Читать книгу Montgomeriju ģimene - Nora Robertsa - Страница 4

Izbrīvēt brītiņu privātām vajadzībām bija izaicinājums, tomēr ikvienai sievietei nepieciešamas draudzenes, kuras viņu uzklausa un dod padomus. Houpa darīja, ko varēja, lai nākamajā dienā pēc brokastu pagatavošanas un pirms restorāna “Vesta” atvēršanas izbrīvētu brītiņu sev.

Bija dažas minūtes pāri desmitiem. Viņa pārskrēja pāri Galvenajai ielai un iegāja restorānā. Klēra un Eiverija jau sēdēja pie galda un iPad ekrānā aplūkoja Eiverijas potenciālo līgavas kleitu.

– Atnesu kēksiņus, – Houpa noteica, nolikusi uz galda nelielo groziņu un atlocījusi koši sarkano servjeti. – Ar mellenēm, vēl silti, tikko no krāsns. Paldies, ka atnācāt.

– Tu liki noprast, ka tas ir kaut kas steidzams, – Eiverija noteica, ievilka gaisu nāsīs, tad atskanēja kārs “mmm”, un viens kēksiņš jau bija viņai rokā.

– Nav steidzams. Vienkārši kaut kas atgadījās. Es zinu, ka esat aizņemtas.

– Ne tik ļoti. Apsēdies, – Klēra sacīja. – Tu izskaties sagurusi, un tas nav tev raksturīgi.

– Es neesmu sagurusi. Patiesībā. Tikai… – Viņa pašūpoja galvu un apsēdās. – Man bija problēmas ar dažiem sienas gaismekļiem, – viņa lēnām iesāka un tad atstāstīja visu, kas ar viņu bija atgadījies.

– Gluži tāpat viņa izrīkojās ar mani un Ouenu. Dīvaini, tomēr mīļi.

– Tas nav mīļi, tas ir tracinoši. Viņš pat atvēra logu un apsvēra iespēju izkāpt.

– Normāli.

– Normāli? – Houpa ieplestām acīm nopētīja Klēru. – Ne tā es domāju, bet tas ir normāli, ka viņš apsvēra tādu iespēju. Viņš taču ir vīrietis. – Klēra šķita uzjautrināta, tomēr mierinoši noglāstīja draudzenes roku.

– Man ir trīs dēli, es zinu, kā vīrieši mēdz rīkoties.

– Viņa patiesi to zina, – Eiverija apstiprināja.

– Tas vienkārši ir stulbi, jo mums abiem bija telefoni. Es gribēju zvanīt Ouenam vai Beketam vai izsaukt ugunsdzēsējus.

– Saprātīgi un sievišķīgi, tomēr vīrieši pie tāda paņēmiena ķertos tikai galējā izmisumā, piemēram, ja draudētu badošanās.

– Tas ir stulbi, – Houpa atkārtoja. – Lai nu kā, es viņam kaut ko ierosināju.

– Paliek interesanti, – Eiverija noteica un saberzēja plaukstas.

– Viņš ir rupeklis un īgņa, nekad neuzrunā mani vārdā un allaž izturas tik nicīgi, it kā es spētu sagādāt tikai nepatikšanas. Bet tā nav!

– Saprotams, ka nav, – Klēra viņu mierināja.

– Es daru savu darbu un turos no viņa pa gabalu. Un ko es saņemu pretī? Uzmestu lūpu un aizvainojumus, kad viņš atļaujas pamanīt manu eksistenci.

– Varbūt tu viņam patīc, – Eiverija ieminējās, – tāpēc viņš izliekas tevi neievērojam, un tas tevi sāpina.

– Kā tad. – Houpa palocīja galvu un atlaidās krēslā. – Tā izturas astoņu gadu vecumā. Es sacīju, ka viņš ir uzpūtīgs, tāds viņš man liekas. Viņš atbildēja, ka es esot augstprātīga. Bet es neesmu augstprātīga!

– Lai nu kāda, bet augstprātīga tu neesi. Tomēr…

Houpa samiedza acis un palūkojās uz Klēru.

– Tomēr?

– Man šķiet, ka daļa cilvēku skaistas sievietes uzskata par augstprātīgām.

– Tā ir uzpūtība un snobisms. Bet tencinu! Ak, jā! Viņš vēl nicinoši izteicās par manām kurpēm.

