Читать книгу Ūdens atmiņa - Kārena Vaita - Страница 5

Gils

Tētis aizveda mani uz Bāku salu, kad man bija pieci gadi. Viņš gribēja parādīt man divas bākas. Tas bija mūsu noslēpums, jo tās bija slēgtas un neviens vairs nedrīkstēja tur braukt. Es apsolīju, ka nevienam neko nestāstīšu. Mēs aizņēmāmies mazu motorlaivu, un es cieši turējos pie tās malām. Klausījos, kā garā zāle sitas pret laivas metāla sāniem, kad ātri šķērsojām Dubļu līci un māršu. Bet tāds jau ir mans tētis. Viņš nemāk kustēties lēni. It kā kāds dzītos pakaļ un viņam liktos, ka nekas nav pietiekami ātri, lai aizbēgtu.

Divas bākas tur ir tāpēc, ka pirmā bija izdevusies pārāk īsa. Man likās gaužām jocīgi, ka tāpēc jābūvē otra. Mamma teica, ka vienmēr jācenšas visu izdarīt pareizi jau pirmajā reizē, jo īstajā dzīvē parasti nekad nav otras iespējas. Kopš tās dienas, kad tētis man parādīja tās bākas, es vienmēr esmu gribējis mammai pateikt, ka viņai nav taisnība. Taču kaut kas mammas skatienā liek domāt, ka esmu pieļāvis kļūdu jau tad, kad sāku elpot, un nav nekādas vajadzības pievienot vēl kaut ko visam, ko, pēc viņas domām, es esmu izdarījis nepareizi.

Pirmā bāka ir jau pa pusei sabrukusi. Tā ir dzelzceļa vagona krāsā. Mēs kādu brīdi staigājām ap to, meklējām kādu lietu, ko paņemt par piemiņu. Tikai neko neatradām. Pēc tam mēs devāmies pie augstākās bākas. Tās pamatne ir balta, bet augšējā daļa – melnbalti svītrota. Ja uz to paskatās kārtīgi, tā līdzinās vīrietim, kam mugurā žakete, un tā daļa, kur atrodas gaismas, ir galva. Bāka ir mazliet saliekusies, it kā pēc visiem šiem gadiem būtu pamatīgi nogurusi. Man gribētos to uzzīmēt ar ūdenskrāsām. Kaut kad pavisam drīz. Kopš negadījuma es neesmu zīmējis. Man gribas zīmēt, bet… Kad galvā redzu tās bildes, ko gribu uzzīmēt, piepeši kāds it kā pārslēdz televīzijas kanālus, un tur parādās attēli, ko es nemaz negribu… Tāpat ir ar vārdiem. Es apjaušu, ko man vajadzētu teikt, taču nevaru izdarīt tā, lai vārdus izrunātu. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka vectētiņš vienmēr atgādināja par tiem meļiem, kuri nekad nenonāks debesīs. Jo zinu – ja es pavēršu muti, man būs jāmelo.

Mazākajā bākā vairs nebija kāpņu, bet melnbalti svītrotajā vēl bija. Tētis kāpa pirmais, uzmanīgi pārbaudot katru pakāpienu. Es gāju pēc viņa un saskaitīju simt deviņdesmit piecus pakāpienus. Tētis to nezināja, bet es ik pa brīdim apstājos, lai paklausītos, vai dzirdēšu bākas uzrauga sievas spoku. Es jau nemaz nebūtu par to spoku zinājis, taču esmu atklājis, ka tad, ja sēžu pavisam klusi, pieaugušie aizmirst par manu klātbūtni un runā tik nepiespiesti, it kā manis tur nemaz nebūtu. Tieši tā es uzzināju, ka atbrauks Mārnija un ka viņa dzīvo Arizonā. Tāpat es uzzināju arī to, ka mamma un tētis vairs negrib būt precējušies un ka mamma ienīst Mārniju. Un tādā veidā es dzirdēju par to, ka pirms simts gadiem bākas uzraugs nogalināja savu sievu. Viņa tagad spokojas Bāku salā.

