Читать книгу Montgomeriju ģimene - Nora Robertsa - Страница 2

Dažu labu reizi iečīkstējusies un nopūtusies, vecā ēka pamazām iegrima naktsmierā. Zvaigznēm nosētā debess atzalgojās akmens sienās, kas jau vairāk nekā divus gadu simteņus slējās Būnsboro laukuma malā. Klusums valdīja arī ielu krustojumā, kur ēnas mijās ar gaismām. Visi logi un veikalu skatlogi Galvenās ielas malā likās ieslīguši miegā, ļāvušies bezrūpīgai snaudai remdinošā vasaras naktī.

“Arī man vajadzētu doties pie miera,” Houpa nodomāja. Likties gultā, izstiepties. Gulēt. Tas būtu visprātīgākais, un Houpa uzskatīja sevi par prātīgu sievieti. Garā dienas junda bija viņu nogurdinājusi. “Turklāt,” Houpa sev kārtējo reizi atgādināja, “jau agri no rīta ieradīsies možā Karolī, lai pagatavotu brokastis.”

Viesnīcniecei bija radusies iespēja pagulēt ilgāk.

Katrā ziņā vēl nebija pat pusnakts. Dzīvojot un strādājot Džordžtaunā, Houpa reti kad devās pie miera tik agri. Protams, tolaik viņa vadīja Vikemu viesnīcu un tajos vakaros, kad nebija jārisina kādas sīkas nepatikšanas vai jāapstrādā kāds klientu pieprasījums, viņa allaž devās baudīt naktsdzīvi.

Iespējams, ka Būnsboro, mazpilsētai Mērilendā, Blūridžas kalnu pakājē, bija sena un teiksmām bagāta vēsture un noteikti piemita sava burvība, tostarp, piemēram, atjaunotā un viņas pārraudzībā esošā viesnīca, tomēr šī vieta nevarēja lepoties ar plašu izklaides iespēju klāstu diennakts tumšajā laikā.

Situācija nedaudz mainīsies, kad viņas draudzene Eiverija atvērs pilsētā restorānu un bāru. Bija prieks raudzīties, kā tepat kaimiņos Houpai un iepretim pašas picērijai, kas atradās laukuma otrā malā, enerģiskā Eiverija Makteiviša veido savu jauno uzņēmumu.

“Vasara vēl nebūs galā, kad Eiverijai jau piederēs divi restorāni,” Houpa nosprieda.

Tomēr censones titulu cilvēki piedēvējuši viņai.

Houpa pārlaida skatienu virtuvei – tā bija uzkopta, spoža, mājīga un viesmīlīga. Viņa jau bija sagriezusi augļus, pārbaudījusi krājumus, piepildījusi saldētavu ar produktiem. Viss bija sagatavots, lai Karolī varētu pagatavot brokastis viesiem, kuri tobrīd jau atpūtās savos numuros.

Dokumenti bija sakārtoti, durvis pārbaudītas, šķīvji arīdzan – viss bija savās vietās. “Darbiņš padarīts,” Houpa pie sevis noteica, tomēr viņa vēl nespēja piespiest sevi doties uz dzīvoklīti ēkas trešajā stāvā.

Viņa ielēja glāzē vīnu, beidzamo reizi izmeta loku viesnīcas foajē un izdzēsa lustru telpas viducī virs galda, uz kura vāzē lepni gozējās košu vasaras ziedu buķete.

Izgājusi zem arkas, viņa atkal pārbaudīja, vai ārdurvis ir aizslēgtas, un tad atgriezās pie kāpnēm. Pirksti viegli slīdēja pa metāla margām.

Bibliotēkā Houpa jau bija ielūkojusies, tomēr nolēma tur iegriezties vēlreiz. “Tā nav apsēstība,” viņa sevi mierināja. “Iespējams, ka te ienācis kāds no viesiem, lai baudītu glāzi viskija vai paņemtu kādu grāmatu.” Tomēr arī tur bija tukšs un kluss.

Houpa atskatījās. Šajā stāvā bija apmetušies viesi. Vargasa kungs ar kundzi – Donna un Makss –, kuri laulībā aizvadījuši divdesmit septiņus gadus. Nakts viesnīcas Nika un Noras apartamentos bija viņu meitas dāvana Donnai dzimšanas dienā. Vai tas nav mīļi? Veslija un Sirdspuķītes numuru stāvu augstāk kāzu naktij bija izvēlējušies jaunlaulātie. Houpa bija pārliecināta, ka jaunajam pārim, Eiprilai un Trojam, par šeit pavadīto nakti paliks jaukas un nezūdošas atmiņas.

