Читать книгу Dzīves līkloči - Emīlija Gifina - Страница 5

DŽOZIJA

– Īstajā brīdī, – es saku Geibam, kad viņš pievienojas man “Trīs vietējo” bārā; šī ir viena no mūsu ierastajām kafejnīcām. Norādu uz viņa panēto jūrasvelnu un auksto arbūzu zupu, ar kuru piekukuļoju viņu, kad Geibs man pavēstīja, ka esot pārāk noguris, lai pieceltos no dīvāna. Geibs ir ēdiena baudītājs uz robežas ar ēdiena apustuli, un viņu vienmēr iespējams motivēt ar nākamo maltīti, it īpaši tad, ja es apsolos izmaksāt – ko es arī izdarīju šodien, nosūtot viņam īsziņu no māsas mājas.

– Ko viņa izdarījusi šoreiz? – viņš apjautājas. Vēl pat neesmu Geibam neko izstāstījusi par mūsu sarunu, tikai to, ka viņš man ir vajadzīgs, lai vērstu par labu “Mereditas efektu” – tas ir manis izgudrots apzīmējums visām tām nejaukajām izjūtām, kuras māsa bieži vien man sagādā.

– Pāriešu pie viņas pēc brīža, – es saku. – Taču nu visu pēc kārtas.

Pasniedzu Geibam savu telefonu un noskatos, kā viņš lasa elektroniskā pasta vēstuli, kuru saņēmu automašīnas novietošanas brīdī.

No kā: Andrea Kārlaila

Datums: 18. augusts

Kam: Džozefīnei Gārlendai

Temats: Klases vecāku komiteja

Cienītā Džozefīne (jeb Džozijas jaunkundze)!

Paldies par lielisko pirmo skolas dienu. Edija pārnāca mājās pilnīgi sajūsmināta, un es zinu, ka tas ir liels Jūsu nopelns. Paldies arī par to, ka nosūtījāt mājās Edijas zobiņu. Esmu pārliecināta, ka arī Zobu feja jutīsies pateicīga par Jūsu rūpēm.

Nosūtīšu brīvprātīgo pieteikšanās veidlapu rīt, taču gribēju jau uzreiz pateikt, ka esmu ar mieru kļūt par vienu no tām kandidātēm, kuru vārdi būs sarakstīti uz izlozes lapiņām. Jūtos droša, ka varu būt noderīga, nodrošinot komunikāciju ar citiem vecākiem.

Jebkurā gadījumā ar nepacietību gaidu tikšanos ar Jums atvērto durvju dienā. Esmu dzirdējusi par Jums (un Jūsu ģimeni) daudz laba no Vila. Pasaule ir maza, vai ne?!

Ar cieņu

Andrea

– Interesanti, – Geibs novelk, uzlikdams manu telefonu uz bāra letes man priekšā. – Ko tu par to domā?

Tas man Geibā patīk. Viņš vienmēr jautā, ko es domāju, pirms pavēstīt man, ko domā viņš – gluži pretēji Mereditas un patiesībā ļaužu vairuma pieejai.

– Īsti nezinu, – es saku. – Varbūt tas ir no sērijas “turi draugus savā tuvumā un ienaidniekus vēl tuvāk”?

– Varbūt, – Geibs nosaka. – Taču es te nesaskatu norādes par kādu tālejošāku motīvu. Protams, izņemot acīmredzamo pielabināšanos skolotājai.

– Un kādas norādes tu te saskati? – es jautāju, alkdama pēc Geiba bezkaislīgās analīzes.

– Patiesībā tikai pieklājību.

Es negribīgi pamāju. Būtu daudz vieglāk ienīst Vila sievu, nekā tikt galā ar iespēju, ka patiesībā viņa varētu būt patīkams cilvēks.

– Vai tu esi viņai atbildējusi? – viņš apjautājas, malkodams SweetWater 420 šķirnes alu, kuru es arī biju viņam pasūtījusi.

