Читать книгу Romas brīvdienas - Keita O’Riordena - Страница 6

Kad Konija nokāpa lejā, Džo jau atradās virtuvē, kur mazgāja izlietnē savus dubļainos zābakus. Pa ceļam viņa ielūkojās priekštelpā novietotā tālruņa displejā – ja nu Meta zvans atskanējis kādā no viņas nedaudzajiem desmit minūšu ilgajiem snaudieniem? Pārbaudot arī savu mobilo telefonu, Konija bija sakratījusi aparātu, it kā tādējādi būtu iespējams izpurināt no tā gaidīto ziņu.

Uz virtuves grīdas un izlietnē vīdēja prāvi dubļu pikuči, no krāna šļācās spēcīga ūdens strūkla, kas vispirms atsitās pret sabristajiem zābakiem, tad samērcēja Džo kreklu un krājās pie viņa zeķotajām pēdām. Lai dabūtu nost piekaltušos netīrumus, puika izmantoja trauku mazgājamo lupatu. Konija aizgrieza krānu.

– Cik reižu man tev tas jāsaka? Zābaku mazgāšanai domāts krāns mājas ārpusē. Paveries, kā šeit izskatās! Kā cilvēkam vispār var ienākt prātā mazgāt kaut ko tik netīru virtuves izlietnē? Virtuves izlietnē, Džo!

Džo seja piesarka, cik tumši vien tas iespējams. Viņš spēja stundām ilgi saglabāt šādu krāsu. Abi zābaki tika sparīgi sabliezti kopā, lai izkratītu starp metāla kniedēm iekaltušos dubļus.

– Ko es vispār šajā mājā drīkstu lietot? – Viņš nīgri pablenza caur pieri.

– Tu varēji izmantot papīra dvieļus. Varēji…

– Varēju, varēju! Varbūt tu, lūdzu, varētu aizvērties?

Konija nodomāja: nav šaubu, ka tu esi pretīgs, egocentrisks un uzpūtīgs mazs draņķis. Un vēl: mazbērna vecumā ar tevi bija trakāka noņemšanās nekā ar abiem pārējiem, kopā ņemot. Kādudien tu demostrēsi šādas dusmas uz skatuves, tēlojumā gan nebūs ne kripatas intelekta, bet varbūt skatītāji to nepamanīs tavu kobaltzilo acu dēļ. Un nākamā doma bija: Jēzus, kur gan patlaban ir tavs tēvs?

Toties skaļi Konija teica gluži ko citu.

– Džo, labāk nesāksim. Lūdzu, turpmāk šādiem darbiem vairs neizmanto virtuves izlietni. Vai iespējams to pateikt vēl mierīgāk? Jauki. Varbūt tagad, kad tik mīļi esmu to palūgusi, tu varētu tikpat mīļi sacīto likt aiz auss? – Viņa dziļi ievilka un izpūta elpu. – Labs ir, kādu sviestmaizi tev pagatavot?

Dievs žēlīgs, puika tepat virtuvē mauca kājās naglotos zābakus. Gāja pa virtuves koka grīdu, šķaidīja uz visām pusēm ūdeni un dubļus, lai ieskatītos ledusskapī. Konija iekoda lūpā.

Tukšu skatienu pētīdams ledusskapja saturu, Džo sāka pusbalsī repot. Kaut ko par ieroci un nodomu apšaut visādus kretīnus. Konija izņēma no maizes kastes jau sagrieztu klaipiņu. Viņa jutās kā simtgadīga veča, kas sen nāvei parādā. Aiz virtuves loga garām brāzās viņas dzīve; būtu iespējams to notvert aiz astes, ja vien rastos vēlēšanās rīkoties. Paraug, dzīve aiziet un pazūd. Rau, tur! Esi palaidusi to garām.

– Džo, man šķiet, ka šo es neesmu dzirdējusi.

– Skaidrs, ka ne.

– Vai tas ir Eminems? Vai kāds cits no viņiem?

– Reperis, vārdā Šārks. Viņa labākais draugs kādu dienu atnesa uz skolu šaujamo. Uz vietas noknieba sešus skolotājus. Bah! Tad ielika stobru mutē un nospieda sprūdu.

Bah!

– Uz vietas. Velns parāvis!

– Spēju iztēloties, ka vienā jaukā dienā izdaru to pats.

– Tu spētu?

– Īpaši Kramaģīmi. O, jā, to varētu. Tikai viņu es piebeigtu pavisam lēni. Un mak-si-mā-li sāpīgi.