Viņa pārbaudīja durvis, kas veda uz otrā stāva verandu, tad, acumirklīgas ierosmes vadīta, tās atslēdza un izgāja laukā.

Ar vīna glāzi rokā Houpa šķērsoja plašo dēļu grīdu un atspiedās pret margām. Laukuma pretējā pusē dzīvoklī virs restorāna “Vesta” valdīja tumsa. Tas bija tukšs kopš dienas, kad Eiverija pārcēlās pie Ouena Montgomerija. Tā vai citādi, Houpa atzina, ka ilgojas pēc draudzenes, kas atrastos turpat tuvumā, Galvenās ielas pretējā pusē.

“Tagad Eiverija ir tur, kur viņai jābūt,” Houpa pie sevis nosprieda, “kopā ar Ouenu, viņas pirmo un vienīgo mīļoto.”

Domāsim par patīkamo.

Viņa varētu palīdzēt kāzu rīkošanā – maija līgava, maija ziedi – tepat pagalmā, tieši tāpat kā Klērai pagājušajā pavasarī.

Iegrimusi pārdomās, Houpa pavērās uz grāmatveikalu otrpus ielai. Klēras “Lappusītes” bija pamatīgs risks jaunai atraitnei ar diviem bērniem, turklāt vēl trešā bērna gaidībās. Tomēr viņai izdevās. Klērai viss sanāca. Un tagad viņa bija Klēra Montgomerija, Beketa sieva. Tad nāca ziema, un viņu saimei pievienojās vēl viens mazulis.

Vai nav savādi, ka Houpas abas draudzenes jau sen dzīvoja Būnsboro, bet viņa turp pārcēlās tikai pirms gada. Nē, pirms nepilna gada. Viņa bija jaunpienācēja šajā pilsētā.

Tobrīd no trim draudzenēm tikai Houpa joprojām dzīvoja pilsētiņas pašā sirdī.

Bija muļķīgi ilgoties pēc draudzenēm, jo viņas taču tikās vai katru dienu, tomēr bezmiega naktīs Houpa ilgojās, pavisam nedaudz ilgojās, kaut meitenes joprojām būtu viņai līdzās.

Pērnais gads viņu dzīvē bija ienesis daudz pārmaiņu. Houpa bija apmierināta ar dzīvi Džordžtaunā, savu māju, darbu un ikdienas rūpēm. Arī ar Džonatanu, šo blēdīgo nelieti.

Viņai bija jauki, tālejoši plāni. Nekur nebija jāsteidzas, tomēr tie bija tālejoši plāni. Vikemu viesnīca bija Houpas īstā vieta. Viņa pārzināja tās ritmu, ik skaņu, ik vajadzību. Turklāt viņa bija krietni pastrādājusi Vikemu un viņu nelietīgā dēla Džonatana labā.

Ar šo vīrieti Houpa bija iecerējusi apprecēties. Nē, nebija ne formālas saderināšanās, ne konkrētu solījumu, tomēr bija skaidrs, ka viņi precēsies un viņiem būs kopīga nākotne. Houpa nebija idiote.

Bet visu laiku vai vismaz vairākus beidzamos mēnešus, kamēr viņi vēl bija kopā, kad Džonatans dalīja gultu ar Houpu vai otrādi, viņam jau bija cita sieviete. “Varētu sacīt, ka meitene no viņa augstākās sabiedrības slāņa,” Houpa skumji prātoja. Kāda, kura nestrādātu desmit vai divpadsmit un reizēm vēl vairāk stundu dienā, lai vadītu ekskluzīvu viesnīcu. Kāda, kura, visticamāk, apmestos viesnīcas izsmalcinātākajos apartamentos.

Nē, Houpa nebija idiote, viņa tikai pārlieku uzticējās Džonatanam un jutās nožēlojami pazemota, kad uzzināja, ka viņš nākamajā dienā grasās saderināties ar citu.

Nožēlojami pazemota, jo tobrīd kaili, kā no mātes miesām nākuši, abi gulēja Houpas gultā.

Nākamais pazemojumu izbaudīja Džonatans, jo Houpa viņam pavēlēja iet, no kurienes nācis. Viņš bija patiesā neizpratnē par to, kāpēc viņu attiecībās nekas vairs nevar palikt pa vecam.

