Читать книгу Tikai ne Aivija Pokita! - Keilebs Krisps - Страница 5

Londona bija tāda pati kā pirms manas aizbraukšanas. Drūma. Netīra. Nožēlojama. Tomēr manas domas kavējās citur. Kāpēc gan mis Olveiza bija iekāpusi karietē kopā ar to mazo, ērmīgo mūku? Mazu, ērmīgu mūku, kurš, pēc mis Olveizas teiktā, man rādījies halucinācijās jūras slimības dēļ! Pagalam nesaprotami! Vai tad sieviete neapgalvoja, ka viņu piestātnē sagaidīšot izdevējs? Es nostājos otrpus terminālim, noliku zemē audekla somu un gaidīju Trinitijas hercogienes advokātu. Prātā šaudījās vesels domu ciklons. Tas kapucē ģērbtais punduris, piedraudēdams ar nazi, būs piespiedis mis Olveizu iekāpt karietē. Jā, gluži pareizi! Nē, tomēr ne. Mis Olveiza iekāpa karietē pēc šī dīvainā sīkuļa.

– Tu, Aivij, esi apveltīta ar spīdošu prātu, – es sev skaļi teicu. – Domā!

Uz acumirkli prātā ienāca Pulksteņbriljants. Savādi gan! Starp dārgakmeni un mis Olveizu nebija nekādas saistības. Es instinktīvi piešāvu roku pie tumši zilās kleitas kabatas. Sataustīju vērtīgo dārgakmeni. Tas vēl tur bija. Droši iešūts. Cik muļķīgi es uzvedos! Jā, mis Olveiza bija izrādījusi interesi par hercogienes vienreizējo briljantu. Bet tikai tālab, ka es par to biju izstāstījusi. Un beigu beigās viņa nemaz nebija vēlējusies to apskatīt.

Es piepūlēju smadzenes vēl spēcīgāk. Pietika vien ar mirkli. Nu, varbūt diviem. Likdama lietā savu iedzimto instinktu (kas varētu mēroties ar Skotlendjarda detektīva spējām), es zibenīgi atrisināju šo mīklu ar mis Olveizu un kapucē tērpto svešinieku. Melnā kariete patiešām piederēja mis Olveizas izdevējam. Un viņas noslēpumainais ceļojuma biedrs bija izdevēja sen pazudušais dēls. Es esmu pārliecināta, ka jaunais cilvēks bija žēlojams – baismīgi īsa auguma, mokoši stulbs jauneklis, ar seju kā šimpanzei. Pēc skandāla viņš ticis izraidīts no Anglijas un bijis spiests apmesties Francijā pie brutāli dzīvnieciska tēvoča. Izmisīgi ilgodamies pēc ģimenes, bet baiļodamies atraidījuma, nabadziņš izzagās no mājas un slepus uzlavījās uz kuģa. Labsirdīgā mis Olveiza sadraudzējās ar šo “zaķi” un izdibināja viņa traģisko dzīvesstāstu. Priecādamās nākt talkā, viņa noorganizēja šo atkalredzēšanos kuģa piestātnē, par kuras liecinieci es nule kļuvu. Tēvs un dēls, vēl nesen okeāna šķirti, nu atkal bija kopā. Pilnīgi loģisks skaidrojums!

Aivijai Pokitai nekas nepaslīd garām nepamanīts.

Bija vēls rīts. Lielākā daļa pasažieru bija atstājuši piestātni, bet es vēl arvien gaidīju ierodamies Trinitijas hercogienes advokātu. Tas nudien tracināja! Piedzīvojuma turpinājuma alkās es ar rikšu aizbraucu uz pilsētu, jo bija nolēmusi pārlaist nakti pienācīgi dārgā viesnīcā. No ceļojuma man bija atlikušas desmit mārciņas. Tā kā bija paredzēts drīz nogādāt Pulksteņbriljantu Matildei Baterfīldai un saņemt lauvas tiesu atlīdzības, es spriedu, ka visādā ziņā varu atļauties maķenīt greznības.