Mamma dalās ar vectēvu visādos stāstos, un ne jau visi ir izdomāti. Es zinu, ka vectēvam nepatīk, ja runā par spokiem, taču tagad viņam acīmredzot nav daudz iespēju iebilst. Viņam gluži vienkārši ir jāsēž un jāklausās tas, ko nu mamma katru reizi stāsta. Un to viņa dara tad, kad nespēj gleznot. Man liekas, ka arī viņa vairs neglezno kopš tā negadījuma, jo ļoti daudz laika pavada kopā ar vectēvu.

Kad mēs ar tēti uzkāpām augšā pie gaismām, tad izgājām ārā uz maza balkoniņa un pieturējāmies pie margām. Man ļoti gribējās redzēt spoku, un es visu laiku vēl skatījos iekšā pa logiem, lai pamanītu, ja viņa tur stāvētu kāpņu augšgalā. Gribēju redzēt, vai viņa ir līdzīga manai mammai, kas skatās man cauri, lai gan atrodas turpat man priekšā. Un es zinu, kāpēc viņa ir tāda. Vainīgs tas notikums tonakt uz jahtas. Domāju, ka savā prātā viņa joprojām ir tur – okeāna tumsā, augstajos viļņos. Tomēr ir jau labi. Man liekas, es nemaz tā īsti negribu viņu redzēt.

Tētis mani pēc negadījuma aizveda pie ārstes, un viņa uzdeva ļoti daudzus jautājumus par to, kas notika tajā naktī, kad mēs ar mammu paņēmām “Diženo” un izgājām atklātā okeānā. Man gribējās pateikt ārstei, ka manā prātā viss ir kārtīgi un droši noglabāts kā glītā dāvanu kastītē, kādas pasniedz uz Ziemassvētkiem. Tikai es to nekad neatvēršu. Nemūžam. Tieši tāpēc es nevaru runāt par to, kas notika. Es negribu nonākt ellē, bet tieši tur nokļūst meļi.

Mēs ar tēti braucām projām no Bāku salas, tā arī nesastapuši nevienu spoku, bet ir jau labi. Es esmu redzējis gana daudz rēgu, lai pietiktu visai manai atlikušajai dzīvei.

Mārnija

Apsēdusies savā vecajā gultā, es skatījos uz labi zināmajām ainavām, ko reiz bija gleznojusi māte un kas rotāja guļamistabas sienas kopš manas bērnības laikiem. Tajās visās bija atainota mārša: austeru kolonijas, ligzdojoši gārņi, no jūras izskaloti koki. Šie darbi man allaž lika atcerēties māti. Viņa bija līdzīga krastā augošajiem slaidajiem ciedriem, kas spītīgi ar saknēm turējās smiltīs, lai gan okeāns alkatīgi tās skaloja prom, atņemdams jebkādu drošību. Tā bija mana pasaule šajās četrās sienās; pasaule, kuru es nekad nebiju domājusi pamest, lai kā arī klātos. Tagad es skatījos uz gleznām, kuras joprojām izstaroja gluži netveramas vibrācijas un kuras ir radījis kaut kas mežonīgs. Man nekad nebija ienācis prātā, cik bīstami var kļūt, ja esi pienācis tam pārāk tuvu. Ceļasomas joprojām neatvērtas stāvēja uz grīdas pie durvīm, kur Kvinns tās atstājis. Es pūlējos iestāstīt sev, ka jāpieceļas, jāpieiet pie tām, jāizņem mantas, jāsakarina tukšajā garderobē mani praktiskie svārki un tie, kas iegādāti nenoteiktam mērķim. Tomēr šķita, ka es nekādi nespēju pakustēties. Mans lēmums nekavējoties doties projām, kuru apsvēru pludmalē, kaut kur pa ceļam atpakaļ uz māju bija zaudējis savu dedzinošo noteiktību. Tomēr es zināju, ka nevaru palikt. Uzturēšanās šeit, šajā vietā, kopā ar šiem cilvēkiem, bija pārāk smaga. Māte allaž sacīja, ka man pietrūkst drosmes. Man pietrūka drosmes okeāna gleznošanā izmantot purpura toni. Drosme un pārliecība mātes izpratnē vienmēr nozīmēja vienu un to pašu. Man pietrūka to abu.

