Читать книгу Vēlme - Meredita Vailda - Страница 4

– Es dievinu modi.

Man par to nebija nekādu šaubu. Ģērbusies pieguļošā, melnā, dārgā kleitā un kurpēs ar tik augstiem papēžiem, ka es ar tādām pavisam noteikti būtu paklupusi, Riza Korvi izskatījās ļoti kopta. Gandrīz vai pārāk uzspodrināta. Viņai nepiemita Allijas nepiespiestais skaistums, taču viss viņā bija savā vietā, sākot ar ogļu melnajiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem, un beidzot ar pavisam svaigo franču manikīru.

Varēja manīt, ka viņa savai ārienei velta lielas pūles. Biju gatava saderēt, ka arī viņas uzacis tika regulāri apstrādātas ar vasku. Diemžēl es no šīs sievietes droši vien varēju šo to mācīties. Uzmanīgi izlasīju viņas lietišķo biogrāfiju. Būdama tikai iesācēja, viņa varēja lepoties ar dažu labu iespaidīgu veikumu, tomēr es vēl aizvien nebiju pārliecināta, cik prātīgi būtu pieņemt darbā draudzenes draudzeni.

– To var redzēt. Pastāsti man par kādu no reklāmas kampaņām, ko esi veidojusi.

Riza izvilka lielu mapi, kurā katrai reklāmas kampaņai bija atvēlēta atsevišķa sadaļa. Visas lapas bija nevainojami sakārtotas, un arī to saturs bija vienlīdz skaidrs un profesionāls. Tur bija daudz tradicionālu fotomodeļu ar mākslotiem, nevainojamiem smaidiem, jo šo sieviešu pensiju fonda saturs ļāva viņām priecāties tieši tik ļoti. Pārmērīgi bieži izmantots paņēmiens, kam nebija nekāda sakara ar mūsu uzņēmuma būtību.

– Tas ir ļoti jauki, Riza, bet, godīgi sakot, tie ir vidusmēra attēli. Mēs vēlamies atbilst vidusmēram, tomēr mūsu zīmolam ir vajadzīgs arī kaut kas īpašs, lai radītu iespaidu, ka esam jauni, ekskluzīvi un moderni.

– Man tas ir pilnīgi skaidrs. Šādus attēlus var izmantot jebkur. Pats par sevi saprotams, mani ierobežoja klienta vēlmes, taču, darbojoties “Knaģī”, es varētu izmēģināt roku daudzos citos virzienos. Mēs varam veidot mūsdienīgu augsto modi, kas vienlaikus būtu arī tīra un eleganta. Vienkārša, tomēr seksīga.

Šī sieviete prata labi runāt, bet vai viņa spēja arī pildīt apsolīto? Pāršķirstījusi mapi, mirkli pavēroju viņu.

– Kāda ir tava attieksme pret sakaru veidošanu un pārdošanas apjomu palielināšanu? Jaunu klientu meklēšana ir tavu pienākumu vissvarīgākā sastāvdaļa. Mode tev var patikt no rīta līdz vakaram, taču tev jāspēj to pārdot.

– Piekrītu, taču ir patiešām grūti pārdot kaut ko tādu, kas tev pašai nepatīk. Es varu pārdot citiem šo pakalpojumu, un, ja man vajadzēs strādāt arī pēc darba laika, lai veidotu nepieciešamos sakarus, man pret to nav nekādu iebildumu.

Atlaidusies krēslā, apsvēru sacīto. Šī sieviete dedzīgi vēlējās darboties, to nevarēja noliegt. Dažu pēdējo nedēļu laikā darba intervijās nebiju sastapusi nevienu, kas spētu izstarot tik daudz aizrautības, kā viņai tas bija izdevies pēdējo piecu minūšu laikā.

