Читать книгу Romas brīvdienas - Keita O’Riordena - Страница 3

Konija vilka savu nelielo ceļojumu somu uz riteņiem cauri Hītrovas ielidošanas zālei un devās taisnā ceļā uz taksometru pieturu. Iespējams, būtu vajadzējis piezvanīt Mērijai un palūgt, lai draudzene atbrauc pretī, jo notikušā dēļ gaidīšana rindā un brauciens taksometrā uzdzina teju vai šermuļus. Tiesa, tad nāktos visu izstāstīt, bet īsto vārdu vēl nebija. Konijai jāpadomā arī par saviem dēliem. Ko viņa tiem sacīs? Trūka padoma, kā labāk rīkoties – saasināt vai iespējami notušēt šī starpgadījuma nozīmi? Beigu beigās arī viņa pati joprojām nebija tikusi skaidrībā, kā vērtēt vakarvakara un šīrīta notikumus, ja par atskaites punktu izmanto Rihtera skalu.

Ārā valdīja jūnijam neraksturīgs mitrums. Tas debesu mazumiņš, ko ļāva saskatīt daudzstāvu autostāvvietas ēka, noslīdzis skumīgi zemu. Gaiss šķita biezs kā sēņu krēmzupa. Pēc Romas augstajām dzeltenzilajām debesīm, krīta baltajiem un bāli dzeltenbrūnajiem toņiem šeit uzmācās sajūta, ka ceļotāja atgriezusies monohromā melnbaltā fotogrāfijā. Degunā iesitās lokana dūmu strūkliņa no kāda smēķētās cigaretes. Konija nostājās garās taksometra kārotāju rindas galā.

Priekšā grūstījās divi apātiski, drausmīgi nogarlaikojušies bērni. Viens nejauši iespēra viņai pa stilbu, un svīstošais bērnu tēvs atvainojies pastūma savas atvases tālāk. Lai ļautu noprast, ka tas tāds nieks vien ir, Konija atmāja ar roku, bet vīrietis jau bija aizgriezies. Bērni gan paraudzījās pretī, viņu sakarsušās, sviedros spīdošās sejiņas atgādināja karstus apaļus pīrādziņus.

Nāsis atkal kairināja tabakas dūmi; arī Konijai kārojās pēc cigaretes, lai gan pēdējo reizi šim netikumam viņa bija ļāvusies pirms piecpadsmit gadiem. Varbūt mājās viņa atsāks smēķēt? Doma par mājām lika Konijai krampjaini norīt siekalas. Lidostās cilvēks atrodas tādā kā starpstāvoklī, kad iespējams kļūt par jebkuru personu, dzīvot kāda cita dzīvi. Uz īsu mirkli pat izdodas zaudēt savējo. Protams, pašas dzīve viņu gaidīt gaida – mājās.

Plecu somas dziļumos ievibrējās mobilais telefons. Skaidrs, viņas lielais dēls Freds grib zināt, vai vecāku lidmašīna nolaidusies paredzētajā laikā. To viņš nekad neaizmirsa pārbaudīt. Konija atkāsējās, lai balsī nemanītu nodevīgas trīsas, tomēr zvans aprāvās, iekams viņa paguva sameklēt aparātu. “Esat klāt?” Freds bija atsūtījis īsziņu. Esmu, esmu, viņa nodomāja un uzsmaidīja vienam no “pīrāgvaidziņiem”, lai pavingrinātos rādīt žirgtu seju, jo drīz nāksies tēlot mundrumu arī dēlu priekšā, pirms viņa pavēstīs tiem jaunumus. Puisēns nicīgi aizgriezās.

Sagaidījusi savu rindu un uzmetusi skatienu taksometra vadītājam – smaidīgam druknītim, Konija tūdaļ noprata, ka te darīšana ar nelabojamu pļāpu. Citkārt viņa nopriecātos par iespēju īsināt laiku vismaz pusstundu ilgajā braucienā uz Tvikenemu. Parasti taksisti kļuva īgni un vienzilbīgi, tiklīdz viņa nosauca adresi, jo tik tuvs ceļamērķis tiem nešķita ilgās gaidīšanas vērts. Tomēr šī vadītāja smaids neapdzisa. Viņš ar plašu žestu aizcirta aiz pasažieres auto durvis, bet Koniju pamazām pārņēma panika. Viņa sāka pārspīlēti cītīgi knibināties ap ceļojumu somas rāvējslēdzēju, bet šie pūliņi novērst uzmanību drīz vien apsīka. Vīrs pie stūres jau pavēra muti. Konija piemiegtām acīm raudzījās laukā pa logu, itin kā būtu dziļi iegrimusi sevī. Pārliecinošāka iespaida labad viņa mazliet sarauca pieri. Sieviete tuvu četrdesmit, nekrāsojusies, vara krāsas cirtas izspūrušas, prātu aizņem raižpilnas pārdomas. No lūpām izlauzās smaga nopūta, plaksti aši samirkšķinājās. Droši vien šīs izdarības līdzēs, viņa nosprieda, ar acs kaktiņu pašķielējusi uz taksometra vadītāju. Tomēr nelīdzēja vis – apgrūtinošā saruna bija neizbēgama.

– Vai pabijāt kādā jaukā vietā?

– Piedodiet? Ak, jā. Romā.

– Ak tad Romā? Skaista pilsēta, neko teikt. Mēs ar sievu to apmeklējām pirms pieciem gadiem. Vai arī sešiem? Nē, laikam tomēr pirms pieciem. Brīnišķīga. Un visi tie pakāpieni!

– Ko? Jā, kāpņu tur daudz.

– Viņa gandrīz atkal sabeidza savu ceļgalu, kad gribēja tikt augšā tajā tornī Vatikānā. “Linda,” es teicu, “tu nedrīksti kāpt. Vai atceries, kas notika Eifelī?” Vai varat iedomāties – pusceļā uz augšu viens ceļgals atteicās klausīt. Sieva tajā laikā bija krietni pieņēmusies svarā. Tā nu mēs palikām pusceļā starp zemi un debesīm, ne uz priekšu, ne atpakaļ, kamēr es izprātoju, ka manas lēdijas vienīgā iespēja ir nokļūt lejā uz pēcpuses, piedodiet par izteicienu. Un tā mēs to paveicām. Plakš, plakš, brītiņš atelpai, plakš, plakš, pakāpiens pēc pakāpiena. Tas prasīja stundām laika. Kad es jums saku, kāda tur vēl kāpšana Vatikāna katedrāles tornī! Bet vai tad šī lēdija mani klausīs?

