Читать книгу Tikai ne Aivija Pokita! - Keilebs Krisps - Страница 2

Es atradu uz kundzes gultas vēstuli.

Tajā bija šādas rindas:

Dārgā mis Pokita!

Kā redzat, es esmu aizbraukusi. Nesekojiet man. Es atkārtoju, NESEKOJIET man!

Es braucu ar kuģi uz Dienvidameriku viena vienīga iemesla dēļ – lai būtu droša, ka atradīšos pietiekami tālu no Parīzes un vairs nekad Jūs neredzēšu. Viesnīcas rēķins ir samaksāts. Runājot par algu… ņemot vērā sāpes un ciešanas, ko man sagādājāt, atstāju Jums veselu mārciņu. Atceroties Jūsu uzvešanos, tas vēl ir dāsni. Turpmāk iztieciet viena pati.

Priecājoties no Jums atbrīvoties,

grāfiene Karbunkla

Es biju apstulbusi. Satriekta. Šausmu pārņemta. Vai tad es nebiju grāfienei uzticama un laipna istabene? Vai tiešām nebiju? Ilgi un sasprindzināti izprātojusies par savu uzvedību, es neatradu tajā nekā neapmierinoša. Ja vien būtu nepieciešams vēl kāds pierādījums, ka grāfiene Karbunkla nav pie pilna prāta, ar to pilnīgi pietiktu! Tā sieviete bija ku-kū!

Bet sākās viss tik daudzsološi. Grāfiene Karbunkla pārvilināja mani no brīnišķīgiem saimniekiem Londonā. Midvinteru ģimene bija patīkami ekscentriķi, un man pie viņiem klājās pavisam labi, līdz Midvinterholā ieradās grāfiene. Mēnesi uzturēdamās savrupmājā, viņa redzēja, kā es pildu savus pienākumus, ienesdama kārtību un līksmību, kur vien speru kāju. Tovakar, posdamās atgriezties Parīzē, viņa burtiski lūdzās, lai iestājos viņas dienestā.

Patiesību runājot, man īsti negribējās pamest lēdiju Prūdensu un viņas sešus bērniņus. Nenoliedzami neglīta ģimenīte (māsteram Tobiasam galva bija kā sivēnam, un mis Lūsija noteikti bija pa pusei varde), taču Midvinterholā es pirmo reizi savā mūžā biju radusi mājas.

Par spīti tam, es nespēju pretoties vilinājumam ceļot un apskatīt pasauli.

Parīze! Mēs bijām Parīzē! Krāšņa pilsēta, un es pati tajā biju krāšņa. Es biju garāka nekā Parīze. Arī glītāka. Un, tā kā es biju divpadsmit gadus veca pirmklasīga istabene, grāfiene Karbunkla pamazām bija spiesta paļauties uz mani visos jautājumos. Dienu un nakti turējos viņai līdzās, allaž gatava pakalpot.

Tiesa, dažkārt grāfieni bija pagalam grūti atrast. Vienā rītā es ieraudzīju viņu sakņupušu aiz kumodes ar palagu uz galvas. Citreiz viņa, pamanījusi mani nākam, izlikās par stāvlampu. Šādu ērmotu uzvešanos es piedēvēju tam, ka grāfiene Karbunkla bija aristokrāte un tādējādi caur un caur ķerta.

Tomēr tas, cik ļoti viņai sašķobījies prātiņš, kļuva skaidrs vienīgi pēc lielās katastrofas.

Beigām tuvojās mūsu pirmā nedēļa šajā burvīgajā pilsētā. Grāfiene Karbunkla bija ielūgta uz varenām svinīgajām vakariņām turpat viesnīcā. To apmeklēt paredzēts bija Francijas sabiedrības krējumam. Iesākumā grāfiene Karbunkla pat īsti nevēlējās ņemt mani līdzi.

