Читать книгу Ūdens atmiņa - Kārena Vaita - Страница 4

Kvinns

Pie okeāna es esmu dzīvojis visu savu mūžu. Tomēr Jaunanglijas aukstie ūdeņi mani nespēja sagatavot ne dzeltenīgi zaļajām Lejaszemes māršām, ne arī smagajam gaisam, no kura patverties iespējams vien ūdenī, kur viļņi sitas pret burulaivas sāniem.

Gandrīz pret savu gribu es iemīlējos šajā vietā. Neesmu pārliecināts, vai tāpēc, ka braucu no vietas uz vietu kā patvērumu meklējot, un šī bija pirmā, kur apstājos uz ilgāku laiku. Atceros, kā traucos pa Desmito ātrgaitas šoseju un nobremzēju piejūras pļavas – māršas – malā. Asās zāles viļņojās vējā, un to šalkošana likās kā smaga nogurušās zemes nopūta. Es piepeši sapratu, ka esmu atradis vietu, kur varēšu aplaizīt rētas un no jauna veidot dzīvi.

Ātri vien es pieradu jaunajā vietā. Gada laikā biju iedibinājis veiksmīgu veterināro praksi un ticis pie jaunas sievas. Tomēr man nevajadzēja steigties ar sevis dēvēšanu par veiksminieku. To, ka jānogaida, man bija iemācījusi orhideju audzēšana. Auga nespēja aklimatizēties neierastos apstākļos ne vienmēr parādās uzreiz. Jūs mēģināsiet piedāvāt tam kādu citu augsni, atbrīvosiet no atmirušajām lapu daļām, varbūt centīsieties izmantot labu mēslojumu. Taču kādu dienu jūs aiziesiet to apraudzīt un redzēsiet, ka skaistā orhideja ir noslīgusi uz zemes, no kuras reiz nākusi.

Ar Diānu mēs iepazināmies, pateicoties kādai viņas gleznai. Mani bija iekārdinājusi doma par jaunās mājas izrotāšanu, tomēr līdzekļi bija ierobežoti. Kādā karstā vasaras pēcpusdienā es devos uz Maklelanvillas antīko preču tirgotavu, pie sienas aiz kases aparāta ieraudzīju kādu gleznu un sapratu, ka pat tad, ja šī būs vienīgā lieta, ko varēšu atļauties novietot savās mājās, man tā ir vajadzīga. Ar veikala īpašnieci kaulējos gandrīz stundu, tomēr viņa mani pārliecināja, ka šī glezna nav domāta pārdošanai. Tās autore, māksliniece Diāna Meitlenda, savu darbu bija atstājusi veikalā drošai glabāšanai. Viņa gluži vienkārši vairs nespēja uz to lūkoties, taču arī pārdot nevēlējās.

Apmēram pēc nedēļas, kuras laikā es ik dienu izteicu piedāvājumus šo gleznu tomēr nopirkt, uz manas mājas sliekšņa nostājās pati māksliniece Diāna kopā ar gleznu. Un tā arī nedevās vairs projām. Diāna vēl aizvien apgalvo, ka es vispirms esot iemīlējies gleznā attēlotajā meitenē un tikai pēc tam viņā pašā. Pat tagad, zinādams daudz vairāk, tā īsti es nevaru apgalvot, ka viņai nebija taisnība.

Diāna man stāstīja par savu bērnību, un no šiem stāstiem es prātā biju izveidojis Mārnijas tēlu. Tiesa, tas vairāk līdzinājās pašai Diānai. Kad sastapu Mārniju uz lieveņa kopā ar Gilu, es pat nejutos īsti drošs, ka šī sieviete nudien ir manas bijušās sievas radiniece – rimta un mierīga, tumšiem matiem, kas uz pakauša sasprausti rūpīgā mezglā. Viņa runāja ar Gilu maigā un iedrošinošā balsī. Tomēr, kad viņa pirmo reizi ieskatījās man sejā un es ieraudzīju viņas acis – dzeltenīgi brūnas, ne zaļas kā Diānai –, es nešaubīgi zināju, ka viņa ir Meitlenda. Viņu acīs ir kaut kas piesaistošs. Tur rotājas gaismēnas, kas nekad īsti neļauj noprast, uz ko tu skaties. Tās man lika atkal iedomāties par orhidejām. Par to, ka divi atšķirīgi hibrīdi izskatās pilnīgi citādi, bet, kad tos papēta zem mikroskopa, piepeši ir pamanāmas līdzības, kas tieši norāda uz vienotu izcelsmi.

