Читать книгу Mulsums - Meredita Vailda - Страница 5

Jau vairākas stundas līņāja. Ūdens straumes plūda lejup pa palodzi līdzās manam rakstāmgaldam, no kura pavērās skats uz vienu no daudzajiem studentu pilsētiņas pagalmiem. Kopmītnēs valdīja klusums, jo lielākā daļa studentu pēc semestra beigām jau bija devušies mājup, un tāpēc es nolēmu nedaudz pastrādāt. Brīdī, kad pārbaudīju “Knaģa” apmeklējumu statistiku, ekrānā uzradās ziņojums par jaunu elektroniskā pasta vēstuli no kāda nepazīstama cilvēka. Satura apraksts vēstīja: “Par piedalīšanos TechLabs konferencē”. Lasot vēstuli, mani pārņēma trīsas. Tas bija lūgums piedalīties gada lielākajā tehnoloģiju konferencē TechLabs kāda pēdējā brīdī atcelta runātāja vietā.

– Allij…

Allija, kura bija nolikusies nosnausties, kaut ko noņurdēja zem segas.

– Vai tu gribi braukt uz Vegasu?

– Man likās, ka tev ir paģiras.

– Ir jau arī, bet mani nupat uzaicināja šajā nedēļas nogalē piedalīties TechLabs konferencē.

Allija nosvieda segu un piecēlās sēdus.

– Nopietni?

– Pavisam nopietni. Kāds no viņu sociālo tīklu izpilddirektoriem ir atcēlis savu uzstāšanos, un viņi grib, lai es šo cilvēku aizvietoju.

– Mums tas jādara. Bez variantiem. Tā varētu būt kolosāla mārketinga iespēja! – Viņa satraukti sasita plaukstas.

Šāds brauciens izmaksātu dārgi, bet kā gan es varēju atteikties no izdevības ļaut mūsu uzņēmumam nokļūt prožektoru gaismās?

Pie velna! Šajā brīdī palikt pusceļā būtu nepieļaujami.

– Braucam, – es paziņoju, un no šīs domas man uzreiz noreiba galva. Protams, nodibināt jaunus sakarus būtu lieliski, taču jau doma vien par došanos uz Vegasu bija visnotaļ satraucoša. Ja es turētos tālāk no kazino, viss būtu kārtībā.

– Kolosāli, tad mums tūlīt jāsāk kravāt mantas, – Allija sacīja.

– Tu taču to nedomā nopietni, vai ne?

– Ērika Heteveja, tu esi modes sociālā tīkla izpilddirektore, kurai jāpārstāv savs uzņēmums Lasvegasā, spožuma un valdzinājuma galvaspilsētā. Mūs gaida nopietns darbs.

Es iesmējos. Allija sāka strauji rosīties pa mūsu mazītiņo drēbju skapi, mezdama uz gultas, šķiet, visas viņai piederošās minikleitas.

– Es gribu izskatīties pēc izpilddirektores, nevis pēc ielasmeitas, dzirdi, Allij?

– Tu nekad neesi bijusi Vegasā, mīļā. Uzticies man! Dažas turpmākās stundas mēs pavadījām, vienodamās par apģērbiem. Es rezervēju lidmašīnas biļetes un sagatavoju materiālus konferencei. Pēc mazāk nekā divdesmit četrām stundām mums jau bija jāatrodas Vegasā.

Nākamajā dienā ap divpadsmitiem es šķērsoju studentu pilsētiņu, lai satiktos ar Sidu. Viņam bija pienācis laiks pamosties.

Nebija jābrīnās, ka mēs ar Sidu vispirms iepazināmies tiešsaistē. Es biju izdomājusi koncepciju un projektu, un man bija neliels ieguldījums, ar ko segt uzņēmuma dibināšanas izmaksas, un tāpēc, dažas nedēļas pārdomājusi savu sākotnējo ideju, es vērsos pie citiem studentiem, lai atrastu kādu programmētāju, kurš varētu palīdzēt izveidot mājaslapu. Sids bija atsaucies pirmais. Pēc dažām tikšanās reizēm mēs bijām nolēmuši kļūt par partneriem šī projekta īstenošanā.

