Читать книгу Dzīves līkloči - Emīlija Gifina - Страница 6

MEREDITA

Piektdienas vakarā, četrdesmit piecas minūtes pirms tam, kad mums ar Nolanu ir jādodas vakariņās ar draugiem, mūsu bērnaukle atceļ savu ierašanos, atsūtot īsziņu. “Piedošanu, esmu slima un šovakar nevarēšu pieskatīt Hārperu. Saindēšanās ar pārtiku. :( :( :(”

– Mele, – es nosaku un tad nometu telefonu uz vannas istabas plaukta ar tādu spēku, ka nākas pārbaudīt, vai nebūšu sadauzījusi ekrānu. Pat ja es noticētu, ka viņa ir saslimusi – un es tam neticu –, viņas nevērīgais “piedošanu” kopā ar tiem trim emotikoniem vienalga būtu mani aizkaitinājis.

– Kuru tu nodēvēji par meli? – Nolans uzsauc no drēbju skapja, kur viņš šobrīd ģērbjas.

– Aukli, – es atbildu. – Viņa nupat pavēstīja, ka neieradīsies.

– Kas viņa tāda ir? – Nolans apjautājas, iznākdams ārā bokseršortos, zeķēs un jaunā, gaišzilā lina kreklā. Viens no daudzajiem plusiem, ko nodrošina vīra statuss, vismaz mūsu mājā, ir tāds, ka Nolans neapgrūtina sevi ar tādiem sīkumiem kā aukļu algošana. Viņa vienīgais uzdevums ir pašam izvēlēties savus kreklus.

– Trūperu vidējā meita, – es atbildu. – Varu derēt, ka neierašanās iemesls ir kāds puisis.

– Viņa varētu būt saindējusies ar pārtiku, – Nolans saka. – Zini, cilvēki mēdz saindēties.

– Nekādā gadījumā. Kurš var saindēties ar pārtiku bez piecpadsmit septiņos piektdienas vakarā? Un, starp citu, ja cilvēks patiešām ir saindējies, tad viņš melo un apgalvo, ka tas ir jebkas cits, tikai ne saindēšanās. Tāpēc ka saindēšanās ar pārtiku vienmēr izklausās pēc meliem, ja nākas atcelt.

– Patiešām, izklausās gan, – Nolans iesmejas. – Nez kāpēc tā?

– Tāpēc, ka parasti tā arī ir… Man tik un tā vajadzētu viņu izsaukt. Likt, lai viņa nāk tik šurp, jo tā kaite nav lipīga.

– Neviens nevar pieskatīt bērnu, ja viņš ir saindējies ar pārtiku, – Nolans nosaka, palaizdams garām īsto jēgu. Noskatos, kā viņš metodiski atpogā kreklu un tad novieto to uz pakaramā no skapja manas puses.

– Ko tu dari? Velc to atpakaļ, – es saku. – Palūkošos, vai mana mamma vai Džozija nevar atnākt un pieskatīt Hārperu.

– Tiešām? – viņš nosaka, izskatīdamies vīlies.

– Vai tu negribi nekur iet? – es apjautājos, domādama, ka esmu gaidījusi šo vakaru kopā ar Greiemiem visu nedēļu.

– Laikam jau jā, – viņš atbild. – Taču tikpat labi es varētu arī palikt mājās. Mēs varētu pasūtīt ķīniešu ēdienus un noskatīties “Svešo starp savējiem”. Vēl atlikušas trīs sērijas.

Es sakrustoju rokas un pablenžu viņā. – Mēs tikpat kā nekur neejam, – es saku.

– Nav tiesa, – viņš atbild. – Mēs bijām vakariņās pagājušajā sestdienā.

– Jā, taču tas bija kopā ar cilvēkiem no darba. Tas neskaitās, – es nosaku, zinādama, ka tad, ja mēs paliksim mājās, Nolans skatīsies televīziju, kamēr es nolikšu Hārperu gulēt, un tas ir grūts un kaitinošs uzdevums, kas var prasīt vairākas stundas. Savaldos, lai nepateiktu viņam, ka izmisīgi vēlos iedzert pāris glāzītes un pavadīt vakaru pieaugušu cilvēku sabiedrībā bez mūsu meitas, bez kādas noteiktas kārtības, un tā vietā vēlreiz atkārtoju, ka mēģināšu sazvanīt mammu vai Džoziju, lai palūkotos, vai kāda no viņām nav brīva.