Читать книгу Francisks. Lūgšanu spēks - Mario Eskovars - Страница 6

Pavasara diena

Paaicinājums un padošanās

Šajā grēksūdzē ar mani notika savādas lietas. Es nezinu, kas tas bija, taču tas mainīja manu dzīvi; varētu pat teikt, ka es tiku notverts brīdī, kad biju zaudējis modrību. (..) Tas bija pārsteigums, izbrīns par šādu satikšanos. Es atskārtu, ka viņi gaida mani. Tā bija īsta reliģiska pieredze – šoks par to, ka attopies kopā ar kādu, kurš tevi gaida. Kopš tā brīža man Dievs ir tas, kurš pirmais tiecas pēc tevis. 16

Día de la primavera jeb “Pirmā pavasara diena” Argentīnā ir populāri un nozīmīgi svētki, ko svin 21. septembrī. Šajā dienā 1953. gadā Horhe Mario Bergoljo uzposās rūpīgāk nekā parasti. Viņš grasījās doties pie savas draudzenes. Bet pa ceļam ar viņu kaut kas bija noticis. Uztraucies viņš apstājās pie baznīcas Sanhosē de Floresas rajonā un nolēma izsūdzēt grēkus.

Īsi aprunājies ar priesteri, jauneklis nonāca pie secinājuma, kas radikāli mainīja viņa dzīvi. Lēmums kļūt par priesteri nebija viegls. Tas nozīmēja, ka jāatmet iepriekšējā dzīve un jāatsakās no sapņa dibināt ģimeni. Horhe Mario Bergoljo tolaik bija tikai sešpadsmit gadu vecs, un viņam bija mīļotā draudzene. Nākotne likās daudzsološa, un viņš varēja kļūt par cienījamu katoli arī bez stāšanās priestera kārtā. Taču tajā spilgtajā pavasara pēcpusdienā Horhe Mario piedzīvoja to, ko pats dēvē par garīgo aicinājumu: “Dievs ir tas, kurš pirmais tiecas pēc tevis. Tu meklē viņu, bet viņš pirmais tevi atrod. Tu gribi viņu atrast, bet viņš jau ir atradis tevi.”17

Pāvests Francisks itin bieži atsaucas uz šo negaidīto tikšanos ar Dievu. Grāmatā, kas uzrakstīta kopā ar Avraamu Skorku, pāvests par reliģisko paaicinājumu saka: “Viss notiek pēc Dieva aicinājuma, pamudinājuma, pieskāriena.”18

Drīz pēc svarīgā lēmuma pieņemšanas Horhe Mario Bergoljo sarāva attiecības ar draudzeni. Viņš zināja, ka Dievs sauc viņu garīdzniecībā un ka viņa dzīvei jāmainās, taču gribēja būt pilnīgi pārliecināts, tādēļ nesteidzās ar iestāšanos seminārā.

Izstāstījis vecākiem par saviem jaunajiem plāniem, viņš bija pārsteigts par tēva bezierunu atbalstu, turpretī māte nepiekrita šādam solim, jo gribēja, lai Horhe Mario iegūst grādu, turklāt nevēlējās zaudēt vecāko dēlu uz visiem laikiem. Vecmāmiņa bija daudz saprotošāka. Pāvests atceras viņas vārdus: “Ja Dievs aicina tevi, ej ar mūsu svētību. (..) Lūdzu, nekad neaizmirsti, ka šī nama durvis vienmēr ir atvērtas un neviens tev neko nepārmetīs, ja izlemsi atgriezties.”19

Vecmāmiņa bija gudrības paraugs. Viņas padoms palīdzēja jaunajam garīdzniekam izkopt spējas atbalstīt un uzklausīt cilvēkus, kas meklēja viņa palīdzību brīdī, kad jāpieņem ļoti svarīgi lēmumi.

