Читать книгу Vēlme - Meredita Vailda - Страница 3

– Neticami, ka atkal to daru, – es noteicu.

Bleiks aplika roku man ap pleciem un pievilka mani sev klāt. Es ļāvos viņa pazīstamajam siltumam. Izgājuši no viņa biroja ēkas, aizsoļojām dažus kvartālus tālāk pa ielu. Viņš noliecās un mierinoši noskūpstīja mani uz vaiga.

– Šoreiz vairs nebūs nekādas mānīšanās, goda vārds.

Iesmējos un izteiksmīgi saviebos.

– Ļoti pārliecinoši.

Biju viņam gandrīz noticējusi. Dažas pēdējās nedēļas bija izrādījušās spraigas, taču starp mums kaut kas bija mainījies. Es gan mēdzu pajokot, taču tagad Bleikam uzticējos. Pēc visiem kvēlajiem iebildumiem un izmisīgajiem mēģinājumiem cīnīties pret savām jūtām es beidzot biju ļāvusi viņam pienākt man tuvu klāt – vismaz tuvāk nekā jebkuram citam –, un man vēl nekad tas nebija šķitis tik pareizi.

Viņš uzzibināja draisku smaidu.

– Neraizējies. Man nemūžam nebūtu izdevies vēlreiz pierunāt Fionu dabūt gatavu tādu triku.

Ģērbusies baltās, pusgarās biksēs un tumši zilā šifona blūzē bez piedurknēm, Bleika māsa Fiona mūs jau gaidīja pie ieejas kādā neparastā kafejnīcā. Virs tās durvīm uz gravētas izkārtnes bija uzraksts “Moka”. Kāds jauns apmeklētājs atgrūda durvis plaši vaļā, un pa tām izplūda piesātināts svaigi maltas kafijas un šokolādes aromāts, liekot man priecīgi sarosīties. Biju jau gandrīz aizmirsusi par mūsu sākotnējo nodomu, kad Fiona aicinoši pamāja uz vienkāršām durvīm līdzās kafejnīcai.

– Mums jāiet augšā.

Sekojām viņai augšup pa šaurām kāpnēm, kas veda uz otro stāvu.

– Kam pieder šī ēka, Fiona? – Mēģināju runāt saviesīgi, bet kuru gan man izdotos piemuļķot? Tas, ka mēs atradāmies dažu īsu soļu attālumā no pastāvīga kofeīna avota, jau tāpat bija būtiski izšķirošs nosacījums, taču Fiona zināja, kāda bija mana nostāja attiecībā uz īrēšanu no Bleika vai kāda no viņa uzņēmumiem. Es Bleikam uzticējos, tomēr viņš vēl aizvien apņēmīgi centās katrā izdevīgā brīdī līdz pēdējam sīkumam iesaistīties manos lietišķajos darījumos.

Arī pašam Bleikam netrūka dažādu pretrunu. Vienubrīd viņš spēja būt mīļš un aizkustinoši maigs, bet jau nākamajā mirklī ar savu noslieci uz slimīgu kontroli novest mani līdz ugunīgam niknumam. Dienā viņš varēja velnišķīgi piekasīgi pārbaudīt katru mana augošā uzņēmuma niansi, bet vakarā, tiklīdz bijām iegājuši pa mājas durvīm, gultā novest mani līdz neprātam. Jāatzīst, dažreiz man bija vajadzīgs gan viens, gan otrs, tomēr man vēl aizvien nebija īsti skaidrs, ko domāt par šādu kundzību manā dzīvē. Man bija briesmīgi bail ļaut Bleikam tuvoties, tomēr es pamazām mācījos kļūt atklātāka un uzticēties viņam tik, cik vien spēju.

Šodien kāda daļa no manis, tā daļa, kurai bija vajadzīga neatkarība un nošķirtība no Bleika, vēlējās būt pilnīgi pārliecināta, ka viņš negrasās mani vēlreiz piemānīt.

– Es varu apliecināt, ka Bleikam no šī īpašuma nepieder nekas, – Fiona apgalvoja.

Tas viss, protams, izklausījās ļoti jauki, taču vēl pavisam nesen viņa bija man iemānījusi skaisti izremontētu dzīvokli tai pašā bagātnieku rajona mājā, kas ne vien piederēja Bleikam, bet arī kalpoja viņam par mājvietu. Šaurā robeža, kas šķīra mūsu privāto dzīvi no darba, jau tāpat bija pietiekami izplūdusi. Šoreiz biju stingri apņēmusies nepiekāpties.

– Prieks dzirdēt.

Fiona parakņājās pa somiņu. Par spīti bažām, manas cerības pieņēmās spēkā. Viņa atslēdza durvis, un mēs iegājām telpā. Garā istaba bija maza, vismaz salīdzinājumā ar Bleika mājokli. Lai gan šī telpa bija sasmakusi un tai bija steidzīgi nepieciešama apkopēju komanda, viss tomēr izskatījās daudzsološi. Bleiks man aiz muguras nopūtās.

– Paklau, Fiona, vai tas patiešām ir labākais, ko tu spēj piedāvāt?

Viņa uzmeta brālim aizkaitinātu skatienu.

– Mēs – Ērika un es – apspriedām viņas iespējas, un, ņemot vērā šīs telpas atrašanās vietu un izmēru, tas ir labs piedāvājums. Pats par sevi saprotams, te būtu vajadzīga pamatīga tīrīšana, tomēr tev jāatzīst, ka šai vietai ir potenciāls.

Labu brīdi lūkojos apkārt, iztēlodamās visas daudzās iespējas. Vadot uzņēmumu no sava dzīvokļa un vienlaikus meklējot jaunus darbiniekus, biju tik aizņemta, ka man pat neatlika laika papriecāties par gaidāmo pārcelšanos, taču tam vajadzēja būt jautri.

– Man ļoti patīk šīs koka grīdas.

– Tās ir briesmīgi netīras. – Bleiks ar kurpes zoli paberzēja grīdu, atstājot putekļos vieglas pēdas.