Diemžēl viesnīcā saskāros ar grūtībām. The Grosvenor gan bija pienācīgi grandioza iestāde, taču acīmredzot divpadsmit gadus vecām meitenēm vienām pašām nav ļauts apmeties luksusa numurā. Absurds! Es paziņoju viesnīcas pārvaldniekam (kuram bija zobi kā valzirgam), ka esmu ieradusies Londonā, lai tiktos ar saviem aizmāršīgajiem vecākiem, sevī iegrimušiem matemātiķiem, kuri palīdz britu valsts iestādēm atšifrēt krievu telegrammu, kas bijusi ieslēpta cirka ziloņa kreisās kājas pakavā. Ārkārtīgi slepens pasākums. Uz kārts likts tūkstošiem dzīvību un tādā garā. Pārvaldnieks man nenoticēja, un es jau dzīros paust, ko par viņu domāju, kad…

– Mis Pokita?

Es pagriezos un ieraudzīju savā priekšā stāvam slaidu vīrieti. Sirmiem matiem. Bargām acīm. Garu seju. Tumšā uzvalkā. Cilindru galvā. Vīrietis pārlaida man vēsu skatienu.

– Mis Pokita? – viņš atkārtoja.

Es apstiprinādama pamāju. – Kas esat jūs?

– Tas var pagaidīt, – viņš stingri atteica. – Nāciet. Iesim pastaigāties.

Man gan nav paraduma doties pastaigās ar nepazīstamiem vīriešiem. Taču apbrīnojamā kārtā radās sajūta, ka man nav izvēles. Nebildis vairs ne vārda, Cilindrs izgāja no viesnīcas, un es kā lemings viņam sekoju. Cik neparasti!

Mēs devāmies uz Sentdžeimspārku un apsēdāmies zem kļavas. Vīrietis atzinās, ka esot Horeišio Benkss, Trinitijas hercogienes advokāts. Viņš esot aizkavējies birojā, tālab, ieradies piestātnē, atklājis, ka esmu jau devusies prom. Misters Benkss gan atteicās apgaismot mani, kā bija sadzinis man pēdas, un tas palika noslēpumā tīts. Turpretim citos jautājumos viņam bija daudz sakāma. – Pastāstiet par ceļojumu, – viņš lika, vērdamies manī ar caururbjošo zaļo acu skatienu. – Vai atgadījās kas savāds? Neikdienišķs?

– Nē, nekas. Es visu laiku piesargājos.

– Vai kāds vēlējās ar jums sadraudzēties? – viņš vaicāja.

– Simtiem cilvēku to gribēja, mīlīt. Tādām istabenēm kā man ir lemts piesaistīt draugus strīpām vien.

Horeišio Benkss nokremšļojās.

– Vai kāds izrādīja interesi par Pulksteņbriljantu? Vai kāds zināja, ka jūs to vedat līdzi?

– Mister Benks, vai es izskatos pēc tādas meitenes, kas ietu svešiem cilvēkiem kladzināt par Pulksteņbriljantu?

Es gan varēju izstāstīt par mis Olveizu – bet kāda jēga? Parasta rakstniece bez graša kabatā. Nevainīga vecmeita, kuru es biju pilnībā apbūrusi. Patīkama būtne, taču bez mazākās sajēgas par notiekošo.

Advokāts pietrūkās no soliņa un ņēmās staigāt šurp un turp. Viņš spieda pirkstu pie lūpām un vienā laidā rauca pieri. Pēc neilga brīža viņš apstājās un pagriezās pret mani.

– Vai jūs jau esat dzirdējusi par Trinitijas hercogienes slepkavību?

– Jā, esmu. Šausmīgi skumji. Baismīgi traģiski. Nevaru iedomāties, kurš būtu spējīgs uz ko tādu.

– Es gan varu, – jurists drūmi atteica. – Mis Pokita, vai hercogienes viesnīcas numurā Parīzē jūs ievērojāt ko aizdomīgu? Jebko?

– Neko, mīlīt. – Neredzēju nekādu vajadzību stāstīt misteram Benksam par vīziju, kurā noslēpumaina sieviete vērās istabā pa atslēgas caurumu. Tas neko nepierādīja. Piedevām man bija aizdomas, ka advokāts mīļuprāt būtu gatavs atbrīvot mani no briljanta. Taču, ja nav briljanta, es neiegūstu piecsimt mārciņu.

– Ko hercogiene jums izstāstīja par dārgakmeni? – jautāja advokāts.

– Tikai to, ka tas esot rets un vērtīgs, un viņas pirmsnāves vēlēšanās bija, lai es to uzdāvinu mis Baterfīldai dzimšanas dienā un pasniedzu tieši viesību laikā.