– Tu esi bīstams puisis.

Džo pagriezās, lai uzlūkotu Koniju šauri piemiegtām acīm. Skatiens gluži kā Džūdam Lovam, viņa nodomāja. Tad pašūpoja pirkstos divas šķēles baltmaizes. Vienīgi Benijs ēda pilngraudu maizi.

– Šķiņķi vai šokolādes pastu, Džo?

Nepieciešamība izvēlēties lika viņam noklanīt galvu.

– Šokolādes pastu, lūdzu.

Pēc tam vajadzēja savest kārtībā Džo velosipēdu – ķēde atkal vaļīga, priekšējā labā bremze jāpievelk stingrāk. Iemesls vēl vienai ķildai – kāpēc puika to nav pateicis savlaicīgāk, kāpēc pats joprojām nav iemācījies salabot savu sasodīto riteni. Tomēr Konijai gluži vienkārši gribējās dabūt viņu projām no acīm. Turklāt vidējais dēls jebkuru sīku un vienkāršu darbiņu prata pārvērst tik dramatiskā izrādē, ka viņa labprātāk jau nez kuro reizi paveica to pati. Konija allaž bija lepojusies ar veiklām un prasmīgām rokām. Viņas brālis, mūždien ieracies savās grāmatās, savulaik bieži vien lūdza, lai māsa salabo viņa riteni; Konija reizēm šo to sabojāja pati, lai tādējādi nopelnītu mazliet naudiņas.

Džo jau minās projām pa ielu, kad Konija atcerējās par desmitnieku. Jau pavērusi muti, lai uzsauktu dēlam, viņa tomēr aizcirta to ciet. Iespējams, ka tā bija nožēlojami sīka uzvara, bet cilvēkam jāmēģina nosargāt no Džo tik daudz, cik vien tas iespējams. Iezvanījās tālrunis, un viņa skriešus atgriezās mājā.

– Jā, hallo? – Maksimāli ledains tonis.

– Misis Vilsone? Sakiet, vai doktors jau ir ceļā uz darbu? Pulksten astoņos viņu gaida pacients, kam jāsalabo caurs zobs.

Zvanītāja bija Dženifera Koplenda, Meta zobārstniecības prakses medmāsa. Viņa strādāja kopā ar Metu jau piecpadsmit gadu, bet joprojām godāja Koniju par Vilsona kundzi. Uzruna “doktors” arī krita Konijai uz nerviem, jo Dženifera to teica visai īpašnieciskā tonī, sak, tev viņš varbūt ir vīrs, bet man vienmēr būs doktors. Patlaban Konija jutās kā sitienu pakrūtē dabūjusi. Diezin vai būs iespējams samelot šai druknajai, svētulīgajai medmāsai, ka Mets Romā piedalās zobārstu konferencē.

– Ā, sveiki, Dženifera. Atvainojiet uz mirklīti, man kaut kas jāiedod Džo, pirms viņš… futbola treniņš. – Viņa piesedza klausuli ar plaukstu, itin kā zvanītāja varētu sadzirdēt viņas domas, kas šobrīd joņoja kā neprātīgas. Un ja nu kāda no tām iekļūst telefona līnijā? Ko sacīt? Ko?

– Piedodiet, Dženifera, esmu parādā atvainošanos. Man būtu vajadzējis jums piezvanīt jau vakar vakarā. Baidos, ka Mets joprojām ir Romā.

– Romā? Cerams, ka nav noticis nekas ļauns?

– Tikai viegls smadzeņu satricinājums, nav vērts uztraukties.

– Satricin… ak Dievs. Kas notika?

– Autobuss. Viegli aizķēra viņu. Patiešām, nevajag uztraukties. Tomēr doktors nosprieda, ka vēlams uz laiciņu atlikt lidojumu. Viņš var atgriezties mājās šodien, varbūt rīt. Tas būs atkarīgs no viņa pašsajūtas.

– Vai viņš atrodas slimnīcā?

– Taisnību sakot… – Kustini smadzenes! – Nē, ārsti nosprieda, ka tas nav nepieciešams. Ticiet vai ne, bet ārsts izrādījās sens Meta draugs, tāpēc viņš uzturas pie tā. Es pat aizmirsu pierakstīt viņu telefona numuru. Tas viss notika tādā… pati varat iedomāties.