– Mēģini iztēloties, kā tas būs, Bleik. Te tikai viss jāuzkopj un šis tas jāuzlabo, un tad te pavisam noteikti varētu izskatīties kā mūsdienīgā, dārgā studijā.

– Tieši tā. Neapmestas mūra sienas allaž ir modē, – Fiona piebilda.

– Šī māja ir tik veca, – Bleiks sarauca degunu.

Iesmējos un uzsitu viņam pa plecu.

– Parādi man kādu Bostonas māju, kura nebūtu veca.

Šī telpa ne tuvu nelīdzinājās “Lendona grupas” restaurētajiem mūsdienīgajiem birojiem, taču manas ieceres bija pieticīgas un reālistiskas. Šobrīd šai vietai vēl daudz kā pietrūka, bet pēc kārtīgas tīrīšanas un dažiem papildinājumiem te varēja izskatīties lieliski.

Piegājām pie lielajiem logiem, aiz kuriem atradās iela. Mani caurstrāvoja viegls satraukums. Ja mans uzņēmums tiktu pie savas adreses, tas būtu nozīmīgs solis uz priekšu un viss, kas līdz šim bija paveikts, šķistu daudz reālāks.

Pagriezos, lai uzzinātu Fionas domas.

– Liekas, man te patīk. Kā tev šķiet?

Fiona saknieba lūpas un palūkojās apkārt.

– Cena ir saprātīga, un īres termiņš nodrošina izaugsmes iespējas. Paturot to visu prātā, es teiktu, ka tā ir laba izvēle. Vai tu spēj sevi te iztēloties?

– Spēju gan. – Pasmaidīju, no jauna atguvusi ticību Fionas mākleres prasmēm. Galu galā, mums taču bija vajadzīgas ērta darba telpa par pieejamu cenu, kur izmitināt jaunos “Knaģa” komandas biedrus. Visu pagājušo gadu biju gādājusi par šī modes sociālā tīkla izaugsmi.

– Es tūlīt kādam piezvanīšu, lai noskaidrotu, vai īres maksu nav iespējams vēl samazināt. Bleikam ir taisnība, šī telpa ir diezgan netīra. Un vēl, ja tu esi iecerējusi to izremontēt, mums ir pamatots iegansts pieprasīt īres maksas samazinājumu. – Izvilkusi telefonu, Fiona izgāja priekštelpā, un mēs atkal palikām divatā.

– Tu pat nepajautāji, ko es par to domāju, – Bleiks greizi pasmīnēja.

– Tāpēc, ka es jau zinu, ko tu domā.

– Es tev varētu piešķirt divreiz plašāku telpu, un tev pat nevajadzētu iziet no ēkas, lai mani apciemotu. Turklāt tu saņemtu draudzenes atlaidi, un, pēc manām domām, šajā pilsētas rajonā tu kaut ko tādu vis nedabūtu. Bija veltīgi cīnīties pret Bleika nelūgto palīdzību visās jomās. Protams, viņš bija velnišķīgi valdonīgs, apņēmīgs un uzstājīgs, tomēr savā būtībā viņš spēja atrisināt visu. Ikreiz, kad Bleikam tuvi cilvēki iedzīvojās problēmās vai arī viņiem kaut kas bija vajadzīgs, viņš steidzās palīgā, nežēlodams nekādus līdzekļus.

– Esmu ļoti pateicīga par tavu piedāvājumu, patiešām, taču neatkarību nevar novērtēt naudā, Bleik.

Mēs par to bijām runājuši jau agrāk, un es allaž paliku pie sava. Viņam vajadzēja paļauties, ka es spēšu tikt galā arī viena. Mūsu uzticēšanās nedrīkstēja būt vienpusēja.

– Tu varēsi palikt neatkarīga. Mēs visu noformēsim rakstiski.

– Mana pieredze liecina, ka, noformējot visu rakstiski, es tikai uz minimālu laiku kļūstu atkarīga no taviem dāsnajiem resursiem. – Bleiks jau bija piedabūjis mani uz gadu parakstīt īres līgumu par manu dzīvokli, lai gan viņš vēl nebija pārvērtis naudā nevienu no manis sūtītajiem īres čekiem.

– Nodēvēsim to par īres maksas fiksēšanu. Tu varētu līgumā nostiprināt draudzenes īres likmi, teiksim, uz divdesmit gadiem, un pēc tam mēs varētu vienoties par tālāko. – Viņš mani apskāva un cieši piespieda sev klāt. Mūsu lūpas šķīra tikai daži sprīži.

Mana sirds strauji pukstēja. Tas jau bija kas vairāk par mūsu ierasto ķircināšanos, cenšoties pārspēt vienam otru asprātībā. Mēs bijām kopā tikai dažas nedēļas, bet viņš jau bija sācis domāt par ilgstošām attiecībām? Pūlēdamās dziļi ievilkt elpu, es nedaudz pavēru lūpas. Laiku pa laikam no Bleika vārdiem un tuvuma man noreiba galva. Vēl nekad neviens nebija uz mani atstājis tādu iespaidu, un šādi negaidīti jūtu uzplūdi pamazām sāka man iepatikties.

– Labs mēģinājums, – es čukstus noteicu.

Viņš ieņurdējās un noskūpstīja mani cieši, maigi un uzstājīgi, kairinot mani ar viegliem mēles pieskārieniem.

– Tu mani padari traku, Ērika.

– Ak tā? – es izdvesu, juzdama, ka palieku bez elpas, un cenzdamās nenovaidēties.

– Jā, visos iespējamos veidos. Ejam prom no šejienes. Ja tu patiešām tik ļoti gribi īrēt šo izgāztuvi, gan jau Fiona tiks galā ar visiem dokumentiem.

