Читать книгу Vēlme - Meredita Vailda - Страница 6

Mana iecienītā bāra apkalpotāja sāka gatavot divas kafijas ar pienu līdzņemšanai. Allija ar pirkstiem bungoja pa leti.

– Kā tev vakar gāja? – es apvaicājos.

– Labi. Iedzēru dažas glāzītes kopā ar veco komandu. Un tev?

– Labi. – Aši palūkojos apkārt, lai nevajadzētu skatīties viņai acīs.

Bleiks bija varonīgi centies izvairīties no sarunas temata, gultā novedot mani līdz neprātam. Lai gan viņš joprojām turpināja klusēt, viņa stratēģija bija iedarbojusies visai atzīstami. Pat neatcerējos, kā biju iemigusi, būdama pārāk nogurusi un iztukšota, lai spētu par kaut ko domāt. Nu vairs īsti nesapratu, kā lai pārkāpj pāri bezdibenim, kas mūs šķir. Bleiks tik daudzējādā ziņā vēl aizvien man bija noslēpums, bet, jo vairāk es par viņu atklāju, jo bezcerīgāk iemīlējos šajā vīrietī. Mums kaut kā vajadzēja izdomāt tam visam risinājumu. Ar šādu turēšanos atstatus no manis nekādi nebija līdzēts.

No jauna pievērsos Allijai. Ierastais enerģijas starojums, kas papildināja viņas dabisko skaistumu, bija pagaisis. Šodien draudzenes acis bija aiztūkušas un nogurušas.

– Vai ar tevi viss kārtībā?

Viņa kļuva nedaudz možāka.

– Jā, viss ir lieliski!

– Vai tu vakar pārnāci vēlu?

– Nē, patiesībā es atgriezos jau agri.

Apjukusi papurināju galvu un gaidīju turpinājumu.

Allija padevusies nedaudz sašļuka, un viņas sejā atkal pavīdēja nogurums.

– Hīts man vakar nepiezvanīja. Esmu noraizējusies.

– Viss noteikti ir kārtībā.

– Kopš viņa aizbraukšanas mēs esam runājušies katru dienu. Es gaidīju viņa zvanu, taču tā arī nesagaidīju.

– Šodien viņš noteikti piezvanīs. Neuztraucies.

Viņa pamāja un pakodīja lūpu.

– Varbūt tu gribi atlikt to mārketinga apspriedi uz vēlāku laiku, lai varētu nedaudz atpūsties? – Uzliku plaukstu viņai uz rokas, vēlēdamās, kaut mana draudzene atkal kļūtu tikpat laimīga un priecīga. Šobrīd es viņu vairs gandrīz nepazinu.

– Nē, būs jau labi. Tev taisnība. Viss noteikti ir kārtībā. – Viņa izmocīja vārgu smaidu.

Simona atnesa mums kafiju, un es samaksāju, pievienodama dāsnu dzeramnaudu. Kad gājām ārā, viņa mums pamāja.

Uzgājām turpat augšā uz biroju. Riza jau bija priekšā. Paskatījos pulkstenī. Viņa bija ieradusies pirms noteiktā laika. Rizas sveicienā bija jūtams tas spars, kura mums abām šobrīd pietrūka. Viņa bija uzvilkusi melni rakstainas, šauras bikses un melnu jaku ar pogām un izskatījās nevainojami profesionāla. Es pati biju izmantojusi izdevību un pievienojusies puišu iedibinātajam, nepārprotami ikdienišķajam ģērbšanās stilam. Man mugurā bija tumši džinsi un Allijas aizdotā blūze ar pusgarām piedurknēm.

– Allij, tā ir Riza Korvi, mūsu jaunā mārketinga daļas vadītāja.

Riza pastiepa roku.

– Allij, ļoti priecājos iepazīties! Cik labi, ka mēs šodien varējām satikties.

– Es arī priecājos.

Iekārtojāmies pie mazā apspriežu galda biroja tālākajā galā un sākām pārrunāt jaunumus. Kad bija pagājusi gandrīz stunda, pa durvīm ienāca Bleiks visā savā burvīgajā sešu pēdu auguma godībā. Mans skatiens pievērsās viņam tik neatraujami, it kā viņa parādīšanās kaut kādā veidā būtu izsūkusi no telpas visu skābekli un nu man būtu vajadzīga viņa atļauja, lai atsāktu elpot. Uz mirkli pārstājusi blenzt, pamanīju, ka arī Allija un Riza nespēj no viņa ne acu novērst.

– Vai es netraucēju? – Uzzibinājis man greizu smaidu, Bleiks sabāza rokas kabatās un nāca mums klāt. Viņam mugurā bija ierastais darba ietērps – zili džinsi un pieguļošs sporta krekls ar Lasvegasā apmeklētās konferences reklāmu. Mums tur bija klājies labi.

Riza gandrīz apgāza krēslu, pielēkdama kājās, lai varētu ar viņu sasveicināties. Viņas acīs dega neslēpta atzinība.

– Jūs noteikti esat Lendona kungs. Mani sauc Riza Korvi.

– Mani var saukt par Bleiku.

– Ja gribi, vari mums pievienoties. Mēs nupat pārskatījām reģistrētos klientus, – es aši iejaucos.

– Protams, bet vispirms man jāparunā ar Sidu.

Pamāju un nolūkojos, kā viņš aiziet, no sirds priecādamās par to, cik fantastiski viņa sēžamvieta izskatījās džinsos un cik cieši tie apkļāva viņa augšstilbus. Saņemies, Ērika. Tu atrodies darbā. Vai tad man vēl nebija gana ar pagājušo nakti? Ārprāts, kas man bija lēcies? Papurināju galvu, lai atjēgtos. Riza ar skatienu urbās turpat, kur pirmīt biju skatījusies arī es. Brīdinoši noklepojos.

Viņa no jauna steigšus pievērsās man.

