Читать книгу Mulsums - Meredita Vailda - Страница 6

Durvju slēdzene aizkrita, un es strauji atvēru acis. Telpā valdīja piķa melna tumsa, taču lielais digitālais pulkstenis uz mazā galdiņa rādīja astoņi. Uz līdzās esošās gultas pusi klusi lavījās neskaidri saredzams sievietes stāvs. Viņas košā kleita gandrīz vai spīdēja tumsā.

– Allij?

– Tā esmu es.

– Vai tu tikai tagad pārnāc? – izberzēju acis, pamazām sākdama aptvert savas pašreizējās realitātes nianses.

– Jā, mammu, – viņa sarkastiski nočukstēja.

Ieslēdzu naktslampiņu, un nu viss bija redzams pavisam skaidri.

– Skat, ko kaķis atvilcis mājās! – Atbalstījos uz elkoņiem un pasmaidīju. Radās iespaids, ka viņa nebija gulējusi vairākas dienas, un tā gandrīz arī bija. Viņas skropstu tuša bija izsmērējusies, bet mati izskatījās tā, kā ne reizi nebiju tos redzējusi citu klātbūtnē: līdz ideālai frizūrai vēl bija daži soļi.

– Fui, var just, ka tu mani nosodi! – Aizspērusi prom kurpes, viņa ar visām drēbēm sabruka gultā.

– Vai tagad tu man pastāstīsi, kas noticis? – Nu biju pavisam pamodusies. Pārsteidzoši, ņemot vērā, cik bija pulkstenis, turklāt es nemaz nebiju kārtīgi izgulējusies.

– Ko tu gribi zināt? – viņa nomurmināja, iespiedusi seju gultas pārsegā.

– Protams, katru neķītro sīkumu.

Allija apsviedās uz muguras un ar gurdenu skatienu ieurbās griestos.

– Viņš man patiešām patīk.

Man šķita, ka sadzirdu nopūtu. Tā tikai vēl trūka.

– Jēzus, Allij, lūdzu, pasaki man, ka tu ar viņu nepārgulēji.

– Velns parāvis, vai tev nav vienalga? – viņa ar plaukstām uzsita sev pa gurniem.

Izlēcu no gultas un uztvēru viņas nikno skatienu.

– Man nav vienalga, Allij, jo es par mūsu uzņēmumu cenšos radīt profesionālu iespaidu, un es nebiju paredzējusi, ka tu varētu nokniebties ar Bleika brāli. Tagad viņš to pastāstīs Bleikam, un, ak, sasodīts… – sāku pārlikt visas šādas neapdomības iespējamās sekas.

Viņa strauji izslējās.

– Tūlīt pat izbeidz! Es viņam pateicu, ka tu sāktu trakot, ja Bleiks visu uzzinātu, un viņš man apsolīja, ka neko neteiks.

– Neticami. – Piegāju pie loga, lai atvērtu žalūzijas.

Telpā ieplūda gaisma, un Allija sarāvās.

– Un kā tad ar tevi? Spriežot pēc tā, kā Bleiks visu vakaru ņēma tevi priekšā ar skatienu, es jau sāku domāt, ka ienākšu pa durvīm un pieķeršu jūs abus gultā.

– Allij, izbeidz. Starp mani un Bleiku nav itin nekā.

– Muļķības.

– Es runāju nopietni. Es nedrīkstu sabojāt šo darījumu. Vakar vakarā es viņam pateicu, ka mani kaut kas tāds neinteresē. Un punkts.

– Manuprāt, Bleiks nav no tiem, kam bieži nākas dzirdēt vārdu “nē”. Turklāt tu man nemaz nepateici, ka viņš ir nāvīgi satriecošs.

– Satriecošs vai ne, bet es esmu braukusi šurp, lai strādātu.

– Ērika, vai tu tagad patiešām dusmojies uz mani? – viņa mazliet uzmeta lūpu.

Nu es sajutos vainīga, tomēr nedrīkstēja pieļaut, lai viņa tiek sveikā cauri.