– Cik briesmīgi… satiksme Romas ielās… nevaru sacīt, ka mani tas pārsteigtu. Bet jūs pieminējāt smadzeņu satricinājumu.

– Vieglu satricinājumu.

– Un tomēr.

– Es saprotu. Paklausieties, Dženifera, varbūt Mārtins varētu aizstāt viņu steidzamākajos gadījumos…

– Divos nāks pacients, kam visi augšzobi jāapvelk ar… Mārtins visu nepagūs.

– Jums vajadzēs pārkārtot darbu grafiku. Lai Mārtins izdara tik, cik iespējams.

– Protams. – Zīmīga pauze. – Hmm, jums droši vien neienāca prātā atstāt doktoram savu mobilo telefonu?

– Nē.

– Varbūt paziņojiet arī mums, kad uzzināsiet tālruņa numuru. Mums būtu vērtīgi sazināties ar doktoru, varbūt pavaicāt viņa padomu un tamlīdzīgi. Neraizējieties, misis Vilsone, mēs noturēsim šo cietoksni. Un noteikti pasakiet to doktoram, norunāts?

Tūlīt pēc tam, kad būšu pateikusi šo to citu, Konija nodomāja; uz mirkli šķita, ka rīkli kutina aizturēti smiekli.

– Un vēl, Dženifera, mēs izlēmām nestāstīt to bērniem – kāda jēga viņus lieki uztraukt? Pateicu puikām, ka Mets aizkavējies Romā zobārstu konferences dēļ. Ja tas jūs neapgrūtina, nepieminiet negadījumu, ja jums iznāk runāt ar kādu no viņiem.

– Es gan labprātāk izvēlos nemelot, misis Vilsone.

Ak tā? Un treknie meli par māsas kāzām? Kas izrādījās divu dienu iepirkšanās ceļojums uz Parīzi ar vilciena Eurostar biļetēm, kas laimētas Persil veļas pulvera loterijā?

– Es neprasu, lai jūs melotu, Dženifera. Zēnu sirdsmiera dēļ mēs gluži vienkārši noklusējam daļu patiesības. To vēlas arī doktors.

– Jā, jā, saprotams.

Nolikusi klausuli, Konija ar pirkstiem sabužināja matus, izbrauca tiem cauri līdz pašiem galiņiem, tad ļāva rokai noslīgt. Kurš būs nākamais? Kuram vēl nāksies samelot? Jau tagad bija grūti paturēt prātā, kam un ko viņa sastāstījusi. Meta dažādās versijas vairojās tādā ātrumā, ka viņa gandrīz netika līdzi. Bet kas patiesībā bija noticis? Ko viņš grasījās darīt? Nupat tas vairs nepavisam nešķita smieklīgi. Konijai vajadzēs piezvanīt uz viesnīcu un uzstādīt vīram ultimātu – atgriezies līdz šīs dienas vakaram, vai arī es nomainīšu mājai atslēgas. Paskatīsimies, kā viņam tas patiks! Šis raizējoties par Grētu! Bet par dēliem ne? Par savu zobārstniecības praksi arī ne? Un savu nabaga sievu?

Konija iztēlojās sevi noskrandušās drānās, seja notraipīta ar zemi – viņa rok, nē, plēš no tās laukā ar nagiem kaut ko ēdamu ģimenei – kartupeļus. Galvu un plecus bez žēlastības pātago lietus, pirkstu gali asiņo, nagi saplaisājuši un aizlūzuši. Tomēr viņa, gluži kā Skārleta no romāna “Vējiem līdzi”, uzvarēs un izglābs savējos, kaut arī tas prasīs cīņu līdz pēdējam elpas vilcienam. Lielajā mājā Freds droši vien gulēs, Džo smēķēs un kaut ko bubinās mobilajā telefonā, savukārt Benijs, bez šaubām, šķiros liekās skrandas, ko atdot tiem, kas vēl nabadzīgāki par viņiem. Tiktāl tas viņus novedīs! Jo Mets, lūk, raizējās par Grētu.

