Читать книгу Ūdens atmiņa - Kārena Vaita - Страница 3

Diāna

Sedona atrodas Arizonas tuksnesī, plašā Kolorādo plato pakājē. Vidējais nokrišņu daudzums tur ir apmēram desmit collu gadā, vidējā gaisa temperatūra svārstās no apmēram četrdesmit grādiem janvārī līdz pat astoņdesmit jūlijā. Sausa, mērena josla. Lieliska vieta pensionāriem, kam grūti paciest mitrumu, Vidējo Rietumu iedzīvotājiem, kuri nespēj izturēt domu par kārtējo spelgoni ziemā, un ievainotām dvēselēm, kuras bēg no vēja un okeāna balss, vēl neatskārtušas, ka vasaras pilnbriedā vēdījošā dubļu smarža un sāļuma iekrāsotais gaiss ir viņu būtības daļa, ka tas iesūcies viņu asinīs uz mūžiem.

Tā ir Mārnija. Viņa ir izaugusi Dienvidkarolīnas Lejaszemē – gluži tāpat kā es. Tomēr es zinu, ka ir lietas, no kurām nav iespējams aizbēgt, lai cik tālu cilvēks arī dotos. Dzīve tuksneša ielenkumā mazliet līdzinās sēdēšanai plūstošajās smiltīs – agrāk vai vēlāk ūdens vienalga tevi atradīs un ievilks savās dzīlēs.

Es vēroju, kā mana māsa dodas projām. Kājas ieautas zemos, ērtos apavos, tumšie mati aizmugurē ar sprādzi saņemti kārtīgā zirgastē, ko draiskais vējš pluinī, apņēmies izjaukt. Tik savaldīga. Mana Mārnija – īsta skolotāja. Neiesaistītam vērotājam varēja likties, ka par mūsu atkalredzēšanos māsai ir dalītas jūtas. Taču es māsā redzu to, kas citiem paliktu apslēpts. Viņa bija un ir manas dvēseles otra puse, un viņai nekad nebija izdevies no manis kaut ko noslēpt. Aizritējušie desmit gadi ir darījuši Mārniju vecāku, taču tiem nav bijis pa spēkam padarīt viņu arī prātīgāku. Viņa apgalvo, ka skaidri neatceras nakti, kad gāja bojā mūsu māte, taču uzskata, ka zina, kas patiesībā notika. Un tieši to es nespēju viņai piedot.

Drīz Mārnija pazuda tālumā, un tikai tad es nolēmu viņai sekot. Es zināju, kālab viņa ir ieradusies, un kaut kur sava izmocītā prāta dzīlēs biju viņai pateicīga. Gilam viņa ir vajadzīga. Ja vien man izdotos nomierināties un sākt domāt kaut cik sakarīgi, es atzītu arī to, ka viņa ir vajadzīga man. Tikai es to nespēju. Tāda ir naida vara.

Okeāna viļņi manu segu palēnām ievilka ūdenī, aizvien tālāk un tālāk. Sarkanā, dzeltenā un zilā krāsa saplūda kopā, un mani pirksti iesāpējās no alkām uzgleznot pamesto krēslu un grimstošo segu. Tomēr es tikai paņēmu kārtējo cigareti, juzdama nevaldāmu kāri pēc nikotīna sniegtā mierinājuma, lai apziņa, ka laikam jau esmu zaudējusi spēju gleznot, nebūtu tik sāpīga.

Ievilkusi dziļu dūmu, es piespiedu sevi doties uz līkumoto taku, iet un iet, līdz nonācu līdz mājām. Mārnija aizgāja ap stūri priekšējā lieveņa virzienā. Es grasījos viņai sekot, taču mani apturēja pieskāriens rokai. – Dod viņiem dažas minūtes laika.

Es raudzījos sava bijušā vīra un Gila tēva nopietnajās zilajās acīs. Kvinns. Pretēji paradumam es atvirzījos. Manī bija modusies nepatika pret pieskārieniem. Laikam jau viņš to bija atcerējies, jo pakāpās atpakaļ un atlaida roku.

– Piedod, Diāna. Es negribu, lai tu tagad ietu uz māju. Gils uz lieveņa gaida Mārniju, un es nolēmu atvēlēt viņiem laiku, lai iepazīstas.