– Ak, vai! Tā gan bija kļūda, – Eiverija noteica.

– Izklausās, ka tev vajadzēja noskaidrot pārpratumu, – Klēra ieminējās.

– To mēs neizdarījām, ja vien tu negribi pateikt, ka mums vajadzēja apzināties savu vietu.

– Kā jūs tikāt laukā? – Eiverija brīnījās.

– Tas jau ir cits stāsts. – Houpa pacēla pirkstu. – Es atcerējos, ko tu man stāstīji un kā Lizija izrīkojās ar tevi un Ouenu. Tāpēc es viņam sacīju, lai noskūpsta mani. To izdzirdējis, viņš saīga. Nu, kas tur liels, vai ne? Mēs jau esam skūpstījušies, un viņš no tā nenomira, tāpēc…

– Pagaidi, pagaidi, – Eiverija viņu pārtrauca. – Sāc no jauna. Raiders ir skūpstījis tevi?

– Tas nebija nopietni.

– Mēs par to spriedīsim. Kad tas notika?

– Tas nebija nopietni… Vecgada vakarā. Mēs saskrējāmies Ouena virtuvē, kad visi skaitīja pēdējās sekundes līdz jaunā gada atnākšanai. Neveikla situācija… Domāju, ka tā būtu vēl neveiklāka, ja mēs to nebūtu izdarījuši. Mēs skūpstījamies, bet tas nebija nekas nopietns.

– Tu visu laiku atkārto, ka tas nebija nekas nopietns, – Klēra ierunājās, – un tas man liek domāt, ka tomēr bija vairāk nekā nekas. Kaut vai tāpēc, ka tu mums to neizstāstīji.

– Jo tas nebija… – Houpa aprāvās. – Tik nenozīmīgu lietu es jau biju aizmirsusi. Es uzskatu, ka vakar tas bija tāds pat triks kā Vecgada vakarā. Skan muļķīgi, tomēr mums ir darīšana ar romantiski noskaņotu rēgu. Mēs skūpstījāmies, un durvis atkal bija vaļā. Un tad atskanēja zvans, ieradās viesi. Es nokāpu lejā, bet Raiders devās prom.

– Pag, man tas jādzird vēlreiz. Tu atkal skūpstījies ar Raideru?

– Ja mēs nebūtu izkļuvuši no tās istabas, es būtu viņu nogalinājusi. Skūpsts bija miermīlīgāks risinājums.

– Un kā bija?

Houpa saspringa un izslējās krēslā.

– Viņam ir iemaņas, un es esmu tuksnesī. Lai arī man patīk, tomēr tas ir tikai tuksnesis.

– Tev ir kādas jūtas pret Raideru? – Klēra tincināja. – Kaut ko es sajutu, – Houpa atbildēja. – Viņš ir meistars, un tuksnesis alkst lietus. Es esmu skūpstījusies ar viņu divas reizes. Mēs nespējam normāli komunicēt, neesam pat civilizēti aprunājušies, bet esam jau divas reizes skūpstījušies. Vai tas nav dīvaini?

– Lai Klēra to izskaidro, – Eiverija noteica, – jo es varu pateikt tikai vienu… Jūs esat normāli, brīvi un nobrieduši cilvēki, varbūt izskatīgāki nekā pieklātos, un ļāvušies īsam un patīkamam fiziskajam kontaktam.

– Bet viņš man nepatīk, viņam nepatīku es, turklāt viņš ir viens no maniem darba devējiem.

– Ja atvēlēsiet sev iespēju, varbūt iepatiksieties viens otram. Un viņš nav tavs priekšnieks. Justīne gan. Un vēl es teikšu, ka jūsu savstarpējās nesaprašanās iemesls ir abpusējās simpātijas.

Klēra piebakstīja Eiverijai un noteica:

– Tu taču teici, ka ļausi man visu izskaidrot.

– Ak, jā! Uz priekšu!

– Pateicos, – Klēra atbildēja un pievērsās Houpai.

– Man atliek tikai piekrist. Vairāk vai mazāk.

Houpa atšļuka krēslā.

– Piekrītu, Justīne ir mana priekšniece, bet… vai jums nešķiet, ka arī Raiders uzskata sevi par tādu?

– Nē, un es domāju, ka Raideram nepatiktu, ja tu tā domātu.

