Читать книгу Montgomeriju ģimene - Nora Robertsa - Страница 6

Raiders zināja, ka labāk Houpai neteikt, lai viņa apsēžas vai nomierinās. Neviens vīrietis tā īsti nespēj izprast sievieti, tomēr Raideram likās, ka viņam ir pietiekama pieredze šajā jomā.

Viņš apsēdās, jo zināja, ka paies kāds brīdis, līdz Houpa beigs riņķot pa pagalmu kā apdullusi muša. Mugurā viņai bija viegla vasaras kleitiņa, un Raideram nebija iebildumu viņu vērot.

Dumiķis palīda zem galda, it kā meklētu patvērumu no radioaktīvajiem nokrišņiem. Bija ārkārtīgi karsts, turklāt Houpa bija tik pārskaitusies, ka tvaiks gluži vai plūda pa nāsīm. Ar to pietiktu, lai uzvārītu veselu spaini omāru.

“Varbūt ir laiks noskaidrot, kas te īsti notika,” Raiders nosprieda.

– Kas tas bija par piedāvājumu?

– Piedāvājums?

Houpa apcirtās, un kleita uzplandīja gaisā, atklājot skatienam viņas slaidās, kailās kājas.

“Nē, skats patiešām nav peļams,” Raiders secināja. – Piedāvājums? – viņa atkārtoja, un Raiders pamanīja, ka viņas šokolādes brūnās acis met zibeņus. – Ak, jā! Tas glumais nelietis izteica man piedāvājumu.

Raiders uzmeta skatienu glāzēm, kurās vēl bija ledus tēja. Viņš labprāt padzertos, tomēr nevēlējās dzert no glāzes, no kuras dzēris pieminētais glumais nelietis.

– Tas… – Houpa histēriski žestikulēja. – Tas bija Džonatans.

– Jā, mēs iepazināmies.

– Mēs bijām… – “Kas? Kas mēs īsti bijām,” Houpa aizdomājās.

– Es sapratu. Vispirms viņš tevi aplidoja, pēc tam viņam uzradās cita sieviete. – Viņš paraustīja plecus un piemetināja, kad Houpa piepeši apstājās un pavērās uz viņa pusi. – Tā vismaz runā.

– Nepareizi runā. Es biju cita sieviete, tikai es to nezināju līdz mirklim, kad viņš paziņoja, ka ir saderinājies. Tas bija kā bumbas sprādziens, jo mēs tikko bijām beiguši mīlēties. Es domāju, ka mums ir attiecības, nopietnas attiecības, bet viņš mani izmantoja. Stulba, es biju stulba.

Viņas skatiens bija aizmiglots, balss dūmakaina. “Un gadījumos, kad viņa ir patiesi noskaitusies, aiz šīs dūmakas slēpjas īsta uguns,” Raiders prātoja.

– Labi, viņš bija glums nelietis, bet tu biji stulba. Tad tu kļuvi gudrāka un pameti viņu guļam grāvmalē. Vai tā ir tava glāze?

– Jā, protams, es tam pieliku punktu. Un iesniedzu atlūgumu. Un tagad viņš ir iedomājies, ka viss atgriezīsies vecajās sliedēs, es strādāšu viņu viesnīcā un atkal būšu viņam pa ķērienam.

– Tad jau viņš ir stulbs.

– Tev taisnība! – Houpa atzinīgi uzsita Raideram uz pleca un atsāka riņķot pa pagalmu. – Maijā viņam bija kāzas. Saprotams, tas bija smalks pasākums Vikemu viesnīcā, kuram sekoja trīs nedēļu kāzu ceļojums pa Eiropu.

– Tu lasi dzelteno presi?

Houpa sastinga un tad lepni izslēja zodu.

– Es lasu Post stila sadaļu. Protams, ka es gribēju zināt. Tāda nu ir cilvēka daba. Tu būtu rīkojies tāpat.

Mirkli apdomājies, Raider pašūpoja galvu.

