Читать книгу Francisks. Lūgšanu spēks - Mario Eskovars - Страница 4

Tā ir viena no iespaidīgākajām ceremonijām pasaulē – no Svētā Pāvila kapelas, kuru rotā apbrīnojamās Mikelandželo freskas, cauri Audienču zālei simt piecpadsmit kardinālu dodas uz vienu no brīnišķīgākajām telpām, kādu reiz radījusi cilvēka roka, proti, uz Siksta kapelu. Tajā viņi paliks tik ilgi, kamēr, Svētā Gara iedvesmoti, vienosies, kurš turpmāk vadīs katolisko baznīcu.

Kardināli nonāk Siksta kapelā un ieņem savas vietas. Viņi nodzied seno himnu Veni Creator jeb “Nāc, Radītājs”, lai piesauktu Svēto Garu. Tad viņi pēc kārtas nodod zvērestu, ka cieši ievēros konklāva noteikumus. Tos var reducēt līdz diviem: 1. uzticīgi pildīt Pētera norādījumus, ja viņš tiek ievēlēts par pāvestu; 2. neatklāt noslēpumus, kas saistīti ar pāvesta ievēlēšanu.

Tiklīdz zvērestu ceremonija ir pabeigta, pāvesta liturģisko ceremoniju meistars latīņu valodā paziņo: Extra omnes! Tas nozīmē: “Visi pārējie – ārā!” Durvis aizcērtas, un kardināli sāk diskusiju.

Šķiet, ka Vatikānā laiks ir apstājies, un modernās dzīves steiga un trauksmainība šajā pasaules mazākajā valstī liekas teju neiedomājama. Ārā, tālu no šīs svarīgās reliģiskās sapulces, pulcējas vairāk nekā seši tūkstoši žurnālistu un kamerām bruņojušos fotogrāfu, kuri alkst būt pirmie, kas ziņos par tikko ievēlēto pāvestu.

Kad tik gaidītie fumata bianca jeb baltie dūmi paceļas no Siksta kapelas skursteņa, pūlis Svētā Pētera laukumā uzgavilē priekā un katoliskā ticībā. Televīzijas, radio un drukāto mediju pārstāvji no visas pasaules nepacietīgi gaida jaunā pāvesta iznākšanu uz centrālā balkona. Tikmēr jaunais pāvests Asaru zālē gatavojas parādīties pasaulei un noģērbjas Dieva priekšā.

Pēc neilga brīža, kas daudziem pasaules ticīgajiem liekas nebeidzams, tikko ievēlētais pāvests apsveic katoliskajai baznīcai piederīgos. Viņš skaļā balsī noskaita svētīšanas vārdus: Urbi et Orbi (“Pilsētai [Romai] un pasaulei”). Svētā Pētera laukums atbild ar apdullinošiem saucieniem, un daudzi pēta jaunā pontifa seju televizoru un datoru ekrānos.

Kad pāvests Francisks, kardināls Horhe Mario Bergoljo, ar paceltām rokām un pret pūli atvērtām plaukstām izrunā pirmos vārdus, Svētā Pētera laukumā iestājas klusums:

Brāļi un māsas, labvakar!

Jūs zināt, ka konklāva uzdevums bija dot Romai bīskapu. (..) Romas diecēzei ir savs bīskaps. (..)

Un tagad es gribu dot svētību, taču vispirms jums kaut ko lūgšu. Pirms bīskaps svētī tautu, es aicinu jūs lūgt Kungu, lai Viņš mani svētī. Tā būs tautas lūgšana pēc svētības savam bīskapam. 8

Vēl pavisam nesen pāvestu Francisku īpaši nepazina neviens – ne pasaule, ne arī plašā katoļu sabiedrība. Tiek uzdoti daudzi jautājumi un izteiktas šaubas par virzienu, kādu uzņems katoliskā baznīca nākamajos gados. Vai pāvests Francisks būs tas, kurš ievedīs katolisko baznīcu divdesmit pirmajā gadsimtā? Vai viņš būs pirmais, kurš atļaus priesteriem precēties? Kā viņš tiks galā ar skandāliem, kas pēdējos gados nomākuši katolisko baznīcu? Vai pāvests Francisks saglabās savu nostāju, ka jāatbalsta nabagie? Vai viņš rosinās plašāku starpreliģiju dialogu?

Lai atbildētu uz šiem un citiem jautājumiem, es savā grāmatā iedziļināšos šī pasaulē ietekmīgā cilvēka dzīvē, vārdos un domās.

Pirmā latīņamerikāņu pāvesta Horhes Mario Bergoljo pagātne atklās, kas ir atstājis iespaidu un vadījis viņu plašajā garīdznieka un personīgajā dzīvē. Jezuīta sagatavotība un akadēmiskā pievēršanās zinātnei un rakstiem, ekumeniskais noskaņojums pret citām ticībām, vēlme sākt dialogu ar citām reliģijām un nodošanās nabadzīgo atbalstam neapšaubāmi ietekmēs trešo divdesmit pirmā gadsimta un jaunās tūkstošgades pontifikātu.

Pāvesta Franciska vārdi vienā no viņa pirmajiem paziņojumiem pēc stāšanās augstajā amatā ir visnotaļ tieši:

Šie vārdi atnāca pie manis: “Nabagi, nabagi.” Tad uzreiz saistībā ar nabagiem es atminējos Asīzes Francisku. Tad es domāju par kariem, kamēr balsojums turpinājās un tika nosauktas visas balsis. Francisks ir miera cilvēks. Un šādi manā sirdī radās vārds. 9