Konija slāja augšā, lai sameklētu Romas viesnīcas bukletu ar telefona numuru. Citas iespējas nebija, jākļūst stingrai un apņēmīgai, jāpieliek punkts šīm aplamībām, jāpārstāj izdabāt vīram. Nudien, cik var muļķoties! Uz augšējā pakāpiena viņa sastinga pussolī, iztēlojusies Metu zvilnam samudžinātos palagos. Garās kājas bezrūpīgi atmestas uz matrača, smilškrāsas mati saspurojušies, liegs, apmierināts smaids izskatīgajā sejā, kurā jau vīd pirmās grumbas; smaids, ko viņa pazīst pārlieku labi, jo neskaitāmas reizes pati tādu izvilinājusi vīra lūpās. Tomēr šobrīd iztēle izspēlēja ļaunu joku, jo Metam līdzās Konija gara acīm skatīja Grētu. Cik tuvi viņa šķita! Cik bezrūpīgi dalījās tuvības intimitātē!

Konijai nācās pieturēties pie kāpņu margām. Saliekusies viņa piespieda dūri pakrūtei, lai pārvarētu urdošo sāpi. Pār lūpām izlauzās viens vienīgs vaids.

– Kas noticis? – Benijs stāvēja pavisam tuvu, galva jautājoši piešķiebta.

– Nieki vien, mīļais. – Viņa dziļi ievilka elpu un atlieca muguru skriemeli pa skriemelim. – Domāju, ka mani gluži vienkārši moka gāzes. Tūlīt nokāpšu lejā, ej un sameklē savu brokastu musli.

Konija noraudzījās uz puisēna vara krāsas pakausi, kas attālinājās pa kāpnēm uz leju. Vai tiešām Mets kaut uz mirkli spēja pieļaut domu, ka pamet savu bērnu?

Vides aizsardzība. Viņa tvērās pie ierastajām domām par bērnu nākotni. Benijam derēs kaut kas sakarā ar vides lietām, tādējādi viņš nonāks sev tuvā teritorijā, kad nedrošības piesātinātie skolas gadi uz visiem laikiem paliks aiz muguras. Lai visi zina – gan klasesbiedri, kas viņu izsmējuši, gan skolotāji, kas sprieduši par šo skolēnu ar saspringtiem, augstprātīgiem smaidiem sejā, – varbūt tieši Benijs Vilsons būs tas, kurš beigu beigās glābs šo sasodīto planētu. Bet varbūt arī ne. Konija piekļāva plaukstu kvēlojošajai pierei.

Viņš bija aizliedzis mātei iejaukties. Konija regulāri ieradās skolā, lai noskaidrotu, kuri zēni, viņasprāt, darīja Benijam pāri. Pēc laiciņa skolas direktors sāka izvairīties no viņas apmeklējumiem. Nekas, Konija novietos auto pieklājīgā attālumā no skolas vārtiem, lai vērotu savu dēlu starpbrīdī. Viņš nekad nešķita īpaši nelaimīgs, tikai vientuļš. Kaut nu Benijam būtu draugs, viens vienīgs uzticams draugs, Konija mēdza klusībā lūgties. Viņa regulāri ielūdza piemērotus kandidātus uz tēju, tomēr beigu beigās tie visi rotaļājās ar Džo. Vienu reizi viņa bija mazliet zaudējusi savaldīšanos un spēcīgi uzkāpusi uz kājas skuķēnam, kas skolas pagalmā uzsauca kaut ko nejauku garāmejošajam Benijam. Pēc tam Benijs bija izdabūjis no savas mātes solījumu vairs nerādīties skolai ne tuvumā. Arī skolas direktoram atradās daži izmeklēti vārdi Konijai. Mets vārījās dusmās, kad to uzzināja (Džo nosūdzēja māti). “Konij, tev jāpiebremzē. Mūsu dēli dienās būs vīrieši, tāpēc liec viņus mierā. Lai paši izkaro savas cīņas.” Tā nebija pirmā reize, kad vīrs meta viņai sejā šos vārdus.

Sameklējusi viesnīcas bukletu, Konija atkal nokāpa lejā. Atmiņas par Meta iedubušajām acīm un vajāta cilvēka izteiksmi sejā, kad viņš aizcirta durvis taksometram, ar kuru Konija devās uz lidostu, šķita savā ziņā pat sāpīgākas par iztēles ainām, kur Metam līdzās atradās Grēta. Kaut kas vīra izskatā bija teju vai laupījis Konijai runas spējas, varbūt atsvešinātā izteiksme izdēdējušajā, neskūtajā sejā. Viņš labi zināja, cik ļoti tas viss biedē Koniju, tomēr neatkāpās no sava nodoma.