– Tas man nepatīk, – vīrietis noburkšķēja. – Hercogiene atteicās pastāstīt, kā viņa tikusi pie šī noslēpumainā briljanta. Zinu vienīgi to, ka tas viņai izmaksāja krietnu tiesu viņas bagātības. Kad jūs dodaties ceļā uz Safolku?

– Rīt no rīta, – es atbildēju, savilkdama ciešāk bizes lenti (šķita, ka tam ir piemērots brīdis).

– Ļoti labi, – advokāts bilda. – Šeit slēpjas vēl lielāks noslēpums, mis Pokita, un es esmu apņēmies to izdibināt. Vēl arvien netieku gudrs, kālab hercogiene vēlētos atdāvināt šo neizsakāmi vērtīgo dārgakmeni Matildei Baterfīldai, meičai, kuru nekad mūžā nav redzējusi.

– Te gan nekādas dižās mīklas nav, mīlīt, – es lietišķi paziņoju. – Hercogiene pirms vairākiem desmitiem gadu bija sagājusi ragos ar Matildes vecmāmiņu. Šī kaklarota ir miera izlīguma piedāvājums. Veciem ļaudīm stipri patīk tādas dīvainības.

– Mis Pokita, domāju, ka hercogienes slepkavība un Pulksteņbriljants ir cieši saistīti. Tāpat es uzskatu, ka jums no Parīzes sekoja.

Nabadziņš. Cik satriecoši melodramatiski! Nodomāju, ka viņš noteikti dievina teātri.

– Mister Benks, attopieties! Ja kāds būtu man sekojis uz kuģa, tad man jau visādā ziņā būtu uzbrukts.

Horeišio Benkss uz brīdi apstulba. Man tas šķita visai aizraujoši.

– Te jāredz visa kopaina, – viņš beidzot bilda. – Un man tas pagaidām neizdodas.

– Toties man izdodas, – es paziņoju. – Rīt no rīta es došos turp, dažas dienas uzkavēšos Baterfīldpārkā un viesību laikā pasniegšu kaklarotu Matildei. Pēc tam jūs izmaksāsiet man naudu, un visa šī jezga būs galā. Vai piekrītat?

Viņš nepiekrita.

– Hercogienei Belgrāvijā ir savs pilsētas nams. Es panācu, lai saimniecības vadītāja atvēl dažas istabas jums. – Vīrietis pasniedza man vizītkarti. – Uz tās ir rakstīta adrese. Savāciet mantiņas un esiet pie mājas ap trijiem. Es jūs tur sagaidīšu.

Es protestēju. Piespēru ar kāju. Izkāru mēli. Nekāda labuma! Tas nudien varēja padarīt traku!

– Mis Pokita, ja gribat saņemt naudu, dariet, kā lieku, – advokāts piekodināja. – Man vēl pilsētā ir svarīga tikšanās, citādi es dotos turp kopā ar jums. Ne ar vienu nesarunājieties. Nevienai dzīvai dvēselei neatklājiet, kur jums paredzēts apmesties. Vai esam sapratušies?

– Pilnībā, – es atbildēju, cik vien īgni spēju (un tas bija apbrīnojami īgni).

Tad šis nešpetnais vīrietis apcirtās uz papēža un aizdevās prom pat neatvadījies. Bet te piepeši viņš apstājās un paraudzījās atpakaļ.

– Es biju Trinitijas hercogienes advokāts veselus četrdesmit gadus un visu šo laiku neesmu pieredzējis, ka viņa uzticētos kaut vienam cilvēkam, – vīrietis noteica, samiedza acis un pievērsa man ciešu skatienu. – Kādēļ viņa izraudzījās tieši jūs, lai nogādātu Pulksteņbriljantu? Kādēļ tieši jūs, mis Pokita?

Es sirsnīgi pasmaidīju.

– Ak, biju domājusi, ka zināt, mīlīt: otras tādas kā es pasaulē nav.

Iespējams, uz mistera Benksa lūpām pavīdēja smaids. Pazibēja tikai uz acumirkli. Tad viņš atsveicinādamies ar pirkstu galiem pieskārās cepurei un aizsoļoja.