Tas bija īss mirklis, kam sekoja pārmaiņu virkne.

Tagad viņa bija Būnsboro viesnīcas vadītāja, dzīvoja mazpilsētā Mērilendas rietumos, krietnā attālumā no lielpilsētas ugunīm.

Brīvo laiku Houpa neaizvadīja, plānojot smalkas vakariņas šauram draugu lokam vai modes salonos meklējot ideālajai kleitai piemērotas ideālās kurpes, kuras uzaut nākamajā pasākumā.

Vai viņa ilgojās pēc modes saloniem, iecienītās kafejnīcas, augstajiem griestiem un ziedu ieskautās mazās terases pilsētas mājā? Pēc spriedzes un uztraukumiem, gatavojot viesnīcu augstu amatpersonu, slavenību un biznesa magnātu uzņemšanai?

“Jā, reizēm,” viņa atzina, “tomēr ne tik bieži un ne tik ļoti, kā biju domājusi.”

Viņa bija apmierināta ar personīgo dzīvi, pieņēma izaicinājumus profesionālajā jomā, un viņas īstā vieta bija Būnsboro viesnīcā. Tomēr pēdējo mēnešu laikā viņa kaut ko bija atklājusi. Te viņa jutās ne tikai apmierināta, bet arī laimīga. Viesnīca nebija viņas īstā vieta, šeit bija viņas mājas.

Par to viņa pateicās draugiem, Montgomeriju brāļiem un viņu mātei. Justīne Montgomerija viņu nolīga bez vilcināšanās. Tolaik Houpa Justīni vēl tik labi nepazina, lai negaidīti nākušais piedāvājums viņu pārsteigtu. Toties Houpa labi pazina sevi un joprojām brīnījās par to, cik ātri un impulsīvi pieņēma šo piedāvājumu.

Ātri? Tas bija ļoti ātri, un viņa to nenožēloja.

Houpa nenožēloja ne dzenuli, ne lēmumu, ne arī rīcību.

Visu no jauna viņa nebija plānojusi uzsākt, toties lieliski prata pielāgot plānus savām interesēm. Pateicoties Montgomerijiem, rūpīgi un ar mīlestību atjaunotā viesnīca kļuva par viņas daudzsološo karjeru un mājām.

Lēnām pārvietojoties pa terasi, Houpa pārbaudīja iekārtos puķpodus, pavisam nedaudz pagrieza bistro krēslu.

– Šeit es mīlu ik kvadrātcollu, – viņa pie sevis nočukstēja.

Atvērās Elizabetes un Dārsija apartamentu durvis, kas veda uz terasi. Uzvēdīja sausserža aromāts.

“Vēl kādam nenāk miegs,” Houpa nosprieda. “Interesanti, vai spoki guļ?” Diezin vai rēgs, kuru Bekets dēvēja par Elizabeti, par godu tā iecienītākajam viesnīcas numuram, pagodinātu viņu ar atbildi, ja arī Houpa uzdrošinātos pavaicāt. Vismaz līdz šim Lizija nebija uzskatījusi par vajadzīgu sazināties ar savu kaimiņieni.

To iedomājusies, Houpa pasmaidīja un iemalkoja vīnu.

– Brīnišķīga nakts. Es tikko prātoju, kā izmainījusies mana dzīve un viss, kas ar to saistīts, un cik ļoti par to priecājos, – viņa draudzīgi ierunājās. Galu galā viņa un Ouens bija izpētījuši, ka viesnīcas pastāvīgā viešņa Lizija jeb Elīza Forda, kā viņu sauca dzīves laikā, bija attāla Houpas radiniece.

Starp radiniekiem attiecībās jāvalda vienkāršībai un draudzībai.

– Veslija un Sirdspuķītes numurā ir apmetušies jaunlaulātie. Viņi izskatās tik laimīgi, tik jauni un zināmā mērā zaļi. Pāris Nika un Noras numurā svin kundzes piecdesmit astoto dzimšanas dienu. Viņi nav jauni, tomēr liekas laimīgi, jauki un jūtas ērti. Man prieks, ka varu piedāvāt viņiem šo īpašo vietu, īpašo pieredzi. Tas man padodas.

Rēgs klusēja, tomēr Houpa juta tā klātbūtni. “Sabiedrisks rēgs,” viņa nosprieda. “Dīvaini draudzīgs.” Tā nu viņas tur stāvēja – divas sievietes, kas lūkojās naktī.