– Neklausīja?

– Tieši tā, mīļā. Rāpās tik’ augstāk un augstāk. Es viņai saku, ka būs nepieciešams helikopters, lai mūs nodabūtu lejā, jo nestuvēm tajās kāpnēs nav vietas. Bet kurš redzējis vēl apņēmīgāku sievieti? Lai gan pusceļā paredzēta iespēja mainīt domas un doties atpakaļ. Esat bijusi?

– Piedodiet?

– Tajā tornī? Neesat? Vajadzētu, skats ir tā vērts. Mēs uzkāpām līdz pašai augšai. Sviedri abiem lija aumaļām. Viņas ceļgals tomēr izturēja visu nedēļas nogali. Proti, Vatikāns no rīta, bet pēcpusdienā mēs pieveicām Spāņu kāpnes. Atkal pakāpieni. Ko jūs par to sakāt?

Konija uzrauca uzacis un viegli pašūpoja galvu. Sen zināms, ka viņas seja svešiniekos nereti rosina atklātības uzplūdus, it īpaši veikalos. Vīrs reiz bija apgalvojis, ka viņa spējot sarunāties ar sejas izteiksmi vien. Metu uzjautrināja fakts, ka cilvēki mēdz pastāvīgi ielaisties sarunās ar viņa sievu. Turklāt viņš pats piederēja pie tiem, kas lieku vārdu nepateiks.

Tomēr šodien Konija būtu ar mieru atdot kādu locekli vai vismaz nieri, lai gūtu iespēju braukt uz mājām klusējot. Met, viņa nodomāja, ko tu esi izdarījis?

– Tvikenemas tuvumā atkal uzdarbojies slepkavnieks ar āmuru, – viņas domās ielauzās šofera balss.

– Cerams, ka nav nogalināta vēl viena meitene?

– Smagi savainota, ļoti smagi. Tomēr ārsti domā, ka viņa izdzīvos. Kas notiek ar pasauli, ko? Jebkurš var iztēloties, ka dzīvo kaimiņos kādam ķertajam ar āmuru rokā. Viss noticis tāpat kā ar iepriekšējām piecām – slepkavnieks pielavās no aizmugures un sit. Pamet nabaga bērnu guļam kā beigtu. Gaišā dienas laikā. Turpat, kur ik dienu jāiet manai meitai. Nemūžam neļaušu viņai staigāt apkārt vienai, iekams policija nenotvers to elles izdzimumu, piedodiet par izteicienu.

Visi slepkavas upuri bija jaunas, gaišmatainas meitenes. Uzbrukumi atkārtojās jau vairākus gadus. Kā šķita, noziegumiem nebija cita iemesla kā vien brutāls neprāts. Divas meitenes bija mirušas. Nejaušību spēle. Visiem vecākiem nākas pārdzīvot savu atvašu slimošanas bērnībā, bažīties par iespējamiem negadījumiem skolas ekskursiju reizēs, baidīties no vēža, aplaupīšanām un izvarošanām. Tā pati labi zināmā baiļu un bažu kolekcija, kas Konijai lika dien-dienā uztraukties par saviem dēliem. Bet upuru vecāki droši vien nespēja pat iztēloties, ka viņu mīļotais bērns var gluži vienkārši aplamā laikā patrāpīties tur, kur tuvumā slapstās neradījums, kas apbruņojies ar āmuru un nolēmis nogalināt. Krūtīs sarosījās tāda kā neomulīga atvieglojuma izjūta, ka viņas ģimenē aug tikai dēli. Bet kur garantija, ka nākamreiz slepkava neizvēlēsies citu mērķi? Konijai gribējās domās pakavēties pie pēdējā upura vecākiem, bet taksometra vadītājs jau atkal melsa par savu sievu.

Tagad viņš apcerēja Romas Forumu. Linda esot bijusi gluži vai aizgrābta. Viņam esot paticis apmeklēt vēsturiskas vietas kopā ar viņu, jo sieva allaž pratusi piešķirt it visam savu īpašu redzējumu. Tā sakot, iedvest visā dzīvību. Sacīsim, kad viņi esot stāvējuši dārzā – vai kas nu tas Forumā esot –, Linda raudzījusies uz Kolizeju un pavērusi muti tā, ka viņš uzreiz zinājis, ka sievas galvā rosās interesanta doma. “Kas ir, meitēn?” viņš jautājis. “Iztēlosimies, ka mēs esam dārznieki, bet Kolizejā patlaban notiek kaut kas sensacionāls. Mēs tad atbalstītos pret savām lāpstām un jautātu viens otram, kurš tur patlaban cīnās. Kurš liek pūlim aurot tik skaļi? Mēs zinātu visus pēc vārda, gluži tāpat kā šodien pazīstam teju vai visu Čelsiju.”

– Tādos mirkļos viņa itin kā atdzīvināja pagātni. Savādi, ka dažiem cilvēkiem piemīt šādas spējas. Jūs tak ar’ apmeklējāt Forumu, vai ne?

– Jā, jau pirmajā dienā, kad mēs ieradāmies Romā.

Bija redzams, ka taksometra vadītāja uzmanība aizķeras pie vārda “mēs”, tomēr laimīgā kārtā viņš atsāka runāt par Lindu Romā, kamēr auto sprīdi pa sprīdim virzījās cauri Feltemai. Šoreiz tas bija stāsts par maltīti restorānā, vietā, kas neesot nekas īpašs, bet tur viņi baudījuši gardāko picu mūžā. Kālab gan Londonā neesot iespējams dabūt tādas picas? Pizza Hut ceptās neesot ne uz pusi tik labas.

– Šodien ir mūsu gadadiena.

– Piedodiet? Ak tā, jūsu un Lindas kāzu gadadiena. Apsveicu. Žēl gan, ka jums jāstrādā.

– Vienmēr iznāk strādāt šajā dienā.

Pēc Lindas domām, ādas izstrādājumi Romā nemaz neesot tik lēti kā izdaudzināts. Toties kafijai un maltītēm gan cena atbilstoša. Viņai patikuši mopēdi, tomēr te, mājās, tādi braucamie diezin vai iederētos. Paticis labais laiks. Pēc atgriešanās viņa vēl nedēļām ilgi esot gatavojusi itāliešu ēdienus, arī pēc Parīzes apmeklējuma vēl ilgi galdā celtas franču virtuvei raksturīgas maltītes, tikai tajā reizē Linda visu kapājusi un smalcinājusi sēdus pie virtuves galda, kāja ar sabendēto ceļgalu novietota uz otra krēsla. Virtuvē viņa sieva bijusi gatava izmēģināt visu ko. Tikai tā arī nav iemācījusies nevainojami pagatavot smalkmaizīšu mīklu. Viņai tas esot neuzminams noslēpums.