– Es negribu, lai jūs nākat uz vakariņām, vai dzirdat? – sieviete noskaldīja, pūlēdamās izstumt mani pa lifta kabīnes durvīm. – Kungs tētīt, kur man bija prāts ļauties lēdijai Prūdensai pierunāt jūs pieņemt darbā! Zinādama, ka meklēju jaunu istabeni, viņa, velnene tāda, saskatīja izdevību atbrīvoties no jums. “Jebkuru!” tā es viņai liku aiz auss. “Jebkuru, tikai ne Aiviju Pokitu!” Bet viņa apzvērēja, ka jūs neesot ne tuvu tik neciešama, kā rādoties. Kāda es esmu muļķe!

– Nu, skaidrs, ka esat, – es piekritu, paspraukdamās viņai garām un atkal ieslīdēdama lifta kabīnē. – Bet jums, grāfienes kundze, jādomā ar skaidru galvu. Šīs svinīgās vakariņas ir nudien ievērojams pasākums, un jūs esat akla kā kurmis. Samierinieties, dārgā, – es jums esmu vajadzīga.

Grāfiene Karbunkla smagi nopūtās, taču es jau redzēju cīņassparu viņā izplēnam.

– Nedariet man kaunu, citādi noraušu jums galvu!

Viesību zāli greznoja spoža gaisma no svecēm sudraba svečturos un simtiem svaigi grieztu orhideju. Vakariņas sākās pa īstam. Grāfiene Karbunkla sēdēja starp Francijas prezidentu (tuklu vīrieti ar pilnīgi kailu galvu) un Rumānijas princesi (maza auguma sievieti ar bārdas rugājiem noaugušu zodu). Tomēr mani māca raizes. Bruņurupuču zupas dēļ. Grāfienei nevedās zupas ēšana, nepavisam nevedās. Parasti šķidrums notecēja pāri zodam. Brīdī, kad kundze lika pie mutes pirmo karoti, es paspēru soli uz priekšu. Skaļi, kā pūzdama tauri, viņa iestrēba zupu, un gar mutes kaktiņu aizritēja tērcīte šķidruma. Izrādīdama sirdi plosošu diskrētumu, es piesteidzos klāt, maigi atgāzu atpakaļ grāfienes Karbunklas galvu un ar priekšautiņa malu noslaucīju viņai zodu.

– Vai viss kārtībā, grāfienes kundze? – izsmējīgi noprasīja prezidents. – Šķiet, ka jums gadījusies ķibele ar kalpotāju.

– Viss ir labi, prezidenta kungs, – atsaucās grāfiene, smaidīdama kā plānprātīga. Pagriezusies viņa iecirta man pa rokām un atgaiņājās.

– Ejiet! – viņa čukstēja. – Pazūdiet uz karstām pēdām!

– Samierinieties nu, mīļā, – es attraucu. – Tecināt gar zodu nav noziegums. Esmu pārliecināta, ka jūsu māte arī tecināja un jūsu tēvs tāpat.

Kaut arī grāfienes Karbunklas ūdeņaini zaļās acis iekvēlojās niknumā, es redzēju tajās pavīdam arī sāpes. Mana kundze izmisīgi alka pēc palīdzības.

– Lūdzu visu uzmanību! – es ieteicos, apvijusi roku kundzei ap pleciem, lai viņu atbalstītu. – Grāfienei, tāpat kā daudziem īstiem aristokrātiem, ir atkārusies apakšlūpa un ārkārtīgi mazs zods. Tādējādi ēst zupu ir grūti – un pārējiem to vērot ir nepatīkami.

Grāfiene ieelsās. Cieši sakoda zobus. Raustīja nāsis kā satrakots vērsis. Un uzrūca man. Tā nu gan nebija laba zīme.

– Aivija Pokita, man ir bijis garš mūžs un milzum daudz kalpoņu, bet līdz šim man vēl ne reizi nebija gribējies kādu istabeni iebāzt lielgabalā, pavērst stobru pret okeānu un aizsvilināt degli. Īsi sakot, es jūs ienīstu!

