Читать книгу Francisks. Lūgšanu spēks - Mario Eskovars - Страница 7

Diktatūras laika grūtās dienas

Mēs visi esam politiski dzīvnieki, vārda “politika” visaugstākajā nozīmē. Mēs tiekam aicināti uz politisku rīcību, lai veidotu mūsu nāciju.30

Divdesmitais gadsimts Argentīnā, tāpat kā daudzās Latīņamerikas valstīs, iezīmējās ar diktatūru. Nemitīgi notika militārie apvērsumi, un armija nežēlīgi iejaucās civilajā dzīvē.

Pirmā diktatūra divdesmitā gadsimta Argentīnā sākās trīsdesmitajos gados ar ģenerāli Urivuru priekšgalā, un tai sekoja neganta ekonomiskā krīze. 1943. gadā armijas vadošie ešeloni organizēja citu apvērsumu, pašpasludināto Četrdesmit trešā gada revolūciju. Šī diktatūra beidzās ar Huana Domingo Perona – iespējams, paša slavenākā argentīniešu politiķa – nākšanu pie varas.

Peronisms bija politiskais fenomens, kas turpinājās visu atlikušo divdesmito gadsimtu, pieņemot dažādas valdības un sociālās politikas formas. Kustība allaž bija klaji populistiska, un to plaši atbalstīja nabadzīgie slāņi. Perona sievas Evas Peronas atrašanās pirmajās politiķu rindās ļāva arī citām argentīnietēm iesaistīties politikā un kļūt par aktīvām sabiedrības loceklēm.

1962. gadā jauns apvērsums pie diktatora varas noveda Hosē Maria Gido. Šis apvērsums bija īpašs, jo to vadīja civilists, nevis armijas pārstāvis. Beigu beigās šī diktatūra izvērtās par vēl vienu militāro sacelšanos. Pēc četriem gadiem sākās nākamais apvērsums, kura priekšgalā bija ģenerālis Huans Karloss Onganija. Arī šo apvērsumu dēvēja par Argentīnas revolūciju.

Ļaunākā no visām diktatūrām, kas atstāja visdziļākās pēdas valsts attīstībā, sākās 1975. gadā, un pie varas nāca paštitulētie kustības “Nacionālās Reorganizācijas process” pārstāvji. 1976. gada 24. marta apvērsums, kas gāza Marijas Estelas Martinesas de Peronas valdību, ilga sešus gadus. Tajā laikā represijas un nežēlība izvērsās vēl nepieredzētos apmēros.

Cilvēku nolaupīšana un disidentu slepkavošana diktatūrai bija ierasta metode, tāpat kā sistemātiska cietumnieku bērnu zagšana un tālāka adopcija režīmam labvēlīgās ģimenēs. Horhe Rafaels Videla un viņa atbalstītāji sāka īstu teroru liberālisma un antikomunisma vārdā. Diktatūra baudīja spēcīgu katoliskās baznīcas atbalstu, taču jāņem vērā, ka Jēzus sadraudzība nostājās pret valdošo varu.

Kā jau norādīts saistībā ar Jēzus sadraudzību Čīlē, arī Argentīnā un citās Latīņamerikas valstīs sadraudzība tiecās būt kreisi noskaņota un tādējādi sociālajā cīņā ieņēma revolucionāru pozīciju. Jau minējām, ka Čīlē Svētā Alverto Urtado darbība noveda Jēzus sadraudzību līdz arvien kategoriskākai cīņai par nabagu un strādnieku šķiras tiesībām uz labāku dzīvi.

1954. gadā pāvests Pijs XII pavēlēja visiem strādājošajiem priesteriem atgriezties draudzēs un pieprasīja, lai viņi atmet savu politisko kareivīgumu.31 Tas tomēr netraucēja pēc dažiem gadiem attīstīties tā saucamajai atbrīvošanās teoloģijai, kam saknes meklējamas Brazīlijā un kas izauga par katoļu masu kustību cīņai par taisnīgāku sabiedrību. 1957. gadā Brazīlijā aizsākās kustība tautas pašapziņas celšanai. Priesteri sāka politiski izglītot tās šķiras, kurām nebija vēlēšanu tiesību, un palīdzēja tām pārvarēt analfabētismu.

1965. gadā Brazīlijā dzima Pirmais Nacionālais pastorālais plāns. Divu Eiropas priesteru ierašanās šajā politiskās evolūcijas brīdī bija grūdiens atbrīvošanās teoloģijas attīstībai. Emanuels Siārs no Francijas un dominikānis Žaks Luavs sāka strādāt fabrikās, lai izprastu, kāda ir Brazīlijas darbaļaužu dzīve. Atbilstoši atbrīvošanās teoloģijas ideoloģijas pamatprincipiem priekšroka dodama nabagiem, kristiešu pestīšanas saistīšanai ar sociālo un ekonomisko brīvību un ekspluatācijas likvidēšanai, kā arī citām līdzīgām idejām.