– Es atvainojos. Viņš ir… kaut kas traks. – To teikusi, viņa nopūtās un sāka pārskatīt savas piezīmes.

Allija izteiksmīgi saviebās. Es tūlīt saspringu, pārslēgdamās nesaprātīgā īpašnieciskas greizsirdības režīmā. Nemierīgi klikšķinādama pildspalvu, aši pārliku prātā dažas Rizai domātas izmeklētas frāzes. Diemžēl neviena no tām nebija pienācīgi piemērota izrunāšanai skaļi. Iekodu mēlē, nevēlēdamās, lai Rizai jau pirmajā darba apspriedē nebūtu jārunā par viņas jukušo priekšnieci, kura pasludinājusi par savu īpašumu uzņēmuma investoru, kurš gluži nejauši bija izrādījies arī viņas puisis.

Lēni ieelpoju, pūlēdamās veltīt visu uzmanību saviem pierakstiem. Bleiks bija satriecošs. Lai kur viņš arī parādītos, visi uz viņu atskatījās, un te bija noticis tas pats.

– Pie kā mēs palikām? – Allija noprasīja, acīmredzami dedzīgi vēlēdamās ātrāk pabeigt šo apspriedi.

Nepaguvu ierunāties, kad no mana rakstāmgalda puses atskanēja telefona zvans.

– Atvainojiet, lūdzu. Jūs abas varat turpināt. – Aizspruku aiz aizslietņa un sāku meklēt somiņā telefonu. Ieraudzījusi zvanītāja numuru, es sastingu, tad aši atjēdzos un atbildēju uz zvanu.

– Daniel, sveiks! – steidzos atsaukties, cerēdama, ka viņš vēl nebija paguvis nolikt klausuli. Nebiju runājusi ar Danielu jau pāris nedēļas kopš tā brīža, kad biju pametusi Keipkodas māju dažu apstākļu dēļ, par kuriem viņš pat nenojauta. Bija gan jāšaubās, vai viņš šajā laikā bija juties tikpat neveikli kā es.

– Ērika, kā tev klājas?

Pasmaidīju, dzirdot Daniela zemo, pārliecināto balsi.

– Labi. Un tev?

– Nu, tu jau zini, esmu aizņemts ar vēlēšanu kampaņu. Gribēju pavaicāt, kas tev iecerēts piektdien. Mūsu firma šogad sponsorē kādu lielu pasākumu, un mums ir dažas liekas biļetes. Tur būs daudz ietekmīgu cilvēku, varbūt pat dažas slavenības. Tā tev varētu būt laba iespēja tikt pie noderīgiem paziņām.

– Izklausās brīnišķīgi. Tas patiešām būs iespējams?

– Pilnīgi noteikti. Es labprāt atkal satiktos ar tevi.

– Paldies, es arī. Gribēju piezvanīt, bet…

Patiesībā es nemaz nezināju, vai Daniels vispār grib ar mani sazināties. Protams, viņš bija mans bioloģiskais tēvs, taču mēs to bijām atklājuši pavisam nesen. Mēs viens otram bijām gandrīz pilnīgi sveši. Par spīti tam, ka biju nejauši saskrējusies ar viņa padēlu un manu dzīvo murgu Marku, mūsu ciemošanās bija patīkama un jēgpilna. Es gribēju, lai starp mums izveidotos attiecības, taču nebija īsti skaidrs, vai kaut kur starp viņa kandidēšanu gubernatora amatam un korporatīvajam mehānismam līdzīgo dzīvi varētu atrasties vieta arī man. Mēs abi bijām vienojušies, ka man nevajadzētu rādīties cilvēkos kā viņa ārlaulības meitai.

– Neuztraucies. Tās biļetes es tev vēlāk atsūtīšu ar kurjeru. Paņem līdzi Lendonu un vēl kādu, kurš varētu pameklēt noderīgus paziņas tavā labā.

– Izklausās brīnišķīgi. Liels paldies!

– Nu, tad es ļoti gaidīšu mūsu tikšanos, Ērika.

Viņa sirsnīgo balsi strauji nocirta sarunas beigas. Dažus mirkļus vēl cieši raudzījos uz telefonu un tad izdzirdēju, ka man aiz muguras nostājas Bleiks.

Viņš apskāva mani un piespiedās klāt.

– Vai kaut kas atgadījies? – viņš klusi pavaicāja, silti noskūpstīdams mani uz kakla.

Aptvēru Bleika rokas, lai viņš paliktu tepat un neiedomātos pēkšņi aiziet. Lai tikai viņš pamēģina tuvākajā laikā mani vēlreiz aizraidīt.

– Ar ko tu grasies nodarboties piektdienas vakarā? – es apvaicājos.

– Ar tevi.

Man sejā iesitās karstums, un es apskāvienā pagriezos pret viņu.

– To var nokārtot, taču Daniels ir mūs uzaicinājis uz kaut kādu viņa firmas rīkotu svinīgu pasākumu. Viņiem ir dažas liekas biļetes.

– Vai tu mani aicini uz satikšanos?

Pasmīnēju un brīdi apsvēru, vai nevajadzētu izteikt kādu piezīmi par iepriekšējā vakara “satikšanos”, kas bija beigusies ar mājās gatavotas maltītes ieturēšanu un ļoti kvēlu, neapmierinātības izraisītu seksu, taču tad pārdomāju un nolēmu klusēt.

– Vai tad tas tevi neinteresē? Es droši vien varētu aši uzaicināt kādu citu, – paķircinājos.

– Tikai pār manu līķi. – Viņš apskāva mani vēl ciešāk, tik burvīgi piespiežot mani sev klāt, ka mēs gandrīz saplūdām kopā.

– Tur ir jāierodas pusceremoniālā vakartērpā. Ceru, ka tu vari atteikties no saviem asprātīgajiem sporta krekliem un glīti uzposties.