Pirms iestāšanās seminārā Bergoljo pabeidza studijas un praksi laboratorijā. Par veltīšanos garīgajai dzīvei viņš apkārtējiem nebilda ne vārda un nodevās klusām pārdomām. Palēnām viņš atkāpās, alka pēc mērķtiecīgas vientulības, kas palīdzētu nostiprināt apņemšanos.

Četri gadi pirms iestāšanās seminārā bija lielu refleksiju laiks. Šajā periodā noformējās viņa politiskā pārliecība, un viņš apguva noteiktas kultūras jomas, kuras viņu ārkārtīgi interesēja. Beidzot spēris nākamo soli, Horhe Mario jau bija izbaudījis, kāda ir dzīve ārpus reliģiskajiem rituāliem, un zināja, ar ko salīdzināt dzīvi katoliskās baznīcas klēpī. Nav gan pierādījumu šādiem apgalvojumiem, taču daži ir pārliecināti, ka šajā laikā Horhe Mario Bergoljo flirtēja ar politiku un bija aktīvists peronistu jaunatnes kustībā, kas daudzējādā ziņā ir ļoti līdzīga Itālijas fašistu jaunatnes organizācijām.

Lēmums

Divdesmit viena gada vecumā Bergoljo iestājās seminārā un izvēlējās Jezuītu ordeni. Viņš tika uzņemts Buenosairesas arhibīskapijas seminārā, bet drīz vien pārgāja uz Jēzus sadraudzības semināru.

Šīs grāmatas otrajā daļā par Jēzus sadraudzību mēs diskutēsim dziļāk, bet šeit būtu lietderīgi pieminēt neticamo ietekmi un prestižu, kādu Jēzus sadraudzība ir iekarojusi Latīņamerikā. Tie bija Svētā Ignācija Lojolas sekotāji, kas kalpoja kā pāvesta armija, lai apturētu protestantu reformāciju Eiropā, un kā milzīgs evaņģelizācijas spēks Āzijā un abos Amerikas kontinentos. Šī nelielā priesteru grupa izmantoja savus slavenos garīgos vingrinājumus, lai iegūtu personīgo garīgo pieredzi un tādējādi satiktos ar Dievu, un kļuva par kultūras eliti un pāvesta avangardu. Pāvestam viņi allaž sekoja absolūtā paklausībā.

Horhe Mario Bergoljo atzīst, ka visvairāk Jēzus sadraudzībai viņu piesaistījusi disciplīna, ko tā prasījusi no saviem biedriem:

Godīgi sakot, man nebija ne jausmas, kurp doties. Bet reliģiskais paaicinājums likās nepārprotams. Beigu beigās (..) es pievienojos Jēzus sadraudzībai, kur mani saistīja spēks, ar kādu tā virza uz priekšu baznīcu, ja runājam militāros terminos, un kas pieaug caur paklausību un disciplīnu. Un tādēļ tā ir orientēta uz misionāru darbu. Pēc kāda laika es vēlējos doties misijā uz Japānu, kur jezuīti jau ārkārtīgi sen veic ļoti svarīgu darbu. Diemžēl kopš jaunības man ir nopietnas veselības problēmas, un to dēļ man neatļāva braukt. Daži cilvēki būtu no manis atbrīvojušies, ja es tiktu nosūtīts uz turieni, vai ne? 20

Pirmie gadi seminārā jaunajam Horhem Mario bija grūti. Sākumā māte nepalīdzēja, vēlāk gan samierinājās ar dēla paaicinājumu, taču atbalstīja tikai netieši. Tomēr, kad Horhe Mario tika ordinēts par priesteri, viņa piedalījās svinīgajā pasākumā un ceremonijas beigās nokrita ceļos, lai lūgtu viņa svētību.