Konija laikus sagatavoja savu mundro atbildīgas ģimenes mātes balss toni. Griežot numuru, katra pirkstu kustība vairoja viņas apņēmību. Cik smieklīgi, ka sieva spiesta nolikt pie vietas pašas vīru! Vispirms Metam nāksies uzklausīt ultimātu, bet pēc tam, gluži tāpat kā ar Džo, viņa pašūpos vīra priekšā piedošanas burkānu. Viss būs labi, Konijas dabiskais optimisms izvadīs viņu laulības kuģi mierīgos ūdeņos. Viesnīcas reģistratore, kas runāja nevainojamā angļu valodā, pavēstīja, ka sinjors Vilsons izrakstījies no viesnīcas iepriekšējā dienā. Nē, adresi viņš nav atstājis.

Virtuvē Benijs salika atsevišķi zaļā un caurspīdīgā stikla taru, tā bija daļa no viņa ierastā iknedēļas atkritumu šķirošanas darba. Pudeles un burkas klaudzēja un džinkstēja. Konija uz mirkli pieturējās pie telefona galdiņa. Plaksti noslīga, un tūdaļ viņa atkal brāzās cauri melnai, tukšai telpai, gluži kā bērnībā, kad jau nez kuro reizi bija piesardzīgi mēģinājusi ļauties miegam. Ātrums uzdzina reiboņus un aizsita elpu, bet Konija zināja – apstāties nedrīkst, tad tumsa viņu panāks.

Nē, nē, viņa negrasījās atgriezties tur. Tā bija gluži cita Konija, būtne, ko viņa bija atstājusi Konsetā un sen aizmirsusi. Konija, kura uz laiku zaudējusi savu humora izjūtu. Tā Konija, kurai nebija vietas šajā mājā.

Benijs, kurš lietoja tikai organiskās lauksaimniecības produktus, uzsauca, ka esot beidzies piens. Konija pakliedza, ka sapirkšot visu vajadzīgo atceļā no darba. Musli vietā viņam vajadzēšot iztikt ar pilngraudu maizes grauzdiņu, pēc tam kādu laiciņu padzīvoties vienam, bet vēlāk varbūt Freds varētu aizvest viņu uz baseinu, ja Benijs mīļi palūgšot. Konija uzsteidzās augšā pārģērbties; ja paveiksies, varbūt viņa izspruks no mājas, uzsaukusi sveiki no priekštelpas. Tad nenāksies vēlreiz ielūkoties jaunākā dēla grūtsirdīgajā, uzticības pilnajā sejiņā.

Gadiem ilgi mēģinot atklāt savu nemieru par Beniju vispirms Metam, pēc tam psihologiem un tā saucamajiem bērnu uzvedības ekspertiem, viņa ne reizi nebija ietērpusi vārdos savas visdziļākās bailes. Proti, bailes par to, ka jaunākais dēls atgādina meiteni, kāda savulaik bija viņa pati. Rāmi atsvešināta vērotāja, allaž nerimstošu, neskaidru bažu pārņemta. Nekad nejuzdamās pārliecināta, ka jelkur iederēsies, ka vispār spēj kaut kur iederēties. Kad Benijs čakli rindoja zaļa stikla pudeles vai caurspīdīga stikla burkas vai arī šķīvja malā vienā līnijā sabīdīja ceptās pupiņas, Konija bija spiesta atcerēties, ka savulaik gluži tāpat rindojusi pašas uzņemtās neskaitāmās fotogrāfijas. Itin kā tādējādi varētu izveidoties zināma shēma, kas ļautu neizprotamajai ārpasaulei pavērties un atklāt savu noslēpumu. Jo bija sajūta, ka eksistē noslēpums, ko izprot itin visi, tikai ne viņa. Tagad, kad Konija bija izveidojusi savu pieauguša cilvēka versiju, viņa nudien nevēlējās, lai Benijs ik dienu atsauc atmiņā to jauno, vientuļo meiteni. Tomēr viņš to darīja.

– Atā, Benij. Atā!

Firma “Citādi apsveikumi” izveidojās gandrīz pa jokam, un sākumā abas draudzenes to neuztvēra īsti nopietni. Tolaik Mērija strādāja kā ārštata grafikas māksliniece, vairākās galerijās bija sarīkojusi savu gleznu izstādi un varēja lepoties arī ar dažiem izvērstiem rakstiem laikraksta Richmond and Twickenham Times sadaļā “Mūsu Tvikenema ievērojamas vietējās mākslinieces acīm”. Savukārt Konija, kādu laiku pēc Benija piedzimšanas pavadījusi mājās, strādāja nepilnu darba dienu dizaina firmā, kurā bija arī apsveikuma kartīšu nodaļa.

