Читать книгу Romas brīvdienas - Keita O’Riordena - Страница 5

Grētas dzīvoklis atradās jaunuzceltas mājas sestajā stāvā. No dzīvojamās istabas varēja nokļūt uz balkona, kas apliecās ap ēkas stūri. Starp namu jumtiem dienvidrietumu pusē vīdēja daļiņa Sv. Pētera katedrāles kupola, gluži kā sīks, bet zīmīgs atgādinājums, ka viņš joprojām atrodas Romā. Sev vien zināmu iemeslu dēļ Grēta bija izvēlējusies mitekli tīkami modernā priekšpilsētā, kādas atrodamas kurā katrā Eiropas lielpilsētā. Iespējams, izšķirošais bija finanšu jautājums. Grēta sauca Metu iekšā.

– Ko tu tur laukā dari?

– Apbrīnoju skatu.

– Kādu skatu?

– Jā, es arī par to prātoju.

– Skats ir nekāds, bezpersonisks.

– Un tev tas patīk?

Viņa pasmaidīja to pašu mazliet greizo smaidu, kas bija palicis Meta atmiņā – viens mutes kaktiņš izliecies augšup, it kā viņa nemitīgi kādu izzobotu, varbūt pati sevi. Viņš pamanīja, ka sievietes kreisā uzacs mazliet uzraucas, ja viņa jautā klusēdama; to viņš bija piemirsis. Grēta joprojām bija skaista. Protams, vecāka, kastaņbrūnajos paīsajos matos, kas līdz pusei apsedza kaklu, ievijies sirmums. Pār seju krita gara šķipsna, reizēm apēnojot acis;

bija skaidrs, ka matus viņa nekrāso. Ap pelēkajām acīm, ko ietvēra ļoti garas, biezas skropstas, vīdēja sīku grumbiņu tīkls, kas, viņai pasmaidot, sabīdījās kā harmoniku plēšas. Biezo melno uzacu loki nevainojami daiļi kā divi spārni. Mets ievēroja, ka joprojām katrs uzacu matiņš izskatās kā rūpīgi ieeļļots.

Netālu no lūpu kaktiņa vīdēja sīka, brūna dzimumzīmīte. Tieši mute visnodevīgāk liecināja par aizritējušajiem gadiem. Tā šķita saspringta, it kā lūpām vairs negribētos pavērties smieklos. Tumšas ēnas, kas melnēja zem acīm, to iekšējos kaktiņos iezaigojās gandrīz metāliskā zilumā, itin kā virsdegune tiktu pastāvīgi saspiesta ar tintē iemērktu īkšķi un rādītājpirkstu.

Augums kalsnāks nekā agrāk, zaudējis pusaudzes gadu maigo apaļīgumu, lai gan arī toreiz nebija ne runas par lieko svaru – to nepieļāva šī ķermeņa elastīgais atsperīgums. Grēta nespēja pa īstam palikt mierā, allaž kustējās kāda viņas ķermeņa daļa, visbiežāk pirksti, tie savilkās un izstiepās, it kā skartu neredzamus klavieru taustiņus.

Kamēr Mets vēroja viņu žigli rosāmies pa dzīvojamo istabu – Grēta pārbaudīja neglītās, bet modernās logu aizlaidnes, noliecās, lai paceltu kaut ko no šķietami bezgalīgā mantu jūkļa uz grīdas –, atmiņā atausa viņas spēja piepildīt ar savu klātbūtni jebkuru telpu. Gribot negribot skatiens vienmēr pievērsās viņai.

– Es nesaprotu, kālab tu uzskati, ka tev tas jādara. – Grēta notrauca daļu sasvaidīto drānu no dīvāna un papliķēja pa atbrīvoto vietu. – Sēdies!

– Arī es to nesaprotu. – Viņš paklausīgi apsēdās. Apziņas dzīlēs urdījās apjauta, ka viņam vajadzētu to zināt, tikai gluži vienkārši vēl nebija iznācis laika izvērtēt šo domu. Iespējams, pirmo reizi dzīvē Mets rīkojās absolūti instinktīvi. Īsta likteņa ironija, ka Koniju tagad sāpina tas, ko viņa pati tik augstu vērtē.

Iztēlē pazibējusī sievas sejas izteiksme, kad viņa šorīt bija devusies uz lidostu, lika viņam nodrebēt. Acis pietūkušas, viss augums kā uzlādēts no niknuma, kas visbeidzot bija apklusinājis viņu pēc nemitīgā runāšanā pavadītās nakts, tomēr atmiņā kā iegravēts palika Konijas apjukums un teju bērnišķīgā rezignācija skatienā, ko viņa atskatoties veltīja Metam, jau sēžot projām braucošā taksometrā. Viņš neomulīgi sagrozījās un pagrieza galvu, lai paraudzītos, ko dara Grēta. Viņa patlaban pielēja divām bagātīgām viskija porcijām ūdeni, kaut arī nebija pavaicājusi, vai Mets joprojām lieto šo dzērienu. No Grētas mātes mājām nočieptā viskija pudele bija pēdējā, ko viņi bija tukšojuši kopā. Dienā, kad viņš, alkohola apdullināts, bija nošņāpis Grētas zirgasti. Mets pieminēja šo atgadījumu, un viņa piemiedza acis, mēģinot to atsaukt atmiņā.

– Ak, jā. Ko tu tobrīd domāji?

– Skaidrs kā diena, es nedomāju vispār. Tu pat nesadusmojies, bet gluži vienkārši smējies un plītēji man seju ar nogrieztajiem matiem. Tavi skaistie garie mati… Toties tava māte grasījās pārmācīt mani ar slotu.

– Mati… – Grēta pasniedza viņam glāzi. – Nu, tātad?

