Читать книгу Tikai ne Aivija Pokita! - Keilebs Krisps - Страница 3

Es iestūmu atslēgu slēdzenē un pagriezu. Klusumu pārtrauca ass, dobjš krakšķis. Ko gan es kārbiņā ieraudzīšu? Nocirstu pirkstu, kuru vēl grezno zīmoggredzens? Vai acs ābolu, kas sastindzis, tā īpašniekam ņemot nelabu galu? Vai arī vēl pukstošu cilvēka sirdi?

– Skat! – iesaucās hercogiene, izņemdama pavisam parastu kaklarotu, kurā karājās pavisam parasts (vienīgi samērā liels) briljants.

Es biju satriekta. – Un viss? Vairāk nekā?

Vecā sieviete drūmi pasmaidīja. – Vai tev tas nešķiet iespaidīgi?

– Tā noteikti ir jauka kaklarota, – apsēzdamās uz gultas malas, es apliecināju. – Neapšaubāmi gaužām vērtīga.

– Cena tai nav pat nosakāma, – paskaidroja hercogiene. Vecā dāma kārīgi vērās uz rotaslietu. – Kaut arī šis akmentiņš man pieder neilgu laiku, būs skumji no tā šķirties. Lai kādas ciešanas man tas sagādājis!

Ciešanas? Vecā ragana nudien bija nojūgusies. Jā domā, ka pirms nāves tā gadās.

Hercogiene skaļi, sparīgi nopūtās.

– Tu šajā kaklarotā saredzi vienīgi glītu dārgakmeni. Taču Pulksteņbriljantam piemīt daudz kas vairāk. Tas sniedz gaistošu varu.

Es saraucu pieri. Varbūt pat nosprauslājos (taču darīju to smalkjūtīgi un glezni).

– Vai tu apšaubi manus vārdus? – jautāja hercogiene un tagad izskatījās diezgan iepriecināta. – Nevaru to tev pārmest. Taču fakts paliek fakts. Šim briljantam piemīt vairākas apburošas īpašības. Kaut vai spēja noteikt laiku.

Viņa pameta man kaklarotu, nošņākdama:

– Skaties!

Lai apmierinātu šo viegli uzbudināmo radību, es paklausīju. Prāvais briljants pēc apveida un izmēriem līdzinājās olai, vienīgi bija plakanāks. Virs tā elegantā sudraba ietvarā, kas savienoja ķēdīti ar dārgakmeni, bija iestrādāts sīciņš pulkstenis.

– Kā dienā, tā naktī, gan saullēktā, gan zvaigžņu gaismas mirdzumā pēc šīs kaklarotas var noregulēt savus sienas pulksteņus, – vēstīja hercogiene. – Kaut arī pulkstenī neatradīsi nekādu mehānismu un to nevar arī uzvilkt, tomēr tas darbojas jau gadsimtiem ilgi.

Es saraucu uzacis. – Bet kā?

– Pulksteni darbina dārgakmens, – ar dedzīgu sajūsmu paskaidroja hercogiene. – Lai kur tu pasaulē atrastos, pulkstenis pats, it kā neredzamas rokas vadīts, noskaņosies uz pareizo laiku līdz pat sekundei.

Nekad nebiju dzirdējusi par briljantu, kas būtu spējīgs uz tādiem brīnumiem. Taču es ij negrasījos zaudēt prātu muļķīga pulksteņa dēļ. Dārgakmens, kas atradās zem tā, dzirkstīja un iekvēlojās hercogienes tumšās guļamistabas sveču gaismā, un droši vien tādēļ es to uzreiz nepamanīju. Šo otru dārgakmens īpatnību.

Briljanta pašā vidū mutuļoja un trīsuļoja pelēka migliņa. Tad pēkšņi tā pašķīrās, un es ieraudzīju ainu – Parīzes debesīs lēca saule, liedama pāri jumtiem medainas gaismas ņirbošo mirdzumu. Šķita, ka dārgakmenī ieslēgta visa pilsēta. Apbrīnojami, jādomā. Apbrīnojami, taču tā dēļ zaudēt galvu nudien nav jēgas!