Mūsu birojā nepastāvēja nekādi īpaši sadarbības nosacījumi, un tāpēc man nebija ne jausmas, kā viņa spēs sadzīvot ar Sidu un viņa jauno tehnoloģijas speciālistu komandu. Un, daudz svarīgāk, kā viņa spēs sadzīvot ar mani? Mūsu jaunos plānus bija nepieciešams ieviest pēc iespējas ātrāk, un man vajadzēja izlemt. Nekavējoties pieņemt viņu darbā šķita pārsteidzīgi, tomēr būtībā viņa bija tieši tas, kas vajadzīgs.

Riza dziļi ievilka elpu.

– Paklau, es saprotu, ka tu esi izlolojusi šo uzņēmumu, Ērika. Tu izskaties pēc cilvēka, ar kuru varētu būt lieliski sadarboties, un no tevis varētu daudz ko mācīties. Protams, tev jāizlemj pašai, taču es patiešām ļoti priecātos, ja varētu pievienoties jūsu komandai.

Viņa ieurbās manī ar savām tumši zilajām acīm, bez šaubām, gaidīdama nākamo darba intervijas jautājumu, lai varētu uz to steigšus atbildēt.

– Vai atalgojums tevi apmierina?

– Pilnīgi, – viņa apņēmīgi pavicināja roku.

Vilcinādamās paklikšķināju pildspalvu, lai gan biju jau izlēmusi.

– Labi. – Labi?

– Lai iet.

Viņas sejā atplauka plats smaids.

– Tiešām? Ak dievs, tu to nenožēlosi!

Piecēlos, un, kad mēs atsveicinājāmies, Rizas roka manā plaukstā viegli nodrebēja. Oho, vai tiešām viņa bija tik ļoti uztraukusies?

– Vari sākt pirmdien. Kad atnāksi, parakstīsim visus dokumentus.

– Fantastiski, liels paldies!

Varēja skaidri redzēt, ka smaids viņas sejā nemaz negrasījās izgaist.

Allija izstiepās uz segas man līdzās, kamēr es metu drupačas pīlēm dīķī. Publiskais parks atradās tikai dažu kvartālu attālumā no mana dzīvokļa, un šādās skaistās, siltās dienās te bija pilns ar ģimenēm, tūristiem un tādiem ļaudīm kā mēs. Lai sastaptos ar draudzeni, biju agrāk aizgājusi no darba, un mēs bijām nospriedušas, ka, uzsākot nedēļas nogali ilgo viesošanos pie manis, vispirms vajadzētu sākt ar nelielu pagozēšanos saulē.

– Biju jau aizmirsusi, cik ļoti man patīk šejienes vasara. – Allijas acis bija aizmiglojušās un skumjas, gluži kā viņas domas. Tās bija šeit, tomēr kavējās arī kaut kur citur.

– Vai tu jau ilgojies pēc Bostonas?

Allija atbalstījās uz elkoņa.

– Šķiet, ka jā. Ņujorka iesūc cilvēku gluži kā atvarā. Dažreiz man ir ļoti grūti iztēloties dzīvi ārpus lielpilsētas, tomēr jāteic, ka šīs pārmaiņas sagādā prieku. Man bija vajadzīga atelpa.

Dažu pēdējo nedēļu laikā mums abām bija nācies pielāgoties jauniem apstākļiem. Pēc tam, kad trīs gadus bijām nodzīvojušas vienās kopmītnēs divsimt jūdžu attālumā no šejienes, mūsu draudzība bija kļuvusi saspīlēta, tomēr dziļi sevī es zināju, ka attālums nespēs izjaukt mūsu attiecības.

– Es par to nemaz nešaubos. Vai tev ir kādas ziņas no Hīta?

– Viņam klājas labi.

– Biju domājusi, ka varbūt tu brauksi pie viņa, nevis pie manis.

Protams, es priecājos, ka Allija nebija tā izdarījusi. Pēc tam, kad biju viņai pastāstījusi par visu, kas bija noticis starp mani un Bleiku, un arī par Marka uzrašanos kā no zila gaisa, mēs abas vienojāmies, ka mums jāsatiekas aci pret aci.