– Karolī ieradīsies agri no rīta. Viņa gatavos brokastis, bet man būs brīvs rīts, – pacēlusi vīna glāzi, Houpa turpināja, – Mazliet vīna, mazliet pašanalīzes, mazliet nožēlas atskāršot, ka nav nekā, ko nožēlot. – Pasmaidījusi, Houpa iedzēra kārtējo vīna malku un piemetināja: – Krietna glāze vīna. Tagad, kad esmu to izdzērusi, laiks likties uz auss.

Viņa vēl mirkli uzkavējās terasē, kur mierpilnā vasaras naktī gaisā virmoja sausserža saldā smarža.

No rīta Houpa nokāpa lejā un sajuta tikko vārītas kafijas, cepta bekona un, ja vien oža viņu nevīla, Karolī ābolu un kanēļa pankūku aromātu. Donna un Makss ēdamistabā apsprieda iespēju apskatīt pilsētu un tikai tad doties mājup.

Houpa iegāja virtuvē palūkoties, vai Karolī nav nepieciešama palīdzība. Justīnes māsa savus mirdzoši gaišos matus uz vasaru bija apcirpusi īsākus un nogriezusi poniju, kas draiski plīvoja, izceļot gaišbrūno acu možo skatienu. Karolī pavērās uz Houpu un pakratīja pirkstu.

– Jaunkundz, ko tu te meklē?

– Ir jau gandrīz desmit.

– Un tev šorīt nav jāstrādā.

– Jā, es nogulēju līdz astoņiem, tad nodarbojos ar jogu un nedaudz uzkopu dzīvokli, – Houpa paskaidroja un pastiepa roku, lai ielietu kafiju, tad pievēra tumši brūnās acis un iedzēra malciņu aromātiskā dzēriena. – Mana pirmā kafija šodien. Kāpēc tā allaž ir visgardākā?

– Kaut es to zinātu. Es joprojām cenšos pāriet uz tēju. Mana Dārla ir pievērsusies veselīgam dzīvesveidam un dara, ko var, lai arī es to ievērotu. – Karolī balsī bija jaušama mīlestība pret meitu un arī aizkaitinājums. – Man patiešām patīk mūsu Titānijas un Oberona maisījums. Tomēr… tā nav kafija.

– Nekas nav labāks par kafiju.

– Tā tu saki. Dārla nevar vien sagaidīt, kad tiks atvērta jaunā sporta zāle. Viņa teica, ka pieteiks mani jogas nodarbībām un vilkšus uz turieni aizvilks, ja es pati nepieteikšos.

– Tev patiks joga, – manot Karolī sejā iezogamies šaubas un nemieru, Houpa iesmējās. – Tici man!

– Hmm, – Karolī noburkšķēja, paņēma lupatiņu un atsāka spodrināt letes granīta virsmu. – Vargasiem patika numurs un, kā parasti, arī vannasistaba, bet jo īpaši burvju tualete. No jaunlaulātajiem gan neko vēl neesmu dzirdējusi.

– Es būtu vīlusies, ja viņi jau būtu lejā. – Houpa sabužināja matus.

Pēdējos divus gadus viņa bija iecienījusi īsi apcirptu zēngalviņas griezumu kā Karolī, tomēr pirms kāda laika Houpa bija nolēmusi ataudzēt matus, kam mirdzošie gali jau sniedzās līdz žokļa līnijai – tieši tik gari, lai liktos traucējoši.

– Es apraudzīšu Donnu un Maksu, apvaicāšos, vai viņiem nav kādas vēlmes.

– Atļauj to izdarīt man, – Houpa noteica, – tāpat biju nodomājusi ar viņiem apsveicināties un vēl gribu aizskriet uz “Lappusītēm” pie Klēras, kamēr brīvais rīts vēl nav beidzies.

– Vakar vakarā es redzēju viņu lasītāju klubiņā. Viņai ir tik mīlīgs puncītis! Tā! Ja jaunlaulātie vēlēsies pankūkas, man vēl ir pietiekami daudz mīklas.

– Pateikšu to viņiem.

Houpa izslīdēja ēdamistabā, pārmija dažus vārdus ar viesiem un vienlaikus pārbaudīja, vai svaigu vasaras ogu, kafijas un sulas rezerves ir pietiekamas.