– Bet tas vēl nav viss! – hercogiene dedzīgi turpināja. – Akmens pats pēc savas iegribas tā īpašniekam var dāvāt ieskatu ne tikai viņa, bet arī citu cilvēku pagātnē, tagadnē vai nākotnē. Šīs ainas var sagādāt daudz prieka. – Viņas acis samācās. – Un arī šausmas.

Tas gan bija interesanti. Es, protams, tam neticēju. Tomēr doma šķita brīnišķīga.

– Vai dārgakmens spēj vēl ko? – es apjautājos.

Hercogiene aizvēra acis. – Nekā tāda, kas skartu tevi, bērns.

Es cītīgi pētīju dārgakmeni un sāku manīt izdevību. Vecā sieviete mira. Viņa bija likusi ataicināt mani. Parādīja šo dārgo kaklarotu. Uzticēja man atslēgu. Bija tikai viens iespējams skaidrojums.

– Ak jūs, dārgā, jaukā, slimā, vecā pļāpa! – es iesaucos, mezdamās viņai klāt. – Jūs atdodat man Pulksteņbriljantu! Jūs vēlaties, lai šis mistiskais dārgums tiek mantots no paaudzes paaudzē. Lai jums svētība, mīļā!

Visu istabu pāršalca viņas vārie, sausie smiekli.

– Neesi tāda zoss! Taisnība ir pieļāvumā, ka gribu tev uzticēt darbiņu saistībā ar dārgakmeni. Taču tu būsi vienīgi kurjere un nekas cits.

– Ak tā! – es nokremšļojos un pieslējos kājās. – Skaidra lieta, es patiesībā nedomāju, ka…

– Tavs uzdevums ir vienkāršs, – Trinitijas hercogiene mani pārtrauca. – Es minēju Baterfīldus. Es vēlos, lai tu aizved Pulksteņbriljantu uz viņu Safolkas īpašumu. To sauc par Baterfīldpārku un atrast būs gana viegli. Tu pasniegsi kaklarotu kā dāvanu no manis.

– Dāvanu? – es atkārtoju.

Hercogiene pamāja. – Matildei Baterfīldai. Viņai drīz paliks divpadsmit gadu. Tev jāuzdāvina dārgakmens viņai dzimšanas dienā. Meitenei par godu tiks rīkota balle. Pasniedz dāvanu visu viesu acu priekšā. Bet ne mirkli agrāk. Vai skaidrs? Es vēlos, lai tam par liecinieku kļūst visa grāfiste. Vai domā, ka tev šāds uzdevums ir pa spēkam?

Es paraustīju plecus. – Esmu pārliecināta, ka spēšu nogādāt vecu, muļķīgu briljantu Baterfīldpārkā.

– Es vēl neesmu pabeigusi! – hercogiene noskaldīja. – Ja piekritīsi izpildīt šo rīkojumu, tev jāsaprot, ka šāda uzdevuma izpilde nav iedomājama bez nosacījumiem. Stingriem nosacījumiem, kurus nedrīkst pārkāpt. – Vecā sieviete paslēja tuklo pirkstu un paaicināja mani tuvāk. – Tu nedrīksti kārt šo rotaslietu kaklā. Ne reizi. Neviens ne uz mirkli nedrīkst redzēt to pirms balles. Un neviens nekādā gadījumā nedrīkst valkāt šo briljanta kaklarotu, vienīgi Matilde Baterfīlda. Vai tev ir skaidrs?

Godīgi sakot, es jutos aizskarta. Vai šī pustrakā resnule patiesi iedomājās, ka esmu kaut kāda bezprincipu ielas palaidne, kas, palikusi viena, ar skubu kārs kaklā viņas dārgo briljanta rotaslietu? Ir nu gan bezkauņa!

– Tev jānogādā dārgakmens Matildei, lai tur vai kas! – vecā sieva nošņāca kā klaburčūska. – Vai tu to saproti, bērns?

