Читать книгу Vēlme - Meredita Vailda - Страница 5

Mēs atradāmies manā vannas istabā un posāmies. Allija uzklāja nedaudz pūdera ar iedeguma toni. Viņa bija man aizdevusi šaurus svārkus ar leoparda ādas rakstu, un tie man piegulēja kā uzlieti. Radās sajūta, ka Bleiks jau pēc dažām stundām novilks man šos svārkus ar zobiem. Sasodīts, cik ļoti es vēlējos, kaut tā būtu!

Pēc tam, kad divas dienas bijām apzināti pavadījušas divatā, Allija bija sadūšojusies kopā ar dažiem draugiem aiziet vakariņās un iedzert pa kādai glāzītei, lai es atkal varētu satikties ar Bleiku. Es ilgojos pēc viņa tik ļoti, ka man pat tirpas skrēja pār kauliem.

Mums arī agrāk bija nācies uz neilgu laiku pašķirties, taču parasti šādos gadījumos es biju uz viņu briesmīgi pārskaitusies, un tas man palīdzēja uz brīdi aizmirst viņa neizturamo pievilcību. Šobrīd mani bija pārņēmušas tikai neaprakstāmas ilgas, it īpaši pēc neaptveramā seksa, kam pirms dažām dienām bijām nodevušies manā birojā.

Man ļoti patika pavadīt laiku kopā ar Alliju, un es biju priecīga, ka varējām kādu brīdi izklaidēties arī bez saviem puišiem, tādējādi atjaunojot mūsu draudzību, kas bija veidojusies jau trīs gadus. Brāļu Lendonu dēļ bijām daudz ko iekavējušas. Biju pastāstījusi viņai visu, sākot ar to, kā Bleiks bija izjaucis manu darījumu ar Maksu, un beidzot ar totāli neaptveramo Marka uzrašanos kā no zila gaisa.

Hīts mūsu sarunās tika pieminēts tik bieži, ka es sāku šaubīties, vai Allija patiešām priecājas par iespēju kādu laiku pavadīt šķirti. Tomēr šovakar viņa bija pavisam klusa.

– Vai kaut kas noticis?

Draudzenes smaids bija pārāk sasteigts.

– Nē, nekādā gadījumā.

Pabeidzu posties, un, kad iznācu no vannas istabas, uz manis pirktā jaunā dzīvojamās istabas dīvāna bija ērti iekārtojies Bleiks. Baltā kreklā ar apkaklīti un uzlocītām piedurknēm un tumši zilos džinsos viņš izskatījās tik sasodīti tīkami, ka es sāku nopietni apsvērt iespēju turpat uz vietas uzsēsties viņam jāteniski virsū.

Kad mēs saskatījāmies, viņam viegli iepletās mute. Man arī.

– Vai esi gatava?

Pasmaidīju. No vannas istabas iznāca Allija, un es pārtraucu kā ar lāzera staru urbties Bleika apbrīnojamajā augumā. Viņš piecēlās, lai sasveicinātos ar Alliju, un aši un viegli noskūpstīja viņu uz vaiga.

– Tu izskaties lieliski, Allij. Priecājos tevi redzēt.

– Es tāpat. – Draudzenes smaids bija saspringts. Šķiet, viņa centās apvaldīt slēptas jūtas, kas mutuļoja turpat zem virskārtas.

Mēģināju izprast Allijas ķermeņa valodu. Vai viņa jutās satraukta vai bija nokaunējusies, satiekoties ar Bleiku pēc tā, kas ar Hītu bija noticis Ņujorkā?

– Tad nu mēs laikam iesim, – klusi ieteicos, cenzdamās kliedēt neveiklību. Cerams, to biju pamanījusi vienīgi es.

Mēs atvadījāmies, Bleiks pārlaida plaukstu man pār muguru un viegli pastūma mani uz durvju pusi. Viņa pieskāriena spēks un mājiens lika man viscaur nodrebēt. Manas maņas kļuva asākas. Pēkšņi klusībā nolādēju mūsu vakariņu plānus, jo vairāk par visu es vēlējos uzvilkt Bleiku augšā uz dzīvokli un satricināt viņa pasauli līdz pat rīta gaismai.

Kad bijām izgājuši pa durvīm, Bleiks saņēma mani aiz rokas un uzveda augšā.

– Vai tu esi kaut ko aizmirsis?

Pirms vēl viņš bija paguvis atbildēt, mēs jau iegājām pa viņa dzīvokļa durvīm, un es sajutu mājās gatavota ēdiena smaržu. Bleiks bija pagatavojis maltīti, iztiekot bez manas palīdzības.

– Oho!

Virtuvē valdīja liela nekārtība, toties ēdamistabas galds bija glīti uzklāts. Uz tā bija salikti vairāki saskaņoti māla trauki, līdz malām pilni ar makaronu ēdieniem, salātiem un maizi. Telpā valdīja puskrēsla, un noskaņu vēl pavairoja visās malās nolikto sveču gaisma.

– Man ienāca prātā, ka mēs varētu palikt mājās, – viņš klusi sacīja.