Eiverija sarauca pieri, noklepojās un pārvērstā balsī ierunājās:

– Dievs, apžēlojies! Man ir pietiekami daudz pienākumu, lai būtu tavs priekšnieks. Tu esi manas mātes problēma.

– Izklausījās gluži kā viņš, vismaz satura ziņā. – Houpa iesmējās un juta, ka saspringums mugurā un skaustā pamazām izzūd. – Kas mani uztrauc? Tas nebija domāts, lai viņu ievilktu valgos. Es gribēju atrisināt radušos situāciju.

– Pag, parunāsim mazliet arī par to. – Eiverija krēslā sarosījās. – Vai radušos situāciju jūs risinājāt ar mēlēm?

– Eiverij! – Klēra iesmējās un pēc īsas pauzes apvaicājās: – Vai tā bija?

Houpa atglauda matus no sejas un laimīgi pasmaidīja kā kaķis, kas ticis pie krējuma poda.

– Jūs mani pazīstat pietiekami ilgi, lai zinātu, ka es visu izdaru kārtīgi.

– Par to es tevi apbrīnoju, – Eiverija noteica. – Un kur bija viņa rokas?

– Atspiestas pret durvīm, viņš man pat nepieskārās. Es stāvēju pie durvīm, tāpēc…

– Mmm. Tu dari to pie durvīm? – Eiverija vaicāja Klērai.

– Iecienītākais veids. Tomēr žēl par tām rokām. Varu derēt, ka viņš tās prastu likt lietā. Tas noteikti ir iedzimts.

Houpa nopūtās.

– Es jūtos jau labāk, par spīti tam, ka jūs interesē tikai mēles un rokas. Paldies.

– Nav par ko. – Eiverija smaidot noglāstīja Houpas plaukstu. – Es esmu gatava palīdzēt jebkurā laikā. Nākamreiz Rajs pastrādās labāk. Izcilas izredzes.

– Tādu nākamo reizi es nemaz nevēlos. – Houpa juta, ka mugura un kakls atkal saspringst.

– Tas nenozīmē, ka tā nepienāks.

– Esi atvērta un ļaujies, – Klēra piemetināja.

– Jūs tā runājat tāpēc, ka jūsu dzīves mērķis šobrīd ir kāzas un bērni. Man galvenais ir karjera.

– Mums katrai jau ir sava karjera, – Eiverija norādīja.

– Turklāt lieliska. Un mums vajadzētu tai atkal pievērsties.

Viņas jau grasījās celties kājās, kad atvērās restorāna durvis un ienāca Justīne Montgomerija.

Viņas skaistie, tumšbrūnie mati bija saņemti šķietami nevīžīgā zirgastē. Justīne noņēma no acīm koši zaļās saulesbrilles un uzsmaidīja.

– Sveikas, meitenes!

“Man nav jājūtas vainīgai,” Houpa sevi mierināja. “Nekādas vainas apziņas.”

– Apspriežaties?

– Jau beidzām, – Klēra atbildēja.

Justīne pienāca un uzlika plaukstu viņai uz pleca.

– Kā tad mēs jūtamies?

Klēra noglāstīja vēderu un atbildēja:

– Mēs jūtamies lieliski.

– Gribēju tevi apraudzīt un apvaicāties, vai nevaru vēlāk paņemt puikas. Man trakoti gribas doties piknikā.

– Viņiem tas patiktu.

– Tad sarunāts. Un tu… – Justīne pievērsās Eiverijai. – …noteikti nāksi man kompānijā, jo es gribu vēlreiz apskatīt jauno restorānu un nedaudz papļāpāt par kāzām.

– Labprāt. Es pasūtīju lampas vietnē, kuru tu man ieteici. Tās ir vienkārši perfektas. Varēšu tev pievienoties, tikko ieradīsies Deivs.

– Man tas der. Houpa, patiesībā es gribēju satikt tevi, jo es uzgāju augšējai terasei piemērotas mēbeles, – Justīne sacīja, atvēra milzīgo somu, kas bija tikpat koši zaļa kā viņas brilles un izvilka no tās izgriezumu. – Paskat! Kā tev šķiet?

– Ideālas. Vienkāršas, liekas ērtas, īstajā tonī un ar atbilstošu faktūru.

– Man arī tā šķita. Ķeries klāt, pasūti. Un vēl es gribēšu ar tevi kādā brīdī satikties, lai pārrunātu, kā viesnīcas klientiem nokārtot caurlaides uz Fitnesa centru un ko mēs varētu iekļaut pakalpojumu paketē. Vēl jau kāds laiciņš ir, tomēr…

– Viss jāplāno laikus, – Houpa piemetināja.