Pārliecinājusies, ka visa ir gana un klienti ir apmierināti, viņa jau devās uz augšstāvu pēc somas, kad pa durvīm no terases pagalma pusē ienāca jaunlaulātais pāris.

– Labrīt!

– Ai, labrīt! – Jaunās sievas balsī bija jaušams labi pavadīta medusmēneša rīta glāsmainums. – Mums ir visskaistākā istaba. Tik ļoti skaista, ka es jūtos kā īsta princese.

– Tā tam būs būt, – Houpa nopietnā balsī atbildēja, un abas sievietes iesmējās.

– Šķiet tik atjautīgi tas, ka numuriem dots mīlas pāru vārds un tie atbilstoši iekārtoti.

– Turklāt tie pāri dzīvoja ilgi un laimīgi, – Trojs iestarpināja un sieva viņu par to aplaimoja ar liegu, sapņainu smaidu.

– Gluži kā mēs. Mēs gribētu jums pateikties par brīnišķīgo kāzu nakti. Vairāk mēs pat vēlēties nevarētu, tā bija ideāla.

– Tāds ir mūsu darbs.

– Tomēr… mēs gribējām jums vaicāt… zinām, ka mums drīz jāizrakstās…

– Ja vēlaties palikt ilgāk, es varu to nokārtot, – Houpa ieminējās.

– Patiesībā…

– Mēs ļoti vēlētos palikt šeit vēl vienu nakti, – Trojs paskaidroja, aplika roku Eiprilai ap pleciem un pievilka viņu sev cieši klāt. – Mums šeit ļoti patīk. Bijām iecerējuši doties uz Virdžīniju, apstāties vietās, kuras mums ceļā iepatiktos, bet… mums patiešām te patīk. Mēs labprāt paliktu jebkurā brīvajā numurā, ja tāds būtu.

– Mēs priecājamies, ka vēlaties palikt, turklāt jūsu apartamenti ir pieejami arī uz šo nakti.

– Tiešām? – Eiprila priecīgi palēkāja uz pirkstgaliem.

– Tas ir vairāk nekā ideāli. Paldies!

– Brīnišķīgi! Priecājos, ka jums patīk mūsu viesnīca. “Ja klienti ir laimīgi, arī viesnīcnieki ir apmierināti,” Houpa nosprieda, steidzoties uz savu dzīvoklīti pēc somiņas un tad atgriežoties pirmajā stāvā. Viņa iegāja birojā, rezervēja jaunajam pārim numuru, izsteidzās balsu un aromātu piepildītajā reģistratūrā un izgāja ārā.

Viņa soļoja pa ietvi un lūkojās uz restorānu “Vesta” ielas pretējā pusē. Houpa lieliski pārzināja Eiverijas un Klēras dienas kārtību, gandrīz tikpat labi kā savējo. Eiverija droši vien gatavojas atvērt restorānu, bet Klēra, visticamāk, jau atgriezusies no ārsta apmeklējuma.

Sonogrāfija. Ja paveicies, tad Klēra jau tagad zina, vai viņai piedzims tik ļoti gaidītā meitenīte.

Houpa stāvēja ielas malā, gaidīja luksoforā iedegamies zaļo gaismu un pārlaida skatienu Galvenajai ielai. Raiders Montgomerijs stāvēja pie ēkas, kuras atjaunošanā bija iesaistījies Montgomeriju ģimenes uzņēmums. “Darbi ir gandrīz galā, un pilsētai atkal pavisam drīz būs sava maizes ceptuve,” Houpa pie sevis nodomāja.

Vīrieša džinsiem bija uzplēsts kreisais ceļgals, un tās bija notašķītas ar krāsu, apmetumu vai ar ko nu vēl būvobjektos iespējams notraipīties. Zemu nokārusies instrumentu josta padarīja viņu līdzīgu sendienu šerifam – vismaz tā Houpai likās. No beisbola cepurītes apakšas laukā spraucās sapinkojušās tumšas matu cirtas. Saulesbrilles aizsedza acis, kuras, kā Houpa zināja, bija zaļas ar zeltainiem lāsumiņiem.

Raiders stāvēja sev raksturīgā pozā, izgāzis gurnu, un apspriedās ar pāris savas brigādes strādniekiem, tad ar pirkstu gaisā it kā novilka apli un pakratīja galvu.