– Bet es tā uzposos. – Atlaidos pret Bleiku un ļāvu viņam mani apskaut.

– Tas ir labi. Tu izskaties satriecoši. Mums paveiksies, ja spēsim novaldīties, kamēr vakariņas būs galā.

Iekodu lūpā un sāku šaubīties, vai vispār vajadzētu ķerties pie ēdiena. Bleiks katrā ziņā bija jebkuras ēdienkartes viskārdinošākā sastāvdaļa, bet, ja grasījos visu nakti mīlēties ar viņu tik kvēli, kā biju iecerējusi, man vajadzēja krietni iestiprināties.

– Viss izskatās lieliski. Neticami, ka tu to visu paveici viens pats.

– Ceru, ka tev garšos.

Apsēdāmies pie galda, un Bleiks ielēja mums vīnu. Es tikmēr paņēmu šķīvi ar viņa gatavoto spageti ar Boloņas mērci. Viņš apgalvoja, ka šis ēdiens drīz kļūšot slavens. Nogaršojusi pirmo kumosu, jutos patīkami pārsteigta. Spageti bija ļoti grūti sabojāt, tomēr, zinot viņa nelielo pieredzi ēdiena gatavošanas jomā, biju sagatavojusies visļaunākajam. Ēdot starp mums iestājās omulīgs klusums, taču prātā es vēl aizvien kavējos pie Allijas.

– Kā tad klājas Allijai? – Bleiks noprasīja, it kā būtu nolasījis manas domas.

Neatbildējusi iekodos ķiploku maizē. Allijai šobrīd bija ļoti grūti. Viņa bija pamatīgi iemīlējusies, un vētrainās attiecības ar Hītu bija viņai salauzušas sirdi. Man īsti nebija skaidrs, cik daudz es drīkstēju stāstīt.

– Manuprāt, viņai šobrīd nākas daudz ko pārdzīvot. Gan Hīta, gan pārcelšanās dēļ.

– Pārcelšanās dēļ?

– Viņa ir izvākusies no dzīvokļa.

– Cerams, viņa to nav izdarījusi manis dēļ. – Bleiks pacēla galvu un ieskatījās man acīs.

Papurināju galvu, atcerējusies, cik dedzīgi Bleiks savulaik bija uzstājis, lai es turos tālāk no Allijas, kamēr viņa būs kopā ar Hītu. Es nekavējoties atteicos tā darīt un nelikos ne zinis par šādu viņa vēlmi, un, par laimi, ar to mūsu diskusija arī bija beigusies. Paturot prātā visu, ko man tolaik bija nācies pārdzīvot, es itin nemaz nevēlējos nošķirties no tiem dažiem cilvēkiem, pie kuriem vēl varēju meklēt atbalstu.

– Nē. Manuprāt, viņai Hīta prombūtnes laikā ir nepieciešama neliela atelpa, lai tiktu ar visu skaidrībā.

Šķiet, ka pēc pārcelšanās uz Ņujorku viņai nav bijis iespējas kļūt īpaši patstāvīgai. – To teikusi, es nedaudz saminstinājos. Negribēju kļūt pārāk uzstājīga. Lai gan starp Bleiku un Hītu pastāvēja zināmas problēmas, viņi tomēr bija brāļi. Es nevēlējos, lai Hīts sastrīdētos ar Alliju, ja nu izrādītos, ka viņš vēl nemaz nezināja, ka viņa bija aizgājusi no dzīvokļa.

Bleiks pamāja.

– Kā tev sokas darbā? – Gan labi, gan slikti.

– Ak tā?

Noriju pēdējo spageti kumosu un tikai tad izvēlējos īstos vārdus.

– Esmu pieņēmusi darbā mārketinga nodaļas vadītāju. Pirmdien viņa sāks strādāt, un Allija man palīdzēs, lai viņa varētu atsākt darbus no tās vietas, kur tie tika pamesti.

– Un kas ir tas sliktais?

– Es pamazām sāku raizēties par vietnes drošību. Sids ir gatavs izplūkt sev matus. Es pat nezinu, ko lai viņam saka. – Uzdrošinājos jautājoši uzlūkot Bleiku. Biju sākusi runāt par tematu, ko viņam ļoti nepatika apspriest.

Bleiks atgāzās krēslā un nometa uz galda savu salveti.

– Tu nevēlies nodrošināt man piekļuvi kodam, Ērika. Velns parāvis, ko tu vēl no manis gribi?

– Runa jau nav par neuzticēšanos, Bleik. Ilgtermiņā kodam ir jābūt mūsu rokās, un tu to zini. Un tomēr nevienam joprojām nav skaidrs, kāpēc šī grupa mums tik neizskaidrojami un nerimtīgi uzbrūk.

Bleiks stingi raudzījās man garām, izvairīdamies no mana lūdzošā skatiena. Man pakrūtē savilkās neomulīgs kamols. Es nevarēju ciest viņa noslēpumus. Tie grauza mani tāpat, kā savulaik to bija darījuši manis pašas noslēpumi, kamēr vēl nebiju izkratījusi Bleikam sirdi un dvēseli. Atklājot viņam savu pagātni, mans slogs bija kļuvis vieglāks, tomēr es nezināju, kā panākt, lai arī viņš sāktu man uzticēties tieši tāpat.

