Читать книгу Mulsums - Meredita Vailda - Страница 3

– Cik ideāla diena, – es sacīju.

Ziema Bostonā bija izkususi, un pār mums bija nācis pavasaris. Studentu pilsētiņa likās atdzīvojusies, tā bija pilna ar koledžas studentiem, tūristiem un pilsētas pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Daudzi vēl joprojām bija ģērbušies izlaiduma talāros no šīs pēcpusdienas ceremonijas, kuru es vēl aizvien nebiju paguvusi aptvert līdz galam. Viss šķita sirreāls, sākot ar rūgti saldajām atvadām no draugiem un beidzot ar turpmākajās dienās paredzamo sastapšanos ar reālās pasaules problēmām. Manī virpuļoja neskaidri izplūdušas jūtas. Lepnums, atvieglojums, satraukums. Taču visvairāk mani bija pārņēmusi laime. Par to, ka izdzīvoju šo brīdi. Par to, ka man līdzās bija Marī.

– Tev taisnība, un neviens to nav pelnījis vairāk par tevi, Ērika.

Marī Martelli, manas mātes labākā draudzene un mana personīgā dzīvības glābēja, viegli paspieda man roku un ieķērās elkonī.

Garā un slaidā Marī slējās pāri manam smalkajam augumam. Viņas maigā āda bija kakao tonī, bet īsie, brūnie mati bija savelti vairākos īsu dredu dučos. Šāds matu sakārtojums skaidri liecināja gan par viņas mūžīgo jaunību, gan arī par eklektisko stilu. Noraugoties no malas, nevienam pat nerastos aizdomas, ka viņa jau gandrīz desmit gadus bijusi man mātes vietā.

Gadu gaitā biju sev iegalvojusi, ka dažreiz ir labāk iztikt vispār bez vecākiem nekā dzīvot kopā ar tādiem vecākiem, par kādiem biju dzirdējusi un šad tad arī viņus sastapusi. Manu klasesbiedru vecāki mēdza būt tik nomācoši. Viņi gan atradās līdzās, taču emocionālā ziņā izturējās pavisam salti vai arī bija pietiekami veci, lai būtu mani vecvecāki, un tik pamatīga vecuma starpība radīja lielus sarežģījums. Man šķita, ka gūt panākumus bija daudzkārt vieglāk, ja mani nepamudināja neviens cits, izņemot mani pašu.

Marī bija citāda. Gadu gaitā viņa allaž bija sniegusi man tieši tik lielu atbalstu, cik bija vajadzīgs. Viņa uzklausīja manus dramatiskos stāstus par draudzenēm un žēlošanos par darbu un izlaiduma eksāmeniem, taču nekad man neko neuzspieda. Viņa jau zināja, cik barga esmu pati pret sevi.

Mēs aizsoļojām pa šaurajiem celiņiem, kas vijās caur Hārvarda Universitātes studentu pilsētiņu. Virs mūsu galvām vieglajā vējā klusi čabēja kuplās koku lapotnes.

– Paldies, ka šodien biji man līdzās, – es sacīju.

– Nerunā niekus, Ērika! Es to nepalaistu garām ne par kādu naudu. Tu taču to zini. – Viņa uzsmaidīja un piemiedza ar aci. – Un vēl man allaž patīk nedaudz pakavēties atmiņās. Es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu bijusi studentu pilsētiņā. Nu es atkal varu sajusties jauna!

Redzot šādu aizrautību, es iesmējos. Tikai Marī spēja ierasties savā universitātē un sajusties jaunāka, it kā viņa atkal būtu atgriezusies pagātnē.

– Tu vēl aizvien esi jauna, Marī.

– Jā, laikam gan, tomēr dzīve rit pārāk strauji. Drīz vien arī tu to sapratīsi. – Viņa klusi nopūtās. – Vai esi gatava svinībām?

Es pamāju.

– Pilnīgi noteikti. Braucam!