– Draugiem priekšroka, draņķe tāda! – Viņa pasmaidīja un viegli iebikstīja man.

Atriebos, iemezdama dažas maizes drupačas nevainojami sabužinātajās, mīkstajās, brūnajās cirtās, kas slīga pār viņas muguru.

– Kā tu domā, vai tu brauksi uz Losandželosu viņu apciemot?

– Nē. Viņam tur ir jāpadzīvo vienam, un, godīgi sakot, tas ir vajadzīgs arī man. Beidzot esmu sameklējusi sev dzīvokli un pēc pārcelšanās uz turieni jūtos savādi brīva. Vecajā mājoklī mani nepameta sajūta, ka es katru dienu gaidu Hīta atgriešanos. Tagad beidzot esmu uzsākusi pati savu dzīvi lielpilsētā, un ik mirklis vairs nav saistīts vienīgi ar viņu un mums abiem.

Pamāju, lieliski zinādama, cik svarīga nozīme jaunās attiecībās varēja būt neatkarībai. Man nemitīgi nācās cīnīties ar sevi, lai noturētu Bleiku rokas stiepiena attālumā, jo vairāk par visu es vēlējos atrasties viņa rūpīgi pārvaldītās pasaules drošībā. Bleika pasaulē es jutos pasargāta, taču reālā dzīve mēdza būt arī citāda.

– Izklausās saprātīgi. Kad viņu izlaidīs no tās rehabilitācijas iestādes?

– Aptuveni pēc mēneša. Vēl īsti nav skaidrs.

– Un tad? Vai jūs sāksiet visu no jauna un mēģināsiet vēlreiz?

– Es tā domāju. Mēs gan neesam viens otram neko solījuši, bet…

Allija atgūlās un sāka raudzīties kokos virs mūsu galvām.

– Kas noticis?

– Es tikai… man viņa pietrūkst. Tas arī ir viss.

Uz brīdi apklusu, nevēlēdamās uzstāt. Allijai bija grūti pārdzīvot abu šķiršanos, tomēr es vēl aizvien nebiju pārliecināta, ka Hīts viņai nāk par labu. Par spīti tam, ka viņš bija Bleika jaunākais brālis.

– Dažreiz var manīt vienīgi to, kā visi mūs nosoda.

Viegli sarāvos, klusībā izmisīgi vēlēdamās, kaut viņa nebūtu ne nolasījusi manu sejas izteiksmi, ne nopratusi, par ko domāju.

– Apmēram tā: velns parāvis, kāpēc es izšķiežu savu laiku, ielaižoties ar tādu kā viņš? Mani draugi, pat tu, visi domā, ka ar Hītu ir vienas vienīgas nepatikšanas, un es atzīstu, ka viņam ir problēmas. Bet es nevaru tik viegli padoties. Viņš ir pelnījis vēl vienu iespēju. – Allija aši noslaucīja asaru, pirms tā bija paguvusi noritēt pār vaigu.

Apgūlos draudzenei blakus uz segas un nogaidīju, kamēr viņa atkal savaldīsies. Atklājums par Hīta problēmām ar narkotikām bija nācis kā trieciens, tomēr tas, ka viņi bija bezcerīgi iemīlējušies, bija skaidrs kā diena. Vēl nekad nebiju redzējusi Alliju tik svētlaimīgu, un par to varēja pateikties tikai Hītam. Atlika vienīgi cerēt, ka arī Allija viņam nozīmēja pietiekami daudz, lai viņš aizmirstu par savu nelāgo aizraušanos, kas varēja izbojāt abu kopīgo laimi.

– Allij, tu man esi ļoti svarīga, un es gribu, lai tu būtu laimīga. Ja tev šķiet, ka es runāju nosodoši, tas ir tāpēc, ka esmu noraizējusies par tavu labklājību. Es nešaubos par to, vai Hīts ir vērtīgs kā cilvēks. Tici man, es lieliski zinu, ka neviens cilvēks nav ideāls un nevienas attiecības nav nevainojamas. Viņam ir problēmas, tomēr esmu pārliecināta, ka tāpēc jau nav jāatsakās no visām cerībām.