– Jā, jā, es visu labi saprotu. Neapvainojieties, mīļā, bet visa šī padarīšana jūs ir pārlieku uzbudinājusi. Tas noteikti nenāk par labu jūsu veselībai. Ņemot vērā, ka stāvat uz nāves sliekšņa un tā tālāk.

– Par manu veselību nebēdā, – atcirta Trinitijas hercogiene. Viņa īsi ievilka elpu. – Šopēcpusdien uz Angliju dodas kuģis. Tu būsi uz tā klāja.

– Jauks priekšlikums, – es bildu, stāvēdama pie loga un vērdamās rīta saulē, – taču man nav ne drusciņas naudas. Ja meitene nevar atļauties biļeti, viņai jūras brauciens iet secen.

– Blēņas un pasakas! – hercogiene atmeta ar roku. – Es samaksāšu par tavu braucienu uz Angliju un piesviedīšu vēl klāt.

Viņa pameta ar galvu uz loga pusi, kur atradās galdiņš.

– Tur tu atradīsi visu, kas tev nepieciešams.

– Hercogienes kundze, – es nevērīgi ieteicos, atkal nosēzdamās uz gultas malas, – cik lielu summu īsti jūs domājat, sakot “piesviedīšu vēl klāt”? Es jautāju tikai tālab, ka mani iekrājumi patlaban ir visai niecīgi.

– Piecsimt mārciņas, – hercogiene apsolīja. – Piecdesmit tagad. Pārējo nākamajā dienā pēc dzimšanas dienas viesībām saņemsi no mana advokāta Horeišio Benksa. – Sieviete satvēra mani aiz rokas, un viņas plauksta šķita pārsteidzoši auksta. – Vai tu, Aivij, uzņemsies šo uzdevumu? Vai apzvēri, ka izpildīsi to? Vai tu dosi man savu svinīgo godavārdu?

– Jā, es dodu vārdu, – paziņoju, lūkodamās sērīgu seju kā apbedītāja. – Neviens ij acīs neredzēs šo dārgakmeni pirms dzimšanas dienas viesībām, un es pati savām rokām uzkāršu Pulksteņbriljantu mis Matildei kaklā.

– Un tu pati to nenēsāsi, lai cik liela kārdinājuma vilināta? – viņa bargi taujāja.

– Nemūžam! – es apsolīju. Manā neiedomājami glītajā pierītē iezagās grumba. – Atvainojiet, mīļā, par tādu jautājumu. Tā kā man piemīt Skotijas vientuļajiem alu iemītniekiem parastais iedzimtais instinkts, ikdienišķos apstākļos es nemēdzu bāzt degunu, kur nevajag. Tomēr šoreiz pavaicāšu, kāda ir jūsu saistība ar Baterfīldiem?

Hercogiene klusi iestenējās un samirkšķināja acis.

– Matildes vecmāmiņa lēdija Elizabete ir mana sena draudzene. Mēs kopā uzaugām. Ar kaunu jāatzīst, ka pirms daudziem gadiem sanaidojāmies kāda jauna džentlmeņa dēļ. Tolaik tas likās trakoti svarīgi, taču nu šķiet diezgan dumji. Var apgalvot, ka, pasniedzot šo kaklarotu, es piedāvāju miera izlīgumu. Kārbiņā ir arī vēstule lēdijai Elizabetei – kad ieradīsies namā, uzreiz pasniedz to viņai.

– Tā ir baismīgi dāsna dāvana, mīļā, – es teicu ar tikko manāmu skaudības pieskaņu balsī.

– Lēdija Elizabete dievina Matildi, un visas viņas cerības un vēlmes grozās ap šo bērnu vien. Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti mani, nāvei tuvojoties, mierina apziņa, ka varu pasniegt meitenei šo dāvanu. – Vecā sieviete norādīja uz kārbiņu. – Nu gan laiks ieslēgt kaklarotu kārbiņā.

