Читать книгу Tikai ne Aivija Pokita! - Keilebs Krisps - Страница 6

– Mis Pokita, paskaidrojiet savas izdarības!

Horeišio Benkss it nemaz nebija priecīgs. Viņš soļoja šurp un turp pa viesistabu, kamēr namā rosījās policija. Uz viņa šķietami bezgalīgās pieres izspiedās purpursarkanas vēnas. Tēraudcietais skatiens urbās manī, it kā es būtu īsta pamuļķīte. Ir nu gan bezkauņa!

– Kādēļ jūs uzņēmāties viena pati stāties pretī zagļiem? – viņš bārās. – Vai jūs maz sajēdzat, kas ar jums varēja notikt?

Izturējos kolosāli savaldīgi.

– Man, mīlīt, nav ne mazāko grūtību tikt galā ar pāris punduriem kapucēs. Kā jūs pats redzat, es biju situācijas noteicēja.

Misters Benkss norādīja uz caurumu sienā. Šausmīgi negodīgs gājiens!

– Man gan tā nemaz neizskatās, mis Pokita! – viņš noducināja. – Turklāt misis Vensa man stāsta, ka jūs gandrīz vai esat sadegusi dzīva!

– Un ne skrambiņas! – cieši satvērusi rožukroni, iestarpināja misis Vensa.

– Mis Pokita, vienošanās vairs nav spēkā, – advokāts nopietni pavēstīja. – Situācija ir pārāk bīstama. Būdams hercogienes testamenta izpildītājs, es drīkstu pieņemt jebkādu lēmumu saistībā ar viņas īpašumu. Tāds ir likums.

Es biju satriekta. Tādu pavērsienu es nebiju gaidījusi. Atsaukt vienošanos? Vai viņš patiešām tā drīkstēja? Jau jutu piecsimt mārciņas izslīdam man no pirkstiem. Bet es nebiju no muļķu mājām. Pavisam labi zināju, kas darāms. Tālab izplūdu raudās. Visai histēriskās.

– Es pārdzīvoju briesmīgu nakti! – es gaudos. – Šausmīgu! Nodevīgu!

Misters Benkss pārlaida man vēsu skatienu. Iekams viņš paguva ierunāties, es metos uzbrukumā. Noskaitīju visus vakara notikumus, neizlaizdama ne sīkuma. To, kā biju piesieta pie gultas. To, kā man uzbruka virtuvē. To, kā mani mētāja viesistabā. Misters Benkss uzklausīja katru manu vārdu. Kādu brīdi neko neteica. Un tad…

– Vai šī sieviete, kas slēpās ēnās, kaut reizi ierunājās? – Viņa bilda tikai vienu vārdu, – es atteicu, vīlusies, ka no visiem iespējamiem jautājumiem viņš uzdeva tieši šādu. – “Apbrīnojami!”.

– Ko viņa, jūsuprāt, ar to domāja?

Es paraustīju plecus. – Varbūt ievēroja manus dabiski zīdainos matus.

– Zagļi naktī! – misis Vensa brēca. – Klaiņo, meklēdami dārgumus!

Advokāts nosprauslājās.

– Misis Vensa, tā vis nebija kāda nejauši pastrādāta laupīšana. Šie ļaudis meklēja mis Pokitu un… vienlaikus arī kādu viņas īpašumā esošu kaklarotu.

– Nieki un blēņas, – es sadrūmusi attraucu.

– Nemuļķojieties, mis Pokita! – advokāts norāja. – Kālab gan nelūgtie viesi sadomāja gultai piesaistīt jūs, bet nevis misis Vensu vai mani?

Uz to man atbildes nebija.

– Es spriežu, ka viņiem bija padomā sameklēt Pulksteņbriljantu, – misters Benkss turpināja, – un pēc tam uzkāpt augšstāvā un paņemt līdzi jūs.

– Bet kādēļ? – es taujāju. – Kādā nolūkā?

Tagad atbildi parādā palika misters Benkss. Viņš aplaida skatienu postažai istabā, apgāztajām mēbelēm un izmētātājām grāmatām.

– Es zinu tikai vienu – jums draud nopietnas briesmas.

Es papurināju galvu. – Nebīstieties, mister Benks. Es kaujos trakoti labi. Apstulbinoši mežonīgi. Taču jūsu bažas ir saprotamas, jo man piemīt trausls daiļums kā tornī ieslodzītai princesei.

Misis Vensa iespurcās. – Jūs būtu tā princese?

– Neesat pirmā, kas to ievērojusi, – es veltīju karalisku smaidu izplūdušajai nejēgai. – Mana māte nāk no augstmaņu dzimtas. Cēlas dzimtas ar traģisku likteni. Apburtas pilis, ļaunas pusmāsas, saindēti āboli un tādā garā.

– Gana šo ākstību, mis Pokita, – norūca misters Benkss. – Vai kaklarota ir drošā vietā?

– Domāju, ka jā.

Viņa balss mazliet atmaiga. – Būtu vērts pārbaudīt.