Ieritinājusies dīvana otrā galā, sieviete pavilka zem sevis basās pēdas. Viņa sēdēja uz saņurcītu drānu kaudzes, tāpēc Metam nācās pacelt acis, lai sastaptu viņas skatienu. Grēta aizkūpināja cigareti un izbēra no dozītes vairākas tabletes, ko norija, uzdzerot virsū malku viskija. Viņas nagi bija gari un spilgti sarkani. Tādi tie bijuši vienmēr.

– Nu, tātad. – Viņa izpūta pret griestiem garu dūmu grīsti. – Ko īsti tu pateici savai sievai?

Savai sievai. Savādi, ka šie vārdi itin kā mazināja Konijas nozīmi viņa dzīvē. Itin kā divdesmit gadu ilgusī laulība būtu tikai nesvarīgs starpgadījums, kas gluži vienkārši izjaucis pāri Grēta un Mets.

– Es pateicu patiesību. Ka esmu par tevi noraizējies.

– Nav nekādas vajadzības. Proti, raizēties. To es tev pateicu jau vakar.

Mets nobraucīja ar plaukstām seju. Viņš būtu varējis pastāstīt Konijai patiesību, vismaz tik daudz, cik izprata pats, proti, kāpēc nolēmis palikt Romā uz nenoteiktu laiku. Tikai to gan viņš neatklāja, ka vakardienas tikšanos ar Grētu bija norunājis pats. Bija atstājis zīmīti, ka dodas pastaigā, bet atgriezās tikai pievakarē. Nav brīnums, ka Konija izskatījās vai slima no raizēm, kad viņš visbeidzot pārradās viesnīcā.

Nē, šī paša būtības jaunā, nekrietnā versija sevi lika manīt jau agrāk. Aptuveni gadu viņa prātu nodarbināja sīka informācijas driska par Grētas iespējamo uzturēšanās vietu. Pat ne driska, jo kāds sens draugs no Konsetas bija saticis citu senu draugu, kuram bija licies, ka viņš manījis Grētu Pārkeri aiz bāra letes amerikāņu krodziņā Romā. Viņš pat esot pagājies atpakaļ, lai ieskatītos uzmanīgāk, bet no viņas tur vairs nebijis ne miņas. Droši vien viņam tikai izlicies. Tomēr redzējums palicis prātā, turklāt viesnīca atradusies netālu, tālab viņš garāmejot ikreiz ielūkojies iekšā pa bāra logu, tomēr vairs nav ieraudzījis nedz Grētu, nedz kādu viņai līdzīgu personu.

Mets tomēr bija noskaidrojis, kurā Romas viesnīcā vai rajonā bijis apmeties drauga draugs. Tad uzsāka plānot ceļojumu kopā ar Koniju. Melot nevajadzēja, jo ģimenes draudzene Mērija bija bieži mudinājusi Vilsonu pāri apmeklēt Romu. Mets noglabāja iegūto informāciju savas atmiņas neskarto prēriju iegulās pie citiem sīkumiem. Tikpat labi tā varēja būt tikai sagadīšanās, ka pirms divām dienām viņš un Konija bija gājuši pa šo avēniju. Neapzināts atmiņas uzplaiksnījums lika viņiem ienākt amerikāņu bārā, kad laukā vēl agra pēcpusdiena un apskatāmā vēl tik daudz. Nepatiesāks cilvēks varbūt mēģinātu iestāstīt sev, ka tā bijusi nejaušība, bet Mets loloja savu godīgumu ar nopietnu, teju presbiternānisku tīksmi, gluži kā viņa tēvs. Vismaz es atzīstos, ka esmu tāds.

Bārā atradās apļveida lete, tās centrā līdz griestiem iebūvēti plaukti dzērienu pudelēm. Vilsoni pasūtīja divas glāzes alus un ņēmās pētīt ēdienkarti, kas piedāvāja lenču amerikāņu gaumē. Abi gandrīz reizē izteica domu, ka tik skaistā pēcpusdienā Romas vidū sēdēt amerikāņu ēstuvē un prātot par burgeru izvēli esot īsts kauns un negods, kā arī tik vērtīgā laika zaudējums. Tam nebija nekāda sakara ar to, ko viņi vēlējās šeit piedzīvot. Tomēr abi bija noguruši un apmierināti ar savām rīta ekskursijām – Mets bija apmeklējis Vatikānu, Konija klaiņojusi pa veikaliem. Tāpēc nenāks par ļaunu iestiprināties un izplānot atlikušo dienu. Konija pārlaida plaukstu vīra rokai, viņš noliecās pār tās plecu, lai ieskatītos laminētajā ēdienkartē. Meta elpa atstāja uz viņas vaiga liegu mikluma migliņu. Bija sajūtams, ka Konija ir gatava mīlēties, daudzu kopdzīves gadu pieredze to ļāva noprast pavisam skaidri. Pēc agrāk notikušā strīda par rīta cēliena pavadīšanas iespējām abi atkal izbaudīja tuvību un sirsnību, un Mets sajuta uzbudinājumu, tiklīdz iztēlojās mīlēšanos pirms garām un nesteidzīgām vakariņām.

Kad Mets pacēla acis, aiz bāra letes stāvēja Grēta. Viņa droši vien visu laiku bija atradusies no šīs puses nesaskatāmajā bāra daļā. Droši vien viņš sastinga vai neviļus izdvesa kādu skaņu, jo tūdaļ galvu pacēla arī Konija.

– Viņa ir šeit, – Mets teica.

Konija paraudzījās turp, tomēr acumirklī neaptvēra, par ko ir runa, bet tad viņas lūpas savilkās. Viņa neteica ne vārda.