Vairākas minūtes dauzījos pie durvīm, kamēr viņš tās beidzot atvēra. Sids bija gara auguma, krietni vairāk par sešām pēdām, un burtiski viskalsnākais cilvēks, kādu jebkad biju pazinusi. Tumšā āda un lielās, brūnās kucēna acis viņu padarīja savdabīgi pievilcīgu, taču kopš mūsu iepazīšanās viņš bija dzīvojis sāpīgā vientulībā. Es nebiju vienīgā, kurai vajadzēja biežāk iziet no mājām.

Šorīt Sida acis bija sarkanas un nogurušas, un es klusībā iedomājos, ka varbūt ir iznākusi kāda jauna videospēle. Kaut kas tāds parasti ietekmēja viņa jau tāpat saraustīto miegu.

– Ņem, atnesu tev brokastis. – Pametu viņam enerģijas dzērienu, viņš par atbildi kaut ko noņurdēja un devās atpakaļ uz midzeni – nekārtīgu mājokli, kurā bija apmeties kopā ar dažiem citiem vientuļniekiem. Iegāju viņam līdzi un apsēdos uz dīvāna.

– Kas jauns? – Atvēris skārdeni, viņš ērti iekārtojās pie sava galda, pilna ar tukšām skārdenēm un cepumu ietinamajiem papīriem. Apvaldīju vēlmi ķerties pie uzkopšanas.

– Man jābrauc uz Vegasu uzstāties TechLabs konferencē, un tāpēc es gribēju ar tevi parunāties pirms aizbraukšanas. Iespējams, pēc manas uzstāšanās varētu rasties straujš vietnes apmeklējuma pieaugums. Es tikai gribu pārliecināties, ka mēs esam tam gatavi.

– Cik liels pieaugums?

– Nav ne jausmas, taču konferencē piedalīsies četrdesmit pieci tūkstoši cilvēku. Allija brauks man līdzi, un arī viņa pievērsīsies reklamēšanai.

– Labi, es uzmanīšu statistikas rādītājus un uzstādīšu dažus izturīgus serverus, lai nerastos pārslodze. – Kaut ko iekricelējis savā piezīmju grāmatiņā, viņš ieslēdza datoru.

– Vai mums tie jau ir vai arī vajag tos nopirkt? – es apjautājos, cerēdama, ka no dīkstāves varētu izvairīties ar minimāla līdzekļu daudzuma palīdzību.

– Nauda nekad nenāk par ļaunu. Vai mēs varam to atļauties?

– Patiesībā ne gluži. Diezgan daudz nāksies iztērēt braucienam.

– Cik ilgi vēl jāgaida līdz tam brīdim, kad mēs dabūsim naudu no Angelcom?

– Ja tas vispār notiks. Nav ne jausmas. Ceru, ka viss kļūs skaidrāks pēc pāris nedēļām, kad satikšos ar Maksu. Manuprāt, parasti ir vajadzīgi vairāki mēneši, taču man ir sajūta, ka viņš, būdams ieinteresēts, varētu visu šo norisi paātrināt.

– Labi, gan jau mēs kaut ko izdomāsim. Man te kaut kur mētājas daži veci datori, ko es varētu salikt kopā.

Cerēsim, ka nenobruks koledžas tīkls.

– Liec lietā savas burvju spējas.

Patiesībā es no Sida sakāmā biju sapratusi tikai aptuveni divdesmit procentus, tomēr man nebija nekādu šaubu, ka šis puisis savā jomā ir īsts ģēnijs, un tāpēc es paļāvos, ka viņš kaut ko izdomās. Šis cilvēks vispār nebija spējīgs pamosties pirms divpadsmitiem dienā, toties viņš dažu stundu laikā prata uzbūvēt datoru no atmiņas kartēm un mātes platēm. Turklāt viņš bija aizrautīgi piedalījies arī “Knaģa” veidošanā, un, gluži tāpat kā es, arī viņš pēdējā laikā nepievērsās gandrīz nekam citam. Jutos pateicīga par šādu ziedošanos, kaut arī tāpēc man vajadzēja samierināties ar viņa īpatnībām.