Allija pagrieza galvu un viegli uzsmaidīja man.

– Paldies.

– Ja viņš spēs saņemties, jums vēl aizvien viss var izdoties. Tev tikai jābūt gudrai. Tas ir viss, ko vēlos.

Viņa iesmējās.

– Es jau cenšos. Laikam jau mīlas lietās neesmu īpaši attapīga.

– Varbūt šāds atelpas brīdis nāks jums par labu. Pats par sevi saprotams, viņam jātiek galā ar dažām savām problēmām, taču jums abiem tagad ir laiks rūpīgi pārdomāt savas attiecības, jo nu jūs vairs neesat ar tām tik ļoti aizrāvušies.

– Tev taisnība. Zini, jo ilgāk mēs esam šķirti, jo prātīgāk es sāku domāt. – Allija dziļi ievilka elpu. – Labi, pietiks runāt par mani un manām problēmām. Kā tad ir ar tevi un Bleiku? Vai tu vēl aizvien esi kā traka pēc viņa?

– Tu taču to zini.

– Labā vai sliktā nozīmē?

– Gan vienā, gan otrā, bet mēs pamazām sākam tikt par to skaidrībā.

Viņa pasmaidīja.

– Manuprāt, Bleiks tevī ir sastapis cienīgu pretinieku, Ērika.

– Ak tā?

– Jā. Varu saderēt, ka tu viņam neļauj kāpt sev uz galvas. Programmnodrošinājuma miljardiera kungs droši vien nemaz nesaprot, ko iesākt tagad, kad tu viņam esi ierādījusi īsto vietu.

Šie vārdi lika man iesmieties. Iespējams, Allijai taisnība. Bija grūti iztēloties, ka pret Bleiku kāds varētu izturēties tik izaicinoši, kā to darīju es. Tomēr man tas bija pašsaglabāšanās, nevis izklaides jautājums. Lai nu kā, šāda stīvēšanās mūs abus padarīja vai trakus. Lielākoties labā nozīmē.

– Bleiks ne mirkli neļauj man atslābināties, un arī viņš par mani varētu sacīt to pašu. Varu droši teikt, ka mums nav neviena garlaicīga brīža.

Klusībā pasmaidīju. Iedomājoties par viņu, man viegli salēcās sirds. Bleiks bija izaicinājumu pilns. Nekad nevarēja zināt, ko no viņa sagaidīt, taču tā bija tikai viena daļa no mūsu attiecībām, un man ar to nebija gana. Jūtu uzplūdi, mēģinājums vienoties – un vajadzības gadījumā arī salda padošanās.

– Pietiks. Skatoties uz tavu seju, man kļūst nelabi.

Iesmējos.

– Piedod.

– Nevajag atvainoties. Es gluži vienkārši jūtos sarūgtināta un vientuļa. Lai nu kā, tikai nepadodies. Es zinu, ka tu turēsies kā mūris, bet tie Lendonu vīrieši spēj būt sasodīti pārliecinoši.

Uz mirkli Allija kļuva nopietna, taču tad viņas lūpas izliecās smaidā, un mēs abas izplūdām smieklos.

Ienākot birojā, es vēl aizvien dažbrīd jutos pārsteigta. Šī telpa ar neuzkrītošo apgaismojumu un spīdīgajiem datoriem izskatījās lieliski. Sids sēdēja blakus diviem mūsu komandas jaunākajiem biedriem. Atspiedos pret rakstāmgaldu, pie kura viņi bija sapulcējušies. Uz mirkli pārstājuši darboties, visi uzlūkoja mani.

– Kas jauns, puiši?