Sagrābis aiz gurniem, Bleiks mani ar savu akmens cieto augumu piespieda pie sienas. Man nebija ne jausmas, kāpēc viņam tik ļoti patika spiest mani pie cietām virsmām, tomēr man tas sagādāja sasodītu baudu. Izlaidusi pirkstus caur viņa matiem, bezpalīdzīgi noskūpstīju viņu. Aizmirsties viņa apskāvienos bija tik viegli. Cik bija pulkstenis? Kur man vēlāk vajadzēja iet? Domās aši pārskrēju pār visiem iespējamajiem šķēršļiem, kas neļāva man izmesties kailai Bleika priekšā. Viņa augšstilbs ieslīdēja man starp kājām, uzspiežot tieši tik precīzi, lai ar manu džinsu vīli paberzētu mani caur biksītēm.

– Ak dievs.

– Es zvēru, ja šajā vietā būtu kaut vai viena tīra virsma, es tevi tur nekavējoties paņemtu priekšā.

Klusi iesmējos.

– Tu nu gan esi samaitāts.

Viņa skatiens satumsa.

– Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti.

– Khm.

Fiona bija atbalstījusies pret stenderi un skatījās, iepletusi acis.

Bleiks strauji atkāpās, un es uz mirkli apjuku. Man noreiba galva. Pirmo reizi mūžā ieraudzīju, kā viņš nosarkst un pieglauž matus, šķiet, nokaunējies, ka mazā māsa bija pieķērusi viņu maigošanās brīdī.

– Vai esat jau beiguši? Man izdevās nokaulēt īres maksu par vēl diviem simtiem. Vai mēs varam izlemt, vai arī jūs gribat apskatīt vēl kādu vietu citā pilsētas rajonā?

Izslējos, atkāpos no Bleika un piegāju tuvāk Fionai. Jo tālāk no Bleika es atrados, jo skaidrāk spēju padomāt.

– Esmu izlēmusi. Ņemam.

– Vai tu šajā apkaimē dzīvo nesen?

Rudmate ar kuplajām krūtīm, kura patlaban gatavoja divas kūpošas kafijas ar pienu un crème brûlée garšu, iejaucās manās pārdomās brīdī, kad maniakāli rūpīgi pārskatīju saņemtās elektroniskā pasta vēstules.

– Tā varētu teikt. Esmu noīrējusi komerctelpu augšstāvā.

– Visu cieņu. Esmu te jau vairākus gadus. Atvēru šo kafejnīcu kopā ar vecākiem, taču viņi aizgāja pensijā, un tagad te esmu tikai es kopā ar savu komandu.

– Oho, apsveicu! Nemaz nezināju, ka tu esi īpašniece.

Pētīdama apkārtni un iemēģinādama dažādus ceļus, pa kuriem doties uz darbu, biju šo meiteni redzējusi jau vairākas reizes. Nu labi, būtībā es pārmēru dedzīgi vēlējos ātrāk ievākties savā birojā, un no “Mokas” plūstošās kārdinošās smaržas regulāri ievilināja mani šajā kafejnīcā.

– Lielākā daļa cilvēku to nemaz neapjauš. Kad viņi lūdz pasaukt vadītāju un uzzina, ka tā esmu es, viņiem tas ir liels pārsteigums.

Mēs pasmējāmies, un es sniedzu viņai roku.

– Mani sauc Ērika.

– Simona. Tās kafijas ir uz mana rēķina.

– Kolosāli, paldies!

– Ņem par labu.

Meitene nesteidzīgi atgriezās pie letes. Viņas krāšņais augums spēja izraisīt skaudību pat manī. Simona izturējās pārliecinoši un prata pagatavot sasodīti labu kafiju ar pienu, un tāpēc bija grūti aizmirstama. Apkārtējie kafejnīcas apmeklētāji pavadīja meiteni ar skatieniem, kamēr viņa atkal paslēpās drošībā aiz letes.

Pa durvīm iebrāzās Liza un piesteidzās pie mana galdiņa.

– Oho, tu nu gan esi vareni iedegusi, – es noteicu, apbrīnodama Lizas prasmi ar, šķiet, nelielām pūlēm izskatīties pēc katalogu modeles. Viņas nevainojami apgrieztie, blondie mati nez kā bija sākuši izskatīties vēl gaišāki nekā iepriekšējā reizē, kad bijām satikušās, lai iedzertu kafiju. Mani mati bija saņemti paviršā mezglā, un man mugurā bija krietni nobružāti, pamatīgi saplēsti zili džinsi un batikots krekliņš. Biju sagatavojusies iztīrīt biroju, kamēr mums vēl nebija atvestas mēbeles.

– Paldies! Barselona bija pasakaina. Tev arī kādreiz vajadzētu uz turieni aizbraukt. Mani vecāki noīrēja villu, un es būtībā visu laiku pavadīju pludmalē. Tā bija īsta svētlaime.

– Izklausās kolosāli.

– Un ar ko tad tu esi noņēmusies? – Liza iemalkoja kafiju.

– Es dabūju finansējumu savam uzņēmumam, sameklēju biroja telpu un šobrīd veicu remontu un meklēju darbiniekus.

– Velns parāvis, apsveicu!

– Paldies.

– Kādus darbiniekus tu meklē?

– Mums ir divi jauni programmētāji, taču es pamazām sāku uztraukties par to, kur ņemt mārketinga daļas vadītāju. Līdz šim nav gadījies neviens, par ko es būtu sajūsmā, taču man šāds cilvēks drīz būs vajadzīgs. Man ir tik daudz darba, ka es nevaru uzņemties vēl arī šos pienākumus.

– Ak dievs, es pazīstu kādu, kas būs tev kā radīts. – Sasitusi plaukstas, Liza sāka rakņāties pa somu.

– Jā?

– Mana draudzene Riza. Viņa jau vairākas vasaras ir strādājusi vienā mārketinga kompānijā. Viņa pabeidza augstskolu kopā ar mums un tagad meklē darbu. Riza traki aizraujas ar modi. Tu par viņu būsi sajūsmā. Pacēlu uzacis. Nevarēja sacīt, ka es būtu īpaši jūsmojusi par modi. Protams, es vadīju modes sociālo tīklu, taču tas bija bizness. Jukt prātā modes dēļ – tas bija Allijas uzdevums. Bet, tā kā man bija nepieciešams kāds Allijas aizvietotājs, varbūt ar to meiteni bija vērts parunāt.