Tad es apņēmīgi piecēlos, piegāju pie garderobes durvīm un ar kurpes purngalu atbīdīju tās vaļā, pastiepu roku uz priekšu un parāvu aukliņu, lai iedegtu spuldzīti. Gaisma iespīdēja visos stūros, līdzinādamās atdzīvinātām atmiņām. Lielākās daļas manu mantu vairs nebija te. Vectēvs tās bija sasaiņojis un atdevis labdarībai, kad es aizbraucu mācīties koledžā. Laikam jau viņš pat toreiz nojauta, ka man nav ne mazākā nodoma atgriezties.

Vēl sniedzoties pēc aukliņas gaismas ieslēgšanai, augšējā plaukta tumšajā stūrī es biju pamanījusi lielu gliemežnīcu un gandrīz biju gatava apzvērēt, ka varu sadzirdēt okeāna viļņu šalkas, kas joprojām skan tās smalkajās krokās. Tā es tur stāvēju, uztverdama skaņas, kurās, kā biju pārliecināta, varēju saklausīt pagātnes atmiņu balsis.

Es ātri izslēdzu gaismu un izgāju no garderobes telpas, gandrīz paklupdama pār Gilu, kurš klusi stāvēja manas gultas galvgalī. Satrūkusies tik tikko paguvu apslāpēt baiļu izsaucienu, tomēr satraukumā apvaldīju savu jautājumu, kāpēc viņš nav mani brīdinājis par savu klātbūtni. Un piepeši man kļuva kauns. Es notupos pie viņa un ieskatījos pazīstamajās acīs. – Vai viss ir kārtībā?

Viņš pamāja ar galvu, taču lūpās ievilkās tik tikko pamanāms smaids, kas liecināja, ka šie vārdi nespēj apmuļķot nevienu no mums. Es uzsmaidīju zēnam un noglāstīju viņam pieri, atglauzdama no tās matu šķipsnas. Puisēns smaržoja pēc sviedriem un sāļa ūdens, uz mitrās ādas un drēbēm bija smilšu graudiņi, it kā viņš bez mazākajām bailēm būtu stājies pretī bangām.

– Vai tavs tētis nedusmosies, ka tev atkal jāiet mazgāties dušā? – Gils izlikās nedzirdējis manu jautājumu un lēnām apstaigāja istabu, nopētīdams neizsaiņotās somas un tukšās atvilktnes. Es apsēdos uz gultas, papliķēju pa vietu sev blakus un nogaidīju, līdz viņš ieslīdēja pie manis uz dzeltenā gultas pārklāja. – Nemaz nevaru izteikt, cik daudz man nozīmē tas, ka beidzot varēju ar tevi iepazīties, Gil.

Zēns sēdēja, galvu noliecis, un skatījās uz savām rokām. Es pamanīju, ka viņam ir gari, slaidi pirksti, ļoti līdzīgi manas mammas pirkstiem.

Tobrīd es novērsos. – Man gribētos palikt te ilgāk un tevi labāk iepazīt, tomēr nedomāju, ka tas varētu izdoties.

Puisēna pirksti plucināja gultas pārklāja kokvilnas pušķīšus, un satrauktās kustības it kā atbalsojās manās saraustītajās domās. “Mārnij, tu te neko nevari iesākt. Dodies atpakaļ uz savu tuksnesi, kur mēnešiem nav lietus. Liec mūs mierā! Tu mums te neesi vajadzīga, un es negribu, lai tu šeit atrastos. Brauc vien mājās.” Es biju muļķe, ja iedomājos, ka man pietiks spēka palīdzēt Diānai. Pieņemdama, ka sešpadsmit gadus pēc mātes nāves mēs varēsim beidzot pārvarēt savu nesaprašanos un galu galā pieņemsim to, kas notika tajā liktenīgajā naktī.