Izgājušas pa studentu pilsētiņas vārtiem, mēs apturējām taksometru un pāri Čārlza upei aizbraucām uz Bostonu. Jau pēc dažām minūtēm atgrūdām vaļā smagas koka durvis un iegājām restorānā, kur varēja dabūt vienus no labākajiem bifštekiem visā pilsētā. Pēc saulainajām ielām restorāns šķita tumšs un vēss. Pār vakara apmeklētāju klusajām sarunām bija nolaidusies pamanāma izsmalcinātības noskaņa.

Apsēdāmies, izpētījām ēdienkartes un pasūtījām vakariņas un dzērienus. Viesmīlis tūlīt atnesa divas glāzes sešpadsmit gadus izturēta skotu viskija ar ledu. Pēc daudzām vakariņām, ko biju ieturējusi kopā ar Marī, šis dzēriens man bija pamazām iegaršojies. Nedēļām ilgi biju vēlos vakaros strēbusi pārmērīgi daudz kafijas un ēdusi uz mājām pasūtītus ēdienus, un nu nekas nevarēja radīt svinīgāku noskaņu kā glāze atdzesēta viskija un vakariņās pasniegts bifšteks.

Nesteidzīgi vilku svītras uz savas aprasojušās glāzes, prātodama, kāda gan varētu būt šī diena, ja mana māte vēl aizvien būtu dzīva. Varbūt es vēl aizvien atrastos mājās, Čikāgā, un mana dzīve būtu pavisam citāda.

– Par ko tu prāto, meitenīt? – Marī balss izrāva mani no pārdomām.

– Tāpat vien. Žēl gan, ka šeit nav mammas, – es klusi noteicu.

Marī pastiepa roku pāri galdam un saņēma manu plaukstu.

– Mēs abas zinām, ka Patrīcija šodien būtu ar tevi ļoti lepojusies. Tik ļoti, ka to pat nevar izteikt vārdos.

Neviens nebija pazinis manu māti labāk par Marī. Lai gan pēc skolas beigšanas abas bija šķīris attālums, viņas tomēr bija palikušas tuvas draudzenes – līdz pat galam.

Izvairījos no Marī skatiena, nevēlēdamās ļauties emocijām, kas visās lielākajās svinībās mēdza pārņemt mani kā sasodīti plūdi. Biju apņēmusies šodien neraudāt. Šī diena bija laimīga, lai kas arī notiktu. Diena, ko es nekad neaizmirsīšu.

Marī atlaida manu roku, pacēla glāzi un atplauka.

– Kā būtu ar tostu par nākamo tavas dzīves posmu? Pacēlu arī savu glāzi un pasmaidīju par spīti skumjām, ļaudama, lai tukšumu sirdī aizpilda atvieglojums un pateicība.

– Priekā! – Saskandināju ar Marī un iedzēru krietnu malku, izbaudīdama dedzinošo šķidrumu, kas aizplūda lejup.

– Ja jau esam sākušas par to runāt, ko tu grasies darīt tālāk, Ērika?

Ļāvu domām atgriezties pie manas dzīves un reālajām grūtībām, ko vēl aizvien nebiju atrisinājusi.

– Nu, šonedēļ uzņēmumā Angelcom ir gaidāma lielā tirgošanās, un pēc tam man kādā brīdī jāizdomā, kur lai apmetos.

– Tu jebkurā brīdī vari kādu laiku padzīvot pie manis.

– Zinu, bet man beidzot ir jātiek pašai pie sava mājokļa. Patiesībā man pat gribas to izdarīt pēc iespējas ātrāk.

– Vai esi jau kaut ko izdomājusi?

– Ne gluži, taču man ir jātiek prom no Kembridžas. Hārvarda Universitāte bija izrādījusies lieliska, taču gan man, gan studiju pasaulei beidzot vajadzēja iet katrai savu ceļu. Visa pēdējā gada laikā biju pamatīgi pārcentusies, pūlēdamās sabalansēt diplomdarbu ar jauna uzņēmuma dibināšanu un ierasto pēdējā kursa studentu pārpūles brīžu pārdzīvošanu. Dedzīgi vēlējos sākt jaunu dzīves posmu labu gabalu tālāk no studentu pilsētiņas.

– Tikai nedomā, ka es gribu, lai tu kaut kur dotos, bet vai tiešām esi pārliecināta, ka vēlies palikt Bostonā?