Mets piecēlās un devās pie Grētas, kuras sejā vēl mirkli saglabājās laipnā un bezpersoniskā izteiksme – kārtējais bāra klients –, bet drīz vien mutes kaktiņš uzraucās atskārtā. Ak, tas esi tu. Šķita, ka viņas smaids lēni pārslīd sejai, līdz sasniedz gaiši pelēkās acis. Viņi pieklājīgi saskūpstījās uz abiem vaigiem, sekoja banālu frāžu apmaiņa. Ak kungs! Cik gadi aizskrējuši? Kā tev ir klājies? Un no visiem bāriem plašajā pasaulē mēs sastopamies tieši šeit.

Tuvojās arī Konija, lūpās bāls, iepriekš sagatavots smaids. Mets paguva žigli pateikt Grētai: – Vai rīt tu būsi šeit sastopama? Atnākšu ap šo pašu laiku.

Tieši cik negodīgs bija šāds gājiens? Eksistēja visai ticama iespēja, ka viņš, kaut arī gadu gaitā bez īpašas pretestības un pārliecinoši pieņēmis garlaicīgas, pret dēkām imūnas personas lomu, patiesībā ir pret savām vājībām iecietīgs, ne īpaši godīgs, varbūt pat mazliet noslēpumains cilvēks. Un – Jēzus, apžēlojies! – no kurienes gan tās asaras Borgēzes villas dārzos, kopā ar Koniju vērojot saulrietu? Raudāt publiskā vietā, ja neviens nav miris?

– Vai ar tevi viss kārtībā? – Meta domās ielauzās Grētas balss.

Viņš apjauta, ka stingi raugās grīdā, piere mulsumā savilkusies grumbās.

– Man patiešām nav skaidrs, kas es esmu. Vai arī kā šobrīd jūtos.

– Laipni lūgts manā pasaulē. – Sieviete strauji piecēlās. – Paklau, es pagatavošu mums vakariņas no tā, kas aizķēries ledusskapī, bet pēc tam aizvedīšu tevi uz lidostu.

Droši vien arī vakarā ir reisi uz Hītrovu.

– Jā, tas būtu vislabākais.

Ar acs kaktiņu viņš vēroja Grētu rosāmies nelielajā virtuves nodalījumā līdzās dzīvojamai istabai. Dārdēja katli un pannas, lai taptu maltīte no tā, kas nu aizķēries ledusskapī. Sieviete paceltām rokām pastiepās uz pirkstgaliem, viņas sānos starp svārkiem un topiņu pavīdēja kailas miesas trijstūris. Mets saknieba lūpas; pirms veselas mūžības viņš bija laizījis šo ādas laukumiņu. Zināja, ka tieši virs tā atrodas tāda pati dzimumzīmīte kā viņas lūpu kaktiņā. Kad Grēta bija kaila gulējusi Meta rokās, viņa pirksts atkal un atkal riņķoja ap šo dzimumzīmīti. Lai kādus ornamentus viņa plauksta izzīmēja uz kailās ādas, tā vēl un vēlreiz atgriezās šajā īpašajā vietiņā. Viņas galvvidus zem viņa zoda, viņas mati, kas smaržo pēc citrona, klaidā izrisuši pār viņa kailajām krūtīm. Grēta bija stāstījusi, ka pēdējam matu skalojamam ūdenim pievienojot citrona sulu – spīdumam.

Vakar, kad viņš norunātajā sastapšanās laikā devās uz bāru, kaut arī visu nakti un rītu bija sev iegalvojis, ka to nevajadzētu darīt, Grēta gluži vienkārši pabeidza apkalpot kādu bāra klientu un kopā ar Metu izgāja saules piesvelmētajā pēcpusdienā. Viņš izteica cerību, ka neesot sagādājis viņai nepatikšanas. Viņa atteica, ka esot bāra menedžere un varot rīkoties, kā patīk. Mets klusībā pasmaidīja; lai kas viņa būtu kļuvusi, šī būtne vienmēr rīkojās pēc sava prāta. Viņi vismaz stundu klusējot soļoja līdzās. Šad un tad Mets uzlika roku sievietes viduklim, kad viņi pie luksoforu zaļās gaismas šķērsoja ielu. Visbeidzot abi apsēdās zem nojumes kādā āra kafejnīcā. Mets automātiski pasūtīja melnu kafiju sev un tēju ar pienu viņai.

Radās sajūta, ka brīdī, kad viņš pavaicās, kas īsti notika toreiz, pirms daudziem gadiem, Grēta greizi pasmaidīs, iztukšos tējas tasi un atkal gluži vai izkūpēs gaisā. Tomēr Metam izmisīgi gribējās uzdot šo jautājumu. Tik ļoti, ka viņš pat nosvīda, par spīti spirgtajam vējam, kas pūta no upes puses un plīkšķināja audekla nojumi.

– Tātad tu apprecēji mazo Konstansu Bredliju, – viņa ierunājas, kad tase bija iztukšota līdz pusei. Skaidrs, ka tas nebija noniecinājums Meta sievai. Konija Grētas priekšstatos eksistēja tikai pagātnē, kad viņa kā jauns skuķēns bija slaistījusies Vilsonu fermas tuvumā, reizēm pārsteidzot Metu un Grētu maigojamies zem kāda koka. Skuķēns abus uzjautrināja, tomēr parasti tika aiztriekts projām. Viņi gan bija tikai dažus gadus vecāki, un tagad tam nebūtu nekādas nozīmes, turpretī toreiz trīs gadi, kas šķīra Grētu un Koniju, šķita kā dziļa aiza, ko simbolizēja divas nesalīdzināmas lietas – kāpšana kokos vai skūpstīšanās zem tiem. Ja viņi bez minētās triekšanas projām jelkad iedomājās par Koniju, tad tikai tādēļ, lai ķiķinātu par viņas uzkrītošo “ieķeršanos” Meta jaunākajā brālī Stenlijā. Skuķis mūždien piedāvājās kaut ko piepalīdzēt fermā un nemitīgi gadījās ceļā Stenlijam. Meta mātei nebija iebildumu, viņa apgalvoja, ka Konijas aprūpētās vistas dējot ražīgāk.