– Es mēģinu atrast kādu aizvietotāju savai biznesa partnerei, kura darba dēļ ir pārcēlusies uz Ņujorku, un tāpēc viņai vajadzēs būt ar mieru uzņemties daudz pienākumu par diezgan trūcīgu iesācējas atalgojumu. To gan nevarētu nosaukt par visu cilvēku sapņu darbu.

Liza papurināja galvu. Izskatījās, ka šis paskaidrojums viņu nebija atturējis.

– Patiesībā izklausās ideāli. Tev vajadzētu ar viņu parunāt. Es varbūt īsti nezinu, ko viņa meklē, bet sazināties ar viņu nenāktu par ļaunu. Nekad jau nevar zināt.

Paraustīju plecus.

– Labi, bet es nevaru neko solīt, skaidrs?

– Pilnīgi skaidrs. Viņa ir mana draudzene, taču mēs neesam tik tuvas, un, ja tur nekas neiznāks, viņa neapvainosies.

– Labi, lieliski.

Gaidīdama, kamēr Liza aizsūtīs īsziņu, ļāvu sev domās pakavēties pie visa, ko man vēl vajadzēja paveikt, lai birojs augšstāvā beidzot tiktu atvērts.

– Es patiešām priecājos, ka mēs atkal esam atsākušas draudzēties, Ērika. – Liza mīļi uzsmaidīja, likdama man atkal izrauties no domām.

– Es arī.

– Savas prombūtnes laikā es daudz domāju par to, ko tu man teici. – Viņas seja pārvērtās un atmaiga. – Man vajadzēja ar lielāku izpratni izturēties pret visu to, kas bija noticis. Es nekad neko tādu nebiju piedzīvojusi, un tāpēc mana reakcija droši vien nebija atbilstoša. Piedod, ka nespēju būt tā, kas varētu tev palīdzēt to visu pārdzīvot, taču tagad, ja vēl nav par vēlu, es vēlos pacensties būt tev labāka draudzene. – Runājot ar mani, viņa pieklusināja balsi, lai gan kafejnīcas apmeklētāji bija iegrimuši paši savās sarunās.

– Protams. Neraizējies par to.

Ar mājienu atvairīju gan Lizas atvainošanos, gan visas emocijas, ko tā draudēja atkal uzburt. Viens no mūsu atsvešināšanās iemesliem jau pašā sākumā bija tas, ka man pastāvīgi nācās atcerēties mūsu kopīgi pārdzīvoto sarežģīto laiku manā mūžā. Es patiešām biju gatava atjaunot mūsu draudzību, tomēr no sirds cerēju, ka tāpēc man nenāksies katrā tikšanās reizē atkal no jauna atgriezties savā pagātnē.

– Tas viss ir jau sen pagājis, Liza. Esmu sākusi jaunu dzīvi un vairs nevēlos kavēties domās par bijušo. Šobrīd man ir miljoniem citu lietu, par ko domāt.

– Skaidrs, – viņa pamāja. – Nesaprotu, kā tev tas izdodas. Es nespēju iztēloties, ka varētu vadīt uzņēmumu. Es pat nezinātu, ar ko lai sāk.

– To patiešām nākas pamazām iemācīties, bet laikam jau to pašu varētu sacīt par jebko citu. Kā tev pašai sokas ar darbu? – Viņa noteikti jau bija sākusi strādāt vienā no pilsētas lielākajām investīciju firmām.

– Patiesībā vareni, lai gan šobrīd man ir briesmīgi jānoņemas ar visādām tabulām. Tomēr es jau esmu daudz iemācījusies un cenšos visu izprast. Šķiet, ka man tas patīk. Turklāt firmā strādā vesels bars seksīgu puišu. Tas ir būtisks pluss.

Iesmējos, atcerējusies, cik ļoti Liza bija aizrāvusies ar puišiem tolaik, kad mēs pirmajā kursā dzīvojām vienā kopmītnes istabiņā. Iespējams, tieši viņas sajūsma par puišiem un ballītēm kādā vakarā bija mūs aizvedusi uz studentu korporācijas namu ārpus studentu pilsētiņas. Papurināju galvu, lai padzītu domas par to briesmīgo nakti kopā ar Marku.

Tagad, kad biju uzzinājusi, kas bija vīrietis, kurš mani savulaik izvaroja, mani bija pārņēmusi vēl lielāka apņēmība neļaut šim pārdzīvojumam gūt virsroku pār mani. Es biju stiprāka par viņa nodarītajām sāpēm. Biju aizgājusi jau pārāk tālu, lai apraudātu man laupīto nevainību.

– Es labprāt kādreiz apskatītu tavu jauno biroju, – Liza ieminējās.

– Protams, tiklīdz viss būs iekārtots, tev vajadzētu pie mums iegriezties. Ja jau esam sākušas par to runāt, man patiešām tagad ir jāsteidzas. Rīt tiks atvestas mēbeles, un man visu nakti vajadzēs uzkopt telpu.

– Skaidrs. Bija prieks ar tevi satikties.

– Man tāpat. – Pasmaidīju un aši apskāvu viņu.

Uzsteidzos otrajā stāvā. Nebiju redzējusi šo telpu kopš dienas, kad izlēmu tās noīrēt. Man reiba galva no prieka, iedomājoties, ka es varētu ķerties pie darba un beidzot visu iekārtot, kaut arī tāpēc nāktos krietni nosmērēties.

Pie durvīm apstājos. Tās vairs nepavisam neizskatījās tāpat kā pirms dažām dienām. Koka durvis bija nokrāsotas spoži pelēkas, to stikls bija kļuvis matēts, un pašā stikla vidū bija atstāts caurspīdīgs mūsu uzņēmuma logotips. Pagriezu atslēgu mirdzošajā, hromētajā slēdzenē un atvēru durvis.

Biroja telpas grīdas bija atjaunotas, nospodrinātas un nolakotas. Ap logiem un gar griestiem stiepās grezna, balta, dekoratīva apmale. Jauns griestu ventilators un gaismas paneļi bija padarījuši telpu ļoti mūsdienīgu.

