Читать книгу Montgomeriju ģimene - Nora Robertsa - Страница 5

Raiders no automašīnas paņēma sausu un pietiekami tīru T kreklu, sameklēja arī džinsu bikses, kuras vadāja līdzi avārijas gadījumam. Pamatīgu ūdens šalti no dārza laistāmās šļūtenes laikam varēja uzskatīt par avārijas situāciju.

Pasitis drēbes padusē, viņš devās uz Makteivišu restorānu.

– Sievietes, – viņš noburkšķēja, un Dumiķis pievērsa saimniekam skatienu, kurā jautās vīriešu solidaritāte. Abi piepeši nokļuva mūzikas un darba jundas valstībā – visapkārt rūca urbji un dimdināja naglu pistoles, bet no radio aizgūtnēm plūda kantrimūzika, jo viņš vēl nebija paspējis aparātu pārslēgt uz raidstaciju, kas pārraidītu roku.

Izgājis cauri restorāna zālei, garām tualetēm, kurās rosījās santehniķi, Raiders devās uz virtuvi.

Bekets stāvēja pie letes un pētīja uz virsmas izklātos rasējumus.

– Sveiks! Ja reiz esam nolēmuši šeit uzstādīt vienvērtnes durvis, es prātoju, ka… – Bekets sarauca pieri, jo ieraudzīja, ka Raiders nomet drēbes uz letes līdzās lielajam grilam. – Tevi pārsteidza negaiss?

– Nē, viesnīcniece ar dārza laistāmo šļūteni, – Raiders noburkšķēja un noliecās, lai atraisītu kurpju auklas.

Bekets skaļi smējās, kamēr Raiders lādēdamies cīnījās ar nepaklausīgajām aukliņām.

– Vecīt, viņa tevi pamatīgi izmērcējusi.

– Aizveries!

– Ko tu izdarīji? Iekniebi?

– Nē, es nekniebju, kur pagadās. – Raiders iztaisnojās, novilka kreklu, un slapjais apģērba gabals noplīkšķēja uz letes.

Izgāzis gurnu, Bekets pasmīnēja.

– Es gan esmu par tevi dzirdējis ko citu runājam.

Raiders veltīja brālim iznīcinošu skatienu un izrāva no biksēm siksnu.

– Kā jau sacīju, es nekniebju, kur pagadās, turklāt tā bija viņas vaina. Vienkārši aizveries.

– Vecīt, viņa tevi ir izpeldinājusi. Ko tu darīji? Dzenāji viņu pa pagalmu?

“Izpeldinājusi, jā, es esmu caurcaurēm izmircis, līdz pat apakšbiksēm.” Tā kā automašīnā neglabājās apakšbikšu krājumi, vajadzēja iztikt bez tām.

Viņš izģērbās kails, kā no mātes miesām nācis. Bekets smīnēja.

– Ja tava sieva nebūtu stāvoklī, es tev iespertu.

– Izskatās, ka mērķis ir uzzīmēts uz taviem mīkstumiem.

– Man nebūs vajadzīgs mērķis, lai trāpītu pa tavējiem, – Raiders atcirta un, sargādams ķermeņa vārīgākās vietas, aizvilka džinsu rāvējslēdzēju. – Viņa pagalmā laistīja sasodītās puķes. Neskatījās, ko dara. Turklāt viņa ir bailīga.

– Varbūt tāpēc, ka tu viņu nobiedēji.

Nenovērsies no brāļa, Raiders lēnām aplika siksnu.

– Visu pateici?

– Ja padomātu, gan jau vēl varētu kaut ko pateikt. Aizvāc to slapjo lupatu! – Bekets aizrādīja. Raiders parādīja brālim izstieptus abu roku vidējos pirkstus, paņēma sauso kreklu un uzvilka mugurā. – Varbūt nākamreiz viņa tev piedāvās ieiet dušā. Labs ir, šai reizei pietiks.

– Es aizvedu Čedu uz dzīvokļiem virs maizes ceptuves, lai saliek rokturus, slēdzenes un gaismas slēdžus. Ouens grasās tos atrādīt un vēlas, lai viss būtu tīrs un kārtībā. Karolī izlietne niķojas, viņa gribēja, lai es to apskatu. Lūk, un pa ceļam no ceptuves uz viesnīcu es dabūju ūdens strūklu. Vispirms viņa trāpīja kājstarpē, pēc tam arī pa atlikušajām ķermeņa daļām.

– Vai viņa to darīja ar nolūku? Drīz atbrauks Ouens, trijatā mēs tiksim ar viņu galā.

– Smieklīgi, – Raiders noburkšķēja un pagrūda tālāk slapjās drēbes, – bet par to es nopelnīju kēksiņu un kafiju.

– Kādu kēksiņu?

– Manējo. Labi, likšu krāsotājiem kāpt pacēlājā. Turpmākajās dienās sola sausumu, tātad varēsim uzlikt nākamo ārējās apdares kārtu.