Nabadzīte bija pavisam šķīrusies no prāta. Bija nepieciešama steidzama rīcība. Būdama apveltīta ar ārsta iedzimto instinktu, es zibenīgi satvēru grāfieni aiz skausta un strauji iegremdēju viņas seju augļu punšā. Tikai šādi bija iespējams dziedēt viņas smadzeņu iekaisumu.

Atliekusies taisna un atguvusi elpu, grāfiene Karbunkla iebrēcās spalgi kā ēzelis un iešņukstējās. To es uztvēru par labu zīmi. Nevēlēdamās, lai grāfiene sarīko kādu scēnu, es uzmetu viņai uz galvas servjeti un sāku susināt seju. Par atbildi kundze saukāja mani dažādos nejaukos vārdos un lūdzās Rumānijas princesi atnest musketi un mani nošaut.

Necik ilgi, un visā viesību zālē dārdēja ņirdzīgi smiekli. Patiesi neveikla situācija. To glāba grāfiene Karbunkla, nospriedusi, ka šis ir piemērotākais brīdis, lai kliedzot izskrietu no zāles. Tādējādi guvu iespēju attālināties ar cieņu, un es raitā solī viņai sekoju.

Devos uz grāfienes viesnīcas numuru, taču durvis izrādījās aizslēgtas. Es, protams, pieklauvēju. Uzsaucu. Diezgan skaļi pieklauvēju. Taču nekā. Nakti es pārlaidu gaitenī. Gulēšana izrādījās pavisam ērta. Patiesi, tik ērta, ka pamodos vien labu laiku pēc saullēkta. Vēl ļaunāk – atklāju, ka grāfiene Karbunkla rīta gaismiņā ir ņēmusi kājas pār pleciem. Numurs bija tukšs. Atradu vienīgi vēstuli uz gultas.

Izņēmu no skapja savu audekla somu un apsēdos pie loga. Visnotaļ nopietna situācija. Turpmākās iespējas – diezgan ierobežotas. Pie dvēseles man bija viena vienīga mārciņa. Darba man nebija. Biļetes uz Angliju arī ne. Izredžu – nekādu.

Krīzes situācijās es rīkojos pārsteidzoši apķērīgi, jo man piemīt kara laika premjerministriem raksturīgais iedzimtais instinkts, tālab es – viens un divi! – apjautu, kas darāms. Paķērusi audekla somu, es devos lejup uz vestibilu, jo nervozo satraukumu manī bija aizvietojusi ņirboša cerību liesma. Parīzes ielas katrā ziņā aizvedīs mani pie piedzīvojumiem un izdevībām. Es neapšaubāmi sastapšos ar kaut ko absolūti kolosālu. Tiesa, varu arī nonākt ubagos, dzīvot bez draugiem un ciest badu. Un tas būtu šausmīgi neērti – tomēr, raugoties no gaišās puses, tas būtu brīnumaini traģiski!

Vestibilā valdīja rosība kā bišu stropā. Ļaudis nāca, gāja, traucās. Uz brīdi apstājos, lai patīksminātos par šo ainu. Un tajā brīdī jutos kā saņēmusi belzienu pa pieri. Ķezas risinājums ir man taisni deguna priekšā. Šādā viesnīcā čum un mudž no angļiem un anglietēm – un kurš gan viņus apkalpotu labāk par īstu angļu istabeni? Jāaprunājas ar Grand viesnīcas pārvaldnieku un jāpiesakās šim amatam.

Neapšaubāmi es viņam ļoti iepatikšos!

– Mums brīvu vietu nav, – plūkādams tievās ūsiņas, stingri paziņoja misters Gato. – Turklāt jūs esat par jaunu.

– Man ir divpadsmit gadu, – es paziņoju, no lepnuma gluži vai plīsdama, – un visā Parīzē jūs neatradīsiet labāku istabeni. Manas dotības ir leģendāras.