Garlaicīga un vienmuļa eksistence, bet alternatīva tai būtu pilna darba diena reklāmas aģentūrā, kas mudž vien no jauniem un talantīgiem censoņiem, nemaz nerunājot par nepieciešamību ik dienu doties uz Londonu. Pavadījusi mājās vairākus gadus, Konija juta, ka zaudējusi asumu, bet banālu apsveikuma vārdu gudrošana Valentīndienas kartītēm nudien neprasīja prātu žiletes asumā. Daži no viņas sīrupainākajiem garadarbiem spēja izraisīt smieklus. “Mīļotajam vīram – manas sirds glabātājam”. “Esi mana, mīļotā Valentīna”. “Ja mīlestība ir uguns, es degu gaišās liesmās”.

– Tu tak to nesacerēji, vai ne? – Mērija skaļi spurca. – ”Ja mīlestība ir uguns, es degu gaišās liesmās”? Mīļais Dievs…

– Ļautiņi to tik vien grib. Liec aiz auss, ja tu kādam izpļāpāsies, man vajadzēs tevi nožmiegt.

Bija sestdienas pēcpusdiena, draudzenes malkoja kafiju, un Mērija laiski niekojās ar akvareļkrāsām. Konija raudzījās uz studijā valdošo jucekli, tik neiedomājamu pašas mājās. Tas, kā Mērija pamanījās šādā nekārtībā sameklēt visu gleznošanai nepieciešamo, bija īsta mīkla. Tā vien šķita, ka draudzene nekad neko nemet laukā. Gadiem ilgi krājušās avīžu kaudzes, puspabeigtas gleznas, kartona kārbās samestas apkaltušas paletes, lērums nemazgātu tējas krūžu ar sakaltušiem biezumiem. No staļļiem pārbūvētā nelielā namiņa apakšējo stāvu aizņēma Mērijas studija. Augšā atradās virtuvīte, divas šauras guļamistabas un vannasistabas kabīne. Nekārtība valdīja arī augšstāvā.

Tas lika Konijai izjust teju vai skaudību.

Draudzeņu saruna pievērsās kartītēm vispār. Frāze “ar līdzjūtību” šķiet tik banāla, ja kāds ir miris, bet ko citu šādā gadījumā lai raksta? “Priecīgus Ziemassvētkus”, ja skaidri zināms, ka vairumam pieaugušo tas ir nelaimīgs un pārguruma apzīmogots laiks – bet kas tur ļauns, ja viņiem tomēr tiek vēlēts prieks?

– Vajadzētu izgatavot arī tādas kartītes, kuras iespējams sūtīt cilvēkiem, ko ienīsti. – Konija iesmējās. – “Pretīgus Ziemassvētkus, draņķīgu Jauno gadu!”.

– Vai arī attēls ar drūmi draudīgu reperi savai bijušajai, bet iekšpusē teksts: “Lai tev labs jaunais!”

– Un ko sūtīt vīrietim, kurš nespēj veidot pastāvīgas attiecības? “Rozes ir sārtas, vijolītes zilas, piemīzti palagi dzelteni kā tu pats”.

Mērija pamērcēja otu krāsā, un pēc mirkļa uz papīra lapas uzplauka milzīga dzeltena pienene. Viņa padarbojās ap to vēl brītiņu, līdz pienene kļuva līdzīga van Goga saulespuķei. Abas draudzenes pakāpās nost, lai novērtētu veikumu, un tā tas viss sākās.

Pēc tam daudzus mēnešus visas nedēļas nogales tika veltītas kopīgajam darbam. Mērija radīja slavenu gleznu kariķētas versijas, Konija sacerēja atbilstošus tekstus. Viņa sameklēja vietējo iespiedēju, kas lēti izgatavoja kartīšu paraugus. Tās tika ievietotas causpīdīgos plastikāta maisiņos ar krāsainām etiķetēm, kas norādīja iespējamo kartītes saņēmēju. Otrā pusē vēl viena etiķete vēstīja par tekstu, kas atrodams apsveikuma iekšpusē. Pēc tam viņas apstaigāja ikvienu smalkāku rakstāmpiederumu veikalu un neatkarīgo tirgotāju uzņēmumus, vispirms tikai tuvākajā apkaimē, bet pamazām viņu ražojumus sāka tirgot gandrīz visā Londonā.