Likās, viņš izturas mazliet uzbrūkoši, taču es viņu par to nevainoju. Savu reakciju uz notiekošo es vairs nespēju paredzēt arī pati. Kopš tās nakts gandrīz pirms diviem mēnešiem, kad ar Gilu notika nelaime, es kaut kā esmu pazaudējusi pati sevi. Esmu kļuvusi par skatītāju pati savā dzīvē. Dzīvē, kuru tik tikko spēju atpazīt, un man nav ne jausmas, kas varētu atgadīties jau nākamajā mirklī.

Kvinns piesardzīgi vērās uz mani. – Lūdzu.

Es pamāju ar galvu. Jutos pārāk izpostīta, lai dusmotos vai izrādītu pretestību.

Viņš nopētīja apsēju uz manas kājas. – Ir pienācis laiks šo pārsēju atkal nomainīt. Tu esi to pavisam saplucinājusi.

Manas acis pievērsās vietai, uz kuru viņš raudzījās. Uzliku plaukstu uz pārsēja un noliedzoši papurināju galvu. Nebija manos spēkos izskaidrot to, ka man bija nepieciešams šis atgādinājums un ka es nemūžam neļaušu brūcei sadzīt. – Viss ir kārtībā. Tā sāk pārklāties ar krevi.

Viņa acis, kurās reiz biju iemīlējusies, vērās manī. Viņš paspēra soli tuvāk. – Ļauj, es paskatīšos.

Pēkšņais dusmu uzplūds man likās mierinošs. – Es taču jau teicu, ka viss ir kārtībā. Gan es pati par to parūpēšos. – Es sāku soļot projām no viņa. – Neraizējies. Es nenobiedēšu Gilu ar savu klātbūtni. Iešu augšā uz studiju un nekāpšu lejā pat uz pusdienām. – Nu jau biju sākusi gandrīz skriet.

– Diāna, pagaidi! Vai tad tu neko nevēlies pateikt savai māsai? Jūs ilgi neesat redzējušās.

Es apstājos, taču neatskatījos. – Mēs jau runājām. Piedod, ka mūsu atkalapvienošanās nebija tāda, uz kādu tu cerēji, Kvinn. Ir šis tas, ko vērst par labu nav pat tavos spēkos. – Es turpināju iet uz vecās mājas otru pusi. Par to, ka jāievelk elpa, atcerējos vien tad, kad biju nonākusi savā drošajā patvērumā studijā, kur pie visām sienām karājās gleznas.

Mārnija

Uz priekšējām kāpnēm es mirkli apstājos. Likās, ka uz lieveņa neviena nav. Mūsu vecaistēvs bija sacījis, ka griestiem koši zilā krāsa izvēlēta, lai bites un putni tos uzskatītu par debesīm un nemēģinātu tur ierīkot sev mājvietu. Savukārt māte vienmēr teica, ka zilā krāsa aizbiedē spokus. Es joprojām īsti nezinu, kuram no viņiem bija taisnība.

Uzmanību piesaistīja tikko jaušama kustība. Es pagriezos pret veciem metāla krēsliem, kas tagad bija nokrāsoti kobaltzili un kuru atzveltnes rotāja košu, mītisku zivju bari. Tie bija vecmodīgi krēsli, kas gatavoti tā, lai atsperīgi pakļautos, kādam tajos apsēžoties, un vairs nav bieži sastopami. Taču es, tos ieraugot, parasti atceros savu bērnību pie okeāna.

Krēslā, kas atradās no manis vistālāk, sēdēja zēns, cieši piespiedies atzveltnei, it kā būtu ieaudzis uzgleznotajā okeāna ainavā. Viņš vēroja mani ar pazīstami zaļām acīm, viņa locekļi bija pilnīgi rāmi. Arī es skatījos – uz viņa T kreklu ar Dienvidkalifornijas universitātes burtiem, džinsa biksēm ar apgrieztajām starām un saules skūpstītajiem blondajiem matiem. Tie prasījās apgriežami, vijās ap viņa galvu juceklīgos viļņos, un garās cirtas uz pieres kalpoja par barjeru starp acīm un apkārtējo pasauli.