– Tu gribi, lai es tev uzticos, Bleik. Tieši tāpēc man ir tik grūti pilnīgi uzticēties tev. Tu no manis daudz ko slēp.

– Ja es tev neko nestāstu, tad tas ir tikai tevis pašas dēļ.

– Vai tad es nevaru pati izlemt, kas nāk man par labu? Paklau, es taču neesmu mazs bērns.

Bleiks klusi nolamājās, aizgāja uz dzīvojamo istabu un atslīga uz dīvāna.

Izvēlējos sev vietu uz otra dīvāna, nebūdama īsti pārliecināta, ar ko šī saruna varētu beigties. Ja grasījāmies nonākt pie konstruktīva risinājuma, varēja būt prātīgāk izvēlēties drošāku, ne tik intīmu attālumu.

– Tu teici, ka to visu vērsīsi par labu. Tu man to apsolīji. Un, ja tas nav tik viegli, lai nu būtu, tomēr es esmu pelnījusi zināt, kas te īsti notiek. Varbūt es varu kaut kā palīdzēt.

Viņš nošņācās un ļāva galvai atkrist pret dīvāna atzveltni.

– Tu jau zini, ka pusaudža vecumā es biju viens no grupas M89.

– Jā, – es klusi apstiprināju.

Izvairīdamies no mana skatiena, Bleiks paliecās uz priekšu un ar elkoņiem atbalstījās uz ceļgaliem.

– Toties tu nezini, ka es šo grupu vadīju kopā ar kādu citu.

– Kurš tas bija?

Mana balss skanēja klusi un nedroši. Negribēju, lai viņam būtu iemesls noklusēt to, ko gribēju uzzināt, – to, ko man vajadzēja zināt.

– Kūpers. Viņa vārds bija Braiens Kūpers.

Es īsu brīdi klusēju.

– Bija?

Bleika vaigā noraustījās kāds muskulis. Viņš strauji atglauda tumši brūnos matus, kuri kopš mūsu iepazīšanās bija atauguši un nu nevīžīgi krita pār viņa pieri. Man gribējās pastiept roku un tos sakārtot, taču nevēlējos iztraucēt šo mirkli.

– Viņš izdarīja pašnāvību.

– Ak dievs! – Es pieskāros sev pie lūpām. Nu bija skaidrs, kāpēc Bleiks nevēlējās par to runāt. – Kad?

– Kad grupa tika pieķerta par banku kontu uzlaušanu, mūs visus apcietināja. Es tolaik jau vairākas nedēļas nebiju piedalījies viņu pasākumos. Kūpers bija mans draugs, un, kad mēs izdomājām savu sākotnējo plānu, es biju ar mieru ķerties pie Volstrītas vīriem, taču tad viņš nolēma, ka jāsāk apstrādāt atsevišķi banku konti. Tie piederēja parastiem cilvēkiem, kuri pie tiem neliešiem bija ieguldījuši naudu, cerēdami tikt pie turības pensijas gados, taču visādā citādā ziņā viņiem ar šo finanšu piramīdu nebija nekāda sakara. Man tas nelikās pieņemami, un es pametu grupu. Mūsu draudzībai pienāca gals, un, pats par sevi saprotams, viņš to ņēma ļaunā. Kad federāļi sāka mani pratināt…

Iestājās smags klusums, un man sažņaudzās sirds. Tātad Bleiks bija nesaraujami saistīts ar apstākļiem, kas bija noveduši pie viņa drauga pašnāvības.

– Velns parāvis, es pats nesaprotu. Es biju jauns un dusmu pilns, un viss notika tik strauji. – Viņš izberzēja acis ar plaukstu malām, kā pūlēdamies izdzēst tur uzbūrušās ainas.

– Būs jau labi. Stāsti. – Apsēdos Bleikam blakus, vēlēdamās atrasties viņam līdzās, tomēr raizēdamās par to, ko viņš varēja pateikt. Man tas bija jāzina.

– Es viņiem izstāstīju visu patiesību. Tā kā biju piekritis sadarboties, būtībā tiku cauri sveikā, un izmeklētāji pievērsās viņam. Es necentos izglābt savu ādu, Ērika. Es tikai gribēju, lai viss būtu pilnīgi skaidrs. Ja jau man vajadzēja nogrimt, es gribēju, lai nevienam nebūtu nekādu šaubu par to, ko es aizstāvu.

– Mīļais… – Man aizlūza balss.

Viņa skatienu aptumšoja sāpes. Gadiem ilga nožēla nebija viņam ļāvusi man to visu pastāstīt jau pirmajā vietnes sabrukšanas reizē.