– Kā sokas ar darba meklējumiem? – noprasīju, cerēdama, ka arī viņam, tāpat kā man, nemaz negribas iziet reālajā pasaulē.

– Nekā jauna. Neesmu tam visam atvēlējis pietiekami daudz laika.

Klusībā atvieglota, es pārstāju viņu izvaicāt un piecēlos, lai sāktu uzkopt.

– Ērika, tev tas nav jādara. Es šodien visu savākšu, goda vārds!

– Nedomā par to. Gādā, lai mēs turpmāko četrdesmit astoņu stundu laikā nepazustu no tiešsaistes, un uzskatīsim, ka esam norēķinājušies.

– Norunāts.

Ieejot kazino Wynn, man kļuva skaidrs, ka Allijai bijusi taisnība. Vēl bija tikai nedaudz pāri desmitiem piektdienas vakarā, bet kazino jau bija pilns kā piebāzts ar seksīgām sievietēm tik miniatūrās kleitās, kādas es vēl nekad nebiju redzējusi. Salīdzinājumā ar viņām es izskatījos pēc mūķenes.

Viesnīcas numurā Allija bija palīdzējusi man uzposties, lai mēs varētu doties izpētīt viesnīcu. Izvēlējos šauru, melnu kleitu ar cita auduma iešuvi un gaiši brūnas laiviņas un izlaidu pār pleciem cirtainos matus.

– Šeit meitenes tādās kleitās droši vien iet uz baznīcu, Allij.

– Ko tu neteiksi! Parauj to nedaudz augstāk. – Viņa pavilka zemāk savas košās minikleitas kakla izgriezumu.

Manas krūtis pašas spraucās ārā no kleitas izgriezuma. Acīmredzot stress tām tomēr nebija licis sarauties.

– Nē, paldies. Man labāk patiktu, ja viss nebūtu tik skaidri redzams. Tev arī nevajadzētu pārāk izcelties.

– Vai nav vienalga? Mēs te tik un tā nevienu nepazīstam, – viņa paraustīja plecus.

Tam bija grūti nepiekrist. Šī varēja būt iespēja nedaudz ļaut sev vaļu, tomēr arī tas varēja būt bīstami. Pateicoties Bleikam, mani jau bija pārņēmušas gandrīz sāpīgas alkas izjust pieskārienus. Visur. Mans vibrators vairs nespēja apmierināt viņa atmodināto iekāri, un daudz netrūka, lai es būtu gatava ievilkt gultā pirmo Bleikam līdzīgo vīrieti, kurš gadītos pa rokai. Ikreiz, atceroties prezentācijas dienu, manas domas aizklīda pie visa, ar ko šis rīts būtu varējis beigties. Visas šīs fantāzijas beidzās uz apspriežu telpas galda, uz kura es gulēju, izkliegdama viņa vārdu. Kaut kas traks. Ar varu padzinu domas par viņu. Šis vīrietis bija iekļauts manu ienaidnieku, nevis paveicamo darbu sarakstā.

Allija pievērsa manu uzmanību kaut kam citam, sākdama mani post un izraudzīdamās man dažādus aksesuārus. Neviens nejūsmoja par modi vairāk nekā Allija. Sākumā es nekādi nespēju saprast, kā gan viņa var veltīt tik daudz enerģijas savai ārienei, taču beigu beigās man kļuva skaidrs, ka mode daudz vairāk bija saistīta ar labsajūtu, nevis ar iespaida atstāšanu uz citiem, lai gan arī tas nemaz nenāca par ļaunu.

Bija jau pāri pusnaktij, kad mēs beidzot iegājām kazino, lai dotos tam cauri uz savu galamērķi – bāru otrā viesnīcas galā. Kazino bija pārpildīts, un Allija cieši satvēra mani aiz rokas, lai mēs varētu iziet cauri skaļo, trokšņaino ļaužu pūlim.

– Ērika!

Sāku soļot lēnāk, būdama pārliecināta, ka troksnī esmu sadzirdējusi savu vārdu. Es nevarēju būt vienīgā Ērika, kura šeit atradās, bet, vēlreiz izdzirdējusi šo saucienu, pagriezos uz skaņas pusi un ieraudzīju kādu pazīstamu seju. Tepat līdzās pie ruletes galda stāvēja Bleiks un skatījās tieši uz mani.