– Un kā tev šķiet?

Jau tikai iztēlojoties vien, kā Bleiks varētu izskatīties smokingā, mana sirds iepukstējās straujāk. Bija gandrīz bail iedomāties, kādas sajūtas manī spētu radīt šāda aina.

– Es laikam nespēšu vien sagaidīt, kad tevi ieraudzīšu.

– Man tagad jāiet atpakaļ uz darbu, bet pēc tam mēs varētu aši pavakariņot kopā ar Alliju, jo rīt viņai ir jābrauc prom.

– Tas būtu jauki.

– Es tev piezvanīšu, kad būšu brīvs.

Viņš pakāpās atpakaļ, taču es satvēru viņu aiz krekla apakšmalas, it kā ar šo niecīgo auduma sauju varētu viņu noturēt pie sevis. Negribēju ļaut viņam aiziet. Bijām pavadījuši kvēlu nakti, un man vajadzēja zināt, ka viņš vēl aizvien ir kopā ar mani. Bijām bijuši tik tuvi un emocionāli atkailināti, ka doma par to, ka Bleiks kādreiz no jauna varētu mani atstumt, šķita briesmīgi biedējoša. Es vairs nekad nevēlējos piedzīvot kaut ko tādu.

– Kas ir?

– Es gribu tevi aizkavēt vēl brītiņu ilgāk. Vai tad tas ir slikti?

– Es nemaz negrasos iebilst. – Bleika acis satumsa, un viņš panācās tuvāk. Noglāstījis man rokas, viņš noliecās, lai noskūpstītu mani.

Asi apzinādamās, ka atradāmies tepat visu acu priekšā, es sastingu, sagatavojusies viņa iedvesto sajūtu triecienam. Mēs izmantojām šo nolaupīto mirkli. Viņa lūpas piekļāvās manai mutei, silti, savaldīgi. Manas lūpas pavērās, taču viņš atrāvās.

– Tikai ne atkal, – es nomurmināju.

Redzot manu sejas izteiksmi, viņš pavīpsnāja un ar īkšķi noglāstīja manas apakšlūpas malu.

– Manuprāt, tavs fetišs ir sekss birojā, mīļā, – viņš pačukstēja.

– Tu esi mans fetišs, Bleik. Apkārtnei nav lielas nozīmes.

Viņa klusie, piesmakušie smiekli atbalsojās manā augumā. Pārāk stipri iekodu sev lūpā, un viņa atstāto vieglo tirpumu aizstāja sāpju dūriens.

– Šīs jūtas ir abpusējas, tomēr tās nekādi nespēj atrisināt pašreizējo sarežģīto situāciju. Es gribu uzsēdināt tevi uz rakstāmgalda un paņemt priekšā tā, lai tu sāktu kliegt, bet, kā jau tu reiz tik saprātīgi piezīmēji, dažiem no mums ir arī jāstrādā.

– Apklusti.

Sagrābu dūrē Bleika kreklu un no jauna novilku viņu lejup pie sevis, piespiezdama viņu mani noskūpstīt un apslāpēdama viņa kluso ieņurdēšanos, kas bija sajūtama visā viņa ķermenī. Bleiks spēcīgi saspieda manu dibenu un pierāva mani sev klāt, liekot atcerēties pagājušās nakts notikumus. Viņa augums, viņa tuvums tik ātri pārņēma visas manas maņas. Mani apreibināja pēkšņas iekāres uzplūds, liekot aizmirst visu, izņemot viņa apskāvienu, viņa pieskārienu, viņa mēles glāstus.

Mani pārņēma alkas pēc kaut kā vairāk. Kā vienmēr.

Neskaidri sadzirdēju, ka mums tuvojas papēžu klikšķi. Atrāvusies no skūpsta, pamanīju, ka uz mums ar platām acīm skatās Riza. Mani pāršalca neviltotas pašpārliecības vilnis. Vari nobeigties no skaudības, mīļā. Bleiks ir mans, un skaidrāk to nemaz nebūtu iespējams apliecināt. Ja Riza gribēja Bleikā iemīlēties, tad viņai atlika vienīgi stāties rindā.

Šķita, ka Bleiks gaida, ko es darīšu. Pasmaidīju, aši noskūpstīju viņu un nedaudz atstūmu no sevis.

– Atā, mīļais!

Bleika sejā pazibēja atzinība. Viņš bija pārāk izteikts aprēķina cilvēks, kurš labi zināja, cik liela spēj būt mana greizsirdība. Protams, mana reakcija bija pārspīlēta, taču Riza visu saprata pareizi.

Pasmaidījis tikpat zinoši, viņš nesteidzīgi atkāpās, pieklājīgi pamāja Rizai un izgāja.

– Es ļoti atvainojos. Es ne…

Riza bija plati iepletusi acis. Viņas mute bija palikusi vaļā.

Tūlīt pat nožēloju savu rīcību. Galu galā šī taču bija viņas pirmā darba diena.

– Viss kārtībā. Patiesībā es gribēju tev kaut ko pajautāt.

– Protams, ko tieši?

– Mums ir biļetes uz piektdienas vakara pasākumu. Vai tu būtu ar mieru doties turp, lai pārstāvētu mūsu uzņēmumu? Protams, tu varētu paņemt līdzi kādu puisi.

– Labāk ne.

Jautājoši pacēlu uzacis.

– Es gribēju teikt – es labprāt ietu, bet neņemtu nevienu līdzi. Tā ir vieglāk iepazīties ar cilvēkiem.

– Ahā, skaidrs. Ļoti labi. Ja pārdomāsi, tad brīdini mani.

– Lieliski, nespēju vien sagaidīt. – Viņa plati pasmaidīja un uzmeta skatienu pierakstu bloknotam, ko turēja rokās. – Mēs ar Alliju izskatījām lielāko daļu manu jautājumu, taču viņa gribēja, lai es tev pajautāju šo to tādu, par ko viņa īsti nebija pārliecināta. Vai tev ir brītiņš laika?

