Читать книгу Šķīrušies ģenerāļa padomniece - - Страница 15

Kad ģenerālis man piezvanīja, lai pārbaudītu, kur esmu, aktivitāte mūsu ēkā sasniedza savu maksimumu. Renāts priecājās, ka tika atbrīvots agrāk, jau bija ceļā un drīz būs pie mums. Piecpadsmit minūtes, ne vairāk.

Kad paziņoju, ka tuvojas ģenerālis… attālinājos stūrī, vērojot, kā viņi mēģināja dažās minūtēs izdarīt to, ko mēs nevarējām un gadiem notīrīt. Birojs kļuva neparasti pamests, kolēģi bija maksimāli skaisti ierobežotā laikā. Piegādes menedžeris ieskrēja izplestām acīm, sakot, ka ģenerāļa gardumam nepietiek krājumu, nebija laika tos papildināt no iepriekšējiem svētkiem, kliedzot, lai ātrākie no mums steidzas uz veikalu, bet mūsu veikals bija. tālu no tuvākā. Nez kāpēc visi gribēja mani sūtīt prom, bet es atspēru, smējos un mierināju, ka ģenerālis te nebūs ilgi, dzīres nav vajadzīgas, tāpēc sveicinās un aizies, bet visi it kā cerēja. par pretējo.

Un tā, ģenerālis ieradās un sagaidīja viņu autostāvvietā.

– Kur ir tavas lietas? – priekšnieks pavēlošā balsī saka.

– Pagaidām atstāju to birojā. Ko, tu neienāksi? – jautāju, redzot, ka priekšnieks nesteidzas izslēgt mašīnu un izkāpt.

"Es domāju, ka varbūt es iegriezīšos vēlāk," saka Renāts Georgijevičs, šaubīgi lūkodamies uz mūsu nolietoto ēku. Šķiet, ka viņš baidās, ka tas sabruks, kamēr mēs tur būsim.

– Lūdzu, ienāc uz īsu brīdi. "Visi uzzināja, ka jūs nākat, tāpēc viņi gatavojās, žēl, ja viņu darbs nokrīt," es jautāju, aizrijoties no smiekliem.

Skatoties uz manu dzīvespriecīgo seju, Renāts pamāj un izkāpj no mašīnas.

– Vai šeit strādā priekšnieks, ar kuru plānojāt atriebties savam vīram? – ģenerālis pēkšņi precizē, jau tuvojoties galvenajai ieejai.

– A? Nē nē. Ir tikai viens no kandidātiem,” es jautri nošņācu.

– Kā tā? Vai jūs izvēlējāties no pielūdzējiem? Acīmredzot ir daudz fanu?

– Nē, tā bija komanda, kas man ieteica atriebties un aizmirsties. Vienlaikus kopīgi tika atlasīti iespējamie kandidāti.

"Cik savdabīgas darba attiecības jums šeit ir," šefs iesmej.

“Kas tie ir?” Es paraustu plecus un tieši pirms durvīm, pēdējā brīdī, paslīdēju. Viņa paspēja kliegt, bet nekrita.

– Atkal? – ģenerālis jautā, pieliecoties pie manis. Noķēra, jā. Apskāviens ir ciešs, spēcīgs.

– Šie zābaki ir tik… Bīstami. Paldies!

Renāts mani paceļ no pushorizontāla stāvokļa un rūpīgi apskata nesen iegādātos ziemas apavus – pēc Natas ieteikuma ar augstiem plāniem papēžiem.

– Kurpes ir skaistas, bet neuzticamas. Būs jāmaina. Es nevēlos, lai mana asistente pastāvīgi gūtu savainojumus vai lai kāds viņu pieķer. Vai jūs piekrītat, Anna Vladimirovna?

– Nu… es varu to nomainīt, bet manas citas kurpes diez vai atbildīs taviem augstajiem biroja standartiem.

– Es domāju, ka šodien mēs tiksim galā ar šo jautājumu.

Satverot manu roku, priekšnieks atver durvis un ienāk iekšā, paņemot mani līdzi.

Zālē Mihaļičs nepacietīgi pārvietojas no kājas uz kāju, viņam blakus ir Sofija Petrovna un viņa vietnieks Sergejs Anatoļjevičs. Un nez kāpēc netālu stāv Nataša.

Kad parādījās ģenerālis, visi, kas viņu sveicināja, sasparojās un viņu acis izspiedās. Spriežot pēc viņu skatiena virziena, viņi bija pārsteigti, ka Renāts turēja manu roku. Nu, tas tā, tagad noteikti izplatīsies baumas par to, kā es dabūju asistenta darbu.

Mans tagadējais bijušais priekšnieks tērzē ar ģenerālmenedžeri, iepazīstina ar komandu, ved mani ekskursijā pa ēku, atver birojus un rāda, ka darbinieki intensīvi smaida. Trokšņa vidū cenšos klusi izlīst, lai ieietu kabinetā, paņemtu mantas un dotos uz mašīnu, bet Renāts nav atlaidis manu roku, viņš mani stingri tur, it kā baidītos, ka es nokritīšu. atkal, un cik neērti ir visu manu kolēģu priekšā, kuri redz mani zem ģenerāļa aizgalda, bet vienubrīd priekšnieks par mani aizmirsa, atraisīdams tvērienu. Tad, kad Mihaļičs mūs beidzot atveda uz savu kabinetu, viņš atvēra durvis un viesmīlīgi sacīja:

– Es lūdzu visus pie galda!