Ceļš uz Belgrāviju pagāja bez jebkādiem piedzīvojumiem. Izņemot vienu. Es uzskrēju virsū mis Olveizai. Tas, bez šaubām, gadījās nejauši. Viņa pastaigājās parkā tieši tajā brīdī, kad es devos prom. Nabaga radība tā nopriecājās, mani sastopot. Vairākkārt mani apkampa. Es painteresējos, kāpēc viņa vēl atrodas Londonā. Mis Olveiza paskaidroja, ka izdevējs palūdzis uzkavēties, lai apspriestu jauno grāmatu – to par mītiem un leģendām. Tā laikam sanākusi satriecoši garlaicīga. Tai būtu jābūt krāsainākai, saistošākai. Mis Olveiza šķita rūgti vīlusies. Viņa gari un plaši klāstīja par izmaiņām, kādas nodomājusi ieviest. Bet es viņu apturēju. Jo man bija jautājumi.

– Mis Olveiza, – es nopietni sacīju. – Es redzēju jūs atstājam kuģi. Jūs iekāpāt karietē kopā ar mazo vīriņu kapucē, ko redzēju uz kuģa. To, kuru, pēc jūsu teiktā, esmu iztēlojusies. Ko tas nozīmē, mīļā?

Nabaga mis Olveiza izskatījās diezgan apjukusi. Viņa pavēra muti. Aši samirkšķināja acis. Un sakārtoja brilles.

– Jā, Aivij, tas ir ļoti labs jautājums. – Sieviete cieši palūkojās manī. – Tavai uzmanībai nekas nepaslīd garām, vai ne? Saki, tavuprāt, kāpēc es biju kopā ar to mazo vīriņu?

Cik gudra sieviete! Viņa zināja, ka man pa rokai allaž ir papilnam pārsteidzošu atklāsmju. Es izklāstīju savu teoriju. Par izdevēju kā tēvu un talārā tērpto punduri kā sen zudušo dēlu. Par to, kā pēc skandāla nabadziņu izraidīja uz Franciju. Par to, cik palīdzīgu roku sniedza mis Olveiza, lai tēvs un dēls atkal redzētos.

Draudzene vien pārsteigta noelsās.

– Aivija Pokita, tu esi brīnums! – viņa iesaucās. – Katrs tavs vārds ir patiess. Kā tev izdevās to secināt?

Turpmākās dažas minūtes es samulsušajai rakstniecei skaidroju savu spīdošo domu gājienu.

– Kur tu Londonā domā iekārtoties? – nevērīgi apvaicājās mis Olveiza. – Vēl uz kuģa tu īsti nezināji, kurā no daudzajiem vecmāmiņas īpašumiem tu apmetīsies. Tagad tas noteikti ir izlemts, vai ne?

– Jā gan, pilnīgi un galīgi izlemts, – es atbildēju, aizbīdīdama aiz auss matu sprogu. – Vecmāmiņai pieder smalks nams Belgrāvijā. Es apmetīšos tur.

– Cik kolosāli! – mis Olveiza pieliecās tuvāk. – Kur tieši? Es vaicāju tikai tādēļ, ka pēc tikšanās ar izdevēju dodos prom no Londonas un gribētu uzrakstīt tev vēstuli, kamēr vēl uzturies pilsētā.

Mistera Benksa brīdinājums – “Nevienai dzīvai dvēselei neatklājiet, kur jums paredzēts apmesties” – bez šaubām, bija man palicis prātā. Bet uz dārgo mis Olveizu tas diez vai attiecās. Turklāt hercogienes Londonas nams neapšaubāmi būs ārkārtīgi iespaidīgs. Tieši tādā Pokitu vecmāmiņa mitinātos. Es nosaucu mis Olveizai adresi. Viņa to diezgan drudžaini pierakstīja piezīmju grāmatiņā. Aizvēra piezīmju grāmatiņu. Atvēra to vēlreiz. Nolasīja adresi skaļi, it kā lai pārliecinātos, ka tā pierakstīta pareizi. No jauna iztaujāja mani par manām iecerēm. Vai patiešām esmu nodomājusi palikt pa nakti šajā Belgrāvijas mājā?

Nabaga mis Olveiza. Mani aizkustināja tas, ka izraisu viņā tādu aizgrābtību. Taču mani urdīja vēlme doties tālāk. Apskāvušās mēs šķīrāmies. Mis Olveiza solījās jau šajā pašā vakarā rakstīt man, un es apsolīju izlasīt viņas vēstules, kad atradīšu brīvu brīdi.