– Vēl ne.

– Bet atbildēsi?

– Jā, nāksies, – es saku. – Noteikumi paredz, ka mums jāatbild uz vecāku elektroniskā pasta vēstulēm.

– Un tu vienmēr ievēro noteikumus, – viņš paironizē.

– Patiesībā jā. Vismaz skolā… Domā, es varētu viņu izvēlēties par klases vecāku komitejas pārstāvi?

– Ko tas īsti nozīmē?

– Kā jau Andrea tik daiļrunīgi norāda, tas nozīmē komunicēšanu ar citām mātēm, – es saku, palielinot sarkasma devu un pārspīlējot franču akcentu, lai gan pati nezinu, ko gribu ar to pateikt, atskaitot pārmetumu par tik pretenciozu vārdu izvēli.

– Nu tad pamet viņai kaulu, – Geibs saka. – Tas būs labas gribas žests.

Es savelku seju grimasē.

– Jēzīt, Džo. Tev patiešām vajadzētu nomierināties jautājumā par Vilu. Tā ir seno laiku vēsture.

– Es zinu, – nosaku, domādama, ka man kopš Vila ir bijusi vismaz viena liela šķiršanās un vēl kāds pusducis vilšanos.

– Patiesībā es pat nedomāju, ka tu jebkad būtu viņu patiesi mīlējusi, – Geibs saka.

Esmu dzirdējusi viņa teoriju šajā jautājumā jau agrāk un gribu tai ticēt, taču man tas nekad nav īsti izdevies, it īpaši tagad, kad esmu iepazinusies ar Vila mazo meitiņu. Iedomājos par spraugu viņas zobos un sajūtu ilgas, kas robežojas ar patiesām sāpēm.

– Tas ir smieklīgi, – es saku. – Skaidrs, ka es viņu mīlēju.

Geibs parausta plecus. – Tava rīcība norāda uz pretējo. Tu pati izjauci tās attiecības.

– Nemaz, – es nosaku, domājot, ka tieši viņš jau nu labi zināja, cik sarežģīti tas patiesībā bija.

– Jā, – viņš saka. – Un tagad paskaties tik uz tevi.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Tu esi nonākusi tik tālu, ka ēd cūkgaļas burgerus kopā ar mani, – viņš nosaka, būdams īsts pašnoniecināšanās karalis.

– Kas vainas cūkgaļas burgeriem? – es smaidot nosaku, jau tagad juzdamās labāk.

Geibs ir bijis mans labākais vīrieškārtas draugs jau ilgu laiku. Tā es viņu vienmēr saucu, lai arī nezinu, kāpēc pieminu dzimumu, ja viņš gluži vienkārši ir mans labākais draugs. Viņš būtu mācījies manā klasē un arī ir audzis Atlantā, taču pārgāja uz Ziemeļatlantas vidusskolu pēc tam, kad viņu izmeta no Loveta skolas par ielaušanos datorsistēmā un savu draugu atzīmju izlabošanu (lai arī viņam nebija nekādas vajadzības labot pašam savas atzīmes). Tāpēc, ja neņem vērā kopīgu paziņu esamību, mēs viens otru nepazinām līdz pēdējam kursam Džordžijas Universitātē īsi pēc Daniela nāves. Geibs ieradās uz viņa bērēm līdz ar visu savu ģimeni, taču tas vien nebija nekas neparasts, tāpēc ka burtiski simtiem cilvēku ieradās atvadīties un visa ceremonija manās atmiņās ir galīgi izplūdusi. Ievēroju viņu pēc tam, kad Geibs man vēlāk atsūtīja ar roku rakstītu zīmīti. Tur nebija teikts nekas briesmīgi dziļš, tikai tas, ka viņam esot ļoti žēl un ka viņš allaž esot uzskatījis manu brāli par savu paraugu “praktiski visādā ziņā”. To darīja daudzi cilvēki – Daniels bija visnotaļ lielisks puisis, taču tas, ka Geibs bija papūlējies, lai izteiktu savu apbrīnu, daudz ko nozīmēja. Tāpēc tad, kad pēc dažām nedēļām ieraudzīju viņu East West Bistro Atēnās, es piegāju klāt un pateicos.