Es ieskatos birojā un esmu pārsteigts. Kad jums bija laiks uzklāt šādu galdu? Burtiski pārplīst ar pārtiku un dzērieniem. Bet viņi teica, ka nav ar ko mūs ārstēt. Jā, tik bagātīgs galds mums vēl nav bijis pat Jaunajā gadā! Paskaties, vairāku veidu salāti, siltie ēdieni. Vai Mihaļičs savā kabinetā slēpj paša saliktu galdautu?

"Es neatbalstu dzīres darba vietā," ģenerālis sausi sacīja, lūkodamies apkārt galdam. – Ārpus darba dari un sanāk kā gribi, bet ne šeit. Nākotnē, ja uzzināšu, ka jūs to atļaujat…

Es neklausījos līdz galam, iegāju savā kabinetā, ātri savācu paciņas, gribēju klusi iet prom, bet tad kabinetā ienāca visas manas dāmas uzreiz.

Nākotnē, ja uzzināšu, ka jūs to atļaujat

– Ak, kāds skaists puisis. Garš, platiem pleciem, tik liels.

– Un kāds gultnis!

– Jā, nevis ģenerālis, bet īstais ģenerālis! Kad viņš uzcēla mūsu Mihaļiču, viņš kļuva pavisam sarucis. Es paskatos uz viņu, un man uznāk zosāda no viņa pavēlošās balss. Tik priekšnieks. Es labprāt izpildītu viņa pavēles. Sasodīts, Ank, kāpēc tu vienīgais tiki izsaukts uz interviju?! – emocionāli saka Nataša.

"Protams, es neesmu ģenerālis," negaidīti man atbild Sofija Petrovna. "Bet kāpēc viņi jūs neaicināja, es varu uzminēt." “Redzi, Anijai nav bērnu, viņa ir skaista, diezgan jauna, bet mūsu biznesā nav jauna, viņa ir sevi ļoti labi pierādījusi, viņai nav pretenziju pret savu darbu, strādīga, kompetenta, nekonfliktējoša, ar labu izglītību, viņa nepārprotami ir pārsniegusi savu laipnību savā vecajā amatā un ir to pāraugusi. Un tu, Nataša, piedod, protams, tu man patīc, bet visās nodaļās baumo, ka esi intrigants un ķildnieks. Un ģenerālis Anečka, iespējams, pieskatīja viņu korporatīvajā ballītē, kamēr visas jaunās karjeras sievietes skraidīja pa viesnīcu viņu meklējot, Anija bija zālē, viņi man teica, ka gandrīz visi mūsu vīrieši viņai seko, bet viņi t pātagu, viņi skatījās uz viņu tā, Anija patiešām bija korporatīvajā ballītē. Tas ir pārsteidzoši, cik viņa ir laba, tāpēc arī viņš to aplūkoja tuvāk. Viņš satvēra Anyutku kā elkoni un nelaida vaļā.

No durvju puses kāds brīdinoši noklepojās. Mēs apgriežamies, un tur stāv Mihaļičs un Renāts Georgijeviči. Mihaļičs ir sarkans kā omārs, bet ģenerālis nekas, smaida.

"Paldies par viesmīlīgo tikšanos, es sapratu, ka vēlies mani sirsnīgi sveicināt," Renāts saka, uzmanīgi apskatot istabu. – Bet diemžēl man ir pienācis laiks doties. Anna Vladimirovna, vai esat gatava?

Klātesošo skatieni pievērsās man. Manu kolēģu acīs rodas jautājums, kāpēc es dodos prom ar ģenerāli darba dienas beigās? Un kur.

"Gatavs."

Paņemu visas savas pakas uzreiz. Izrādās, šeit strādājot, esmu ieguvis ievērojamu daudzumu mantu.

"Renāts Georgijevičs mani aizvedīs līdz metro, pretējā gadījumā lietas ir smagas," es nervozi paskaidroju un piegāju pie jaunā priekšnieka. Oho, manas rokas tūlīt norausies.

"Dodiet man savas pakas," saka ģenerālis, jautri šķielēdams.

– Tas nav tā vērts…

Ak, es to atņēmu.

Es vēršos pie savām dāmām. Kolēģu acis ir izspiedušās, sejās redzama vispārēja neizpratne. Ak-o-oi.

Es ātri sekoju ģenerālim ārā, un uz ielas Renāts iemet manas mantas savā mašīnā, atver man durvis un palīdz apsēsties. Un es tiešām jūtu, kā mani kolēģi, kuru biroji ir vērsti uz stāvlaukumu, ir pielīmēti pie logiem un to visu skatās. Iespējams, ēkas otrā pusē skrēja vairāk cilvēku. Tā būs saruna.

– Kāpēc tu to darīji? – Es jautāju, nodrebēdams. Automašīnas interjers izskatās pārāk dārgs, jūtos nevietā un te nevietā, it kā būtu sēdējis nevietā.

– Kas tieši? Vai jums ir auksti? Tagad tas uzkarsēs.

Priekšnieks spiež pogas un ah, zem mana dibena ļoti ātri kļūst silti, pat karsti.

– Nu lūk, ar pakām. Tu zini, cik daudz runas un tenkas būs par to, kāpēc tu uzvedies… pārāk intīmi, it kā mēs jau ilgu laiku būtu labi draugi, lai gan teorētiski tikko tikāmies.

– Es nevarēju pretoties. Visiem bija ļoti smieklīgas sejas. Vai jūs tik ļoti uztraucaties, ko viņi teiks? Jūs vairs nestrādāsit šajā komandā.

– Viņi to apspriedīs arī centrā.

– Protams, viņi to darīs, bet jebkurā gadījumā viņi visu apspriedīs un pieliks etiķetes, un tas nav jāpamato.