Misters Gato viegli pasmīnēja.

– Jā, par jūsu dotībām esmu dzirdējis visu. Grāfienei Karbunklai, aizbraucot no viesnīcas, bija daudz par jums sakāma.

– Nu re! – es iesaucos un maigi iepliķēju misteram Gato pa roku, lai nostiprinātu mūsu draudzību, kas tikko sāka plaukt. – Kad varu ķerties pie darba?

– Ārā! – viņš iebaurojās.

Kad rupjš, neaudzināts šveicars veda mani uz durvīm, pāri vestibilam brāzās izsūtāmais zēns un sauca mani vārdā.

– Vai jūs esat Aivija Pokita? – nabadziņš, diezgan aizelsies, noprasīja.

– Protams, esmu, dārgais.

– Istabene, kas ceļoja kopā ar grāfieni Karbunklu?

Es biju nudien saviļņota, ka viņš ir par mani dzirdējis. Bet neizbrīnījos. Labai istabenei slava iet pa priekšu.

– Gluži pareizi, – es apstiprināju.

– Viņa vēlas jūs redzēt, – zēns nopietnu seju pavēstīja.

Es ieelsos.

– Grāfiene Karbunkla? Vai viņa vēl ir te?

Izsūtāmais zēns papurināja galvu.

– Trinitijas hercogiene. Vai esat par viņu dzirdējusi?

Skaidrs, ka biju dzirdējusi. Mana kundze vēl vakar bija apciemojusi hercogieni – visai nekrietni aizlavoties slepus no manis – viņas privātajos apartamentos augšējā stāvā. Grāfiene Karbunkla stāstīja, ka vecā draudzene esot bagātākā sieviete Anglijā, lai gan jau sešdesmit gadus mitinoties ārzemēs. Iemeslu droši nezinot. Kaut kas saistībā ar salauztu sirdi.

– Ko gan viņa no manis tādu gribētu? – es brīnījos.

Izsūtāmā zēna seja bija satraucoši bāla.

– Viņa mirst. Lūdzu, nāciet taču!

Nepaguvu ne attapties, kad mēs jau traucāmies augšup pa lielajām, platajām kāpnēm.

Pirmoreiz uzskatot Trinitijas hercogieni, man nekavējoties radās divi skaidri novērojumi. Pirmais – viņa bija smagi slima. Otrais – viņa bija grandiozi resna. Kā tāds gigantisks gliemis, pa pusei dieviete, pa pusei nīlzirgs. Tikpat krāšņa, cik baisma. Nabaga radība gulēja lielas misiņa gultas vidū, viņas seja bija slimīgi dzeltenīgā krāsā, un milzīgais ķermenis kā lavīna aizļumēja uz abām pusēm. Hercogiene bija aizvērusi acis, galva dziļi iegrimusi zīda spilvenu kaudzē. Viņu gandrīz varētu noturēt par mirušu, ja vien no mutes ar pelēkajām lūpām nepaspruktu čerkstoša elpa.

Es nodrebinājos. Un pati par to nokaunējos. Kāpēc lai mani biedinātu veca, slima lēdija? Nebiju taču nekāda gļēvule. Manu drosmi patiesībā slavināja visā zemē. Vai tad es neizglābu to aklo vīru no nāves, pagrūzdama viņu sāņus, lai trakā ātrumā joņojošā kariete viņu nesabrauktu? Un vai es pati nepakļuvu zem riteņiem un netiku briesmīgi ievainota? Tomēr, kad atžirgu slimnīcā, es vispirms iedomājos nevis par sevi, bet gan par aklo vīru, kuru bija izglābusi. Un vai pati karaliene Viktorija nebija pasniegusi man medaļu par drosmi? Nu… nē. Ne gluži. Daži sīkumi šajā notikumā varbūt tikuši pārspīlēti. Taču es katrā ziņā biju apsvērusi tādus varoņdarbus paveikt. Un tas principā ir viens un tas pats.