– Viņi vēl nebija tikuši necik tālu, kad Braiens izdarīja pašnāvību. Līdz ar to izmeklēšanai būtībā tika pielikts punkts. Nauda tika atdota atpakaļ īpašniekiem, bet mēs, pārējie, saņēmām nopietnu brīdinājumu. Tā kā mēs visi bijām nepilngadīgi, lieta tika slēgta. Tieši tāpēc lielākā daļa no visa, ko tu par mani esi lasījusi, ir tikai baumas. Vien daži zina, kas toreiz patiesībā notika.

– Kā gan grupa pēc tā visa varēja turpināt darbību? – Grupas darbība tika izbeigta, taču pirms dažiem gadiem kāds to atkal atjaunoja.

– Kāds no tās sākotnējiem biedriem?

– Šaubos, taču, godīgi sakot, es to nezinu. Es vairs neuzturu sakarus ar tām aprindām, bet, spriežot pēc tā, ka man kāds nemitīgi nedod mieru, var secināt, ka tas, kurš slēpjas aiz šīs grupas jaunās paaudzes, ir nolēmis atriebties par Kūperu. Viņš droši vien tiek pielūgts kā kaut kāds sasodīts moceklis, kurš zaudējis dzīvību kādas svētas lietas dēļ. Un man vēl aizvien nav skaidrs, kas tā varētu būt par lietu.

– Vai tu esi mēģinājis ar viņiem sazināties?

– Nē. Es nesarunājos ar teroristiem.

Sāpīgo izteiksmi viņa sejā aizstāja neapmierinātības pilnās dusmas, ko biju paradusi redzēt ikreiz, kad sākām runāt par hakeriem. Bleiks bija ietekmīgs un neticami talantīgs, tomēr šiem cilvēkiem bija kaut kā izdevies padarīt viņu nemierīgu. Tas mani biedēja, jo Bleiks, iespējams, bija pēdējais un vienīgais, kas spēja mani no viņiem pasargāt.

– Vai šāda rīcība nešķiet pārāk skarba, paturot prātā, cik ļoti viņi ir apņēmušies izpostīt visu, kam tu pieskaries?

– Šo hakeru stratēģija mums nav nekāds noslēpums. Viņi rīkojas paredzami, un tāpēc mana komanda ir izdomājusi efektīvas metodes, ar kuru palīdzību neļaut viņiem iejaukties mūsu darbā. Viņi ir vandaļi, bet, tiklīdz šo cilvēku rīcības plāns ir skaidrs, viņus var uzveikt viltībā. Es nevaru tevi pasargāt, kamēr tu man to nebūsi atļāvusi.

– Tu nemaz nemēģini saskatīt šīs problēmas izcelsmi.

Bleiks nopūtās.

– Lai kas arī būtu šie ļaudis, viņi uzskata Kūperu par mocekli. Un es esmu nodevējs un slepkava. Kamēr vien viņi pastāvēs, šis uzskats paliks nemainīgs.

– Manuprāt, tu esi palaidis garām pašu svarīgāko.

– Rīt no rīta es parunāšu ar Sidu, labi? Tas ir viss.

Bleika balss kļuva asa, un es uz brīdi aprāvos. Viņš vairs neizskatījās viegli ievainojams, viņa sajūtas bija lietpratīgi nomaskētas ar dusmām, taču mani vairs nevarēja piemānīt. Kūpers savulaik bija viņa draugs, tātad Bleiks noteikti nespēja aizmirst viņa nāvi un, šķiet, bija gatavs uzņemties personisku atbildību par gandrīz visiem apkārtējiem. Brīdī, kad viņš ierunājās par Kūperu, pamanīju viņa acīs kaut ko pazibam, taču drīz vien viņš atkal bija noslēdzies tikpat strauji, kā pirmīt bija man atklājies. Mani pārņēma vēlēšanās viņu noskūpstīt, no jauna izvilināt ārā to vīrieti, kuru mīlēju, un padzīt viņa joprojām neaizmirstās sāpes. Nedroši pacēlu roku un piekļāvu plaukstu viņa vaigam. Viņš pagrieza galvu, satvēra manu plaukstu, pagrieza to, maigi noskūpstīja un novilka lejup uz dīvāna starp mums abiem.

– Nedusmojies uz mani, – es klusi sacīju.

– Es nedusmojos. Man nepatīk par to runāt. – Varbūt tu justos labāk, ja par to parunātu.

Bleiks novaidējās un izteiksmīgi saviebās. Varēja manīt, kā mans ieteikums bija licis viņam noslēgties sevī. Pabāzu roku viņam zem krekla, izbaudīdama katru viņa vēdera muskuļu izcilni zem saviem pirkstiem. Biju apņēmusies izvilināt viņu no nelāgā noskaņojuma. Nekas nespēja likt aizmirst manas nesakarīgās domas tik ļoti kā kailais Bleika augums man līdzās. Man bija aizdomas, ka arī viņam bija tāpat.

– Es ilgojos pēc tevis.

Viņa seja atvilga, un es atviegloti pasmaidīju. Viņš bijīgi noglāstīja manu seju no vaiga līdz pat zodam.

