Читать книгу Šķīrušies ģenerāļa padomniece - - Страница 20

"Es nevaru," es klusi čukstu līdz naktij.

"Ooo," aiz loga nosodoši dūko putenis.

– Kāpēc? “Es burtiski ar savu ādu jūtu, kā Renāts griežas un karājas pār mani. – Vai paliekat uzticīga savam vieglprātīgajam vīram, vai ir kāds cits iemesls? man nepatīk?

Pieskarieties. Vīrieša plauksta uzmanīgi pieskaras manam vaigam, viņa īkšķis izseko manu lūpu kontūru.

"Es tevi nemaz nepazīstu," es tikko dzirdami nočukstu, runāt kļūst arvien grūtāk, un manā vēdera lejasdaļā viss saldi saspiežas.

"Jūs pazīstat savu vīru jau ilgu laiku." Vai tas jums kaut kādā veidā palīdzēja?

Eh, tas sāp. Man nav laika neko atbildēt, Renāts noliecas un satver manas lūpas, tvēriens ir drosmīgs, augstprātīgs un ļoti pārliecināts.

Eh, tas sāp. Man nav laika neko atbildēt, Renāts noliecas un satver manas lūpas, tvēriens ir drosmīgs, augstprātīgs un ļoti pārliecināts.

Es kapitulēju, pat nesavācot pietiekami daudz spēka, lai cīnītos pretī. Es pati nesaprotu kas notiek, vienkārši ļaujos mirklim, jo man tas ir vajadzīgs, Renāts man dod tieši to siltumu, ko es stulbi mēģināju kompensēt ar kažoku, bet man vajadzēja kaut ko citu, tāpat kā .

Karstums skraida pa vēnām, paātrinot asinis, un tagad es pats aktīvi reaģēju uz skūpstu, un ģenerālis apbrīnojami skūpstās. Renāta rokas jau meistarīgi attaisa mana halāta jostu, iespiežas zem mana T-krekla, ķircinot mani.

Šķiet, ka es pat daļēji sāku vibrēt un… zvanu? Ak nē, tas tiešām ir zvans! Par laimi, vismaz ne pie durvīm. Spilgti iztēlojos savu vīru atgriežamies no komandējuma nelaikā. Kā slikts joks.

Renāts attālinās. Es tumsā klīstu pa gultu, meklējot vibrācijas un troksni, un priekšnieks pirmais atrod telefonu.

"Vīrs," Renāts smaidot saka, īsi uzmetot skatienu ekrānam, pasniedzot man savu mobilo tālruni. – Vai tiešām jutāt, kā aug ragi?

Es nervozi paķeru telefonu, bet ģenerālis nesteidzas atlaist gadžetu.