– Protams. Apsēdies tepat. Es tūlīt atgriezīšos.

Pametusi viņu turpat, uzmeklēju Alliju, kura izskatījās tikpat nemierīga kā šorīt. Sēdēdama pie apspriežu galda, viņa pētīja savu mobilo telefonu.

– Vai esat beigušas?

Allija pamāja.

– Man tā šķiet. Ja neiebilsti, es varbūt labāk iešu atpakaļ uz dzīvokli. Man jāsakravā mantas un jāpaveic vēl dažas darba lietas.

– Vispār jau tev ir atvaļinājums.

– Diemžēl šajā darbā tā nav.

– Labi, tad tiksimies vakarā. Ja esi ar mieru, mēs vēlāk varētu pavakariņot kopā ar Bleiku.

– Izklausās labi. – Viņa piecēlās, aši apskāva mani, atvadīdamās pamāja Sidam un izgāja.

Mēs ar Alliju sēdējām brīvdabas bārā pie kokteiļu galdiņa, malkojām bumbieru martini un gaidījām Bleiku. Laiks bija nevainojami silts. Rietēja saule, pūta viegls, silts vējiņš. Šādu dienu dēļ bija patiešām vērts pārciest garo ziemu. Tagad viss šķita iespējams. Atlika vienīgi vēlēties, kaut arī Allija domātu tāpat. Viņa izskatījās labāk, vairāk atpūtusies, tomēr kaut kas vēl aizvien nebija kārtībā.

– Neticami, ka tev jau jādodas prom. Man ir tāda sajūta, ka tu esi tikai nesen atbraukusi.

Allija bija izvēlējusies strādāt Ņujorkā, kamēr es biju nolēmusi palikt Bostonā. Mēs abas pamazām bijām sākušas iejusties katra savā vietā. Man gribējās pieprasīt, lai viņa atgriežas. Tagad, kad bijām tikuši pie finansējuma, Allija varēja tā darīt. Viņa to zināja tikpat labi kā es, tomēr nolēmu savas domas paturēt pie sevis. Ņemot vērā visu, ar ko viņai šobrīd vajadzēja tikt galā, papildu juceklis vai, vēl ļaunāk, vainas apziņa, visu vēl tikai pasliktinātu.

– Zinu. Es arī vēl nejūtos gatava doties atpakaļ.

– Varbūt es drīz varētu tevi apciemot.

Allija atplauka.

– Tas būtu lieliski! Es tev parādītu savu jauno mājokli.

– Es arī to gribētu. Laikam gan vajadzēs palūkoties, kā mums ies. Kādu brīdi, kamēr visi būs iejutušies un mēs varēsim ķerties pie ikdienas darba… mums droši vien būs krietni daudz darāmā.

– Protams.

– Ko tu domā par Rizu? – Kopš šī rīta mārketinga apspriedes mums nebija gadījies neviens brīvs brīdis, lai apspriestu Allijas aizvietotāju uzņēmumā.

Allija iemalkoja nedaudz dzēriena.

– Viņa ir gudra. Un izskatās tikpat mērķtiecīga kā tu. Manuprāt, viņai veiksies labi.

Dzirdot šādu sausu aprakstu, man radās aizdomas, ka draudzene varētu justies nedaudz greizsirdīga. Biju to jau paredzējusi, taču Allija bija labsirdīga, un galu galā viņa taču bija gatava atbalstīt jebkuru lēmumu, kas nāktu par labu uzņēmumam.

– Man prieks, ka tu tā domā. Riza gan nav nekāda Allija Meloja, tomēr izskatās aizrautības pilna. Cerams, pēc šīs pēcpusdienas ātrā apmācības kursa viņa zibenīgi ķersies pie darba un pacels uzņēmumu jaunā līmenī.

– Jācer, ka tā arī būs. Un kā tev viņa patīk?

Pamanīju viņas smaidu un tūlīt sapratu, uz ko tas mērķēts.

– Es zinu, par ko tu domā, un nē, es negrasos sākt trakot par to, ka viņa kāri blenž uz Bleiku. Ja es tā rīkotos, man visu atlikušo mūžu nāktos pavadīt vienās mokās. Es zvēru: ja varētu dabūt dolāru par katru reizi, kad kāda sieviete sāk uz viņu pārāk cieši skatīties, man nebūtu vajadzīgs investoru finansējums.

– Ak tad visu atlikušo mūžu, ko?

Saraucu pieri.

– Vai nav vienalga? Tas ir tikai tāds izteiciens, Allij. Viņa iesmējās, tad pēkšņi aprāvās, kļuva pavisam bāla un sāka stingi raudzīties man garām.

– Kas noticis?

– Ak dievs, – viņa izdvesa.

Strauji pagriezos savā krēslā un tūlīt ieraudzīju Bleiku, kuram līdzās soļoja… viņa brālis.

Allija izskatījās tā, it kā būtu ieraudzījusi spoku, taču Hīts bija kļuvis daudz veselīgāks nekā līdz šim. Viņa vaigi bija sārti, bet mirdzošās acis ne mirkli nenovērsās no Allijas. Varēja just, kā mainās noskaņa. Es nespēju novērsties no viņiem, gluži tāpat kā viņi abi nespēja novērsties viens no otra.

Allijas vaigos atkal iesitās sārtums. Noslīdējusi no bāra krēsla, viņa ar trīcošu roku aizlika matus aiz auss. Tad nedroši paspēra dažus soļus uz viņa pusi, un Hīts ar diviem lieliem lēcieniem piesteidzās viņai klāt, cieši apskāva un pacēla viņu gaisā. Allija iespiedzās, un Hīta sejā atplauka plats smaids.

