Читать книгу Ūdens atmiņa - Kārena Vaita - Страница 2

Mārnija

Tūkstošiem gadu Atlantijas okeāns ir vēlis savus viļņus pret manas bērnības liedagu, alkatīgi nozogot aizvien vairāk un vairāk smilšu, pagrābjot sev līdzi kaut ko no Dienvidkarolīnas Lejaszemes upju deltām un strautiem un atstājot aiz sevis izpostītus senos mežus, samocītas kāpas un sāpīgus zaudējumus.

Tomēr krasts paliek, smiltīm ir lemts izdzīvot. Tās ir laika gaitā sabirzušās klintis, kas pārvērtušās sīksīkos graudiņos. Mūsu ģimene ir uzdrošinājusies jau vairākās paaudzēs kādu liedaga un okeāna daļu uzskatīt par savu īpašumu, un tieši tālab mūsu mājai nākas stāties pretī dažādiem dabas spēkiem. Spēcīgie vēji ieķeras kāpu smilgās un garajā zālē, tie svaida smiltis un gaiņā jūras putnus sev pa prātam. Tie šūpo manas māsas zīdaini zeltainās matu sprogas… Un tās kļūst par vienīgajām labajām atmiņām, kas man palikušas par viņu. Par vienīgajām atmiņām, ko es esmu sev ļāvusi glabāt. Vējš tomēr izlaužas tālāk, pāri krasta līnijai, pie mūsu vecās mājas un pie manis. Un mēs vēl kaut kā turamies.

Maklelanvillā es neesmu bijusi jau apmēram desmit gadus. Desmit gadus, kuros pūlējos aizmirst dzelošo sālsūdeni acīs, baiso sajūtu, kad viļņi aizskaloja smilšu pamatu man zem kājām. Centos izdzēst no atmiņas atrašanos zem ūdens un nespēju paelpot, kamēr niknās okeāna vērpetes pletās man pāri – virpuļojot, ietinot mani slapjā paklājā, izspiežot pēdējo gaisa lāsi no manām plaušām. Aizmirst neizbēgamo izslīdēšanu no mātes rokām. Un atskārsmi, ka viņa palaiž mani vaļā…

Es novietoju savu īrēto automašīnu uz akmeņiem un gliemežvāku druskām nokaisītā piebraucamā ceļa, bet radio atstāju ieslēgtu, jo vēl nebiju gatava atkal dzirdēt okeāna balsi. Baltiem dēļiem apšūtā māja, kas manas mātes ģimenei piederējusi jau kopš Amerikas Neatkarības kara laikiem, bija mainījusies pavisam nedaudz. Tikai ciešāk papētot, es ieraudzīju, kur māsa pielikusi savu mākslinieces roku. Reiz stabilais, zaļais lievenis tagad bija kļuvis ļodzīgs, un to izraibināja dažādi plankumi leoparda ādas rakstā, uz tā un uz takas bija izplaukušas koši raibas puķes. Mirdzoši spilgtie ziedi likās izsmējīgi raugāmies man acīs, it kā zinātu, ka reiz vectēvs tos bija nīdējis. Uzkrītošu skaistumu un krāšņas krāsas viņš bija uzskatījis par grēku. To, ka viņa dievinātais Radītājs bija radījis arī šīs puķes un krāsas, viņš neņēma vērā.

Mūžvecā ozola zarā iekarinātā riepa šūpojās un liecināja par to, ka vēl nesen izmantota. Ļoti negribīgi es izslēdzu automašīnas dzinēju, izkāpu ārā un paraudzījos apkārt, cerēdama pamanīt Gilu – savu deviņgadīgo māsas dēlu, kuru nekad nebiju redzējusi. Tomēr mani sveica vien tukšs pagalms un tāla okeāna dziesma. Es palūkojos augšup uz labās puses logiem virs lieveņa jumta. Man likās, ka pamanīju aiz stikla pazibam kādu stāvu. Vai tā patiešām bija? Ilgi es vēros uz šiem logiem un prātoju, vai esmu redzējusi vien garāmslīdoša mākoņa ēnu uz stikla. Atcerējos, kā reiz mana māsa bija izkārusies pa šo logu un aizdrīvējusi notekcauruli, no kuras ūdens bija lāsojis uz lieveņa.