– Velns parāvis! Taisāmies prom no šejienes. – Novērsos un pieliku soli, vilkdama Alliju sev līdzi.

– Pagaidi, kas viņš tāds ir? – Allija mani apturēja, un aiz mums izveidojās neliels satiksmes sastrēgums.

– Tas ir Bleiks Lendons.

– Oho, ko tad viņš te dara?

– Man vienalga. Es vienkārši gribu atrasties tik tālu prom no viņa, cik vien iespējams.

– Viņš skatās tieši tev virsū, Ērika. Aiziesim ar viņu sasveicināties.

Allija pamāja viņam un aizvilka mani pie galda, kur Bleiks tobrīd nodevās spēlei. Brīnumainā kārtā viņš bija kļuvis vēl pievilcīgāks nekā manās atmiņās. Melnā kreklā ar apkaklīti un pelēkā uzvalkā viņš izskatījās nevainojami. Biedējoši. Velnišķīgi seksīgi. Dziļi ievilku elpu un nervozi aizliku aiz auss matu šķipsnu, klusībā lūgdamās, kaut viņš nesajustu manu seksuālo spriedzi, kas šobrīd jau bija kļuvusi burtiski sataustāma.

Nolēmu, ka mēs ātri sasveicināsimies un aiziesim katrs uz savu pusi.

– Ērika! – Viņš pievērsa man savas caururbjošās acis. – Kāds pārsteigums!

Visiem spēkiem centos izlikties nesatricināma, taču pieķēru sevi aizturam elpu, kad viņa skatiens nomērīja mani no galvas līdz kājām. Sakrustoju rokas, nekavējoties nožēlodama, ka biju izvēlējusies tieši šādu kleitu, taču manas pūles noslēpt krūtis tikai lika tām izcelties vēl vairāk.

Bleika skatiens pakavējās pie tām vienu sekundi par ilgu, un viņa lūpas viegli pavērās. Izslējos, novērsos un pamanīju gandrīz tikpat satriecoši skaistu vīrieti, kas stāvēja viņam blakus. Viņš izskatījās kā Bleika dvīņu brālis, tikai mazliet mazāks augumā. Viņa mati bija par dažiem toņiem gaišāki, bet acis – tumšākas, gandrīz pavisam brūnas. Viņš mums viegli pamāja.

– Ērika, es esmu Hīts, Bleika brālis.

Viņš uzzibināja Allijai smaidu, no kura varēja apstāties sirds. Viņa viegli saspieda manu roku.

– Priecājos iepazīties, Hīt! Tā ir Allija Meloja, viena no mana uzņēmuma līdzdibinātājām, – es sacīju, klusībā cerēdama, ka ar šo iepazīšanos viss arī beigsies.

Atrāvusi skatienu no Hīta, Allija pievērsās Bleikam. – Esmu daudz dzirdējusi par jums, Lendona kungs. – Viņa uzsmaidīja vispirms viņam un tad arī man, gandrīz nemanāmi uzraudama vienu uzaci.

Tagad, redzot viņu, Allijai bija skaidrs, ar ko man bija nācies saskarties, taču draudzenes sejā nebija ne miņas no līdzjūtības. Varēja redzēt, ka viņa jau ir aizrāvusies ar Bleika brāli, un nu vairs nekas neliecināja, ka viņa varētu nostāties manā pusē.

– Izdariet likmes! – Krupjē iegrieza ruletes ratu un palaida bumbiņu.

– Vai jūs protat spēlēt ruleti? – Bleiks apvaicājās.

– Jā, bet šovakar es nespēlēšu.

Par azartspēlēm šī brauciena laikā nevarēja būt ne runas, turklāt minimālā likme pie šī galda bija viens tūkstotis dolāru.

– Toties es gan. Kādus skaitļus jūs izvēlaties?

Bumbiņas skrējiens pa ratu kļuva lēnāks, un mani pārņēma nedabiski dedzīga vēlme ļaut viņam izdarīt likmi, kamēr tas vēl bija iespējams.