Viņa cieši apķērās Hītam ap kaklu, piespiedās viņam klāt un vairs neatlaida viņu. Abi palika tā stāvam, šķiet, vairākas minūtes. Kad Allija atkal atrāvās, viņas acīs mirdzēja apvaldītas asaras. Viņa pievilka Hītu sev klāt, lai noskūpstītu, un viņš atsaucās ar tikpat kāru dedzību.

Mums nebūtu vajadzējis tur atrasties – vai arī viņiem nebūtu vajadzējis tur atrasties –, tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka viņi šobrīd spēja redzēt vienīgi viens otru.

Iebikstīju Bleikam sānos, un viņš pamāja.

– Iesim paskatīties, vai mūsu galds jau ir uzklāts, – viņš klusi ierosināja.

Pametuši abus divatā, uzmeklējām zāles pārzini, kura mums tūlīt ierādīja vietas. Es vēl aizvien nespēju atjēgties.

– Kas tas bija? – Manī joprojām pulsēja adrenalīns. Es ļoti priecājos par Alliju, taču tik strauja notikumu gaita šķita pārāk reibinoša.

– Viņš ir atgriezies, – Bleiks vienkārši paskaidroja.

– Uz visiem laikiem?

– Kamēr vien atkal neiekulsies nepatikšanās.

Paskatījos uz pāri, kas joprojām stāvēja restorāna otrā galā. Allija smējās un slaucīja asaras, kamēr Hīts viņu apbēra ar ašiem skūpstiem. Viņi izskatījās tik neticami laimīgi. Dažu mirkļu laikā šaubu un bēdu mākonis, kas bija karājies virs manas labākās draudzenes galvas, nu bija izklīdis. Manu prieku par viņu pamazām nomāca joprojām nekliedētās raizes par abu attiecībām.

– Kā viņam izdevās tik ātri tikt ārā?

– Es parunāju ar tiesnesi un visu nokārtoju. Viņš iesēdās pirmajā lidmašīnā un atlidoja šurp.

Tad viņi pienāca mums klāt, izstarodami jūtamu enerģiju. Allija bija pilnīgi pārvērtusies. Viņi abi bija pilnīgi pārvērtušies.

– Ērika, kāds prieks tevi atkal redzēt!

Piecēlos un apskāvu Hītu. Arī viņš cieši apskāva mani, tad atkāpās un viegli uzsmaidīja, it kā censtos man kaut ko pateikt bez vārdiem. Varbūt viņš jutās vainīgs, ka dažas pēdējās nedēļas emocionālā ziņā bija burtiski plosījis Alliju. Arī es pasmaidīju. Redzot abu neatvairāmo prieku, pēkšņi vairs nespēju saglabāt atturību.

– Kā tev gāja? – Klusībā sarāvos. Vai tā vispār drīkstēja jautāt kādam, kurš nupat bija iznācis no rehabilitācijas iestādes?

– Kolosāli. Tik labi kā nekad.

Hīta aizrautīgā, pārliecinošā atbilde kliedēja manas raizes, un mēs visi apsēdāmies pie galda. Viņš izskatījās pavisam citāds. Ne jau tikai veselības ziņā vien. Kaut kādā veidā viņš tagad šķita daudz īstāks un neviltotāks.

Pasūtījām dzērienus un maltīti. Hīts izvēlējās ūdeni. Tūlīt sajutos vainīga, jo biju gribējusi vēl vienu martini.

– Uzsauksim tostu, – Hīts, kā jau pieklājas, paziņoja, tiklīdz mums tika atnesti dzērieni.

– Noteikti, – es piekritu.

– Par ko tad mums vajadzētu iedzert? – Allija gribēja zināt.

– Par jaunu dzīvi… – Viņa skatiens pievērsās Allijai.

Viņa raudzījās uz Hītu ar laimē mirdzošām acīm.

– Par jaunu dzīvi, – viņa klusi apstiprināja.

Un tas arī bija viss. Tā bija atbilde uz visiem jautājumiem, kas varēja būt radušies par viņu attiecībām pēc Hīta iznākšanas no rehabilitācijas iestādes.

Man bija zināmi vēl tikai divi tikpat bezcerīgi iemīlējušies cilvēki, un man negribējās pat iedomāties par to, cik satriekta es varētu justies, ja man vajadzētu vairākas nedēļas pavadīt šķirtai no Bleika. Tad es kļūtu par tādu pašu romantisku jūtu peļķīti kā šie abi.

– Ziniet, tas viss ir noticis īstajā laikā, – es ieminējos. – Allijai rīt jābrauc atpakaļ uz Ņujorku. Varbūt jūs varētu to darīt kopā.

Hīts viegli ieklepojās, ar elkoņiem atbalstījās pret galdu, aši uzmeta skatienu Bleikam un tad arī man.

– Patiesībā es kādu laiciņu grasos palikt Bostonā.

Allija no jauna kļuva bāla.

– Ko? Kāpēc?

– Tiesas dēļ. Bleiks panāca, lai mani izlaiž ātrāk, taču man jāpaliek te uz visu to laiku, ko es būtu pavadījis Losandželosas ārstēšanas centrā, un jāpabeidz ārstēties tepat.

– Bet… – Allija aprāvās.

Šoreiz nekādu iebildumu nevarēja būt. Hītam jau tāpat bija paveicies par mata tiesu tikt cauri sveikā.

– Man tas pat prātā nebija ienācis. – Allija atvirzījās no Hīta pirmo reizi, kopš abi bija apsēdušies viens otram blakus, un sāka skatīties taisni uz priekšu.

– Gan mēs kaut ko izdomāsim, labi? – Hīts klusi sacīja, maigi saņemdams viņas roku.

Pēc mirkļa Allija norija siekalas un pamāja.

– Labi.

Viegli pasmaidījusi, viņa atkal atguva možumu.