Man gribējās atkāpties un meklēt patvērumu savas automašīnas drošībā, lai nebūtu jāskatās uz šo miniatūro māsas kopiju. “Kā gan es varu palīdzēt šim zēnam? Kā gan es iemācīšos šajā zēnā saskatīt nevis viņa māti, bet vienkārši bērnu?” Kā juzdams manas pārdomas, viņš pielieca galvu. Gandrīz kā piedošanu lūgdams par to, kas nepavisam nebija viņa vaina. Tādu paklausības un padevības zīmi mana māsa nekad nebija izrādījusi. Es ieskatījos savā sirdī, nokratīju nelāgās domas un atvēru acis, lai ieraudzītu satrauktu bērnu, kuram palīdzēt Kvinns bija mani uzaicinājis no tālās Arizonas.

Es lēnām tuvojos, baidīdamās, ka jebkura negaidīta kustība varētu pamudināt zēnu aizbēgt. Ceļgaliem krakšķot, es notupos pie viņa un pieskāros viņa rokai. – Gil? Es esmu tava tante Mārnija. Ierados ciemos. – Viņš paraudzījās uz mani, un mūsu acis atkal sastapās. Skatiens netika novērsts. – Es esmu atbraukusi, lai ar tevi kopā pavadītu kādu laiku un mēs varētu iepazīties. Tev, manam māsasdēlam, ir jau deviņi gadi, bet mēs līdz šim brīdim nemaz nebijām tikušies. Ir grūti tam noticēt, vai ne?

Viņš tikai lūkojās uz mani, un es redzēju sapratni viņa acīs. Arī es raudzījos uz zēnu un vēlējos, lai viņš ierunājas, un vienlaikus atcerējos vārdus, ko viņa tēvs bija sacījis man pa telefonu: “Viņš nerunā. Nav tā, ka Gils nespētu. Viņš sāka runāt jau gada vecumā. Taču tagad viņš klusē. Kopš avarēja Diānas jahta, viņš nav pateicis ne vārda. Ne viens, ne otrs to vispār nepiemin.”

Kādu mirkli es pastāvēju, tad pavirzījos uz krēsla pusi, lai apsēstos. Likās, viņš vēlētos lielāku telpu starp mums. Galu galā es biju viņa mammas māsa. – Es Arizonā esmu mākslas skolotāja. Mācu bērnus apmēram tavā vecumā. Vai tu to zināji? – To, ka šiem bērniem ir īpašas vajadzības, es nepieminēju. Un arī negaidīju, ka viņš atbildēs. – Man ienāca prātā, ka atlikušo vasaras daļu mēs varbūt varētu gleznot abi kopā. Mēs varētu doties uz māršu, zīmēt doku un dažādus putnus vai dabu. – “Tikai ne okeānu. Es nemūžam negleznotu okeānu.” Es norādīju uz milzīgu ozolu pagalmā mājas priekšā. – Šis koks bija mans pirmais gleznošanas objekts. Toreiz man laikam bija kādu seši gadi, un tas, ko biju uzzīmējusi, līdzinājās trakai brūnai govij ar neiedomājamu zaļu cepuri galvā. – “Bet šis pats koks, tavas mammas uzzīmēts, lika man raudāt aizgrābtībā. Tas bija tik skaists!” – Un tādu es to nemaz nebiju vēlējusies attēlot. – Iesāņus es paraudzījos uz viņu un pamanīju, ka zēna lūpas mazliet sakustas. – Arī tu varētu pamēģināt. Un pēc tam mēs varbūt varētu atainot māju vai tavu tēti, vai šūpoles. Un tavu degunu vai kāju pirkstus. Varbūt pat tavu nabu… – Apklususi es atkal slepus paskatījos uz Gilu, un viņa smaids man likās kā īsta balva. Tad es ieskatījos viņam sejā un arī pasmaidīju. Un kādu mirkli mūsu smaidi šķita ļoti līdzīgi.

– Skatos, jūs sākat iedraudzēties.

Gila smaids izplēnēja, kad viņš pagriezās un ieraudzīja šīs balss īpašnieku.

Uz augšējā pakāpiena, it kā gaidīdams uzaicinājumu doties tālāk, stāvēja gara auguma vīrietis, ļoti tievs, smilšu blondiem matiem, kuros saule bija ieskūpstījusi gaišākas šķipsnas tāpat kā mazajam zēnam.

– Atvaino, ka nebiju te, kad ieradies. Es strādāju siltumnīcā un tavu mašīnu pamanīju tikai pirms dažām minūtēm. Iedomājos, ka vispirms tu vēlēsies sasveicināties ar Gilu.

