Читать книгу Francisks. Lūgšanu spēks - Mario Eskovars - Страница 9

Piektā nodaļa

Jezuīti – pāvesta armija

Ziņkārīgs dominikānis jautā jezuītam: “Vai tiesa, ka jezuīti vienmēr uz jautājumu atbild ar jautājumu?”

“Kas jūsu godībai kaut ko tādu ir teicis?”

Ap jezuītu ordeni allaž valdījusi strīdīga polemika. Kopš 16. gadsimta, kad to dibināja Ignācijs Lojola, pār Jēzus sadraudzību ir stiepusies gara aizdomu ēna.

Svētā Ignācija Lojolas dzīve

Injigo de Lojola Lopess de Rekalde dzimis 1491. gadā Lojolas pilī Gipuskojas provincē Spānijā. Viņš astoņu bērnu ģimenē bija jaunākais dēls, kuram bija jāizvēlas starp militāru karjeru un kalpošanu Dievam. Kad Kastīlijas grāfs Huans Velaskess de Kveljars piedāvāja pieņemt vienu no šīs ģimenes dēliem par savu protežē, tēvs izvēlējās sūtīt jaunāko.

Vienpadsmit gadu Injigo pavadīja Arevalo pilsētā, palaikam kopā ar savu mentoru aizbraukdams uz Valjadolidu. 1517. gadā, proti, gadu pēc karaļa Ferdinanda II Katoļa nāves, Velaskess krita nežēlastībā un drīz vien nomira. Viņa atraitne nosūtīja Injigo pie Naheras hercoga Antonio Manrikes de Laras, kurš tobrīd bija arī Navarras vicekaralis.

Navarrā Injigo izcēlās ar savu drosmi un apņēmību, it īpaši Guerra de las Comunidades de Castilla (Kastīlijas pilsētu dumpja) laikā un konfliktos, kas izraisījās Gipuskojas teritorijā. Un viens notikums radikāli mainīja viņa dzīvi. Franču un navarriešu apvienotais karaspēks iebruka 1521. gadā, lai atgūtu Navarru. Injigo pret iebrucējiem cīnījās Pamplonas pilī. Kaujas karstumā viņa kājas savainoja lielgabala lode, un tādēļ viņš bija spiests atgriezties mājās. Šīs piespiedu atpūtas periodā jauneklis sāka lasīt, un tas neizdzēšami mainīja viņa dzīvi.

Viņš izlasīja arī Saksijas Ludolfa sarakstīto Vita Christi (“Kristus dzīve”), kā arī Džakomo da Voradžinas darbu Legenda aurea (“Zelta leģenda”) un citus svēto dzīvesstāstus. Injigo no tipiska bravūrīga karavīra, kurš mīl uzdzīvot, pārvērtās par dievbijīgu vīru, kas meklē svētumu. Autobiogrāfijā viņš rakstījis:

Viņš guva ne mazums garīgas gaismas no dievbijīgo grāmatu lasīšanas un sāka daudz nopietnāk domāt par savu pagātni un to, cik dziļai jābūt nožēlošanai, lai izpirktu savus grēkus. Starp citām domām viņam prātā ienāca arī alkas atdarināt svētos vīrus; gala lēmums bija skaidrs solījums, ka ar dievišķu labvēlību viņš var izdarīt to pašu, ko darījuši svētie vīri. Pēc ievainojumu sadziedēšanas viņam bija vēlēšanās doties svētceļojumā uz Jeruzalemi. Viņš regulāri gavēja un šaustīja sevi ar pletni, lai apmierinātu gandares vēlmi, kas vadīja ar Dieva garu pildītu dvēseli. 47

Jaunais Injigo militārismu un misticismu apvienoja un izveidoja Jēzus sadraudzību. Sākumā viņš nekavējoties vēlējās doties uz Svēto Zemi, tomēr krietnus desmit mēnešus pavadīja Manresas pilsētā Spānijā, palīdzot darbā dažām dievbijīgām sievietēm. Viņš dzīvoja alā, meditēja un gavēja. Šī pieredze ļāva ieskicēt pirmo versiju “Garīgajiem vingrinājumiem”, kas kļūs par viņa darbības mugurkaulu. Pēdējo grāmatu publicēs tikai pēc vairāk nekā divdesmit sešiem gadiem, proti, 1548. gadā.

