Читать книгу Romas brīvdienas - Keita O’Riordena - Страница 4

No Mērijas būtu iznākusi lieliska ķēve, stipriem kauliem un izturīga, kādu reiz savu lauku apstrādāšanai vēlētos iegūt jebkurš fermeris. Viņai bija garena, izteiksmīga seja, kurā piere izvirzījās ievērojami vairāk nekā zods. Dziļi iegrimušās, maigi brūnās acis apēnoja smagi plakstiņi, bet augstie, apaļīgie vaigu kauli paspilgtināja zirdzisko iespaidu. Bez apaviem Mērijas augums bija gandrīz sešas pēdas garš, pleci plati un stūraini, delmi cīpslaini, bet prāvās plaukstas vagoja mezglaini asinsvadi, tik izcilni, ka atgādināja treknus kāpurus, kas kustas zem ādas. Šo roku izskatu nekas nespētu uzlabot pat tādā gadījumā, ja Mērija vēlētos kaut ko darīt lietas labā, bet viņai tas nerūpēja. Asinsvadu tīklojuma rakstu parasti papildināja tās vai citas krāsas traipi.

Šovakar arī Mērijas iesirmajos, līdz pleciem apgrieztajos matos vīdēja dzeltena švīka. Kad viņa ar visiem desmit pirkstiem izbrauca cauri matiem, dzeltenā krāsa iezaigojās tajos kā gaisma pār pelēkiem ūdeņiem. Bija skaidrs, ka tik drīz krāsa neizmazgāsies, turklāt līdz tam brīdim to nomainīs vairāki jauni ķēpājumi.

Kamēr Konija klāstīja draudzenei savus pirmos iespaidus par Romu, Mērijas acīs iezagās valgs mirdzums, jo viņa atcerējās savu pirmo Mūžīgās pilsētas apmeklējumu pirms teju divdesmit gadiem. Abas sievietes sēdēja vakara krēslas piestrāvotajā virtuvē un malkoja sarkanvīnu. Laiku pa laikam virs galvas iečīkstējās kāds grīdas dēlis, tātad puikas dzīvojās pa augšstāvu. Iespējams, Mērija gluži vienkārši nosprieda, ka Mets pavada laiku kopā ar dēliem, tālab pat neapvaicājās par viņu, savukārt Konija manīgi grieza valodas uz citu pusi. Viena lieta bija tikt galā ar Fredu (nemaz nepieminot pārējos divus, ar kuriem saruna vēl priekšā), bet Mērija mēdza kļūt brutāli uzmācīga, tiklīdz viņai radās aizdomas par izlocīšanos.

Kamēr Konija turpināja tērgāt par Forumu, visnotaļ daiļrunīgi attēlojot Meta sajūsmu, viņas prātu nodarbināja gluži citi aprēķini. Viņa strādāja kopā ar Mēriju četras dienas nedēļā. Rīt studijā draudzenes sāks darbu pie jaunas pastkartes. Abas pirms pieciem gadiem bija nodibinājušas firmu “Citādi apsveikumi”. Sākumā tas šķita drīzāk joks, tomēr, pašām par brīnumu, bizness drīz vien uzņēma apgriezienus. Gandrīz katru vakaru Mērija iegriezās Vilsonu mājās kaut vai uz piecām minūtītēm. Šie apciemojumi kļuva tik ierasti, ka viņas prombūtne lika kādam no puikām nevērīgi apvaicāties: “Kur tad Mērija?” Itin kā runa būtu par ģimenei piederošu suni.

Konija žigli saskaitīja un atņēma – ja Mets nepārradīsies pēc trim, ilgākais, četrām dienām, viņai nāksies izstāstīt Mērijai par sastapšanos ar Grētu Romā, un tad notikušais atklāsies jau gluži citā gaismā. Tad Mets oficiāli tiks uzskatīts par pazudušu personu. Bet pagaidām vīra prombūtne palika šīs epizodes ietvaros, vismaz līdz brīdim, kad runa būs par to epizodi.

– Dzirdēju, ka Džo no tevis esot dabūjis brāzienu. – Konija no jauna piepildīja vīna glāzes.

– Viņam tas patika. Man arī, – Mērija izjusti atzinās. – Kaut man būtu tāds dēls… Bļausties uz viņu, cik uziet, un drīksti nebažīties, ka nodarīsi ļaunumu bērna psihei. Viņa ego ir nesatricināms. Es dievinu Džo.

Konija pasmaidīja. Viņai nereti bija nācies redzēt, ka Džo un Mērija teju vai klūp viens otram pie rīkles un abiem acīs vīd trakiem suņiem raksturīgs spīdums. Ķildas parasti sākās ar abiem vien saprotamu ķircināšanos. Viņi bija izveidojuši paši savus spēles noteikumus, vienu dienu mētādamies ar apvainojumiem, citudien jau apmainīdamies ar dunkām. Neviens ģimenes loceklis vairs nepievērsa šiem ķīviņiem ne mazāko uzmanību, tomēr Konija apzinājās, ka vienā jaukā dienā kāds garāmgājējs var nejauši ielūkoties viņu dzīvojamās istabas logā un izsaukt Bērnu aizsardzības biedrības pārstāvjus. Un kā nu ne? Ar krāsu noķēpājusies zirdziska izskata sieviete, izslējusies visā augumā pār šmaugu pusaugu zēnu, auro dzēlīgi aristokrātiskā tonī: “Ko nu stāsti, puis – tas esot belziens? Es tev tūdaļ parādīšu, kas ir belziens!”

Kādu vakaru Džo izdevās nogāzt Mēriju no kājām ar lēcienā labi notēmētu triecienu ar galvu. Attapusies viņa no apbrīna gandrīz nespēja parunāt. Džo bija neatkārtojams, absolūti un sasodīti lielisks.

Gluži vai neticamā draudzība ar Mēriju ilga jau kopš tiem laikiem, kad Konija tikko bija ieradusies Londonā. Tolaik viņa strādāja par sekretāri reklāmas aģentūrā un darīja visu iespējamo, lai atbrīvotos no sava spēcīgā Ņūkāslas akcenta. Konija jutās neērti teju vai par itin visu – savu izcelsmi no vienkāršas strādnieku ģimenes, ģērbšanās manieri, sarunvalodas izteicieniem, ko joprojām mēdza lietot, pat savām vecmodīgajām zelta ķēdītēm, jo viņai radās iespaids, ka neviens cits vairs nevalkā zelta rotas. Pārējās sekretāres vai personiskās asistentes, kā viņas pa jaunam tika dēvētas, bija apātiskas un novārgušas būtnes, mūždien tērpušās melnā, cieši pieguļošā apģērbā. Noliekušās par saviem galdiem, tās izskatījās pēc melnu komatu virknes.

Astoņpadsmit gadus vecajai Konijai vēl nebija beidzies princeses Diānas iedvesmotais krokotu apkaklīšu un atlasa lentīšu periods, bet viņas vara krāsas cirtas bija iemocītas vissliktākajā planētas slavenākā matu griezuma atdarinājumā. Mets, kuram tolaik bija divdesmit viens gads, vakaros šad tad piestrādāja krodziņā, bet nedēļas nogalēs kopa piepilsētas iemītnieku dārzus, lai piepelnītu kaut ko klāt niecīgajai koledžas stipendijai. Bieži vien mācīties viņš sāka tikai pēc pusnakts. Visiem spēkiem mēģinot izrauties no Holvejroudas, viņi gandrīz nesatikās. Nākamajos gados Konija drosmīgi pūlējās ievietot šos spartiski pieticīgos laikus lādītē ar zināmo uzrakstu “Mēs bijām nabadzīgi, toties laimīgi”, tomēr atmiņas spītīgi pretojās šai optimistiskajai iecerei. Patiesībā tie bija nejauki, sveloši sūri gadi, un mazliet gaišākus tos darīja vienīgi viņu jauneklīgā seksuālā apetīte.

