Читать книгу Mulsums - Meredita Vailda - Страница 4

Uzmetusi man jautājošu skatienu, kompānijas Angelcom Venture Group sekretāre ieveda mani apspriežu telpā gaiteņa galā. Aši nopētīju sevi, lai pārliecinātos, vai viss ir pienācīgā kārtībā. Pagaidām nebija ne vainas.

– Iekārtojieties ērtāk, Hetevejas jaunkundz. Visi pārējie drīz būs klāt.

– Paldies, – pieklājīgi noteicu, juzdamās pateicīga, ka telpa pagaidām vēl bija tukša. Dziļi ievilku elpu un ļāvu pirkstiem slīdēt pār apspriežu telpas galda malu, kamēr nonācu pie stikla sienas, no kuras pavērās skats uz Bostonas ostu. Manam aizvien pieaugošajam nemieram piejaucās bijība. Jau pēc mirkļa man vajadzēja nonākt aci pret aci ar šīs pilsētas visbagātākajiem un ietekmīgākajiem investoriem. Jutos tik neomulīgi, ka tas vairs pat nebija smieklīgi. Vēlreiz dziļi ieelpoju un satraukti papurināju rokas, vēlēdamās, kaut spētu mazliet atslābināties.

– Ērika?

Es strauji apsviedos. Man tuvojās jauns vīrietis, aptuveni vienā vecumā ar mani. Viņa gaišie mati ar kārtīgo celiņu bija saķemmēti uz vienu pusi, viņam bija tumši zilas acis, un viņš bija uzvilcis iespaidīgu trīsdaļīgu uzvalku. Mēs paspiedām viens otram roku.

– Jūs noteikti esat Maksvels.

– Lūdzu, sauciet mani par Maksu!

– Profesors Kvinlens man ir daudz stāstījis par jums, Maks.

– Neticiet nevienam vārdam. – Viņš iesmējās, un es ieraudzīju nevainojami baltus zobus. Tie asi izcēlās viņa iedegušajā sejā, un es nespēju atvairīt domu par to, cik daudz laika viņš patiesībā pavadīja Jaunanglijā.

– Viņš runāja tikai labu, goda vārds, – es sameloju.

– Viņš ir krietns cilvēks. Esmu viņa parādnieks. Šī noteikti ir jūsu pirmā uzstāšanās?

– Nepārprotami.

– Jums viss izdosies. Atcerieties, ka lielākā daļa no mums kādā brīdī ir atradusies līdzīgā situācijā.

Pasmaidīju un pamāju. Bija skaidrs, ka Makss Poups, kuģniecības magnāta Maikla Poupa mantinieks, diez vai būtu prasījis nožēlojamus divus miljonus dolāru kādam citam, izņemot savu tēvu. Un tomēr par to, ka šorīt te atrados, vajadzēja pateikties tieši viņam, un es to labi apzinājos. Kvinlens bija lieliski zinājis, kurš varētu viņam palīdzēt.

– Cienājieties! Šīs kūciņas ir pasakainas. – Makss pamāja uz bagātīgo brokastu bufetes galdu, kas bija novietots gar vienu sienu.

Manā pakrūtē savilcies mezgls liecināja par pretējo. Vajadzēja savaldīties. Šorīt nebiju spējusi iedzert pat kafiju.

– Paldies, būs jau labi.

Pamazām sāka ierasties arī citi investori. Makss mūs iepazīstināja, un es visiem spēkiem pūlējos uzturēt pieklājīgu sarunu, klusībā lādēdama Alliju, manu labāko draudzeni, slepeno biznesa partneri un padomdevēju mārketinga jautājumos. Viņa prata uzturēt izklaidējošu pieklājības sarunu pat ar zupas skārdeni, toties es spēju domāt gandrīz vienīgi par faktiem un skaitļiem, par ko biju sagatavojusies stāstīt, un tas man nebūt nepalīdzēja saviesīgi tērzēt ar cilvēkiem, ko biju sastapusi pirmo reizi.

Kad visi sāka ieņemt vietas pie apspriežu telpas galda, es nostājos pretējā pusē, lai jau divdesmito reizi sakārtotu un rūpīgi pārskatītu savus dokumentus. Ar skatienu uzmeklēju pulksteni pie pretējās sienas. Man bija mazāk nekā divdesmit minūtes laika, lai pārliecinātu šo nelielo nepazīstamo cilvēku bariņu, ka mans uzņēmums ir investīciju vērts.