– Es nebūtu tik pārliecināts. Ja kaut kas ir beidzies, tad tas ir beidzies. Ko viņš te meklēja? Stāstiņš par seno draugu bija klaji meli.

– Ko viņš te meklēja? Es tev pastāstīšu, ko viņš te meklēja. Viņš sacīja, ka vēlējies, lai es zinu, ka viņš jūtas daļēji atbildīgs par to, ka man bija jāmaina dzīves vieta. Viņš sacīja, ka vēlas apskatīt viesnīcu un aizvest mani pusdienās. Viņš sacīja, ka viņiem manis pietrūkstot un tēvs lūdzis, lai viņš izsaka man dāsnu piedāvājumu. Dāsnu piedāvājumu, ēzelis tāds!

Raiders atklāja, ka nekad nav redzējis Houpu tik noskaitušos. Aizvainotu, niknu, dusmīgu, jā, bet ne tik uzvilkušos. Iespējams, ka nemaz nebija labi tā sēdēt un domāt, ka viņai tas piestāv.

– Mēģināja aizvilināt mūsu viesnīcnieci, – viņš mierīgā balsī noteica, – tā gan bija slikta doma.

– Ak, tas jau vēl nebija viss! Nē, kur nu! Acīmredzot es neesmu piemērota šim darbam. Viņaprāt, es tikai Džordžtaunā varu rast sev piepildījumu un būt laimīga! Tikai Vikemu viesnīcā un tikai viņa gultā!

– Ups! Man gan liekas, ka tu esi laimīga. Parasti.

– Kā gan es varu būt laimīga šādā mazpilsētā, vadot kaut kādu mazu viesu māju, nevis viņa paspārnē?

– Nu… – Raiders apjucis pakasīja pakausi.

– Tāpēc viņš izteica vēl vienu dāsnu piedāvājumu. Es būšu cita sieviete, par ko visi būs informēti, un viņš par mani labi parūpēsies. Mazs ceļojums uz Parīzi, lai mēs iepazītu viens otru no jauna, māja pēc manas izvēles… Acīmredzot viņam padomā ir kāds īpašums. Un vēl dāsna apmaksa. Vai viņš tiešām iedomājas, ka es piedalīšos šajā krāpšanā? Ka būšu viņa palaistuve? Ka dzīšos pēc darba un naudas, lai ļautos Fobursentonorē ielas vilinājumam?

Raideram nebija ne jausmas, kas ir Fobursentonorē iela, tomēr domu viņš uztvēra.

– Tātad viņš sacīja, ka būsi labi apgādāta, ja tu atgriezīsies un būsi viņa mīļākā?

– Precīzi!

“Ja es to būtu zinājis, pirms glumais nelietis aizbrauca, tad šobrīd glumiķis bezsamaņā lēnām noasiņotu stāvvietā,” Raiders nosprieda.

– Un tu viņu nepiekāvi?

– O! Es par to domāju! – Houpas tumšajās acīs iedzalkstījās nežēlīgas uguntiņas. – Es to iztēlojos. Dzīvi iztēlojos. Grasījos iemest sejā glāzi ar ledus tēju un sabojāt viņa nolādēto Versace uzvalku. Tad es ieraudzīju tevi un sekoju instinktam. Viņš taču domā, ka es te sēžu un gaidu, kad viņš ieradīsies. Augstprātīgs, iedomīgs, amorāls nelietis. Vai viņš tiešām domā, ka mani var iegūt par naudu, par māju, par nieka ceļojumu uz to nolādēto Parīzi?

– Houpa. – Šī laikam bija pirmā reize, kad Raiders apzināti izrunāja viņas vārdu, tomēr neviens no abiem to pat nepamanīja. – Viņš ir īsts idiots, akls kā kurmis.

Un viņš tevi nav pelnījis.

– Tā ir, viņš mani nedabūs. Tāpēc es pazemoju Džonatanu, noskūpstot tevi, ļaujot viņam domāt, ka mums ir attiecības.