Kad taksometrs nonāca līdz pēdējam lielajam loka krustojumam, Konija nosprieda, ka nebūtu par ļaunu noslīcināt šo vīru. Tagad viņš runājot vērsās tieši pie savas klausītājas un atpakaļskata spogulītī neatlaidīgi mēģināja sastapt viņas skatienu. Konija vēroja vīrieša uzacis kustamies augšup un lejup. Vienu reizi viņš atmeta galvu un skaļi iesmējās par to vai citu Lindas dīvainību. Konija domāja, ka šī Linda nav nekas sevišķs.

Uz mirkli viņas vaigus iekrāsoja spītīgs protesta sārtums. Bet brīdī, kad taksists pirms nogriešanās no galvenā ceļa ar nolūku samazināja ātrumu, lai pabeigtu stāstu par Lindu Ņujorkā (debesis tur atgādinot augsto namu sadīrātas garas un šauras strēmeles, bet sāļie cepumi bijuši par lielu pat viņas mutei), Konija nosprieda, ka te nekas nav līdzams – viņam jāmirst.

Kamēr viņa prātoja par piemērotāko slepkavības metodi, vārdu straume spēji aprāvās. Brauciens vismaz minūti turpinājās pilnīgā klusumā. Vīrietis pie stūres šķita nonācis personisku atmiņu varā, savukārt Konija atvieglota pievēra acis.

– Šeit pa kreisi! – viņa pēdējā brīdī paguva iesaukties, kad auto gandrīz pabrauca garām vajadzīgajam krustojumam.

– Piedodiet, mīļā. Domās biju aizklīdis tālu projām. – Vīrietis pie sevis pasmaidīja. – Gluži vienkārši atcerējos… kamēr rokas groza stūri, prāts aizklejo sazin kur… – Viņa balss atkal aprāvās.

Konija parakņājās somā, lai sameklētu dažas vienas mārciņas monētas. Salocīta divdesmit mārciņu naudaszīme jau sagatavota gulēja uz viņas ceļgala. Konija teju vai neuzdrošinājās pacelt acis, itin kā bažīdamās, ka viņas māju arī būs skārušas acīm redzamas pārmaiņas. Pirmā stāva logu aizkari aizvilkti. Vienīgi viņa bija tā, kas allaž papūlējās tos atvilkt, lai ielaistu telpās dienas gaismu. Visi trīs puikas laikam deva priekšroku tumšiem gaiteņiem un elektriskajam apgaismojumam guļamistabās, kad laukā valda gaiša diena. Konijai tas uzdzina neomulību, jo atdzīvināja atmiņās laiku, kad viņa rītos bija ģērbusies uz skolu savas istabas tumšajā, drūmajā alā. Pēc tam garš, nogurdinošs gājiens, ielu laternas joprojām iedegtas, gaisā virmo sarkani putekļi no Konsetas metāllietuvēm, kas piešķir spuldžu blāvajai gaismai savādi oranžu blāzmu. Tikai brīdī, kad viņa bija sarindojusi uz sola penāli un mācību grāmatas, debesīs iezīmējās pirmais bālganais rītausmas svīdums.

– Priecājos, ka esat pienācīgi izbaudījusi Mūžīgās pilsētas apmeklējumu, – taksometra vadītājs teica, kaut arī Konija ne ar pušplēstu vārdu nebija pieminējusi savus iespaidus par Romu. – Otrreiz vairs neesmu tur bijis. Varbūt derētu apmeklēt Romu nākamgad?

– Tikai tad gan turiet Lindu tālāk no Vatikāna, norunāts? – Kad brauciens bija galā, Konija juta, ka nepieciešams bilst kādu gadījumam atbilstošu vārdu, lai runātīgais vīrs nedomātu, ka nogurdinājis pasažieri ar saviem stāstiem. Tas tā patiešām bija, tomēr negribējās, lai viņš to noprastu.

– Nomira mana Linda. Jau trīs gadus zem zemes. Jums taisnība, tādas lietiņas atgadās. Bija manas dzīves lielā mīlestība. No jums divdesmit divas mārciņas, mana mīļā.

Auto aizbrauca, iekams Konijai prātā iešāvās piemērota atbilde.

– Man ļoti žēl, – viņa uzsauca taksometram nopakaļ, tad aizripināja ceļasomu pa mozaīkas rakstā flīzēto šauro celiņu līdz mājas lievenim, kur novietoja to uz pakāpiena, bet pati smagi apsēdās, satverot galvu rokās. – Tik ļoti žēl, – viņa atkārtoja, kamēr acis pildījās asarām, bet pleci piepeši sāka raustīties elsās.

Atvērās namdurvis, tajās stāvēja Freds, viņa acis iepletušās izbrīnā. Palūkojies apkārt, viņš uzlika plaukstu mātes trīsošajai galvai.

– Mammu?

– Fred, draudziņ, palīdzi man tikt iekšā. Es jūtos drusciņ izsista no sliedēm.

– Kas noticis? Kur tētis?

Konija krampjaini norīstījās un cieši sažņaudza kopā klēpī noguldītās rokas.

– Viņš joprojām ir Romā.

– Vai viņam nekas nekaiš? Mamm… varbūt noticis nelaimes gadījums?

Konija papurināja galvu, skatiens joprojām pievērsts plaukstām, pēdas novietotas cieši līdzās. Lai gan viņa darīja visu iespējamo, lai atgūtu savaldību, tomēr pati sev šķita kā atvērtas šķēres, ko nav iespējams savāzt.

– Kad viņš atgriezīsies?

– Es nezinu.

– Ko tu…

– Taisnību sakot, es nezinu, vai viņš vispār atgriezīsies. Nē, nē. Viss aplam. Pārāk dramatiski, šis pārdzīvojums licis viņai zaudēt apdomu. Freda melnās acu zīlītes paplašinājās tā, ka no brūnajām varavīksnenēm atlika tikai šaura josliņa. Nebija godīgi dot zēnam šādu triecienu. Konija paberzēja pieri.

– Piedod, es tikai… Hmm, pati nezinu, ko es… Iesim iekšā. Brāļiem pagaidām neko nesaki. Parunāsim vēlāk.