Beigu beigās Injigo nolēma vispirms apmeklēt Romu un tikai tad Jeruzalemi. Pēc neilgas uzturēšanās Svētajā Zemē viņš atgriezās Ibērijas pussalā, kur 1526. un 1527. gadā studēja teoloģiju Alkalas de Enaresas universitātē. Tomēr Inkvizīcijas slepenpolicija turēja viņu aizdomās par pašizziņas un introspekcijas sludināšanu, tādēļ Injigo bija spiests bēgt uz Salamanku, bet arī šo pilsētu nācās pamest drīz pēc ierašanās.

1528. gadā Injigo ieradās Parīzē, kur satikās ar citiem spāņiem, kas atbalstīja viņa reliģiskos centienus un pievienojās viņam. Šie pirmie jezuīti studēja tajās pašās auditorijās, kur Žans Kalvins, un pēc dažiem gadiem kļuva par šī francūža mācības apguvējiem.

Jēzus sadraudzības dibināšana

Lai dibinātu Jēzus sadraudzību, bija jāpārvar dažādi šķēršļi un ekonomiskas problēmas, un Injigo – tobrīd viņš jau bija nomainījis vārdu un dēvējās par Ignāciju – vāca naudu Flandrijā un Anglijā. Vēlāk, Monmartrā, svinīgā baznīcas ceremonijā, kas sarīkota Debesbraukšanas dienas svētkos 1534. gadā, Ignācijs un viņa sekotāji zvērēja “kalpot mūsu Kungam, aizmirstot pasaulīgās lietas”.48 Ignācijam bija četrdesmit četri gadi. Tolaik visi domāja, ka viņš dibina misionāru ordeni, lai sludinātu evaņģēliju neticīgo zemēs, taču tas kļuva par skolotāju un apoloģētu ordeni, kurš bija īpaši aktīvs cīņā pret protestantismu, kas izplatījās gandrīz katrā Eiropas valstī.

Vairāki Jēzus sadraudzības locekļi devās uz Venēciju Itālijā, lai piedalītos ekspedīcijā pret turkiem, taču Ignācija plānus atkal mainīja inkvizīcijas paustās aizdomas. Viņš nolēma, ka daudz prātīgāk būs sagatavot Jēzus sadraudzības statūtus un panākt, lai katoliskā baznīca to atzīst oficiāli.

1540. gadā Ignācijs ar līdzgaitniekiem uzrakstīja statūtus, un pāvests Pāvils III pēc neilgas vilcināšanās tos apstiprināja. Daudzus satrauca atsevišķas iezīmes jaunajā ordenī. Jēzus sadraudzība pakļāvās tikai pāvestam, nevis kādai diecēzei vai bīskapam, nedibināja klosterus un sekoja nabadzības zvēresta burtam. Jezuīti noraidīja jebkādus garīdznieciskos nozīmējumus. Viņi bija Dieva armija.

Papildus iespaidīgajam misionāru darbam, ko Jēzus sadraudzība veica Āzijā un Amerikas kontinentos, sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā lielāko ieguldījumu tā deva cīņā pret protestantismu, nelokāmi aizstāvot katolisko ortodoksiju un kļūstot par pāvesta izpildvaru. Tas lieliski atspoguļots jezuīta Ruketa komentāros:

Nekad neaizmirsīsim, ka vēsturiski “ultramontānisms” faktiski bijis “universālisma” apstiprinājums. (..) Šis nepieciešamais universālisms būtu tukša skaņa, ja nerealizētos praktiskā paklausībā vai kristīgās pasaules saliedētībā; tādēļ Ignācijs vēlējās, lai viņa komanda ir pāvesta rīcībā (..) un ir katoliskās vienotības aizstāve. Un to varēja sasniegt tikai caur efektīvu padevību Kristus vikāram. 49

Pāvests izmantoja jezuītus, lai uzraudzītu katolisko monarhu ortodoksiju un mēģinātu protestantus atkal pievērst katoliskajai baznīcai.

Ja Romas interesēm atbilda ļaužu masu sacelšanās pret karali kādā Eiropas valstī vai pret kādu katoliskajai baznīcai neērtu laicīgo valdnieku vajadzēja savērpt intrigas, izvērst propagandu vai atklātu karu, Svētais Krēsls vienmēr zināja, ka tādā darbā visuzticamākie, attapīgākie un drosmīgākie būs Jēzus sadraudzības tēvi.

47

Ignatius of Loyola. Autobiography of St. Ignatius, ed. J. F. X. O’Connor, SJ (New York: Benziger Brothers, 1900), 27–28.

48

Jesuitas.es. “Biografía de San Ignacio”, http:// www.jesuitas.es/index.php?option=com_content&view=article&id=168.

49

Robert Rouquette. Saint Ignace de Loyola et les origines des Jésuites (Paris: Albin Michel, 1944), 6.