Balsis pamazām pieklusa, bet, kad paskatījos uz Maksu, gaidīdama mājienu, ka varu sākt, viņš norādīja uz tukšo krēslu pašā vidū man pretī.

– Mēs gaidām Lendonu.

Lendonu?

Durvis atsprāga vaļā. Kaut kas traks. Es vairs nespēju paelpot.

Telpā ienāca mans noslēpumainais vīrietis. Iespaidīga vīrišķība un sešu pēdu augums, kas itin nemaz nelīdzinājās citiem uzvalkos ģērbtajiem kolēģiem. Viņa melnais džemperis ar V veida kakla izgriezumu izcēla labi veidotos plecus un krūtis, nobružātie džinsi nevainojami piegulēja viņa augumam. Iztēlojusies, ka šīs rokas tīši vai netīši atkal varētu mani apskaut, jutu, ka viscaur saspringstu.

Bruņojies ar milzīgu ledus kafijas glāzi, viņš atkrita krēslā tieši man priekšā, šķiet, nemaz neapzinādamies, ka ir nokavējies un nav pienācīgi apģērbies, un uzzibināja man zinošu smaidu. Viņš vairs nepavisam nelīdzinājās tam uzspodrinātajam profesionālim, kuram aizvakar biju tik veiksmīgi uzskrējusi virsū. Viņa tumši brūnie mati izskatījās burvīgi nesakopti, tie spurojās uz visām pusēm, burtiski prasīdamies pēc maniem pirkstiem. Iekodu lūpā, pūlēdamās neizrādīt, cik neslēpti atzinīgi biju pētījusi šī vīrieša augumu.

– Tas ir Bleiks Lendons, – Makss paziņoja. – Bleik, tā ir Ērika Heteveja. Viņa ir ieradusies, lai mums pastāstītu par savu modes sociālo tīklu “Knaģis”.

Viņš uz mirkli sastinga.

– Asprātīgs nosaukums. Vai tu viņu atvedi?

– Jā, mums Hārvarda Universitātē ir kopīgs draugs. Bleiks pamāja, pievērsdams man caururbjošu skatienu, un es tūlīt nosarku. Viņš aplaizīja lūpas. Šī vienkāršā darbība atstāja uz mani tieši tādu pašu iespaidu kā tovakar, kad bijām pirmo reizi sastapušies.

Dziļi ievilku elpu un sakrustoju kājas, asi apzinādamās sajūtu, ko starp tām bija radījusi viņa klātbūtne. Saņemies, Ērika! Satraukuma enerģijas lode, kas vēl tikai pirms dažām sekundēm bija atradusies man pakrūtē, nu bija eksplodējusi, pārvēršoties žilbinošā seksuālajā enerģijā, kas lika man viscaur pulsēt.

Lēni izelpoju un nogludināju savas melnās žaketes atlokus, klusībā pārmezdama sev, ka biju ļāvusies šādai ekstāzei neticami nepiemērotā brīdī. Stomīdamās ķēros pie prezentācijas. Izskaidroju savas interneta vietnes priekšnoteikumus un sāku īsi aprakstīt pirmo darbības gadu ar visu pieticīgo mārketingu un iegūto eksponenciālo izaugsmi, izmisīgi pūlēdamās koncentrēties. Ikreiz, kad mēs ar Bleiku saskatījāmies, man smadzenēs iestājās īssavienojums.

Beidzot viņš mani pārtrauca. – Kurš ir izstrādājis šo vietni?

– Viens no līdzdibinātājiem, Sids Kumars.

– Un kur viņš ir?

– Diemžēl mani līdzdibinātāji šodien nevarēja ierasties, lai gan ļoti vēlējās to izdarīt.

Uzrāvis vienu uzaci, Bleiks nevērīgi atlaidās krēslā, ļaujot labāk apskatīt viņa ķermeņa augšdaļu. Piespiedu sevi neblenzt.

– Nē, es… – pūlējos atbildēt godīgi. – Mēs esam tikai nupat beiguši augstskolu, un tāpēc mūsu iesaistīšanās pakāpe turpmāko mēnešu laikā ir ārkārtīgi atkarīga no šī projekta finansiālās stabilitātes.

– Citiem vārdiem sakot, viņu ziedošanās ir atkarīga no finansējuma.

– Savā ziņā jā.

– Un jūsējā?