– Tieši tā. Galvenais ir personāls, jāatrod labs menedžeris. Man ir dažas kandidatūras.

– Ja runājam par menedžeriem, es biju iedomājusies, ka mēs varētu rīkot menedžeru apspriedes, teiksim, reizi četrās vai sešās nedēļās. Lai saskaņotu pasākumus, pārrunātu idejas, mārketinga aktivitātes.

Justīne uzmeta Houpai ieinteresētu skatienu.

– Man patīk tavs ierosinājums.

– Tad es izsūtīšu visiem informāciju, lai varam saskaņot piemērotu laiku. Ja apspriedes notiktu agrās pēcpusdienās, tad mēs varētu izmantot viesnīcas ēdamzāli. Tagad man jāatgriežas pie darba.

– Es negribēju jūs iztraucēt.

– Mēs jau esam beigušas, – Houpa noteica un piecēlās kājās.

– Tad es došos kopā ar tevi un braukšu pie puikām. Ar jums abām mēs tiksimies vēlāk. Ko tu teiktu, ja pārkrāsotu Fitnesa centra fasādi maigi pelēkzilā tonī? – viņa vaicāja Houpai, kad abas izgāja no restorāna.

– Manuprāt, tā ir ļoti laba doma.

Eiverija nogaidīja, līdz durvis bija aizvērušās, un tad ierunājās:

– Ledus ir sakustējies.

Klēra apmierināti salika rokas uz vēdera.

– O, jā, ledus ir sakustējies.

– Ko tu par to domā?

– Viņi nav gluži viens otra tips. Pareizāk sakot, nepavisam nav.

– Nav gan, – Eiverija piekrita.

– Varbūt tāpēc man par to prieks.

– Es arī priecājos! – Eiverija pielēca kājās un izņēma no ledusskapja kolu un ingveralu. – No vienas puses, mēs esam iemīlējušās divos no brāļiem. Viena no mums un viens no viņiem vēl ir brīvi.

– Šādu simetriju Houpa spētu novērtēt. Ja vien viņa nebūtu tik aizvainota un nepieejama. Nav svarīgs iemesls. Mēs viņus mīlam un gribam, lai viņi būtu laimīgi. Vēlamies, lai viņiem ir kāds, kurš dara viņus laimīgus.

– Raiders skraida pa randiņiem, tomēr…

– Tomēr neviena nav izrādījusies īstā, – Klēra piebilda. – Savukārt Houpa vispār ne ar vienu netiekas.

Nav tikusies kopš…

– Džonatana laikiem, – Eiverija nicīgi izmeta.

– Viņš nodarīja vairāk ļaunuma, nekā viņa ir gatava atzīt. Vēl vairāk… viņa pat nevēlas ar kādu tikties, nevēlas attiecības.

– Arī tu tā domāji, – Eiverija norādīja.

– Tas bija citādāk, turklāt uz dažiem randiņiem es aizgāju.

– Labi, pāris randiņiem. Bet man bija trīs bērni, par kuriem rūpēties, un uzņēmums, kuram nepieciešama vadītāja. Turklāt neviena nopietna kandidāta nebija līdz brīdim, kad satiku Beketu, – Klēra atzinās. – Un vēl… tas gan izklausīsies nedaudz traki…

– Man patīk trakas lietas.

– Lizija. Savā ziņā tā bija viņa, kas saveda mani un Beketu, kā arī tevi un Ouenu. Tas bija tāds kā grūdiens, kā tramplīns, ja var tā izteikties. Un, re, cik tālu viss nonācis!

Eiverija pavērsa plaukstu pret Klēru un sacīja:

– Precējusies un gaidi dvīņus.

– Rīko kāzas, – Klēra atdarināja draudzeni. – Kā tev šķiet, vai viņa zina, redz vai jūt kaut ko tādu, ko mēs neprotam sajust? Varbūt kaut ko tādu, kas vēl gaidāms?

– Iespējams. Tas gan ir tikpat neprātīgi kā tas, ka viņa spokojas viesnīcā un gaida savu Billiju.

– Nedomāju gan. Es gribētu uzzināt, kas viņš bija un ko nozīmēja Lizijai.