Londona pēc Folklendu kara bija badīga un pretrunu pilna vieta. Kamēr melni tērptais zemākais ešelons lielākoties bija labi audzinātas un skolotas jaunkundzes, raupjie, sīkstie puiši, kam piederēja aģentūra (viņi allaž dēvēja sevi par puišiem) nāca no Īstendas, un viņu runā vispār trūka dažu līdzskaņu. Turpretī plebejiskā zemāko darbinieku stāva atvērtais plānojums ļāva Konijai saklausīt no melnajiem “komatiem” vienu vienīgu vārdu – ” l’bi , l’bi”. Pateiksi, ka viņu māte nupat nokritusi bez dzīvības, bet viņas tikai pamās ar galvu – “l’bi, l’bi”. Kad šīs meitenes netērpās melnā, tām mugurā bija tumšzili jūrnieku svīteri, no kuru apaļajiem kakla izgriezumiem spraucās laukā svītrainu kreklu apkaklītes, kas bija pavilktas uz āru tā, ka to stūri nemitīgi trinās valkātājām gar zodu. Dieva dēļ, viņas nebūt negrasījās vakarā doties laivu izbraukumos. Pie vislabākās gribas Konija nespēja saskatīt tajā visā jelkādu jēgu.

Sākumā viņa pieskaitīja Mēriju stilīgo meiču pulkam. Viņas griezīgā balss pārskanēja atvērtā plānojuma biroja zāli no viena gala līdz otram. Tolaik Konija no visas sirds ticēja, ka neviens normāls un pieklājīgs cilvēks neķēmojas pakaļ smalkai runai. Viņas uztverē tās bija nesavienojamas lietas. Kaut arī apzīmējums “normāls” uz Mēriju nebija attiecināms, vēlāk izrādījās, ka viņa, izņemot Metu, ir viskrietnākais un cienījamākais cilvēks, ko Konijai dzīvē laimējies sastapt.

Mērija aģentūrā skaitījās jaunākā grafikas māksliniece, tikai kāds laikam bija aizmirsis informēt, ka viņa ir jaunākā. Nepagāja gandrīz ne diena, kad Mērija nebūtu sacēlusi pamatīgu jezgu. Viņa mēdza iebrāzties konferenču telpā, izplatot ap sevi muskusa smaržu mākoņus, skiču mape vienā rokā, pusapgrauzts ābols otrā.

Reiz viņa ieradās iknedēļas “prāta vētras” sanāksmē, ietinusies visās dārgakmeņu krāsās zaigojošā sari, kājās vienkāršas brūnas ādas siksniņsandales, kas tik tikko saturēja kopā kāju pirkstus, kas šķita spraucamies uz visām pusēm. Virs divkāršām siksniņām, ko nostiprināja sprādzes, druknās potītes un stilbus greznoja biezs apmatojums; Konijai likās neticami, ka sieviete spēj ko tādu ne tikai uzaudzēt, bet arī atklāt apkārtējo skatieniem. Citudien Mērijai kājās bija saplēsti, krāsām notraipīti džinsi un mugurā bezpiedurkņu sporta krekls, kas tik tikko apslēpa viņas plakanās krūtis. Par krūšturiem vispār nebija nekādas runas. Konijasprāt, tik eksotiska persona varēja būt vienīgi lesbiete.

Vēlāk izrādījās, ka lesbiete viņa nav, turklāt Mērija bija tik talantīga, ka “puiši” piecieta viņas dusmu lēkmes un perfekcionismu tik ilgi, cik vien spēja. Kādu dienu Konija uzskrēja Mērijai virsū tualešu telpā, kur viņa izraudāja vai visas acis. Mērija bija izlolojusi kristāldzidru projekta ideju, bet bosi piespiežot viņu ielaisties kompromisā. Viņa jutās no sirds sāpināta, un Mērijas neviltotais godīgums rada atbalsi Konijā, kura tobrīd bija uzņēmusies Hērakla cienīgu darbu, proti, pārveidot sevi par gluži citu cilvēku.

Viņas sāka izklaidēties, kopā apmeklējot klubus un bārus jebkurā diennakts stundā. Abas devās arī uz teātriem un izstādēm, kur Mērija pacietīgi atvēra Konijas priekšā gluži jaunu pasauli. Visbeidzot provinces meitene sāka saskatīt Londonas dzīvē jēgu. Mets priecājās, ka Konija vairs nav spiesta ik vakaru bezdarbībā nīkt drūmajā istabelē, kur vienīgā izklaide bija vērot viņu svīstam pie mācību grāmatām. Ja arī Mets jelkad izjuta skaudību vai greizsirdību, viņš nekad nelika to manīt; esot labi, ka Konija jauki pavada laiku. Savukārt Konijas sirdī šāds cildenums izraisīja divējādas izjūtas. Viņai tomēr kārojās, lai Mets būtu mazlietiņ greizsirdīgs.

Konija gribēja, lai draugam iepatīkas Mērija, bet vienlaikus loloja vēlēšanos, lai Mets saskata viņā iespējamus draudus viņu mājīgajai divatnei. Tā vai citādi, bet viņš pieķērās Mērijai gluži tapat kā viņa. Par spīti sociālajām, kultūras un jebkurām citām atšķirībām, Mets Mērijas sabiedrībā jutās absolūti nepiespiesti. Pretstatā Londonai, kas šķita naidīga, varbūt pat kareivīgi noskaņota abu provinces jauniešu mokošā bikluma un sabiedriskā stāvokļa trūkuma dēļ, jauniegūtā draudzene bija tikpat patiesa un vienkārša kā Daremas grāfistes Konsetas pilsētiņā palikušie draugi.

– Nespēju noticēt, ka man beidzot izdevās aizdabūt jūs abus uz Romu, – Mērija patlaban atzinās. – Es taču teicu, ka Mets būs sajūsmā, vai ne?

– Mhmm.

– Tad kur…

– Paldies, ka pieskatīji puikas. Vai vari iedomāties – šo dienu laikā es gandrīz neatcerējos par viņiem! Mums biežāk jādodas kaut kur diviem vien.

– Protams! – Mērija saviebās. – Paklau, māja taču nebija pārāk piecūkota, vai ne?

Izņemot dzīvojamo istabu, ko Freds bija papūlējies mazliet sakārtot, citas telpas izskatījās kā pēc sprādziena. Mērija nespēja saskatīt nekārtību vai, pareizāk sakot, viņa to uztvēra kā lietu dabisko kārtību, ja kaut kas tika nomests un atstāts turpat. Konija nosprieda, ka tas varētu būt raksturīgi vidusšķiras augšējiem slāņiem, kur cilvēki raduši pie plašuma un kalpotājiem. Tā bija vēl viena tipiska atšķirība, kas Koniju izbrīnīja pēc pārcelšanās uz valsts dienvidiem. Konsetā sievietes sacentās, kurai būs spodrāka māja, tālab berza lieveņa pakāpienus, dažas pat mazgāja ietvi mājas priekšā.