– Nē, – es asi atteicu, nekavējoties sabozdamās par šādu mājienu. Mēnešiem ilgi biju ziedojusi visu savu dzīvi šim projektam, nespēdama domāt ne par ko citu.

– Turpiniet, – viņš uzmundrinoši pamāja.

Dziļi ievilku elpu un uzmetu skatienu savām piezīmēm, lai varētu atkal turpināt.

– Šobrīd mums ir nepieciešams kapitāla ieguldījums mārketinga jomā, lai palielinātu gan izaugsmi, gan ienākumus.

– Kāda ir jūsu konversijas likme?

– No visiem apmeklētājiem par reģistrētiem lietotājiem kļūst aptuveni divdesmit procenti…

– Jā, bet kā ir ar maksājošiem lietotājiem? – viņš pārtrauca.

– Aptuveni pieci procenti mūsu lietotāju izveido sev profesionālos profilus.

– Kā jūs esat iecerējusi palielināt šo skaitu?

Nepacietīgi pabungoju ar pirkstiem pa galdu, pūlēdamās apkopot savas izklaidīgās domas. Katrs viņa uzdotais jautājums izklausījās pēc izaicinājuma vai apvainojuma. Tas iedarbīgi izgaiņāja visus pašpārliecību veicinošos vārdus, ko biju sev iestāstījusi pirms šīs tikšanās. Jūtot, ka atrodos uz panikas robežas, paskatījos uz Maksu, meklēdama kādu cerības pazīmi. Šķiet, viņš nedaudz uzjautrinājās par Lendona kunga uzvedību, kas droši vien bija viņam visnotaļ raksturīga. Visi pārējie neizteiksmīgi lūkojās te uz saviem pierakstiem, te uz mani, un nekas neliecināja, ka kaut kas no tā visa viņiem varētu šķist interesants. Uz sekundes simtdaļu man bija iešāvies prātā, ka pēc vakardienas saskriešanās viņš pret mani varētu izturēties saudzīgāk, taču acīmredzot tā vis nebija. Noslēpumainais vīrietis pamazām sāka izrādīties par tādu kā stulbeni.

– Mēs veltām visu uzmanību tam, lai izveidotu un uzturētu pamata klientu grupu, un, kā jau minēju, tā turpina strauji pieaugt. Kad būs savākta stabila potenciālo klientu bāze, mēs ceram piesaistīt vairāk šajā jomā strādājošo mazumtirgotāju un zīmolu, kā arī palielināt maksājošo lietotāju skaitu.

Uz brīdi apklusu, sagatavojusies kārtējam negaidītajam jautājumam, taču tad Bleika telefons iegaismojās, par laimi, piesaistot viņa uzmanību. Juzdamās atvieglota, ka beidzot vairs netieku pētīta kā ar mikroskopu, nobeidzu savu uzstāšanos ar konkurentu analīzi un finanšu prognozi.

Telpā iestājās neveiklības pilns klusums. Bleiks iemalkoja kafiju, nodzēsa telefona ekrānu un nolika to atpakaļ uz galda.

– Vai jūs ar kādu satiekaties?

Mana sirds krūtīs sāka dimdēt, sejā iesitās karstums, it kā es negaidot būtu izsaukta pie tāfeles. Vai es ar kādu satiekos? Satriekta cieši skatījos uz viņu, nebūdama pārliecināta, ka esmu pilnīgi sapratusi šī jautājuma nozīmi.

– Ko, lūdzu?

– Attiecības mēdz novērst uzmanību no galvenā. Ja šī grupa jums piešķirtu vajadzīgos līdzekļus, šāds faktors varētu ietekmēt jūsu izaugsmes spēju.

Tātad es nebiju viņu pārpratusi. It kā nepietiktu ar to vien, ka biju vienīgā sieviete šajā telpā, viņš bija pievērsis īpašu uzmanību manu attiecību statusam. Stulbais sieviešu nīdējs. Sakodu zobus, šoreiz novaldīdamās, lai neļautu vaļu lamuvārdu straumei. Es nedrīkstēju zaudēt savaldību, tomēr negrasījos arī ar smaidu atvairīties no viņa nepiedienīgās izturēšanās.

– Varu jums apgalvot, Lendona kungs, ka esmu simtprocentīgi apņēmusies nodoties šim projektam, – sacīju lēni un mierīgi. Uztvēru vīrieša skatienu, visiem spēkiem pūlēdamās likt viņam noprast, cik nožēlojama man šķita šāda attieksme. – Vai jums ir vēl kāds jautājums par manu personisko dzīvi, kas šodien varētu ietekmēt jūsu lēmumu?