Pirms vēl biju paguvusi kaut ko bilst, Bleiks noliecās un noskūpstīja mani. Vieglais un maigais skūpsts ātri vien kļuva kaislīgs. Pēkšņi viņš atrāvās.

– Kas ir?

Viņš novērsās.

– Es šobrīd nevaru to darīt.

– Ko tas nozīmē?

Jāteniski iesēdos Bleikam klēpī tieši tā, kā biju gribējusi. Mani svārki uzrāvās nepiedienīgi augstu. Pievilku viņu sev klāt, lai vēlreiz noskūpstītu. Izliecos, piespiezdamās viņam klāt, lai mūs vairs nekas nešķirtu. Neprātīgi alku pēc viņa pieskāriena. Tiklīdz biju ielaidusi pirkstus viņam matos un savilkusi tos dūrēs, viņš atrāvās, atbrīvoja manas rokas un saudzīgi nolaida tās man gar sāniem.

– Ērika, beidz. Man… jānomierinās.

Pirms vēl biju paguvusi kaut ko pavaicāt, Bleiks viegli papliķēja man pa augšstilbu, dodams mājienu, ka man jāatkāpjas. Nesteidzīgi paklausīju. Viņš devās uz virtuvi un sāka novākt traukus. Pievienojos, lai palīdzētu, taču viņš mani apturēja.

– Būs jau labi. Es pats tikšu galā.

Tad viņš apklusa, pagriezās pret mani un ar vienu gurnu atbalstījās pret galdu. Lai gan Bleiks burtiski izstaroja spriedzi, viņš izskatījās mānīgi mierīgs.

– Paklau, man līdz rītam vēl šis tas jāpadara, un izklausās, ka tev tāpat. Vai neiebildīsi, ja šo vakaru beigsim agrāk?

Jautājoši ielūkojos Bleikam acīs, taču viņš izskatījās ierasti salts un noslēdzies sevī. Apstulbusi un palikusi bez valodas, cieši raudzījos viņā. Ar pūlēm noriju siekalas, beidzot sapratusi, ka tieku atraidīta. Vai biju viņu pārāk daudz izprašņājusi? Vai tad viņš nesaprata, kāpēc vēlos to visu uzzināt?

Viss, ko grasījos sacīt, manās domās izklausījās vārgs un nožēlojams. Kāpēc tu negribi būt kopā ar mani? Kāpēc es nevaru te palikt? Iedomājoties, ka viņš varētu atbildēt uz šiem jautājumiem, mani pārņēma neviltotas bailes. Nebiju pārliecināta, vai patiešām vēlējos zināt, kāpēc viņš mani šovakar bija atraidījis.

Dzīvoklis bija tukšs un nedzīvs. Tajā nebija ne Sida, ne Allijas, kas varētu kliedēt vientulību un mani pārņēmušo aizvainojumu. Bleiks vēl nekad nebija mani tā atstūmis. Mans ietērps bija neatvairāms, un viņa iekāre bija nevaldāma. Mums bija kaut kā izdevies dažas dienas izturēt, neliekoties viņa vai manā gultā, bet nu viņš bija nolēmis mani atraidīt?

Nometu somu uz galda un paliku stāvam telpas klusajā tumsā, cenzdamās izprast, kāpēc Bleika atklātais stāsts par viņa pagātni bija iedzinis starp mums tādu ķīli. Iegājusi guļamistabā, vērtējoši nopētīju sevi spogulī.

Jutos briesmīgi. Tā nebija tikai parasta atteikšanās no kopā pavadītas nakts. Sajūta, ka Bleiks mani negribēja, iegriezās manī līdz kaulam, un mani pārņēma nelabums un bezcerība.

Nē. Tā to nedrīkstēja atstāt.

Pa ceļam paķērusi atslēgas, atkal izgāju ārā. Ienācu Bleika dzīvoklī, taču viņa nekur nebija. Aizsoļoju līdz viņa guļamistabai un izdzirdēju dušas šalkšanu. Brīdi paliku stāvam uz guļamistabai pievienotās vannas istabas sliekšņa. Cauri stiklam varēja redzēt, ka Bleiks bija ar plaukstām atbalstījies pret sienu. Ūdens straumēm lija pār viņa milzīgo, nekustīgo stāvu. Lai gan mums abiem bija pielavījušās skumjas, apdraudot nakti, ko bijām grasījušies pavadīt divatā, viņš tik un tā izskatījās skaists. Paspēru soli uz priekšu. Bleiks pagrieza galvu uz manu pusi. Sastingu, gaidīdama, ko viņš darīs. Viņš aizgrieza dušu. Kad viņš iznāca ārā un es viņu ieraudzīju, man aizrāvās elpa. Arī parastos apstākļos uz Bleiku bija vērts paskatīties. Tagad, kails un slapjš, viņš izskatījās tik iespaidīgi kā vēl nekad. Īsts vīrišķā skaistuma paraugs. Viņam bija uzmetusies zosāda. Viņa loceklis bija ciets kā akmens, tas slējās augšup no viņa iespaidīgā auguma.

Pie velna, kas tad nu?

– Bleik. – Mana balss izskanēja kā gandrīz nedzirdams čuksts.