Milzīgajā viesnīcas numurā redzēja platus, biezus mīkstus dīvānus, smalkus paklājus, flīģeli un dažnedažādus antīkus priekšmetus. Bet kāda man gar tiem daļa, ja man acu priekšā guļ visbagātākā – un, iespējams, visresnākā – sieviete Anglijā?

Tomēr neliegšos, ka, stāvēdama līdzās gultai, sajutu niecīgus baiļu uzplūdus, kas ielija dzīslās kā ledains ūdens. Mēs bijām divas vien. Es un Trinitijas hercogiene. Neviena liecinieka. Ja gadījumā hercogiene pamostos, sadomātu apviļāt mani cukurā un notiesāt pusdienās, nebūtu neviena, kas mani varētu izglābt.

Piepeši hercogiene spēji pacēla smagos acu plakstus.

– Aizver muti, bērns. Citādi tu atgādini spaini.

Es skaļi norīstījos. Kā negaisa nakts izbiedēts mazulis. Tas mani pašu tā satracināja!

– Tu gan esi tāds prasts meitēns, vai ne? – viņa turpināja.

– Jūs, nabaga apšņāktā radība! – atguvusi balsi, es attraucu. – Miršana jums no acīm izsūkusi visus spēkus. Es esmu pārsteidzoši daiļa, un tas ir skaidrāks par skaidru!

Vecā dāma paraustīja plecus. – Kā vēlies.

Pa balkona durvīm ieplūda vēss vējiņš un pabužināja hercogienes sirmo matu oreolu. Tas sazin kādēļ manī modināja skumjas. Jutu, ka ir piemērots mirklis pasacīt sirdzējai kādu laipnu, mierinošu vārdu. Man šāda nenozīmīga tērgāšana lieliski padodas.

– Jūsu acis ir glīti zaļā krāsā, – es klusi bildu. – Viss pārējais gan ir gatavais murgs, toties acis ir jaukas.

Viņa vārgi pasmaidīja. – Vai tev gribas ēst?

Šurp nākdama, biju pacienājusies ar kraukšķīgu bekonu no sudraba brokastu paplātes pie hercogienes numura durvīm, tālab nemaz nejutos izsalkusi.

– Nu, tad ķersimies pie lietas, – hercogiene paziņoja. – Tu braukāji apkārt kā grāfienes Karbunklas istabene?

– Drīzāk jau kompanjone, – es izlaboju. – Tā pusaklā fosilija mīl mani kā pašas mazmeitu. Vai, mazākais, kā otrās pakāpes māsīcas mazmeitu. Patiesībā…

– Kuš! – Hercogienes skatiens ieurbās manās acīs. – Es zinu, ka tevi pameta. Atstāja uz sēkļa šajā bezdievīgajā pilsētā. Vai tu patiesi iegremdēji grāfienes galvu augļu punšā?

– Kā vēl es varētu remdēt viņas smadzeņu drudzi? – es iekarsu.

Hercogiene izskatījās tīri iepriecināta.

– Grāfiene Karbunkla man stāstīja, ka tevi piecu gadu vecumā atstāja Heringtonas Negribēto bērnu patversmē. Vai tā ir taisnība?

– Ārkārtīgi apšaubu, – es apstrīdēju. – Es esmu pārliecināta, ka uzaugu ārkārtīgi mīlošā ģimenē.

– Blēņas, – vecene noņurdēja, lai gan sejā parādījās kaut kas līdzīgs smaidam. – Vai pirms ierašanās Parīzē tu strādāji pie Londonas Midvinteriem?

– Jā gan, – es apstiprināju. – Es biju viņu dienestā nepilnu gadu. Apburoša ģimenīte. Baismīgi nepievilcīga, tomēr apburoša.

– Tad jau tu pazīsti lēdijas Prūdensas māsīcu lēdiju Amēliju Baterfīldu?