Vakara atlikusī daļa pagāja mierīgi. Mēs saviesīgi tērzējām, dalījāmies ar jaunumiem un apmainījāmies ar dažādiem stāstiem. Hīts uzdeva man jautājumus par darbu, un kļuva skaidrs, cik daudz Bleiks jau bija viņam pavēstījis. Tas, ka viņš bija runājis par mani ar Hītu, neraugoties ne uz attālumu, ne uz apstākļiem, man kaut ko nozīmēja. Tas, ka viņš bija sarīkojis visu šo atkalapvienošanos, nozīmēja vēl vairāk.

Vēl pirms dažām nedēļām būtu šķitis neiespējami, ka reiz mēs visi četri tā sēdēsim kopā. Bleiks nebija gribējis, lai es biedrojos ar Alliju, kur nu vēl ar Hītu, kurš viņai bija sagādājis tik daudz nepatikšanu. Nu viņš bija paveicis visu iespējamo, lai tikai abi atkal varētu būt kopā. Man tas šķita nesaprotami, tomēr es patiesi priecājos, ka Bleiks to bija izdarījis.

Mājupceļā Allija un Hīts soļoja mums pa priekšu. Allija ķiķinādama spiedās viņam klāt. Gandrīz vai sāka likties, ka abi tūlīt metīsies skriet uz tuvāko guļamistabu. Iepriekšējā reizē, kad paliku kopā ar viņiem, man tas bija šķitis gandrīz neizturami. Nu viss bija citādi. Man vairs nevajadzēja pārdzīvot šķiršanos no Bleika tā, kā tas bija noticis Ņujorkā, un viņu mīlestība kaut kādā veidā bija vēl tikai pastiprinājusi mūsu jūtas. Piespiedos Bleikam, un viņš aplika roku man ap pleciem. Es apliku roku viņam ap vidukli un aizāķēju īkšķi aiz viņa siksnas cilpas. Bija brīnišķīgi sajust, cik ļoti mēs saderam kopā.

– Paldies tev, – es noteicu.

Ne jau viss šobrīd noritēja ideāli, taču Allija bija laimīga, es arī, un par to varēja pateikties Bleikam.

Noslīdēju vannā pavisam zemu. Vēl viens centimetrs, un mans deguns jau atrastos zem ūdens. Novaidējos siltajā ūdenī, ļaudamās atslābinājuma viļņiem. Bleika pirksti lietpratīgi masēja manu kāju pēdas. Īsti nezināju, ko biju paveikusi savā iepriekšējā dzīvē, lai izpelnītos šādu mirkli, kas bija pati pilnība, taču nu es par to sajūsminājos.

Kad biju pamatīgi izmasēta, izslīdēju no viņa tvēriena un nometos uz ceļgaliem, iespiezdama kājas abpus viņa spēcīgajiem augšstilbiem. Ļāvu pirkstiem slīdēt pār viņa stingro zodu, priecādamās par katru Dieva doto vaibstu, kas viņu manās acīs bija padarījis tik neiespējami pievilcīgu.

– Tu esi pārāk labs pret mani.

– Tas nav iespējams, – Bleiks klusi noteica, maigi noskūpstīdams mani uz lūpām.

– Bet tu taču mani lutini.

– Tu esi pelnījusi, lai tevi lutina.

To dzirdot, es atmaigu. Viņa seja bija mierīga, laimīga, gluži kā šī brīža atspoguļojums. Gandrīz šķita, ka neesmu to pelnījusi, lai gan man īsti nebija skaidrs, kāpēc.

Pateicoties mātes atstātajam mantojumam, biju varējusi realizēt iespējas, par kurām lielākajai daļai cilvēku atlika vienīgi sapņot, tomēr es nekādi nespēju atcerēties, kad mani pēdējo reizi būtu lutinājis vai neprātīgi mīlējis kāds, kuram esmu bijusi tik tuva. Protams, izņemot Marī. Kaut kas manī nespēja to visu pilnīgi pieņemt.

– Kā tu zini, vai esmu to pelnījusi? – Jautājoši ielūkojos Bleika skaistajās, brūnajās acīs. Viņš uzzibināja miljons vatu smaidu, un manās smadzenēs iestājās īssavienojums.

– Es zinu visu.

Piešķiebu galvu, pasmaidīju un brīdi vēroju viņu.

– Kā gan es varēju to aizmirst? Tu taču esi Visuma valdnieks.

Izmantodams iespēju, viņš noskūpstīja mani uz kakla.

– Tu pamazām sāc visu saprast. – No viņa siltās elpas uz mana miklā auguma uzmetās zosāda.

– Kā tev šķiet, vai viņiem viss būs labi?

Sāku vīt ap pirkstu Bleika matu šķipsnu.

Viņš pamāja. Mēs abi vienlīdz raizējāmies par Allijas un Hīta nākotni, lai gan šobrīd viņi abi droši vien ļāva sev vaļu Bleika brīvajā guļamistabā.

– Ko viņš tagad darīs?

– Sākumā kādu laiciņu padzīvos pie manis, kamēr mēs izdomāsim, kas notiks tālāk. Tikmēr es viņu vairāk iesaistīšu darbā. Hītam beidzot jāsāk pret to izturēties nopietni. Viņš ir pārāk ilgi slaistījies apkārt, jo es esmu viņam to ļāvis, taču šobrīd viņam vairāk par visu droši vien ir vajadzīga atbildība – kaut kas vai kāds, par ko uzņemties atbildību, nedomājot vienīgi par savām seklajām vajadzībām.

– Neticami, ka tu to izdarīji viņu dēļ. Pirms tam nemaz neizskatījās, ka tu būtu pārāk optimistiski noskaņots.

– Nebiju jau arī.

– Kas tad ir mainījies?