– Nedomāju vis. Maks?

– Ē, nē, manuprāt, mēs esam uzzinājuši pietiekami daudz. Kungi, vai esat gatavi pieņemt lēmumu? – Makss pasmaidīja, pamādams pārējiem.

Trīs vīri uzvalkos pamāja un cits pēc cita uzslavēja manas pūles un izteica savu lēmumu pozitīvi novērtēt šo projektu.

Bleiks ieskatījās man acīs, mirkli paklusēja un tad paziņoja savu spriedumu tikpat nevērīgi, kā bija izpostījis man šo rītu.

– Es atturos.

Manī ieskanējās panikas trauksme. Gandrīz uzmācās asaras, kam tūlīt pievienojās mana iekšējā balss. Tā sāka gudrot atvadu runu Lendona kungam – ar tekstu par to, kur viņam būtu jāiet un kā tur varētu nokļūt. Paskatījos uz Maksu, gaidīdama pēdējo triecienu. – Nu, Ērika, es uzskatu, ka jūs ar savu projektu esat paveikusi patiešām lielisku darbu, un man pavisam noteikti gribētos uzzināt kaut ko vairāk. Vienosimies par nākamo tikšanos turpmāko pāris nedēļu laikā, lai varētu turpināt šo apspriedi un rūpīgāk iedziļināties loģistikas jautājumos. Pēc tam mēs izlemsim, vai vēlamies noslēgt ar jums vienošanos. Ko teiksiet?

Kāds atvieglojums. Biju gatava pārlēkt pāri galdam un apskaut Maksu.

– Tas būtu brīnišķīgi! Es ļoti gaidīšu šo tikšanos.

– Lieliski! Tas tad arī būtu viss.

Makss piecēlās, lai pirms aiziešanas vēl patērzētu ar pārējiem vīriešiem, un es paliku aci pret aci ar Bleiku, kura satriecoši izskatīgajā, iedomības pilnajā sejā nu bija parādījies neslēpts smīns. Īsti nesapratu, vai tagad vajadzētu iecirst viņam pļauku vai pieglaust viņa matus. Tas nebija viss, kas man bija padomā. Šajā īsajā laika sprīdī manī bija modušās tik pretrunīgas jūtas, ka biju spiesta sākt šaubīties par savu veselo saprātu.

– Tā bija laba prezentācija, – Bleiks paziņoja, paliekdamies tuvāk.

Viņa balss bija dobja un piesmakusi. Man pārskrēja trīsas.

– Patiešām? – nedroši attraucu.

– Patiešām, – viņš apliecināja. – Vai varu jūs uzaicināt brokastīs? – Viņa skatiens atmaiga, it kā pēdējo divdesmit minūšu laikā mēs nemaz nebūtu spurojušies viens otram pretī.

Apjukusi sabāzu pierakstus atpakaļ somā. Bleiks izskatījās brīnišķīgi, tomēr viņš bija krietni vien pārvērtējis savu ārieni, ja reiz uzskatīja, ka pēc tādas izrādes es piekritīšu ar viņu kaut kur doties.

– Pāri ielai ir kāds lielisks, mazs krodziņš. Tur var dabūt īstas īru brokastis.

Izslējos un ieskatījos viņam acīs, sajūsmināta, ka man ir radusies iespēja likt arī viņam izbaudīt atraidījumu.

– Man bija liels prieks ar jums iepazīties, Lendona kungs, taču dažiem no mums ir arī jāstrādā.

– Viņš tevi uzaicināja kaut kur aiziet? – Allija jūsmīgi pārvaicāja. Klausulē bija dzirdama Ņujorkas centra kņada un rosība.

– Laikam gan. – Vēl aizvien nebiju atguvusies no šī rīta notikumiem.

– Vai tu biji uzvilkusi savu lietišķo kostīmu? Ar zilganzaļo blūzi?

– Jā, protams, – es apstiprināju, novilkdama minēto apģērba gabalu un sabrukdama uz zemās gultas mūsu kopmītnes istabā.

– Tad jau nav jābrīnās. Tev tā tik brīnišķīgi piestāv.

Vai viņš bija seksīgs?