Viņš pamāja, un es jau gaidīju, ka sekos neveiklā iztaujāšana par to, kā man klājas. Taču viņš to nejautāja, tikai vēlreiz atkārtoja, ka viņam ļoti žēl, un tad mainīja tematu, par ko es biju tikpat pateicīga kā par jebkādu līdzjūtības vēstuli. Mēs norunājām visu atlikušo vakaru, un, kad kafejnīcu slēdza, viņš pavadīja mani līdz dzīvoklim un nevērīgi palūdza manu telefona numuru. Es Geibam pateicu, ka man ir draugs – tas bija zināmā mērā pārspīlējums, es tikai biju sametusies kopā ar kādu beisbola spēlētāju, – taču man gribējās skaidri likt manīt, ka Geibs man nepatīk tādā ziņā. Viņš paraustīja plecus un noteica, ka tas nekas, viņš tikai gribot satikties ar mani pa draugam. – Vienmēr esmu uzskatījis tevi par ašo meiteni.

Tā kā es viņam noticēju, un tāpēc, ka vairāk par visu biju ašā meitene, es Geibam iedevu savu telefona numuru, un mēs uzreiz sadraudzējāmies. Lielākoties mēs sēdējām bāros un dzērām – vai arī sēdējām dzīvoklī pie kāda no mums un dzērām. Taču vēl mēs staigājām ar viņa suni, mūžvecu melnu labradoru vārdā Vudijs, un mācījāmies antropoloģiju, nezinot, ka otrs arī ir to izvēlējies, un gājām uz koncertiem, un pa reizei uzsmēķējām pa kādam kāsītim.

Mūsu draudzība likās neparasta, tāpēc ka tā tāda bija. Ne tikai tāpēc, ka mēs bijām puisis un meitene, bet tāpēc, ka patiesībā mums bija maz kopīga, pat koledžas laikos, kad visiem bija daudz kopīga. Geibs nepiederēja pie vairākuma un bija mazliet hipsteris, atšķirībā no manām draudzenēm vai puišiem, ar kuriem es parasti satikos. Man viņš likās atsvaidzinošs, lai arī viņam piemita tendence mani rotaļīgi atsēdināt. Es drīz vien vairs nespēju saskaitīt tās reizes, kad viņš neticīgi bija paskatījies uz mani un sacījis: “Kā tu vari to nezināt?” vai arī: “Tev patiešām vajadzētu izlasīt to/ noskatīties šo/ noklausīties vēl kaut ko”. Taču es redzēju, ka viņš novērtē manu neliekuļoto vienkāršību, tāpat kā man patika viņa daudzie slāņi, un kaut kādā veidā mēs sapratāmies.

Gadu gaitā Meredita un mana māte bija apšaubījušas mūsu platoniskās attiecības, pārmetot mums slepenas attiecības. Viņas uzskatīja, ka Geibs ir manī ieķēries (ja ne vairāk) – vai arī es esmu ieķērusies viņā. Es allaž strikti apgalvoju, ka tā nav. Jā, ļoti iespējams, ka starp labiem pretējā dzimuma draugiem allaž pa brīdim pazibēja pa kādai valdzinājuma druskai, it īpaši tad, ja abi bija pavairāk iedzēruši. Taču Geiba un manā gadījumā ar to nekad nepietika, lai liktu mums zaudēt spriešanas spējas vai, vēl ļaunāk, mudinātu mūs patiešām uzsākt attiecības. Un tas kļuva par vārdos neizteiktu apņemšanos, ka neviens no mums nevēlēsies riskēt ar mūsu dārgo draudzību iekāres, vientulības vai tukšas ziņkārības vārdā. Citiem vārdiem sakot, mēs bijām dzīvs pierādījums tam, ka meitenes un puiši patiešām var būt tikai draugi.