Bleiks sagrozījās zem manis, un es mazliet atvirzījos, nojauzdama, ka viņam vajag netraucēti pateikt savu sakāmo. Viņš uzšļāca putaino vannas ūdeni savu matu smalkajām šķipsnām. Es nesteidzīgi pārlaidu plaukstas pār viņa krūšu stingrajiem muskuļiem. Nebija nekā seksīgāka par slapju Bleiku.

Piespiedu sevi pārstāt domās pārlikt Bleika seksīgākās īpašības, lai no jauna pamudinātu viņu runāt.

Viņš nopūtās.

– Es nezinu. Laikam gan man kļuva viņa žēl. Ne jau narkotiku dēļ. Pats par sevi saprotams, to es nespēju saprast. Bet gan tāpēc, ka, runājot par Alliju, viņa balsī bija jūtams izmisums. It kā viņš bez viņas vairs nespētu paelpot, it kā viss, kas vēl viņā palicis un ļauj noturēties viņam pie dzīvības – un droši vien tur nav nekā daudz –, aizvien vairāk izgaistu ar katru viņas prombūtnes dienu.

Viņš apklusa, pabāza rokas zem ūdens, valdonīgi cieši satvēra manus gurnus un sāka tos glāstīt ar īkšķiem.

– Hīts viņu mīl, – es pabeidzu Bleika domu, būdama pilnīgi pārliecināta par viņu abu jūtām.

– Zinu. Tas, kā viņš runā, kad viņi nav kopā, – tā es jūtos ikreiz, kad tu no manis aizbēdz. Un to nu es nenovēlētu nevienam citam.

Mana sirds sašķīda sīkos gabaliņos. Visas tās reizes, kad biju viņu atgrūdusi, baiļu, pašsaglabāšanās vēlmes un neviltotu, pamatotu dusmu vadīta… Taču ikreiz, kad tas bija noticis, mana sirds bija sāpējusi viņa dēļ. Šīs dziļās sāpes bija padarījušas mani caurcaurēm vāju. Savā ziņā man tomēr gribējās saglabāt starp mums šo robežu, paturēt viņu drošā attālumā no manas darba dzīves, tomēr šī cīņa bija neiedomājami grūta un mokoša.

– Piedod. – Mana balss skanēja ļoti izjusti.

Bleiks apklusināja mani un pievilka sev pavisam cieši klāt. Mūsu slapjie augumi sakļāvās. Viņa ādas pieskāriens manējai, viņa apskāviens… mēs bijām tik tuvu. Šī apziņa lika kaut kam iekņudēties zemu manā pavēderē. Šī sajūta pamazām pieauga līdz ar katru pieskārienu, taču mēs turpinājām kustēties uzmanīgi un apzināti, glāstot viens otru ar bezgalīgu maigumu. Mani satricināja spēcīgās emocijas, ko bija modinājis viņa tuvums. Varbūt Marī bija taisnība. Brīdis, kad visiem spēkiem bijām turējušies katrs par sevi, nu bija pagājis. Tas, kas šobrīd valdīja starp mums, bija kļuvis daudz varenāks; tas bija spēks, kas lika man palikt bez elpas un visu pārējo padarīja otršķirīgu. Lai cik ļoti man negribējās to atzīt, Bleiks Lendons strauji sāka kļūt man būtiski nepieciešams.

Ar katru mūsu mēļu glāstu, ar katru mūsu roku pieskārienu manā sirdī aizvien vairāk pieauga mīlestība. Un uzticēšanās. Mani pieskārieni kļuva uzstājīgi, taču Bleiks sāka rīkoties savaldīgāk un maigāk, lai gan viņa rokas noteikti juta mūsu abu kvēlās alkas. Atrāvos, apņēmusies panākt, lai šonakt viss būtu citādi.

– Es gribu, lai šonakt viss notiek pēc tava prāta.

Viņš cieši un savaldīgi skatījās manī.

– Lai visa vara būtu tavās rokās. Lai tu darītu visu, ko vēlies. – Centos runāt mierīgi, lai gan biju nedaudz noraizējusies par to, kas mani sagaida.

Bleika augums zem manis saspringa.

– Ērika, mēs to nedarīsim, skaidrs?

– Es mīlu tevi un gribu tev sagādāt prieku. Es tev uzticos un esmu gatava ļaut, lai tu mani aizved tik tālu, cik vien, pēc tavām domām, esmu gatava iet. Es… es nevaru tev neko solīt, jo īsti nezinu, ko tu vēlies, taču gribu pamēģināt.

– Izbeidz. – Viņš sagrozījās un viegli pagrūda mani, lai atvirzītos. Manī uzbangoja panika.

– Nē, pagaidi. Lūdzu. – Es nopūtos un saspiedu deniņus, jo man ļoti negribējās atzīt to, ko grasījos pateikt. – Kaut kas manī… pat tad, kad ik uz soļa cīnos tev pretī, kaut kas manī vēlas nodot visu varu tavās rokās. Pa īstam padoties. – Dzirdot savus vārdus, es iekšēji sarāvos. – Doma par ļaušanos… es melotu, ja sacītu, ka tā nešķiet kārdinoša un reibinoša. Es pārāk ilgi esmu pati rūpējusies par sevi.

Bleiks ar plaukstas virspusi noglāstīja man vaigu, un mani pārpludināja siltums. Viņš bija mani sadzirdējis. Man gribējās ticēt, ka viņš spēs kaut kā saprast, sajust, cik smags bija mans slogs, ko biju spiesta nest, jo bija tik maz tādu, uz kuriem patiešām varētu paļauties.

– Tu gādā par citiem, un es zinu, ka varētu tev uzticēt visu. Es to apzinos un cīnos ar šo apziņu, jo tā ir velnišķīgi biedējoša. Es nespēju tev atvēlēt tik daudz varas pār manu dzīvi. Gluži vienkārši nevaru. Tomēr man šķiet, ka vismaz seksā es varētu tev ļauties tiktāl, cik vien tu vēlies.