Bet Dieva aicinājums, kā Horhe Mario Bergoljo stāsta žurnālistam Serhio Ruvinam, bija nenovēršams:

Reliģiskais paaicinājums ir Dieva aicinājums sirdij, kas to apzināti vai neapzināti gaida. Es vienmēr jūtos pārsteigts, kad breviārā lasu, ka Jēzus palūkojies uz Mateju ar izteiksmi, kura tulkojumā varētu nozīmēt “žēlsirdīga” vai “izraugoša”. Tieši tā es jutos, kad atskārtu, ka Dievs lūkojas uz mani tās grēksūdzes laikā. Un tieši tā viņš vienmēr mudina mani skatīties uz citiem: ar lielu žēlsirdību paužot viņiem, ka es izraugos viņus Dievam. Nevienu neatraidot, jo visi ir izredzēti mīlēt Dievu. “Žēlsirdība” un “viņa izraudzīšanās” bija mana tēma, kad tiku iesvētīts par bīskapu, un ir galvenā manai reliģiskajai pieredzei. 21

Viena no pāvesta Franciska idejām par Dieva paaicinājumu nāk no Jeremijas pravietojumiem un viņa vīzijas par mandeļkoka zaru, kas pavasarī uzplaukst pirmais (Jer. 1:11). Cita nāk no apustuļa Jāņa parafrāzes: “Iesākumā Dievs mīlēja mūs; mīlestība ir tā, ka iesākumā Dievs mīlēja mūs.”22

Lai atrastu Dievu, mums jāapstājas un jāieklausās. Cita ceļa nav. Pāvests Francisks pie savas Dieva izpratnes nonāca, kad meklēja patvērumu un mieru. Viņam lūgšana nav tikai veids, kā izkaulēt kaut ko no Dieva. Lūgšana pirmām kārtām ir padevības forma. Kad mēs pieņemam mūsu bezspēcību, mūsu dzīvē ienāk Dievs.

Izglītība

Horhe Mario Bergoljo allaž augstu vērtējis to, ka varējis apgūt zināšanas. Viņa izglītība ir vispusīga, un viņš zināmā mērā ir gan zinātnieks, gan rakstnieks.

Viņš ir bijis gan students, gan stingrs profesors.

Garīgās karjeras sākumā Bergoljo tika dota smaga mācība, varbūt vissmagākā viņa mūžā, proti, sāpes. Bailēs no nāves, kas mocīja ilgās, nežēlīgās slimības un briesmīgo drudžu laikā, viņš stipri pieķērās mātei un izmisis vaicāja, kas īsti notiek. Ārsts diemžēl nespēja nosaukt diagnozi, tādēļ māte nevarēja atbildēt uz dēla bažīgajiem jautājumiem.

Sastapušies ar sāpēm, mēs nemitīgi prasām: “Kāpēc? Kāpēc es tā ciešu? Kāpēc man jāmirst? Kāpēc tik briesmīgās mokās jāmirst cilvēkiem, kurus es mīlu?” Mēs gribam zināt iemeslu mūsu ciešanām. Bet tā vien šķiet, ka Dievs mazāk koncentrējas uz “kāpēc” un vairāk interesējas par mūsu reakciju uz sāpēm.

Horhe Mario cieta stipras, neizturamas sāpes. Divdesmit viena gada vecumā viņš bija spēcīgs jauneklis, kas sajuta Dieva aicinājumu. Taču tas pats Dievs iemeta viņu nāves gultā. Tie, kas ieradās viņu apraudzīt slimnīcā, vairākkārt atkārtoja, ka viss būs labi, ka sāpes atkāpsies, taču viņu vārdi sniedza maz mierinājuma. Tad mūķene, kuru viņš pazina kopš bērnības, pateica kaut ko tādu, kas remdēja gan viņa miesu, gan dvēseli. “Viņa pateica kaut ko tādu, kas tiešām pārsteidza mani un deva mieru. Viņa teica, ka es ciešu līdzīgi Jēzum.”23