Kaut kur mājā aizcērtoties noklaudzēja durvis. Gara acīm es skatīju Diānu, kas dodas augšup pa kāpnēm, cigarešu dūmu un sen savecējuša parfīma smārda ieskauta. Es pamanīju, ka Gila pleci saspringst un viņa skatiens sāk šaudīties pa istabu, it kā meklēdams paslēptuvi. Zēns ātri pielēca kājās un iemetās tumšajā garderobē, klusi aizvērdams durvis. Mirkli es gaidīju tuvojošos soļu troksni, kas tā arī neatskanēja. Atmiņā uzausa daudzas citas naktis, ko biju pavadījusi šajā guļamistabā un gaidījusi, kad atnāks Diāna un pateiks, ka viss atkal ir labi un ka viņa vēlas saņemt manu piedošanu. Tomēr piedošanu ir grūti izspiest no akmens, un tieši akmenī mana māsa bija pārvērtusies kopš dienas, kad mēs pārcēlāmies uz šo māju. Visas Diānas emocijas izpaudās tikai gleznās, ko viņa radīja. Man viņa neatstāja ne drusciņas. Reiz es pieļāvu kļūdu un gaidīju Diānu viņas istabā. Ieraudzījusi mani aizmigušu viņas gultā ar stepēto pārklāju, māsa ļoti sadusmojās. Viņa uzsvieda man savu svīteri, kas smaržoja pēc dūņām, zāles un vēl kādiem citiem aromātiem, kas man nelikās pazīstami. Un es sapratu, ka viņa slepus bijusi uz dabas rezervātu, un ne jau viena pati. Viena svītera poga trāpīja tieši man pa aci, un es ieraudājos.

– Mans Dievs! Es ceru, ka tas bija sāpīgi. Tev vajadzētu raudāt. Tev vajadzētu tik ļoti nožēlot to, ko esi izdarījusi, ka būtu jāraud katru tavas dzīves dienu!

Es neizpratnē skatījos uz viņu. Ko tad es tādu biju izdarījusi? Noriju asaras un pūlējos atsaukt atmiņā kādu no mūsu vectēva sprediķiem. Īsti skaidri nezināju, kā jāsaprot tas stāsts par otra vaiga pagriešanu, bet nojautu, ka tas varētu attiekties uz piedošanu tiem, kas mani aizskāruši. Es skatījos uz māsas seju un matiem, kurus māte bija tik bieži izvēlējusies attēlot savās gleznās, un ar delnu notrausu asaras. – Es tev piedodu, Diāna.

Viņa pavērsās pret mani. Acis bija satumsušas un ļaunuma pilnas. Es nodūru galvu. Šādu Diānu es nepazinu. Šo meiteni, kura tik ļoti līdzinājās manas dvēseles otrai pusei, bet kaut kā tomēr bija kļuvusi par svešinieci, kuru satiekot labāk pāriet otrā ielas malā.

– Tu man piedod? Tas nudien ir dāsni, Mārnij! Ka tu piedod man! – Viņa iesmējās. Tā bija biedējoša, dobja skaņa, kas iznīcināja manu apņemšanos pagriezt pret viņu otru vaigu, gaidot pļauku. Man bija bail no Diānas. Laikam jau tāpēc, ka šo neprātīgo skatienu biju redzējusi daudzas reizes iepriekš, tikai ne Diānas acīs. Tādu es biju skatījusi mūsu mātes sejā. Reizēs, kad viņu piemeklēja viņas īpašie stāvokļi. Kad viņa gandrīz līdzinājās satracinātam zirgam, kurš auļo pārāk ātri, lai apstātos, un aizbrāžas nekurienē. Tās bija pēdējās atmiņas par manas mātes seju.

Es pagriezos un mēģināju aiziet projām, bet Diāna mani apturēja. Viņas nagi sāpīgi iespiedās manā kailajā rokā. – Es nevēlos tavu piedošanu un esmu pārliecināta, ka man tāda vispār nav vajadzīga. Pie velna! – Viņa ļauni pasmīnēja, labi zinādama, ka mums nav ļauts lietot šādus vārdus vectēva mājā. – Labāk lasies pie joda no šejienes un neiedomājies man vēl kādu reizi ieminēties par to savu piedošanu! Nekad vairs! Vai dzirdēji, ko teicu? – Nu jau viņa kliedza, un es māsu tajā brīdī ienīdu. Un laikam jau nekad neesmu pārstājusi nīst.

Es izrāvu roku no Diānas tvēriena. – Lasies ellē! – es noteicu, parādot viņai, ka arī protu lādēties.

Māsa iesmējās, bet viņas sejā kaut kas mainījās. Tumsa pamazām izplēnēja – gluži tāpat lietū aizskalojas ūdenskrāsas no audekla. Kādu mirkli es atkal redzēju agrāko Diānu un jau pacēlu roku, lai viņai pieskartos.