– Lieliski. Tā, rīta duša mums jau bijusi. Kas man vēl darāms? – Bekets papleta rokas, un viņam acīs dejoja humora velniņi.

– Kad nākamreiz atskanēs zvans no viesnīcas, es turp nosūtīšu Dīku. Viņš labprāt to sievieti noskūpstīs. Bekets iedomājās pieminēto strādnieku – labs meistars, patīkams cilvēks, diemžēl glītu vaigu daba viņam noskaudusi, tādēļ tikai pusaklai mātei viņš varētu likties skaists.

– Skarba runa, vecīt.

– Ja tavs spoks vēlas rotaļāties, tad varētu rotaļbiedrus pameklēt citur.

– Tas nav mans spoks. Turklāt man nemaz neliekas, ka Lizija gribētu savest Houpu ar Dīku.

– Neviens mani nesavedīs. Ja es gribētu būt kopā ar ideālo Houpu, tad tā arī notiktu.

– Ja tu tā saki…

Viņi izdzirdēja atskanam zēnu balsis un soļu dimdoņu. Raiders vēroja, kā atmaigst brāļa seja, kad visi trīs puikas parādījās lielajā virtuvē.

Sešgadnieks Mērfijs, visjaunākais, apdzina brāļus un piesteidzās pie Beketa. Izstiepis rokā Kapteiņa Amerikas figūriņu bez galvas, viņš paziņoja:

– Viņam nokrita galva. Tu taču vari to salabot? Vai ne? Viņam tā vajadzīga.

– Paskatīsimies, – Bekets atbildēja un pietupās. – Kā tas atgadījās?

– Es gribēju zināt, vai viņš redz to, kas notiek aiz muguras, jo sliktie puiši allaž pielavās slepus. Un tad viņam nokrita galva, – puisēns paskaidroja un iedeva Beketam figūriņas galvu. – Tu taču to varēsi salabot?

– Mēs varētu viņu apbedīt, – smīnēdams ieminējās vidējais brālis Līems, – mums taču ir zārki, kurus tu uztaisīji. – Un vēl vajadzīgs atsevišķs zārks galvai. Ja tev nav galvas, tu esi beigts, – viņš piemetināja un viltīgi uzsmaidīja Raideram.

– Vai esi redzējis vistu, kurai tikko nocirsta galva? Ķermenis skraida apkārt, un izskatās, ka vista meklē nocirsto galvu.

– Nē, tas nav iespējams, – sarunā iejaucās vecākais brālis Harijs, sajūsmināts par Līema riebumā ieplesto muti.

– Tā, jaunie džedaji, patiesībā… Ā, tur jau nāk skaistā Klēra!

– Piedod, mēs bijām uz pārbaudēm. Viss ir kārtībā. Bērni pirms došanās uz grāmatnīcu gribēja te visu apskatīt.

– Es varu palikt un pastrādāt. – Harijs uzmeta Beketam lūdzošu skatienu. – Es varu palīdzēt.

– Ja Harijs paliks, tad palikšu arī es, – Līems paziņoja un ieķērās Raideram bikšu starā. – Es arī.

– Es arī, – Mērfijs piebalsoja un pastiepa rociņas pret Beketu. – Vai drīkst?

– Mums bija noruna, – Klēra atgādināja.

– Mēs tikai apjautājāmies, – apzinādamies mērķi, Harijs tēloja nevainīgo. – Viņi taču var pateikt “nē”.

– Pāris vergu mums noderētu, – Raiders norādīja, un Harijs veltīja viņam īstu eņģelīša smaidu.

– Raider, es negribētu tevi apgrūtināt…

– Šis ir visnotaļ stiegrains, – Raiders paziņoja, izstiepis Līema roku un pataustījis bicepsu. – Viņam ir potenciāls.

– Mēs varētu viņus sadalīt, – Bekets noteica un atdeva Mērfijam salaboto supervaroņa figūriņu.

– Es zināju, ka tu to varēsi salabot, – Mērfijs iesaucās, apskāva Beketu un uzsmaidīja mammai. – Lūdzu, vai mēs drīkstam būt vergi?

– Vai tad es varu iebilst pieciem apburošiem vīriešiem? Es solīju viņus aizvest uz “Vestu” pusdienās, bet…

– Tad satiksimies “Vestā”. – Nolicis Mērfiju zemē, Bekets piegāja pie sievas, noglāstīja viņai vaigu un noskūpstīja uz lūpām. – Ap pusdienlaiku?

– Lieliski. Zvani, ja tev nepieciešami papildspēki, – Klēra atbildēja un tad mātišķi piemetināja, – zēni, klausiet, ko jums saka! Es zināšu, ja jūs neuzvedīsieties pienācīgi. Pat tad, ja viņi man to nestāstīs. Es būšu tepat pāri ielai.

– Kā gan viņa to zinās, ja te nebūs? – Mērfijs apvaicājās, kad Klēra bija aizgājusi.

– Tās ir mammas burvju spējas, – Bekets atbildēja.