Kad 1976. gadā sākās Videlas diktatūra, Horhe Mario Bergoljo jau bija jezuītu provinces priekšnieks Argentīnā. Tas ir amats, kurā ieceļ Jēzus sadraudzības ģenerālpriekšnieks Romā. Posteni var paturēt tikai dažus gadus, un tas dod apmēram tādu pašu varu pār cilvēkiem kā bīskapam katoliskās baznīcas hierarhijā. Jezuītu provinces priekšnieka pienākumos ietilpst locekļu apmeklēšana un provinces nodaļas darbības organizēšana un vadīšana.

Jezuītu provinces priekšnieka amatā Horhe Mario Bergoljo bija visbriesmīgākajos diktatūras gados, kad tika nolaupīti divi jezuīti. Bergoljo lūdza divus šķiru cīņā aktīvākos jezuītus, Orlando Jorio un Franci Jāliču (spāniski viņu dēvē par Fransisko Haliksu), atturēties no savas darbības graustu rajonos. Bet šie jezuītu brāļi nepaklausīja. Bergoljo, tāpat kā citi Jēzus sadraudzībā, ne visā pilnībā atbalstīja atbrīvošanās teoloģijas kustību un sarunās ar militāro valdību paziņoja, ka abus priesterus vairs nesargā katoliskā baznīca. Armija izmantoja šo iespēju un nolaupīja viņus. Atņemot jezuītu brāļiem šo aizsardzību, Bergoljo atstāja viņus represīvā režīma mašinērijas nežēlastībā.

Vēl Bergoljo tika apsūdzēts ciešos sakaros ar konkrētiem militārās huntas locekļiem. Interesanti, ka grāmatā El jesuita toreizējais Argentīnas kardināls piekrita atklāti runāt par palīdzību un atbalstu, ko viņš sniedzis daudziem priesteriem Videlas diktatūras laikā. Viņš piemin to, ka slēpis viņus Jēzus sadraudzības Lielajā kolēģijā:

Es neatceros, cik daudz viņu bija, taču tādi noteikti bija. Pēc monsinjora Enrikes Anhelelji nāves (Larjohas bīskaps daudz palīdzēja nabagiem) es Lielajā kolēģijā devu pajumti trim viņa diecēzes semināristiem, kas studēja teoloģiju.32

Citā vietā Bergoljo stāsta, kā palīdzējis jaunam vīrietim aizbēgt, iedodot viņam savu identifikācijas karti. Vēl viņš vismaz divos gadījumos paša Videlas, kā arī admirāļa Emilio Maseras priekšā aizstāvēja vairākus nolaupītos. Horhe Mario pirms sarunas ar Videlu esot apspriedies ar viņa kapelānu un lūdzis, lai tas palīdz pārliecināt ģenerāli. Tāpat viņš lūdzis, lai kapelāns izliekas slims un Bergoljo var vadīt dievkalpojumu. Tajā piedalījās arī Videlas ģimene, un Bergoljo radās iespēja vienoties par privātu sarunu.

Bergoljo arī aizlūdzis par dažiem apcietinātiem priesteriem un palīdzējis meklēt jaunekli Sanmigelas gaisa karaspēka bāzē.33 Žurnālistam pāvests pastāstījis par vienu no neaizmirstamākajiem gadījumiem:

Es atceros tikšanos ar kundzi, kuru pie manis atveda Estere Baljestrino de Kareaga – viņa, kā jau esmu minējis, bija mana priekšniece laboratorijā un ļoti daudz iemācīja man par politiku. Vēlāk viņu nolaupīja un noslepkavoja, un tagad viņa ir apglabāta Svētā Krusta baznīcā Buenosairesā. Šī kundze nāca no Aveljanedas Lielajā Buenosairesā, un viņai bija divi dēli, kas jau divus vai trīs gadus dzīvoja laulībā. Abi tika pasludināti par karojošiem komunistu strādniekiem un nolaupīti. Kundze bija kļuvusi par atraitni, un dēli bija pēdējais, kas viņai palicis dzīvē. Kā viņa raudāja! To ainu es nekad neaizmirsīšu. Es apjautājos šur un tur, taču nekādu rezultātu neguvu, un joprojām mokos pašpārmetumos par to, ka neizdarīju neko vairāk. 34

Varbūt šis ir galvenais jautājums: “Vai Bergoljo izdarīja pietiekami?” Un mēs varam pavaicāt arī sev: “Ko mēs būtu darījuši, ja vajadzētu riskēt ar savu dzīvību?”