Konija mēģināja mierinoši pasmaidīt, bet apakšlūpa drebēja tā, ka viņa atmeta šo nodomu. Patlaban Konija spēja vienīgi uzlikt roku uz dēla pleca. Freds nervozi sarāvās, un viņai atkal neizturami sagribējās apraudāties.

– Vēlāk, norunāts? – Pamājusi ar galvu, viņa gaidīja atbilstošu reakciju; kaut arī Freds šķita kā apdullināts, viņš viegli pielieca galvu. Konijas augums līdz pēdējai šūniņai sailgojās pēc klikšķa, kad aiz viņiem aizdarīsies mājas durvis. Tiklīdz tas atskanēja, no viņas krūtīm izlauzās aizturētā elpa. “Tā esi tu,” māja šķita dziedam, “tevi joprojām gaida smalki un sarežģīti saaustais zirnekļa tīkls kāpņu augšgalā, tik nevainojams, ka roka neceļas to notraukt. Tevi gaida alus lamatās iekļuvušie beigtie gliemeži dārza puķu dobē, gumijas iešļūcenes uz virtuves koka grīdas un sīks atlīmējušās tapetes trīsstūrītis otrā stāva kāpņu laukumiņā.” Konija pieļāva šīs niecīgās nepilnības, lai padarītu mitekli mājīgāku; viss minētais eksistēja viņas apziņā, tātad Konija spēja kontrolēt pat to, kas nebūt nebija nevainojams.

Augšstāvā skanēja būkšķi un šļūkāšana. Džo un Benijs pūlējās pēdējā mirklī ieviest kārtību. Ja Konija neiemeta aci viņu istabā vienu dienu, tā pārvērtās par cūkkūti, bet četras dienas un trīs naktis jau nozīmēja izgāztuvi. Priekšnams bija piemētāts ar dubļainiem futbola zābakiem, kapučkrekliem, sporta kurpēm, kam izrauti laukā smārdu absorbējošie ieliktņi, mugursomām, kaudzē samestām skolas somām, košļājamās gumijas papīriņiem. Jaunu vīriešu sviedrainās miesas smārds, kam piejaucās nenosakāma saldena smarža, padarīja gaisu smagu. Parasti nekārtīgs priekšnams Koniju saniknoja tā, ka viņa tūdaļ ņēmās dāļāt kategoriskas pavēles, ko papildināja norādes ar stīvi izstieptu rādītājpirkstu. “Tu, tu un tu. To, to un to – augšā veļas grozā. Ne-ka-vē-jo-ties.” Bet šodien ierastās mājas dzīves nebūšanas sniedza viņai neizsakāmu mierinājumu. Freda acis iepletās atkal, kad Konija ņēmās lavierēt starp samētātajām mantām. Viņai taču būtu vajadzējis nekavējoties paģērēt kārtības ieviešanu.

Vecākais dēls atgrūda vaļā dzīvojamās istabas durvis. Uz paklāja vīdēja svaigas putekļsūcēja riteņu pēdas. Gaisā vēdīja spodrināmā līdzekļa smarža. Pārlieku lielā vāzē ļenganas skuma trīs oranžas gerberas. Viņas mīļākās puķes.

– Paldies, Fred, – Konija tencināja. – Tu esi lieliski pastrādājis. Un puķes…

Zēns paraustīja plecus un savilka lūpas. Tomēr viņa skatiens kā pielipis kavējās pie mātes sejas.

– Puikas! – Konija pakliedza uz augšu. – Jūs nepaguvāt. Nekārtībai nāksies pagaidīt.

Bija saklausāms pēdējais izmisīgais būkšķis, un pirmais nobrāzās lejā Džo, lēkdams pāri diviem pakāpieniem uzreiz. Pa ceļam piebikstījis mātei – tā bija sasveicināšanās –, viņš joza taisnā ceļā uz virtuvi. Benijs, viņas jaunākā, deviņus gadus vecā atvase, nokāpa lejā lēnām, gandrīz bikli. Trausla miesasbūve, no mātes mantoti vara krāsas mati, zaļas acis, kādu nebija nevienam no puisēna vecāku ģimenēm. Viņš piešļūkāja klāt, līdz zeķotie kāju pirksti pieskārās viņas kurpju purngaliem. Ja Konija pastieptu rokas pārāk strauji, dēls neviļus atrautos atpakaļ. Lai apjaustu, kā īsti izturēties pret jaunāko dēlu, Konijai vajadzēja visus deviņus viņa dzīves gadus, bet nu jau viņa to izprata aizvien labāk.

– Sveiks, Benij, zaķīt. Vai tu uzvedies labi? – Konija noskūpstīja puisēna galvvidu un ieelpoja viņa matu smaržu, tomēr atcerējās, ka nedrīkst paildzināt šo glāstu.

– Lieliski, – Freds lepni paziņoja.

– Un viņš? – Konija ar galvas mājienu norādīja uz virtuves pusi.

Freds ar žestu lika noprast, ka ne sevišķi labi.

– Ciešami. Otrajā vakarā Džo no Mērijas dabūja tādu brāzienu, ka pēc tam kļuva itin rāms.

Konija pasmaidīja. Tas bija neviltots smaids, kas apņēmīgi uzkavējās viņas lūpās krietnu brīdi. Augumu pāršalca atvieglojums. Viss nokārtosies. Viņa uzvārīs zupu, kaut arī diena šķita savādi sutīga; Džo uz skrituļdēļa aizvizināsies līdz stūra veikaliņam pēc svaigas maizes. Kamēr zupa vārīsies, viņa sakārtos priekšnamu, pēc tam virtuvi, bet augšstāvu atstās uz vēlāku laiku. Konija taisnīgi un samērīgi izdāļās uzdevumus visiem trim, dēli sūrosies un mēģinās atrunāties, un tad viņai nāksies pacelt balsi, tiesa, ne pārāk augstos toņos, tikai tik daudz, lai rosinātu viņus ķerties pie darāmā. Konija taču bija vienīgā sieviete starp četriem vīrieškārtas pārstāvjiem, un tas vairumā gadījumu nozīmēja, ka tikai trīs stingri uzsaucieni šķir mājas dzīvi no absolūtas anarhijas.