– Gan jau būs labi. Tev tagad vajadzētu pagulēt. Būtu lieliski, ja tu šodien varētu nedaudz pareklamēt mūsu uzņēmumu, jo rīt mums ir jābrauc prom.

Aizmuku uz vannas istabu un, stāvēdama zem vienmērīgi plūstošās dušas, turpināju klusi pukoties. Man gribējās dusmoties uz Alliju, taču patiesībā es par viņu biju lielākoties noraizējusies. Manis dēļ viņai bija radusies iespēja zaudēt piesardzību Hīta klātbūtnē, un viņš, visticamāk, bija meistarīgs brunču mednieks. Mani varēja vainot tikpat ļoti kā pašu Alliju.

Kad atgriezos istabā, Allija bija palīdusi zem segas un cieši aizmigusi. Uzvilku mūsu abu pirmīt izraudzīto ietērpu – elegantu, melnu, rakstainu blūzi, koši baltu jaku, tumšus, taisnus džinsus un melnās laiviņas, ko Allija bija atstājusi gultas kājgalī, un paķēru somiņu. Laiks ķerties pie darba. Atkal bez jebkāda atbalsta, es nodomāju. Laikam gan nāksies pie tā pierast.

Pēc piecpadsmit minūtēm jau biju atradusi ceļu uz zāli, kurā man vajadzēja piedalīties speciālistu diskusijā. Uzkāpusi uz tukšā paaugstinājuma, sāku pētīt izliktās dalībnieku galda kartes.

Tev te nemaz nav jāatrodas, Ērika.

Dažreiz es patiešām ienīdu šo kluso balsi, kas skanēja manā prātā, taču tagad mans nemiers bija sasniedzis pārslodzes pakāpi. Man vajadzēja atrasties plecu pie pleca ar slaveniem tehnisko zinātņu jomā strādājošiem izpilddirektoriem, īstām tehnoloģijas pasaules zvaigznēm. Jutu, ka noreibst galva. Atkritu man atvēlētajā vietā, vēlēdamās, kaut atrastos kaut kur citur. Brīdī, kad mani jau gandrīz bija pārņēmusi panika, blakus apsēdās Bleiks, pelēkā sporta kreklā un džinsos izskatīdamies ļoti iekārojams.

– Ko jūs te darāt?

Tas izskanēja niknāk, nekā biju gribējusi.

– Un tev arī labrīt!

Viņš man uzsmaidīja, un es nedaudz nomierinājos, iespējams, tikai tāpēc, ka, ieraugot šajā drūzmā pazīstamu seju, mani bija pārņēmis neviltots atvieglojums. Turklāt kopš pagājušā vakara vēl nebiju aizmirsusi viņa lūpu pieskārienu.

Viss šī brauciena laikā notikušais bija licies tik negaidīts – gan iepriekšējā vakara satikšanās ar Bleiku, gan Allijas saprotamā, tomēr problēmas izraisošā aizraušanās ar viņa brāli. Un nu es atkal biju kopā ar Bleiku, sēdēdama starp diženiem īpatņiem.

Brīdi ļāvis man papiktoties, viņš beidzot atbildēja:

– Es esmu šī pasākuma vadītājs.

Iepletu muti, taču jautājumi “kā” un “kāpēc” ieķērās man rīklē. Visam bija tikai viens loģisks izskaidrojums.

– To izdarījāt jūs. – Ko es izdarīju?

Nikni raudzījos, vēlēdamās, kaut spētu iznīcināt viņu ar skatienu.

– Jūs parūpējāties, lai es tiktu uzaicināta piedalīties šajā diskusijā.

Viņš pavīpsnāja.

– Šaubos, vai par to var pateikties vienīgi man. Tu esi nozīmīga konkurente sociālo tīklu jomā. Vismaz tā tu mums teici prezentācijas laikā, vai ne? – Viņš atgāzās savā krēslā tieši tāpat, kā bija darījis arī prezentācijas laikā, un piesardzīgi nopētīja mani.

– Jā, tieši tā es arī teicu. – Joprojām aizkaitināta, ar pūlēm noriju siekalas.