Es sēdēju galda galā. Mārnija bija man labajā pusē, bet Gils kreisajā. Krēsls tieši man blakus bija tukšs kā allaž. Vectēvs iekārtojās galda otrā galā, un viņam līdzās atradās Džoena, kura lēnām ēdināja veco vīru. Pasniedzis maizi, es uzsāku sarunu, ko biju iedomājies kā gluži neitrālu vārdu apmaiņu par Arizonas sauso klimatu.

– Vai Diāna neēd kopā ar jums? – Mārnija cieši lūkojās uz mani.

Mana roka ar maizes šķēli sastinga gaisā. Pēc mirkļa es maizi lēnām noliku blakus Gila šķīvim. Es zināju, ka viņš no tā to nepaņems, kamēr vien es to turēšu. – Parasti nē. Viņa necieš, ja nākas pārtraukt gleznošanu, turklāt reti jūtas izsalkusi. Un viņa tikai reizi nedēļā pa īstam iziet no mājas, lai paveiktu dažus pienākumus un dotos uz aprūpes namu. Viņa ir atradusi kādu draudzeni. Padzīvojušu kundzi, kas acīmredzot arī ir māksliniece.

Mārnija pamāja ar galvu un nolauza gabaliņu maizes. Vieglas, smalkas kustības, kas likās gluži citādas, nekā biju iedomājies pēc tā mazumiņa, ko par viņu zināju no Diānas stāstiem. Viņa gluži kā oficiālā pieņemšanā ar salveti nosusināja mutes kaktiņus un tad paraudzījās uz Gilu, it kā izsvērdama, cik daudz viņa klātbūtnē drīkst sacīt.

– Un kad viņa nodarbojas ar Gilu? – Mārnija vaicāja, mazliet piesarkusi. – Es gribēju sacīt, ka man būtu jāizveido tāds kā grafiks nodarbībām ar Gilu un es nevēlos viņai atņemt laiku, kas paredzēts pavadīšanai kopā ar dēlu.

– Es tur nesaskatu nekādus sarežģījumus. Dari, kas nepieciešams, raksti to grafiku, bet es parūpēšos, lai Diānai tas būtu zināms.

Mirkli Mārnija sēdēja nekustīgi, skatienu pievērsusi savam šķīvim. Beigu beigās viņa pamāja ar galvu. – Labi, – viņa noteica. – Es jau šajā vakarā to uzrakstīšu.

Gils vēroja savu radinieci rūpīgi ar karoti smeļam zupu un ēdam maziem malciņiem. Zēns krēslā bija pussēdus, viena viņa kāja atradās uz zemes, it kā viņš gatavotos kuru katru brīdi aizbēgt projām. Es noliku savu karoti. Apetīte bija zudusi. “Kad gan mans dēls ir kļuvis par šo klusējošo, baiļu nomākto zēnu?” Vecāku laulības šķiršanu viņš bija pārdzīvojis gluži normāli, un es pūlējos arī pēc tam pavadīt tikpat daudz laika ar viņu, cik agrāk. Tikai pagājušajā gadā Diāna sāka sarežģīt man dzīvi un panāca, ka starp mūsu tikšanās reizēm mēdza aizritēt pat vairākas nedēļas. Iesākumā likās, ka tā ir laba zīme – Diānai parādījusies interese nemitīgi būt kopā ar dēlu. Kad es sapratu, cik ļoti biju kļūdījies, jau bija par vēlu.

Es paliecos tuvāk puisēnam. – Gil, tava tante Mārnija ir ieradusies no vietas, kur tarantuli un skorpioni dzīvo tikpat plaši kā pie mums kaijas un krabji.

Gila skatienā uzzibēja gaišums.

Mārnija pasmaidīja. – Nu, īsti nezinu, vai pateikšu precīzi, taču pagājušajos desmit gados es esmu redzējusi vairāk milzīgu spalvainu zirnekļu un dzeļošu kukaiņu, nekā reiz likās iespējams.

Pirmo reizi kopš vairāk nekā mēneša Gila sejā iepletās smaids. Zēns pamanīja, ka es viņu vēroju, un nekavējoties sāka pētīt savas rokas, it kā smaids būtu kļuvis par kādu aizliegtu kontrabandas preci. To atskārta arī Mārnija un sadrūma.