Paķēru telefonu un piezvanīju Fionai.

– Sveika, Ērika.

– Vai tu negribi man kaut ko pastāstīt?

– Ko tad? Ak tā.

– Biju domājusi, ka tas vairs neatkārtosies. – Centos runāt savaldīgi, bet kad gan viņa reiz grasījās aptvert, ka Bleikam nedrīkst ļaut jaukties manās darīšanās?

– Ērika, viņš ir mans lielais brālis. Ko tad man vajadzēja darīt? Viņš vēlējās tev kaut kā palīdzēt. Tu taču zini, kāds viņš ir.

Jā, es zināju, kāds viņš bija un cik neiespējami bija viņam iebilst, it īpaši tad, ja viņš bija kaut ko ieņēmis galvā. Apstaigāju telpu, atzinīgi nopētīdama visas jaunās pārvērtības. Kaut ko labāku būtu grūti iztēloties. Nu atlika vienīgi izdomāt, kur izvietot mēbeles. Visu pārējo bija paveicis Bleiks. Sasodīts.

– Jā, izskatās pārsteidzoši. Ideāli.

– Zinu. Kamēr vēl nebiju atdevusi tev atslēgas, es tur drusku iemetu acis. Viņš ir lieliski pastrādājis. Tieši tā, kā biju iztēlojusies. – Varēja skaidri manīt, ka Fionas piesardzība, gaidot manu reakciju, bija pagaisusi, un nu viņa neslēpa sajūsmu.

Nopūtos un ar kāju paklaudzināju pa grīdu. Velns parāvis, es taču arī biju sajūsmināta.

– Labi, bet es tik un tā vēl dusmojos uz tevi, – pagalam nepārliecinoši paziņoju.

– Es tev kādreiz uzsaukšu kādu dzērienu, un tu par to vairs nedomāsi.

– Lai par kaut ko vairs nedomātu, man parasti ar vienu glāzi nepietiek.

Fiona iesmējās.

– Es negrasos to apstrīdēt. Labi, tagad priecājies par savu biroju. Apsveicu.

– Paldies, pagaidām paliec sveika.

Nometu zemē smago somu. Tā bija pilna ar tīrīšanas līdzekļiem, kas nu vairs nebija vajadzīgi. Apsēdos pašā telpas vidū, sakrustoju kājas un sāku vērīgi lūkoties apkārt. Katrs visniecīgākais solis, ko dažu pēdējo nedēļu laikā bijām spēruši biznesa attīstības virzienā, bija šķitis tik sarežģīts, un Bleiks ikreiz bija padarījis visu daudz aizraujošāku.

Tieši šajā brīdī durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Bleika plecīgais stāvs. Viņam rokās bija šampanieša pudele, sega un brūns papīra maiss. Viņa lūpas bija savilktas zinīgā smaidā.

– Kā tad klājas manai mīļākajai priekšniecei?

– Nevaru sūdzēties, – strupi atteicu, paskatīdamās augšup uz viņa iespaidīgo stāvu, kas bija izslējies pār mani.

Atlocījis segu, viņš apsēdās un papliķēja pa vietu sev līdzās, aicinādams mani pievienoties.

– Ko tas nozīmē?

– Biju iedomājies, ka mēs varētu sarīkot biroja pikniku, lai nosvinētu tavu ievākšanos jaunā telpā.

Bleiks pasmīnēja, atkorķēja šampanieša pudeli un ielēja putojošo dzērienu divās glāzēs, ko bija izvilcis no maisiņa.

Mēs saskatījāmies. Viņš centās izprast manu noskaņojumu.

– Tu dusmojies?

– Varbūt, – es sameloju. Par laimi, Bleiks bija paveicis tik kolosālu darbu, ka biju jau piedevusi gan viņam pašam, gan viņa līdzzinātājai.

Kā gaidīdams manu reakciju, viņš mazliet iepleta acis. Lūkojoties tajās, es nedaudz aizmirsos. Skaistās, brūnās varavīksnenes un biezās, garās skropstas izcēlās viņa sejā un satraucoši regulāri lika man palikt bez elpas. Viņa zoda asās līnijas. Viegli iedegusī āda un pilnīgās, burvīgās lūpas, kas lika atcerēties visu to briesmīgo un brīnišķīgo, ko tās spēja man likt izjust. Es varēju pētīt viņu stundām ilgi un ne mirkli nepagurt no viņa izraisītajām sajūtām. Biju apmāta un apsēsta. Vēl nekad neviens cits nebija licis man sajusties tik iekārotai vai aizgrābtai. Bleiks bija satriecoši kolosāls, viņš iemiesoja sevī visu, ko vien varēja vēlēties, un es mīlēju viņu visu.

Nopūtos, cerēdama, ka neizskatījos tik bezcerīgi iemīlējusies, kā jutos.

– Esmu samierinājusies ar tavu neprātīgo uzvedību. – Pareizi vien ir. – Bleika bažas bija redzami mazinājušās, un viņš uzzibināja man smaidu. Dedzīgi vēlēdamās atrasties viņam tuvāk, paklausīju pirmītējam uzaicinājumam un apsēdos viņam blakus uz segas. Paņēmusi viņa pasniegto šampanieša glāzi, iedzēru nelielu malciņu.

– Tev patīk?

– Ļoti.

Lai gan sākumā biroja telpas atrašanās vieta Bleikā bija modinājusi bažas, šķita, ka viņš galu galā tomēr saskatījis te kaut ko labu.

– Es cerēju, ka tā būs.

– Kāpēc tu pārdomāji?

Viņš sarauca pieri.

– Par ko tu runā?

– Kad mēs pirmo reizi apskatījām šo vietu, tu pat necenties slēpt, ka tev te ļoti nepatīk.

– Pats par sevi saprotams, es gribēju, lai tu atrastos man tuvāk. Bet tu tā vēlējies. Ja jau tu esi samierinājusies ar manu neprātīgo uzvedību, kā tu to nosauci, tad es esmu gatavs samierināties ar tavu ietiepību.