– Ja slaistīsies, mēs pieurbsim tevi aiz kurpju zolēm pie sienas. Ar galvu uz leju, – Raiders viņu biedēja.

– Jaunākais tiek iedalīts tev.

– Jā, – Bekets atsaucās un mierinoši noglāstīja Mērfijam galvu.

– Vidējo es aizvedīšu uz ceptuvi, lai palīdz ar slēdzenēm.

– Kad piedzims mazie, es vairs nebūšu vidējais, bet Mērfijs gan.

– Matemātiķis, – Bekets lepni noteica.

– Vēl viens ķertais matemātiķis? Tātad piekomandēsim Ouenam, kad viņš ieradīsies. Es ņemšu šo. – Viņš kā spīlēs satvēra Hariju, kurš šķita bezgalīgi laimīgs par šādu izvēli. – Vismaz šis puika nav tāds knislis kā pārējie. Mēs dosimies uz Fitnesa centru un pa ceļam nogādāsim pagaidu vidējo ceptuvē.

– Lieliski, paldies! – Raiders ar abiem puikām devās prom, bet Bekets pievērsās Mērfijam. – Ķersimies pie mūsu ieročiem.

– Mūsu ieročiem. – Mērfijs saulaini viņam uzsmaidīja.

Puišiem, kuri strādāja dzīvokļos virs ceptuves, pašiem bija bērni, tāpēc Raiders nosprieda, ka viņi neļaus Līemam sastrādāt muļķības. Un tomēr viņš mazliet uzkavējās, iedalīja zēnam slēdžu vāciņus un izsniedza mazu skrūvgriezīti.

Līems bija astoņus gadus vecs un ar zelta rokām. Iespējams, ka tā ir vidējo bērnu īpatnība, bet viņš arī bija visviltīgākais un ātrāk aizkaitināmais no trim brāļiem.

– Ja neko nesalaidīsi dēlī, saņemsi dolāru stundā. Ja salaidīsi dēlī, – Raiders skaidroja, – būs čiks.

– Cik ir čiks?

– Necik.

– Es negribu čiku, – Līems iebilda.

– Neviens negrib, tāpēc izdari visu pienācīgi. Ja viņš rada problēmas, vediet atpakaļ pie Beketa, – Raiders piekodināja strādniekiem un tad pievērsās Harijam.

– Ejam!

– Man jāpelna vairāk nekā Līemam, jo es esmu vecāks.

– Dolārs par stundu, – Raiders noskaldīja, kad viņi soļoja lejā pa kāpnēm. – Tāds nu ir piedāvājums.

– Bet es varētu nopelnīt prēmiju.

Raiders uzmeta zēnam pārsteigtu skatienu.

– Ko, pie joda, tu tik nezini!

– Mamma uz Ziemassvētkiem saviem darbiniekiem par labu darbu maksā prēmijas.

– Ziemassvētkos parunāsim.

– Vai es varēšu strādāt ar kādu no tām pistolēm, kas šauj naglas?

– Pēc pieciem gadiem noteikti.

– Vecmāmiņa apgalvo, ka tu cel vietu, kur cilvēki vingros un gūs prieku no veselīgas dzīves.

– Tāds ir plāns.

– Mums jāēd brokoļi, jo tie ir veselīgi, toties vīru vakaros, kad mammas nav mājās, mēs tos neēdam.

– Skaistākais vīru vakaros ir tas, ka ēdienkartē nav brokoļu.

– Vai es drīkstēšu mērīt? Bekets man atdeva mērlenti, bet es to nepaņēmu līdzi.

– Mums ir pāris liekas mērlentes.

Kad viņi iegāja būvobjektā, Harijs iepleta acis un apstājās.

Nojaukšanas darbi bija beigušies, un no ēkas bija atlikušas vien ārsienas un caurumainais jumts, kas sedza šķūnim līdzīgo telpu. Brigāde strādāja – apkārt sanēja zāģi, rībēja āmuri un būkšķēja naglu pistoles.

– Milzīga, – Harijs ierunājās. – Es nedomāju, ka tā ir tik milzīga! Kāpēc te nekā nav?

– Viss, kas šeit bija, izrādījās slikts. Mēs uzcelsim labāk, – Raiders paskaidroja.

– Tā vienkārši uzcelsiet? Visu? Kā tu to zini?

Apjēdzis, ka zēns visu uztver burtiski, Raiders pieveda viņu pie rasējumiem.

– Šos uzzīmēja Bekets. Es redzēju. Jumts izskatās citādāk.

“Jā,” Raiders nodomāja, “puika ne tikai uzdod saprātīgus jautājumus, bet arī pamana nianses. Varbūt viņi audzina nākamo būvnieku paaudzi?”

– Būs citādāks. Mums jānoņem vecais jumts.

– Ja nu uznāks lietus?

– Tad mēs salīsim. Harijs pasmaidīja.

– Vai es varu kaut ko uzbūvēt?