Es pamāju.

– Esmu gan. Iespējams, darba dēļ kādā brīdī nonākšu Ņujorkā vai Kalifornijā, taču pagaidām jūtos laimīga arī tepat.

Dažkārt dzīvot Bostonā nemaz nebija tik viegli. Ziemas te bija velnišķīgas, toties šeit dzīvoja stipri, kaislīgi un sāpīgi tieši ļaudis. Laika gaitā arī es biju kļuvusi par vienu no viņiem. Nespēju pat iztēloties, ka, pēkšņas iedomas vadīta, varētu nosaukt par mājām kādu citu vietu. Turklāt man nebija vecāku, pie kuriem es varētu doties, un manas mājas tagad bija šeit.

– Vai tev kādreiz neienāk prātā, ka tu varētu atgriezties Čikāgā?

– Nē. – Klusēdama brīdi ēdu salātus, pūlēdamās nedomāt par visiem tiem cilvēkiem, kuri šodien būtu varējuši atrasties man līdzās. – Tur mani neviens vairs negaida. Eljots ir apprecējies vēlreiz, un viņam tagad ir bērni. Un mammas ģimene allaž ir izturējusies… teiksim tā, atsvešināti.

Jau kopš brīža, kad mana māte pirms divdesmit viena gada bija pārradusies no koledžas, būdama grūta un nemaz negrasīdamās iziet pie vīra, viņas attiecības ar vecākiem varēja nosaukt par saspringtām – un tas vēl bija maigi teikts. Pat bērnībā tās dažas atmiņas, kas man saistījās ar vecvecākiem, bija šķitušas nepatīkamas. Viņi tā arī nebija spējuši samierināties ar to, kā biju uzradusies viņu dzīvē. Mamma nekad nemēdza pieminēt manu tēvu, bet, ja šis apstāklis bija tik nepatīkams, ka viņa pat nevēlējās par to runāt, tad arī man droši vien nevajadzēja par to zināt. Vismaz tā es sev iegalvoju brīžos, kad pār mani sāka gūt virsroku ziņkāre.

Arī Marī līdzjūtības pilnajās acīs atmirdzēja tādas pašas skumjas kā man.

– Vai tu kādreiz sazinies ar Eljotu?

– Lielākoties dažādos svētkos. Tagad viņam ir darba pilnas rokas ar abiem mazajiem bērniem.

Eljots bija vienīgais tēvs, ko jebkad biju pazinusi. Viņš apprecēja manu māti, kad biju vēl pavisam maza, un mēs kā ģimene nodzīvojām kopā daudzus laimīgus gadus. Kopš manas mātes nāves vēl nebija pagājis ne gads, kad doma par to, ka vajadzētu vienam pašam audzināt pusaudzi, viņam sāka likties pārāk nomācoša, un viņš, liekot lietā manu mantojumu, aizsūtīja mani uz kādu internātu valsts austrumos.

– Tev viņa pietrūkst, – Marī klusi sacīja, it kā būtu nolasījusi manas domas.

– Dažreiz, – es atzinos. – Mums tā arī nav bijis iespējas padzīvot kā ģimenei bez viņas. – Atcerējos, ka pēc mātes nāves mēs bijām apjukuši un vairs nespējām saprasties. Tagad mūs saistīja vienīgi atmiņas par viņas mīlestību, atmiņas, kas ar katru gadu izbalēja aizvien vairāk.

– Viņš to nedarīja no ļauna prāta, Ērika.

– Zinu. Es viņu nevainoju. Mēs abi esam laimīgi, un šobrīd tas ir galvenais.

Tagad, kad biju tikusi pie diploma un nodibinājusi jaunu uzņēmumu, es vairs nenožēloju Eljota izvēli. Beigu beigās tieši tāpēc es biju nostājusies uz ceļa, kas mani atveda līdz pašreizējam brīdim, tomēr nekas nespēja mainīt faktu, ka gadu gaitā mēs bijām vēl vairāk atsvešinājušies.