Protams, palīdzēja arī tas, ka Geibs nebija mans tips un es nebiju viņējais. Es biju apaļīga gaišmate, bet Geibam patika miniatūras un kārnas brunetes – jo eksotiskākas, jo labāk. Viņa divas pēdējās draudzenes bija aziātes, un, skatoties zemāk par kaklu, abas bija atgādinājušas pusaugu puikas. Tikmēr man patika platplecaini, gludi skūti un zilacaini džeki, kuri nepavisam nelīdzinājās Geiba lunkanajam augumam, tumšajām acīm un mūžīgajiem piecu dienu rugājiem, kas bieži vien sāka izskatīties pēc īstas bārdas (un tas man galīgi nepatika).

– Nepārproti mani, – Geibs saka, pamādams bārmenim, lai viņš atnestu otru alu. Pēc sejas izteiksmes redzu, ka viņš vēl aizvien runā par Vilu. Skaidrs, ka viņš beigās nosaka: – Man prieks, ka jūs abi izšķīrāties.

– Liels paldies, – es nosaku. – Tu priecājies par to, ka man ir trīsdesmit septiņi gadi un es esmu vientuļa un izmisusi?

Viņš pasmaida un nosaka: – Apmēram.

Uzsmaidu Geibam, tāpēc ka zinu, ko viņš ar to gribējis teikt, un jūtu to pašu. Es allaž jūtos mazliet priecīgāka, kad Geibs ir viens, un jutu absolūtu atvieglojumu, kad viņš sarāva attiecības ar pēdējo draudzeni, neizturami snobisku meiteni no galerijas, kura visu laiku mētājās ar slavenību vārdiem. Nevarētu teikt, ka mēs nevēlētu viens otram labu, tāpēc ka mēs to vēlam. Es gribētu, lai Geibs iemīlētos un apprecētos, un nodibinātu ģimeni (lai arī viņš nav pārliecināts, ka ir tam radīts), un es zinu, ka viņš novēl man to pašu. Taču ir grūti noliegt klasisko nelaimīgas personiskās dzīves vienojošo momentu, kas nav nekas neparasts divu tuvu un vientuļu draugu starpā. Turklāt mēs vienmēr esam zvērējuši, ka nekad nesatiksimies ar kādu, kurš neiederēsies mūsu draudzībā. Patiesībā Geibs reiz to nodēvēja par atlases mehānismu – veidu, kā atsijāt nestabilas, greizsirdīgas meitenes, kuras viņš pie reizes dēvē arī par “psihopātu komplektu”.

Interesanti, ka vienīgais cilvēks, kuram jebkad ir bijušas problēmas ar Geibu, izrādījās Vils, kurš viņu nodēvēja par “depresīvo ākstu”. Tā bija negodīga apsūdzība, jo Geibs nekad necenšas ne uz vienu atstāt iespaidu. Turklāt viņš nav arī depresīvs, tikai mazliet svaidīgs un indīgs, un tas dažreiz spēj cilvēkus nogurdināt. Taču viņš var būt arī patiesi asprātīgs, ar tik lielu augstsirdību un jūtīgumu, ka šīs īpašības atsver jebkādus trūkumus. Es nebūt nešaubos par to, ka Geibs manā labā būtu ar mieru izdarīt jebko.

– Tad kas lēcies Mereditai? – viņš apjautājas, mainīdams tematu.

Es nopūšos un izstāstu viņam par pēdējiem jaunumiem – ka viņas ar mammu ir iecerējušas grandiozu plānu, ko īstenot decembrī. – Zini, aprit piecpadsmit gadi…

Būdams patiesi uzmanīgs klausītājs, viņš uzlūko mani un gaida.