Mirkli cieši raudzījos viņā. Te nekas īsti nebija iebilstams.

– Dažs labs to būtu varējis nosaukt par soli uz priekšu.

Viņa smaids lika skaidri noprast, ka līdz šim attiecībā uz viņu nevienam vēl kaut kas tāds nebija izdevies. Lai gan nebijām par to runājuši, Bleiks neizskatījās pēc cilvēka, kurš bieži būtu gatavs piekrist kādam kompromisam. Godīgi sakot, tam nebija gatavs neviens no mums abiem, tomēr mums kaut kā bija izdevies panākt vienošanos. Ar viņa paveikto manā birojā bija krietni vien par daudz, tomēr samierināšanās ar manu lēmumu jau bija solis vajadzīgajā virzienā.

Nesteidzīgi malkoju atdzesēto šampanieti. Telpā iestājās klusums.

– Zini, tev jāļauj man mazliet paspuroties.

Bleiks pacēla uzacis.

– Vai tu pati dzirdi, ko saki?

– Jā, dzirdu. Es zinu, ka neko nesasniegšu, ja tu iejauksies vienmēr, kad man gadīsies kāds izaicinājums vai kļūda. Man pašai ir jātiek ar to visu galā, jo citādi es vienkārši peldēšu pa pasaku pasauli, kurā tu atrisināsi visas manas problēmas, un es tā arī nekad neuzzināšu, ko nozīmē vadīt uzņēmumu.

Bleiks skaļi izelpoja.

– Nu labi. Ciktāl es drīkstu iesaistīties?

– Kā būtu, ja tu ļautu man pašai lūgt palīdzību, kad tā būs vajadzīga?

Viņš papurināja galvu.

– Tu to nemūžam nedarīsi.

Izteiksmīgi saviebos, tomēr viņam savā ziņā bija taisnība. Biju velnišķīgi ietiepīga un tikai retu reizi izmantoju citu palīdzību.

– Paklau, – viņš satvēra mani aiz zoda un pavērsa manu seju pret sevi, – es lepojos ar tevi.

– Par ko? Par to, ka dabūju no tevis četrus miljonus dolāru?

Bleiks iesmējās.

– Ja tā visa bija daļa no tava lielā plāna, tad jā, esmu ārkārtīgi lepns, jo kaut ko tādu nemaz nebiju paredzējis.

Negribot pavīpsnāju. Es būtu gatava gandrīz uz jebko, lai tikai man nevajadzētu ņemt no viņa naudu, un viņš to zināja.

– Tomēr, runājot nopietni, tas ir liels solis uz priekšu. Es gribu, lai tu neaizmirsti izbaudīt šo brīdi.

Un tā es arī darīju. Kopā ar Bleiku katrs mirklis šķita jaukāks. Daudz jaukāks. Viņš visu padarīja tik brīnumainu, ka bija grūti saprast, kā gan spēju pārdzīvot savu garlaicīgo eksistenci, ko pati dēvēju par dzīvi, kamēr nebija uzradies viņš un apgriezis visu ar kājām gaisā.

– Pateicoties tev, es to izbaudu. – Paliecos tuvāk un noskūpstīju viņu uz lūpām.

Pieglaudis plaukstu manam vaigam, viņš ar mēli viegli pārvilka pār manām lūpām, mudinot tās pavērties, un ļāva mēlei maigi ieslīdēt man mutē.

– Vai tad tu negrasies apvaicāties, kas ir tajā maisiņā?

Nedaudz atrāvos, aizelsusies un viegli apreibusi no viņa garšas un smaržas. Tā bija tīra, skarba un vīrišķīga, raksturīga vienīgi Bleikam. Viņš aizgriezās un izkravāja brūnā maisiņa saturu. Tur bija zemenes, putukrējums un maza stikla burciņa ar izsmalcinātu šokolādes mērci.

– Kāds pikniks tad tev īsti bija padomā?

Viņš parādīja man stikla burciņu.

– Lejā šī satriecošā šokolādes mērce tiek nedaudz pievienota kafijai ar pienu un dažādiem saldumiem. Cik var noprast, tā nav domāta pārdošanai, bet, kad es viņiem pieklājīgi paskaidroju, ka grasos to nolaizīt no tava kailā auguma, lai iesvētītu jauno biroju, viņi beidzot bija ar mieru man pakalpot.

Ieķiķinājos, mēģinādama iztēloties šādu neticamu Bleika un Simonas sarunu. Atskrūvējis vāciņu, viņš pastiepa burciņu man. Iemērcu pirkstu šokolādē un iebāzu to sev mutē. Šokolāde pārklāja manu mēli. Tā garšoja izvirtīgi un dievišķīgi, un šo sajūtu vēl pastiprināja pārliecība, ka drīz vien Bleiks izpildīs to, ko bija solījis.

– Man šķita, ka tev ir iebildumi pret maigošanos birojā, – es aizrādīju.

– Šis ir tavs birojs. Te ir citi noteikumi.

– Kā redzu, tu jau esi tos izdomājis. – Vēlreiz iemērcu pirkstu šokolādes mērcē, bet, pirms vēl biju paguvusi pacelt to sev pie lūpām, Bleiks aši paņēma to mutē un ar mēli daudznozīmīgi pakairināja pirksta galu.

– Novelc kreklu un atgulies.

Pasmaidīju, nesteidzīgi paslējos uz ceļgaliem un novilku krekliņu.

– Tu nu gan šodien esi valdonīgs.

Viņš izņēma no maisiņa melnu zīda masku un uzlika to man uz acīm.

– Tas nav noskaņojums, mazā. Es tāds esmu, un būtu labi, ja tu to paturētu prātā.

Jutu, ka viņš silti elpo man pie krūtīm. Aizturēju elpu, gaidīdama viņa lūpu pieskārienu, taču pārsteigta manīju, ka viņa roka aizslīd augšup pār manu muguru. Viņa pirksti izveicīgi atāķēja krūšturi, un es izdzirdēju, kā tas nokrīt uz grīdas nedaudz tālāk no mums. Nu manas krūtis bija kailas. Vēsajā telpā man sametās auksti, un es asi sajutu, cik šobrīd esmu viegli ievainojama.