– Kā tas bija? – Grēta apvaicājās, droši vien domādama Meta laulību.

– Bija labi. Nē, labāk. Mūsu laulībā bija savi kāpumi un kritumi, pati zini, kā tas mēdz būt. – Klusums. – Vai tiešām zini?

– Jā. – Viņa pabeidza tukšot tējas tasi.

– Bērni? – viņš jautāja.

Grēta pamāja ar galvu. Tikai tajā brīdī Mets tā īsti pamanīja dziļās ēnas, kas tumsa zem sievietes acīm. Viņa raudzījās pāri Tibrai uz otru krastu, itin kā aizmirsusi par viņa klātbūtni. Mets nebrīnītos, ja Grēta piepeši atvērtu muti un nodziedātu kādu aizgrābjošu operas āriju. Traģēdijas dēļ – un viņam nebija šaubu, ka te ir runa tieši par traģēdiju – viņas skaistums šķita iezaigojamies mirdzoši violetos toņos. To varēja teju vai sasmaržot gaisā, gluži kā lavandu aromātu. Grētas būtībā jautās daudz neizprotama; kas īsti bija ar viņu noticis? Saraukusi pieri, sieviete atsauca sevi atpakaļ tagadnē.

– Vai tev ir līdzi kāda fotogrāfija? – viņa pavaicāja.

Mets sameklēja kabatas portfelī pasen uzņemtu bildi, kurā bija redzami viņa trīs dēli. Paraugoties uz tiem ar svešām acīm, nācās atzīt, ka neviens no trim neizskatās dabiski. Bērnu smaidi pārāk samāksloti un uzspīlēti, neviļus radot iespaidu, ka viņi objektīva priekšā demonstrē nepatiesu sevis versiju, un tas tā patiešām bija. Bērniem, kas mēģina izskatīties labāk nekā patiesībā, tas reti izdodas. Mets žigli mēģināja sameklēt citu attēlu.

Kabatas portfelī glabājās arī pabālējušas zīdaiņu bildītes, dažās redzama arī Konija, katrā no tām viņai bija citāds matu griezums. Viņš pārlūkoja visas, līdz uzgāja pērn skolā uzņemtas visu trīs dēlu fotogrāfijas. Tad pastāstīja par Fredu, kurš ir tik pieaudzis un prātīgs un kura dabā nav ne mazākā viltus, pieminēja arī vecākā dēla spēju būt par šķīrējtiesnesi vecāku liesmainajās ķildās, pacietīgi piespiežot viņus uzklausīt pretējās puses viedokli brīžos, kad abi bija gatavi teju vai klupt viens otram pie rīkles.

– Tu taču zini, kā tas notiek, – Mets piebilda, tādējādi cerot uzzināt kaut ko vairāk par Grētu.

– Ja es gribu ārdīties, es to daru. – Viņa pasmaidīja. – Diezin vai man patiktu, ja tādā brīdī kāds mēģinātu iejaukties.

Mets jutās mazliet aizvainots Freda dēļ, lai gan reizēm viņam gribējās, kaut vecākais dēls allaž neizturētos tik objektīvi un viņam piemistu kaut vai sīka Konijas spontanitātes dzirkstele, kuras tik ļoti pietrūka paša raksturā. Vēlēdamies kliedēt iespaidu, ka viņu ģimene ir ārkārtīgi garlaicīgi ļautiņi, Mets pievērsās Džo, īpaši uzsverot zēna straujumu un nesavaldību, kā arī faktu, ka viņam nospļauties gandrīz par visu, izņemot mūzikas klausīšanos – ja vien par mūziku var saukt ļaunuma un vardarbības piesātinātus izbrēcienus par tā vai cita kretīna nožmiegšanu.

Beidzis stāstīt par vidējo dēlu, Mets juta, ka pietvīkst – tik savāds un vecmodīgs droši vien izklausījās viņa sacītais. Vairs nebija skaidrs, kurš šobrīd pelnījis lielāku netīksmi – viņš pats, lēta uzjautrinājuma dēļ vieglu roku noniecinādams mazliet nepakļāvīgu, toties labsirdīgu zēnu, vai arī pats Džo, kura nepārprotamā vienkāršība un jebkādu panākumu trūkums šādu raksturojumu pieļāva.

Grēta māja ar galvu, pētīja attēlus, apgrieza tos otrādi, lai uzmestu acis datumiem. Protams, Meta bērni viņai nenozīmēja neko, un kāpēc lai būtu citādi? Un tomēr viņš bija vīlies, jo cerēja uz izteiktāku reakciju, varbūt greizsirdību vai skaudību, iespējams, pat vēlēšanos izdibināt ko vairāk. Mets noprata, ka sniedzis nožēlojami nepilnīgu ieskatu par saviem dēliem. Grēta norādīja uz nesmaidīgā Benija bildi – saviebis seju miniatūrai gorgonas maskai līdzīgā grimasē, bērns raudzījas skolas fotogrāfa kameras objektīvā.

– Un šis?

– Tas ir Benijs, jaunākais. – Mets nevēlējās neko piebilst; ja viņš bija tik nepiedodami raksturojis abus pārējos, izteikšanās par Beniju līdzinātos kucēna spārdīšanai.

– Viņš mantojis Konstan… piedod, Konijas matus.

– Jā, tā ir.

– Nu, tagad man vajadzētu atgriezties darbā.

– Es tevi pavadīšu. – Mets pamāja, lai viesmīlis atnes rēķinu, bet tūdaļ attapās, ka pasūtījis vēl vienu tēju un kafiju.