Māsu es nekad nemēdzu aprunāt. Atskatoties pagātnē, secinu, ka es to nedarīju pat tad, kad laikam jau zināju – viņas pašiznīcinošais gars sāks izpausties aizvien bīstamākos veidos. Jau kopš manas dzimšanas mūs abas bija saistījusi kāda neredzama stīga. Dienā, kad mūžībā aizgāja mūsu mamma, šī stīga pamazām kļuva aizvien vājāka. Mums katrai ierādīja atsevišķu istabu, un mana māsa pārvērtās par daiļu svešinieci ar izdzisušu skatienu un bēdu smaguma nospiestiem pleciem. Manas skumjas par mammu un māsu nepalīdzēja mazināt arī vecaistēvs, kura vienīgais mierinājums bija Bībele. Taču man nekad pat neienāca prātā šaubīties par savām sērām. Māte bija sacījusi, ka mēs – Meitlendi – esam nolemti ciešanām. Viņa reiz skaidroja, ka tā notiekot, ja cilvēks nolādot Dievu. Tad šā cilvēka bērni, viņa bērnu bērni un arī šo bērnu bērni taps nolādēti. Un pēc tā, ko biju redzējusi šajā ģimenē, es biju gatava piekrist, ka viņai ir taisnība.

Lēnām soļoju apkārt mājai. Kā uzmācīgas atmiņas mani pavadīja odu bars. Es gāju pa grantētu taku, kas veda uz kāpām, pēc tam vēl tālāk – līdz Atlantijas okeāna viļņiem. Veca dzelzceļa sliežu daļa norādīja, ka taka beigusies. Es pagriezu seju pret vēju un mēģināju apspiest pirmo panikas uzplūdu, sajūtot sāļā ūdens smaržu. Aizspiedu acis un, kad tās atkal atvēru, ieraudzīju Diānu. Viņa sēdēja uz veca koka krēsla, viņas kājas apskaloja viļņi, bet viņa pati bija ietinusies vatētā segā, par spīti pēcpusdienas saules tveicei. Laiks nebija mainījis viņas brīvi krītošos matus – to krāsu es atcerējos pat pēc tik ilgas atšķirtības un dzīvošanas tālumā. Asfalta jūdzes un gadi piepeši kļūst neredzami, kad cilvēks atgriežas vietā, kur viss sācies. It kā cilvēks neko nebūtu iemācījies un atkal būtu kļuvis par to, kas reiz bijis.

Viņa vēroja burulaivu, kas virzījās uz dziļākiem ūdeņiem. Trīsstūra buras bija koši baltas un vēja pilnas. Uz klāja bija divi burātāji, vīrietis un sieviete, abi tērpušies spoži dzeltenās vējjakās. Viņi stāvēja uz kubrika un sejas bija pagriezuši pret vēju. Izbridusi uzmācīgās smiltis, es nostājos māsai aiz muguras, ne vārda nesakot.

– Vai tu vēl atceries to sajūtu? – viņa mani uzrunāja, pat nepalūkojusies atpakaļ, un viņas vārdi skanēja maldinoši maigi.

Laiva šūpojās viļņos, it kā piekrītoši mājot. Sieviete prasmīgi kustējās, koriģējot tās gaitu. Gandrīz likās, ka es sajūtu gludo tīkkoku zem pēdām un balto, mitro buru audumu savos pirkstos. Šķita, ka dzirdu, kā laivas priekšgals šķeļ viļņus, un izbaudu vēja svētlaimīgo pieskārienu manai sejai.

– Nē, – es atteicu. – Es to vairs nemaz neatceros.

Viņa pirmo reizi palūkojās uz mani. Sen pazīstamā vīpsna aptumšoja viņas agrāk tik daiļo seju. Es nekad neesmu spējusi viņai samelot. Lai gan viņa bija trīs gadus vecāka, mēs pēc būtības bijām kā dvīnes. Nešķiramas, it kā būtu dalījušas mātes klēpi vienlaikus un vienlaikus jutušas viņas sirdspukstus. Varbūt mēs gluži vienkārši zinājām jau tajās tumšajās debesu dzīlēs – no tām, kā apgalvoja mūsu vectēvs, mācītājs un labs Svēto Rakstu zinātājs, uz zemes nonākot bērni – ka, piedzimušām mūsu ģimenē, mums būs nepieciešams sabiedrotais.