– Nu, deviņi un viens, – es izgrūdu. Tas bija mans dzimšanas dienas datums, un šie skaitļi man bija labi noderējuši arī senāk.

Bleiks uzmeta desmittūkstoš dolāru žetonus uz abiem šiem skaitļiem un vēl dažiem citiem, un pēc dažām sekundēm bumbiņa iekrita devītnieka sadaļā. Mēs ar Alliju vienā balsī iekliedzāmies. Sirdij neprātīgi pukstot, mēģināju aprēķināt laimestu.

– Deviņi! – Krupjē pasniedza Bleikam piecus krāsainus žetonus.

Bleiks vienu no tiem atdeva atpakaļ krupjē kā dzeramnaudu un pārējos nevērīgi iemeta kabatā. Tad viņš satvēra manu roku, un es sajutu, ka man cauri izšaujas kaut kas līdzīgs zibenim. No viņa pieskāriena un pirmītējā laimesta manā augumā sanēja apvaldīta enerģija. Kā aizstāvēdamās atrāvos, izbijusies no tā, cik ļoti alku pēc viņa pieskāriena. Mans skatiens pievērsās desmittūkstoš dolāru vērtajam žetonam, kas gulēja man plaukstā. Pat saliekot kopā visu, ko savā mūžā biju laimējusi, man nebūtu izdevies sasniegt šādu summu.

– Par ko tad tas?

– Par to, ka bijāt mans laimīgais talismans. Bez jums es nebūtu ticis pie laimesta.

Viņš man rotaļīgi uzsmaidīja, un šis smaids kopā ar viņa laimesta izraisīto sajūsmu gandrīz lika man aizmirst lielās dusmas. Var jau būt, ka uz citām meitenēm kaut kas tāds varēja iedarboties, taču es negrasījos ļaut, lai no manis atpērkas.

– Es nevaru to paturēt, – sniedzu viņam žetonu.

– Es uzstāju. Nāciet, iesim prom no šejienes, kamēr vēl nav izkritis cits skaitlis.

Negribīgi ieliku žetonu somiņā, un mēs pat neatskatījušies devāmies prom.

– Jūs izskatāties citāda. Es jūs gandrīz nepazinu. – Bleiks paliecās tik tuvu, ka viņa vārdus varēju dzirdēt vienīgi es.

Gaidot, kamēr mums atnesīs dzērienus, Allija un Hīts mēģināja izlemt, kādas uzkodas vajadzētu pasūtīt. Lai nosvinētu laimestu, bijām ieklīduši līdzās kazino esošajā spāņu bārā, kur valdīja viegla Vegasas noskaņa, un Hīts jau bija sācis visiem spēkiem valdzināt Alliju. Man atlika samierināties ar Bleiku. Viņa siltā elpa pārslīdēja pār manu kaklu, un es pēkšņi nodrebēju, pūlēdamās neiztēloties, kādu sajūtu varētu radīt viņa lūpu pieskāriens šajā pašā vietā. Viņš atradās gandrīz nepieklājīgi tuvu un pasakaini smaržoja – kā tīrs, pikants, seksīgs vīrietis. Ja šo smaržu varētu iepildīt pudelītēs, ar to varētu nopelnīt miljonus.

– Jā, šis tērps nav gluži piemērots lietišķām apspriedēm…

Pavilku lejup kleitas apakšmalu. Tagad, kad biju apsēdusies, tā gandrīz vairs nenosedza būtiski svarīgākās vietas. Ja viņš vēlreiz nopētīs mani no galvas līdz kājām, es uzliesmošu tepat uz vietas.

– Tā man patīk labāk.

Bārā bija simtiem skaistu sieviešu, un daudzas no viņām neslēpti pētīja Bleiku. Man nu gan bija paveicies: biju ne vien nejauši saskrējusies ar viņu, bet arī kļuvusi par viņa intereses objektu, kamēr Allija nekautrīgi flirtēja ar viņa brāli.

– Vai jūs esat ieradies uz konferenci? – apjautājos, dedzīgi vēlēdamās mainīt sarunas tematu.