Kriss bija aptuveni desmit gadus vecāks par mums. Viņš bija strādājis arī citos jaunajos uzņēmumos, un tāpēc viņam bija zināma pieredze, kuras pietrūka lielākajai daļai no mums, pārējiem. Viņš bija plecīgs, ar koši rudiem matiem – tie bija izauguši pārāk gari un cirtojās ap pleciem. Spriežot pēc pagājušās nedēļas, viņam, šķiet, patika raibi havajiešu krekli.

Kā pretstatu Krisam bijām pieņēmuši darbā Džeimsu, kuram vajadzēja kļūt par mūsu apņēmības pilno projektētāju un galveno produktu izstrādātāju. Viņš bija pavisam citāds. Šis puisis ar gandrīz melniem, viļņainiem matiem, iedegušu ādu un koši zilām acīm un labi veidotu augumu visādā ziņā bija visdraudzīgākais mūsu komandas biedrs. Pateicoties dažiem tetovējumiem, ko varēja saskatīt spraucamies ārā no viņa pogājamajiem krekliem, viņam piemita kaut kas no sliktā zēna, un viņš bija gluži izskatīgs.

– Labrīt, Ērika! – Viņš man negaidot uzsmaidīja.

Arī es pasmaidīju, pārsteigta par tik aizrautīgu sveicienu tik agrā rīta stundā. Labs darbinieks, es nodomāju. Sids skaļi izelpoja. Varēja manīt, ka viņš šādā agrumā vis nejutās tik možs kā Džeimss.

– Mēs cenšamies izdomāt, kā ieviest tos uzlabojumus, par kuriem esam jau runājuši, taču tas nebūt nav viegli, jo tā nejēgu banda augām dienām un naktīm cenšas nograut mūsu vietni.

– Ak vai. – Viegli sarāvos. Man nebija ne jausmas, kā tehniski atrisināt šo problēmu. Es spēju vienīgi nedot mieru Bleikam, lai viņš liek lietā savas maģiskās spējas. Par savu saistību ar hakeru grupu M89 viņš bija izteicies kaitinoši izvairīgi, tomēr bija skaidrs: lai ko Bleiks arī būtu izdarījis, viņus tik pamatīgi satracinot, šie hakeri negrasījās tik viegli padoties.

– Lai nu kā, mēs to izdomāsim. Neuztraucies. – Nikni saviebies, Sids no jauna pievērsa visu uzmanību datora monitoram, ik pēc brīža atraudamies, lai kaut ko pierakstītu.

– Vai varu kaut kā palīdzēt?

– Nē.

Kā jau varēja paredzēt, viņa atbilde izskanēja strupi. Pamazām biju iepazinusi Sidu pietiekami, lai zinātu, ka saraustītā miega dēļ viņš allaž bija īgns un cīnīšanās ar izaicinājumiem jau desmitos no rīta viņam šķita nepieņemama. Saviebos un vēl paguvu pamanīt Džeimsa smīnu.

– Ziņojiet man par visiem jaunumiem.

Strauji izslējusies, nozudu aiz aizslietņa, ar ko mana darba vieta bija atdalīta no pārējās telpas. Paturot prātā gan biroja izmēru, gan pieejamos līdzekļus, biju nolēmusi atteikties no privātuma, ko varētu nodrošināt atsevišķi izbūvēts kabinets. Biju pateicīga, ka Bleiks bija pagodinājis manu vēlmi ar šo slepeno pārveidojumu. Biju pietiekami nošķirta no pārējiem, lai varētu mierīgi strādāt, un tomēr vēl aizvien varēju uzmanīt visu, ar ko noņēmās Sids un viņa komanda. Turklāt drīz vajadzēja pievienoties arī Rizai, un tad, visticamāk, mums nāksies sazināties daudz biežāk. Labi vismaz, ka darba jomā bijām vienisprātis.

Kad viņu neformālā apspriede bija beigusies, es ar Skype saziņas palīdzību izsaucu Sidu pie sevis parunāties. Viņš ienāca, ar savu lielo augumu sliedamies pār manu rakstāmgaldu, un apsēdās man pretī.