– Viņas grib apciemot Sofiju. Ņujorkā, – es turpinu.

– Sofiju? – Geibs apjautājas, un es aptveru, ka neesmu pieminējusi viņas vārdu gadiem ilgi. Atšķirībā no Mereditas un mammas es neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu ar viņu kontaktēties.

– Nu, to meiteni, ar kuru viņš satikās.

– Ak jā… – Geibs pašūpo galvu un iesvilpjas.

– Tieši tā, – es saku. – Briesmīgi neveselīgi, vai ne?

– Tas ir mazliet savādi… to nevar noliegt. – Redzu, ka viņš cenšas izturēties piesardzīgi, tāpat kā vienmēr, kad tiek pieminēts Daniels.

– Tas ir ļoti savādi. Ērmoti. Viņām visām vajadzēja atstāt to visu pagātnē.

Geibs sarauc uzacis un palūkojas manī, un es redzu, ka viņš atkal domā par Vilu. Gandrīz spēju to izlasīt aplītī virs viņa galvas: “Vai tā nav jūsu kopīgā nelaime?”

– Kas ir? – es apjautājos, nostādamās aizsardzības pozīcijā.

– Nekas, – viņš atbild ar tik uzsvērti nevainīgi ieplestām acīm, ka esmu spiesta rīkoties strauji. Paņemu savu telefonu un uzrakstu elektroniskā pasta vēstuli, ar abiem īkšķiem veikli bungojot pa ekrānu.

No kā: Džozija

Datums: 18. augusts

Kam: Andreai Kārlailai

Temats: Klases vecāku komiteja

Cienītā Andrea!

Liels paldies par laipno vēstuli. Edija ir burvīga, un es ar nepacietību gaidu, kad varēšu viņu labāk iepazīt šī gada laikā. Ceru, ka Zobu feja šovakar būs pret viņu dāsna! Paldies par pieteikšanos – labprāt pieņemšu šo laipno piedāvājumu. Ar nepacietību gaidu tikšanos atvērto durvju dienā. Un jā, pasaule ir maza!

Ar cieņu

Džozija

Aši pārskatu tekstu, meklējot kļūdas, un tad nosūtu to, klausīdamās nelabumu uzdzenošajā skaņā, kas liecina par šī soļa neatgriezeniskumu.

– Te būs, – es nosaku, parādīdama Geibam nosūtīto ziņu.

Viņš veikli to izlasa, tad pasniedz man atpakaļ telefonu un nosmīn. – Oho. Paskatieties tikai uz šo mazo jaunkundzīti, kas viegli piemērojas visām situācijām.

– Es viegli piemērojos, – nosaku un uz kādu mirkli patiešām tam noticu.

Tonakt es pamostos ap pulksten diviem un vairs nespēju iemigt. Cenšos sev iestāstīt, ka tā ir tikai pirmās skolas nedēļas nervozitāte vai pielāgošanās agrākam celšanās laikam, taču, pienākot rītam, apzinos, ka saknes ir dziļākas. Zinu, ka tam ir kāds sakars ar Danielu un Sofiju, mammu un Mereditu, Vilu un Andreu. Un visvairāk ar Ediju, kura šobrīd ir cieši aizmigusi. Iztēlojos viņas gaišās cirtas izrisušas pār spilvenu, spīdīgo monētu zem tā, kamēr viņa redz savus brīnumainos sapnīšus. Domāju par savu sarunu ar Geibu, cilvēku, kurš mani pazīst vislabāk, un vienīgo, kurš zina manu noslēpumu, un mana sirds iesmeldzas nožēlā par tik daudziem nodarījumiem, lieliem un maziem. Līdz pat kļūdām, kas man likušas izgudrot neesošus draugus citos kontinentos – draugus, kuri ir tikpat iedomāti kā pati Zobu feja.