Es jau dzīros atdot dārgakmeni hercogienei, bet tad tas ievizējās man rokā. Vispirms tikko manāmi. Pēc tam aizvien spēcīgāk. Maiga, ņirboša sudrabota gaisma, kas apspīdēja ikvienu guļamistabas stūri.

– Sākas! – iešņācās hercogiene, pūlēdamās pasliet galvu no spilvena. – Stāsti, bērns, ko tu redzi!

Sākumā es neko neredzēju – gaisma zaigoja pārāk spoži. Pēc tam tā kļuva bālāka un, tāpat kā pirmīt, akmenī virpuļoja un mutuļoja pelēka migliņa, kas drīz pašķīrās. Es uzmanīgi vēroju. Kad migla izklīda, ieraudzīju platu gaiteni. Tas bija garš, slikti apgaismots, tā sienas bija iztapsētas ar tumšiem koka paneļiem un grīdu sedza sarkans paklājs. Acu priekšā parādījās durvis un tām līdzās uz ratiņiem atradās sudraba paplāte. Es uzreiz pazinu durvis – tās veda uz viesnīcas numuru, kurā es patlaban sēdēju.

Jau grasījos pastāstīt hercogienei redzēto, bet tad tas notika. Kaut kas sakustējās. Nē, sakustējās dzīva būtne. No ēnām iznira kāds stāvs un apstājās pie hercogienes viesnīcas numura durvīm. Kaut arī seja bija tīta tumsā, es noskārtu, ka tā ir sieviete. Pelēkā kleitā. Rokās tai bija tumši cimdi. Būtne nometās uz ceļiem pie durvīm. Un piespieda vaigu pie atslēgas cauruma. Viņa lūrēja!

– Kas atgadījies, bērns? – hercogiene asi un nepacietīgi uzsauca. – Ko tu redzi?

Es nometu dārgakmeni un izskrēju no guļamistabas. Šaudamās, cik vien ātri kājas nesa – un tas ir biedējoši zibenīgi –, es izbrāzos cauri viesistabai un atrāvu vaļā durvis. Sirdij krūtīs spēcīgi dauzoties, es gatavojos tikties aci pret aci ar spiedzi (jo man piemīt augsti stāvoša ģenerāļa iedzimtais instinkts). Taču gaitenis bija tukšs. Sudraba paplāte atradās vēl tur. Aizkostā bekona šķēle arī. Taču no zaglīgās sievietes ne miņas. Satriecoša vilšanās.

Kad atgriezos hercogienes guļamistabā, vīzijas Pulksteņbriljantā bija izgaisušas. Kaklarota izskatījās pavisam parasta. Es izstāstīju hercogienei par redzēto.

Vecā, uzblīdusī grezele nodrebēja, un viņas acu skatiens šaudījās apkārt istabai.

– Spiedze! – viņa klusi elsa. – Mani taču brīdināja… Bet es neticēju.

– Par ko brīdināja? – es ieprasījos.

– Pulksteņbriljantam ir lieli apbrīnotāji… un arī ienaidnieki. Viņi dzen pēdas dārgakmenim jau kopš brīža, kad to atrada Budatas mežonīgajos džungļos. Es jau tiku brīdināta, ka pirms nāves man raudzīs to atņemt, bet tam neticēju. Māņticīga izrunāšanas, tā es spriedu. – Sieviete cieši uzlūkoja mani. – Var gadīties, ka tev kāds sagrib atņemt dārgakmeni pa ceļam uz Baterfīldpārku. Tieši tālab tu esi ideāli piemērota kaklarotas nogādāšanai. Kurš gan galu galā iedomāsies, ka to nes pieticīga kalponīte, bārenīte, kurai visā plašajā pasaulē nav neviena tuvinieka.

Tas izklausījās nedaudz aizskaroši. Bet tad es atcerējos piesolītās piecsimt mārciņas un vēlme iekraut hercogienei pa galvu ar spilvenu pagaisa.

– Iespējams, tā bija vienīgi ziņkārīga istabene, – es centos palīdzēt. – Varbūt arī vīzija maldināja.

Vecene papurināja galvu un ierunājās. Balss viņai trīsēja.