– Es visas cerības lieku uz Houpu un Ouenu. Tam gan vajadzīgs laiks, bet viņi noteikti visu noskaidros, – Eiverija uzsmaidīja Klērai. – Ko par šo stāstīsim Ouenam un Beketam?

– Visu.

– Sarunāts. Viņi ķircinās Raideru, un tas viņu nokaitinās. Ja viņš būs nikns, būs lielākas iespējas, ka attiecības var attīstīties. Pēc tā nelieša Džonatana Houpa ir pelnījusi kārtīgu vīrieti.

– Kārtīgais vīrietis Raiders. – Klēra pasmaidīja.

– Houpa uzskata, ka viņš ir uzpūtīgs.

– Zinu. – Eiverija iesmējās. – Bet viņš atbildēja, nosaucot viņu par augstprātīgu. Uzpūtīgais un augstprātīgā. Iespējams, ka tā nav, tomēr man patīk.

– Ja neizdosies, es būšu tev līdzās. – Klēra pacēla dzēriena kārbu un pieskandināja Eiverijas ingveralum.

– Mūs gaida aizraujoša vasara.

Gandrīz nedēļu Houpai izdevās izvairīties no tikšanās ar Raideru, lai gan bija grūti nepamanīt viņu pārvietojamies no viena būvobjekta uz otru tik mazā pilsētiņā, kāda bija Būnsboro.

Te viņš bija Makteivišu restorānā, tad ceptuvē, tad grozījās pie Fitnesa centra. Houpa redzēja viņu pļāpājam ar frizieri Diku pie Sherry vai apstājamies, lai pārmītu kādu vārdu ar vienu no Kroufordiem.

“Te, tur, it visur,” viņa aizvainoti secināja. “Lai izvairītos no satikšanās ar Raideru, man būtu labprātīgi jāsēž mājas arestā.”

Tas tiešām bija smieklīgi.

Nē, viņai bija pietiekami daudz darba. Jau pirmajā sezonā viesnīca kļuva par visnotaļ populāru apmešanās vietu. Viesu vidū bija divi rakstnieki no ārpilsētas, kurus Klēra uzaicināja uz grāmatas atvēršanas svētkiem. Viesnīcā apmetās arī kāds jauks pāris, kurš ieradās uz izlaiduma piecdesmit gadu jubileju vietējā vidusskolā, un jauni cilvēki, kas Titānijas un Oberona apartamentos svinēja saderināšanos un jau apsvēra iespēju turpat pavadīt kāzu nakti.

Pagaidām viņai bijuši dažādi viesi – jauki, dīvaini, kaprīzi un apburoši. “Normāli,” viņa prātoja un izritināja šļūteni, lai aplietu puķes un dekoratīvos krūmus. Tobrīd sešos numuros bija apmetušās divas māsas, viņu māte un trīs meitas. Iepriekšējā vakarā viņas labi un trokšņaini pavadīja laiku, tagad droši vien labi izgulēsies un tikai tad dosies uz skaistumkopšanas procedūrām un masāžām.

“Es noteikti pati izplānošu savu meiteņu ballīti,” Houpa prātoja. “Uzaicināšu Klēru un Eiveriju, Justīni un Karolī, Klēras mammu, Karolī meitu, kā arī savu mammu un māsu no Filadelfijas. Būs smalki ēdieni, vīns un daudz, daudz sarunu par kāzām un bērniem.”

Tas būtu tieši tas, kas viņai vajadzīgs.

Houpa piesūcināja ar ūdeni mulču un apmierināta nopētīja uzplaukušās rozes un skaisti sazaļojušo glicīniju. Maijā tās ziedi piepildīs apkārtni ar reibinoši saldu aromātu. Houpa iztēlojās to ziedam Eiverijas kāzu laikā, nākamā gada pavasarī.

Šī tik ikdienišķā nodarbe nomierināja prātu, un Houpa klusītēm pie sevis dungoja, nelikdamās ne zinis par āmuru un zāģu radīto troksni otrpus stāvlaukumam. Viņa domās pārskatīja rīta cēlienam, pēcpusdienai un vakaram ieplānoto darbu sarakstu un nolēma, ka vakarā veltīs nedaudz laika Billija meklējumiem.

Lieliski.

Izdzirdējusi aiz muguras troksni, Houpa satrūkās un apcirtās.

– Sveika! – Tas bija viss, ko Raiders paspēja bilst, kad Houpa instinktīvi pacēla roku ar šļūteni. Ûdens strūkla trāpīja tieši viņam sejā.