– Ko tu gribi, Ērika?

Viņa balss skanēja vienaldzīgi, viņa seja izskatījās neizteiksmīga, it kā es būtu pilnīga svešiniece. Viņš sāka rūpīgi slaucīties.

– Es…

Man aptrūkās vārdu. Manu diženo ieceri slepus ielavīties atpakaļ Bleika dzīvoklī, lai viņu pavedinātu, neuzklausot nekādus iebildumus, bija pilnīgi izjaukusi pēkšņā apjausma, ka šāda pavedināšana varētu arī neizdoties.

– Ej mājās, Ērika. Es tev jau teicu, ka man jāstrādā. – Tās ir blēņas. Vai negribi man paskaidrot, kāpēc tu jau desmit minūtes mirksti aukstā dušā, tev stāv tā, kā es savā mūžā neesmu redzējusi, bet tu mani tomēr atraidi?

– Es negribu ar tevi strīdēties. Vai mēs varam vienkārši izbeigt šo vakaru?

Bleiks pagāja man garām un devās uz guļamistabu. Sekoju viņam, apņēmusies tikt pie atbildes.

– Mums par to ir jāizrunājas. Ja tu grasies mani atraidīt, tad pasaki, kāpēc, velns parāvis! – Man iedrebējās balss. Pamazām sāku zaudēt savaldību, prātā sāka zibēt dažādi neprātīgi notikumu pavērsieni. – Vai tu satiecies ar kādu citu? – es neticīgi noprasīju. Kas gan bija atgadījies kopš mūsu pēdējās tikšanās birojā? Vai es biju kaut ko izdarījusi aplam?

Viņš drūmi paskatījās uz mani un savilka dūres.

– Ārprāts. Nē. Vai tu vienreiz liksi mani mierā?

Viņa vārdi bija aizskaroši. Šajā mirklī es viņu ienīdu. Nolādēts, kā viņš varēja ar savu vienaldzību likt man justies tik mazai un nenozīmīgai, kad es jau biju gandrīz gatava izlūgties tuvību?

– Tev taisnība. Man tāds stulbums nav vajadzīgs.

Viņš nopūtās.

– Mazā.

Pagriezos un apņēmīgi aizsoļoju uz durvju pusi. Pirms vēl biju paguvusi tikt līdz tām, Bleiks apsteidza mani un aizcirta durvis man deguna priekšā. Tad sagrāba mani aiz elkoņa un strauji pagrieza pret sevi.

– Ko tu no manis gribi, Ērika?

Es ātri elsoju. Mana sirds joņoja dusmās un aizvien pieaugošā iekārē. Nekādi nespēju saprast, kuras emocijas varēja gūt virsroku un kas man pašai bija vairāk vajadzīgs. Tomēr nebiju nākusi šurp, lai strīdētos ar viņu.

– Es gribu, lai tu paņem mani.

Viņš sakoda zobus un sāpīgi saspieda manu roku.

– Kāpēc tu mani negribi? – Mana balss bija klusa, gandrīz svešāda. Es atslābu viņa tvērienā, un manas dusmas aizstāja kaut kas cits. Bleika atklātā, neviltotā ievainojamība.

Viņa kustības bija tik straujas, ka gandrīz nespēju tās izšķirt. Ar vienu vienīgu mežonīgu kustību viņš pagrūda augšup manus svārkus un norāva man biksītes. Audums nobrāza man ādu, un augšstilbos iedzēla sāpes. Jau nākamajā mirklī viņš sagrāba mani aiz vidukļa un trieca pret durvīm. Un tad jau viņš bija manī. Tik dziļi, ka es iekliedzos. Izliecos pret durvīm, man cauri izskrēja neviltotas sāpes. Tām sekoja atvieglojums, kas lika man iesmilkstēties. Beidzot viņš atkal bija kopā ar mani.

Viņš grūda vēlreiz, un pār manām lūpām izlauzās kliedziens. Mani caururba karstums, mans augums ļāvās viņam.

Sajutusi, ka Bleiks sastingst, es nedaudz atslābu. Viņa augums bija kā sasalis, tas šķita biedējoši nekustīgs. Atvēru acis un ieraudzīju viņa ciešo, jautājošo skatienu. Ak dievs, cik viņš bija skaists! Un vēl viņš bija mans, taču dažu pēdējo stundu laikā es kaut kā biju pamanījusies viņu pazaudēt. Man vajadzēja paturēt viņu pie sevis, apliecināt, cik izmisīgi viņš man bija šādi nepieciešams.

– Neapstājies. Lūdzu, – es izgrūdu.

Ielaidu rokas viņa mitrajos matos, ieviju to šķipsnas starp pirkstiem un viegli savilku tos dūrēs. Ciešāk aptvērusi viņa vidukli ar kājām, sāku strauji grozīt gurnus, mudinādama viņu atsākt kustēties. Lai sasniegtu orgasmu, man vajadzēja pavisam nedaudz. Biju jau pavisam slapja. Viņš vēl lāgā nebija ne pakustējies, kad pār manām trīcošajām lūpām jau izlauzās kluss vaids. Pār mani pārlaidās siltums, un es nodrebēju. Mans klēpis ap viņu viegli novilnīja. Ne mirkli nebiju pārstājusi skatīties viņam acīs.