– Apgulies un neliec man to atkārtot vēlreiz.

Pirmīt biju aizturējusi elpu. Nu es atkal izelpoju. Viņa pavēle un balsī dzirdamais vieglais asums pēkšņi padarīja mani vāju. Kaut kur prātā pazibēja doma, ka vajadzētu iebilst pret šādu vienkāršu, uzstājīgu pieprasījumu, taču to pavisam drīz nomāca vēlme ļaut Bleikam valdīt pār manu augumu tik ilgi, cik vien ilgi viņš to uzskatītu par vajadzīgu.

Paklausīgi atgūlos uz muguras, piekļaudama plaukstas rakstainajai segai. Salīdzinot ar kvēli, kas kniesa man zem ādas, tā šķita vēsa. Viņš atpogāja man džinsus un pavilka tos lejup, apstādamies tieši virs kaunuma kaula.

Pavēris lūpas, Bleiks sāka kvēli skūpstīt manu vēderu, un man aizrāvās elpa, alkstot pēc kaut kā vairāk. Izliecos pretī viņa pieskārienam, kad viņš ar īkšķiem glāstoši paberzēja manu gūžas kaulu izciļņus.

– Man tik ļoti patīk šī daļa no tevis, – Bleiks klusi noteica. – Viena no daudzām. Tavs augums… Ērika, tu esi tik nolādēti seksīga.

– Pieskaries man.

– Esmu iecerējis to darīt, tomēr mēs nedrīkstam steigties. Beidz dīdīties.

– Tu mani moki, – es žēli iesmilkstējos.

Viņš klusi iesmējās.

– Ne tuvu.

To teicis, Bleiks atrāvās, un starp mums izveidojās nepatīkams tukšums. Telpa atkal šķita auksta. Kur viņš bija palicis un ko darīja? Notrīcēju, sajutusi, ka man nabā ietek pirmā šķidruma lāse. Viņš ļāva šokolādei tecēt augšup pār manām krūtīm, apkārt abiem krūtsgaliem, kuri piebrieda no šīs sajūtas.

– Vai tev garšo zemenes?

Pasmaidīju par šo mājienu.

– Jā.

– Labi. Es tev tūlīt vienu iedošu.

Ogu svaigā smarža sajaucās ar šokolādi, kad viņš ar zemeni pieskārās manai apakšlūpai. Pavēru muti, taču Bleiks neļāva man to satvert. Izliecos, lai aizsniegtu zemeni, un beidzot viņš atļāva man tajā iekost. Sakošļāju zemeni un noriju to, izbaudīdama gan ogas garšu, gan vēl nepiedzīvoto sajūtu, ko bija radījusi mana apsēstība ar Bleiku un gardēdes daba. Savādi, taču šoreiz man vairs nekas nelikās par daudz. Negaidot viņš noskūpstīja mani uz kakla un viegli pakodīja manu miesu. Viņa lūpas aizslīdēja lejup man starp krūtīm. Viņa mēle nesteidzīgi apmeta loku ap abiem krūtsgaliem. Viņš sūca un lēni, samtaini laizīja mana ķermeņa augšdaļu, neatstādams novārtā nevienu sprīdi. Man aizrāvās elpa, jūtot, kā Bleika kairinošā mēle maigi un nesteidzīgi nolaiza mani tīru. Tiklīdz viss bija galā, viņš ieslidināja plaukstu man džinsos un ļāva tai uzgult uz manām nu jau pavisam miklajām biksītēm.

– Tagad es tevi paņemšu, Ērika. Vai tu to gribi?

Jūtot viņa elpas pieskārienu savam miklajam krūtsgalam, man uzmetās zosāda. Pēc visa, ko viņš bija darījis, pār manu ādu viscaur skrēja skudriņas.

Skaļi un apstiprinoši novaidējos. Lai savaldītos, biju ieķērusies segā tik stipri, ka rokas bija kļuvušas gandrīz nejūtīgas. Vairs nespēdama ilgāk nociesties, atlaidu segu, sataustīju viņa matus, satvēru dūrēs zīdainās šķipsnas, kas slīdēja man starp pirkstiem, un cieši piespiedu viņa seju sev pie krūtīm. Viņš man viegli iekoda, un es iesmilkstējos.

Satvēris mani aiz delmiem, Bleiks no jauna pacēla manas rokas man virs galvas.

– Nekusties.

Atkal nočaukstēja maisiņš. Tad viņš sasēja manas plaukstu locītavas ar zīdainu audumu un savilka mezglu ciešāk. Nu vairs nebija nekādu šaubu, ka es nevarēšu to atraisīt.

Pēc tam Bleiks novilka man džinsus, es izdzirdēju, kā uz grīdas nokrīt drēbes, un tad viņš uzgūlās man virsū.

Mēģināju atbrīvot rokas. Veltīgi, jo es pati vairs nespēju atraisīties. Jutu, ka sirds pēkšņi iepukstas straujāk. Pamazām uzradās panika. Bleiks arī agrāk bija tā rīkojies, padarot mani bezpalīdzīgu, neļaujot ne pieskarties viņam, ne arī pakustēties. Toreiz man bija nedaudz vieglāk atbrīvoties, taču tagad tas vairs nebija iespējams. Es viņu neredzēju. Biju bezpalīdzīga un atrados tumsā. Pielavījās saltas bailes, un Bleika vietā uzradās murgs, manas visbaisākās atmiņas.

– Bleik. – Manā saraustītajā balsī bija manāma aizvien pieaugoša neomulība. Vairs nebiju pārliecināta, vai spēšu izturēt. Viņa plauksta uzgūla man uz sirds. Manas krūtis strauji cilājās, es vairs nespēju apvaldīt elpu.