Es nonācu pie hercogienes pilsētas nama Belgrāvijā īsi pirms trijiem, un mājā mani ieveda saimniecības vadītāja misis Vensa (bezzobaina, sarkansejaina nenozīmīga tuklīte), kura žigli nozuda virtuvē smēķēt pīpi. Horeišio Benkss, vēl aizvien tumšajā uzvalkā un cilindrā, gaidīja mani viesistabā. Viņš iztaujāja mani par jaunākajiem notikumiem un šķita pievēršam itin lielu uzmanību tam, ka biju saskrējusies ar mis Olveizu.

– Es gribētu tikties ar šo jūsu draudzeni, – viņš stingri uzsvēra.

Es paraustīju plecus. – Nevaru iedomāties, kāpēc, mīlīt. Jūs viņai šķitīsiet galīgs sausiņš.

Pēc tam misters Benkss aizliedza man iziet no mājas. Tas esot pārāk bīstami. Patiesībā tik bīstami, ka viņš esot nolēmis mani pavadīt visur, līdz būšu droši iesēdināta Safolkas vilcienā.

Vēl ļaunāk – vecais, nelaipnais advokāts uzstāja, ka man esot jāraksta vēstulīte lēdijai Amēlijai Baterfīldai, Matildes mātei, un jāpaziņo, ka manā rīcībā esot dzimšanas dienas dāvana viņas meitai no Trinitijas hercogienes. Tā esot piedienīga rīcība, viņš apgalvoja. It kā būtu vajadzīgs man mācīt manieres!

Kad vēstulīte bija uzrakstīta, misters Benkss nozuda hercogienes darbistabā, lai kārtotu juridiskas lietas, iepriekš stingri piekodinādams mani palikt viesistabā un palasīt grāmatu. Dabiski, es apsolīju klausīt viņu uz vārda.

Beidzot palikusi viena, es ķēros pie hercogienes nama izpētes.

Veca māja. Pilna senlaicīgām mēbelēm. Un izbalējušiem paklājiem. Vulgāriem antīkiem priekšmetiem. Pat gleznas pie sienām bija garlaicīgas un nedzīvas. Hercogienei piemita atbaidoša gaume.

Augšstāvā klīdu pa traģiska izskata istabām. Te mēbeles sedza palagi. Logi bija aizslēģoti. No duča istabām tikai viena telpa manī radīja interesi. Mūzikas istaba. Tikpat sasmakusi un tumša kā pārējās, taču šeit cauri slēģu spraugai ielauzās vēlās pēcpusdienas saules stars.

Kā prožektora stars krizdams pār flīģeli.

Apsēdos pie klavierēm. Atvēru vāku. Gremdējos atmiņās par hercogienes luksusa numuru Parīzes viesnīcā. Sajutos aizkustināta. Vēderā iekņudējās. Iespējams, tieši tāpēc es nospēlēju “Airē, airē, airē laiviņu”. Iespējams, tā bija priekšnojauta. Šā vai tā, es nebiju pilnīgi izbrīnīta, kad, izskanot pēdējai notij, flīģeļa dzīlēs modās pazīstamā klaudzoņa. Atvirzījās panelis, atklājot skatienam aptumšotu dobumu. Es ieliku tur plaukstu. Iztaustīju.

Tur nekā nebija.

Atzīšos – jutos diezgan vīlusies. Droši vien biju klusībā cerējusi, ka hercogiene arī citur ir nobēdzinājusi ko vērtīgu. Tomēr arī šī būtu piemērota slēptuve kaklarotai. Ar pirkstiem atārdīju aizšūto kabatu un ievietoju Pulksteņbriljantu flīģelī iestrādātajā iedobumā. Tā būs daudz drošāk nekā pastāvīgi nēsāt to kabatā.

Tas nebija vienīgais iemesls, kālab es dārgakmeni slēpu. Biju kļuvusi mazliet apsēsta ar rotaslietu. Bieži kavējos domās par to. Gremdējos atmiņās par sajūtām, kādas radās, to valkājot. Iztēlojos, ko redzēju, tajā ieskatoties. Meiteni – pati sevi. Krāšņo, žilbinošo gaismu. Un tumsu.

– Nieki un blēņas! – es balsī teicu. Aizvēru klavieru vāku. Panelis ieslīdēja flīģeļa dziļumos. Bet es devos ēdiena meklējumos.

Vakars aizritēja mokoši garlaicīgi. Horeišio Benkss sēdēja, ieracies papīros. Misis Vensa palika, ieslēpusies virtuvē, un kūpināja pīpi. Es nedaudz palasīju. Izklaiņāju māju, apskatīdama hercogienes savādo mākslas kolekciju – viņai bijusi vājība uz marmora statujām, kas attēloja vakartērpos ģērbtus dzīvniekus.