Logi mirdzēja un oda pēc etiķa. Vienīgi šis kodīgais šķidrums spēja pieveikt nodevīgos rūsas putekļus, kas ik nakti nosēdās pār pilsētu no metalurģijas rūpnīcas augstajiem dūmeņiem; rūpnīcas, kur valdīja dūmi un izgarojumi, karstums un šķidrs metāls. Sarkanie putekļi, ko izvirda dūmeņi, pārklāja namus, veļas auklas, mašīnas, proti, itin visu, kas atradās zem klajām debesīm. Gadu gaitā putekļu un netīrumu slāņi sacietēja un pārvērtās pastāvīgā čaulā. Sievietes berza savu namu ķieģeļus, kurus saēda ne tikai korozijas putekļi, bet arī skābes un sēra piesātinātie izgarojumi, kas nemitīgi izplūda gaisā. Turpretī šo māju šaurajās istabiņās valdīja leļļu namiņu akurātība.

Dienvidos nereti varēja būt tā – jo plašāka māja, jo lielāka nekārtība tajā valda. Konija gadu gaitā mēģināja kaut vai daļēji atbrīvoties no savas nepārvaramās tieksmes visu savest nevainojamā kārtībā. Līdzīgi Mērijai – atstāt visu, kā ir.

Ierīkots pārbūvētos staļļos, Mērijas pašas piedrazotais miteklis šķita kā svētnīca viņas absolūtajam intereses trūkumam par visu, kas attiecas uz dzīves materiālo pusi. Kāpēc nevar sēdēt uz otrādi apgrieztas koka kastes, ja tāda patrāpījusies pie rokas? Kāpēc uztraukties, lai šķīvji būtu vienādi? Īsts atvieglojums jucekļa vidū malkot tēju no apķepušas krūzes un neraizēties par dīvāna spilveniem vai paliktņiem, ko novietot uz noskrambātā galda. Tomēr Konija nesaņēmās šādus atvieglojumus ieviest arī savās mājās. Tas viņai gluži vienkārši nebija asinīs.

– Tu jau zini, kāda es esmu. – Konija mazliet māksloti iesmējās. – Pat tad, ja tu būtu izsaukusi šurp profesionālus apkopējus, man vienalga atrastos, kur pašai pielikt roku. – To viņa teica gadījumam, ja Mērija būtu pamanījusi, ka sakopts piesvaidītais priekšnams un izberzta virtuves grīda. Protams, ka viņa neko nebija ievērojusi, tomēr tagad draudzenes skatiens patiešām pievērsās grīdai.

– Kur Mets? – viņa laiski apvaicājās.

– Joprojām Romā. – Konija runāja iespējami ikdienišķā tonī. Viņa iedzēra malku vīna un nevērīgi notrina glāzes peciņu ar pirkstu, it kā tā būtu gluži parasta lieta, ka Mets atrodas “joprojām Romā”.

– Atkārto vēlreiz!

Konija piecēlusies sāka novākt galdu.

– Viesnīcā – tajā, ko tu mums ieteici – bija konference. Tici vai ne, zobārstu konference, dakteri no visas Apvienotās Karalistes. Pirms es paguvu atjēgties, viņš jau bija iesaistījies sarunās un ieinteresējies, tāpēc, hmm, izlēma palikt Romā kādu dienu ilgāk. Cik īsti, nepateica, un es aizmirsu uzprasīt, – viņa steidzīgi piemetināja. Uzgriezusi Mērijai muguru, Konija samiedza acis un gaidīja.

– Tas ir savādi.

– Kas ir savādi? – Tagad saspringa arī Konijas pēcpuse.

– Neatceros, ka tajā viesnīcā būtu konferenču zāle.

– Tiešām? Tomēr ir gan. Tikai neliela. Tu droši vien nepamanīji. Arī mēs bijām pārsteigti.

Mērija klusējot pārdomāja dzirdēto. Konija dungodama slaucīja virtuves leti. Savas daiļrunīgās sejas izteiksmes dēļ viņa neuzdrošinājās pagriezties.

– Viņš tevi izmuļķojis! Oho, kas par slīpētu zelli! – Mērija visbeidzot izsaucās.

– Ko tu ar to gribi teikt? – Aizmirsusi par nodevīgo seju, Konija pagriezās.

– Par konferenci Mets zināja jau iepriekš. Es ieteicu vairākas viesnīcas, un nav brīnums, ka viņš izvēlējās tieši šo. Tu saki, zobārsti no visas valsts? Tu esi apvesta ap stūri. – Viņa skaļi iesmējās.

Patiesībā viesnīcu bija izvēlējusies Konija, tomēr viņa negrasījās spuroties pretī tik labvēlīgam notikumu pavērsienam.

– Man likās, ka tā drīzāk ir tāda kā sagadīšanās.

– Tukšas atrunas. Nekad nebūtu domājusi, ka Metam piemīt tāds krampis. Ha!

Konijai no atvieglojuma sareiba galva. Darīts. Iegūta dažu dienu atelpa.

– Es nu labāk iešu. – Mērija piecēlās, joprojām klusi spurgdama. Tomēr tādā gadījumā, ja Konija dusmotos par šādu vīra soli, arī Mērija neslēptu sašutumu. Ikreiz, kad Meta un Konijas kopdzīvē gadījās nopietnākas nesaskaņas, Metu paša mājās vakaros gaidīja visai vēsa uzņemšana. Mērija instinktīvi uztvēra Konijas noskaņojumu un intuitīvi tam pielāgojās. Pieklājības pēc apvaicājies par Mērijas labklāšanos, Mets par atbildi varēja saņemt vienīgi izvairīgu ņurdienu, ko pavadīja augstprātīgs skatiens, kas vienlaikus kaitināja un uzjautrināja Koniju. Viņa zināja, ka raugās pati savā spoguļattēlā un tajā izskatās aplam muļķīga. Šis vērojums traucēja izbaudīt sajūtu, ka tikusi nepamatoti aizvainota, tāpēc Konijai radās vēlēšanās gluži bērnišķīgi sabelzt kopā Meta un Mērijas pieres.

Kad viešņa gatavojās doties projām, virtuvē iebrāzās Džo.

– Vai tu mani nosūdzēji? – viņš nekavējoties uzprasīja Mērijai.

– Dabiski.

– Ko viņa tev pateica? – puika uzstājīgi vērsās pie mātes. – Es neko nedarīju.

– Šo to. Un kas no tā visa bija tas, ko tu nedarīji?

– Es nedarīju it neko. – Nīgri sarauktā piere darīja zēnu vēl izskatīgāku. Uz tvirtās, melnīgsnējās sejas nemanīja nevienu pūtīti, kamēr Freds izlietoja divas antibakteriālā losjona pudeles mēnesī. Tas nebija godīgi.

Mērija patlaban iegrozīja ērtāk plecā pakārto gobelēnauduma somu un mīlīgi vērās pretī, ar mēli bikstīdama vaiga iekšpusi, tāpēc puikam nekļuva skaidrs, vai viņš ticis nosūdzēts vai ne.

– Tātad tu neko nepateici. – Tas bija konstatējums. Mērija nezaudēja mīlīgo sejas izteiksmi.