Piecēlusies es ar sveicienam pastieptu roku devos viņam pretī. – Tad jau tu noteikti esi Kvinns. Cik jauki ar tevi beidzot iepazīties!

Man pretī pastieptā roka bija spēcīga un stingra, pirkstu ādu raupjāku darīja sacietējušas tulznas. Jūrnieka roka. Savu delnu es atrāvu mazliet par ātru. Viņa acīs kaut kas pazibēja, un man ienāca prātā, ka viņš laikam meklē manā sejā kādu līdzību ar Diānu. Un ne jau tikai fizisku līdzību. Pēc neliela klusuma viņš sacīja: – Paldies, ka atbrauci.

Tobrīd Gils bija uzcēlis kājas uz krēsla un apskāvis ceļgalus. Es atskārtu, ka tieši tādā pozā bija ieraudzījusi arī viņa māti pie okeāna. – Man patika parunāties ar Gilu, – es sacīju un mazliet saviebos, jo apzinājos, ka “parunāties” nebūt nav pats piemērotākais vārds šajā situācijā.

Kvinns saņēma mani aiz elkoņa un bīdīja uz durvju pusi. – Es esmu pagatavojis zupu ar gliemenēm. Pēc tik gara ceļa tu noteikti esi izsalkusi. Varbūt tagad mēs visi varētu ieiet iekšā, paēst, un tu mums pastāstītu par Arizonu.

Gils noslīdēja no krēsla. Viņa kustības bija zaglīgas un veiklas, gluži kā ņiprai ķirzaciņai, kas vēlas nemanāmi ieslīdēt pa durvīm. Likās, ka viņš baidītos tikt notverts.

Kad durvis ar insektu tīklu bija aizcirtušās, Kvinns uzsauca nopakaļ: – Nomazgājies! Un pēc tam, lūdzu, pasaki Džoenai, lai ved vectēvu pie galda.

Es apstājos pie durvīm. – Kā vectēvs jūtas? – Kopš aizbraukšanas nebiju redzējusi savas mammas tēvu, taču, kā jau pieklājas paklausīgai mazmeitai, biju viņam zvanījusi katru sestdienu piecus gadus, līdz trieka bija laupījusi viņam spēju sarunāties. Vēlākos gados es sūtīju vēstules, kuru skaits pamazām saruka, jo atbildes man sūtīja tikai viņa kopēja Džoena, kura vēstīja par vectēva veselības stāvokli, kas allaž šķita nemainīgs. Viņš bija vecs, ratiņkrēslam piesaistīts vīrs, kurš nespēj parunāt. Tikai viņa leģendārā spītība lika turēties pie dzīves, kura jau vairs nemaz nezināja, ko ar večuku iesākt. Galu galā viņš bija Meitlends.

Kvinns atvēra man durvis. – Joprojām viss pa vecam. Viņš ļoti daudz laika pavada kopā ar Gilu. Manuprāt, viņi sniedz viens otram zināmu mierinājumu.

Pārsteigta es paraudzījos uz viņu, nejaudādama aptvert, kā divi cilvēki, kas nespēj sarunāties, var uzturēt kaut kādas attiecības. – Vectēvs nekad nav sevišķi interesējies par bērniem. Viņš necieta troksni, ko radījām mēs ar Diānu.

Es jau atkal pasmaidīju par savu muļķīgo kļūdu, bet Kvinns paspieda manu elkoni. – Nē, tur ir kaut kas cits. Starp viņiem ir izveidojusies kāda īpaša saikne. Un es to tikai atbalstu. Gils nevēlas atrasties savas mātes tuvumā un ir sācis izvairīties arī no manis. Laikam jau tāpēc, ka reiz biju precējies ar Diānu. Man liekas, ka viņam lietderīgāk sēdēt kopā ar vectēvu nekā vienam klaiņot pa pludmali. Apmēram pirms gada Diāna prātoja par vectēva ievietošanu kādā aprūpes iestādē, bet acīmredzot jau ir atmetusi šo ieceri. Viņa ar mani nerunā, tālab es nezinu iemeslu. Visādā ziņā man šķiet, ka šeit viņam ir labāk.