Tam visam šķietami nebija nekādas jēgas – kāpēc gan Mets sēž šeit kopā ar Grētu, kamēr Konija gaida viņu viesnīcā, bez šaubām, vai prātu zaudējot no bažām? Protams, ka viņa vakar bija pamanījusi vīra asaras, kas plūda pār viņa vaigiem kā tādam bērnelim. Konija bija visnotaļ dabiskā tonī apvaicājusies par šo asaru iemeslu, bet viņas nodurtās acis nemierīgi šaudījās pa zemi, gluži kā cilvēkam, kas pirms ģimeniskām Ziemassvētku svinībām ieraudzījis savu mīļoto krustmāti piedzērušos muļķīgi zvaigājam uz virtuves galda. Varbūt runa bija par bēdīgi slaveno vīriešu pusmūža krīzi – sastopot senu mīlestību, nedzīvotā cita dzīve šķiet iepūšam sejā saltu dvesmu? Nudien smieklīgi. Pēc mirkļa Mets saņemsies, pakratīs Grētas roku, varbūt noskūpstīs viņu uz vaiga, un viss atkal atgriezīsies normālās sliedēs. Varbūt viņi pat apmainīsies ar telefona numuriem, kaut arī skaidri zinās, ka zvans nekad tā arī neatskanēs.

– Cik viņam gadu? – Grēta jautāja par Beniju.

– Deviņi. Šajā fotogrāfijā astoņi. – Tu neko nepastāstīji par viņu.

– Benijs… viņš ir citāds nekā abi pārējie. Saproti, ar viņu viss ir kārtībā. Tikai gadījumā, ja es… ja es sāktu kaut ko paskaidrot, rastos iespaids, ka tā tomēr nav. Patlaban mēģinu pateikt, ka lāgā nemācēšu Beniju izskaidrot.

– Ir jau labi. Manējam bija septiņi. Arī ne visai pateicīgs… izskaidrojumiem.

Sievietes seja sastinga kā maska, lūpas cieši sakniebtas. Mets pasniedzās, lai pāri galdiņam satvertu viņas roku.

Bija skaidrs, ka Grētas dēla vairs nav starp dzīvajiem.

– Man ļoti žēl, Grēta.

– Protams, ka tev žēl. – Viņa sāka raudāt, sākumā klusi, bet pēc tam jau skaļas, nekontrolējamas elsas pievērsa apkārtējo uzmanību. Kad Mets grasījās pievirzīt savu krēslu tuvāk, Grēta atvairoties pacēla plaukstu, it kā sakot:

netuvojies – tas visu padarīs vēl ļaunāku. Pagaidījis, līdz sieviete mazliet nomierinās, Mets pacēla pie viņas lūpām tējas tasi.

– Iedzer malciņu.

Viņa drebēdama paklausīja. Tumšie loki zem acīm krīta bālajā sejā šķita teju vai reljefi; tas izskatījās tik savādi, it kā acu priekšā rēgotos miroņgalva. Tagad Mets pa īstam pamanīja, cik novājējusi patiesībā ir šī sieviete, droši vien viņa nekad nepaēda kā nākas. Grēta atglauda aiz auss garo matu šķipsnu. Mets pasniedza papīra salveti, un Grēta izšņauca degunu.

– Piedod.

– Cik sen tas notika?

– Pirms diviem gadiem. Viņam būtu deviņi, gluži kā tavam Benijam. Lūdzu, Met, nejautā vairs neko.

Tik daudz noticis kopš iepriekšējās reizes, kad viņi šādi sēdēja kopā, tomēr abi bija dzīvojuši gluži parastu dzīvi ar katram cilvēkam atvēlēto traģēdiju normu; paies laiks, un tās šķitīs ārkārtējas tikai viņiem pašiem. Tikai šī dzīve nepavisam nelīdzinājās tai nākotnei, ko viņi bija izsapņojuši, gulēdami garajā zālē. Kad zem Meta auguma pulsēja Grētas ķermenis un viņš nogaidīja, lai iekļūtu viņā vēlreiz. Tieši tādu Mets toreiz iztēlojās nākotni – vienmēr kaut kur iekšpus Grētas.

Viņi gāja gar Tibras krastu un klusēja atkal. Ūdens šķita biezs kā zupa, tam piemita savādi iezaļgana nokrāsa, kas lika Metam domāt par Beniju. Viņš nemēģināja pat iztēloties, ko nozīmē zaudēt bērnu. Ja būtu jāizvēlas, ja viņš nonāktu situācijā, kāda aprakstīta grāmatā “Sofijas izvēle” – no kura dēla atteiktos viņš? Nav zināms. Visticamāk, ne no viena, visi mirtu kopā ar savu tēvu.

Karstā, spiedīgā saule pamazām slīdēja uz rieta pusi. Roma vēl nebija nonākusi vasaras svelmes varā, tomēr gurdenajā gaisā jau virmoja nojausma par gaidāmo tveici, kad nežēlīgā dzeltenā dūmaka liks noliekties platajām koku lapām. Mets to nebija piedzīvojis, tomēr jutās pārliecināts, ka spējis uztvert Grētas maņu un sajūtu pieredzi, gluži kā agrāk jaunībā.

Uz tiltiem nemitīgi taurēja auto, krustojumos pie trejačiem parkšķēja zaļo gaismu gaidoši mopēdi. Pa duļķainajiem upes ūdeņiem slīdēja izpriecu kuģīši, no tiem atplūda tūristu čalas un smiekli. Viņi uzkāpa līdz Eņģeļu tiltam un pavērās lejā uz baržu tipa dzīvojamām laivām; vismaz Metam radās iespaids, ka tajās patiešām dzīvo cilvēki. Grēta pievērsa viņa uzmanību statujām, kas, novietotas uz augstiem cokoliem, rindojās gar tilta abām malām.