– Vienu vai divas reizes esam tikušās, – es atteicu, būdama pilnīgā neizpratnē, kādēļ mani tā tincina.

Trinitijas hercogiene pacēla galvu no spilvena, un viņas dubultzods piepūtās kā balons. – Un viņas meitu Matildi?

– Meiteni gan nepazīstu, – es atzinu. – Kāpēc jautājat?

– Pieej pie klavierēm, – Trinitijas hercogiene pavēlēja, – un atver vāku.

Es paklausīju.

– Vai tu proti spēlēt?

– Ļoti labi protu, – es paskaidroju. – Mis Lūsijai riebās vingrināties, tomēr māte viņu spieda to darīt. Tālab mis Lūsija man deva karamelizētu ābolu ikreiz, kad es iegāju mūzikas istabā un izlikos par viņu. Izrādījās, ka man šajā jomā ir iedzimtas dotības.

– Vai tu proti nospēlēt “Airē, airē, airē laiviņu”? – hercogiene gribēja zināt.

Es iesmējos. – To, mīļā, prot ikviens.

– Teicami. Nospēlē!

– Hercogienes kundze, ja vēlaties dzirdēt kādu meldiņu, es jums atskaņošu Bēthovenu. Jūs būsiet aizkustināta līdz asarām. – Es lepni pasmaidīju. – Kad es spēlēju klavieres, raud visi klausītāji.

– Dari, kā lieku! – viņa pieprasīja. – Nospēlē “Airē, airē, airē laiviņu”. Tikai vienu reizi. No sākuma līdz beigām.

Vecā grezele acīmredzami bija šķīrusies no prāta. Tomēr, tā kā man nebija kur sprukt un Parīzes ielās mani gaidīja bezpajumtnieces liktenis, es apsēdos un uzsāku spēlēt šo melodiju. Tā plūda kā simfonija. Atskaņojot pēdējo noti, es ar pirkstu galiem jutu klavieres ievibrējamies. Vispirms maigi. Pēc tam spēcīgāk. It kā zeme sašūpotos. Tad mūzikas instrumenta dzīlēs ieklikšķējās mehānisms. Klik! Klik! Klik! Panelis virs taustiņiem bez brīdinājuma sakustējās. Ieslīdēja dziļāk. Klik! Klik! Klik! Aizritēja tikai daži mirkļi, un tad es to ieraudzīju. Paslēptuvi. Šauru, tumsā iegrimušu atveri.

Nepaguvu pat apvaicāties – Trinitijas hercogiene jau deva nākamo rīkojumu.

– Iebāz tur roku!

Man nenoliedzami piemīt piedzīvojumu meklētājas gars. Un bezbailība. Drosme kā lauvenei. Bet, iedomājoties vien, ka jābāž roka tajā melnajā spraugā, kas pletās kā atvērta mute, man pār muguru pārskrēja šermuļi. Tomēr tāds nieks mani neatturēs. Es piesardzīgi ieslidināju roku tumsā. Drīz ar pirkstiem sataustīju kādu priekšmetu. Tas šķita vienlaikus mīksts un ciets.

– Izvelc to, – hercogiene lika.

Priekšmets bija kārbiņa. Aptuveni grāmatas lielumā. Apvilkta ar melnu samtu. Vākā bija iestrādāts atslēgas caurums greznā, smalkā sudraba ietvarā.

– Atnes man! – skanēja nākamā pavēle.

Es ieliku kārbiņu hercogienes pietūkušajās plaukstās. Viņa turēja to kā ziedojumu svētajiem un, zaļajām acīm zaigojot, cieši uzlūkoja savu dārgumu. Pēc tam sieviete nolika to uz segas. Tuklā roka iegrima segu krokās un pēc brīža parādījās, turot saujā misiņa atslēgu.

Neatraudama skatienu no kārbiņas, hercogiene nometa atradumu uz gultas.

– Atslēgu, bērns, – viņa nočukstēja. – Liec to lietā!