– Lai notiek! Sameklēsim tev āmuru.

Šī diena Raideram patika. Zēns izrādījās apķērīgs un vēlējās darboties, labprāt izmēģināja visu, ko nekad iepriekš nebija darījis. Viņš bija jokains, turklāt bieži vien ar nodomu. Raiders bija vairākas reizes palīdzējis pieskatīt bērnus, kad tika būvēta Beketa māja, un atcerējās, ka Harijs ir ļoti apzinīgs. Viņam patika mācīties, patika būvēt.

Ierādot zēnam celtnieka pamatprasmes, Raiders it kā atgriezās savā bērnībā, kad tēvs viņu apmācīja arodā.

Montgomeriju uzņēmuma nebūtu, ja Toms Montgomerijs nepieprastu šo amatu, ja viņam nebūtu vēlmes un pacietības būvēt un viņš nebūtu apprecējis sievieti, kurai bija pārpārēm enerģijas un arī savs redzējums.

Raiders atskārta, ka ikreiz būvniecības sākuma fāzē viņam pietrūkst tēva, it īpaši tādos objektos kā šis, kur darbi ritinājās viņa priekšā kā bezgalīgs paklājs.

“Tēvam tas patiktu,” Raiders prātoja, kamēr ierādīja Harijam, kā nomērīt un atzīmēt vietu nākamajai naglai. “Milzīga, tukša telpa, kurā atbalsojas ik skaņa un vēdī sviedru un zāģskaidu aromāts. Un viņam patiktu šis zēns, viņa potenciāls. Deviņi gadi, drīz būs desmit,” Raiders nodomāja. “Izstīdzējis ķermenis, asi elkoņi, pēdas, kas šķiet pārmēru lielas puikas augumam. Un drīz Klērai gaidāmi vēl divi. Jā, tēvs būtu kārtīgi izskolojis Brūsteru–Montgomeriju atvases.”

Puika lieliski iekļāvās brigādē. Stiepa un nesa nenoguris. “Tas nav uz ilgu laiku,” Raiders nosprieda, “tomēr verga darbu atsver vēl nepieredzētā nodarbe, kā arī puikas apziņa, ka viņš strādā kā īsts vīrs. Kā komandas loceklis.”

Raiders pakāpās atpakaļ un iedzēra no pudeles malku Gatorade. Viņu atdarinādams, arī Harijs piecēlās, atkāpās un novērtēja paveikto.

– Labi, mazais, tu esi uzbūvējis savu pirmo sienu, – Raiders paziņoja un izvilka no kabatiņas galdnieka zīmuli, – ņem un paraksties uz tās.

– Tiešām?

– Noteikti. Virsū nāks izolācija, apmetums, krāsa, bet tu zināsi, ka tur ir tavs paraksts.

Iepriecinātais Harijs paņēma zīmuli un rūpīgi uzrakstīja savu vārdu uz spraišļa.

Izdzirdējis pārsteiguma pilnus izsaucienu, viņš atskatījās un ieraudzīja Līemu, kurš ieskrēja telpā.

– Tevi padzina? – Raiders apvaicājās.

– Nēēē! Es pieskrūvēju miljons slēdžu, tad durvju rokturi. Čeds parādīja, kā tas darāms. Tad ieradās Bekets, un mēs dosimies ēst picu.

Telpā parādījās arī Bekets, kam pie rokas turējās Mērfijs.

– Es uzbūvēju sienu! Paskaties. Mēs ar Raideru uzbūvējām sienu!

Līems sarauca pieri un attrauca:

– Kas tā par sienu, ja tai var iziet cauri?

– Tas ir sienas karkass, – Harijs svarīgā balsī paziņoja.

Līema seja izstiepās.

– Es arī gribu uzbūvēt sienas karkasu.

– Nākamreiz, – Bekets apsolīja. – Uzmanies. Būvobjekta noteikumi.

– Es uzbūvēju platformu. Uz tās var stāvēt, – Mērfijs paziņoja. – Bet tagad ir pusdienlaiks, un mēs ēdīsim picu.

Raiders atskārta, ka zaudējis laika izjūtu.

– Man viņi jādabū tīri, – Bekets noteica.

– Vispirms mēs uzspēlēsim videospēlītes. Man ir trīs dolāri! – Līems pavicināja gaisā banknotes.

– Jā, jā. – Pamanījis Harija klusi lūdzošo skatienu, Raiders pasniedzās pēc naudas maka. – Tu to esi godam nopelnījis.

– Paldies! Vai ēdīsi pusdienas kopā ar mums?

– Pēc brīža. Man vēl pāris lietas jāpabeidz.

– Ouens ir jaunajā restorānā, apspriežas ar Eiveriju. Viņš teica, ka divdesmit.

– Tas der.

– Labi, kareivji, sakopsimies!