– Lielākoties, – viņš atteica.

– Bleiks šeit ir ieradies darba darīšanās, toties es esmu braucis šurp, lai papriecātos, – Hīts pamirkšķināja Allijai.

Viņš triepa glaimus kā ar ķelli, bet Allija tvēra katru vārdu. Nekādi nespēju saprast, vai viņa patiešām interesējas par šo vīrieti vai arī tikai prasmīgi liek lietā savas sabiedrisko attiecību speciālistes spējas. Cerēju, ka tas bija otrais variants.

– Patiesībā Hīts ir mans viceprezidents biznesa attīstības jautājumos. Būtībā arī viņš ir ieradies šeit, lai piedalītos konferencē.

Hīts iesmējās.

– Ikreiz, kad Bleikam jābrauc darba darīšanās uz Vegasu, mana dalība uzņēmumā pēkšņi kļūst ārkārtīgi nozīmīga. Mums ir ļoti iespaidīgi amata nosaukumi, taču lielākā daļa no mums vienkārši riņķo orbītā ap Bleiku. Visu darbu viņš patiesībā paveic viens pats.

Gaidīju, kad Bleiks kaut ko sacīs, taču viņa vaigā tikai kaut kas noraustījās. Viņš nez kāpēc šķita citāds, nopietnāks nekā līdz šim. Viņš izskatījās mierīgs un savaldīgs, taču varēja just, ka aiz rāmās ārienes slēpjas spriedze.

Allija negaidot ierunājās:

– Gluži kā Ērika. Viņa ir mūsu bezbailīgā vadone.

Bleiks jau grasījās kaut ko sacīt, kad ieradās viesmīle, atnesdama pietiekami daudz tekilas glāzīšu, lai vakara gaitā mums būtu garantēti vismaz daži patiešām aplami lēmumi. Piesardzīgi paņēmu savu glāzīti, klusībā vienodamās ar sevi un tekilu, ka šis būs mans pirmais un pēdējais dzēriens. Bleika klātbūtnē es jau tāpat nevarēju uz sevi paļauties, un tekilas dēļ es mēdzu darīt trakas lietas.

Hīts pacēla savu glāzīti, kā grasīdamies uzsaukt tostu.

– Par ko mēs dzersim? – es noprasīju.

– Par uzvaru, – viņš atteica, un mēs saskandinājām. Par to jau varēja iedzert. Vienā rāvienā iztukšoju savu glāzi, paķēru laima šķēlīti un to pamatīgi izsūcu, lai mazinātu alkohola radīto dedzinošo sajūtu.

Vēl aptuveni stundu Hīts izklaidēja mūs ar saviem stāstiem par piedzīvojumiem Grēku pilsētā, Eiropas apceļošanu un grezno dzīvi Dubaijā. Viņš bija harismātisks un jautrs, un viņam piemita magnētiska pievilcība. Allija uzdeva dažādus jautājumus, mudinot viņu runāt, un es sajutos gandrīz vai atvieglota. Vēl aizvien biju dusmīga uz Bleiku, un man nepavisam negribējās dalīties ar viņu savas privātās dzīves sīkumos.

– Vai varu piedāvāt jums vēl kādu dzērienu? Kaut ko citu?

Bleika dobjā balss lika man nodrebināties un pilnīgi aizmirst par Allijas un Hīta teatrālo sarunu.

– Rīt no rīta man jāuzstājas ar lekciju, – es sacīju. – Patiesībā man vajadzētu likties gulēt. – Pēc vietējā laika bija divi naktī. Garā diena pamazām bija sākusi mani nogurdināt, tomēr par Alliju es vis nebiju tik droša.

– Vai tu gribi nākt augšā, Allij?

– Nu… – viņa paskatījās uz Hītu.

– Palieciet kopā ar mums vēl kādu brīdi, – viņš klusi sacīja.

Allija no jauna palūkojās uz mani. Viņas piekrītošo acu skatiens mirdzēja gluži kā Ziemassvētkos.

– Vai esi pārliecināta, Allij?

– Jā, es drīz nākšu. Neuztraucies par mani, – Allija staroja. Tekila jau bija guvusi virsroku.