Tādējādi Horhe Mario apguva vissvarīgāko mācību dzīvē – sāpes un ciešanas tuvina mūs Dievam. Caur iemiesošanos Jēzū Kristū Dievs cieta. Tātad – kā nākamais pāvests varētu lūgt dzīvi bez ciešanām? Veselības problēmu diktētus ierobežojumus nācās ievērot visu mūžu, un tie pārvilka svītru cerībām doties misijā uz Japānu, taču parādīja viņam ceļu, kuru viņš citādi nebūtu izvēlējies. Pāvests to pauž šādos vārdos:

Sāpes nav vērtība pati par sevi, taču veids, kādā mēs tiekam ar tām galā, gan var izrādīties tikumīgs. Mūsu paaicinājums ir pilnība un prieks, un sāpes ir robeža, limitējošs faktors. Tādējādi mēs sāpju nozīmi pilnībā saprotam caur Dieva sāpēm Jēzū Kristū. 24

Bergoljo vārdi šķiet nemūsdienīgi. Mēs dzīvojam hēdonistu sabiedrībā, kurā baudas tiek uzskatītas par vienīgo cilvēces mērķi. Cilvēki nemitīgi anestezē sevi pret fiziskām un emocionālām sāpēm. Taču mēs, zaudējuši spēju sajust sāpes un ciešanas, zaudējam arī savu patieso humanitāti. Šī, lai arī ne pārāk reklamēta, varbūt ir viena no diženākajām kristietības mācībām.

Otra svarīgākā mācība, ko pāvests Francisks apguva caur savu pieredzi, nebija sāpju apēnota. Tas, ko Kristus izcieta pie krusta, kristiešiem sola augšāmcelšanos pēc sāpēm. Kā pāvests to raksturojis: “Tāpēc es domāju, ka galvenais ir uztvert krustu kā augšāmcelšanās sēklu. Katrs mēģinājums izturēt sāpes dod tikai daļējus rezultātus, ja tas nav balstīts transcendencē.”25 Teoloģiskā izglītība sniedza viņam prasmi būvēt un sakārtot savu pieredzi, taču tā nevarēja piedāvāt pašu pieredzi.

Vispirms Bergoljo studēja Santjago pilsētā Čīlē – jezuītu seminārā, kas atradās senlaicīgā Svētā Alverto Urtado rekolekciju namā. Jezuītiem tā bija īpaša vieta. Svētais Alverto Urtado bija slavens čīliešu jezuīts, kurš dibināja Hogar de Cristo jeb “Kristus mājas” un turklāt visu mūžu centās uzlabot čīliešu strādnieku stāvokli.

Viņa garīgais vadītājs, jezuīts Fernando Vivess iemācīja viņam, cik nozīmīga ir sociālā atbildība.

Svētais Alverto Urtado studēja jurisprudenci Čīles Pontifikālajā katoļu universitātē un vēlāk iesaistījās politikā, iestājoties Konservatīvo partijā. Lielu savas dzīves daļu viņš veltīja jauniešiem un nodibināja organizāciju Acción Sindical y Económica Chilena (“Čīliešu savienība un ekonomiskā rīcība”), kuru daži apsūdzēja komunistiskas ideoloģijas propagandā. Čīles valdība Alverto Urtado nāves dienu pasludināja par Solidaritātes dienu, un 1994. gadā pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu svētīgo kārtā.

Studijas šajā iestādē, ko dibināja Svētais Alverto Urtada un kas nosaukta viņa vārdā, nepārprotami ietekmēja Horhes Mario Bergoljo pievēršanos nabagiem un sociālajam taisnīgumam. Santjago seminārā Čīlē nākamais pāvests saņēma klasisko izglītību un studēja latīņu un grieķu valodas, vēsturi un literatūru. Pēc studijām un ordinēšanas priestera kārtā viņš devās uz Spāniju, lai turpinātu studijas Alkalā de Enaresā. Teoloģiju viņš studēja no 1967. līdz 1970. gadam.