– Nu, tad jau nevajadzētu uztraukties par to, ka tev te jāsēž kopā ar lieliem vīriem. Gan jau tu lieliski tiksi galā. – Viņš pievērsās savam viedtālrunim.

Sasodīts. Biju izpelnījusies Bleika uzmanību, un nu viņš bija mani iesaistījis profesionālā kaķa un peles spēlē. Cik ilgi tas turpināsies? Kamēr es ar viņu pārgulēšu? Bet kā, pie velna, es tikmēr pārdzīvošu uzstāšanos šajā vietā, kur nepavisam neiederos?

Telpa pakāpeniski piepildījās, un mums līdzās sasēdās citi runātāji. Cieši aizmiedzu acis un paberzēju deniņus, lai atvairītu pamazām sākušās spriedzes izraisītās galvassāpes.

– Vai tad tev nepatīk izaicinājumi?

Atvēru acis un ieraudzīju, ka viņš cieši raugās uz mani. Viņa skaistās, zaļās acis mani piesardzīgi novērtēja. Viņš bija pārāk uzmācīgs, un es neizturēju.

– Man patīk izaicinājumi, Bleik. Man nepatīk, ja man mēģina kaitēt.

Pūlējos runāt tā, lai to dzirdētu tikai mēs abi. Bleikam varbūt šķita, ka viņš mani bija izaicinājis, taču man tā vis nelikās. Es bieži mēdzu šaubīties par sevi, bet, ja kāds mani uzkrītoši vērtēja par zemu, es biju gatava cīņai. Biju strādājusi nepagurdama un nebiju devusi viņam nekādu iemeslu apšaubīt ne mani pašu, ne manas spējas.

– Tici man, ja es būtu gribējis tevi pazemot, tad tevis te šobrīd nebūtu.

– Tā nu gan ir sasodīta nekaunība.

Pasākuma organizētājs bija ieslēdzis mikrofonu sistēmu, un man pievērsās visu skatieni. Tā tikai vēl trūka. Ierāvos dziļi krēslā, vēlēdamās, kaut spētu iegrimt zemē. Acīmredzot man nemaz nebija vajadzīgs, lai Bleiks mani pazemotu. Es to lieliski spēju paveikt arī pati.

Pasākuma organizētājs aši atguvās un sāka iepazīstināt klausītājus ar runātājiem un vakara vadītāju, godājamo Bleiku Lendonu. Izdzirdējusi viņa vārdu un tam sekojošos aplausus, sarāvos, taču man vajadzēja saņemties. Ķildojoties ar Bleiku, es šajā speciālistu grupā neizpelnītos nekādu labvēlību. Sarunu vajadzēja vadīt viņam, un es nupat biju viņu ļoti publiski nolamājusi.

Izslējos savā krēslā un dažas reizes dziļi ieelpoju, lai saņemtos, atslābinātos un koncentrētu uzmanību. Diskusija sākās ar iepazīšanos, un tā noritēja lieliski, jo šurpceļā lidmašīnā biju atkārtojusi savu tekstu vismaz piecdesmit reizes. Tad Bleiks uzdeva vairākus iepriekš sagatavotus jautājumus, vērsdamies pie attiecīgajiem dalībniekiem. Nekas no tā visa man nešķita pārāk sarežģīts, un drīz vien mans nemiers pagaisa. Es pat saņēmu drosmi, lai papildinātu citu dalībnieku atbildes uz jautājumiem, tomēr cītīgi pūlēdamās neskatīties uz Bleiku. Viņš varēja mani apmulsināt ar īstajā brīdī raidītu smīnu. Jau tāpat biju pārliecinājusies, ka darba vidē viņa seja spēja mani pamatīgi izsist no līdzsvara.

Kad klausītāji bija uzdevuši dažus jautājumus, diskusija beidzās. Atviegloti nopūtos, juzdamās pateicīga, ka biju to visu pārdzīvojusi. Klusībā pārmetu sev, ka biju izbijusies no tā, kas izvērtās par pilnīgi parastu publisku uzstāšanos. Krīze bija novērsta.

– Nepavisam nebija slikti, – Bleiks piezīmēja.