Bleika lūpas viegli pavērās, acis apmiglojās izjūtās.

– Tu mani reiz iedzīsi kapā, es zvēru.

Cieši jo cieši noskūpstīju viņu.

– Pabeidz, ko esi iesācis. Neliec man lūgties, – izdvesu, neatraudama lūpas no viņa mutes.

– Lai dievs stāv man klāt, es nekad neko neesmu tik ļoti vēlējies. Tu… tā.

Viņš atrāvās un atkal strauji ienāca manī.

Izgrūdu klusu lāstu. Katrs grūdiens bija kā sods, kas raidīja neiedomājamas sajūtas cauri visam manam augumam. Tas ikreiz lika man iekliegties. Mani sagrāba žilbinošs baudas, sāpju, dusmu un mīlestības apvienojums, un manam pirmajam orgasmam līgani sekoja arī nākamais. Nespēdama apvaldīt mani pārņēmušo neprātu, es izmisīgi ieķēros viņā un piespiedu seju viņa plecam.

Varēja just, kā no mana pieskāriena stingri savelkas visi Bleika muskuļi. Mani zobi iespiedās viņa ādā, es dziļi iecirtu nagus viņa miesā un pārvilku tos līdz pat elkonim. Mans klēpis cieši savilkās ap viņu. Viņš ieņurdējās un sāka kustēties ātrāk.

– Paskaties uz mani. – Iekāre viņa balsi bija padarījusi saspringtu. – Man tevi jāredz.

Saņēmu visus spēkus, lai paceltu galvu un ieskatītos Bleikam acīs. Šī vīrieša skaistums padarīja mani vāju viņa apskāvienos. Biju kā mīksts vasks viņa rokās.

Tam, ko es viņam liku izjust, nebija nekādas nozīmes.

Galvenais bija tas, ko viņš lika izjust man.

Ne mirkli nenovērsdams skatienu no manis, viņš ar pēdējo grūdienu ietrieca mani durvīs.

Asi ievilku elpu.

– Bleik!

– Sajūti mani. Es gribu, lai tu sajūti mani visu, Ērika, – viņš piesmacis izgrūda.

Šiem vārdiem sekoja aizžņaugts vaids. Iztukšojis sevi manī, viņš izvilināja vēl pēdējo orgasmu, ko mans ķermenis spēja sniegt.

Mirkli palikām stāvam un tad sabrukām uz grīdas. Viņš apvēlās uz muguras, palikdams uz austrumu paklāja. Nesteidzīgi nolaidos viņam pāri, zaudējusi spēkus no tā, kas nupat bija starp mums noticis. Man vēl aizvien vajadzēja viņam pieskarties, lai zinātu, ka joprojām esam saistīti, kopā.

Mēs palikām guļot, nebilstot ne vārda un pat nepakustoties. Tad viņš pabīdīja manus svārkus nedaudz augstāk, viegli pārlaizdams īkšķi pār manu jutīgo miesu, no kuras vēl tikai pirms dažiem mirkļiem bija norāvis manas traucējošās biksītes.

Pametu skatienu lejup, un viņa plaukstas aptvēra manus gurnus.

– Tev te būs zilumi.

No jauna palūkojos uz Bleiku un ieraudzīju, ka viņš ir cieši sakniebis lūpas.

– Kāpēc man būtu par to jāuztraucas?

– Varbūt tomēr vajadzētu.

Ļāvu plaukstai aizslīdēt augšup pār viņa krūtīm.

– Es nezinu, kas notiek tavā prātā, tomēr man gribētos, lai tu runā ar mani. Ja tev patiešām negribas to darīt, es varu ar to samierināties, taču nemēģini mani atstumt. To es neizturēšu.

– Vai to tu sauc par atstumšanu? To, ka es izmantoju tavu ķermeni kā trieci?

Saraucu pieri, izdzirdējusi, kā viņš runā par to, ko nupat bijām piedzīvojuši. Protams, tas bija nedaudz skarbi, un nākamajā dienā man droši vien nāksies izjust zināmas sekas, taču katra reize, ko pavadījām kopā, man kaut ko nozīmēja.

Nostājos uz ceļgaliem, jāteniski uzsēdos Bleikam virsū un ar plaukstām atbalstījos viņam abās pusēs. Mēģināju izprast, par ko viņš domā, taču Bleiks izvairījās no mana caururbjošā skatiena un viegli paberzēja manas augšstilba ieloces sasarkušo miesu.

Novilku blūzi un krūšturi.

– Ko tu dari?

– Cenšos piesaistīt tavu uzmanību.

Viņa acīs pazibēja kvēle.

– Tev tas ir izdevies.

– Man patīk noskatīties, kā tu zaudē savaldīšanos, Bleik. Nepārvērt to par kaut ko neķītru un aplamu.