Bergoljo apvienoja studijas un pasniedzēja darbu. 1964. un 1965. gadā viņš pasniedza literatūru un psiholoģiju Colegio de la Inmaculada Concepción de Santa Fe (Bezvainīgās ieņemšanas kolēģijā Santafē pilsētā), bet 1966. gadā tos pašus priekšmetus mācīja Colegio del Salvador de Buenos Aires (Glābēja kolēģijā Buenosairesā). Viens no viņa studentiem – Horhe Milija – stāsta par to, cik stingrs mēdza būt Bergoljo.

Kad kādam studentam nebija izpildīts mājasdarbs, tolaik jaunais jezuītu skolotājs Bergoljo lika šo studentu pie darba:

“Jūs mācīsiet visu stundu,” skolotājs teica. “Viņi sitīs jūs krustā,” klasesbiedrs nočukstēja. Students milzīgi nopūlējās ar uzstāšanos, bet visi baidījās, ka Horhem Mario Bergoljo ar to vien nepietiks, jo viņš mācīšanu uztver ļoti nopietni. Stundas beigās Bergoljo teica: “Jūs varētu saņemt desmit balles, taču mēs dosim jums deviņas. Un tas būs nevis sods, bet mūžīgs atgādinājums, ka pienākums jāpilda dienu no dienas; ka darbs jāveic sistemātiski, bet tas nedrīkst kļūt par rutīnu; ka jābūvē ķieģelis pēc ķieģeļa, nevis viegli jāļaujas kārdinājumam improvizēt.”26

Jauno pāvestu raksturo smaga darba izglītojošā filozofija. Gala rezultāts nav tik svarīgs kā pats process, kas noved pie šāda iznākuma. Ja mēs nespējam izkopt krietnus ieradumus, mūsu sasniegumi nav nekā vērti. Pāvests Francisks ir stāstījis par bagātu un slavenu argentīniešu biznesmeni, kuru viņš saticis lidojuma laikā. Kad viņi bija nonākuši galapunktā, bagāža vēl nebija piegādāta, šis cilvēks sadusmojās un sāka kliegt: “Vai tad viņi nezina, kas es esmu? Pret mani nedrīkst tā izturēties!” Bergoljo spriež, ka cilvēks, kurš dzīvē sasniedzis lielas lietas, bet nav spējīgs kontrolēt pats sevi, ir zaudējis morālu varu pār citiem.27 Nav šaubu, ka jaunais pāvests spēs kontrolēt sevi, pacietīgi sasniedzot savu meklējumu mērķi un vienlaikus pievēršot uzmanību procesam un normām.

Kā kļūt par jezuītu

Bergoljo pagātne, kas saistīta ar jezuītiem, lielā mērā ir saistīta ar viņa raksturu. Grāmatā, ko viņš sarakstījis kopā ar savu draugu rabīnu Skorku, Bergoljo definē četrus pīlārus, uz kuriem turas izglītība katoļu un jo īpaši jezuītu semināros. Pāvests Francisks pirmo izskaidrojis vienkāršos vārdos:

Pirmais pīlārs ir garīgā dzīve, kurā kandidāts sāk dialogu ar Dievu viņa iekšējā pasaulē. Tātad pirmais izglītības gads ir veltīts mācībām un lūgšanu praksei, garīgajai dzīvei. Pārējais, kas seko, nav tik intensīvs. 28

Garīgā dzīve ir centrs, kas vada priestera dzīvi. Novērtējis lūgšanu spēku, Bergoljo to uztver ļoti skaidri un ar šo pirmo pīlāru saprot ieradumu izkopšanu, ne tikai principus vai zināšanas teoloģijā, kas palīdz priesterim visas kalpošanas laikā.

Otrais pīlārs aptver kopienas dzīvi. Cilvēki ir sabiedriskas būtnes, un Bergoljo tic, ka tiem, kas kalpo baznīcai un sabiedrībai, jāattīsta empātijas spējas, lai varētu iztēloties sevi kaimiņu vietā, dzīvot viņiem un kopā ar viņiem.