– Džo, ja nav bijis kaut kā, nekā vai jebkā, ko nosūdzēt, kāpēc tu tincini Mēriju?

– Tāpēc, ka viņa man padarīja dzīvi par tīro elli, kamēr tu biji projām.

– Džo, tava māte uzstāja, lai es pasaku. – Mērija izlikās sāpināta.

– Tas bija tikai joks, – Džo protestēja, nomanīdams izliktās lamatas.

– Tavi joki citiem nešķiet smieklīgi. – Konijas sejā neapzināti iegūla tikpat mīlīga izteiksme kā Mērijai. Viņai nebija ne jausmas, par ko ir runa, tomēr abas sievietes nule grasījās iedzīt puiku strupceļā kā divi aitu suņi, kas nevainojami prot un veic savu darbu.

– Tas bija tikai niecīgs bekona gabaliņš. – Zēna balsī jau ieskanējās ierastās glaimīgi lišķīgās pašattaisnošanās intonācijas.

– Vienalga. Kaut arī niecīgs gabaliņš, – Konija atteica ar rūdīta pokera spēlmaņa seju.

– Es gluži vienkārši gribēju zināt, vai viņš pamanīs. Pamanīja arī. Un kas tad ir? Diez vai viņš vispār iebāza kādu kumosu mutē, iekams sākās tas sasodītais jandāliņš. Un par ko? Šaubos, vai kāds saskatītu viņa omletē to gabaliņu. Man liekas, ka es to pat neizdarīju tīšām. Tas gluži vienkārši iekrita viņa šķīvī no manas dakšiņas. Jēziņ, nu kāpēc šajā ģimenē man brūk virsū visi pēc kārtas?

Mērija pacēla acis pret debesīm un nosodoši paklakšķināja mēli pret saviem prāvajiem zobiem.

– Es sapratu. – Konija dusmās pietvīka. – Tev nagi niezēja to pamēģināt, vai ne, Džo? Tu gluži vienkārši nespēj paciest, ka Benijs pats spēj pieņemt lēmumus. Ja viņš grib būt veģetārietis, kas tev par daļu? Vai zini ko? Tu pataisi mani traku no dusmām. Nabaga Benijs…

– Ak vai, nabadziņš Benijs. Viņš ir jokains. Visi tā domā. Tev vajadzētu dzirdēt, kā viņu apsaukā uz ielas…

– Pietiek! Vairs ne vārda, – Konija caur sakostiem zobiem nošņāca. Māte un dēls mēroja viens otru nikniem skatieniem, tomēr bija skaidrs, ka šajā reizē Džo atkāpsies. Droši vien puika kaut ko gribēja dabūt, un visdrošākais ceļš neiegūt kāroto būtu izvilkt dienasgaismā Konijas slēptāko baiļu murskuli, kas perinājās viņas būtības dzīlēs. Džo skatiens pārsviedās pie Mērijas, un Konija apjauta, ka uzvarējusi šo raundu. Diemžēl šī uzvara tikai novilcināja neizbēgamo, jo kādu dienu vidējais dēls pateiks visu, ko viņa māte nemūžam nevēlas dzirdēt.

Mērija smagi iebelza puikam pa plecu. – Tas par tavām aizdomām, ka esmu tevi nosūdzējusi. – Viņa devās projām, patikā teju vai iesmilkstēdamās par zēna sājo sejas izteiksmi.

Koniju piepeši pārņēma tikpat smags nogurums, kādu viņa savulaik bija piedzīvojusi visu trīs grūtniecību pirmajos mēnešos. Viņa sabruka uz krēsla un satvēra galvu rokās, ar pūlēm noturot plakstus pusvirus. Konija šobrīd labprātāk ļautu iespraust zem nagiem elektrodus, nevis runātu ar Džo.

Tur nu viņš stāvēja, aizvien dziļāka sašutuma pārņemts. Pašas bērnu trūkumi reizēm lika Konijai vai slāpt aiz dusmām.

– Džo, – viņa mierīgi iesāka, – tu nedrīksti šitā niekoties un pievienot kaut ko Benija ēdienam. Tas nav godīgi.

– Tātad man jābūt godīgam, bet citiem nav jābūt godīgiem pret mani? Skaisti. Es sapratu. Un tālāk?

– Man nav noskaņojuma ar tevi strīdēties.

– Kur tētis?

Jautājums lika viņai mazliet satrūkties. Pārāk strauji paraujot galvu uz augšu, viņa manīja, ka tā atkal sareibst.

– Viņš palika Romā vēl uz pāris dienām, varbūt arī ilgāk, tomēr var atgriezties mājās kaut vai rīt. Tur notiek konference.

– Ā, skaidrs. – Zēns paraustīja plecus, izvēlējās no augļu trauka zaļu ābolu un izgāja laukā, mētājot augli no rokas rokā. Durvis ar klikšķi aizvērās.

– L’bi. – Konija izbāza laukā mēli, cik tālu vien spēja.

Mājā valdīja klusums. Gaismas slēdža klikšķis augšstāvā apliecināja, ka naktsmieram gatavojas arī Freds. Visiem bija skolas brīvdienas, tātad abi vecākie nekāps laukā no gultas līdz pusdienas laikam, vienīgi Benijs vienmēr cēlās agri. Viņai nācās iekārtot Džo viesiem domātajā istabā, citādi viņš neļautu Benijam gulēt. Tiesa, negantnieks jau sen kāroja ieņemt šo rezerves istabu, tālab varēja būt, ka tā rīkojas apzināti. Protams, Džo jau sen bija pelnījis sev atsevišķu dzīves telpu, tomēr Konijai gribējās saglabāt rezervē šo vienu guļamistabu, kas turklāt bija izkrāsota maigi krēmīgos un smilšu toņos, pusaudzim gluži nepiemērotā krāsu gammā. Viņa cerēja iespējami drīz izbūvēt dzīvošanai bēniņus, tad Freds varētu pārvākties uz augšu, bet Džo vajadzībām atbrīvotos vecākā brāļa istaba. Uz kafijas galdiņa atradās lēvenis žurnālu, kur smelties idejas bēniņu pārbūvei.

Lai pirms desmit gadiem nopirktu šo māju, Mets un Konija bija pārdevuši sātanam savas dvēseles. Plašs Edvarda laikmeta stilā celts sarkanu ķieģeļu nams ar platiem erkera logiem un balti krāsotiem rāmjiem. Sākumā tas bija ellīgs laiks, ģimene mitinājās divās istabās ar pagaidu virtuvi. Kad Konija uzzināja, ka ir stāvoklī ar Beniju, viņi bija spiesti aizņemties vēl, lai pasteidzinātu darbus. Konija iekārtoja istabu pēc istabas, ņemot palīgā interjera žurnālus, jo neuzskatīja sevi par iedzimtas labas gaumes īpašnieci. Mets apliecināja, ka viņa esot paveikusi satriecošu darbu, kaut arī tamlīdzīgas būšanas viņam interesēja vēl mazāk nekā Mērijai. Kurpretī Konija meklēja dzīvē aizvien lielāku drošību, un kas gan var būt drošāks par plašu māju no sarkaniem ķieģeļiem, celtu uz stūra gruntsgabala nekustamo īpašumu pircēju pieprasītā ielā, turklāt māju ar oriģinālu fasādi un mākslinieciski veidotu interjeru? Turklāt komplektā ar pamatģimeni – tēvs, māte, bērni.