Ļoti vēlēdamies mainīt sarunas tematu, es atgāzos krēslā. – Vai tu joprojām burā, Mārnij? Es esmu redzējis visas tās trofejas. Un Diāna mēdza stāstīt par jūsu kuģošanas piedzīvojumiem jaunībā.

Bija skaidri manāms, ka atkal esmu izvēlējies aplamu tematu. Mārnijas vaibsti it kā sastinga, seja kļuva gluži bāla, un viņa, cik spēdama, izlikās pilnībā nodevusies ēdiena baudīšanai. Viņa lēnām novietoja karoti blakus šķīvim. – Tagad es dzīvoju tuksnesī. – Viņa izmocīja smaidu – kokainu un stīvu; tas man lika atcerēties klaunu, kas Gilam piederēja agrā bērnībā. – Tur nav okeāna.

Muļķīgā kārtā es turpināju: – Es arī reiz daudz kuģoju. Kad biju vēl zēns, Keipkodā. – Gils pat nepacēla galvu. Es apēdu karoti zupas, taču garšu nejutu. Lēnām noriju. – Varbūt kādu dienu mēs kopā varētu izbraukt okeānā?

– Varbūt, – Mārnija atteica tonī, kādu Diāna lietoja, kad viņas sacītais skaidri nozīmēja “nemūžam”.

Mārnija lēnām atbīdīja krēslu un pieskārās Džoenas rokai. – Vai drīkstu? – viņa vaicāja un paņēma vectēva karoti. Džoena pamāja, un Mārnija apsēdās krēslā, kuru kopēja bija atbrīvojusi. Kad Mārnija sāka vectēvu barot, viņa mutes kaktiņš, ko paralīze nebija skārusi, pacēlās smaidā. Un atkal jau mani satrieca tas, cik ļoti Mārnija atšķīrās no savas māsas. Neskatīdamās uz mani, viņa sacīja: – Vai tu, lūdzu, varētu sagatavot paplāti Diānai? Kad būsim pabeiguši, es gribētu viņai to aiznest.

Es sagrozījos krēslā. – Viņa neko neēdīs. Esmu jau pūlējies, taču nespēju piespiest, lai viņa ēd.

Viņa raudzījās manī. Abu māsu acis bija biedējoši līdzīgas. – Ja neiebilsti, es tomēr vēlētos pamēģināt.

– Ceru, ka tev paveiksies. – Es pamāju ar galvu. Viens no iemesliem, kālab es Mārniju paaicināju, bija tieši tas, ka Diāna pamazām izdēdēja un mūsu jau tā daudzcietušais dēls bija tam liecinieks. Es piecēlos. – Gil, ja esi paēdis, laiks mazgāties. Varbūt pēc tam mēs varētu paskatīties beisbola spēli uz lielā ekrāna manā kabinetā.

Mans bērns, kuru es ņēmu rokās, tiklīdz viņš ieraudājās, kad vēl bija zīdainis, kas labprāt sēdēja somā man uz muguras, tiklīdz pats spēja taisni noturēt galvu, un kura pirmais vārds bija “tētis”, spēji atrāvās no manis. Es nolaidu roku gar sāniem. Pat man pašam bija saklausāma nedrošība manā balsī. – Ej nomazgājies, Gil. Pēc īsa brīža es aiziešu un paraudzīšos, kā tev sokas. – Gils klusām un līganām kaķa kustībām izslīdēja no krēsla. Šādu manieri viņš bija piesavinājies pēc negadījuma nakts. Es noskatījos, kā viņš aiziet. – Sagatavošu paplāti Diānai, – es sacīju un gāju uz virtuvi, neparaudzījies uz Mārniju, lai neredzētu viņas sejas izteiksmi.

Mārnija

Es uzmanīgi nesu paplāti augšup pa kāpnēm uz bēniņiem, kur bija iekārtota Diānas studija. Tā atradās mājas pagalma pusē, un no tās pavērās skats gan uz tālāk viļņojošo okeānu, gan uz māršu. Milzīgie logi ielaida telpā daudz gaismas. Reiz tā bija mūsu mātes studija, bet īsi pēc tam, kad mēs ar Diānu pārcēlāmies dzīvot šajā mājā, māsa darbistabu pārņēma savā ziņā. Atšķirībā no mammas, kura piecieta manu klātbūtni, kad gleznoja, Diāna allaž aizslēdza durvis, ļoti skaidri likdama noprast, ka mana atrašanās tur nav vēlama. Maniem vārgajiem gleznošanas mēģinājumiem tika atvēlēts šķūnītis, kur karstais gaiss un mitrums neveicināja labu iznākumu. Audums pievilga, bet krāsas kļuva pārāk biezas, lai ar tām kaut ko varētu iesākt. Un var jau būt, ka tieši tāds arī bija Diānas nolūks no paša sākuma.

