Читать книгу Šķīrušies ģenerāļa padomniece - - Страница 4

Tajā vakarā es pielaikoju desmitiem kleitu, kad pielaikoju nākamo, Nataša kliedza uz visu pielaikošanas kabīni:

– Stop-op! Šis!!! Ņem to! Visi, pārģērbieties, ejam uz kasi.

– Tu domā? – es vilcinājos spoguļa priekšā, cenšoties novilkt pārāk īso apakšmalu zemāk. Kleita ir melna, gluži kā manam noskaņojumam, visās vietās pieguļoša, ar šķēlumiem un izgriezumiem, kas maz atstāj iztēli.

“Jā, tu tajā izskaties lieliski, tas ir ideāli piemērots tavam jaunajam izskatam, un kāda klasiska maza, melna kleita,” Nataša jūtas pilnā satvēra plaukstas. – Trakā ķeizariene! Šis esat jūs un jūsu jaunais tēls. Jūs būsiet korporatīvās ballītes karaliene.

"Šī ir pārāk maza melna kleita par kosmisku cenu," es nomurminu, ar grūtībām noraujot pie ķermeņa pielipušo audumu.

– Ko, tu neņemsi? – kolēģis vīlušies jautā.

"Es darīšu," viņa nomurmināja atbildi.

Pie kases man joprojām bija šaubas. Lai stiprinātu savu pārliecību, es piezvanu savam vīram. Starp citu, kopš vakardienas viņš man nav zvanījis ne reizi.

– Sveiki! Anyuta, sveiks! – saka vīrietis ar dzimto balsi. Tāda dzīvespriecīga, apmierināta balss. Fonā dzirdama mūzika un sieviešu smiekli

– Sveiki. Kā tev iet? Vai labi atbraucāt?

– Jā, viss ir kārtībā, neuztraucieties. Anyut, man ir daudz darba, man jāiet.

– Jā, čau.

Kostja ir pirmā, kas pārtrauc zvanu. Es pagriežos pret Natašu.

"Mums arī ir jāizvēlas jauni apavi, ko pievienot kleitai." Un… zābaki.

– Nekādu problēmu! Tagad iesim un apskatīsim apavu veikalu,” pasmaidīja Nataša. – Jaunam izskatam tikai galvu reibinošs stileto papēdis!

"Jā," es atbildu, maksājot un domājot par to, kāpēc gan neiegremdēties savā krātuvē lietainai dienai. Staigā, vienkārši staigā. – Ejam uz virsdrēbju veikalu. Jūs varat atriebties arī materiālā ziņā.

– Par ko?

– Es gribu nopirkt sev kažoku.

– Ak, māt, tu beidzot iedzīvojies garā!

Brīdī, kad devos ārpus pilsētas uz korporatīvo pasākumu, biju gatavs, ja ne garīgi, tad fiziski. Šajās dienās esmu izgājusi tik daudz skaistumkopšanas procedūru. Darba kolēģi mani atbalstīja, cik varēja. Mēs gājām uz pirti, uz spa un uz masāžu. Mēs pat kolektīvi ievērojām diētu, bet tā patiešām nebija īpaši veiksmīga, un banketā visi zaudētie kilogrami atgriezās.

Mēs ieradāmies viesnīcā kopā ar Sofiju Petrovnu un viņas vīru. Viņa nepaliks pa nakti, viņš viņu paņems pēc dažām stundām, un visi ir gandrīz gatavi doties ceļā, tikai mēs ar Natašu vienojāmies par istabu divatā un plānojam palikt līdz rītdienas plānotajai izbraukšanai. Nataša jau paredzēja, ka Iļja Romanovičs mani vedīs mājās, bet es par to kaut kā šaubos. Es jau, atklāti sakot, drebēju, un es gribu visu nomest un bēgt.

– Sofija Petrovna, vai es ar jūsu vīru varam atgriezties pilsētā? Nu vai vismaz līdz tuvākajai autobusa pieturai. "Es pārdomāju," es to saku, kad automašīna jau ir novietota viesnīcas stāvvietā.

– Mazā, ko tu dari, paskaties, cik skaista tu šodien esi. Jūs tik daudz gatavojāties. Ja nevēlaties, neviens nespiež tuvoties nevienam, varat aizsūtīt Iļju Stepanovu, un tas arī viss. Bet tu sevi parādīsi. Šodien šajā viesnīcā ir sapulcējusies visa mūsu viesnīcas virsotne, un tu esi tik skaista jauka, ka tevi uzreiz paaugstinās amatā, varbūt pat apsvērs iespēju pievienoties ģenerāļa štābam. Ejam, mīļā, nav jēgas sēdēt mājās, slēpt savu skaistumu.