Ēkas fasādi pagaidām klāja tikai grunts kārta, tāpēc Houpa nosprieda, ka viņi apsver celtnes iespējamo krāsojumu.

Viens no strādniekiem sirsnīgi iesmējās, savukārt Raiders tikai nosmīnēja un paraustīja plecus.

“Arī tas ir vēl viens Raidera paradums,” Houpa pie sevis nodomāja.

Montgomeriju brāļi bija visai izskatīgi, tomēr, viņasprāt, abas draudzenes jau bija pasteigušās ievākt ražu. Houpa uzskatīja, ka Raiders ir īgņa un visai nekomunikabls vīrietis.

Nu labi, arī seksīgs, primitīvi un kaisli seksīgs.

“Nepavisam nav mans tips.”

Tikko viņa spēra kāju uz braucamās daļas, atskanēja spalgs svilpiens. Houpa zināja, ka tas ir tikai joks, palūkojās topošās ceptuves virzienā, pasmaidīja un pamāja Džeikam, vienam no brigādes krāsotājiem. Džeiks un viņa kolēģis līdzās atbildēja mājienam.

“Protams, ne jau Raiders Montgomerijs,” viņa secināja. Ieāķējis īkšķi bikšu kabatā, viņš vienaldzīgi vēroja Houpu. “Nekomunikabls,” viņa atkal nodomāja.

“Viņa roka nepaceltos pat nejaušam mājienam.”

Houpa juta iekņudamies pakrūtē un nosprieda, ka tā ir tikai normālas sievietes dabiska reakcija uz seksīga, kaut arī paīgna vīrieša aizplīvurotu skatienu.

Tādas sievietes reakcija, kurai nav bijušas tuvākas attiecības ar vīrieti jau, apžēliņ, veselu gadu! Nedaudz vairāk kā gadu. Bet kāda tam nozīme?

“Tā ir tikai mana vaina, mana izvēle, kāpēc par to pārdzīvot?”

Šķērsojusi Galveno ielu, viņa nogriezās pa labi uz grāmatveikala pusi. Tieši tobrīd uz glīti apjumtā lieveņa parādījās Klēra plandošā vasaras kleitiņā. Viņa brīdi pastāvēja uz lieveņa, ar roku apņēmusi izspīlēto vēderu. Houpa atkal pavēcināja roku. Klēras garie, gaišie mati bija saņemti zirgastē, bet acis no spilgtās rīta saules sargāja saulesbrilles zilos rāmjos.

– Nāku tevi apraudzīt, – Houpa viņai uzsauca.

Klēra pavicināja rokā mobilo telefonu.

– Tikko grasījos tev sūtīt īsziņu.

Viņa ieslidināja telefonu kabatā un nokāpa pa lieveņa pakāpieniem uz ietves.

Houpa raižpilni nopētīja draudzeni.

– Vai viss kārtībā?

– Jā. Kārtībā. Atgriezāmies tikai pirms dažām minūtēm. Bekets… – Viņa pameta skatienu pāri plecam. – …iebrauca ceptuves pagalmā. Viņš atvedis savus instrumentus.

– Skaidrs, – Houpa atbildēja un noglāstīja draudzenes roku. – Tu biji uz sonogrāfiju?

– Jā.

– Un?

– Ai, aiziesim uz “Vestu”. Jaunumus es izstāstīšu jums abām ar Eiveriju. Bekets piezvanīs savai mammai, pastāstīs brāļiem. Man jāpiezvana vecākiem.

– Vai bērnam viss kārtībā?

– Viss ir lieliski. – Klēra noglāstīja savu somiņu. – Man ir bildes.

– Man tās jāredz!

– Es tās rādīšu dienām, nedēļām… Tas ir brīnišķīgi!

Restorāna durvīs, ar baltu priekšautu apjozusies, parādījās kapri biksēs un T kreklā ģērbusies Eiverija. Viņai kājās bija purpurkrāsas Crocs ievelcenes. Saule atmirdzēja viņas rudajos matos, metot spožas dzirkstis.

– Tātad meitenīte?

– Vai tu esi viena? – Klēra tincināja.

– Jā. Frena ieradīsies pēc divdesmit minūtēm. Vai tev viss kārtībā? Vai tiešām viss ir kārtībā?

– Viss patiešām ir vislabākajā kārtībā. Bet es gribētu apsēsties.

Klēra iegāja restorānā un devās pie letes. Draudzenes saskatījās viņai aiz muguras. Klēra atkrita uz bāra krēsla un nopūtās.