– Nu tad mēs to vairs nepieminēsim. Labāk parunāsim par to, kā tev iet mīlas jomā! – Marī uzzibināja man siltu smaidu. Viņas skaistās, iegarenās acis iemirdzējās restorāna blāvajā gaismā.

Iesmējos, zinādama, ka viņa gribētu dzirdēt katru sīkumu, ja vien man kaut kas būtu stāstāms.

– Diemžēl šajā ziņā nav nekā jauna. Kā būtu, ja mēs parunātu par tevi? – Zināju, ka viņa tūlīt uzķersies uz šī āķa.

Marī atplauka un sāka aizrautīgi stāstīt par savu pašreizējo mīļāko. Ričards bija ietekmīgs žurnālists, gandrīz desmit gadus jaunāks par Marī, un es par to nemaz nebrīnījos. Viņa savā vecumā ne vien bija lieliskā formā, bet arī izturējās neticami jaunavīgi. Bieži vien biju spiesta sev atgādināt, ka viņa ir manas mātes vecumā.

Kamēr Marī kavējās atmiņās, es izbaudīju neilgu mīlas dēku ar savu maltīti. Liellopa fileja ar kauliņu bija nevainojami pagatavota un piesūcināta ar sarkanvīna mērci. Tā teju vai kusa mutē. Ar šo ārkārtīgi gardo maltīti gandrīz vai varēja atlīdzināt par dažiem pēdējiem mēnešiem, kuru laikā man bija nācies iztikt bez seksa. Ja ar to vien būtu par maz, tad zemenes šokolādē, ko mēs notiesājām maltītes noslēgumā, pavisam noteikti bija kā punkts uz “i”.

Koledžā man regulāri bija radušās iespējas ielaisties īslaicīgās dēkās, taču es, atšķirībā no Marī, nekad nebiju pa īstam meklējusi mīlestību. Un tagad, kad man vajadzēja gādāt par uzņēmumu, tikpat kā nemaz neatlika laika saviesīgajai dzīvei, nemaz nerunājot par seksu. To es varēju izbaudīt ar Marī starpniecību, un man bija patiess prieks, ka viņai uzradies jauns vīrietis, kurš viņā atmodinājis jaunu sparu.

Kad maltīte bija galā, Marī vajadzēja nedaudz atsvaidzināties, un mēs norunājām, ka es viņu sagaidīšu ārā pie restorāna. Devos uz durvīm, juzdamās laimīga un mazliet noreibusi. Pagāju garām zāles pārzinim, viņš man pateicās par apmeklējumu, un pagriezos atpakaļ. Jau nākamajā mirklī es uzskrēju tieši virsū vīrietim, kurš patlaban nāca iekšā pa durvīm. Sagrīļojos, un viņš satvēra mani aiz vidukļa, lai es varētu noturēties kājās.

– Piedodiet, es…

Kad mūsu acis sastapās, mana atvainošanās izkūpēja gaisā. Manī ielija hipnotizējošs tumši brūnas un zaļas krāsas virpulis, un es zaudēju runas spējas. Satriecošs. Šis vīrietis bija nāvīgi satriecošs.

– Vai jums nekas nekaiš?

Sajutu, kā manī atbalsojas viņa balss vibrācijas. Viegli saļodzījās ceļgali. Atbildes vietā viņa roka ciešāk satvēra manu vidukli, un mēs gandrīz nemanāmi pavirzījāmies viens otram tuvāk. Tas nekādi nepalīdzēja atgūt savaldību. Sirds iepukstējās straujāk, jūtot, kā viņš bija mani satvēris: valdonīgi un pārliecināti, it kā viņam būtu pilnīgas tiesības turēt mani tik ilgi, cik vien viņš vēlēsies. Kaut kur dziļi manī, kādā vietā, kas šobrīd nesanēja iekārē pēc šī svešā vīrieša, radās vēlme iebilst pret šādu pārdrošību, taču es vairs nespēju domāt skaidri un saprātīgi. Ar skatienu kāri tvēru viņa sejas vaibstus. Viņš nevarēja būt daudz vecāks par mani. Neņemot vērā nepakļāvīgos, tumši brūnos matus, viņš izskatījās caurcaurēm lietišķs. Viņam bija ogļu melna vienrindu žakete un balts krekls ar neaizpogātu apkaklīti. Apģērbs izskatījās dārgs. Pat viņa odekolons smaržoja dārgi.