Houpa stāvēja pie virtuves loga un pamanīja Beketu ar puikām. “Jauki,” viņa nodomāja. “Droši vien dodas uz “Vestu” pusdienās. Drīz vajadzētu pašai kaut ko ieēst, jo tad atkal saradīsies viesi un man vairs neatliks laika.” Viņa jau bija pārbaudījusi istabas, novākusi glāzes, krūzītes un dažādus atkritumus, kā arī secinājusi, ka jāpasūta vēl glāžu paliktnīši un dvieļi vestibila tualetei. “Un arī krūzes,” viņa sev atgādināja, “jo viesi mēdz paņemt tās līdzi.”

Bet tobrīd viesnīca bija tukša un klusa – sievietes bija devušās uz skaistumkopšanas salonu, Karolī kopā ar Justīni izvēlējās flīzes, grīdas segumu un citas lietas topošajam Fitnesa centram.

Pēc stundas ieradīsies apkopēju komanda, lai iztīrītu viesu istabas. “Un tad es visu vēlreiz pārbaudīšu. Vēl jāpiepilda karafe ar ledus tēju, jāsaliek ledusskapī ūdens un bezalkoholisko dzērienu pudeles. Tad atliks īss brīdis atpūtai, un es varēšu ķerties pie pasūtījumiem un dokumentiem.”

Tikko viņa bija nolikusi karafi uz letes līdzās ar sulīgām, purpursārtām vīnogām pildītam traukam, iešķindējās zvaniņš reģistratūrā.

“Piegādes nebija plānotas,” viņa pie sevis nodomāja, “varbūt kāds no viesiem aizmirsis atslēgu, varbūt ienācis interesents, kurš grib apskatīt viesnīcu.”

Lūpas savilkās viesnīcnieces cienīgā smaidā, un Houpa apgriezās.

Smaids pazuda brīdī, kad viņa cauri durvju stiklam ieraudzīja vīrieti, kurš stāvēja pie letes.

Vīrietis bija ģērbies pērļu pelēkā vasaras uzvalkā – protams. Vindzoras mezglā savilktā kaklasaite bija uzvalka tonī, ko atsvaidzināja tumšsarkanas svītras.

Iededzis, slaids, garš, klasiski skaists vīrietis.

Ne saukts, ne aicināts.

Houpa negribīgi atslēdza durvis un devās pie letes.

– Negaidīti, Džonatan, – viņa ierunājās.

– Tu izskaties vienkārši lieliski, – viņš smaidot galanti noteica, it kā pirms gada nebūtu pametis Houpu kā no modes izgājušu mēteli. – Jauns matu griezums. Tev piestāv.

Džonatans pastiepās, it kā vēlētos viņu apskaut.

Houpa apņēmīgi spēra soli atpakaļ.

– Ko tu te dari?

– Šobrīd esmu pārsteigts, kāpēc tu mani neaicini iekšā. Dīvaini, ka dienas vidū viesnīcas durvis ir slēgtas.

– Tāda ir mūsu politika, te ir pansija. Mūsu klientiem patīk, ka sargājam viņu privātumu.

– Nu, protams. Izskatās jauka vietiņa, gribētos to aplūkot, – viņš paziņoja un pasmaidīja. – Kā būtu ar profesionālu laipnību?

Houpa labprāt aizcirstu durvis viņam deguna priekšā, tomēr tāda rīcība būtu bērnišķīga. Viņš to varētu interpretēt kā nelaipnību.

– Lielākā daļa numuru ir aizņemti, tomēr, ja vēlies, varu parādīt koplietošanas telpas.

– Labprāt apskatīšu.

Bija grūti iedomāties, kāpēc Džonatans vēlētos apskatīt viesnīcu.

– Jautāšu vēlreiz, Džonatan. Ko tu šeit dari?

– Gribēju satikt tevi. Vecāki lūdza tevi pasveicināt.

– Nodod viņiem manus sveicienus, – Houpa atbildēja un ievilka elpu. “Lai tā būtu,” viņa sevi mierināja.

– Šī ir reģistratūra.

– Nav liela, bet mājīga un ar stilu iekārtota.

– Jā, mums arī tā liekas.

– Vai tie ir oriģinālie ķieģeļi?

– Jā. – Houpa palūkojās uz garo, atsegto ķieģeļu sienu. – Un tajās fotogrāfijās redzama viesnīca un Galvenā iela, kādas tās bija senāk.

– Hmm, ziemā kamīns noteikti rada mājīguma sajūtu. Houpa centās apspiest nepatiku pret nelūgto viesi un viņa izteikumiem par viņas viesnīcu.

– Jā, tā ir viena no iecienītākajām vietām. Mums ir atvērtā virtuve, – Houpa turpināja un vedināja viesi uz virtuvi. “Kaut man būtu piecas minūtes laika, lai atsvaidzinātu seju un matu sakārtojumu! Tikai tāpat vien, pašlepnuma nolūkos.” – Viesi var paši apkalpoties.

Džonatans nopētīja tērauda lampas, nerūsējošā tērauda iekārtas un pamatīgo granīta leti.

– Goda vārda princips?