Diāna uzgrieza man muguru, viņas pleci bija sakumpuši.

– Es jau tur esmu, Mārnij. Jau esmu tur.

Aiztraukusies projām no viņas istabas, es noslēpos savā skapī, aptvēru ceļgalus ar rokām un lūdzu Dievu, lai māsa mani neatrod. Vectēvs mani no turienes izvilka pēc trim stundām. Ar drebošu roku viņš noglāstīja man galvu, bet es sēdēju trīcēdama.

Tagad es stāvēju pie garderobes telpas un ar nagiem klusi pieklaudzināju pie durvīm. – Gil? Vai tev viss ir labi?

Klusums.

Es paklaudzināju atkal. – Gil? Vai drīkstu ieiet? Tikai es. Viena pati. – Un pēc tam es pateicu vārdus, kurus vienmēr biju vēlējusies dzirdēt no manas māsas lūpām. – Man ir vientuļi bez tevis. Vai drīkstu ieiet? – Es piespiedu pieri vēsajam kokam un aizvēru plakstus. – Lūdzu.

Klusi iečīkstēdamies, pagriezās rokturis, un durvis tika pavērtas par dažām collām, atklājot iekšā valdošo visaptverošo tumsu. Gaismas trīsstūris apspīdēja Gila zeltainos matus. Īsu mirkli manī atkal paraudzījās Diānas acis, un tad jau zēns steigšus nolieca galvu un pievērsa uzmanību kaut kam, ko turēja rokās.

Man radās izdevība pavērt durvis plašāk. Es iegāju, notupos puisēna priekšā un pārsteigta pamanīju, ka viņš rokās auklē okeāna gliemežvāku.

– Vai tu jūties labi? – es vaicāju.

Klusuma apņemts, viņš pastiepa gliemežvāku un pielika man pie auss. Man bija nepieciešami visi iekšējie spēki, lai neatrautos, neizsistu gliemežnīcu viņam no rokām, iespējami tālāk no manis. Tomēr es paliku turpat kā zemē ieaugusi un klausījos okeāna viļņu atbalsī, kas šalkoja no gliemežnīcas perlamutra dzīlēm.

Lai kā es pūlējos atvirzīties, Gila roka turēja gliemežnīcu man pie auss, neļaujot aizbēgt no manas pagātnes skaņām. Beidzot es saņēmu plaukstās Gila delnas, un tādējādi man radās iespēja pagriezties ar seju pret viņu. Dūmakainajā gaismā bija redzams, ka zēna acis ir valgas. Es sapratu, ka viņš raud.

Piesardzīgām kustībām izņēmu gliemežnīcu puisēnam no rokām un noliku to malā, pēc tam piekļāvu bērnu sev klāt, kā to agrāk bija darījis mans skarbais vectēvs. Gils klusītēm šņukstēja man pie pleca, viņa asaras samērcēja manu kreklu, un es glāstīju viņa mīkstos matus. Mana balss bija ļoti klusa un, likās, nemaz nenāca no manis. – Vai tu gribi, lai es palieku, Gil? Tu negribi, lai dodos projām?

Es pacēlu viņa seju augšup un ielūkojos tajā. Viņš vienu reizi nožagojās un neko neatbildēja, tikai pasniedzās ar roku tumsā sev aiz muguras, uzmeklēja gliemežvāku un pastiepa to man pretī. Es steigšus noliecu galvu, lai zēns neredzētu manas asaras. Lai gan nebiju pārliecināta par to, ko vēl viņš man lūdz, es skaidri zināju, ka nevaru doties projām. Mazā puisēna vēlmē es redzēju daļu no sevis – no meitenes, kura tiecās pie savas mātes, bet viņas vietā bija vien sāļais okeāna gaiss. Kāda manas dvēseles daļa atmaiga pret šo vēl ļoti jauno Mārniju un pret šo bērnu, kas apmaldījies pasaulē un savās jūtās.

– Es palikšu, Gil. Tevis labad.

Viņš apvija rokas man ap kaklu, un es sajutu pie vaiga mazliet asos gliemežnīcas sānus. Ar vienu roku Gils papliķēja man pa muguru, it kā sniegdams mierinājumu. Es tumsā pasmaidīju par šī vēl pavisam mazā zēna viedumu.