– To es darīšu.

Interesanti, ka viņš pat nepavaicāja, kur briljants ir noslēpts.

Misis Vensa izgāja vestibilā un ņēmās strostēt nakts konsteblu. Misters Benkss devās līdzi un visiem spēkiem centās sievieti nomierināt. Es nolēmu doties pie miera, taču vispirms, gribēdama pārliecināties, ka Pulksteņbriljants ir savā vietā, iegriezos mūzikas istabā. Bija.

– Kurš gan būtu iedomājies, ka tāds dumjš akmentiņš varētu sacelt tādu brēku, – es neviļus skaļi pabrīnījos.

Slēptais panelis ieslīdēja vietā, un neaptverami vērtīgo dārgakmeni aprija tumsa.

Viņi pārmeklēja namu. Policisti un misters Benkss. Ieskatījās visur. Nebijām pārlieku izbrīnīti, ieraugot mājas sētas pusē izsistu logu. Skaidrs, ka tieši pa to zagļi bija iekļuvuši mājā.

Nākamās dienas vidū atnesa vēstuli no lēdijas Amēlijas Baterfīldas. Es to ar interesi izlasīju, kamēr misters Benkss nolūkojās manī.

– Un tātad? – viņš beidzot ievaicājās.

– Tieši tā, kā gaidīju, – es atteicu, salocīdama vēstuli. – Lēdija Amēlija izsaka prieku par manis rakstīto. Mani ielūdza atgādāt kaklarotu Baterfīldpārkā, un ceļā jādodas ar vilcienu jau šopēcpusdien. Viņa atzīst, ka neatminas mani no Midvinterholas apciemojuma, un es to saistu ar vieglu aprobežotību, bet raksta, ka uzņemšot mani viesmīlīgi. Tādējādi, mister Benks, jūs redzat, ka mūsu sadarbībai drīz pienāks gals.

Īgnais advokāts par to it nemaz nepriecājās.

– Domāju, ka jums nevajadzētu pārsteigties ar braucienu uz Baterfīldpārku. Pagaidīsim, vai policijai neizdosies atrast šos zagļus. Tad varēsim vienoties, ko darīsim tālāk.

– Ko mēs gaidīsim? – es uzstājīgi gribēju zināt.

– Mis Pokita, es par jums raizējos. – Vīrietis paraudzījās manī, un skatienā pavīdēja kaut kas līdzīgs maigumam. – Reiz sensenos laikos man bija māsa. Viņa bija gluži nevaldāmas dabas. Jādomā, līdzīga jums. Biju viņai gaužām pieķēries… Ziniet, jūs man viņu atgādināt. – Viņš nokremšļojās. – Mums jāgādā par jūsu drošību, mis Pokita. Nekas cits man nav sakāms.

Tas mani pārsteidza nesagatavotu. Nu, mazliet. Kaut arī visumā cilvēki mani ātri iemīļoja, man nebija bieži gadījies piedzīvot to, ka par mani kāds raizētos. Vairāk pierasts, ka vecāki raizētos par saviem bērniem.

Vismaz tā man stāstīts.

Es jautri pasmaidīju.

– Man jāpilda uzticētais, mister Benks, un es esmu iecerējusi to paveikt. Braukšu uz Safolku ar vilcienu, kas atiet pulksten četros.

– Tādā gadījumā es došos jums līdzi, – viņš aši izlēma. – Viena pati jūs nevarat turp doties. Tas ir pārlieku bīstami.

– Es nebūšu viena pati, – es atteicu, juzdamās itin apmierināta. – Lēdija Amēlija raksta, ka viņas krustmeita Rebeka ir Londonā un brauks mājās ar to pašu vilcienu.

Mēs ceļosim kopā.

Uz to advokātam nekādas veiklas atbildes neatradās. Toties atradās nosacījums.

– Es jūs pavadīšu uz staciju un iesēdināšu vilcienā. Lai pārliecinātos, ka esat drošībā.

Es nošņaukājos. – Kā vēlaties. Dumiķis tāds.

Misis Vensa bija sakravājusi grozā pārtiku visam braucienam, taču atzīstos, ka lielāko daļu notiesāju karietē pa ceļam uz staciju. Misters Benkss visu ceļu strostēja mani, noskaitīdams pieļaujamo un nepieļaujamo darbību sarakstu, kas šķita stiepjamies dienām ilgi. Palaikam māju ar galvu, lielākoties atbilstošos brīžos.

Kamēr advokāts nokārtoja biļetes jautājumu, es rosījos gar avīžu kiosku un izmeklējos vienu otru romānu gaidāmajam ceļojumam. Iedomājieties manu pārsteigumu, kad tur uzskrēju virsū mis Olveizai, kura taisījās sēsties vilcienā un braukt pie mātes uz ciematu valsts ziemeļos. Žēlojamā radība izskaidroja, ka izdevēja baismīgo prasību dēļ bijusi spiesta palikt pa nakti Londonā. Tas brutālais tēviņš neieredzēja viņas jauno grāmatu – to lasīt esot tikpat aizraujoši, kā vērot tomātus augam, – un pieprasīja darbu gandrīz pilnībā pārstrādāt. Bet daudz vairāk dārgo mis Olveizu satrauca pagājušās nakts notikumi Belgrāvijā.