– Mēs gādāsim, lai viņa pārnāk sveika un vesela, – Hīts nosolījās.

Es viņam gandrīz noticēju. Parastos apstākļos es būtu izraisījusi Allijā vainas apziņu, lai viņas pašas labad liktu doties prom, taču šovakar man negribējās izbojāt visu jautrību.

Bleiks piecēlās kopā ar mani.

– Es jūs pavadīšu līdz numuram.

– Nē, paldies. Es pati tikšu galā.

– Es arī došos uz viesnīcu. Mēs varam iet kopā.

Piekāpos, būdama pilnīgi pārliecināta, ka spēšu izturēt vēl desmit minūtes divatā ar viņu.

Mēs aizgājām līdz liftiem, un Bleiks, uzlicis plaukstu man uz krustiem, viegli iestūma mani tukšā lifta kabīnē. Šī negaidītā pieskāriena siltums aizplūda līdz pat sirdij. Kad durvis aizvērās, mēs palikām stāvot viens otram blakus. Mani pirksti satraukti bungoja pa lifta margām.

– Izskatās, ka viņi lieliski saprotas, – Bleiks ierunājās, pārtraukdams klusumu.

– Pamanīju. Jūsu brālis ir ļoti valdzinošs.

– Ar viņu nav viegli. – Bleiks nogrozīja galvu un pieglauda matus.

– Arī ar Alliju tā mēdz gadīties. Varbūt viņi parūpēsies viens par otru, lai neiekļūtu nepatikšanās.

Bleiks neticīgi savilka uzaci.

Atkal iestājās klusums. Šķita, ka lifta dūkoņa vēl pavairo starp mums radušos spriedzi, it kā Bleika pievilcība nez kā būtu kļuvusi dzirdama un nu izstarotu klusumā. Es nepārprotami nebiju novērtējusi to, cik ilgas varēja būt kopā ar viņu pavadītas desmit minūtes.

Kad lifts apstājās manā stāvā, Bleiks pavadīja mani līdz pat numura durvīm.

– Klāt esam, – es sacīju, cerēdama, ka mūsu atvadīšanās neievilksies.

Taču tad viņa plauksta no manas muguras aizslīdēja līdz pat elkonim un lejup pa delmu, kamēr mēs beidzot palikām stāvot roku rokā. Viņa īkšķa spilventiņš vilka gandrīz nemanāmus apļus manā plaukstā, un šajā brīdī man radās sajūta, ka šis pieskāriens izraisa īstas sāpes. Nenoliedzami, tas bija īsts, gandrīz vai strāvai līdzīgs trieciens, kas aizšāvās līdz pat maniem pirkstgaliem un citām vietām.

– Bleik, es…

Mans ķermenis bija sadumpojies pret prāta tirāniski ļaunajām nojautām. Mūsu sejas šķīra tikai dažas collas, es atkal noreibu no viņa smaržas, atcerējusies mūsu pirmo tikšanās brīdi.

– Vai tad tu mani neuzaicināsi uz kādu glāzīti? – Bleiks klusi vaicāja. Tikko manāmi aplaizījis apakšlūpu, viņš tajā viegli iekoda. Viņa skatiens šķita pagalam nevainīgs. Kurš gan būtu varējis noturēties viņam pretī?

Ar pūlēm noriju siekalas un nedaudz atkāpos, lai atbrīvotos no Bleika neatvairāmā tvēriena. Papurināju galvu un nervozi pavirpināju matu šķipsnu, pūlēdamās domāt par kaut ko citu, lai nebūtu jāskatās uz viņa lūpām.

– Pēc dažām stundām man jāceļas.

– Man arī.

Nu viņš bija tas pats Bleiks Lendons, kurš vēl tikai pirms nedaudz dienām bija gandrīz iznīcinājis manas izredzes tikt pie finansējuma uzņēmumam. Es negrasījos gulēt ar šo vīrieti. Skaidrs?

Dziļi ievilku elpu un ieskatījos viņam tieši acīs.

– Bleik, jūs noteikti neesat radis kaut ko tādu dzirdēt, taču mani tas patiešām neinteresē. Mums šovakar bija jautri, taču es esmu ieradusies šurp darba dēļ.