– Ak Dievs! – viņa iesaucās, nometa šļūteni un neveikli mēģināja to pavirzīt sānis.

Nesteidzīgi, gluži kā palēninājumā, Raiders noņēma saulesbrilles. Tur nu viņš stāvēja, viscaur izmircis, un viņa acis meta zibeņus.

Dumiķis pateicīgi sāka lakt ūdeni no peļķes, kas bija izveidojusies uz bruģa.

– Pie joda!

– Kuš! – Houpa nošņācās un aši pavērās uz terases pusi. – Viesnīcā ir cilvēki, daudz sieviešu.

– Tāpēc tu centies ar ūdens strūklu aizskalot ikvienu vīriešu kārtas pārstāvi, kurš sper kāju viesnīcas teritorijā?

– Tas bija nejauši… Es atvainojos! Man tiešām ļoti žēl. Tu mani nobiedēji, un es tikai…

– Tev tas liekas smieklīgi? – viņš apvaicājās un apspiesti iesmējās.

– Nē. Jā. Jā, tas ir smieklīgi, bet tas nenozīmē, ka es par to priecājos. Man tiešām ļoti žēl, ka tā gadījās, – viņa sacīja un paslēpa šļūteni aiz muguras. Raiders spēra soli tuvāk. – Tev nevajadzētu pielavīties sievietēm, kas bruņotas ar laistāmo šļūteni.

– Es nelavījos, es vienkārši nācu, – viņš paziņoja un atglauda slapjos matus no pieres. – Ļauj man apskatīt šļūteni.

– Nē, tas bija negadījums. Tas, ko tu grasies darīt, jau būs apzināta rīcība. Ja uzgaidīsi, es atnesīšu dvieli.

– Man nevajag dvieli, man vajag kafiju. Tieši tāpēc es šurp nācu. Kā normāls cilvēks nācu no sava objekta uz virtuvi, lai iedzertu kafiju.

– Tomēr es atnesīšu kafiju un dvieli, – Houpa paziņoja, piesardzīgi attālinājās, izslēdza ūdens padevi un iesteidzās viesnīcā.

Visu ceļu līdz veļas telpai viņa pie sevis ķiķināja un smējās. Paķērusi no plaukta dvieli, viņa aizsteidzās uz virtuvi, ielēja kafiju līdznešanai paredzētā krūzītē, iemeta divus cukura gabaliņus, jo zināja, ka Raiders dzer saldu kafiju, un uzlika vāciņu.

Lai mīkstinātu nodarījumu, viņa uzlika uz salvetes kēksiņu ar šokolādes skaidiņām un savos krājumos sameklēja arī suņa cepumus.

Houpa izgāja foajē un apstājās, lai pārliecinātos, vai Raiders nav bruņojies ar laistāmo šļūteni. Viņai bija brālis, tātad viņa no pieredzes zināja, kāda mēdz būt atmaksa.

Nomierinājusies un savilkusi seju nožēlas pilnā izteiksmē, Houpa izgāja pagalmā.

Viņa centās nepievērst uzmanību tam, ka Raiders izskatījās pamatīgi izmircis.

– Man tiešām žēl.

– Jā, to jau es dzirdēju, – Raiders noteica, nenolaidis skatienu, paņēma dvieli un izslaucīja tumšos, slapjos, nepaklausīgos matus.

Lai arī ļoti nāca smiekli, Houpa saņēmās un nopietnā balsī sacīja:

– Es atnesu kēksiņu.

Raiders palūkojās uz kēksiņu un pārmeta dvieli pār plecu.

– Kādu?

– Ar šokolādes skaidiņām.

– Labi, – viņš paņēma kēksiņu un kafijas krūzi, savukārt Houpa iedeva sunim atnestos gardumus.

– Vai ir kāds iemesls, kāpēc tu pusastoņos no rīta laisti augus un piedevām arī mani?

– Jau vairākas dienas nav lijis, turklāt viesnīcā ir iemītnieki un drīz jau būs klāt brokastu laiks. Te apmetusies ģimene. Vakar vakarā viņi vēlu devās pie miera, tātad šorīt gulēs ilgāk, tāpēc nospriedu, ka man ir nedaudz laika, lai… – Houpa aprāvās, atskārtusi, ka taisnojas. – Un kāds ir iemesls tam, ka tu pusastoņos no rīta nāc šurp, lai iedzertu kafiju?