Viņa loceklis zem mana augšstilba pamazām kļuva ciets.

– Bet ja nu tā ir? Es tev sarūpēju zilumus… tevi briesmīgi pārbiedēju.

– Vai tāpēc tu visu vakaru centies turēties man pretī? – Tas, ko es jūtu… pret tevi, Ērika. Kopā ar visu pārējo, kas šobrīd notiek, dažreiz tas gluži vienkārši ir par traku. Man ir tāda sajūta, ka tas, ko daru, atraus mūs vienu no otra. Es gribēju, lai šovakar viss būtu citādi. Patiešām gribēju. – Viņš uz mirkli aizvēra acis. – Tu esi pelnījusi, lai tevi pielūdz. Mīl.

Saraucu pieri, pūlēdamās saprast, kāpēc mans tik ierasti valdonīgais mīļotais bija sācis pamazām gaist.

– Es patiešām jūtos mīlēta. Man patīk pamosties un atcerēties tavus pieskārienus pat tad, ja man nedaudz sāp. Jāatzīst, ka man tas ir kas jauns.

– Tomēr pirms kāda laika es tevi pārbiedēju. – Bleiks nenovērsdamies raudzījās man acīs, izaicinādams iebilst.

– Dažreiz man patiešām kļūst bail, taču es tev uzticos. – Ieturēju pauzi. – Man patīk tas, ko esam izdarījuši.

– Vai tu apjēdz, ka es pat vēl nemaz neesmu lāgā ķēries pie visa, ko vēlos ar tevi izdarīt?

Man aizrāvās elpa, tomēr es netērēju laiku, lai domās ilgāk pakavētos pie bailēm, kas bija laidušas saknes man pakrūtē.

– Tad sāksim to darīt.

Jau tikai izrunājot šos vārdus, mani pārņēma šaubas. Sirds atkal iepukstējās straujāk. Bleiks jau bija licis man pārkāpt robežas, par kuru esamību es pat nebiju nojautusi. Pagaidām es diezgan labi turējos viņam līdzi, taču tagad, zinot, ka viņa vēlmes ir tik neaptveramas un neaizsniedzamas, es tomēr nespēju atvairīt sajūtu, ka biju uzdrošinājusies par daudz.

– Nē. – Tas izskanēja klusi, tomēr stingri.

– Kāpēc? – Cerēju, ka man bija izdevies apslēpt savas šaubas.

– Tāpēc, ka tas nav pareizi. Man nevajadzētu gribēt… nodarīt tev pāri vai tevi sasiet. Tas ir par traku, un pēc visa, ko tev ir nācies pārdzīvot, es nepavisam nevēlos, lai tev vajadzētu par to domāt. Iepriekšējā reizē es to sapratu. Biju atļāvies par daudz. Tiklīdz biju tevi sasējis, uzreiz to nožēloju.

– Kāpēc tad tu nemitējies?

Bleiks klusēja.

– Runā.

Viņš nopūtās.

– Jo es zināju, ka spēšu tevi nomierināt un iemācīt tev izjust baudu no kaut kā tāda.

– Un tā arī notika.

– Tas vēl neko nenozīmē. Man nevajadzēja tevi tā izaicināt.

– Es gribu, lai mani izaicina, Bleik. Ja tu to vēlies, tad to gribu arī es.

– Nē, tā tas nebūs, Ērika, tu par to vari uzreiz aizmirst. Manis dēļ tu to nedarīsi. Dieva dēļ, tevi taču reiz… izvaroja. Tev it nemaz nav jācieš no manas slimīgās valdonības, kad mēs esam kopā. Tu neesi kaut kam tādam piemērota.

Man pakrūtē pēkšņi iesitās nelabums. Pēkšņi kļuva auksti. Ja nu es nespēju būt tāda, kā viņš vēlējās? Tāda, kā viņam vajadzēja? Apspriežu telpā es varēju izlikties, cik vien vajadzēja, taču vajadzība pēc Bleika mīlestības jau bija iesakņojusies manī tik dziļi, ka to vairs nevarēja kontrolēt ar prātu.

– Ko tu īsti gribi teikt?

Viņš piecēlās sēdus, piekļāva mani pie sava siltā auguma un sāka glāstīt man muguru.

– Es gribu teikt, ka man viss kārtīgi jāapdomā. Tevis un mūsu abu labad. Vienīgā loģiskā iespēja, kā atvairīt šīs izjūtas, ir dažbrīd izvairīties no tevis. Piemēram, šovakar…

– Viss sākās ar to, ka tika pieminēts Kūpers.

Bleiks aizvēra acis un saviebās, kaut ko pēkšņi atcerējies. Tad atkal atvēra acis un mani maigi noskūpstīja.

– Tu man esi viss, mazā. Es nevēlos atgriezties pagātnē un runāt par visu to draņķību, ko es nespēju ietekmēt.

– Tomēr tu jūties labāk, ja tev ir vara pār mani, – es nočukstēju.

Viņš pamāja.

– Ar to man vēl jātiek galā.

– Bet ja nu es nevēlos, lai tu to dari?