– Mēs neņemam naudu, ēdiens un dzēriens jau ir iekļauts paketē. Vēlamies, lai mūsu viesi justos kā mājās. Uz šo pusi ir centrālais foajē.

Mirkli pakavējies pie Houpas biroja, viņš pasmaidīja un noteica:

– Kā allaž te valda tīrība un kārtība. Mums tevis pietrūkst, Houpa.

– Tiešām?

– Ļoti.

Houpa apsvēra atbilžu variantus, tomēr neviens nelikās pietiekami pieklājīgs. Un viņa bija nolēmusi izturēties pieklājīgi.

– Mēs ļoti lepojamies ar flīzējumu visā viesnīcā. Zem galda vari aplūkot flīzējumam pieskaņotu paklāju. Ziedu kompozīcijas veido vietējā floriste, turklāt tās tiek pieskaņotas ne tikai gadalaikam, bet arī katra numura interjeram un noskaņai.

– Jā, jauki, tiešām skaisti. Es…

– Tāpat kā burvīgās koka detaļas. – Houpa pamāja viņam pāri plecam. Pieklājīgi. – Pievērs uzmanību arku aplodām. Montgomeriju ģimene izstrādāja projektu, atjaunoja un izveidoja interjera dizainu. Šī ir Būnsboro senākā mūra ēka, turklāt celta tieši kā viesnīca. Te, kur atrodas salons, agrāk bija brauktuve.

– Houpa. – Džonatans noglāstīja Houpas roku tik pēkšņi, ka viņa nepaguva izvairīties no pieskāriena. – Vai neiebildīsi, ja pēc viesnīcas apskates es aizvedīšu tevi pusdienās? Pārāk ilgs laiks ir pagājis.

“Tas nebūt nav pietiekami ilgs,” Houpa nodomāja.

– Džonatan, es strādāju.

– Tev taču pienākas pusdienu pārtraukums. Vai ieteiksi kādu labu restorānu?

Nebija pat jāpiepūlas, Houpas balss intonācija izteica visu. “Džonatans noteikti cer, ka es piekritīšu,” viņa nosprieda. “Nē, viņš cer, ka es būšu sajūsmināta, pagodināta, iespējams, nedaudz satraukta par viņa ierašanos.”

Viņa priecājās, ka spēj sagraut visas Džonatana cerības pīšļos.

– Ja esi izsalcis, vari iegriezties “Vestā” ielas pretējā pusē. Bet es nevēlos pusdienot kopā ar tevi. Vai gribi aplūkot pagalmu, pirms ejam tālāk? – viņa ievaicājās, atvēra durvis un izgāja laukā. – Šeit ir skaisti. Ja laikapstākļi ir labvēlīgi, te var pasēdēt un baudīt dzērienu.

– Nav atbilstoša ainava, – viņš noteica, pavēries pāri dārza žogam uz zaļo ēku otrpus stāvlaukumam.

– Drīz būs. Montgomeriju ģimene pārbūvē to ēku.

– Čakla ģimenīte. Tu varētu vismaz uz brīdi apsēsties. Es labprāt nobaudītu kādu dzērienu.

“Viesmīlība pirmajā vietā,” Houpa sev atgādināja.

“Lai kāds būtu apmeklētājs.”

– Labi, tūliņ atgriezīšos.

Virtuvē viņa atslābināja saspringtos sejas muskuļus. “Viņš varētu būt noderīgs darījumu partneris,” Houpa prātoja. “Džonatans varētu ieteikt Būnsboro klientiem, kuri meklē labu viesnīcu nomaļākā vietā, turklāt ar visām ērtībām.”

Lai kādas būtu abu attiecības, viņa nevarēja noliegt, ka Džonatans labi pārzina viesmīlības industriju.

“Es izpildīšu pienākumu un būšu laipna.”

Houpa ielēja glāzē ledus tēju un uz paplātes blakus glāzei novietoja mazu šķīvīti ar cepumiem. Pieklājības pēc viņa piepildīja arī savu glāzi.

Iznākusi pagalmā, viņa pamanīja, ka Džonatans izvēlējies vietu pie galda zem saulessarga.

– Esmu pārsteigta, ka neesi ieradies kopā ar sievu.

Ceru, ka viņa jūtas labi.

“Tā, nebija nemaz tik grūti to pateikt,” Houpa nopriecājās.

– Paldies, viņa jūtas labi. Viņai šodien ir sapulce komitejā, pēc tam viņa ieplānojusi iepirkšanos. Tu noteikti skumsti pēc Džordžtaunas, veikaliem un naktsdzīves.

Te nekā tāda nav.

– Patiesību sakot, es šeit jūtos kā mājās un esmu ļoti laimīga.

Džonatana smaidā bija jaušama līdzjūtība. Viņš noteikti uzskatīja, ka Houpa melo, lai glābtu savu pašlepnumu.