Ar krāsu notraipītiem pirkstiem Diāna atbīdīja matus no pieres. Āda likās pārāk dzeltenīga, pārāk cieši piekļāvusies izvirzītajiem kauliem. Viņai taču bija tikai trīsdesmit viens gads. Es apslāpēju nopūtu. Māsas līdzība ar mūsu māti tagad bija ļoti izteikta. Pirms ilga, ilga laika, ļoti sen, kad mēs vēl bijām gluži normāla ģimene ar māti, tēvu un divām meitām, mēs priecājāmies par faktu, ka es izskatos ļoti līdzīga tēvam, bet Diāna ir īsts mātes spoguļattēls. Taču tagad šis spoguļattēls ietvēra sevī arī visus atmiņu dēmonus. Es paspēru soli atpakaļ, jo senās baismas atkal sniedzās pēc manis, lai satvertu cieši kā vijīgās jūraszāles, kas auga tumšākajā okeāna daļā.

– Vai tāpēc tu pārcēlies uz Arizonu? Uz to nolāpīto tuksnesi, Mārnij? Lai nu kurš! Man likās, ka tu būsi kaut mazliet radošāka. – Viņa no segas apakšas izņēma cigarešu paciņu. Trīcošām rokām viņa ielika vienu cigareti starp lūpām un aizsmēķēja, dziļi ievelkot dūmu. – Diemžēl pat smilšu plašumi nepalīdzēja tev aizmirst, vai ne? Tu joprojām atceries to sajūtu. – Nonācis krastā, sašķīda varens vilnis. Tā burbuļojoši putainie pirksti sniedzās uz manu pusi. Es atlēcu atpakaļ, un Diāna iesmējās. – Tu pārāk ilgi esi dzīvojusi tuksnesī. Apsveicu ar atgriešanos! – Viņa izpūta dūmu mākoni starp mums, un tas līdzinājās neizteiktu vārdu rēgainajam apveidam.

– Es atbraucu Gila dēļ.

Māsa atkal paraudzījās uz mani. Skatiens likās tukšs, cigarete bija sastingusi pirkstos. – Es zinu. – Viņa aizgriezās un atkal pievērsās tālumā vēl redzamās laivas garajam mastam. – Man neienāktu ne prātā gaidīt, lai tu atgrieztos manis dēļ. – Viņa atkal ievilka dūmu no cigaretes, kaut gan rokas tagad briesmīgi trīcēja un viņai tik tikko izdevās to pietuvināt mutei.

– Man piezvanīja Kvinns, – es sacīju un jutos neērti, jo neredzēju iemeslu melot. – Vai viņš ir mājā, kopā ar Gilu?

Bāli zaļām acīm viņa cieši mani nopētīja. Radās sajūta, ka es raugos savas mātes sejā. – Tu neko nevari mūsu labā izdarīt, Mārnij. Labāk atgriezies savā tuksnesī, kur mēnešiem nelīst lietus. Liec mūs mierā. Tu mums te neesi vajadzīga. Un es negribu, lai tu būtu te. Posies uz mājām.

– Es jau esmu mājās. – Šie vārdi pārsteidza arī mani. Bija pagājuši desmit gadi, kopš es šo vietu pie okeāna biju saukusi par mājām.

Piepeši māsa piecēlās kājās. Sega iekrita smiltīs un ūdenī. Es ieraudzīju viņas kājas, un mani pārņēma šausmas – vieni vienīgi kauli, uz kuriem tikpat kā nebija miesas. Uz viņas augšstilba vīdēja liels balts pārsējs. “Kopš negadījuma ir pagājuši jau gandrīz divi mēneši. Kālab gan joprojām nepieciešams pārsējs?” Es ieskatījos savas māsas acīs, cerēdama ieraudzīt kaut ko citu, izņemot izaicinājumu. Ne vārda nesacījusi, Diāna sāka iet gar okeāna krastu projām no manis, aiz sevis atstājot vien cigaretes dūmu dvesmu un daudz vairāk sāpju, nekā iespējams ietilpināt okeāna bezgalīgajos plašumos. Tad es aizvēru plakstus, vēlēdamās ieraudzīt nebeidzamas smilšu un asfalta jūdzes, sagvaro kaktusu izstieptās rokas un robustās klintis tālajos kalnos manās jaunajās mājās. Taču es dzirdēju, kā viļņi sitas pret mūžseno krastu… Pagriezu muguru okeānam, kas nemēdz neko piedot, un devos pāri kāpām atpakaļ uz mana vectēva māju, lai pati ieraudzītu, kādu lāstu Dievs nolēmis sūtīt pār pēdējo Meitlendu ģimenes paaudzi.