Konija cerēja, ka reiz trīs uzslavas cienīgas sievas pratīs pienācīgi novērtēt viņas pūliņus civilizēt šo sieviešu nākamos vīrus. Tomēr diezin vai. Droši vien viņas atklās Konijas dēlu raksturā citus trūkumus, maznozīmīgus sīkumus, kas būs paslīdējuši garām viņas uzmanībai, koncentrējoties svarīgākajam. Bieži vien Konija attapās raugāmies pa virtuves logu un iztēlē risinām strīdus ar iedomātajām vedeklām un ar dažādiem argumentiem aizstāvam šo sieviešu vīrus, viņu audzināšanas principus. Konija būs bezcerīgi tipiska vīramāte. Atlika tikai cerēt, ka vismaz vienai no šīm trim sievietēm piemitīs humora izjūta, ko Konija uzskatītu par nākamās vedeklas vērtīgāko tikumu. Jo humora izjūta dzīvē palīdz pārvarēt jebko.

Šīs domas noņirbēja galvā kā pierasts fona troksnis. Toties attālākos apziņas nostūros tās eksistēja vienmēr, tiklīdz viņa spēra kāju pāri sava nama slieksnim. Mierināja tas, ka varēja ļauties šīm domām vai tās aizgainīt un, ja gribējās, padarīt tās par Radio 4 murdoņai līdzīgu fonu virtuvē. Patiesībā Konija bija tikpat ikdienišķs cilvēks kā runīgā taksista sieva Linda; cilvēks kļūst īpašs tad, ja viņu uzlūko no citas personas perspektīvas. Kaut nu viņa būtu izturējusies iejūtīgāk, jo viņš taču bija zaudējis sava mūža lielo mīlestību.

Groži atkal atradās viņas rokās. Šīs jaunatgūtās sajūtas sildīta, Konija sīki jo sīki saplānoja atlikušo vakaru. Pēc vakariņu zupas jāpiezvana Mērijai, lai patencinātu par zēnu pieskatīšanu garajā nedēļas nogalē; runājot viņa izteiksmīgi žāvāsies, lai draudzenei neienāktu prātā vēlu vakarā atbraukt ciemos. Rīt, tikusi galā ar visu neatliekamo, viņa sazināsies ar savu māti. Cerams, ap to laiku Mets jau būs piezvanījis, lai pateiktu, ka lido mājup ar pirmo iespējamo reisu, ka viņš uz mirkli zaudējis prātu, bet atkal to atguvis un ierosina vairs nekad nepieminēt šo starpgadījumu, ja vien viņa to vēlas, ja spēj atrast sirdī piedošanu un visu aizmirst. Protams, viņa atradīs savā sirdī spēju piedot un aizmirst, bet pirms tam izžmiegs no vīra vispēdējo nožēlas kripatu, un tas varētu prasīt, sacīsim, mēnesi, varbūt mazliet ilgāku laiku; tas atkarīgs no tā, cik dedzīgi un patiesi Mets spēs zemoties. Nākamajos kopdzīves gados būs iespējams pasmieties par šo gadījumu, jo abi no jauna būs ieslīguši stabilajā un mierinošajā viegla nelaimīguma stāvoklī… bet varbūt viņi sapratīs, ka tieši tā ir laime? Jā. Bet vispirms zupa.

– Viss būs kārtībā, – Konija teica Fredam, lai zēna acu zīlītes atgūtu normālu lielumu. Tas patiešām notika, jo viņas piecpadsmit gadus sasniegusī vecākā atvase uzticējās savai mātei tik lielā mērā, ka Konija nekad nejutās pelnījusi šādu uzticēšanos.

– Džo! – viņa iesaucās. – Mums vajadzēs kraukšķīgo maizi, pie viena apskaties, vai ledusskapī ir piens.

– Kur tētis? – Benijs jautāja.

– Viņš atgriezīsies vēlāk. – Konija novietoja ceļojumu somu pie kāpnēm.

– Viņš devās taisnā ceļā uz darbu?

– Gandrīz. Benij, saki, vai zeķes tu neesi mainījis kopš manas aizbraukšanas?

Šajā vakarā nebija viegli izvairīties no Freda vērīgā skatiena. Ikreiz, kad iezvanījās telefons, Konija satrūkās un steidzīgi metās kaut ko tīrīt vai spodrināt. Pie aparāta lūdza pasaukt vienīgi Džo. Glaimīgas, lūdzošas meiteņu balsis, itin kā tādējādi zvanītājas vēlētos panākt, lai Konija, kura pacēla klausuli, aizliek par viņām labu vārdu. Abu jaunāko brāļu istabā skanēja skaļa mūzika, tālab ikreiz kādam bija jākāpj augšā, lai pavēstītu Džo, ka viņam zvana Taša, Sofija vai Emma. Šķita, ka meiteņu vārdu beigās vienmēr savirknējies vairāk patskaņu, nekā to patiesībā bija.

Džo allaž ar lēcienu piezemējās uz priekštelpas flīzētās grīdas, basās pēdas noplakšķēja vien. Ar vienu roku ierasti sabužinājis smilškrāsas matus, ar otru Džo sniedzās pēc klausules, šajā brīdī mats matā atgādinot savu tēvu. Konijai nenāca ne prātā noklausīties sarunas, tomēr bija grūti nedzirdēt puikas neskaitāmos ņurdienus. – Mhm. Hmm. Nekādā ziņā. Tu nopietni? Hmm. Hmm. Jā, sveiki.

Džo tika atņemts mobilais telefons, kad Konija bija atklājusi, ka dēls liek lietā viņas kredītkarti, lai apmaksātu porno līniju pakalpojumus. Pēc tam Džo pievāca sev vienu no mājas pārnēsājamajiem telefoniem, un viņai nācās atstāt vienīgo tālruni priekštelpā – stacionāro aparātu ar auklu. Tomēr Džo joprojām pamanījās izmantot Konijas mobilo telefonu, ja vien viņa aizmirsa to izņemt no somas un paslēpt kaut kur savā istabā. Čiept telefonu no tēva nebija iespējams – Mets ienīda visus tālruņus, it īpaši mobilos, jo tie piespieda viņu runāt. Lai pakaitinātu Fredu, Džo mēdza pievākt arī brāļa mobilo telefonu. Reizēm Konija pret savu vidējo dēlu izjuta tik svelošu nepatiku, ka galva šķita bīstami uztūkstam.

Viņa pastāvīgi rājās ar Džo tik neganti, ka nepieciešamība šādi izturēties pret pārējiem diviem darītu viņai dziļas raizes. Ja Džo ņēmās dāļāt savu valdzinājumu tik dabiski kā gaisma, kas uzzaigo briljanta šķautnēs, nebija ne mazāko šaubu, ka viņš kaut ko vēlas panākt. Lai gan vidējo dēlu turēt grožos bija visgrūtāk, par viņu Konija raizējās vismazāk.