– Klusu, mazā. Es esmu pie tevis, – viņš klusi sacīja. Bleika siltais augums viscaur piekļāvās manam ķermenim, viņa maigais skūpsts bija mīlestības pilns, un tas padzina bailes. Noskūpstījis mani uz vaiga, viņš sāka virzīties lejup, pie mana kakla jutīgās ādas tieši zem auss.

– Vai tu mani jūti? Tas esmu es, mazā. Tas vienmēr būšu es.

To dzirdot, mans augums atslāba. Es atlaidu savilktās dūres un veltīju visu uzmanību viņa pieskārieniem, kas nelīdzinājās nekam citam. Vēl neviens nebija man pieskāries tā, kā to darīja Bleiks, neviens nepārzināja manu ķermeni labāk par viņu.

Panika palēnām atkāpās un pagaisa. Mans augums atkal pamazām no jauna atcerējās Bleika ķermeni, viņa balss lika man atgriezties šajā brīdī, mūsu brīdī.

– Es visu dienu cīnījos ar uzbudinājumu, domājot par tevi šajā mirklī. Vai tu vispār apjēdz, cik neiespējami ir tā strādāt? Domājot par tavu mazo, tvirto augumiņu, kas dreb zem manis, gatavs mani uzņemt?

Sprīdi pa sprīdim es pamazām atdzīvojos un atguvos, ļaudamās viņa rokām un lūpām. Uzstājīgiem pieskārieniem un kvēliem, mikliem skūpstiem. Viņa balsij, kas aprakstīja katru viņa kustību, katru ieceri. Es apļoju gurnus pretī viņa pirkstiem. Tie berzēja mani, slīdēja caur manām miklajām krokām un ienāca manī, solot to, kas vēl bija tikai gaidāms.

Spēju domāt tikai par Bleika tuvumu. Elsoju, izklaidīgi prātodama, cik ilgi vēl spēšu novaldīties. Ak dievs, cik ļoti šim vīrietim patika mani mocīt!

– Vai tev ir labi? – Viņš saudzīgi satvēra manus delmus un maigi noglāstīja to jutīgo ādu. Uz mirkli atvairījusi alkas, apdomāju viņa jautājumu. Panika bija palikusi tālu aiz muguras. Es spēju domāt vienīgi par to saldo, neizbēgamo brīdi, kad viņš ienāks manī.

– Vairāk nekā labi. Tikai neapstājies.

Bleiks pavēra manas kājas, piespiedās manam klēpim un ienāca manī tik lēni, lai es gandrīz zaudētu prātu. Aizturēju elpu, kamēr viņš bija iekļuvis manī līdz galam. Tad Bleiks mani cieši noskūpstīja, un es uztvēru viņa elpu. Viņš kustējās viegli, neļaujot aizmirst, cik ļoti varēja valdīt pār mani visos iespējamajos veidos. Es ievaidējos, un manās dzīslās ieplūda uguns. Tā pamazām sasildīja mani, un es pieķēros viņam, cik cieši vien spēdama. Iespiedu potītes viņa gurnos, dedzīgi mudinādama viņu ienākt dziļāk. Vajadzība sajust viņu kustamies manī bija gandrīz neizturama.

Pabāzis plaukstu man zem krustiem un iepletis pirkstus, lai pasargātu mani no cietās grīdas, Bleiks sāka kustēties straujāk. Es noelsos; mani pārpludināja atvieglojums un ekstāze.

Viņš turpināja kustēties, pamazām ieslīdēdams vienmērīgā ritmā. Skūpstu starplaikos viņš klusi runāja man pie auss:

– Mīlu tevi, mazā. Kad esmu tevī… tā. Kad valdu pār tavu baudu. Man tas ir vajadzīgs.

Viņš čukstus stāstīja par visu, ko vēlējās ar mani darīt, par to, kā jutās, atrazdamies manī, par to, ka gribēja palikt kopā ar mani, lai es nekad neaizmirstu, kurš mani mīl.

– Bleik, ak dievs…

Vairs nebija nekā, tikai viņa balss un viņa loceklis, kas grima manī. Nekā cita, tikai viņa nevaldāmais augums virs manis. Manas lūpas drebēja, spriedze aizvien pieauga.

– Tā. Tagad tu beigsi skaļi un pamatīgi un iepazīstināsi ar mani visus kaimiņus.

Ar vienu plaukstu satvēris mani aiz abām rokām un cieši piespiedis tās pie grīdas man virs galvas, Bleiks ar otru roku sataustīja manus gurnus. Tad, nedaudz pacēlis mani virs grīdas, viņš ienāca manī tik spēcīgi, ka viņa loceklis manī uzgrūdās kādai vietai, un tumsā ap mani uzšķīlās baltas dzirksteles.

Pār manām lūpām izlauzās piesmacis kliedziens – tas bija viņa vārds. Acu priekšā pašķīda krāsas, mans klēpis savilkās ap viņu, un man cauri izšāvās krampjainas trīsas.

– Velns, Ērika… Jā, tieši tā.

Vēl pēdējo reizi saspringu, juzdama, ka tuvojas daži pēdējie grūdieni, kam vajadzēja novest mūs līdz galam. Rupji sagrābis manus gurnus, viņš ar skaļu vaidu vēl pēdējo reizi dziļi ienāca manī. Tad Bleiks sabruka man virsū. Viņa sviedru klātais augums bija drudžaini karsts. Vēlreiz mēģināju atbrīvot rokas, lai varētu viņam pieskarties un mierinoši glāstīt, kamēr viņš pamazām aprims. Bleiks izveicīgi atraisīja audumu, atbrīvodams mani. Kad viņš noņēma man masku, es aizmiedzu acis, lai pasargātu tās no telpā ieplūdušās gaismas.

Bleika seja bija mierīga, bet viņa skatiens – tumšs un nopietns. Viņš bijīgi glāstīja man seju, saudzīgi atbīdīdams no tās mazītiņas matu šķipsnas. Mēs pamazām atkal atguvām elpu.

– Žēl, ka es neredzēju tavas acis. Nākamreiz, mīlējoties ar tevi, es gribu skatīties tajās ik brīdi, līdz pat galam. Es gribu, lai tu redzētu, ko dari ar mani.