“Tu esi īsta lauva,” Konijas māte bija teikusi, kad ieraudzīja meitas veikumu. Sākumā Brenda uzskatīja, ka viņi sajukuši prātā, iegādājoties tādu graustu. Un vēl izmetot vējā milzu naudu! Jocīgi gan, cik strauji piespiež mainīt viedokli uguns kamīnā, mīksts dīvāns, zamša kājsoliņš varžacu samocītām pēdām un adīklis, kas omulīgi nogūlis klēpī.

Un kam īsti tas viss? Joprojām mazliet apskurbusi no agrāk izdzertā vīna, Konija pārlaida skatienu savai dzīvojamai istabai ar īpatnējo dzegu un marmora kamīnu. Efektīgās krokās sakārtoti izsmalcināti aizkari no svītrotas zīda drānas medainos un krēmbaltos toņos. Virs ēdamzonas, ko skatienam patlaban slēpa oriģinālās koka paneļu durvis, atjaunotas sākotnējā krāšņumā, divi gaismekļi ar maigi dzinkstošiem kristāla piekariņiem. Viņa sēdēja uz mīksta jo mīksta ziloņkaula krāsas dīvāna, kam iepretī aiz kafijas galdiņa atradās otrs tāds pats. Es esmu krāpniece, Konija bēdīgi nodomāja. Absolūta krāpniece. Luksuss, pēc kā viņa bija alkusi, apmierināja vienīgi pašas radītās un izlolotās vēlmes.

Un telefons joprojām klusēja.

Kad Konija pavēra durvis, Freds noņurdēja: “Labunakti.” Viņš bija ievīstījies segā kā kūniņa, laukā rēgojās tikai dažas želejas sastīvinātas tumšas matu šķipsnas. Pēc tam viņa devās pie Džo, kurš bija karaliski izlaidies dubultplatās viesu gultas vidū.

– Arlabunakti, Džo.

– Man rīt ir futbola treniņnometne, vai atceries?

– Labi, es tevi pamodināšu.

– Ne jau tas. Vai tu uztaisīsi man sviestmaizi, lū-ū-dzu? Tad es varēšu ilgāk pagulēt. Braukšu ar riteni, tev nevajadzēs mani vest. Un iedod desmitnieku tagad, nevis piektdien. Man kaut kas jānopērk. Varbūt tu varētu tūlīt atstāt naudu uz virtuves galda, ja nu es aizmirstu tev to atgādināt?

– Džo, vai tev patiešām jāizsaka prasības vienmēr, kad mani ieraugi? Vai tā būtu savdabīga pieķeršanās izpausme? Varbūt tu kaut reizi varētu gluži vienkārši pateikt “arlab’nakti, mamm”?

– Arlab’nakti, mamm. Vai tas par desmitnieku paliek spēkā?

– Lai tā būtu.

Viņa pienāca klāt nodzēst naktslampiņu. Tad uzvilka segu līdz dēla zodam un noliecās, lai noskūpstītu viņu uz pieres.

– Man ir četrpadsmit gadu, – Džo iebilda, tomēr bez agresijas balss tonī.

– Es zinu.

– Tu esi tīri tā nekas.

– Varbūt tie ir visjaukākie vārdi, ko tu man jelkad esi teicis.

Aizverot aiz sevis durvis, Konijas acis dzeldēja asaru sūrums, kaut arī bija skaidrs, ka solītajam desmitniekam te ir visai būtiska loma. Un tomēr.

Vannasistabā Konija salika vietās matu želejas tūbiņas, pretblaugznu šampūnu un falliskas formas dezodorantu baloniņus. Šī telpa šķita esam ikvakara lieciniece cerībām un skaudrām ilgām. No krūzes slējās laukā trīs spurainas zobu sukas dažādās nodiluma pakāpēs. Tās allaž atspoguļoja viņas dēlu personības un patlaban šķita iegrimušas trīspusējā sarunā, kurā Konijai nebija ļauts piedalīties. Pār skaustu noritēja sviedru urdziņa. Viņa turpināja darboties, piepildīja nakti ar ierasto rosību.

Benijs apakšējā guļvietā bija sameties šķērsām, segu gandrīz nosviedis nost. Konija noguldīja viņu taisni, apsedza līdz viduklim. Telpā bija smacīgi un pārlieku silti, Benijs cieta no karstuma. Puisēns miegā ievaidējās. Māte noliecās un ieelpoja viņa pienaino smaržu. Vaigi pietvīkuši, pieskāriens liecināja, ka tie ir karsti. Konija liegi pārslidināja pirkstu kauliņus pār viņa sejas vienu pusi. Smalkās skropstas notrīsēja, tomēr bērns nepamodās no dziļā nomiedža. Viņas zaķēns. Benij, kādos vārdos tevi apsaukā? Kādas sīkas ciešanas tu klusēdams pārdzīvo sevī ik mīļu dienu? Protams, šis bērns bija citāds. Viņa zaļo acu skatienā jautās tāda kā izbrīna pilna neizpratne, itin kā viņš vērotu pasauli ar acīm, kas vēl nav īsti gatavas to saskatīt.

“Šis ir tuvu Dievam,” Konijas māte reiz bija teikusi. Tobrīd Konija izjuta svelošu aizkaitinājumu. Sacītais bija labi domāts, bet viņas māte lika manīt, ka šī bērna pasaulīguma trūkums padara viņu, hmm, mazliet vienkāršotu. Patiesībā Benijs bija pat pārlieku sarežģīta cilvēciska būtne. Tu mīli savus trīs bērnus vienlīdz stipri, Konija nodomāja, pārslidinādama pirkstu kauliņus pār dēla sejas otru pusi. Bet šo tu mīli tā, ka šī mīlestība sāpina tavu sirdi.

Viņa bija uzstājusi, ka jāpērk misiņa gulta. Viņiem vajadzēja mīlēties, uzmanoties, lai nesaceltu troksni. Ššš, ššš – viņa tika kušināta sasodītās gultas dēļ. Zem otra spilvena ieņurcītās Meta pidžamas īsbikses bija kā mēma apsūdzība. Konija apsēdās un sakrustoja rokas pār krūtīm, mobilais telefons nomests turpat līdzās. Bija vēls, Itālijā vēl stundu vēlāks – diezin vai Mets vairs piezvanīs. Viņa apsvēra iespēju pašai piezvanīt uz viesnīcu – bet ja nu viņš necels klausuli? Vai arī viņai kāds pateiks, ka Meta viesnīcā nav? Vai tādā gadījumā viņa jutīsies labāk? Vai varbūt sliktāk? Vairāk nekā jebkad Konija vēlējās, kaut vīrs nēsātu sev līdzi mobilo telefonu kā ikviens normāls cilvēks šajā pasaulē.

Visticamāk, ka rīt Mets gluži vienkārši pārradīsies mājās, sejā vientiesīga izteiksme, rokā pilna soma ar puikām domātām dāvanām. Jocīgas mantiņas, kam nepieciešamas baterijas, kas tā arī netiks nopirktas, un vienā no Konijas kārtības ieviešanas orģijām šīs lietas nonāks tuvākajā atkritumu urnā (tā patiešām atradās parocīgi tuvu).