Slimīgi baidīdamās no mikrofoniem, uzmetu viņam niknu skatienu. Savācu savas mantas un piecēlos. Mani bija pārņēmusi pēkšņa vēlme doties prom, lai tiktu tālāk no Bleika. Tai pašā brīdī arī viņš ātri pielēca kājās.

– Paklau, neskrien jau uzreiz prom!

Kāpjot nost no skatuves, viņš aizkavēja vienu no diskusijas dalībniekiem.

– Sveiks, Aleks! – Bleiks uzsauca, lai piesaistītu sev vīrieša uzmanību. Tad viņš pagriezās un satvēra mani aiz elkoņa. Sāku pretoties, līdz atskārtu, ka viņš grasās iepazīstināt mani ar Aleksu Hačinsonu, kurš vadīja vienu no Amerikas Savienoto Valstu lielākajiem interneta veikaliem.

– Ērika, tas ir Alekss. Aleks, mēs ar Ēriku sadarbojamies caur Angelcom, un man ienāca prātā, ka jums nenāktu par sliktu iepazīties. Tā kā viņa koncentrējas uz sieviešu apģērbiem, jums varētu būt šādas tādas kopīgas intereses.

– Priecājos iepazīties, Ērika! Es labprāt apskatīšu jūsu vietni.

Alekss bija vismaz piecpadsmit gadus vecāks par mani un drīzāk līdzinājās kādam no tiem uzvalkos tērptajiem vīriem, kuru priekšā es Bostonā biju uzstājusies ar prezentāciju, tomēr viņš veltīja man nedalītu uzmanību.

– Paldies, es ļoti priecātos, ja varētu uzzināt jūsu domas.

– Protams. Kad jūs uzsākāt darbību?

– Aptuveni pirms gada.

– Lieliski, es noteikti izpētīšu jūsu vietni. Te būs mana vizītkarte, otrā pusē ir mana mobilā telefona numurs. Vēlāk sazināsimies, un dodiet ziņu, ja varu jums kaut kā palīdzēt, labi?

– Es noteikti tā darīšu. Liels paldies.

Kad Alekss bija aizsoļojis prom, pie mums pienāca vēl divi vīrieši apmēram mūsu vecumā. Viens no viņiem vadīja populāru virtuālo spēļu izstrādāšanas veikalu, bet otrs bija nodibinājis plaukstošu mūzikas tīklu jaunu mākslinieku atklāšanai. Tas bija noticis neilgi pirms “Knaģa” izveidošanas, un es sajutos daudz drošāk.

Mēs sākām saviesīgi tērzēt, un Bleiks visos piemērotajos brīžos izveicīgi aizvadīja sarunu atpakaļ pie manis. Mani pāršalca reibinošs satraukums. Man nepavisam nebūtu pieticis drosmes pašai iepazīties ar kādu no šiem cilvēkiem. Kopumā viņi pret mani izturējās ļoti labvēlīgi, un es pārliecinājos, ka spēju pienācīgi uzturēt sarunu, un mēs bijām izveidojuši kaut ko lietošanas vērtu. Beigu beigās gan klausītāji, gan pārējie diskusijas dalībnieki izklīda, un es atkal paliku divatā ar Bleiku.

– Oho, – noteicu, vēl aizvien nespēdama atgūties.

– Vai tad bija tik traki?

– Nē, patiesībā tas bija satriecoši. Kaut ko tādu es nemaz nebiju gaidījusi.

– Varbūt labi vien ir.

Viņam bija taisnība. Ja es būtu zinājusi, ka man nāksies uzstāties tik ietekmīgu cilvēku priekšā un pēc tam ar viņiem vēl arī iepazīties, to visu sagaidīt būtu bijis neizturami. Par laimi, mana panika šorīt bija ilgusi tikai pavisam īsu brīdi, un, neņemot vērā atgadījumu ar mikrofonu, viss bija noritējis ārkārtīgi labi. Tik un tā es negrasījos to atzīt, lai sagādātu viņam gandarījumu.

– Tas bija lieliski, taču jūsu žēlsirdība man nav vajadzīga, Bleik.