Bleiks Lendons bija viens no seksīgākajiem vīriešiem, ar kuriem es jebkad biju elpojusi vienu gaisu, taču pret sievietēm biznesā viņš izturējās necienīgi, un šāda uzvedība manās acīs krietni vien mazināja viņa pievilcību. Diemžēl viņš atradās draudīgi tuvu desmit manis visvairāk nicināto cilvēku sarakstam.

– Tam nav nekādas nozīmes, Allij. Es vēl nekad neesmu jutusies tik pazemota. – Sarāvos, no jauna skaidri atcerējusies viņa mestos izaicinājumus un tam sekojušo noraidījumu.

– Tev taisnība. Cik žēl, ka neatrados tev līdzās un nevarēju palīdzēt.

– Man arī žēl. Starp citu, kā noritēja tava intervija?

Allija uz mirkli apklusa.

– Labi.

– Jā?

– Patiesībā ļoti labi. Es gan negribu sadomāties par daudz, taču izklausījās visnotaļ daudzsološi.

– Tad jau lieliski. – Pūlējos apslēpt vilšanos, jo zināju, cik liela bija viņas sajūsma. Ja viss izdotos, viņai mārketinga daļas vadītāja pakļautībā būtu jāstrādā vienā no lielākajiem modes zīmoliem. Jau mēnešiem ilgi biju zinājusi, ka Allija pēc diploma saņemšanas sāks meklēt pilnas slodzes darbu, taču doma par to, ka nāktos vadīt vietni bez viņas, šķita nomācoša. Man vajadzēja kļūt par uzņēmuma jauno balsi līdz brīdim, kad mēs varēsim atļauties pieņemt darbā jaunu mārketinga daļas vadītāju, un sakaru veidošana nekad nav bijusi mana stiprā puse.

– Nekas jau vēl nav iekalts akmenī. Gan redzēsim.

– Mums vajadzētu to nosvinēt, – es ierosināju. Dievs bija mans liecinieks, ka pēc tik velnišķīgiem rīta pārdzīvojumiem man bija nepieciešams kāds atalgojums.

– Mēs varētu nosvinēt to, ka tagad mums ir jauns labākais draugs – Makss! – viņa iespiedzās.

Iesmējos, zinādama, ka arī Makss būtu tieši viņas gaumē, ja vien abi būtu satikušies. Ieraugot vīriešus uzvalkos un vestēs, viņa burtiski ģība.

– Jācer, ka viņš nepiekrita mani uzklausīt vēlreiz tikai tāpēc, lai izdarītu vēl vienu pakalpojumu Kvinlenam.

– Cilvēki nemēdz šūpot citiem deguna priekšā burkānus divu miljonu dolāru vērtībā tikai tāpēc, lai izdarītu kādam pakalpojumu.

– Tiesa gan, taču es nevēlos, lai viņš iegulda naudu, ja vien tas viņu patiešām neinteresē.

– Ērika, tu atkal sāc visu pārmērīgi analizēt, kā jau allaž.

Lēni izelpoju. – Var jau būt.

Cerams, viņai bija taisnība, taču man šķita neiespējami nepārdomāt visus iespējamos notikumu virzības variantus, lai mēģinātu visu izplānot un tiem pienācīgi sagatavoties. Pēdējā laikā man bija tik daudz darba, ka smadzenes ne mirkli nepārstāja darboties.

– Pēc stundas kāpšu vilcienā. Atgriezīšos pirms vakariņām, un tad mēs varēsim kaut ko iedzert.

– Labi, tad arī tiksimies. – Beidzu sarunu un piespiedu sevi piecelties, lai sameklētu savas ērtās sporta bikses, tās, ko allaž taupīju šķiršanos un paģiru brīžiem. Šī diena bija izrādījusies neticami nogurdinoša.

Mūsu kopīgajā istabā apstājos pie lielā spoguļa, lai vērtējoši nopētītu sevi. Atraisīju savu franču bizi, un mani gaišie, viļņainie mati noslīga lejup pār muguru.