– Grūti noticēt, ka tik enerģiska sieviete ar tādu gaumi varētu justies laimīga šādā mazpilsētā, kur vada lai arī jauku, tomēr nelielu pansiju. Jo īpaši pēc Vikemu viesnīcas. Cik noprotu, tu arī šeit dzīvo.

– Jā, man ir dzīvoklis augšstāvā.

– Kad es atceros tavu skaisto pilsētas māju… – Džonatans nošūpoja galvu un līdzjūtīgi nopūtās. – Es daļēji jūtos vainīgs, ka tev bija jāmaina tik ierastā dzīve. Man liekas, ka es varēju… ka man vajadzēja rīkoties citādāk.

Pieklājībai ir savas robežas. Houpas pieklājības rezerves bija izsmeltas.

– Tu runā par mūsu attiecībām? Kad tu gulēji ar mani un ļāvi ticēt, ka mums ir monogāmas un perspektīvas attiecības, bet pats saderinājies ar citu? Tu paziņoji par saderināšanos gultā pēc tam, kad bijām mīlējušies, – viņa noskaldīja un iedzēra malku tējas.

– Jā, tev to vajadzēja nokārtot citādāk.

– Būsim godīgi, es nekad neko nebiju solījis.

– Nē, tu tikai liki noprast, un tāda bija mana interpretācija. Jā, es tev piekrītu, – Houpa atbildēja un cieši nopētīja Džonatanu. Nē, viņš nebija mainījies. Viņš bija tikpat glums, pārliecināts un iekārojams kā agrāk. Džonatana pašpārliecinātība viņai bija ļoti patikusi. Tagad viņai vairs tā nešķita, tā drīzāk līdzinājās augstprātībai.

– Vai tāpēc tu atbrauci, Džonatan? Lai nokārtotu ar mani rēķinus?

– Es cerēju, ka spēšu izlabot kļūdas. – Viņš pieskārās Houpas plaukstai. – Mēs šķīrāmies kā svešinieki, Houpa, un tas mani sāpina, ļoti sāpina.

– Nav vērts pārdzīvot.

– Tomēr es pārdzīvoju, un esmu ieradies, lai kaut kā mazinātu plaisu starp mums. Un vēl, es gribētu aicināt tevi atpakaļ darbā Vikemu viesnīcā. Mans tēvs ir gatavs tev izteikt ļoti dāsnu piedāvājumu. Kā jau sacīju, mums tevis pietrūkst.

Houpa atbrīvoja roku.

– Man jau ir darbs.

– Tas ir ļoti dāsns piedāvājums, – Džonatans atkārtoja, – un tu atkal būsi tur, kur ir tava īstā vieta. Mēs labprāt satiktos ar tevi, protams, tev piemērotā laikā, lai apspriestu visas detaļas. Houpa, tu vari atgriezties Džordžtaunā, Vikemu viesnīcā, savā dzīvē. Atgriezties pie manis. – Viņš atkal pieskārās Houpas plaukstai. – Kāda nu ir mana laulība, tāda tā ir un paliks. Bet tu un es… man tevis pietrūkst. Mēs varam to atgūt. Es par tevi rūpēšos.

– Tu par mani rūpēsies, – Houpa noskaldīja kā ar āmuru.

– Tev nekā netrūks.

“Ak, šī pašpārliecinātība! Tas tikai pierāda, ka Džonatans nepavisam mani nepazīst. Nekad nav pazinis.”

– Tev būs darbs, kas dod piepildījumu, māja pēc tavas izvēles. Kjūstrītā ir burvīgs īpašums, un es zinu, ka tev tas patiktu. Domāju, ka mums būtu nepieciešamas īsas brīvdienas, iekams tu atsāc darbu, tādējādi mēs atkal varētu viens otru iepazīt no jauna, – Džonatans turpināja un paliecās tuvāk Houpai. – Šis bija ļoti garš gads, Houpa. Garš mums abiem. Es aizvedīšu tevi jebkur, kur vien vēlēsies. Ko tu teiktu par nedēļu Parīzē?

– Nedēļa Parīzē, māja Džordžtaunā. Izdevumi, lai iekārtotu māju, uzpostos pirms atgriešanās Vikemu viesnīcā un pie tevis.

Džonatans pacēla viņas roku pie lūpām – agrāk tas viņai tik ļoti patika – un pasmaidīja.

– Kā jau sacīju, es parūpēšos par tevi.

– Un ko par tavu dāsno piedāvājumu saka tava sieva?

– Par Šeridanu neuztraucies. Mēs būsim diskrēti, un viņa pielāgosies.

“Viņš tik viegli atsakās no laulības, dotā zvēresta, uzticības solījuma!” Houpa secināja.

– Tu te neesi laimīga, Houpa. Es gribu, lai tu būtu laimīga.

Houpa mirkli klusēja, pārsteigta, cik ļoti viņu aizvainojis šis piedāvājums. Viņu izbrīnīja pašas mierīgā un nosvērtā balss.