Mistera Benksa atgādinājums doties pie miera nāca gluži kā atvieglojums.

Brīnišķīgi mīksts matracis. Spilvens – tīrais prieks!

Miegs nekavējās.

Īsti nezinu, kas mani uzmodināja. Tas, ka iekrakstējās grīdas dēlis? Klusā čīkstoņa, kad augšup pastūma logu? Katrā ziņā es uztrūkos no miega. Strauji atvēru acis. Nervu gali dega kā ugunī. Guļamistabu izraibināja dažādas ēnas, un starp pavērtajiem aizkariem ieplūda mēnessgaismas stari. Un tad es kaut ko pamanīju. Kustību. Abās pusēs gultai. Divi mazi stāvi, kas grasījās doties prom. Es pietrūkos sēdus. Nē, mēģināju pietrūkties. Taču nevarēju pakustēties. It nemaz. Biju no galvas līdz kājām piesaistīta gultai ar palagiem – tik cieši, kā parasti notin faraonu mūmijas. Es grozījos un pūlējos atsvabināties. Locījos un spārdījos. Bet nekādas jēgas. Es biju pilnīgi un neglābjami sasaistīta!

Pāri istabai pārslīdēja divas ēnas un pazuda aiz durvīm.

Cauri augumam izšāvās karsta un zibenīga šalts – Pulksteņbriljants! Sakodu zobus un spēcīgi spiedos pret neiedomājami cieši satītajiem palagiem. Grūdu un spēru, cik spēka. Vienā laidā stenēju un kunkstēju. Gorīju plecus. Galu galā saites mazliet padevās. Izrādīdama sirdi plosošu spēku un neatlaidību, es beidzot spēju padarīt saites maķenīt vaļīgākas un kā tāds kāpurs izlocījos no gūsta.

Nostājusies uz kājām, es ieraudzīju, ka mana guļamistaba ir izvandīta – atvilktnes atrautas vaļā, drēbes izmētātas. Vai nelūgtie viesi meklējuši Pulksteņbriljantu – gluži kā misters Benkss bija paredzējis? Par to es nešaubījos. Laimīgā kārtā dārgakmens bija noslēpts hercogienes klavierēs. Tur to nemūžam neatradīs.

Lidot izlidoju no istabas un steidzos lejup pa puslokā izvītajām kāpnēm. Es nebaidījos. Ne drusciņas. Gluži pretēji, manī valdīja brīnumains miers – jo man piemīt miegainas govs iedzimtais instinkts. Lēkdama pāri katram otrajam pakāpienam, es nonācu vestibila hallē un sāku pārdomāt, kur uzsākt meklējumus.

– Kuššš! – nošņāca kādas man neredzamas sievietes balss. Tā skanēja no viesistabas. Pēc tam nodipēja steidzīgi soļi. Aizvien skaļāk. Nudien, tie šķita nākam taisni manā virzienā. Es atkāpos un piespiedos pie sienas, ieslēpdamās ēnās. Pāri aptumšotajai priekšnama hallei pāršāvās divi nīkulīgi stāvi un pazuda virtuvē. Pārsteidzoši sīkuļi ir šie nelieši. Manī sāka virt dusmu katls. Nejaukie zagļi! Izniru no ēnām un, pilnībā gatava kaujai, traucos viņiem pakaļ.

Virtuve grima tumsā un klusumā. Uz sola dega svece. No dzelzs statīva virs galda karājās misiņa katli un pannas. Misis Vensa gulēja šūpuļkrēslā ciešā miegā (es nebrīnītos, ja viņa spētu nogulēt arī viesuļvētru) ar izdzisušu pīpi zobos. Lielajā pavardā kurējās atklāta uguns. No negantniekiem nebija ne vēsts.

Apgāju ap galdu. Paskatījos zem tā. Neviena nebija. Varbūt izbēguši pa sētas durvīm? Es jau dzīros to pārbaudīt, bet tad no pieliekamā izlidoja noplūkts cālis. Tam sekoja govs sāns. Un kartupeļu maiss. Un soļi. Pieliecos zem galda brīdī, kad no pieliekamā izcilpoja abi mazie iebrucēji. Es uzreiz atcerējos mazo, dīvaino vīriņu, kas iekāpa karietē kopā ar mis Olveizu. Līdzība bija satriecoša. Un tas bija savādi. Viens no viltīgajiem punduriem, iznesis lielu miltu paku, pārplēsa to, it kā tā būtu no papīra salvetes, un iztukšoja pakas saturu uz grīdas.