– Kad laikrakstā izlasīju par ielaušanos un sapratu, ka tas noticis tajā pašā namā, kurā esi apmetusies tu… – mis Olveizu pārņēma tādas emocijas, kādas spēj izrādīt vienīgi pārbiedēta vecmeita. – Mani sagrāba šausmas! Aivij, vai tev nekas nekaiš? Vai tu neesi savainota?

– Es biju drausmīgi savainota, mīļā, – es bravūrīgi atzinu. – Visa tā jezga bija aizraujoši bīstama. Vismaz divas reizes skatījos nāvei acīs. Vispirms mani svaidīja apkārt. Tad pārvērta pelnos. Pat nestāstīšu sīkāk, kādas mokas es pārcietu… Tāds stāstījums būtu pagalam nepiedienīgs, bet ticiet man uz vārda: no tādām sāpēm nodrebētu pat rūdīti pirāti.

– Ak, nabadzīte! – mis Olveiza iesaucās, pastumdama acenes augstāk uz deguna. – Es ceru, ka policija ir noķērusi neģēļus, kas tev nodarīja pāri.

Papurināju galvu.

– Tie vēl staigā brīvā vaļā, mīļā. Kazi, perina nākamo uzbrukumu.

– Debestiņ! – ieelsās mis Olveiza.

Šis likās piemērots brīdis uzsvērt, cik pārsteidzoši līdzīgi sīkie iebrucēji bijuši talārā ar kapuci tērptajam svešiniekam, kuru biju redzējusi uz kuģa sarunājamies ar mis Olveizu.

– Nudien pārdabiski, – es atzinu, samaksādama šiliņu par diviem romāniem.

– Cik ērmoti, – noteica mis Olveiza. Bet tad viņa savilka šausmīgi nopietnu seju. – Vai dieniņ, Aivij, tu taču nevari turēt aizdomās manu paziņu no kuģa? Volters beidzot nonācis tēva paspārnē un patlaban Bristolē gatavojas atkalredzēšanās brīdim ar savu dzimtu. Redzi nu, tas nevar būt viņš.

Tas bija pilnīgi loģiski. Es gan nebiju turējusi viņu aizdomās. Nu, īpaši ne. Vienīgi padomājiet paši – cik punduru kapucē cilvēks var sastapt divu dienu laikā?

– Protams, ja šaubies, tev noteikti jāziņo par Volteru varas iestādēm, – uzmanīgi mani vērodama, teica mis Olveiza. – Ja nu vienīgi… ja nu vienīgi tu jau to esi izdarījusi?

Es nomierināju sievieti, teikdama, ka neesmu. Tas viņu acīmredzami iepriecināja. Kāda lāga dvēselīte!

– Es par tevi, Aivij, baisi noraizējos, – viņa teica, iekārusi roku man elkonī, un mēs sākām iet. Balss pārgāja čukstos. – Tu vadā līdzi Pulksteņbriljantu. Gādā par tā drošību līdz Matildes Baterfīldas dzimšanas dienas viesībām. Tā ir nopietna atbildība tik jaunai meitenei. Kaut nu… Man tā gribētos doties tev līdz uz Safolku, lai tev nevajadzētu braukt pavisam vienai. – Mis Olveiza piepeši iepleta acis. – Ak, Aivij, man nule radās patiesi brīnišķīga doma. Ja nu es apmainītu biļeti un brauktu tev līdzi uz Baterfīldpārku? Vai tas nebūtu aizraujoši?

– Bet vai tā var, mīļā? – es diezgan stipri izbrīnījos. – Galu galā, jūsu māte taču esot ar vienu kāju kapā.

Mis Olveiza mazlietiņ samulsa. Bet tas ātri pārgāja.

– Jā, bez šaubām. Nabaga māmiņa!

Ieraudzīju no perona otras puses šurp nākam misteru Benksu un parādīju viņu mis Olveizai, gaužām vēlēdamās abus iepazīstināt. Diemžēl tieši tajā brīdī mis Olveiza attapās, ka jāpasteidzas, citādi nokavēs vilcienu.

Un tāpēc viņa aizgāja. Turklāt ļoti raitā solī.

Misters Benkss izrādīja milzīgu interesi par manu draudzeni. Uzdeva duci jautājumu. Lūkojās apkārt, gan šur, gan tur. Pēc tam pavadīja mani līdz vagonam (kā jau gaidāms, man bija biļete pirmajā klasē) un kavējās uz perona, līdz vilciens izbrauca no stacijas. Nabadziņš – izskatījās, ka viņš jebkurā brīdī paredz uzbrukumu. Es pamāju, bet viņš nepamāja pretī.