Šāda jaukšanās manās darīšanās vienreiz bija jāizbeidz.

Viņš viegli sarauca pieri.

– Tu domā, ka es to darīju žēlsirdības dēļ?

– Vai nu tā, vai arī tā bija pārmērīgi sarežģīta viltība, lai iedabūtu mani gultā.

Viņš pasmadīja ar vienu lūpu kaktiņu un savija savus pirkstus ar manējiem.

– Es melotu, ja teiktu, ka tā nav.

Otra viņa roka paslīdēja zem manas jakas un pievilka mani viņam klāt. Bleika apskāviens bija maigs, tomēr ciešs, un es uz mirkli sajutu, cik viņš ir spēcīgs. Klusi nopūtos, izbaudīdama viņa auguma siltumu un atvieglojumu, kas, šķiet, mani vienmēr pārņēma pēc šādiem brīžiem.

– Nekā nebija.

Šis iebildums izklausījās tikpat vārgs kā mana apņēmība. Mana brīvā plauksta bija atradusi sev vietu uz viņa krūšu spēcīgajiem muskuļiem. Zem tās spēcīgi un vienmērīgi pukstēja viņa sirds, un, kad mēs piekļāvāmies viens otram, arī mana sirds pieskaņojās šim ritmam. Ko tikai mēs nevarētu izdarīt…

Viņš pievilka mani vēl ciešāk sev klāt, un šķietamo nesatricināmo savaldību viņa sejā nodeva acīs iegailējusies kvēle.

– Nepiekrītu.

Viņš viegli noliecās man pāri, mūsu lūpas gandrīz saskārās. Piesardzīgi ļāvu pirkstiem aizslīdēt pār viņa skaustu un ielaidu tos viņa zīdainajos matos. Mana sirds neprātīgi pukstēja, apklusinādama visus atlikušos iebildumus. Šo iekāri nebija iespējams uzveikt.

Jā.

Atbildes vietā paslējos pirkstgalos. Mūsu lūpas saskārās – siltas, maigas. Ideāli. Kāri tvēru viņa smaržu. Viņa pirksti zibenīgi ieslīdēja man matos, neļaujot izvairīties no skūpsta, lai gan es nemaz negrasījos to darīt. Piekļāvos viņam klāt un klusi novaidējos, padodamās straujajam jūtu uzplūdam, ko bija uzbūris viņa lūpu pieskāriens.

Bleika mēles galiņš viegli pieskārās manām lūpām, saudzīgi mudinot tās pavērties. Es paklausīju šim mudinājumam, dedzīgi vēlēdamās pārliecināties, vai viņa garša bija tikpat patīkama kā smarža. Viņa mēle veikli ieslīdēja man mutē un atrada manu mēli, un tad tā sāka kairināt mani ar gandrīz nemanāmiem pieskārieniem, ko drīz vien aizstāja uzstājīgāki glāsti. Viņš norija manus klusos elpas vilcienus, skūpstīdams mani aizvien ciešāk, pievilkdams mani aizvien tuvāk.

Otra roka, kura nevadīja mūsu skūpstu, sāka glāstīt kailo miesu starp manu blūzi un džinsiem, slīdēdama pār manu iegurņa kaulu. Es joprojām ar vienu roku biju cieši ieķērusies viņam matos, bet otras plaukstas ieplestie pirksti bija piekļāvušies viņa krūtīm. Nespēju pat pakustēties no bailēm, ka tad, ja kaut vai tikai mazdrusciņ pavirzīšos, pilnīgi zaudēšu savaldību un uzlēkšu viņam virsū tepat uz skatuves.

Pamazām atjēdzos vienīgi tad, kad telpā sāka atbalsoties čuksti un telefonu fotokameru klikšķi. Pie tālākajām izejas durvīm stāvēja neliels dalībnieku pulciņš. Viņu sejas bija paslēpušās aiz telefoniem, kuri bija pavērsti tieši pret mums. Tā tikai vēl trūka.