Tagad viņa izmetīs no prāta arī Grētu. Ja vīrs rīt pārradīsies mājās, tur viņa arī paliks, nolemta izmešanai atmiņu mēslainē. Protams, vispirms Metam būs jādzird ne viens vien dusmīgs vārds, bet Grēta pieminēta netiks. “Viņa ir šeit.” Mets bija pateicis vienīgi to. Nevis “paskaties, ko mēs šeit redzam” vai pat “skat, viņa ir šeit!”, lai liktu manīt, ka tas bijis paredzams iepriekš. Nē, gluži vienkārši “viņa ir šeit”, it kā Mets būtu gaidījis, ka Grēta var uzrasties jebkurā laikā un vietā. Lai aizgaiņātu šīs domas, Konija nepacietīgi pavēcināja plaukstu gar seju.

– Mēs dodamies uz Romu, lai pilnveidotu savu laulību, – viņa bija teikusi, tādējādi sasmīdinot Mēriju. Sacītais ļāva iztēloties divus cilvēkus, kas ieslēgušies istabā un prāto par kādu projektu. Jā, labi, manuprāt, mums derētu pastrādāt ar to un to. Pamati joprojām ir atzīstami stabili, bet jāuzmanās ar ķieģeļu tornīšiem, arī ar jumtu, ak vai, nav īsti labi. Apkures sistēmai nepieciešams kapitālremonts, apakšstāva tualetē sabojājusies skalojamā kaste, bet ārpusē kanalizācijas caurules vairs nekam neder. Tomēr kopumā Konija uzskatīja, ka ēkas pārbaudes rezultāti būtu labvēlīgi, jo viņu gadiem krātā objektivitāte bija ievērojami pārliecinošāka par tiem nelielajiem trūkumiem, kas būtu novēršami.

Taisnību sakot, viņu kopdzīves ēkai sabrukšana nedraudēja. Dzīve ritēja teju vai bez aizķeršanās. Bailes un bažas, kas viņus mocīja, kad bērni bija mazi, tagad lielākoties izbālējušas un pagaisušas. Vienīgi Benijs – par viņu Konija joprojām raizējās ik mīļu dienu, tomēr bija jūtams, ka tagad Mets daudz dziļāk izprot šīs raizes un klausās daudz iejūtīgāk, ja laiku pa laikam viņai rodas nepieciešamība izteikt tās skaļi.

Konija manīja arī to, ka pieaugusi viņu savstarpējā tolerance; abus laulātos vairs nesaniknoja tas, kas agrāk būtu izraisījis dusmu uzplūdus. Varbūt jautās pusmūža tuvums, varbūt daudzie kopā pavadītie gadi bija viņus nogurdinājuši, tomēr ne gluži bezcerīgi, tikai padarījuši lēnprātīgākus. Ilgstošas laulības pamatus sargāja vārdā nesaukta līdzdarbošanās. Tomēr, pavēstot Mērijai par ieplānoto nedēļas nogales braucienu, viņa izvēlējās mazliet nenopietnu toni. Tā likās pareizāk.

Kālab gan Konijai mūždien vajadzēja visu pārvērst jokā? Viņa zināja, ka reizēm tas aizskāra Metu, tomēr brīžos, kad viņu attiecībās iezagās saspringums, citkārt visai nopietnā rakstura vīrietis arīdzan mēdza likt lietā humoru, kas palīdzēja abiem atgriezties uz īstā ceļa. Mets gluži vienkārši mācēja pazoboties gan par sevi, gan Koniju tā, ka viņa nespēja nesmieties. Viņš prata pārdurt ap viņas galvu biezējošos mākoņus, lai ļautu lietum izšļākties laukā. Turklāt bieži vien par izsmiekla objektu Mets izvēlējās sevi, un to savā ziņā varēja uzskatīt par viņa velti Konijai.

Kādā rītā pirms dažiem gadiem Konija bija īpaši kašķīgā garastāvoklī, zināja, ka rīkojas aplam, bet bija slikti gulējusi, un Mets gluži vienkārši patrāpījās pa rokai. Nu un? Lai uztver to kā vīrietis. Viņa ņēmās daudzināt un bārstīt frāzes, ko vīrs uzskatīja par sieviešu žurnālu muļķībām, pati teju vai tīksminādamās par šo frāžu nodeldēto bezjēdzību. Vīrietis uzskata visu par pašsaprotamu, ir nevērīgs pret sievu, kāpēc tam viss gluži vai jāiebāž degunā? Kāpēc viņš nevarētu izturēties saprotošāk, nevis tik noraidoši, kad sieva jutās spiesta paaugstinātos toņos izteikt visu, ko domā? Jā, tieši tā, spiesta.

Pēc tam Koniju bieži pārņēma nožēla. Vienu otru vakaru Mets izskatījās neizsakāmi pārguris pēc divpadsmit stundu ilga un saspringta darba, ko viņš nemīlēja, lai gan prata un darīja labi. Konijai vienlaikus uzmācās gan aizkaitinājums, gan līdzjūtība, kad vīrs, par spīti pūliņiem pēc vakariņām palikt nomodā un patērzēt, nespēja pretoties nogurumam – viņa galva neizbēgami noslīga uz krūtīm, un pēc dažām sekundēm Mets jau gulēja. Reizēm Konija satvēra vīra roku, lai skūpstītu garos, slaidos pirkstus. Pat aizmidzis viņš izskatījās tik aizraujoši glīts, ka lika viņas asinīm kūsāt. Garās un biezās skropstas piešķīra Metam zēnisku izskatu.

Kur bija palicis tas zēns ar pagariem smilškrāsas matiem, zēns, kurš uz lauka viņa vecāku fermā bija pagriezies, lai apveltītu Koniju ar biklu smaidu? Zēns, kas apjucis no tīksmes, ko dāvā uzartā, otrādi apvērstā zeme, dūmakainā debess pār galvu, divas garas vakara ēnas, kas steidzas pa priekšu, kad viņš iet pa lauku kopā ar savu brāli Stenliju. Ikviena meitene tolaik vēlējās draudzēties ar Vilsonu zēniem, viņi bija neapstrīdami lieliski.

Reizēm gadījās strīdi (mēs neesam ķildīgi puišeļi, mēs sarunājamies), kad Konija jutās pārliecināta, ka abi var iziet no istabas, paveikt kādu sīku darbiņu, atgriezties un no jauna nospiest Play taustiņu. Viņi varēja gluži vienkārši atsākt strīdu no jebkuras vietas, jo šajās vārdu pārmaiņās visai reti ieskanējās pa kādai negaidītai vai pārsteidzošai notij. Tu teici… atvaino, bet tu tā teici, es sēdēju uz dīvāna, un tu gluži nepārprotami apgalvoji, ka…

Bija reize, kad Mets, nostājies pie ledusskapja, pakasīja pakausi un apvaicājās, vai mājās esot alus. Tobrīd viņiem bija viesi, tomēr Konija nespēja sevi pārvarēt, gluži vienkārši nespēja. Viņa piecēlās no galda ar medainu smaidu lūpās. “Paej nost un ļauj man paskatīties tavā vietā, mīlulīt.”