– Pirmoreiz es esmu gaidībās, kad mājās ir trīs vīrieši un sākušās vasaras brīvdienas. Tas ir izaicinājums.

– Tu esi bāla, – Eiverija ieminējās.

– Tikai nogurums.

– Vēlies ko vēsu?

– Alkstu.

Eiverija piegāja pie ledusskapja, Houpa apsēdās un nopētīja draudzenes seju.

– Tu esi izvairīga. Ja viss ir kārtībā…

– Viss ir kārtībā, un varbūt es esmu nedaudz izvairīga. Galu galā tas ir svarīgs paziņojums. – Klēra iesmējās un paņēma Eiverijas pasniegto ingveralu.

– Te nu es esmu, kopā ar savām labākajām draudzenēm Eiverijas restorānā, kur jau smaržo pēc picas mērces.

– Picērijā tas nav nekas neierasts, – Eiverija bilda, pasniedza Houpai ūdens pudeli, sakrustoja rokas uz krūtīm un ielūkojās Klērai tieši acīs. – Tātad meitene! Baletkurpes, krāsainas lentes?

Klēra pakratīja galvu.

– Man ir ķēriens uz puikām. Gatavojiet beisbola cimdus un alvas zaldātiņus.

– Dēls? – Houpa pieliecās tuvāk Klērai un satvēra viņas plaukstu. – Esi vīlusies?

– Nepavisam, – viņa atbildēja un atvēra somiņu.

– Vēlaties redzēt?

– Tu joko? – Eiverija pastiepa roku, bet Klēra pasteidzās pirmā satvert aploksni. – Vai viņš ir līdzīgs tev? Beketam? Zivij? Neapvainojies, bet man vienmēr viņi atgādina zivis.

– Kurš no viņiem?

– Kā to saprast?

– Viņi ir divi.

– Divi? – Houpa gandrīz aizrijās ar ūdeni. – Dvīņi? Tev būs dvīņi?

– Tev ir divas zivis? – Eiverija ķircinājās.

– Divi puikas. Palūkojies uz maniem skaistajiem dēliem. – Klēra izvilka no aploksnes sonogrāfijas attēlu un apraudājās. – Laimes asaras, – viņa čukstēja, – tas hormonu dēļ. Ak, Dievs, palūkojieties uz maniem mazulīšiem!

– Cik brīnišķīgi!

– Tu viņus nemaz vēl neesi apskatījusi. – Notraususi asaras, viņa uzsmaidīja Eiverijai.

– Nē, bet viņi ir brīnišķīgi. Dvīņi. Kopā pieci. Tu taču māki rēķināt, vai ne? Tev būs pieci dēli.

– Mēs mākam rēķināt, tomēr es joprojām nespēju aptvert. Mēs negaidījām… nebijām domājuši… iespējams, ka vajadzēja to nojaust. Tik agri man nekad nav bijis tik liels vēders. Kad ārsts to pateica… Bekets kļuva balts kā palags. – Klēra iesmējās, asaras pašķīda uz visām pusēm. – Balts kā palags. Es domāju, ka viņš noģībs. Mēs skatījāmies viens uz otru. Un tad sākām smieties. Mēs smējāmies kā divi vājprātīgie. Visticamāk, ka tā bija viegla histērija. Pieci. Ak tu tētiņ! Pieci puikas.

– Viss būs lieliski, jums viss izdosies, – Houpa viņu mierināja.

– Noteikti, es esmu par to pārliecināta. Arī apjukusi, pārsteigta, laimīga. Nesaprotu, kā Bekets atbrauca mājās. Es pat nespētu pateikt, vai ieradāmies no Heigerstaunas vai Kalifornijas puses. Visticamāk, ka biju šoka stāvoklī. Dvīņi. – Klēra pieskārās vēderam. – Jūs taču zināt tos mirkļus dzīvē, kad nodomā, ka viss ir fantastiski. Nekad es neesmu bijusi laimīgāka, neesmu jutusies vēl spārnotāka. Nekad arī nejutīšos. Tieši tagad ir tas īstais mirklis. Tas ir mans mirklis.

Houpa apskāva draudzeni, Eiverija apskāva abas.

– Es tā priecājos par tevi, – Houpa nočukstēja, – priecājos un jūtos tikpat saviļņota un laimīga.