Netēmē tik augstu, Ērika, man prātā klusi nodungoja kāda balss, atgādinot, ka nu bija mana kārta kaut ko sacīt.

– Nē, viss ir kārtībā. Atvainojiet.

– Nevajag atvainoties, – svešinieks klusi un pavedinoši atteica, un viņa lūpās pavīdēja viegls smaids. Viņa lūpas bija stingras un daudzsološas, mūsu sejas šķīra tikai daži sprīži, un to nebija iespējams neievērot. Viņš ar mēli pārlaida pār apakšlūpu, es nedzirdami nopūtos un paliku ar muti vaļā. Ak dievs, šī vīrieša izstarotā seksuālā enerģija līdzinājās paisuma vilnim!

– Lendona kungs, uz šo pusi, lūdzu.

Kamēr zāles pārzinis gaidīja viņa atbildi, es atskurbu pietiekami, lai spētu izslieties un pārliecināties, ka atkal spēju nostāvēt pati uz savām kājām. Lai vēl vairāk palīdzētu sev, ar plaukstām atspiedos pret viņa krūtīm, kas pat cauri uzvalkam šķita stingras un nepakļāvīgas. Viņš atlaida mani, un viņa plaukstas lēni noslīdēja man pār gurniem un nesteidzīgi atrāvās, atstājot aiz sevis ugunīgas pēdas. Neviens saldais ēdiens nespēja līdzināties šim vīrietim.

Viņš pamāja zāles pārzinim, gandrīz ne mirkli nenolaizdams acis no manis. Šis skatiens, kas mūs saistīja kā pavediens, bija mani burtiski paralizējis. Pārņēma nesaprātīga vēlme atkal sajust, kā man pieskaras viņa rokas, satverot mani tikpat valdonīgi kā pirms mirkļa. Ja jau man reiba galva no viņa pieskāriena vien, bija grūti iedomāties, ko viņš spētu paveikt gultā. Vai tikai tuvumā neatradās garderobe? Mēs to varētu noskaidrot jau uzreiz.

– Lūdzu, nāciet man līdzi, kungs, – zāles pārzinis sacīja, ar mājienu aicinādams manu glābēju sev līdzi.

Viņš aizsoļoja nevērīgi un graciozi, pamezdams mani viscaur trīcam. Kamēr noskatījos viņam pakaļ – un to patiešām bija vērts redzēt –, pie manis pienāca Marī. Man vajadzēja nokaunēties, taču patiesībā es jutos nekautrīgi apmierināta, ka nebiju spējusi noturēt līdzsvaru uz četras collas augstiem papēžiem. Tā kā man šobrīd nebija neviena mīļākā, šim noslēpumainajam vīrietim vajadzēja kļūt par daudzu manu turpmāko fantāziju tēlu.

Uzkāpusi pa bibliotēkas ēkas platajām granīta kāpnēm, es izsoļoju cauri vairākām zālēm, lai nokļūtu profesora Kvinlena kabinetā. Kad pieklauvēju pie durvīm, viņš kaut ko cītīgi pētīja sava datora ekrānā.

Viņš strauji pagriezās savā krēslā.

– Ērika! Mana labākā jauna interneta uzņēmuma dibinātāja!

Profesors bija nodzīvojis Amerikā pietiekami ilgi, lai viņa nodevīgais īru akcents vairs nebūtu tik izteikts. Man tas vēl aizvien šķita burvīgs, un es kāri tvēru katru vārdu.

– Nu, stāsti, kā tu jūties, tikusi brīvībā?

Viegli iesmējos. Viņa neviltotais prieks, mani ieraugot, šķita tik sirsnīgs. Kvinlens bija pievilcīgs, aptuveni piecdesmit gadus vecs vīrietis ar iesirmiem matiem un laipnām, gaiši zilām acīm.

– Godīgi sakot, vēl aizvien neesmu īsti pieradusi. Un kā tad ar jums? Kad jums sāksies atvaļinājums?