– Kāpēc tu tā izturies, Sid? Mēs taču esam viena komanda.

– Es to apzinos, taču man patiešām vienreiz ir apnicis lāpīt grimstoša kuģa sūces.

– Vai tad mēs grimstam?

Viņš nopūtās.

– Nē, Ērika, bet nemitīgi lāpīt vājās vietas un labot visu, ko viņi uzlauž, vienlaikus cenšoties veikt uzlabojumus, pamazām sāk kļūt sasodīti apnicīgi.

Apjukusi atlaidos krēslā. Sids atļāvās lamāties tikai retumis, tātad viņš patiešām bija novests līdz robežai. Es pati šādos brīžos mēdzu viena pati izraudāties savā istabā vai pārvērst dusmas maniakālā rosībā. Ja Sida nervi bija pagalam, nācās ciest visiem.

– Ko lai mēs iesākam? Es gribu palīdzēt, tikai man nav ne jausmas, ko iesākt, Sid.

– Parunā ar savu draugu. Vai tad viņš nav tas, kurš visu zina?

– Lielākoties zina gan, jā, taču arī viņš nav nekāds brīnumdaris. Esmu pilnīgi apjukusi.

Pagaidām Bleiks bija ieteicis gluži vienkārši padarīt vietni pilnīgi nepieejamu. Tā kā biju atteikusies ļaut viņa programmētāju komandai pārņemt manu vietni, visa atbildība bija uzvelta uz Sida pleciem. Nu viņš šo nastu dalīja ar Krisu un Džeimsu.

– Sāksim ar to, ka es varu šo vietni uzlabot. Kādā brīdī mums tik un tā vajadzēs to pārveidot, lai pielāgotos lielākai izaugsmei. Vienīgais, ko es spēju iedomāties, ir tas, ka ir jāveic pārveidojumi, nevis uzlabojumi. Tad mums vismaz būs stabilāks pamats, jo ir skaidrs, ka tuvākajā nākotnē mēs vēl aizvien piedzīvosim uzbrukumus.

– Sid, tu mani biedē. Pārveidot visu vietni no pašiem pamatiem? Noteikti ir arī kāds cits risinājums. Mums taču drīz ir jāsāk veikt būtiski svarīgi mārketinga pasākumi.

– Es neesmu nācis, lai stāstītu tev to, ko tu gribi dzirdēt. Es tev ieteiktu parunāt ar Bleiku. Neatkarīgi no tā, ko viņš ir izdarījis, lai to visu izraisītu, viņam vajadzētu zināt, kā to vērst par labu, jo tas nav mans pienākums.

Sida atbilde bija kā sitiens pakrūtē.

– Labi. Pasaki puišiem, lai viņi šodien beidz strādāt, un arī tu vari paņemt brīvdienu. Rīt tu būsi izgulējies, un arī es, cerams, būšu kaut ko noskaidrojusi.

Centos runāt mierīgi, kaut gan man gribējās nolamāties un pateikt, lai viņš vienreiz izbeidz uzvesties kā mazs puika. Darbs bija izaicinājumu pilns. Es biju uzņēmusies īpašnieces pienākumu slogu, ļaujot Sidam veltīt visu uzmanību vienīgi tam, kas viņu interesēja, – vietnes izstrādāšanai –, tomēr viņš staigāja apkārt, izturēdamies tā, it kā visa pasaule būtu pret viņu sazvērējusies. Jā, pret mums patiešām bija sazvērējusies neliela ļaužu grupa, tomēr viņš nedaudz pārspīlēja.

Sids sabozies izgāja no mana nosacītā kabineta. Vērsdamies pie abiem puišiem, viņš kaut ko neskaidri nomurmināja un no jauna atšļuka savā krēslā.

Es pasmaidīju. Savā būtībā Sids bija tieši tikpat ietiepīgs un nepadevīgs kā es. Tā bija mūsu kopīgā iezīme.