– Biju piemirsis, ka Ouens ieradīsies vēlāk. Viņš parasti atved kafiju. Zinu, ka par virtuvi rūpējas Karolī. Man ir viņas atslēga, lai varētu pārbaudīt virtuvē izlietni. Tā mēdz niķoties.

Houpai nebija iemesla apgalvot, ka Raiders būtu slikts māsasdēls, dēls vai brālis.

– Karolī ieradīsies ap astoņiem. Vari uzgaidīt, ja vēlies. Es varētu… ielikt tavas drēbes veļas žāvētājā.

– Vai kails vīrietis viesnīcā nebūs traucēklis tavām viešņām?

“Šīm noteikti tā neliksies,” Houpa nodomāja.

– Viņām tas liktos kā jauks bonuss. Margaritas un Persija numurs ir tukšs. Tu vari pagaidīt tur.

“Kails,” viņa pie sevis nosprieda. “Īgns, kails un skaists. Ak, tuksnesis tik ļoti alkst veldzes!”

– Man nav laika gaidīt. Jāstrādā, – Raiders paziņoja un iekodās kēksiņā. – Garšīgs. – Dumiķis paluncināja asti. Raiders nokoda gabaliņu un pasvieda sunim, kurš to veikli notvēra. – Liels paldies. – Nenovērsis no Houpas skatienu, viņš ievaicājās: – Vai spuldzes vairs neniķojas?

– Nē. Bet pirms divām dienām Titānijas un Oberona numurā bija apmeties pāris. Vīrietis bildināja savu draudzeni. Viņi pateicās par rožu ziedlapiņām gultā, bet es tās neizkaisīju. – Houpa palūkojās uz viesnīcu. – Jā, tas bija skaisti. Žēl, ka man tas nebija ienācis prātā.

– Tātad tev ir palīgs.

– Laikam gan. Klau, ja iešu garām Eiverijas jaunajam restorānam, vai es varētu to apskatīt?

Brīdi Raiders vērās viņai acīs – tas bija ciešs un ilgs skatiens –, tad uzlika saulesbrilles un atvaicāja:

– Kāpēc gan ne?

– Sapratu, – Houpa noteica. “Pašcieņa nav cietusi,” viņa pie sevis nodomāja, “nevaru to noliegt. Mana vaina.” – Ja esi noslaucījies, vai varu paņemt dvieli?

– Jā, – Raiders atbildēja un pastiepa to Houpai. – Paldies par kafiju. Un dušu.

Houpa varonīgi apslāpēja smieklus.

– Nav par ko.

Raiders aizgāja. Dumiķis veltīja Houpai laimīgu suņa smaidu un sekoja saimniekam pa pēdām.

– Kas tas bija?

Balss no augšas lika Houpai satrūkties. “Labi, ka rokā vairs nav laistāmās šļūtenes,” viņa nodomāja. Pret otrā stāva terases margām laiski bija atspiedusies sieviete rītakleitā. Houpa centās atcerēties viņas vārdu.

Kortnija, vidējā māsa.

– Labrīt! Tas bija viens no viesnīcas īpašniekiem.

– Mmm. – sieviete sapņaini palūkojās uz Houpu. – Mans bijušais bija garš, tumšs un pievilcīgs. Laikam šis ir mans vīrieša tips.

Houpa viņai uzsmaidīja un attrauca:

– Kurai gan tādi nepatīk?

– To jūs pareizi pateicāt. Vai tas nekas, ja nokāpšu lejā rītakleitā? Tik labi es neesmu jutusies pēdējos sešus mēnešus. Gribu paildzināt šo brīdi.

– Noteikti. Virtuvē ir tikko vārīta kafija. Tūliņ pasniegšu brokastis.

– Man patīk šī viesnīca. – Kortnija sapņaini nopūtās.

“Man arī,” Houpa pie sevis nodomāja un sāka ritināt šļūteni. “Arī es jūtos lieliski,” viņa secināja. “Es tikko sarunājos ar Raideru, un šoreiz abas puses iztika bez jebkādiem savstarpējiem apvainojumiem. Izrādās, ka viss ir vienkārši. Vajadzēja viņu tikai kārtīgi apliet ar ūdeni.”

Houpa iesmējās un atgriezās viesnīcā, lai sagaidītu virtuvē viešņu.