– Bērns, šis dārgakmens nerāda izdomu, tikai faktus. To, kas bija, to, kas ir, un to, kas būs. – Tomēr bailes viņas acīs pamazām izplēnēja. – Kas zina, varbūt tev taisnība un tā patiešām bija istabene, kas lūrēja pa atslēgas caurumu. Viņas mūždien slepeni lūr manā numurā, cerēdamas ieraudzīt, ka esmu nolikusi karoti un manus dārgakmeņus var droši nozagt.

Es pavēros kaklarotā, un uz acumirkli mani pārņēma kaut kas līdzīgs ilgām. Trakota vēlme atkal ielūkoties tās sirdī un redzēt, ko tā varētu atklāt. Taču es nepaguvu, jo hercogiene izrāva rotu man no rokām, ievietoja samta kārbiņā un aizcirta vāku.

– Kur gan jūs ķērāt tādu briljantu? – es apvaicājos.

Viņa sastinga. Aplaizīja lūpas. Un atbildēja: – No paziņas.

– Varbūt vēlaties uzrakstīt Matildei zīmīti vai kartīti? – es ierosināju.

– Atdod viņai ballē kaklarotu, – aristokrāte nokrāca. Katrs elpas vilciens sievietei padevās ar piepūli. – Pasaki, ka to ar laipniem sveicieniem sūta Vinifreda Ferisa.

Viņas vecmāmiņa sapratīs. Ieslēdz to!

Es izņēmu no kabatas atslēgu un paklausīju rīkojumam. Hercogiene pasniedza man kārbiņu.

– Ieliec to savā somā. Ne uz brīdi no tās nešķiries, līdz nonāksi Baterfīldpārkā. Mans advokāts misters Benkss sagaidīs tevi Londonas dokos un pavadīs tevi. – Viņa pārlūkoja mani no galvas līdz kājām. – Tādā izskatā uz kuģa tu kāpt nevari. Skapī ir tev piemērota kleita. Dučiem citu gaidīs tevi Britannia kajītē.

Priekā sasitu plaukstas. – Hercogiene, jūs esat galīgi traka, tomēr brīnišķīga!

Vecā sieviete iespurcās, taču šķita iepriecināta.

Kleita bija jauka – šūta no vienkārša balta muslīna, izrotāta ar gaiši zilu lenti –, un es tajā izskatījos pievilcīga. Nemaz nelīdzinājos kalponei. Drīzāk princesei. Vai, mazākais, pastmeistara meitai.

Kad kārbiņa bija rūpīgi ievietota manā audekla somā un aploksne ar biļeti un piecdesmit mārciņām atradās manā kabatā, Trinitijas hercogiene acīmredzami zaudēja interesi par mani. Viņa aizvēra acis. Es nospriedu, ka viņa ieslīgusi miegā.

– Ardievu, hercogiene, – es nočukstēju, vērodama, kā tuklie vaigi ar katru mokošo elpas vilcienu piepūšas un seju sedz nāves maska. – Lai jums jauks šis gaidāmais ceļojums! Esmu pārliecināta, ka tas jums sagādās daudz iespaidu.

Aizvērdama viesnīcas numura durvis, es dzirdēju trauslo, drūmo balsi vēl beidzamo reizi.

– Ardievu, bērns, – viņa klusi atsveicinājās. – Un paldies!

Devos prom no viesnīcas un cerēju, ka nejaukais pārvaldnieks pamanīs mani iekāpjam privātajā karietē, ko vilka divi zirgi. Taču no viņa nebija ne vēsts. Kariete mani aizveda uz Havras pilsētu, un drīz es attapos ieplūstam lielā pasažieru vilnī, kas trokšņodams vēlās uz Britannia pusi. Smalks kuģis, un es ar iepriecinājumu konstatēju, ka hercogiene man sagādājusi kajīti pirmajā klasē.

Tā kā uz kuģa vēl nebija ļauts kāpt, es apsēdos pirmās klases uzgaidāmajā telpā. Te nudien aristokrātu bija kā biezs – džentlmeņi frakās un cilindros un lēdijas, kas tvīksmīgi dižojās kažokādās, cepurēs ar spalvām un dārgakmeņiem.