Paplāti turēdama uz vienas rokas, ar otru pieklaudzināju pie durvīm. Atbildes nebija. Es piespiedu ausi pie raupjajām koka durvīm un uzmanīgi ieklausījos. Viss bija kluss. Arī pēc atkārtota klauvējiena neviens neatsaucās. Noliku paplāti zemē, tādējādi aizņemot vietu starp durvīm un kāpnēm. Ja māsa vēlēsies ieiet, viņai paplāte noteikti būs jāpaceļ; ja viņa jau atradās studijā, tad nevarēs iznākt no tās, nepaņēmusi manu nesumu. Varbūt, ka tas piespiedīs viņu apēst kaut kumosu. Es atcerējos, kāda viņa izskatījās pludmalē, un zināju, ka man noteikti jāpamēģina.

Lai kādas arī būtu manas jūtas pret Diānu, viņa tomēr bija mana māsa. Var jau būt, ka galu galā asinis patiešām ir biezākas par ūdeni. Vai arī es joprojām pūlējos iegūt mīlestību – kā biju darījusi visu savu mūžu.

Lēnām kāpu lejup, apstājos kāpņu laukumiņā un paraudzījos pa logu. Dienā no turienes bija saskatāms okeāns, taču šai līdzīgās naktīs logs kalpoja par rāmi bezmēness absolūtās tumsas gleznai. Es nodrebinājos, jo zināju, kas atrodas ārā, un jau grasījos aizgriezties, kad tālumā pamanīju oranžu atblāzmu. Ugunskurs krastmalā. Es nojautu, kas pie tā sēž.

Drīz es nonācu foajē; mani vilināja mājas pagalma pusē dzirdamie beisbola spēles trokšņi. Nostājusies uz sliekšņa, es redzēju Kvinna muguru. Vieta viņam blakus bija tukša. Uz kafijas galdiņa viņam priekšā bija noliktas divas lielas bļodas ar popkornu. Abas pilnīgi neskartas.

Es devos pie sētas puses durvīm, priekšnamā pretēji paradumam atvēru galda atvilktni un izņēmu lukturīti, lai apgaismotu taku uz okeānu. Ieslēgusi uguntiņu, es devos turp, kur redzēju plīvojam trīsstūraino dzeltenīgo liesmu. Manas kājas labi atcerējās šo ceļu.

Naktī sajūta pludmalē bija vēl ļaunāka. Dienas gaismā vismaz varēja skaidri saskatīt, kur okeāna viļņi sitas pret krastu, un turēties no ūdens pa gabalu. Naktī es redzēju vien ūdeņainas ēnas un saklausīju nemitīgo viļņu pļāpāšanu, kas mazliet līdzinājās statiskās elektrības sprakšķiem vectēva kadiljakā. Nebija redzams, kur viļņu pirksti pārkāpj robežas, lai satvertu manas pēdas un aizrautu sev līdzi.

Kājas slīdēja smagajās smiltīs. Pa kāpas augšpusi nonākusi pie savas māsas ugunskura, es biju jau aizelsusies. Diāna sēdēja pie uguns, rokām apskāvusi ceļgalus, un man prātā atausa tie tālie laiki, kad tā sēdējām mēs abas kopā un runājām par visu ko.

***

– Ko tu gribētu, kad būsi pieaugusi?

Diānas blondie mati ugunskura liesmu mirgā vizēja kā zelts, un es gandrīz pateicu: “Būt tikpat skaista kā tu.”

Taču pat es zināju, cik muļķīgi tas būtu. Cilvēks vai nu jau piedzima skaists, vai arī tā nenotika.

– Zini, es gribētu kļūt par mākslinieci.