– Bērniem tas būs īsts satraukums, vai ne? – Eiverija noteica, atlaidusi draudzenes.

– Jā. Līems jau paziņoja, ka gadījumā, ja tā būs meitene, viņš nenolaidīsies tik zemu, lai ar viņu rotaļātos.

Domāju, ka viņam tas būs patīkams pārsteigums.

– Un kad gaidāms šis priecīgais notikums? – Houpa apvaicājās. – Ar dvīņiem taču tas notiek ātrāk?

– Jā, nedaudz. Ārsti sacīja, ka ap divdesmit trešo novembri. Tātad uz Pateicības dienu, nevis Ziemassvētkiem vai Jauno gadu.

– Negauši, būs negauši, – Eiverija noskaldīja, un Klēra iesmējās.

– Tu taču ļausi mums palīdzēt tev ar bērnistabas iekārtošanu? – Houpa ierosināja. Viņai bija ķēriens uz plānošanu.

– Visas cerības es lieku uz jums. Man nekā nav. Visas Mērfija mantas es esmu izdāļājusi. Nebiju domājusi, ka vēlreiz iemīlēšos, apprecēšos un laidīšu bērnus pasaulē.

– Tātad ballīte ar dāvanām gaidāmajiem zīdaiņiem? Tēma “Dubults prieks”, – Houpa paziņoja, – Vai arī “Dāvanas diviem”. Kaut kā tā. Es par to parūpēšos. Drošības pēc jāieplāno oktobra sākumā.

– Dāvanu ballīte. – Klēra nopūtās. – Tagad tas sāk likties daudz ticamāk. Man jāpiezvana vecākiem, jāpasaka veikala meitenēm, – viņa piemetināja un piecēlās. – Novembra mazuļi. Līdz maijam un kāzām es biju domājusi nomest svaru.

– Ak, jā! Es precos. – Eiverija izstiepa roku un aplūkoja briljanta gredzenu, kas bija nomainījis to lēto riņķīti, kuru Ouens bija viņai uzvilcis pirkstā. Divas reizes!

– Tu precies un atver otru restorānu, palīdzi plānot ballīti par godu gaidāmajiem mazuļiem un vēl pārveido vecpuiša midzeni par laulātam pārim piemērotu mitekli… – Houpa piebakstīja Eiverijai. – …tāpēc mums būs jāveic pamatīga plānošana.

– Rīt varētu tam atvēlēt kādu brīdi.

– Lieliski, – Houpa noteica, gara acīm aši pārskrēja prātā noglabātajam veicamo darbu sarakstam un šo to pārplānoja. – Vienos būtu izdevīgi. Vai tev tas der? – viņa apvaicājās Klērai un piemetināja, – Es varētu sarūpēt mums mazas pusdienas, un mēs tiktu pie pirmajiem rezultātiem, iekams viesnīcā ieradīsies nākamie viesi.

– Rīt vienos būsim klāt, – Klēra atbildēja un noglāstīja sev vēderu.

– Es būšu, – Eiverija solījās, – tomēr, ja nu aizkavēšos, tad mums pusdienas būs nedaudz jāsasteidz. Bet es būšu.

Houpa un Klēra izgāja no restorāna, apskāvās un devās katra uz savu pusi. Houpa iztēlojās Klēru paziņojam vecākiem jaunumus. Iztēlojās arī Eiveriju rakstām Ouenam īsziņu. Un Beketu izraujamies no darba, lai apraudzītu Klēru un baudītu kaut nedaudzus mirkļus divatā.

Uz brīdi viņai iesmeldzās sirds, un viņa vēlējās, kaut būtu kāds, kuram piezvanīt vai nosūtīt īsziņu, pie kura aizlavīties, lai dalītos priekā.

Viesnīcas pagalmā Houpa devās augšup pa ārējām kāpnēm, trešajā stāvā atvēra durvis un, uzmanīgi ieklausoties visapkārt, devās uz savu dzīvoklīti.

“Jā,” viņa nodomāja, “tā bija Karolī sajūsmas pilnā balss, kuru es saklausīju. Nav šaubu, ka Justīne Montgomerija jau sazvanījusi māsu, lai pavēstītu par gaidāmajiem dvīņiem.” Houpa patvērās savā dzīvoklītī. “Pavadīšu pāris stundas klusumā,” viņa nosprieda, “papētīšu informāciju par viesnīcā mītošo spoku un Billiju, kuru rēgs gaida atgriežamies.”