījumā mamma būtu to meiteni ienīdusi un apvainojusies uz viņu tāpat kā uz mūsu visu bijušajiem, un līdz šim laikam viņa jau sen būtu aizmirsusi tādu Sofiju. Bet tā vietā…

– Tā vietā Daniels aizgāja bojā, – es nosaku, domādama, ka tas patiesībā izsaka visu. Daniels gāja bojā, un tas mainīja visu, uz visiem laikiem. Un tas ir jautājums, kuru Džozija, šķiet, allaž palaiž garām neievērotu.

Džozijas seja kļūst neizteiksmīga, un viņa paziņo, ka ies aprunāties ar Hārperu.

Es nopūšos un noskatos, kā viņa iziet no istabas. Pēc brīža izdzirdu, kā viņas ar Hārperu skaļi smejas, apstiprinot vienu no abām teorijām, kuras man allaž ir bijušas par savu māsu. Ka vai nu a) viņa izmanto bērnus, lai apslēptu savas patiesās pieauguša cilvēka emocijas, vai arī b) viņa vēl aizvien pati ir kā bērns.

Pēc trīsdesmit jautrības minūtēm Džozija atgriežas virtuvē ar Hārperu pie rokas. Māsa sameklē savas kurpes un nosaka: – Labi. Tas bija reāli. Bet tagad man jāiet.

– Uz kurieni tu iesi? – es apjautājos, lai gan patiesībā tas mani daudz neinteresē.

– Man ir sarunātas vakariņas ar Geibu, – viņa atbild, iemezdama tukšo alus skārdeni atkritumu spainī.

– Vai tad jūs jau tāpat pietiekoši bieži nesatiekaties, būdami dzīvokļa biedri? – es apjautājos, prātojot, kad gan šī situācija beidzot sasniegs kritisko punktu. Lai ko viņi teiktu, es stingri ticu tam, ka vīrietis un sieviete nevar būt “vienkārši draugi” – katrā ziņā ne tad, ja viņi dzīvo vienā teritorijā.

– Tu justos pārsteigta. Mums abiem ir ļoti kūsājoša sabiedriskā dzīve, – Džozija atbild. – Tā notiek, ja cilvēkiem ir draugi.

Viņa vērš savu apgalvojumu pret mani, jo allaž ir uzskatījusi, ka draudzībā kvantitāte ir svarīgāka par kvalitāti. Jo vairāk fotogrāfiju tu publicē un jo vairāk cilvēku tajās ir redzami, jo tev ir jautrāka dzīve. Viņa ir trīsdesmit septiņus gadus veca sieviete, kurai nav izdevies atbrīvoties no popularitātes koncepcijas. – Labi, – es saku. – Nu tad izpriecājieties.

– Noteikti. Paldies, – viņa nosaka, pārmezdama somu pār plecu. Tikmēr Hārpera rausta Džoziju aiz rokas un lūdzas, lai viņa neiet projām. Gluži negribot es sajūtu aizkaitinājumu un iedomājos, ka meita nekad tik aizrautīgi neiebilst pret manu prombūtni. No otras puses, ir mazliet grūtāk būt mātei, nekā laiku pa laikam ievelties iekšā un patēlot jautro krustmāti.

– Man jāiet, mīlulīt, – Džozija nosaka, pietupdamās, lai noskūpstītu Hārperas apaļīgo vaidziņu. Tad viņa pieceļas un dodas uz priekšnamu. Sekodama viņai, ieraugu māsas telefona ekrānā Geiba vārdu un varu tikai iztēloties, ko viņa tam stāsta par mani.

– Atā, Džozij, – es nosaku, piepeši gluži savādā kārtā vēlēdamās, kaut viņa neietu projām. Lai tās būtu mēs abas, kuras grasītos kopā aiziet vakariņās.

– Atā, – viņa nosaka un, neatraudama skatienu no telefona, dodas ārā pa durvīm un uz priekšu pa celiņu.

Kādu brīdi noskatos māsai pakaļ un tad pasaucu viņu vārdā. Džozija pagriežas, lai palūkotos uz mani, un viņas garie, gaišie mati noplīvo pāri sejai.

– Jā?

– Vai tu vismaz padomāsi par to, par ko mēs runājām? – es apjautājos, negribēdama skaļi izkliegt Daniela vārdu. – Lūdzu?

– Ak jā. Skaidrs, – Džozija nosaka nevērīgā tonī, kas liecina, ka viņa ne tikai melo, bet arī grib, lai es zinātu, ka viņa melo. – Tūlīt pat sākšu domāt.