Atgrūdu Bleiku, kuram šī datornūģu paparaci komanda nemaz nešķita mulsinoša. Uztraukuma un panikas pārņemta, es paķēru savas mantas un metos prom no skatuves uz tuvākā lifta pusi. Pati to nemaz nevēlēdamās, Bleika tuvumā atkal nebiju spējusi savaldīties un nu biju pazemojusi mūs abus.

– Ērika! – Bleiks mani panāca. – Pagaidi! Kas tev notika?

Viņa mati bija velnišķīgi izspūruši, tomēr es apvaldīju pēkšņo vēlmi tos pieglaust. Biju pārāk saspringusi, un jebkurš, kaut vai tikai pavisam nevainīgs pieskāriens, varēja pilnībā iznīcināt manu jau tāpat bīstami vārgo apņemšanos nepārgulēt ar viņu.

– Jā, es nespēju vien sagaidīt, kad varēšu kļūt par visas konferences apsmieklu. – Neticīgi papurināju galvu, klusībā lādēdama sevi par šādu neapdomību.

– Paklau, jebkura reklāma nāk tikai par labu, vai tad ne? – Viņš pasmaidīja un pastiepa rokas pēc manis, taču es atkāpos, lai izvairītos no viņa tvēriena.

– Bleik, tu nesaproti! Šobrīd esmu likusi uz spēles visu, – es noskaldīju. Biju sākusi trīcēt. Mani caurstrāvoja pārāk daudzas emocijas: pacilātība, žilbinoša iekāre un milzīgs kauns.

– Kuš, nomierinies! – Viņš uzlika plaukstas man uz pleciem. – Varu saderēt, ka tie jaunieši nemaz nezina, kas mēs esam, un pat tad, ja zina, drīz viss atkal būs aizmirsts.

Bija pilnīgi iespējams, ka šie vienaudži mani nepazina, taču par Bleiku to vis nevarēja sacīt.

Paraustīju plecus. Nu jau mani bija viscaur pārņēmis nogurums. Atbalstījos pret sienu, ar katru mirkli juzdamās aizvien vārgāka.

– Vienalga… laikam gan tagad tur vairs nekas nav līdzams.

Bleiks nedaudz panācās uz priekšu un aizlika man aiz auss matu šķipsnu.

– Paklau, pēcpusdienā man ir vēl dažas tikšanās, bet vakarā es gribu tevi kaut kur aizvest.

Nopūtos. Šis vīrietis bija tik neatlaidīgs.

– Es izturēšos kā īsts džentlmenis, – viņš nosolījās, taču viņa acis apmigloja pēkšņa, bīstama iekāre.

– Tu esi paradis mani neizvēlīgi apvainot. Nesoli to, ko nespēj izpildīt.

Nošķindēja zvaniņš, atvērās lifta durvis. Iemuku tukšajā lifta kabīnē, un Bleiks brīnumainā kārtā man nesekoja.

Brīdī, kad durvis jau bija gandrīz aizvērušās, viņš uzsauca:

– Atnākšu pēc tevis astoņos!

Laiku pa laikam iemalkoju vīnu no savas glāzes. Allija tikmēr jau bija ķērusies pie otra martini kokteiļa.

Mēs atradāmies vienā no kazino godalgotajiem itāliešu restorāniem. Pastāstīju viņai visu, kas šorīt bija noticis, pieminēdama gan pacilātību, ko bija radījusi iepazīšanās ar vairākiem ietekmīgiem tehnoloģiju jomas vadošajiem darbiniekiem, gan tai sekojošo nomāktību, kad tikai pēc dažiem mirkļiem, pieķerta Bleika apskāvienos, iespējams, biju kritusi negodā.

– Viņš ir uzstājīgs, taču patiesībā es par to nemaz nebrīnos, – Allija noteica.

– Es nespēju atvairīt sajūtu, ka cīņā ar viņu esmu zaudējusi.

Knibinājos ap makaroniem fra diavolo, nekādi nespēdama izšķirties, ko īsti jūtu pret Bleiku. Vienubrīd es viņu lamāju vai no panckām ārā, bet jau nākamajā mirklī biju spiesta sakopot visu savaldību, lai viņam nepadotos.