– Ļauj kaut ko paskaidrot. Mana laime ir manās rokās. Tu man neesi vajadzīgs, tāpat man nav vajadzīgs piedāvājums, kas neticamā kārtā pazemo mani un tavu sievu. Man nav nepieciešama tava tēva aizgādnība un Vikemu viesnīca. Man ir sava dzīve. Tu domā, ka man nav savas dzīves, ja tu mani izmantoji un pameti?

– Es domāju, ka tu sevi nenovērtē, nenovērtē to, ko esi pelnījusi un ko vari sasniegt. Es tiešām nožēloju, ja esmu tevi aizvainojis, bet…

– Aizvainojis? Tu mani atbrīvoji! – Houpa pielēca kājās. Pie joda pieklājību un mieru!

– Nelieti! Tas bija neticami rupjš gājiens, tomēr tas deva man iespēju pārvērtēt to, kas man ir. Es pārcēlos tevis dēļ. Un tagad šīs ir manas mājas. – Viņa ar plašu žestu norādīja uz terasi. Tikai acumirkli viņai likās, ka manījusi sievietes ēnu. – Šīs ir manas mājas. Es mīlu šo vietu un lepojos ar to. Te dzīvo jauki ļaudis un mani draugi, kuri man ir ļoti dārgi. Atgriezties pie tevis? Pie tevis, ja man ir…

Houpa nespēja izskaidrot, kāpēc rīkojās tik impulsīvi, dusmu un lepnuma dzīta. Viņa piepeši ieraudzīja Raideru, kurš tobrīd šķērsoja stāvlaukumu, un pieķērās šim salmiņam.

– …ja man ir viņš. Raider! – viņa iesaucās un aizskrēja cauri glicīnijām noaugušajai arkai. Raiders apstājās un, pieri saraucis palūkojās uz Houpu. Viņa iztēlojās, cik neprātīga izskatās viņas seja, bet viņai bija vienalga.

– Tēlo, – viņa nočukstēja, – un es būšu tava parādniece.

– Kas…

Viņa metās Raideram ap kaklu un uzspieda kvēlu skūpstu viņam uz lūpām. Dumiķis luncināja asti un pinās ap kājām, it kā gribētu piedalīties šajā izrādē.

– Tēlo, – viņa čukstēja, – es tevi lūdzu!

Raideram nekas cits neatlika, jo Houpa bija pieķērusies viņam kā ērce. Viņš nolēma padoties. Viņas pakausis iegūla Raidera plaukstā, un viņi skūpstījās.

Uz mirkli Houpa gluži vai apreiba. Raiders smaržoja pēc zāģskaidām, viņa lūpas garšoja kā šokolāde. Karsta, pakususi šokolādes konfekte. Viegli grīļodamās, viņa beidzot atlaida Raideru no sava apskāviena.

– Tēlo man līdzi.

– Vai tad es netēloju?

– Raider, – viņa izdvesa, satvēra viņa plaukstu, saspieda un pagriezās.

– Raiders Montgomerijs. Iepazīsties, šis ir Džonatans Vikems. Džonatana ģimenei Džordžtaunā pieder viesnīca, kurā es agrāk strādāju.

– Ak jā, – Raiders noburkšķēja. Tagad viņam bija skaidrs. “Nekādu problēmu, man nav nekādu iebildumu spēlēt teātri.” Viņš aplika roka Houpai ap vidukli un juta, kā notrīs viņas augums. – Kā jums klājas?

– Paldies, labi, – Džonatans atbildēja un bažīgi uzlūkoja suni. – Houpa man izrādīja jūsu viesnīcu.

– Tā ir tikpat viņas, cik mūsu viesnīca. Jūs viņu zaudējāt, vai ne? Toties mums viņa ir ieguvums.

– Tas ir acīmredzami, – Džonatans noteica un nopētīja Raidera darba apģērbu. – Cik noprotu, jūs pats piedalāties celtniecības darbos.

– Pareizi nopratāt. Mēs esam prasmīgi. – Raiders pasmaidīja un pievilka Houpu sev tuvāk. – Vēlaties apmesties mūsu viesnīcā?

– Nē. – Džonatana acis iedzalkstījās, lai gan lūpās rotājās smaids. – Es esmu ieradies, lai apciemotu senu draugu. Bija prieks tevi satikt, Houpa. Ja pārdomāsi, tu zini, kā ar mani sazināties.

– Es nepārdomāšu. Nodod vecākiem un sievai manus sirsnīgākos sveicienus.

– Visu labu, Montgomerij! – viņš atsveicinājās, pamāja ar galvu un devās pie savas automašīnas. Smaids no Houpas lūpām neizdzisa līdz brīdim, kad Džonatans aizbrauca.

– Ak Dievs, apžēlojies! – viņa ievaidējās un lokiem aizvirpuļoja pa pagalmu. – Ak mīļais Dievs!

Raiders domās jau bija “Vestā” – tur smaržoja medus, līksmi trokšņoja bērni, nebija nekādu problēmu un drāmu. Viņš palūkojās debesīs un sekoja Houpai pagalmā.