Pretīgais nezvērs!

Abi neģēļi pēkšņi sastinga. Un abi vienlaikus, kā sarunājuši, pagrieza galvu. Tie šķita lūkojamies tieši man virsū! Melnie gvardi ašiem solīšiem brāzās katrs gar savu galda pusi. Vēl acumirklis, un viņi man uzbruks. Es zibenīgi izslējos taisna un paķēru no gries tu statīva katlu. Tajā brīdī jutu kaut ko aptinamies ap kreisās rokas plaukstas locītavu. Ne mirkli neapdomādamās, es zvēlu ar katlu, cik vien man bija spēka, un trāpīju kretīnam kapucē pa galvu. Tas nokūleņoja uz grīdas.

Otrs iebrucējs nošņācās kā zvērēns. Viņa seju slēpa kapuce, bet man nebija šaubu, ka tas ir viens sīks, nožēlojams neglītenis! Raudzīju satvert citu katlu, bet par vēlu. Tas četrkājainais nejēga saķēra mani aiz rokas un aizlingoja pāri galdam kā tādu lupatu lelli. Ir nu gan bezkauņa! Es aizslīdēju pāri galdam, nokritu otrā pusē un aizripoju pa akmens grīdu. Apbrīnojamā kārtā pat nesavainojusies, es steigšus uzlēcu kājās.

Necik ilgi, un abi uzbrucēji atkal man uzklupa. Neģēlis pa kreisi uzbruka pirmais, un viņa atbaidošie garie, līkie nagi grāba man pie rīkles. Cita piemērota ieroča neredzēdama, es pagrābu saujā labi daudz miltu, kas bija kaudzītē sabiruši man pie kājām, un iesviedu tam sejā. Sīkais briesmonis reaģēja nešpetni. Šņāca. Purināja galvu. Nedroši kāpās atpakaļ.

Man virsū metās viņa līdzbiedrs. Es skrēju pāri virtuvei, uzlēcu uz krēsla un tad uztrausos uz galda. Man garām palidoja ēna, un tajā pašā brīdī jutu, ka no aizmugures mani satver aiz potītes. Nekādas dižās izvēles nebija. Es biju ielenkta. Varēju vienīgi tiekties augšup. Brīdī, kad man priekšā izauga kapucē tērptais zaglis, es, inerces sviesta, pieķēros pie āķa, kas karājās pie dzelzs turekļa virs galvas, un lielā ātrumā aizšūpojos tālāk. Palaidu stieni vaļā. Aizlidoju uz priekšu. Pa ceļam brīnišķīgā kārtā ar pēdu iecirtu ļaundarim pa galvu, izsitot no viņa sajēgu. Pat sagribējās priekā iegavilēties. Diemžēl tam nepietika laika. Tobrīd es vēl traucos kā lielgabala lode. Nekādi nespēdama apturēt lidojumu, es ar lielu sparu aizšāvos pāri misis Vensai.

Un piezemējos tieši pavardā.

Tas nepavisam nebija labi.

Sakņupu ar visu augumu. Uzkritu virsū degošam bluķim, un tas no trieciena sabirza. Trakojošās liesmas laizīja man kājas un rokas. Uzbangoja dūmu mutuļi. Izdzirdēju misis Vensu iekliedzamies.

Mani atkal apņēma tumsa.

Saimniecības vadītāja izvilka mani no pavarda. Brēkādama kā negudra. Raudāja, skaitīja lūgšanas un ko tik vēl ne. Pagāja vien īss brīdis, un es biju pilnībā atžirgusi. Samirkšķināju acis. Uguns pavardā bija izdzisusi. Rokas, kājas un neapšaubāmi arī seja bija klāta kvēpiem un pelniem. Taču āda bija neskarta. Neredzot ne mazākās apdeguma vai apsviluma pēdas, tā man stāstīja misis Vensa. Viņa izskatījās pilnīgi un galīgi apstulbusi. Stāstīja, ka liesmas esot plosījušās man visapkārt. Sauca to par brīnumu. Es gan par to ārkārtīgi šaubījos. Biju pārliecināta, ka uguni apdzēsis mans naktstērps.

Bet tad atcerējos!