– Neizskatās, ka tu būtu braukusi šurp darba dēļ.

Uzlūkoju viņu ar samiegtām acīm, taču viņš tikai pasmaidīja.

– Nudien, Ērika, tu gribi teikt, ka es tev itin nemaz nepatīku? – Viņa roka aizslīdēja augšup pa sienu, viņa augums apliecās ap mani.

Apņēmīgi pūlēdamās turēties tālāk no viņa, es piespiedos pie durvīm. Tikmēr mana sirds sitās tā, ka gandrīz vai lēca ārā no krūtīm. Vai šie daži sprīži, kas mūs šķīra, bija pēdējais bastions starp mani un… mana mūža brīnišķīgāko nakti?

Nē, starp mani un ļoti lielu kļūdu.

– Ja jūs cenšaties izspiest no manis kādu komplimentu, tad jūs to nedabūsiet, – es paziņoju. – Un pat tad, ja jūs man liktos pievilcīgs, es neko nedarītu. Vairāku iemeslu dēļ, un viens no tiem ir mana vēlēšanās gādāt, lai nekādā veidā nesarežģītu savas attiecības ar Angelcom.

– Es negrasos ieguldīt naudu tavā projektā, tādēļ nekas netiks sarežģīts.

– Es tā nedomāju.

– Kā lai es tevi pārliecinu? – viņš izaicinoši pavīpsnāja.

Uzvalka audums viegli apspīlēja viņa rokas un augšstilbus. Kaut kas traks, tehnoloģijas jomā strādājošie nedrīkstēja izskatīties tik seksīgi. Mana vienīgā vēlme bija izsaiņot viņu gluži kā dāvanu. Kā gan es spētu noturēties viņam pretī, ja viņš man atkal pieskartos vai, dievs pasarg, noskūpstītu mani?

Vairāk par visu man gribējās ievilkt Bleiku savā numurā un mīlēties līdz nemaņai, tomēr man pietika prāta, lai novaldītos.

– Pavisam vienkārši. Tas nav iespējams.

Aizgriezos un sāku meklēt somiņā atslēgu.

Jau nākamajā brīdī viņš nostājās man aiz muguras, un manu vidukli valdonīgi apskāva silta roka. Aizvēru acis un asi ievilku elpu, sagrīļodamās no pēkšņā pieskāriena.

– Vai esi pārliecināta?

Pūlējos ievilkt elpu, izmisīgi cenzdamās nedomāt par to, kā viņš ar visu augumu bija piespiedies man no aizmugures. Manas lūpas nekādi nespēja izteikt vajadzīgos vārdus, tāpēc es gluži vienkārši pamāju, klusībā lūgdamās, kaut viņš mani atlaistu.

Viņa roka aizslīdēja prom, uz īsu brīdi stingrā tvērienā pakavēdamās uz mana gurna. Viņš turpināja pieskarties man gluži kā savam īpašumam. Lai mani pērkons sasper, ja mans uzbudinājums nebija lielāks par aizvainojumu. Un tomēr es nedrīkstēju izvēlēties šo ceļu.

– Pilnīgi pārliecināta. – Balss iedrebējās, nodevīgi atklājot manas šaubas.

Viņa plauksta pārslīdēja pāri manai rokai līdz pat plecam. Atglaudis matus man no kakla, viņš uzspieda tur vieglu skūpstu, pakavēdamies pietiekami ilgi, lai mani atkal viscaur pārņemtu trīsas. Acu priekšā viss izplūda, un es ar plaukstām atspiedos pret durvīm, lai noturētos kājās.

– Līdz rītam, – viņš nočukstēja.

Kad pagriezos, Bleiks jau bija nozudis. Aizsoļojis pa gaiteni un iekāpis liftā. Atbalstījos pret durvīm, lādēdama sevi. Vēlējos, kaut viņš būtu palicis kopā ar mani, taču tikpat stipra bija arī vēlme, lai viņš mani liktu mierā. Ar trīcošiem pirkstiem beidzot sataustīju atslēgu… un žetonu, kas atradās tai blakus.