Dažu pēdējo nedēļu laikā pārdzīvotā stresa dēļ biju kļuvusi tievāka nekā parasti, tomēr mana saskaņotā apakšveļa vēl aizvien cieši ieskāva manus neuzkrītošos apaļumus. Pārlaidu plaukstas pār mīkstajām mežģīnēm, kas piekļāvās maniem gurniem, vēlēdamās, kaut to darītu citas rokas, liekot aizmirst visu, kas šodien bija noticis. Nebiju gaidījusi, ka jau pirmajā oficiālās prezentācijas reizē saļodzīsies ceļgali kāda iedomīga investora dēļ, taču mana fiziskā reakcija uz Bleiku bija nopietns apliecinājums tam, ka vajadzēja atsākt savu saviesīgo dzīvi. Man vajadzēja izklaidēties un iepazīties ar citiem. Tikt prom no datora, vismaz sestdienu vakaros. Parasti tieši tad mēs veicām vietnes uzturēšanas darbus, jo datu plūsma bija neliela, bet, ja tā turpinātos, man līdz trīsdesmit gadu vecumam nāktos iztikt bez jebkādām attiecībām.

Padzinusi raizes, apģērbos un aši aizsūtīju Sidam elektroniskā pasta vēstuli ar jaunumiem. Viņam vajadzēja pamosties ne ātrāk kā pēc dažām stundām. Viņš, tāpat kā daudzi programmētāji, ne vien strādāja pārsvarā naktīs, bet arī dienu pirms tikšanās bija pamatīgi apaukstējies. Turklāt viņš īpaši labi neprata uzstāties publikas priekšā, taču spēks bija vairumā, un viņa atbalsts man būtu noderējis.

Uzņēmums ļāva Allijai, Sidam un man noturēties virs ūdens. Būdami koledžas studenti, mēs varējām nosegt gan izmaksas, gan savus pieticīgos izdevumus, tomēr mēs lolojām lielas cerības attiecībā uz to, kur ar saviem Efeju līgas diplomiem varējām nonākt uzreiz pēc studiju beigām. Kamēr Sids un Allija kā atbildīgi koledžas pēdējā kursa studenti meklēja darbu, es visus savus spēkus veltīju “Knaģim”. Vietnes sākotnējie panākumi bija mani pārliecinājuši, ka es to varētu pārvērst par kaut ko daudz labāku nekā darbavietu, kurā mēs visi varētu strādāt no deviņiem līdz pieciem.

Pastāvēja iespēja, ka Maksa potenciālās investīcijas bija mana vienīgā cerība. Pēc tam atliktu vienīgi pastumt šo sapni malā un sameklēt kādu parastu darbu. Tikmēr man nepilnas nedēļas laikā vajadzēja izvākties no kopmītnes un sameklēt sev mājokli.

Mani pamodināja kafijas smarža, kam aši pievienojās trulas galvassāpes.

– Nolādētais vīns! – Paberzēju deniņus, vēlēdamās, kaut spētu padzīt sāpes.

Piecēlos sēdus uz sava zemā matrača, ietinos dūnu segā un pateicos dieviem par to, ka viņi bija dāsni dāvājuši mums kafiju. Allija tieši īstajā brīdī pasniedza man kūpošu tasīti un ibuprofēna tableti.

– Lai kā arī būtu, mums gāja vareni. – Viņa iekārtojās man blakus ar savu kafijas tasi. Allijas garie, brūnie mati bija saņemti paviršā mezglā. Viņa bija uzvilkusi krekliņu, kas bija par lielu un noslīdējis no viena pleca, un melnas, pieguļošas trikotāžas bikses. – Veselu mūžību nebiju redzējusi tevi tā izklaidējamies. Tu biji pelnījusi nedaudz atpūsties.

– Tā tikšanās man bija pēdējais piliens, – noteicu. Par spīti galvassāpēm, jutos pateicīga, ka vairs nebiju tik nervoza kā iepriekšējā dienā.

– Nu, tad pastāsti man vēl kaut ko par Maksu – un kur es ar viņu varu satikties? Spriežot pēc piedzērušās Ērikas stāstiem, mēs esam viens otram kā radīti.

Es iesmējos, pamazām sākdama atcerēties iepriekšējā vakara notikumus. Neviena maltīte ar iedzeršanu nevarēja iztikt bez meiteņu sarunām.

– Es patiešām zinu vienīgi to, ko man pastāstīja profesors Kvinlens. Makss ir gudrs, taču skolā viņam nemitīgi nācās kulties ārā no dažādām nepatikšanām. Šaubos, vai bez Kvinlena palīdzības viņš vispār būtu ticis pie diploma, un tas nu bija kaut kas tāds, ko tētiņš viņam vis nevarēja nopirkt. – Paraustīju plecus. Tā kā Makss bija paglābis mani no totāla pazemojuma, biju gatava izteikties visai pielaidīgi. – Varu derēt, ka dzīve kopā ar tēvu miljardieri tomēr neiet gluži kā pa sviestu. Dažiem tik liela brīvība šķiet neizturama.