– Pēc dažām nedēļām es lidošu uz Dublinu. Ja šogad tev gadīsies brīvs brīdis, tev noteikti jāatbrauc pie manis ciemos.

– Es, protams, to darītu ar vislielāko prieku, – noteicu.

Kāds man būs šis gads? Cerams, izdosies izauklēt savu uzņēmumu cauri pirmajiem grūtajiem izaugsmes mēnešiem, taču patiesībā man nebija ne jausmas, ko šis gads varētu atnest.

– Nez kāpēc man šķiet, ka būtu dīvaini satikties ar jums ārpus studentu pilsētiņas, profesor.

– Es vairs neesmu tavs profesors, Ērika. Lūdzu, sauc mani par Brendonu. Tagad es esmu tavs draugs un padomdevējs, un es patiešām ceru, ka aiz šīm sienām mēs redzēsimies daudz biežāk.

Profesora vārdi trāpīja man kā belziens, un man kaklā kaut kas iekutējās. Pie joda, sentimentāli brīži nedeva man mieru visu nedēļu. Kvinlens šo dažu pēdējo gadu laikā bija mani neiedomājami atbalstījis, izvadot cauri manam specializācijas priekšmetam un iepazīstinot ar dažādiem cilvēkiem, lai palīdzētu attīstīt uzņēmumu. Gluži kā nenogurdināma karsējmeitene ikreiz, kad man bija vajadzīgs uzmundrinājums.

– Es nespēju vien jums pienācīgi pateikties. Es gribu, lai jūs to zinātu.

– Palīdzēšana tādiem cilvēkiem kā tev, Ērika, man ir stimuls rītos izkāpt no gultas. Un tā es varu turēties tālāk no krodziņa. – Viņš greizi pasmaidīja, un viņa vaigā ievilkās vientulīga bedrīte.

– Un Makss?

– Nu, diemžēl Maksa nerimtīgā tieksme pēc alkohola un sievietēm krietni pārspēja viņa nerimtīgo tieksmi pēc panākumiem biznesā, taču šķiet, ka galu galā viņš tomēr ir saņēmies. Īsti neesmu pārliecināts, vai šajā ziņā esmu izrādījies noderīgs, tomēr… kas zina? Visi jau nevar būt tādi kā tu, dārgā.

– Es tik ļoti uztraucos, ka ilgtermiņā mans uzņēmums varētu izrādīties nenoturīgs, – atzinos, cerēdama, ka viņam piemīt gaišredzība, ar kādu es pati vis nevarēju lepoties.

– Man nav nekādu šaubu par to, ka tu kaut kādā veidā gūsi panākumus. Ja ne ar šo uzņēmumu, tad noteikti ar kaut ko citu. Neviens no mums nezina, kur dzīve mūs aizvedīs, taču tu esi gatava no daudz kā atteikties un smagi strādāt, lai piepildītu savus sapņus. Kamēr vien tu neatkāpsies no šiem sapņiem un allaž paturēsi tos prātā, tevis izvēlētais virziens vienmēr būs pareizs. Vismaz tā es saku pats sev.

– Manuprāt, izklausās pareizi. – Jutos pagalam satraukta, jo nākamajā dienā bija paredzēta tikšanās, kam vajadzēja kļūt izšķirošai gan manam uzņēmumam, gan man pašai. Lieks uzmundrinājums patiešām nenāca par ļaunu.

– Kad būšu ar to visu ticis skaidrībā, es tev pateikšu, – Kvinlens apsolīja.

Man nebija skaidrs, vai tas bija sacīts, lai iedvesmotu vai laupītu drosmi, jo zināju, ka dažkārt viņš jutās tikpat bezmērķīgs kā šobrīd es pati.

– Bet tikmēr paskatīsimies, ko tu rītdienai esi sagatavojusi mūsu draugam Maksam. – Viņš pamāja uz mapi, ko turēju klēpī, un izbrīvēja vietu uz sava rakstāmgalda.

– Noteikti. – Izklāju uz galda biznesa plānu un savas piezīmes, un mēs ķērāmies pie darba.