Vienu rītu Mets nespēja sameklēt kāda pacienta uzskaites kartīti – to viņš esot nolicis tepat, līdzās bēniņu pārbūvei veltīto žurnālu kaudzītei. Divkārt sasodīts, viņa vienmēr izmetot laukā svarīgus papīrus; lai padomājot, ko viņam maksā šādas ķezas. Konija atcirta, ka Mets esot egoistisks draņķis, gluži kā viņu vidējais dēls (kas bija gan nepatiesi, gan netaisnīgi, un viņa acumirklī nožēloja savus vārdus, tomēr ne tik lielā mērā, lai ņemtu tos atpakaļ). Tie sāpināja, un Konija drīzāk juta nekā dzirdēja vīra strauji ierauto elpu. Viņš patvērās vannasistabā, lai apsvērtu tālāko rīcību. Viņa jau bija piepildījusi vannu ar ūdeni, tāpēc cerēja, ka vīrs neuzkavēsies tur pārāk ilgi. Mets iznāca laukā, aizvilkdams bikšu rāvējslēdzēju, sejā smaids. “Nupat iečurāju vannā. Lai tev jauka diena!”

Tajā dienā Konijai nemitīgi nāca smiekli. Tas bija tikai tāds rīta sveiciens, vai ne? Normāls, ikdienišķs un mērens laulības nelaimīgums. Bija labas un sliktas dienas – labajās viņi ticēja, ka sliktās vairs neatgriezīsies, bet sliktajās nespēja atsaukt atmiņā itin neko labu. Vai tiešām Vilsoni tik ļoti atšķīrās no citiem pazīstamiem precētiem pāriem? Viņu savstarpējo interesi un laulību uzturēja dzīvu tiklab ķildas kā miera salīgšana pēc tām.

Un bija arī reizes, kad atklājās, ka panākumu noslēpums meklējams izpratnē, kad piekāpties. Kā tajā vakarā, kad viņi atgriezās no Mērijas rīkotās plašās bārbekjū ballītes, un Mets, apstādinājis auto ielas malā, pagriezās pret Koniju. Viņa pazina šo vīra sejas izteiksmi un nelāgā priekšnojautā saviebās; rūpīgi izvēlēdamies vārdus, viņš runāja caur sakostiem zobiem un bužināja ar pirkstiem matus. Mets allaž izteicās apdomīgi, un Konija apbrīnoja šādu savaldību. “Es vairs nevēlos būt par tavu smieklīgo pastāstiņu varoni. Kā tu domā, varbūt mēs varētu mainīt plati?” Viņa nopietnais balss tonis mulsināja, turklāt Konija necieta, ka tiek nosodīta, tālab viņa apbēra vīru gan ar dedzīgiem skūpstiem, gan atvainošanās vārdiem, un tika atalgota ar platu smaidu, kaut arī vīra kastaņbrūnajās acīs pavīdēja nedrošība un apjukums, kas lika sevi manīt ikreiz, kad viņa izrādīja pārmērīgu emocionalitāti.

Nākamajās viesībās Konija visu vakaru atturējās no jokiem par zobārstiem vai viņu pacientiem un iekoda lūpā, kad vairākas dāmas ņēmās sūroties pārspīlētas sieviešu solidaritātes garā – jūs taču zināt, kādi ir vīrieši –, un visai atklāti izteicās par saviem vīriem. Agrāk viņa būtu piebalsojusi, jo šķita saprātīgi piemēroties šim ironiskajam, valsts dienvidiem raksturīgajam sarunu tonim. Nepiespiestā tērzēšana atgādināja gludu kausētas šokolādes straumīti, temati ietrenētā vieglumā nomainīja cits citu. Bez ierastās iespējas paslēpties aiz smieklīga pastāsta vairodziņa Konija jutās tik neiederīga, ka viņai teju vai sāka trīcēt rokas. Kad viņa pāri galdam vēroja Metu, pret kuru citi vīrieši izturējās ar cieņu – iespaidīgi garš augums, klusēšana (agrāk viņa nebija pievērsusi uzmanību vīra nerunīgumam; viņasprāt, nesamākslots, mazliet neveikls dabiskums nodeva viņu lauciniecisko izcelsmi), visbeidzot kļuva skaidrs – kamēr vien viņas ziemeļu puisis nesatricināmi paliks pie savas patības, Konija būs izvilkusi lielo lozi šajā nenoteiktības un neapmierinātības saēstajā bālasinīgajā vidusšķiras sabiedrībā. Konija veltīja Metam smaidu un skatienu “muksim projām labi drīz”. Viņš atbildēja smaidam un sarauca uzacis par kādu blakussēdētāja frāzi – kaut neieinteresēts, bet nepieklājīgs gan nekad. Meta skarbais un raupjais godīgums šķita norobežojam viņu no vīrieša, kas patlaban ņēmās demonstrēt savas sugas pārākumu ar smieklīgu pastāstiņu par savu sievu. Salīdzinājumā ar šī vīra glumo prastumu, sieviete šķita atrodamies augstākā attīstības pakāpē, pārlieku gudra, lai žēlotu sevi, kamēr viesi smējās, saskandināja glāzes un lieliski apzinājās, ka sacītais nav domāts nopietni. Un tur nu sēdēja viņas lielais, godīgais fermas zēns, ērti ietinies savā apņēmīgajā klusēšanā – ja viņam nebija, ko teikt, viņš neteica neko. Tā bija tieši tik vienkārša un pašsaprotama aritmētika, ka vairums cilvēku to pat nepamanīja. Konija pameta skatienu uz durvīm, un viņi devās projām drīz pēc tam. Viņa dega nepacietībā sajust šī prāvās un godīgās rokas uz sava auguma.

Domu plūdumu pārtrauca šļūkājošs troksnis apakšstāvā. Visticamāk, Benijs pusaizmidzis bezmērķīgi klīst pa māju, tātad bērnu kaut kas satrauc. Viņš tomēr ir sajutis mātes nemieru. Ne jau apzināti, ar Beniju tas tā nenotika, tomēr Konija noprata, ka maņu līmenī viņas jaunākais itin kā skenē mājas atmosfēru. Viņa ausījās, kamēr viena, tad otra pakāpiena iečīkstēšanās apliecināja, ka Benijs atgriezies gultā.

– Met, – viņa uzrunāja vīra spilvenu, – kur tu esi? Šeit ir tavas mājas.

Nudien, visu pārdomājot, Konija secināja, ka vienīgie nopietnie strīdi laulātajiem izraisījušies par viņu jaunāko atvasi, bet arī tie gadu gaitā pamazām zaudēja asumu. Tomēr mazuļa vecumā, kad Benijs bija tik kluss un savrups, ka Konijas rīklē pastāvīgi spiedās ciets asaru kamols, Mets nespēja saskatīt vai arī izlikās neredzam neko savādu sava bērna uzvedībā. Mazajam nepatika, ka viņam pieskaras. Ar Fredu un Džo viss bija noritējis gluži citādi.

