Читать книгу Šķīrušies ģenerāļa padomniece - - Страница 9

– La, kāds skaists puisis! – Pirmā ar sajūsmu reaģēja Nataša. – Bet tas nav ģenerālis. Es vakar redzēju īsto ģenerāli un pat runāju. Arī, starp citu, ļoti mīļi.

"Man ir informācija no visuzticamākajiem avotiem," sašutusi atbild Aleftina.

Es beidzot redzēju, kas nāk no režisoriem. Un es to uzreiz atpazinu. Tas ir tas pats vīrietis no autostāvvietas, kurš vakar mani noķēra.

"Man arī šķiet, ka tas nav vispārējs," es atzīmēju.

– Bet kāpēc?! – Mūsu grāmatvede ir vēl vairāk aizvainota. "Viņš iepriekš pie mums nestrādāja, pretējā gadījumā visi viņu pazītu, bet tagad viņš iet kopā ar mūsu direktoru, viņi sazinās kā draugi."

"Viņam ir militārpersona raksturs, nevis ģenerālis, bet varbūt kāds ģenerālis," es jautri šņācu, atceroties Sofijas Petrovnas vīra vārdus. – Varbūt kāds goda uzaicināts liela klienta pārstāvis.

"Viņš ir ģenerālis vai ģenerālis, bet viņš ir labs," atzīmē Nataša, šķieldama kā kaķis uz skābo krējumu, bet direktors un viņa pavadonis slēpjas aiz atsevišķas zāles-restorāna durvīm, kas paredzētas īpaši vadītājiem. – Bet es ceru, ka tas nav ģenerālis, pretējā gadījumā mani apkrāps.

Kolēģe pēkšņi izlēmīgi pieceļas kājās.

– Nataša, kur tu dosies? – neizpratnē jautāju. Nata paguva tikai pāris malkus kafijas.

"Es došos izmeklēt, kamēr daudzi vēl ir šeit." Gribu noskaidrot, kurš ir ģenerālis un kurš suns bez sirdsapziņas.

Nataša apņēmīgi kaut kur devās.

"Šķiet, ka Natālija ir sarūgtināta, bet es arī vakar dzirdēju informāciju, ka tas varētu būt ģenerālis," Iļja man konfidenciāli sacīja, pieklusinot balsi. – Tikai daži cilvēki zināja, bet visa mūsu augstākā vadība korporatīvās ballītes laikā slēpās VIP telpā otrajā stāvā ar spoguļlogiem, kas pavērās uz koptelpu. Viņi tur sēdēja kā debesu būtnes, sēdēja virsū un vēroja mūs. Pat apsardze apsargāja ieeju šajā zālē, lai neviens cits netiktu cauri, un arī šī tur bija.

Spriežot pēc Iļjas indīgā toņa, viņam īsti nepatīk priekšnieku uzvedība.

– Protams.

– Anya, varbūt varam satikties kādreiz pēc darba? Tā kā vakardiena neizdevās, mēs dzersim tēju kaut kur citur. Varēšu tevi aizvest rīt pēc darba. Iesim uz manu māju.

Es paskatos uz Iļju, un viss manī pretojas viņa priekšlikumam.

– Es nezinu, es joprojām nejūtos ļoti labi pēc vakardienas un vispār. Es domāju, ka man ir jāatveseļojas.

– Saprotu, zvani kad gribi. Tev ir mans telefona numurs, vai ne?

"Tā ir problēma ar tālruni." Vakar kaut kur to pazaudēju, nevaru atrast.

– Es varu palīdzēt meklēšanā.

– Es būtu pateicīgs.

Visu laiku pirms aizbraukšanas pavadīju kopā ar Iļju, meklējot mistiski pazudušo ierīci. Viņi to nekad neatrada, taču viņa atzīmēja, ka Iļja ir patīkams cilvēks, viņš neapvainojas, palīdz, un saziņa ar viņu ir tik gluda, mierīga un ērta.

Beidzot devāmies uz reģistratūru. Es atstāju savu e-pastu saziņai. Ko darīt, ja viesnīcas darbinieki atrod manu tālruņa numuru?

“Šeit, netālu, izejot ārpus teritorijas, var atrast saziņas salonu, ja steidzami vajadzīgs telefons,” līdzjūtīgi saka meitene reģistratūrā.

"Paldies, bet mums drīz jādodas prom, es kaut ko nopirkšu mājās," es skumji nopūšos. Es jūtos ļoti neērti bez telefona.

Iļja klusi pagrūda mani sāņus un pamāj kaut kur uz sāniem. Paskatos tur, un izrādās, ka vīrietis, kurš, iespējams, ir ģenerālis, piegāja pie letes.

"Meitiņ, es aizeju, ļaujiet viņiem paņemt numuru," šis ģenerālis pārsteidzoši saka, apvienojot maigu un pavēlošu toni, un tad izņem tālruni no kabatas un noliek to uz letes. – Šodien skrienot tavā parkā atradu telefonu. Varbūt kāds meklē.

– Ak, tas ir mans! – es laimīgi atviegloti izelpoju, atpazīstot mūžībā nolietotā maciņa oriģinālo krāsu. Es speru soli pretī vīrietim un paķeru telefonu no letes, neticot savai veiksmei. – Paldies! Paldies! Viņš strādā?

Mēģinu to ieslēgt, bet telefons nereaģē.

"Tas gulēja sniegā, varbūt vairs nedarbosies," tikmēr atzīmē vīrietis.

– Bet vismaz SIM karte paliks, es nezinu, kā jums pateikties!

Es sāku rakņāties pa savu maku, meklējot skaidru naudu.

"Paldies vēlāk," svešinieks sausi saka un aiziet.

Tiesa, paspēris pāris soļus, viņš pagriežas.

– Vai jūs vēl kaut ko pazaudējāt?

– Kas?

– Nu, varbūt es atradīšu vēl dažas tavas lietas. Lai uzreiz zinātu, kam to dāvināt.

"Laikam nē," es atbildu nosarkusi. Nemaz nerunājot par pazaudētu apavu, nemaz nerunājot par pilnīgi jaunu mežģīņu krūšturi.

– Protams?

– Klausies.

– Labi.

Tas arī viss, tagad viņš noteikti ir prom.

"Šķiet, ka mūsu jaunajam ģenerālim ir savas dīvainības," atzīmē Iļja, skatoties uz halles aizvērtajām ieejas durvīm, aiz kurām vīrietis pazuda.