– Tās ir Bernini izteiksmīgo statuju kopijas, mēs tās saucam par “jautrajiem maniakiem”.

Mēs, viņš nodomāja. Romieši un Grēta? Gan Grēta, gan atmiņas par viņu šķita nesaraujami saistītas vienīgi ar Konsetu. Mets neteica neko, bet pieklājīgi klausījās, kad viņa kā iekaltus blāvā un nedzīvā tonī nobubināja faktus par to vai citu ievērojamu apskates objektu. Tas viss tika stāstīts tūristam.

Pa labi tilta galā iespaidīgi slējās noapaļotie Eņģeļu pils mūri. Sākotnēji pils bija iecerēta kā mauzolejs imperatoram Adriānam, pēc tam tā kalpojusi par pāvesta cietoksni, kazarmām, cietumu, bet tagad tur iekārtots muzejs. Ja viņš vēl kādreiz apmeklēšot Romu, esot vērts veltīt vienu rītu, lai apskatītu visus četrus pils līmeņus, Grēta ieteica. Tad veltīja Metam žiglu skatienu. Pār seju atkal noslīdēja matu šķipsna, viņa atglauda to aiz auss.

Tālāk vīdēja Svētā Pētera katedrāles kupols, kas Metam šķita kā visas pilsētas magnētiskais pols. Patlaban ikviena kupola pārseguma sekcija zaigoja visdažādāko oranžo toņu niansēs. Radās iespaids, ka viņš redz uz mutes apgāztu slīpēta kristāla kausu. Grēta sekoja viņa skatienam.

– Taisnību sakot, lai kārtīgi aplūkotu Eņģeļu pili, nepieciešama visa diena. Tikai nebrauc vasarā – rindu dēļ.

– Kā tu teiksi.

– Vai es tevi garlaikoju?

– It nemaz.

Un patiesi, viss izskatījās tikpat apbrīnojami skaists kā vakar. Romā nebija itin nekā garlaicīga. Drīzāk otrādi – savā izšķērdīgajā izrādīšanās kārē pilsēta šķita teju pavirša. Katrā ieliņā, aiz katra stūra skatienam atklājās kāds izcils pagātnes piemineklis, kas standarta ceļvedī netika pat pieminēts. Pilsēta burtiski izšļāca no sevis mākslu, vēsturi un kultūru, gluži kā svaigu ūdeni, ko meta augšup simtiem Romas strūklaku.”Nu jau ir diezgan” – šāda frāze romiešu vārdu krājumā nebija paredzēta. Nudien pretdabiski, bet Mets piepeši šokēts apjauta, ka pilsētas krāšņums, neizsakāmi valdzinošs tik nesenā pagātnē kā vakarrīts, tagad viņam nenozīmē itin neko. Grēta tikpat labi varētu iepazīstināt viņu ar Birmingemas jaukumiem. Ne jau Roma, tās senā kultūra vai statujas izraisīja smeldzi gurnos un lika elpai kļūt straujākai. Mets redzēja tikai kastaņbrūnos matus un acis, pelēkas kā oļi.

Grēta nopūtusies ieslidināja plaukstu viņa elkoņa līkumā. Šis neapzinātais žests neprasīja atbildes reakciju, tomēr Mets nenoturējies piekļāva viņas roku sāniem. Viņa nerāvās nost, un viņš velti mēģināja atcerēties, kad iepriekšējo reizi izbaudījis tik absolūtu un neapstrīdamu laimes izjūtu, ko noplicināja vienīgi smeldzoša apjauta, ka viņš vairs nekad nesastaps Grētu, ja atstās viņu, kad šī nedēļas nogale būs palikusi pagātnē.

Šķērsojuši tiltu, viņi devās, kur deguns rāda, un Grēta atgaiņāja afrikāņus, kas mēģināja pārdot viltotas dizaineru rokassomiņas. Mets izbrīnījies konstatēja, ka Grēta runā valodā, ko viņš nesaprot.

Kamēr Grēta gatavoja vakariņas, Mets izmantoja izdevību, lai aplūkotu viņas dzīvokli. Plaša kvadrātveida dzīvojamā istaba kā jebkurā modernā daudzdzīvokļu ēkā, baltas sienas, flīzēta grīda, vairāki paklāji, pašas nepieciešamākās mēbeles. Iespējams, ka dīvāns un daži atpūtas krēsli ir paņemti nomā, tie neizskatījās pēc lietām, ko sieviete izvēlas, ar mīlestību iekārtojot savu patvērumu, proti, minētie mēbeļu gabali šķita par daudz bezpersoniski. Grēta nebija papūlējusies izdaiļot sienas ar gleznām. Itin viss nodevīgi liecināja par pagaidu mītni, un kļuva skaidrs, ka šeit viņa mitinājusies samērā neilgi, varbūt tikai pāris gadu. Nekur nemanīja nevienu fotogrāfiju.

Aiz dzīvojamās istabas atradās šaurs gaitenītis ar trim durvīm, kas veda uz guļamistabu, vannasistabu un niecīgu telpu mantu glabāšanai, kur pret sienu bija atslieta saliekamā gultiņa. Ja dzīvojamā istabā valdīja nekārtība, tad guļamistaba atgādināja karadarbības zonu. Visās malās mētājās drānu kaudzes, it kā viņa būtu paradusi izkāpt no jebkura valkāta apģērba, pēc tam pametot to vāļājamies turpat. Droši vien Grēta kaut ko kārtoja un mazgāja tikai tajā brīdī, kad vairs nebija ko vilkt mugurā. Uz grīdas un vienīgās kumodes virsmas sasvaidītas rotaslietas. Viens auskars pie viņa kājām, otrs pie tālākās sienas – droši vien tie bija mesti pāri istabai, bet viens rikošetā atdancojis atpakaļ.