Bergoljo atminas arī gadījumu, kad viņš iejaucās un sekmēja kāda jauna cilvēka atbrīvošanu.35 Viņš mēģināja palīdzēt vairākiem priesteriem, taču neafišēja šo iejaukšanos, lai gan tika apsūdzēts par sadarbošanos ar diktatūras režīmu. Vai šie piemēri ir pietiekami, lai reabilitētu viņu par to, kas notika ar jezuītiem Jorio un Jāliču (Haliksu)? Kā teicis pats Bergoljo:

Lai atbildētu uz šo jautājumu, man jāpaskaidro, ka viņi piedalījās reliģiskas kongregācijas dibināšanā un iesniedza pirmo Statūtu nolikumu monsinjoriem Pironio, Saspem un Serram. Man joprojām ir viņu dotā kopija. Jezuītu ģenerālpriekšnieks, tolaik tēvs Arrupe, paskaidroja, ka viņiem jāizvēlas starp kopienu, kur viņi dzīvo, un Jēzus sadraudzību, un pavēlēja mainīt kopienas. Tā kā projektu nevarēja uzsākt un grupa izklīda, viņi tika lūgti pamest sadraudzību. Tas bija garš, vairāk nekā gadu ilgs iekšējs process. Es tikai veicināju viņu pārcelšanu. (..) Ņemot vērā baumas par gaidāmo apvērsumu, es lūdzu viņus būt ļoti uzmanīgiem. Atceros, ka piedāvāju nepieciešamības gadījumā dot viņiem pajumti provinces sadraudzības namā.36

Atbildot uz sarežģīto jautājumu par jezuītu nolaupīšanu, Horhe Mario Bergoljo vispirms cenšas skaidri aprakstīt situāciju, kurā nonākuši abi priesteri, un dažādās iespējas, kuras viņiem tika dotas pirms aiziešanas no sadraudzības. Abi jezuīti noraidīja tās, dodot priekšroku riskam, nevis savu draudzes locekļu pamešanai, lai gan beigu beigās tas viņiem maksāja dzīvību. Bergoljo vismaz divas reizes aizbilda par viņiem pēc tam, kad viņi pazuda: vispirms Videlam un pēc tam Maseram. Bergoljo skaidrojis:

[Jorio un Jāličs (Halikss)] dzīvoja tā sauktajā Rivadavijas rajonā Lejasfloresā. Es nekad neesmu ticējis, ka viņi bija iesaistīti “graujošās darbībās”, kā apgalvoja viņu vajātāji. Tā noteikti nebija, taču viņi uzturēja ciešus sakarus ar dažiem graustu rajonu priesteriem, tādēļ kļuva par huntas raganu medību upuriem. Jorio un Jāličs (Halikss) tika nolaupīti dienā, kad viņu rajonā tika veikta tīrīšana. (..) Par laimi, drīz vien viņus atbrīvoja, jo, pirmkārt, pret viņiem nevarēja izvirzīt nekādas apsūdzības un, otrkārt, mēs steigšus iejaucāmies. Es sāku rīkoties jau tajā pašā vakarā, kad uzzināju par viņu nolaupīšanu. 37

Daži ir apsūdzējuši Horhi Mario Bergoljo režīma ideoloģijas atbalstīšanā un priesteru nolaupīšanas sankcionēšanā, jo viņš pasludināja, ka Jēzus sadraudzība abus jezuītus vairs nesargā, taču Bergoljo allaž ir noraidījis šos pārmetumus. Buenosairesas krimināltiesas tiesnese Alisija Oliveira ir apstiprinājusi Bergoljo centienus palīdzēt tiem, kurus nolaupīja režīms. Viņa apliecināja, ka tolaik Bergoljo ieradies pie viņas kādā lietā, lai aizstāvētu apcietinātu cilvēku:

Es atceros, ka Bergoljo ieradās pie manis kāda cilvēka lietā 1974. vai 1975. gadā. Mēs sākām runāties un atradām kopīgu valodu. (..) Kādā no mūsu sarunām mēs spriedām par iespējamo apvērsumu. Viņš bija jezuītu provinces priekšnieks un noteikti daudz informētāks par mani. (..) Bergoljo bija ļoti uztraucies par to, kas varētu notikt. Zinot, ka esmu saistīta ar cilvēktiesībām, viņš baidījās par manu dzīvību un pat ieteica, lai kādu laiku padzīvoju Lielajā kolēģijā. Es šo piedāvājumu nepieņēmu un atbildēju ar šausmīgu neizdevušos joku (ņemot vērā visu, kas vēlāk notika mūsu valstī): “Lai mani drīzāk nolaupa militāristi, bet es nedzīvošu kopā ar priesteriem!” 38

Argentīnietis Adolfo Peress Eskivels, Nobela miera prēmijas ieguvējs, BBC televīzijas intervijā kategoriski noraidīja apsūdzības pret pāvestu. “Daži bīskapi sadarbojās ar Argentīnas diktatūru, turpretī Bergoljo ne.”39 Pierādījumi šķiet pārliecinoši. Arī daudzi citi ir apgalvojuši, ka diktatūras laikā Bergoljo aizstāvējis viņus.

Kad mediji sacēla ažiotāžu par Bergoljo sadarbību ar Videlu, viens no nolaupītajiem jezuītiem, tēvs Francis Jāličs (Fransisko Halikss), paziņoja: “Lūk, fakti. Par mani un Orlando Jorio varas iestādēm neziņoja tēvs Bergoljo.”40

20. gadsimta 70. gadu militāro režīmu Argentīnā raksturo visaptveroša vardarbība un destrukcija, ko cilvēki var pastrādāt pat reliģijas vārdā. Bergoljo nosoda šo izplatīto ideju par nogalināšanu reliģijas vārdā: “Nogalināšana Dieva vārdā ir zaimošana.”41