Kad tālrunis iezvanījās piekto reizi, pirmais pie aparāta piesteidzās Freds. Konija bija droša, ka šis zvans visbeidzot ir gaidītais. Nebija saklausāms, ko īsti Freds bubina klausulē, tomēr nešķita, ka viņa murmināšana atšķiras no toņa, kas bija ierasts sarunās ar tēvu. Tagad Mets droši vien prāto, cik daudz dēls zina, cik daudz māte tam izstāstījusi. Konija pašapmierināti nosprieda, ka turējusies godam. Viņa klusītēm dungoja un ieslaucīja delnā maizes drusciņas no galda. Ko teikt vīram? Cik grādu arktiska saltuma piešķirt ikdienišķai sarunai? Tu saki, rīt? Jā, es aizbraukšu tev pretī. Jā, ar puikām viss kārtībā, tikai viņi brīnās, kur tu esi palicis. Protams, ka pamanīja. Piedošanu? Es neko neesmu teikusi, un ko es būtu varējusi sacīt? Es domāju, ka tev pašam jāpadomā par paskaidrojumiem, vai nav tiesa? Esmu pavisam mierīga, pateicos. Vai tad ne? Kā tad, tavuprāt, man vajadzētu justies, Met?

Kad Freds atgriezās virtuvē, iedomātais strīds ar vīru ritēja pilnā sparā, viņas vaibsti pamīšus attēloja te viņa, te savas sejas izteiksmes. Taisnību sakot, Konija jutās visnotaļ pacilāta. Bija brīnišķīgi apzināties, ka taisnība, bez šaubām, ir viņas pusē. Konija pagriezās pret dēlu, lai vēsi uzrauktu uzacis.

– Mērija, – pusaudzis neizteiksmīgā tonī pavēstīja. – Viņa brauc šurp.

– Tagad?

– Man šķita, ka nav iemesla noraidīt viņas apciemojumu.

– Hmm, nē.

– Un ko tu viņai teiksi?

– Kuš, Fred, Benijs var izdzirdēt.

– Viņš ir dzīvojamā istabā. Durvis aizvērtas.

– Pat ja tā.

– Pat ja tā – ko? Ko? – Pusaudzī uzmutuļoja gluži saprotams aizkaitinājums.

– Apsēdies, mīļais. – Konija paņēma kannu. – Vai gribi tasīti tējas?

– Ne tagad.

– Es arī negribu. – Viņa izņēma no ledusskapja aizsāktu vīna pudeli un piepildīja glāzi.

Freds sekoja viņas kustībām ar neizdibināmu izteiksmi pūtainajā sejā, zods atbalstīts pret kopā savītām plaukstām. Vienīgi nemierīgais spīdums tabakas krāsas acīs nodeva zēna apjukumu. Pat pavēlot sev pastāstīt viņam patiesību – vismaz tik, cik zināja pati –, viņa saskatīja dēlā arī tādu kā tiesnesi.

– Es patiešām nezinu, ko tev teikt. – Konija apsēdās iepretī pie virtuves galda. Viņas balss izklausījās kā uzgāzēta, tajā bija pārāk daudz skābekļa; varbūt te līdzētu kāds nieks kaitīgā oglekļa dioksīda? Konija nokāsējusies atbalstījās pret galda koka virsmu. Viņa paļāvās uz vecākā dēla nesatricināmi aukstasinīgo raksturu; ja kritīs panikā Freds, arī viņa būs pagalam.

– Nu, tātad. Mēs aizlidojām uz Romu. Mērija ieteica nelielu viesnīcu, kurā mēdzot apmesties, tā atrodas tuvumā visām ievērojamajām vietām, tai ir jumta terase, no kuras var saskatīt…

– Nu, nu?

– Mēs lieliski pavadījām laiku. Es zvēru, ka nebija nekādu strīdu. Pirmajā dienā mēs gluži vienkārši visu laiku staigājām. Daudzas stundas veltījām Forumam, tur tavs tētis bija īsti savā elementā. Apgalvoja, ka neesot nekādas vajadzības aplūkot vēl kaut ko, ar Forumu viņam pilnīgi pietiekot. Tu jau zini, cik daudz viņam nozīmē vēsture un tamlīdzīgi. Ceļvedī tika uzmeklēti gan visu ēku nosaukumi, gan arī ziņas par to, kas bijis kas un kurš bijis kurš. Ļoti aizraujoši, ja interesē tamlīdzīgas būšanas. Bet vakaru mēs pavadījām Kolizejā. Nudien fascinējoši. Tev būtu vajadzējis redzēt apakšzemes ejas, kur tolaik bija vieta plēsoņām un gladiatoriem. Man kārojās saldējumu, bet es turēju līdzi tavam tēvam, jo viņš izskatījās tā, it kā jau būtu izlaidis garu un nonācis paradīzē.

Saldējuma pieminēšana lika Freda acīm iezibēties; Konija lieliski zināja, kādu ēsmu izmantot, lai piesaistītu dēla interesi.

– Tovakar mēs ieturējām maltīti nelielā krodziņā, kur saimniekoja kāda ģimene. Brīnišķīgs ēdiens, bet tagad es pie tā nekavēšos. – Lai Fredam rastos saikne ar stāstu, viņa tīšām pieminēja ēdienu. Ja vēlāk vajadzēs to visu atkārtot Džo, ēsma būs apģērbs un mode. – Mielojāmies tik negausīgi, ka atgādinājām divus pildītus sivēnus, kad smiedamies un jokodami atgriezāmies viesnīcā. Nākamajā dienā mēs nespējām izlemt, kurp doties. Tavs tētis vēlējās sākt ar Vatikānu, atpakaļceļā šķērsot upi un apskatīt arī visu citu, kas trāpīsies pa ceļam, bet man gribējās doties uz Spāņu kāpnēm, jo ceļvedī biju lasījusi, ka tur tuvumā varot lieliski iepirkties, un es mazliet bažījos, ka citādi vispār netikšu nevienā veikalā… Beigu beigās mēs metām monētu. Ļoti demokrātiski, vai nav tiesa? Pēc tam izraisījās pavisam nenozīmīgs strīdiņš; tavs tētis devās uz Vatikānu, bet es baudīju iepirkšanās priekus.

– Vai viņš atgriezās? Vai strīds tiešām bija tik nenozīmīgs?

– Nekļūsti smieklīgs! Protams, ka viņš atgriezās. Mēs lieliski pavadījām vakaru, pastaigājāmies Borgēzes villas dārzos, kur vērojām saulrietu pār Romu. Nespēju ne izteikt, cik burvīga ir šī pilsēta.