Radās iespaids, ka apģērbs un rotas pirktas agrāk, tās izskatījās par dārgu un vērtīgu šādam dzīvoklim. Pat Metam nebija sveši dizaineru logo uz vienas vai otras žaketes, bet nevērīgi nomestā briljantu rokassprādze noteikti bija īsta manta. Par ko tas liecināja? Vai notikusi šķiršanās, vai viņa bijusi spiesta aiziet tikai ar to, kas mugurā? Kad Mets grasījās pamest istabu, viņa skatienu piesaistīja neliels sudraba rāmītis. Tas atradās uz skapīša pie nesaklātās gultas. Mazs, tumšmatains puisēns nopietnu skatienu veras objektīvā. Viņas mirušais dēls. Bildīte bija izgriezta no lielākas fotogrāfijas, puisēna matus glāstīja vīrieša plauksta. Mets atvēra skapīša atvilktni un ieraudzīja vēl vismaz duci mazā zēna fotogrāfiju, visas izgrieztas no lielākām ģimenes bildēm.

Bez attēliem atvilktnē atradās vienīgi zāļu pudelītes. Arī vismaz ducis, dažas tukšas. Zāļu nosaukumi ir līdzīgi visās valodās – antidepresanti, miegazāles; krājumā bija uzmundrinoši un nomierinoši medikamenti, arī tādi, kas palīdz aizmirsties miegā, zāles, kas regulē ikvienu dienas vai nakts daļu. Grēta bija staigājoša aptieka, un tas izskaidroja glāžaino spīdumu viņas acīs, ko Mets pirms mirkļa bija kļūdaini uzskatījis par nogurumu un izdzertā viskija iespaidu.

Iegājis vannasistabā, viņš atstāja durvīs spraugu, lai būtu dzirdams, ka podā nošalc ūdens. Negribējās, lai Grētai rastos iespaids, ka viesis okšķerējas apkārt. Atgriezies dzīvojamā istabā, Mets ieraudzīja, ka viņa novieto uz kafijas galdiņa divus šķīvjus ar linguini makaroniem, ko papildināja konservēta tunzivs, tomāti un olīvas. Viņa nevērīgi notrauca uz grīdas grāmatas, papīrus un apģērbus, pēc tam atnesa arī salātu bļodu un divas glāzes vīnam. Tobrīd Mets pamanīja, ka istabā nav ēdamgalda, kaut arī vietas šādai mēbelei būtu cik uziet. Grēta nebija noskaņota saviesīgām izklaidēm.

– Paldies. – Viņš apsēdās uz dīvāna savā iepriekšējā vietā, viņa pasniedza tam dakšiņu. Mets nodomāja: Jēzus vārdā, ko gan es šeit daru?

Viņi sēdēja līdzās un ēda, pievērsuši skatienu katrs savam šķīvim. Ēdiens bija labs, pat vairāk nekā labs, un Mets piepeši aptvēra, ka nav baudījis ne kumosa kopš pēdējām vakariņām kopā ar Koniju, un arī tad viņš tikai paknibināja savu teļa cepeša porciju. Kā tas varēja būt, ka viņš pat nepamanīja, ka nav neko ēdis gandrīz četrdesmit astoņas stundas? Tiesa, doma par Koniju acumirklī notrulināja skaudro izsalkuma sajūtu.

Grēta atbīdīja savu šķīvi un iedzēra malciņu vīna. Viņa bija apēdusi varbūt četrus kumosus makaronu un dažas salātu lapiņas.

– Grēta, tev jāpaēd, – Mets nenovaldījās. – Tu esi pārāk tieva.

– Es ēdu pietiekami, – viņa attrauca, aizkūpinot cigareti. Stiklaini pelēkajās acīs zīlītes sarāvušās sīkas kā melni punktiņi. Nebija šaubu, ka šī sieviete atradās spēcīgā zāļu iespaidā. Vēl vairāk, šādā stāvoklī viņa nonāca ik vakaru, kad bija tikusi galā ar saviem dienas darbiem. Grētas galva tikko jaušami zvārojās uz sāniem.

– Mums jāaizdabū tevi uz lidostu, – viņa teica.

– Jā, jā. Pēc īsa brīža.

– Piezvani viņai. Piezvani Konstansai. Rau, kur tālrunis, pasaki, ka ar mani viss kārtībā, apsoli, ka drīz atgriezīsies mājās.

– Pateikšu.

Mets nolika šķīvi un pacēla uz rokām Grētas augumu, kas bija vieni vienīgi kauli. Guļamistabā viņš noliecās, lai atbrīvotu gultu no tajā samestajām drānām. Vieglo ķermeni bez pūlēm varēja noturēt ar vienu roku. Sievietes galva ļengani atslīga atpakaļ.

Saudzīgi noguldījis Grētu uz sāniem un pabāzis zem viņas galvas spilvenu, Mets aizvēra metāla aizlaidnes, lai nelaistu telpā aklinoši žilbo saulrietu. Istaba tūdaļ šķita mazliet vēsāka. Viņš pārvilka pār sievietes augumu palagu un apsēdās viņai līdzās uz gultas malas, ieklausīdamies elpā, kas pamazām kļuva vienmērīgāka.

– Ej un piezvani viņai.

– Tūlīt iešu. – Tomēr Mets pat negrasījās to darīt, bet tā vietā sāka glāstīt Grētas matus. Tie joprojām smaržoja pēc citrona. Vismaz tā bija laba zīme.

Sievietes roka uzmeklēja viņa vaigu, bija samanāms, ka zem viņas pirkstu kauliņiem skrapšķ dienu neskūtie bārdas rugāji. Steidzami nepieciešams noskūties.