– Zini, tā nu ir iegadījies, ka es šobrīd esmu gatava savaldīt kādu izklaidēm nodevušos miljardieri. – Viņa pāri plecam nozibināja nekaunīgu smīnu.

– Nemaz nešaubos, – es izteiksmīgi saviebos.

– Tātad viņš šobrīd nodarbojas tikai ar investīcijām? – Es patiešām īsti nezinu, ar ko viņš nodarbojas, kamēr nestrādā Angelcom. Ja viņam ir tik daudz naudas, viņš droši vien dara visu ko.

– Labs ir, ķersimies pie meklēšanas internetā!

Allija pielēca kājās, paņēma portatīvo datoru un atkal apsēdās. Atstāstījusi man Maksa labvēlīgo lietišķo biogrāfiju, kurā bija minētas dažādas labdarības organizācijas un investīcijas interneta uzņēmumos, viņa paziņoja:

– Tagad paskatīsimies, ko var atrast par Bleiku Lendonu.

Mani pirksti savilkās dūrē ap krūzes osu. Neskaidri atcerējos, kā dzērumā biju aizrautīgi stāstījusi par Bleiku, kurš apspriedes laikā bija izturējies tik aizvainojoši kā īsts kretīns. Šķita neticami, ka viņš bija nospriedis, ka varēs izjaukt manu prezentāciju un pēc tam uzaicināt mani uz krodziņu, taču tik izskatīgam vīrietim noteikti nemaz nebija lieki jācenšas, lai lielāko daļu sieviešu pierunātu ēst viņam no rokas. Šoreiz viņam nebija paveicies, jo es nebiju tāda kā lielākā daļa sieviešu. Kūsājošo niknumu, ko jutu pret šo vīrieti, spēja apvaldīt tikai manas neķītrās sajūtas viņa skatiena ietekmē.

– Lūdzu, man ir pilnīgi vienalga. – No savām karojošajām jūtām mēģināju koncentrēties vienīgi uz dusmām, taču patiesībā man klusībā gribējās zināt, ko Allijai varētu izdoties atrast. Līdz pat vakardienai es par Bleiku nemaz nebiju dzirdējusi, bet, spriežot pēc tā, kā citi Angelcom darbinieki ļāva viņam netraucēti izpausties, viņš noteikti bija ietekmīgs. Allija lasīja, ar skatienu ieurbusies ekrānā. Viņas interese bija acīmredzama.

Beidzot neizturēju.

– Nu, kas tur rakstīts?

– Viņš ir hakeris.

– Ko? – Viņa noteikti nebija atradusi īsto Bleiku Lendonu, lai gan torīt viņš nemaz nebija līdzinājies godājamam biznesmenim.

– Vismaz agrāk viņš tāds ir bijis. Baumo, ka viņam ir sakari ar M89, Amerikas Savienoto Valstu hakeru grupu, kas aptuveni pirms piecpadsmit gadiem uzlauzusi vairāk nekā divsimt ietekmīgu cilvēku banku kontus. Tas gan arī ir viss, kas te rakstīts. Oficiāli viņš ir uzņēmuma Banksoft dibinātājs un attīstītājs. Šis uzņēmums ir nopirkts par divpadsmit miljardiem dolāru. Viņš ir arī Angelcom izpilddirektors, kurš aktīvi investē līdzekļus vairākos jaunos interneta uzņēmumus.

– Tātad viņš paša spēkiem ir kļuvis par miljardieri. – Tā izklausās. Viņam ir tikai divdesmit septiņi gadi. Te teikts, ka viņa vecāki ir skolotāji.

Šī informācija tomēr īsti nespēja mazināt dusmas par to, ka Bleiks bija izbojājis manu prezentāciju, lai arī tagad šis tas bija kļuvis skaidrs. Tiesa gan, uzzinot, ka viņam bagātība nav tikusi pasniegta uz paplātes, mani pārņēma zināma cieņa, tomēr salīdzinājumā ar Maksu viņš tik un tā bija uzvedies kā izlutināts knēvelis.

– Nu, tagad tam laikam vairs nav nekādas nozīmes. Ja man paveiksies, mēs tik un tā vairs nekad nesatiksimies.