– Ja jau viss bija tik jauki un brīnišķīgi, kur palicis tētis?

Salikusi plaukstas uz galda, Konija ņēmās uzmanīgi pētīt savus pirkstus un lika manīt, ka turpmākais notikumu izklāsts viņu sāpinās. Jo vairāk tāpēc, ka nāksies mazliet improvizēt, bet vienlaikus vārdu pa vārdam atcerēties sacīto, ja notiks pagaidām neticamais un Mets rīt tā arī nesazināsies ar viņiem. Konija skaļi nopūtās.

Virtuvē ienāca Benijs, un viņa mīļuprāt bija gatava mainīt sarunas tematu, lai iegūtu nedaudz laika, tomēr Freds to nepieļāva.

– Laukā, Benij!

Puisēns bez vārda runas atkāpās, gluži kā atpakaļ attītā filmā. Virtuves durvis aizvērās.

– Turpini.

Konijas acu priekšā atkal iznira Roma, kāda tā pavērās skatienam tajā vakarā. Ēku maigos toņus izcēla zeltītā rieta gaisma, tā plūda un vijās starp neskaitāmajiem kupoliem, kas atgādināja piebriedušas sievietes krūtis. Viņai vajadzēja atkāsēties vēlreiz.

– Hmm, grūti spriest, tomēr man liekas, ka pa īstam tas sākās brīdī, kad mēs vērojām saulrietu. Jā, pareizi, tagad es to atceros skaidri. Mēs stāvējām skatu laukumiņā, pie kājām pletās pilsēta, kas izskatījās tā, it kā nule būtu pārlieta ar izkausētu sauli. Es jutos ļoti laimīga. Pastiepu roku, lai satvertu un varbūt pat noskūpstītu Meta plaukstu, tādējādi akcentējot šī mirkļa skaistumu. Bet viņš mazliet atvirzījās un aizgrieza galvu. Manuprāt, Mets raudāja.

– Raudāja? Tētis?

– Man tā šķita.

– Kāpēc?

– Nezinu. Viņš neteica. Apgalvoja, ka man tas esot tikai izlicies. Tomēr visu vakaru un nakti Mets bija ļoti kluss, izturējās atsvešināti. Vairākkārt pamodusies, es redzēju, ka viņš stāv pie loga un raugās laukā. No rīta atradu zīmīti, ka viņš došoties garā pastaigā; lai es viena pati paēdot brokastis, mēs satikšoties vēlāk. Visu dienu es gaidīju turpat viesnīcā, bet viņš pārradās tikai agrā pievakarē.

– Tātad viesnīcas vestibilā izraisījās skaļa ķilda, un viņš aizskrēja projām?

Koniju aizskāra tas, ka dēls šķiet tik atvieglots. Tiesa gan, laiku pa laikam viņa mēdza sagādāt vīram un dēliem neveiklus brīžus, cilvēkos paceļot uz viņiem balsi, tomēr tas nevarēja būt iemesls visam. Šī četrotne, šķiet, nesaprata, ka sievietes ir citādas, ka viņas nespēj, līdzīgi Metam, nodoties neauglīgām diskusijām, noņemties ar tām kā perētājvista, kas noņemas ar savu olu. Viņas četri vīrieši pastāvīgi uzgrūdās cits citam un nemitīgi mēģināja visādi izlocīties. Tie izlaida no rokām ceļasomas, pases, iekāpšanas kartes, publiskās vietās klupa cits pār citu, it kā viņu neveiklība būtu apkārtējiem nepamanāma. Viens otrs trāpīgs Konijas uzbrēciens bija īsti vietā, lai ģimene vispār kaut kur nokļūtu.

– Mēs nesastrīdējāmies vispār. Manuprāt, Mets izskatījās tāds kā slims. Viņš teica… teica, ka nespējot tūdaļ atgriezties mājās. Viņam esot vajadzīgs laiks, lai domātu.

– Domātu par ko?

– Nezinu. To viņš nepateica.

– Tātad tu gluži vienkārši atbildēji “labs ir, nesteidzies, redzēsimies, kad atgriezīsies mājās”? Nedomāju vis.

Sacītajā atkal sevi lika manīt dēla analītiskais prāts un prasme uzdot jautājumus. Viņš prata domāt ātrāk par savu māti, kurai nācās virzīties uz priekšu sīkiem, nedrošiem solīšiem – kā mazulim, kas nule mācās staigāt. Apjauta, ka viņa gluži ierasti turpina domās ieskicēt sava dēla iespējamās karjeras aprises, likās mierinoša. Lūk, ko sniedz savas mājas sienas un to dāvātā stabilitāte – iespējams, ka ceļojums bija neveiksmīga iecere. Konijas balss daudzmaz atguva ierasto rāmumu.

– Fred, es izturējos mierīgi. Ļoti, ļoti mierīgi, tomēr tu pamēģini iztēloties manu paniku. Es nodomāju, ka viņš izkūkojis prātu. Tad teicu: “Labi, padomāsim par to. Gluži vienkārši iesim apēst kādu kumosu un pārrunāsim tavas izjūtas. Es iedošu tev savas homeopātiskās zālītes, mēs kaut kā pārdzīvosim šo vakaru, bet rīt no rīta dosimies uz mājām, kur taisnā ceļā nogādāsim tevi pie psihiatra.”

Freda lūpu kaktiņos ievijās smaids.

– Tā tu neteici.

– Teicu gan. Hmm, vismaz kaut ko tamlīdzīgu. Vai tad tu to nedarītu?

– Bet tas ir neprāts! Proti, ka tā uzvedas tētis. Nevar būt! Kas vēl notika? Ko tu man neesi pastāstījusi?

– Fred, es jūtos tikpat apmulsusi kā tu. Mēs runājām visu nakti. Man jāatzīstas, ka runāju es. Tu pats vari iztēloties visu, ko es tonakt pateicu. Ko domās puikas? Kas tā vispār par uzvedību? Dieva dēļ, tu taču viņiem esi atdarināšanas cienīgs paraugs. Un zobārsta prakse? Ko lai es saku tiem, kas jautās par tevi?

– Ko tētis atbildēja?

– Viņa seja nepauda itin neko.