Sofijas Petrovnas galants vīrs atver mums durvis. Es izeju un tiešām jūtos neticami skaista un eleganta. Es valkāju visu jauno. Un plecos kažoks. Tas ir tālu no dārgākā, es to nopirku ar pietiekami daudz naudas, bet tas ir kažoks! Silts. Man nav tik auksti kā agrāk. Es pats jūtos jauns, kaut arī ar vecām problēmām un aizvainojumiem.

“Iztaisnojiet plecus, paceliet zodu un ejiet,” pavēl Sofija Petrovna.

Es sekoju kolēģes norādījumiem un devos, lai gan neilgi un ne tālu. Sniegs autostāvvietā bija slikti notīrīts, bija ledus, un man bija zābaki ar milzīgiem stiletto papēžiem. Neskatoties uz kājām, zodu pacēlusi gaisā, viņa dabiski paslīdēja un lidoja, bet, pārsteidzošā kārtā, nekrita. Tas lidinājās horizontālā stāvoklī, pavisam nedaudz, lai sasniegtu cieto, auksto zemi. Jaungada brīnums? Nē.

Es pārsteigumā mirkšķinu acis. Uz briļļu lēcām bagātīgi krīt sniegpārslas, tāpēc neredzu vīrieti, kurš mani noķēra perfekti, bet viņš pats… ir tuvu ideālam. Ne mans, protams, bet vispār. Tāds… liels, brutāls bārdains puisis, plats, gaišā jakā, viņa šķielēšana ir tik vērīga.

"Parasti meitenes tā burtiski nekrīt pie manām kājām," smejoties atzīmē svešinieks, turpinot mani turēt bezsamaņā. Bet viņš ļoti labi zina, viņš ir tik labs.

"Es tevi nemaz neredzēju… bet acīmredzot es jutu tieši mugurā, ka man jākrīt," viņa kaunā aizvēra acis. Vai es tikko ar viņu flirtēju? Joprojām tik neveikli. Es staigāju neveikli un runāju tāpat. Nē, es vienkārši izteicu draisku komplimentu atbildē, nekas vairāk. – Un… vai tu mani savāksi?

Galvu reibinošs rāviens, un tagad es jau stāvu uz savām kājām. Un vīrietis… aiziet. Droši vien manas stulbās, smieklīgās flirtēšanas dēļ.

– Ak, te ir tik slideni! Lenečka, turi mani! – Tikmēr Sofija Petrovna, kura atpaliek, saka. – Ak, ko, jauneklis jau iet prom? Anechka, vai tu viņam pateicies? Viņš tevi tik efektīvi pieķēra.

"Nē," es atbildu un tad kliedzu. – Izglāb mani!

Vīrietis pat nepagriezās.

– No kurienes tas radās? – Svetlana Petrovna ir pārsteigta. "Un es to izdarīju tieši laikā." Reakcija laba.

"Jā, viņš izkāpa no nākamās mašīnas, mēs ieradāmies gandrīz vienā laikā," atbild Leonīds Semenovičs, mājot uz mašīnu.

– Oho, kāda mašīna! – Sofija Petrovna ir pārsteigta, skatoties uz lielo un ļoti dārgā izskata melno apvidus auto. – Vai tas ir kāds no mūsu darba, nez vai viņš ieradās uz korporatīvo ballīti? Vai tikai viesis? Droši vien ciemiņš, ja kāds no vadības, zinātu. Visus lielos priekšniekus pazīstu pēc skata.

– Kāpēc jūs domājat, ka tas ir liels? – ziņkārīgi jautāju.

"Mazie cilvēki ar šādām automašīnām nebrauc," autoritatīvi atbild mans kolēģis.

"Nē, tas nav tavs kadrs," atzīmē kolēģes vīrs. – Kaut kāds militārists.

– Kāpēc militārs? – Sofija Petrovna bija pārsteigta.

– Gaita un gultnis. Es pats saņemu militāro pensiju. Man ir laba acs uz šo.

“Mūsu Anija vēlētos tādu vīrieti kā viņas džentlmenis,” Sofija Petrovna nopūšas. "Viņas vīrs būtu redzējis, kādi vīrieši viņai seko, viņš uzreiz būtu sapratis, ko viņš dara nepareizi."

Spriežot pēc tā, ka Leonīds Semenovičs neuzdod jautājumus par to, kas notiek ar manu vīru, bet tikai piekrītoši māj ar galvu, viņam ir arī visas manas problēmas. Pastāv aizdomas, ka visi kolēģi, paziņas un viņu tuvākie radinieki ir informēti. Nu pati vainīga, nebija jēgas pļāpāt.

Skumji. Joprojām būs tik daudz tenku un diskusiju.