– Tu neko daudz neesi mainījies, – Grēta konstatēja, viņas pirkstu spilventiņi kavējās rievā starp degunu un muti, – izņemot šīs. – Īkšķis pieskārās smieklu krunciņām vienas un otras acs kaktiņā. Pieskāriens šķita kā glāsts. Viņam gribējās, lai tas nekad nebeigtos. Itin kā sajutusi vīrieša domas, Grētas plauksta vēl mirkli piekļāvās viņa vaigam, tad noslīga.

– Un pakausī mati arī retāki, bet paldies, ka to nepieminēji. – Mets mēģināja iesmieties, bet ķērkstošās skaņas izklausījās mazliet histēriskas, drīzāk atgādinot aizžņaugtas elsas.

– Man toreiz vajadzēja doties projām, Met. Es nevarēju palikt.

– Kāpēc? Kāpēc nevarēji? Es domāju, ka tu mīlēji mani. – Tā bija. Bet es spēju paredzēt, kāda tad izvērstos mūsu dzīve, un tādu es to nevēlējos. Es mūždien plēsos ar savu māti un māsām, savukārt tu vēlējies, lai mēs apprecamies, un būtu man sekojis, ja es pateiktu, kurp dodos.

– Kurp tu devies?

Viņa izlikās nedzirdam jautājumu. – Mēs vēl bijām tīrie bērni. Dieva dēļ, abiem tikai septiņpadsmit. Kopš trīspadsmit gadu vecuma kopā un neiepazinuši nevienu citu. Aptuveni pēc gada es uzrakstīju vēstuli savai māsai Ritai. Viņa atbildēja, pastāstīja man par tevi, par notikumiem fermā un mammas friziersalonā. Vai to tu atceries? – Dziļi rīklē noguldzēja spurciens. – Sasodītais salons. “Pārkeres ilgviļņi”. Es ienīdu visu, kas ar to saistīts. It īpaši ūdeņraža pārskābes smaku, ko mēs nekādi nespējām dabūt laukā no drēbēm.

Mets atcerējās gan, jo arī viņš oda pēc ūdeņraža pārskābes, ja bija pavadījis vakaru kopā ar Grētu. Gribējās izlabot, ka viss nebūt nesākās trīspadsmit gadu vecumā, tomēr viņš iekoda mēlē. Trīspadsmit gadu vecumā viņi pirmo reizi saskūpstījās, bet bija turējušies kopā jau ilgi pirms tam.

– Es apjautājos par tevi Ritai, – Mets bilda. – Izprašņāju visas tavas māsas. Tev nav ne jausmas, cik bieži es to darīju. Tātad Rita man meloja gadiem ilgi.

– Viņa turēja man doto solījumu. Es dzīvoju Londonā. Lāgā neatceros, varbūt gadus desmit? Pēc tam pārcēlos uz Itāliju.

– Tu dzīvoji Londonā, es arī. – Šķita neticami, ka viņš nav sajutis Grētas tuvumu.

– Zinu, es visur ar skatienu meklēju tevi. Pastāvīgi mēģināju ieraudzīt cilvēkus no dzimtās puses, bet jocīgi, ka ne reizi nesastapu nevienu pašu.

– Tādā gadījumā tu laikam dzīvoji ļoti klusu un noslēgtu dzīvi.

– Tici man, visādu citādu, tikai ne klusu un noslēgtu. Rita man nepastāstīja par Konstansu Bredliju. Tas ir, Koniju – man jāpierod viņu saukt šādi. Varbūt māsa domāja, ka tas mani sāpinās.

Mets nevaicāja, vai viņa patiešām būtu jutusies sāpināta, jo nevēlējās uzzināt atbildi. Grētas balss kļuva aizvien klusāka un tālāka.

– Saki man, ka esi bijis laimīgs, – viņa palūdza.

– Lielākoties patiešām biju laimīgs. – Un tā bija patiesība. Mets nevarēja apgalvot, ka bijis nelaimīgs, bet patiesībai atbilda arī tas, ka daudzreiz viņš nejutās pārliecināts, vai patiešām tāds ir. Gluži vienkārši viņš nemēdza sev ik pa laikam uzdot šādu jautājumu. Darbs, cits pēc cita dzimušie bērni, ķildas un salabšanas ar Koniju. Normāla ikdienas dzīve, un līdz šai nedēļas nogalei Mets būtu droši apgalvojis, ka dzīvojis visnotaļ krietnu, varbūt pat panākumiem svētītu dzīvi, ja par panākumu kritēriju uzskatāmi materiālas dabas ieguvumi.

Grēta bija aizmigusi. Tagad būtu īstais brīdis piezvanīt Konijai, lai mēģinātu paskaidrot savu rīcību – sev gluži neizprotamu iemeslu dēļ viņš jutis, ka nepieciešams pavadīt kopā ar Grētu vēl dažas dienas. Iespējams, vecās labās ziņkārības pēc, lai noskaidrotu, kur viņa pagaisusi, kad abi bija pavisam jauni. Kas atgadījies ar viņas pāragri mirušo dēlu? Mets sirsnīgi un izjusti atvainosies, ka uzvedies sev tik neraksturīgi, ka noklīdis no īstā ceļa. Teiks, ka mīl savu sievu un izlūdzas viņai piedošanu. Pēc tam Mets piezvanīs uz lidostu un dosies projām ar pirmo rīta reisu.

Saudzīgi atsvabinājis Grētas matos ievijušos pirkstus, viņš uz pirkstgaliem izslīdēja laukā, bet atstāja durvis pusvirus, lai dzirdētu, ja viņa sauc. Pēc mirkļa Mets atgriezās, lai vērotu aizmigušo sievieti.