– Ērika, es zinu, ka tu šobrīd visu savu uzmanību velti vienīgi uzņēmumam, bet, ja viņš tev liekas pievilcīgs un tu acīmredzami liecies ārkārtīgi pievilcīga arī viņam, kāpēc lai tu vienkārši neļautu sev vaļu?

– Es esmu izgājusi cauri ellei, Allij. Tu to zini. Uzņēmums ir pirmais, kas man pēc ilga laika beidzot ir sācis rūpēt. Tas nav ļāvis man sabrukt, un, ja es visu sabojāšu tikai tāpēc, ka nespēšu savaldīt savus hormonus, tad es vairs nezinu, ko iesākt.

Lai gan pastāvēja iespēja ķerties pie kāda tradicionālāka darba, doma par samierināšanos ar neveiksmi man šķita nepieņemama. Protams, mani periodiski bija piemeklējuši brīži, kad šķita, ka visa pasaule pamazām grūst, taču ikreiz, kad tie bija garām, es kļuvu stiprāka, varēju strādāt cītīgāk un paveikt daudz vairāk, nekā mēs jebkad bijām cerējušas. Parastos apstākļos es spēju sabalansēt gan paviršu seksu, gan darbu vai skolu, taču šis nebija tāds brīdis. Es nedrīkstēju zaudēt koncentrēšanos, jo tā riskēju zaudēt visu.

– Tu jau esi sevi viņam apliecinājusi profesionālā ziņā. Vai tu patiešām domā, ka viņš tevi vairs necienīs, ja tu ar viņu pārgulēsi?

– Varbūt. Es neesmu gatava šādi riskēt.

Bleiks bija neparedzams. Viņš bija izturējies gan iznīcinoši, gan ārkārtīgi izpalīdzīgi, un tāpēc man nebija ne jausmas, ko varētu no viņa sagaidīt, it īpaši tad, ja mūsu attiecības tiktu sarežģītas ar seksu.

– Ērika, ja tu spēlē saskaņā ar šādiem noteikumiem, tas nozīmē, ka tu tos pieņem. Puiši nemitīgi ar kādu pārguļ, un neviens par to nemaz neuztraucas. Ja tu esi sieviete, tas vēl nenozīmē, ka tev nav tiesību izbaudīt kaislīga seksa nakti.

– Un to saka meitene, kura šorīt iegāzās pa durvīm astoņos. – Notēmēju uz viņu ar dakšiņu. – Runājot nopietni, šobrīd uzņēmums man ir svarīgāks par jebkuru dēku.

Allija īsu brīdi klusēja.

– Varbūt Bleiks nav no dēku meklētājiem.

– Par to nu es pamatīgi šaubos.

– Bleiks nav kaut kāds kretīns no studentu korporācijas. Varbūt tev vajadzētu dot viņam iespēju.

Es saviebos.

– Tev taisnība, viņš ir kretīns miljardieris. Nemaz nezinu, kurš variants ir sliktāks.

Allija saguma, un viņas acīs atspīdēja skumjas. Mēs abas zinājām, kurš variants ir sliktāks.

– Vai Hīts ir ar tevi sazinājies, kopš… nu, tu jau saproti? – es apvaicājos, cerēdama, ka man izdosies novirzīt sarunu no Bleika un manas pagātnes.

– Jā, šorīt viņš man atsūtīja īsziņu. – Viņas sejā lēni atausa smaids.

Viņa jau bija neprātīgi iemīlējusies. Lai dievs stāv mums visiem klāt.

– Paldies par jaukajām atmiņām? – es pajokoju, un mēs abas iesmējāmies. – Kā tev šķiet, vai no tā visa kaut kas iznāks?

– Īsti nesaprotu. Viņš dzīvo Ņujorkā, tātad – kas zina? Šodien mēs grasāmies uz ātru roku pavakariņot. – Viņa paskatījās uz mani. – Ja vien tu neiebilsti. Ja tu patiešām gribi tikt vaļā no Bleika, mēs abas varam kaut kur aiziet.

Es zināju, ka viņa melo, kā jau kārtīgai draudzenei klājas.