Palocījusi galvu, es Kvinnam pa priekšu iegāju savas bērnības mājā. Nekas daudz tur nebija mainījies. Joprojām gaisā vēdīja tā pati vecā koka un mēbeļu tīrīšanas līdzekļa citronu smarža. Un mūžīgais, neizgaisināmais, tik ļoti apnicīgais sāļā ūdens aromāts. Kokvilnas mēbeļdrānas un paklāji bija mājīgi izbalojuši un padiluši, taču spilgtām gleznām rotāto sienu dēļ likās tikpat kā nemanāmi. Pāri priekštelpai paraugoties uz ēdamistabu, es redzēju rindu rindām izvietotus akvareļus zeltītos rāmjos. Tajos bija attēlotas gan okeāna dažādās sejas, gan māja, gan metāla krēsli tās priekšā. Vairākās bija redzams gaišmatains zīdainis un pēc tam arī paaudzies puisēns, kurā es pazinu Gilu. Bija pat daži darbi, kuros iemūžināts Kvinns jaunākos gados – zvejas laivā, okeānā, raugoties kaut kur tālumā.

Kā nojauzdams, ka vēlos kaut mirkli pabūt viena, Kvinns atvainojās un sacīja, ka aizies pēc manām mantām uz automašīnu, lai pēc tam tās uznestu manā vecajā guļamistabā. Vectēvu es varēju satikt viņa istabā. Pamājusi es turpināju pētīt akvareļus. Kā allaž biju savas māsas talanta apburta. Lai gan arī pati biju vēlējusies darboties šajā jomā, jau ļoti sen es vairs māsu neapskaudu. Savas mātes acīs es allaž biju otra labākā, un šī apziņa pamazām izdeldēja visus manus skaudības krājumus.

Tehnikas ziņā un mākslas vēstures pārzināšanā es biju īsta karaliene un spēju mācīt gleznošanu ikvienam, palīdzēt attīstīt talantu gan jaunākajiem audzēkņiem, gan jau gados vecākiem cilvēkiem, kad vadīju nodarbības vietējā aprūpes iestādē. Tomēr nekad man neizdevās izvilināt no pašas rokas vadītās otas tik dzidru krāsas un formas skaistumu. Tāds talants piemita zeltmatei Diānai, kas tik daudzējādā ziņā līdzinājās mūsu mātei.

Es šķērsoju foajē, iegāju dzīvojamajā istabā un apstājos. Šajā telpā nebija neviena mākslas darba. Uz sienām vīdēja vien tumši četrstūri. Pastāvējusi pie vecā, labi pazīstamā dīvāna, es nopētīju lielu, tukšu četrstūri uz sienas virs tā. “Interesanti, kāda glezna gan šeit bijusi?”

Nošvīkstēja ratiņkrēsla riteņi uz dēļu grīdas, un es atgriezos priekšnamā, kas māju sadalīja ir kā divās daļās. Smagnējas miesasbūves sieviete ar medmāsām raksturīgām baltām kurpēm kājās stāvēja aiz ratiņkrēsla, kurā sēdēja vecs vīrs, kura šaurajā sejā krasi izcēlās biezas brilles. Večukam uz ceļgaliem bija ļoti nolasīta Bībele un televīzijas programma. Abos bija izdarītas atzīmes ar koši dzeltenu marķieri. Man gribējās pasmieties par šo dīvainību, kuru, kā liekas, no viņa biju mantojusi arī es; joprojām nespēju paņemt neko lasāmu, ja man rokā nav marķiera.

No vectēva kakla izlauzās guturāla skaņa, un es devos uz priekšu, notupos blakus un saņēmu plaukstās viņa zilām vēnām izvītās rokas. Tās mazliet drebēja, un es jutu, ka viņš nedaudz paspiež manas delnas. Es atkal izdzirdēju to pašu skaņu un paraudzījos uz Džoenu. – Vai viņam viss ir labi?

– Šī viņam ir bijusi laba diena. Lielāko tās daļu viņš pavadīja pie loga, gaidot tevi.

Vectēvs pakustināja rokas un atkal izdvesa jau iepriekš dzirdēto skaņu. Es sapratu, ka viņš pūlas man kaut ko pateikt.

Cieši paspiedusi viņa plaukstas, es piecēlos un noskūpstīju viņa vaigu, kas dāvāja neskūto bārdas rugāju pazīstamo dzēlienu. – Es esmu mājās, vecotēv. Esmu atgriezusies mājās.

Viņa rokas atslāba. Kad atkal ieskatījos viņam acīs, jutos pārliecināta, ka redzēju tur asaras, lai gan viņš ātri aizgriezās.