Es nupat biju pārliecinājusies, ka Pulksteņbriljants ir savā vietā (pēcāk attapu, ka ielūkojos somā vai ik pēc piecām minūtēm), kad man līdzās apsēdās neliela auguma vīriņš baltā uzvalkā. Rādījās tāds dīvainis, jo satraucoši bieži murmulēja zem deguna. Par to, kā Parīze pilnīgi un galīgi ejot postā.

– Kauns! – viņš izsaucās, nevienu tieši neuzrunādams. – Atminu laikus, kad tajā pilsētā varēja pārlaist nakti pie atvērta loga. Un neaizslēgtām durvīm. Bet tagad šitā iznācis! Kauns un negods, tā ir gan.

– Tā ir? – es nenovaldījos un pārjautāju. Sirdī jūtu vājību pret trakajiem.

– Nudien, ir gan, – viņš atteica, pakratījis galvu. – Esiet pateicīga, mazā jaunkundze, ka ar ģimeni esat izkļuvusi no Parīzes.

– Es ceļoju viena pati, – lepni paskaidroju.

– Meitēns jūsu vecumā? Kāds neprāts! – vīriņš rauca pieri. – Bet galvenais, ka jūs braucat prom. Cik šausmīgi! Un vēl tik smalkā viesnīcā kā Grand!

Pēkšņi man radās liela interese par šiem murgainajiem vārdu plūdiem.

– Es vēl nesen tur mitinājos, – es sacīju. – Ko jūs teicāt par Grand viesnīcu?

– Tieši tur tas atgadījies! Briesmu lietas!

– Mitējieties gvelzt, mazprātiņ! – es asi uzsaucu. – Stāstiet, kas tur notika.

– Slepkavība! Lūk, kas! Šorīt tur uzgāja līķi, – vīriņš paskaidroja. – Istabene atrada to sievieti pavisam aukstu. Ar dunci sirdī.

Manī šķita mostamies baiļu čūska, kas līda augšup, uz sirds pusi. Tā locījās un slīdēja. Vīdamās aizvien augstāk. Žņaugdama ciešāk. Nebūtu viegli ietērpt vārdos to, ko jutu. Varu pasacīt vienīgi to, ka dziļi sirdī es zināju, pirms pajautāju.

– Kas viņa ir? – es vārgi nočukstēju. – Ko noslepkavoja? – Jūs tikpat neesat par viņu dzirdējusi, – vīrietis attrauca. – Viena tāda večiņa.

– Kas? – es atkārtoju vēl steidzīgāk.

Vīrietis skumji pasmaidīja. – Nu, labi, pateikšu. Tā bija Trinitijas hercogiene.

Mana sirds sāka sisties straujāk.

– Reiz viņa bija dižena lēdija, – sarunbiedrs klusi atzina. – Es viņu pazinu, – bildu. – Tas ir, es gribēju teikt…

es zinu šo vārdu.

– Nebēdājiet tā, mazo jaunkundz, – vīriņš uzsauca. – Nenokaujieties ar domām par slepkavībām un ļaundarībām. Tās atstājiet pieaugušajiem, vai dzirdat?

Viņam, bez šaubām, bija taisnība. Es biju lēdijas jaunākā istabene. Ģeniāla un daiļa. Tomēr vēl tikai bērns. Ko gan es zināju par slepkavībām un ļaundarībām? Par dunčiem, kas iegremdēti sirdīs? Neko. Tā lūk! Vismaz līdz šim. Vismaz līdz šim brīdim.

– Apsoliet man, ka nelauzīsiet galvu par šo baismīgo lietu. – Vīriņš paplikšķināja man pa roku, un viņa acīs ielija tēvišķas rūpes. – Vai apsolāt, mazo jaunkundz?

No visas sirds centos pasmaidīt, taču smaids kā nerādījās, tā nerādījās uz lūpām.

– Es apsolu.