Māsa paraudzījās uz mani, viņas acīs atspīdēja ugunskura liesmas, un es piepeši nobijos no tā, ko viņa varētu pateikt. Ja viņa sacīs, ka es to nevarēšu, man tas nemūžam arī neizdosies. Taču viņa gluži vienkārši paraudzījās ugunī un atteica: – Es arī. Mums varētu būt sava studija, un mēs abas gleznotu. Mēs būtu viena komanda. Un mēs allaž būtu kopā. Tieši tā, kā solījāmies, kad bijām mazas.

Es pamāju ar galvu. Baidījos cerēt pārāk daudz, tomēr biju apmierināta ar viņas sacīto. Toreiz es apsēdos, aptvēru ceļgalus ar rokām un ļāvos sapņiem.

***

Tagad es stāvēju un lūkojos uz savu māsu. Tās tālās sarunas atbalsis vijās ap mums kā ugunskura dūmi. – Tev ir jāēd, – es teicu.

– Es neesmu izsalkusi.

Par spīti ugunskura dotajam siltumam, es nodrebinājos un ar plaukstām paberzēju augšdelmus. – Es uznesu paplāti augšā pie tavas studijas. Tev taču garšo gliemeņu zupa.

– Man negribas ēst. Un es neesmu viena no taviem mazajiem audzēkņiem, kurus tu it viegli vari pierunāt darīt to, kas tev vajadzīgs.

– Tev ir jāēd. Tu neizskaties… labi.

Diānas acīs uzzibsnīja liesmas. Viņa klusējot mani nopētīja. – Un tu izskaties… noplukusi.

– Ai, ai… – es noteicu un vēroju, kā rēgainās dūmu rokas noglāsta viņas galvu. – Es neesmu atnākusi, lai ar tevi ķīvētos. Es to sacīju tikai tāpēc, ka raizējos par tavu labsajūtu. Tev ir jāparūpējas par sevi – ja ne sevis pašas, tad Gila dēļ.

Piepeši Diāna piecēlās un uzspēra smiltis ugunskuram, pēc tam pieliecās un riekšavām meta tās liesmās, kas protestējot šņāca. – Atstāj manu labsajūtu manis pašas ziņā un nodarbojies ar to, kā dēļ esi ieradusies! Palīdzi Gilam. Un neaiztiec mani.

Sadusmojusies es ielūkojos gruzdošo ogļu gaismas apspīdētajā māsas sejā. – Diemžēl Gila atveseļošanās, manuprāt ir ļoti cieši saistīta ar to, kādas ir viņa attiecības ar tevi. Varbūt tādu problēmu nemaz nebūtu, ja tu kaut vai izliktos, ka dēls tev nav vienaldzīgs, un pievērstu viņam kaut mazliet uzmanības.

– Esi nolādēta! – Ar negaidītu kustību māsa izrāva lukturīti man no rokas un aizsvieda tik tālu, cik vien spēja. Atskanēja šļaksts, un manu sirdi pārplūdināja stindzinošas bailes. – Tu neko nezini! Liec mani mierā! Vai dzirdi? Tiec galā ar Gilu un palīdzi viņam atlabt, bet mani neaiztiec!

Viņa pagriezās un skrēja projām. Es vēlējos sekot, bet mani bija paralizējušas bailes. Dziestošā ugunskura ogles apgaismoja manas pēdas, bet okeāns aiz muguras likās kā rēcošs zvērs tumšā mežā. Tas gaidīja mani.

“Apstājies!” es vēlējos uzsaukt un jau atvēru muti, bet pār lūpām izmocīju vien aizžņaugtu čukstu. Bezmēness nakts bija padarījusi mani neredzīgu, tādēļ es pagriezu galvu, lai vismaz dzirdētu soļus.

– Mārnij?

Atvieglojumā es gandrīz sabruku uz ceļiem. – Kvinn! Es esmu te. – Tobrīd es ieraudzīju lukturīša gaismas apli un steidzos pie viņa.

Vīrieša roka bija tik silta! Es pieķēros tai, kā bērns pieķeras vecāku rokām biedējošas nakts melnumā.

– Redzēju ugunskuru un secināju, ka tu esi devusies šurp. – Viņš klusi nopūtās. – Es nezinu, kāpēc viņa tā darīja. Atstāja tevi vienu te, tumsā.

Piekļāvusies viņa siltajam augumam, es cieši turējos pie Kvinna rokas, kamēr viņš veda mani atpakaļ. – Diemžēl es gan zinu, – atteicu, svina pielietām kājām dodoties uz māju.