Benijs reti raudāja. Vēl retāk laimējās dzirdēt viņa smieklus. Jau no pirmās dzīves dienas viņš bija pilnīgi iegrimis sevī, un bērna savaldība biedēja Koniju. Tolaik viņa nestrādāja, un beigu beigās radās sajūta, ka viņu aizvedīs projām vīri baltos uzsvārčos. Tai vajadzēja būt īstai medusmaizei – netraucēti dzīvoties pa māju ar Beniju, kamēr vecākie dēli ir skolā. Tomēr augas dienas savas jaunākās atvases sabiedrībā Konijai nebūt nenāca par labu, turklāt viņai atlika pārāk daudz laika teju vai līdz nemaņai bažīties par šī bērna savādībām. Kur nu vēl sasprindzinājums, ko izraisīja pūliņi slēpt savu nemieru no paša Benija. Itin viss šī bērna raksturā un uzvedībā Konijai izraisīja dučiem pretrunīgu reakciju. Nācās godīgi atzīt, ka Metam gluži vienkārši nav izredžu tikt cauri sveikā. No vienas puses, viņa gribēja, lai vīrs atzīst, ka eksistē problēma, kamēr no otras vēlējās viņa kluso piekrišanu tam, lai viss rit kā ritējis. Ak vai, tajā laikā Konija spēja būt ārkārtīgi nesaprātīga un uzsākt ķildas par katru sīkumu, lai tikai nenāktos runāt par to, kas patiešām satrauc un biedē.

Kādu vakaru atkal ne no šā, no tā uzliesmoja ķilda, un Meta šķietami bezgalīgā pacietība pārsprāga kā balons.

– Konij, – viņš pārtrauca sievu tirādes vidū, – mēs abi zinām, kur tas suns aprakts. Lai notiek, vedīsim Beniju pie psihiatra, ja to tu vēlies.

– Vai es būtu pieminējusi psihiatru?

– Tad ko īsti tu vēlies? Kā tev pietrūkst? Ko īsti es neesmu tev nodrošinājis?

Pēdējais jautājums aizskāra ne pa jokam. Proti, pieņēmums, ka viņa varā ir nodrošināt sievai laimi – vai arī ne. Mājiens, ka viņš ir gādnieks, bet viņa apgādājamā. Kā viņš uzdrīkstējās?

– Nodrošinājis?

– Jā, – Mets pamāja ar galvu, tomēr bija skaidrs, ka viņš nožēlo neveiksmīgo vārda izvēli. – Es runāju vispār.

– Un proti?

– Tu nestrādā. Es strādāju. Nopelnu naudu. Neko vairāk es negribēju ar to sacīt. Neiztēlojies vairāk nekā…

– Nē, esi nu tik laipns. Domāju, ka tev vajadzēs paskaidrot sīkāk.

– Labāk ne. Vai tev tas viss vēl nav līdz kaklam? Man ir. Es pateicu muļķību, piedod.

– Tagad tu esi noguris un gribi līst zem segas. Nekā nebija. Paskaidro savu “nodrošinu”.

– Es piepildu ledusskapi ar pārtiku. Tu to pagatavo. Liecies taču mierā. Beigsim šo sarunu.

– Kā lai es liekos mierā? Tu izmet šo vienu vārdu. Tu atklāj savas patiesās domas. Tu nodrošini, bet mēs, pārējie, esam tikai nodrošināmie.

– Tu gluži vienkārši gribi ķildoties.

– Tiešām? Vai tiešām es to vēlos?

Konijai nebija ne jausmas par savu nodomu līdz pat brīdim, kad viņas delna ar skaļu plīkšķi atsitās pret vīra vaigu. Meta galva pašāvās atpakaļ, viņš uzlūkoja sievu piemiegtām, niknumā miklām acīm, mute bija sakniebta šaurā, baltā švīkā.

– To tev nevajadzēja darīt, – viņš klusi noteica.

– Es zinu. – Konija izbailēs satvēra seju plaukstās. – Piedod, man tik ļoti žēl. Arī tev Benijs dara raizes. Tikai tu gluži vienkārši labāk proti tikt ar to galā. Man ļoti žēl.

Televīzijā nakts ziņu pārraide vēstīja par AIDS epidēmiju Āfrikā. Zibēja sirdi plosoši kadri ar inficētiem, bāreņos palikušiem bērniem. Pirms tam tika pārraidīts materiāls par spēcīgu zemestrīci Filipīnās, kas prasījusi vismaz trīs tūkstošus upuru. Un tā pat nebija pirmā ziņa. Daudz tuvākā reģionā bija notikusi reaktīvā lainera katastrofa, trīssimt piecdesmit septiņi pasažieri gājuši bojā. Trīssimt piecdesmit septiņas bēdu satriektas ģimenes. Šis skaitlis vieglāk pakļāvās iztēlei nekā trīs tūkstoši.

Konija vēroja smalkos zīda aizkarus pie loga. Ar brūnu zamšādu apsisto kājsoliņu uz grīdas. Kristāla lustru, par kuras cenu viņiem bija izraisījušās domstarpības. Kur nu vēl neticami mīkstie dīvāni! Dzeltenbrūnais tīras vilnas paklājs ar biezu, collu garu uzkārsumu. Gaišās, mirdzoši pulētās masīvkoka mēbeles. Priekštelpā sporta kurpju rinda, katrs pāris lepojas ar patlaban visiecienītāko zīmolu logo. Augšstāvā naktsmieru bauda viņu bērni. Šeit bija viss. Viss, ko viņa mīlēja, viss, kas viņai bija nepieciešams.

– Konij, bet ko mēs vēl varētu vēlēties? – Mets iejautājās. Viņa uzlūkoja vīru caur asaru dūmaku. Ja viņi vēlētos redzēt savu dēlu citādu, tas vairs nebūtu tas bērns, ko viņi pazina un mīlēja. Bet, ja viņi to nevēlētos, Benijs būtu lemts mūžīgai savrupībai un nespējai iekļauties sabiedrībā.

Konija pieskārās sarkanajam plankumam, ko uz vīra vaiga atstājusi viņas plauksta. Tas šķita iezīmējam un aptraipām Meta nemāksloto labestību ar vajadzībām, ko viņa neprata nosaukt vārdā. No Konijas ķermeņa dzīlēm uzvirmoja svelošs kauns. Patiesi, ko vēl viņi varētu vēlēties?

– Vairāk. – Viņas balss nebija skaļāka par čukstu, pleci pacēlās un nolaidās.

Konijai šķita, ka vīra sejā iezagsies pretīgums. Tomēr Mets paraudzījās un gluži tāpat uzrāva plecus, tad pacēla plaukstas žestā, kas pauda bezpalīdzību.

– Es saprotu, – viņš apliecināja. Konija noprata, ka vīru apstulbinājusi paša spēja tik dziļi izprast to, ko viņa vēlējusies pateikt. – Jā, es saprotu.

Pēc tam Konija sāka raudāt, Mets viņu apskāva. Viņi šūpojās uz priekšu un atpakaļ tik ciešās skavās, ka elpu ievilkt bija iespējams ar lielām pūlēm. Konija vēl un vēlreiz tiecās noskūpstīt vaigu, ko bija ķērusi viņas pļauka.

– Būs jau labi, – Mets murmināja. – Mēs esam kopā. Ar mums viss būs kārtībā. Ar Beniju arī. Gluži vienkārši šis ir grūts posms dzīvē.

Vēlāk viņi mīlējās tik maigi un saudzīgi, tik piemīlīgi un plūstoši, it kā tas tā notiktu ik dienu. Viņi izmantoja savus ķermeņus, lai izlūgtos viens otram vārdos neizteiktu piedošanu. Pēc tam Mets aizmiga, bet Konija gulēja nomodā un domāja – lūk, tas ir viss, kam vajadzētu būt vairāk.

Viņi tika galā ar visu. Ar Freda pneimoniju un Džo, kuru gandrīz izslēdza no pamatskolas. Un tagad bija uzradusies Grēta.