– Kā tad tu grasies to izdarīt? Pēkšņi pārslēgties?

– Manuprāt, es to spēju. Es…

– Un kā tad ar visu, ko tu esi pārcietusi? Kā tu vispār vari iedomāties, ka tas, ko es vēlos, varētu tev nākt par labu?

– Es nezinu, ko tu vēlies. Parādi man to, un tad es tev pateikšu.

Bleiks smagi nopūtās.

– Ērika, tu esi stipra, neatkarīga sieviete. Tu nelīdzinies nevienai citai, ko pazīstu. Tu man to apliecini ik dienu, lai cik lielas grūtības es tev arī radītu. Un es negribu pat mēģināt tev to visu atņemt, piespiest tevi darīt to, ko tu patiesībā nemaz nevēlies.

– Kā tu zini, ka nevēlos?

Viņš papurināja galvu un novērsās.

– Ja nu es pārāk aizraušos un mums abiem vairs nebūs atpakaļceļa?

– Es tev uzticos.

Noskūpstīju Bleiku, izbaudīdama mūsu ķermeņu zīdaino saskari zem ūdens. Viņš bija uzbudināts. Varbūt Bleikam kaut kas jau bija padomā. Es varētu viņam parādīt, ka spēju sniegt visu, kas viņam vajadzīgs.

Un tad man prātā iezagās kāda stindzinoša doma.

Sofija.

Tikai tad, kad Bleika seja kļuva salta un viņš saknieba lūpas, apjautu, ka esmu izrunājusi šo vārdu skaļi.

– Nevajag, mazā. Nerunāsim par to.

– Nē, pagaidi. Vai viņa bija gatava nodoties visām tām pakļaušanās lietām, kas tevi tik ļoti uzbudina?

Bleiks svārstījās.

– Runā taču vienreiz, – es noskaldīju. Negribēju lieki minstināties.

Labu brīdi klusējis, viņš novērsās un lēni pamāja.

Tiklīdz Bleiks bija atzinies, es jau nožēloju, ka viņš bija to izdarījis. Nolādētā Sofija. Nu es viņu ienīdu vēl vairāk nekā līdz šim. Greizsirdība mani burtiski paralizēja. Man jau tāpat bija pietiekami smagi tikt fiziskā ziņā salīdzinātai ar modeli – Bleika bijušo draudzeni.

Apzināties, ka Sofija arī seksuālā ziņā viņa acīs bijusi pati pilnība, šķita gandrīz neizturami. Ierāvos vannas tālākajā galā. Ūdens pamazām kļuva nepatīkami vēss.

Bleiks cieši skatījās manī.

– Runa nav par to, ka Sofija būtu gribējusi rīkoties pēc mana prāta. Viņa gribēja man ļauties. Tā bija viņas sasodītā ideja. Lieki teikt, ka vara pār viņu nebija nekāds dižais izaicinājums, taču viņa nemitīgi gribēja kaut ko vairāk. Tas, ko viņa vēlējās no manis sagaidīt, dažbrīd bija gandrīz bīstams. Ar tevi es to darīt nevēlos. Bet, paturot prātā, cik ilgi mums bija tāda veida attiecības…

– Tagad tu pēc tā visa alksti, – es nobeidzu viņa vietā, zinādama, ka tā ir patiesība, pirms vēl viņš bija paguvis to apstiprināt.

– Dažreiz jā.

– Vai tas, ko mēs esam darījuši, bija tavs mēģinājums pārliecināties par to, ciktāl esmu gatava iet?

– Savā ziņā jā. Esmu tev šo to uzspiedis. Manuprāt, tas ir skaidrs mums abiem.

– Un tās reizes, kad vara ir bijusi manās rokās…

Viņš atbalstīja pakausi pret vannas malu.

– Man ir bijis grūti. Esmu centies būt tik saudzīgs pret tevi, Ērika. Tu nespēj pat iedomāties.

– Pasaki man, ko tu vēlies, Bleik.

– Šobrīd tas patiešām nav svarīgi.

– Esmu pelnījusi to zināt. – Aizturēju elpu, gaidīdama atbildi.

– Es vēlos pilnīgu padevību. Pilnīgu varu pār tavu baudu un sāpēm. – Bleika balss skanēja neizteiksmīgi un lietišķi, it kā mēs apspriestu biznesa darījumu, un viņš izklāstītu savus nosacījumus.

Aptvērusi, ko Bleiks bija pateicis, es asi izelpoju. Vai es spēju viņam kaut ko tādu sniegt? Nu mani sagrāba citāda panika. Ar rokām aptvēru ceļgalus, cenzdamās padzīt aukstumu, kas pamazām aizvien vairāk pieņēmās spēkā. Es nedrīkstēju pazaudēt Bleiku.

– Labi, esmu ar mieru, – pat neapdomājusies izgrūdu.

Bleika pierē ievilkās dziļa rieva. Viņš viegli iepleta acis, it kā mana piekāpība viņu būtu neviltoti izbiedējusi. Tad viņš tāpat sēdus izslējās no ūdens un ar rokām atbalstījās pret ceļgaliem.

– Kāpēc tu esi ar mieru to darīt?

– Tāpēc, ka tu man nozīmē daudz vairāk, nekā jebkad ir nozīmējis jebkurš cits. Man ir vismaz jāpamēģina.

– Runa jau nav par izpatikšanu man.

– Tev taisnība. Runa ir par to, ka es mīlu tevi pietiekami stipri, lai būtu gatava riskēt. Manuprāt, es pamazām pie tā pierodu.

Piecēlos, paņēmu dvieli un devos uz guļamistabu, pa ceļam sākdama slaucīties. Nu jau es trīcēju. Ūdens nemaz nebija tik auksts. Man bija briesmīgi bail. Kāpēc?

Bleiks nekad nebija nodarījis man pāri. Viņš nemūžam nespētu nodarīt man pāri