Puiša acu zīlītes atkal iepletās, kamēr viņš mēģināja aptvert arī šo informāciju. Freds žigli pavērās uz māti, bet tūdaļ novērsās, jo viņa negrasījās neko piebilst. Labāk neizpušķot stāstījumu ar liekām detaļām, kas pēc tam varētu piemirsties. Tāpat būtiski šķita joprojām paust apjukumu un neizpratni, lai dēls nemanītu baiļu uzplaiksnījumus, kas draudēja ņemt virsroku brīdī, kad viņa bija raksturojusi Meta sejā manīto izteiksmi. Rītvakar ap šo laiku smieklīgais starpgadījums jau būs aiz muguras, ja vien viņai izdosies neizlaist no rokām paškontroles grožus.

– Ko tu par to visu domā? – Freds visbeidzot pavaicāja.

– Nav ne jausmas. Un ko domā tu?

– Tētis gluži vienkārši ļāva tev vienai braukt uz lidostu? Kurp devās viņš?

– Domāju, ka palika viesnīcā.

Freds trokšņaini pabīdīja atpakaļ savu krēslu un piecēlās. Viņa vaigos koši iekvēlojās divi sarkani plankumi.

– Jauki. Tādā gadījumā tūdaļ piezvanīsim viņam un teiksim, lai tik gādā savu pēcpusi atpakaļ uz mājām.

– Lai nu tas šovakar paliek, mīļais.

– Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tētis, prātu izkūkojis, viens pats klaiņo pa Romu.

Visā pasaulē neatrastos cilvēks, kuru būtu vēl grūtāk iztēloties prāta aptumsumā klīstam pa Romu. Šāda iedoma lika Konijai iespurgties. Sākumā tas izklausījās pēc žagām, tomēr tūdaļ rīklē kāpa vēl un vēl viens smieklu burbulis. Freds pakasīja pakausi.

– Vai tā būtu histērija?

– Laikam jau ne. Gluži vienkārši iztēlojos tavu tēvu, kas…

– Vai tiešām es to visu saklausīju pareizi? Proti… proti, ka tētis?

Pusaudzis atkal apsēdās. Konijas sirdi piepildīja līdzjūtība. Piecpadsmit gadu, bet varētu būt visi astoņdesmit trīs. Draudzenes nav. Dieva dēļ, šobrīd Fredu bija pievīlis ne tikai tēvs, bet arī labākais draugs. Uz viņa zoda pulsēja purpursārta pūtīte.

– Labi, šovakar liksim viņu mierā, bet noteikti piezvanīsim rīt, ja viņš nebūs ar mums sazinājies.

– Norunāts.

– Mammu, viss būs kārtībā. Gluži vienkārši vainojama īslaicīga pusmūža krīze vai tamlīdzīgas dumjības.

Tas lika abiem pasmaidīt.

– Ko mums vajadzētu sacīt taviem brāļiem?

– Pateiksim, ka tētis izlēma uzkavēties ilgāk, lai piedalītos, hmm, kādā konferencē vai tamlīdzīgi. Tu lāgā nezini, kad viņš atgriezīsies.

– Lieliska doma. Kaut nu man pašai tā būtu ienākusi prātā.

Freds bufetes augšējā plauktā meklēja Konijas slepeno šokolādes krājumiņu – acīmredzot tas vis nebija nekāds noslēpums.

– Tu zināji, ka vajadzēs man pastāstīt patiesību, vai ne? Fredam patika, ka viņš tiek uzskatīts par pieaugušu cilvēku, un Konija šādi izturējās jau kopš brīža, kad tika izlemts, ka viņš veidos jurista karjeru. Tolaik viņam bija vien pieci vai seši gadi. Runā jau, ka bērni piedzimstot katrs ar savu skaidri izteiktu personību – audzini visus vienādi, bet iznākums atšķirīgs. Kur nu vēl ģenētiskie un ģimenes stāvokļa aspekti, kā arī neskaitāmu citu faktoru virkne, ko vēlāk pat nepagūsti nožēlot, bet kas izveido nākamo personību gluži citādu, nekā iepriekš esi vēlējies. Tiesa gan, klusībā viņai bija neskaidras aizdomas, ka cilvēks tomēr pieliek savu roku šajā kausējamā katlā. Vai tad viņa, audzinādama vienu nākamo juristu, nebija devusi Džo lielāku brīvību, lai gluži vienkārši pavērotu, ko vidējais dēls ar to iesāks? Džo varētu kļūt par rokzvaigzni vai varbūt arī veidot aktiera karjeru – izskats to pieļāva. Jebkurā gadījumā Džo piepulcēsies radošo profesiju pārstāvjiem, kaut arī pagaidām nekas par to neliecināja. Viņš gūs panākumus, kad tiks pāri alkohola un narkotiku stadijai. Savukārt Benijs… par Beniju viņai nāksies raizēties vienmēr.

– Mērija ir ceļā uz šejieni. – Freds šķita nobažījies. – Ko tu grasies stāstīt viņai?

Konija apjauta, ka nu viņa un Freds jau ir uz vienu roku, ka abi mēģinās saglābt Meta reputāciju. Viņa atcerējās savulaik redzētu itāliešu rakstnieka Luidži Pirandello lugu “Seši tēli meklē autoru”.

Cik ilgi viņai nāksies tēlot autoru savam vīram, veidojot tādu Meta versiju, kas apmierinātu ikvienu? Viņa varētu gluži vienkārši pavēstīt Džo, ka “tavs tētis vēlējās pagarināt brīvdienas”, un dēls paraustītu plecus. “Tētis joprojām ir darbā,” viņa teiktu Benijam un atbildes vietā saņemtu vēl vienu plecu paraustīšanu. Varēja eksistēt tūkstošiem Meta versiju; ja viņa prombūtne ieilgtu, Konija mācētu aizbildināt ikvienu no tām. Prātā iešāvās doma, ka viņa vienā mierā varētu Metu nodurt, ja vīrs šajā mirklī ienāktu pa durvīm – gluži vienkārši tādēļ, lai samazinātu iespējamo versiju skaitu. Viens Mets, viens viņa variants – pagalam.

– Es varu Mērijai samelot par konferenci. – Tomēr labāk ne, draudzene ir ļoti vērīga. – Vai arī pastāstīšu viņai patiesību, gluži tāpat kā tev.

Lielās līnijās stāstītais patiešām bija patiesība. Konija bija pārliecināta, ka Mets klusējot raudāja, kamēr viņi vēroja saulrieta zeltīto Romu. Viņš bija izskatījies slims un savādi izvārdzis, kad pavēstīja, ka nevarot atgriezties mājās. Viņa patiešām bija izturējusies iespējami mierīgi.

Tikai gluži vienkārši nebija pieminējusi Grētu.