Mēs neesam nākuši, lai izglītotos izolētībā. Mums jābūt “iemīcītiem” kopienā un jāaug tajā, lai vēlāk mēs varētu to nest un vadīt. Tāpēc arī eksistē mūsu semināri. Katrā kopienā pastāv sāncensība un greizsirdība, un tas palīdz nospodrināt sirdi un iemāca mums piekāpties citiem. Šīs situācijas rodas pat semināristu futbola spēlēs.29

Priesterim un semināristam jāiemācās dzīvot kopā un attīstīt šos ieradumus kopienas locekļos. Priesteri vada draudzes, un viņiem jāzina, kā risināt konfliktus un sarunas. Sākotnēji kristietība bija komunāla: no Apustuļu darbiem līdz comunidades de base (pamatkopienām) mūsdienu draudzēs vai protestantu baznīcās, kur visi visus pazīst un palīdz cits citam.

Bergoljo nekad neidealizē semināru vai priesterību. Semināristi ir cilvēki ar tādām pašām kaislībām un vājībām kā citiem cilvēkiem, tātad jāgaida, ka viņu kopdzīvē arī radīsies konflikti. Tādējādi otrais pīlārs jezuīta veidošanā ir dzīvošana kopā, lai izkoptu garīgas kalpošanas ieradumu.

Trešais pīlārs, par kuru runā Horhe Mario Bergoljo, ir intelektuālā dzīve. Lai gan mūsdienu sabiedrība šo varētu likt augstāk par citiem, viņš to ierindojis kā trešo. Semināristi sešus gadus studē teoloģiju – kā izskaidrot Dievu, Trīsvienību, Jēzu un sakramentus –, tāpat kā Bībeli un morālteoloģiju. Pirmie divi gadi tiek pavadīti, studējot filozofiju, kas palīdzēs labāk izprast teoloģiju tālākajā izglītošanās gaitā.

Ceturtais pīlārs, ko minējis Bergoljo, ir apustuliskā dzīve. Lai apgūtu prāvesta prasmes, semināristi pavada nedēļas nogales draudzes baznīcā, palīdzot priesterim un mācoties no viņa. Pēdējā semināra gadā viņi dzīvo draudzē, un uzraugi vērtē topošā priestera tikumus un trūkumus.

Šie četri pīlāri paredzēti priesteru veidošanai, un zināmā mērā tiem jābūt par paraugu ikvienam kristietim. Garīgā dzīve, kopienas dzīve, garīgā formēšanās un kalpošana ir pamats dzīvei ticībā.

Lai gan priesterības sasniegšanai universitātes grāds nav nepieciešams, ir grūti atrast jezuītu bez tāda. Pateicoties paaicinājumam, jezuīti cenšas lielu daļu savas dzīves veltīt izglītībai. Vēl vairāk, jezuīti allaž bijuši katoliskās baznīcas elite, īpaši apoloģētikas jomā.

Pāvestam Franciskam ir plaša un vispusīga izglītība. Viņš studējis ķīmiju, tad iestājies seminārā, apguvis humanitārās zinātnes Čīlē un Colegio Máximo de San José (Sv. Jāzepa Lielajā kolēģijā) ieguvis licenciatura grādu humanitārajās zinātnēs. Vēl viņam ir licenciatura teoloģijā, un viņš vairākus gadus ir pasniedzis dažādus priekšmetus. Doktora disertāciju Bergoljo pabeidza Vācijā.

№ 1980. līdz 1986. gadam viņš bija Colegio Máximo de San José (Lielās kolēģijas) un arī Facultad de Filosofía y Teología de la Casa San Miguel (Sanmigelas Filozofijas un Teoloģijas skolu) rektors. Šo nopietno pamatu un ieguldījumu izglītībā vēlāk papildināja dažādi amati Argentīnas katoliskajā baznīcā.