– Zagļi! – es iesaucos, celdamās kājās. – Kur viņi palikuši, misis Vensa?

Sieviete nesaprata, ko es jautāju. Nudien, šķita, ka viņa apšauba manis stāstīto par diviem punduriem ar kapucēm galvās, kas pārmeklējuši namu. Un tad mēs to izdzirdējām. Šķindoņu, kāda rodas, saplīstot vāzei. Tā atskanēja no viesistabas. Misis Vensa acīmredzami pārbijās.

– Tev jāuzmodina misters Benkss, – viņa drudžaini čukstēja. – Bet es pasaukšu konsteblu!

– Nepietiks laika, mīļā, – es atteicu.

Misis Vensa veltīgi pūlējās atturēt mani izskriet no virtuves – kur nu viņa jaudās mēroties spēkiem ar Aiviju Pokitu!

Es majestātiski ietraucos viesistabā, un tur manām acīm pavērās pilnīgas postažas aina. Istaba bija gluži vai apgriezta kājām gaisā. Uz grīdas telpas vidū kā pienains ezeriņš krita mēnessgaisma, bet istabas stūri un sienas tinās ēnās. Pamanīju tumsā kustību. Viens no tiem sīkajiem bandītēniem rakņājās pa grāmatu skapi pie loga. Otrs nodarbojās ar rakstāmgalda atvilktņu atvēršanu. Abi bija uzgriezuši man muguru. Es izskatīju samestos krāmus tuvumā, meklēdama piemērotu ieroci.

Turpat pie kājām atradu marmora statueti – lāci, kas ietērpts sulaiņa livrejā ar “tauriņu”. Ideāli! Ar statueti rokā metos virsū ļaundarim, kurš atradās tuvāk. Viņš gan šķita sajūtam manu tuvošanos, un brīdī, kad grasījos bliezt ar statueti pa galvu, tas pagriezās. Nē, “pagriezās” nebūtu piemērotākais vārds. Sīkais melnais gvards apsviedās ar joni. Gluži kā vilciņš. Tik strauji un neganti, ka uzvilnīja spēcīga brāzma. Tā pacēla mani un atsvieda atpakaļ.

Es taču nebiju no tām meitenēm, kuras vējiņš tik viegli varētu aizpūst!

Ar būkšķi atsitos pret sienu – visspēcīgākais trieciens tika manai galvai un mugurai. Statuete man rokā sašķīda, atstādama apmetumā lielu bedri. Biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu tikusi pie viena otra lauzta kaula. Varbūt pat iedragāta galvaskausa. Bet nekā. Mazliet gan iesūrstējās, taču, kad uzslējos kājās, visi locekļi likās darba kārtībā.

Mana straujā atgūšanās nepalika nepamanīta arī talārā tērptajam sīkuļu pārim. Viņi vēroja mani. Abi vienlaikus piešķieba galvu sānis. Un tad es izdzirdēju tumsā aiz muguras sausus smieklus.

– Apbrīnojami! – kāds nošņāca. Laikam sievietes balsī. Šņāciens skanēja klusi. Taču salti kā ledus.

– Kas tu esi? – es iekliedzos, šo trešo ļaundari nevarēdama saskatīt. – Parādies!

Paspērusi soli uz priekšu, es pasniedzos pēc tuvākā ieroča, un tas diemžēl izrādījās trauks ar augļiem. Pacēlusi rokas – un katrā satvērusi pa bumbierim –, es devos pretī ēnu aizkaram, kas sievieti slēpa. Sīkie ļaundari kā sarunājuši panācās pretī, aizšķērsodami man ceļu.

– Esmu spiesta jūs brīdināt, – stingrā balsī teicu. – Reiz Midvinterholā es notriecu gar zemi bēgošu skursteņslauķi ar ābola pusīti. Tad iedomājieties, cik nāvējošs var būt uzbrukums ar diviem bumbieriem!

Tajā brīdī, skaļi dārdinādams, iebrāzās misters Benkss ar pistoli rokā, visvisādi piedraudēja ar policiju, lika celt rokas gaisā un citādi ārdījās. Pustumsā pazibēja veikla kustība. Es redzēju gar sienu aizšaujamies ēnu. Mēnessgaismā noplandīja tumšu svārku mala. Pa atvērto logu izlēca sieviete, un viņai sekoja abi talārā tērptie rīkļurāvēji, kas šķita ienirstam biezajā puskrēslā.