– Tas nebija sitiens sejā, tas bija spēriens pa kājstarpi. – Jā. – Houpa nopūtās. – Paldies, ka man palīdzēji.

– Nav par ko.

– Nē, patiešām. Paldies! Džonatans pamatīgi iedragāja manu pašlepnumu. Iespēja viņam par to atmaksāt man ļoti daudz nozīmē. Es esmu tava parādniece.

– Jā, tu jau to teici.

Viņi skatījās viens uz otru. Likās, ka apkārt virmo kaut kas bīstams un intriģējošs.

– Labi, nosauc cenu!

Raiders spēja iedomāties daudz bīstamu un interesantu lietu. Kaut ko tādu viņa būtu gaidījusi. Kaut ko tādu, kas notiek klusinātas gaismas pielietās istabās. Viņš uzskatīja, ka Houpa ir sieviete, kura parasti sasniedz gaidīto.

– Man garšo pīrāgs.

– Atvaino?

– Pīrāgs. Man tas garšo. Šobrīd ir īstais laiks, lai ceptu ķiršu pīrāgu. Bet tagad man jāiet. – Raiders piecēlās kājās, un suns sekoja saimnieka piemēram. – Zini, reizēm viss aiziet tālumā un sākas no gala, bet reizēm pietiek ar labu spērienu pa kājstarpi.

“Varbūt viņam ir taisnība,” Houpa nodomāja, kad Raiders jau bija aizgājis. “Bet… kāpēc es par to neesmu pārliecināta?”

Tagad, kad dusmas bija mitējušās, viņa bija atstāta viena. Visam, kas viņas dzīvē saistījās ar Džonatanu, bija tikai tukša skaņa. Visi tie gadi, kurus viņa bija veltījusi Džonatana ģimenes uzņēmumam, pašam Džonatanam, vēlmei pierādīt sevi kā ideālu darbinieci, ideālu mīļāko, saimnieci, – viss likās palaists vējā. Briesmīga sajūta.

Vikemiem un Džonatanam Houpa bija atdevusi labāko, bet tagad jutās nožēlojama, to apzinoties. Nē, vēl briesmīgāk! Viņa jutās izmantota. Nav šaubu, ka Džonatana vecāki visu zināja, uzņēma viņu savās mājās, izklaidēja kā dēla… mīļāko. Bija tikušies ar viņas ģimeni.

Viņi bija nodevuši Houpu. Padarījuši par muļķi.

Nē. Viņa piecēlās kājās un nolika glāzes uz paplātes. Viņa pati bija sevi padarījusi par muļķi. Tikai viņa pati bija atbildīga par savu rīcību, izdarīto izvēli, tikai viņa bija atbildīga par pašas laimi.

Houpa ienesa paplāti virtuvē un mierīgi izlēja atlikušo tēju izlietnē. “Jā, dusmas ir mitējušās,” viņa nodomāja un ielika glāzes trauku mazgājamajā mašīnā.

Tagad viņa jutās bēdīga, ļoti bēdīga un apkaunota.

Asaru sāļums dedzināja acis, viņa ļāva tām ritēt. Kāpēc gan ne? Vai tad te ir vēl kāds? Houpa nokāpa pagrabā, uznesa ūdens pudeles un atspirdzinošo dzērienu skārdenes.

Salikusi to visu ledusskapī, viņa aizvēra durvis un piespieda tām pieri.

Tajā brīdī uzvēdīja sausserža saldais aromāts, un viņa juta, kā viņai galvu viegli noglāsta kāda roka.

“Nē, es neesmu viena.” Houpa aizvēra acis.

– Viss būs kārtībā, ar mani viss būs kārtībā. Man tikai jāizdzer šis rūgtais kauss.

“Nelej asaras viņa dēļ.”

Houpa nebija pārliecināta, vai dzirdēja šos vārdus vai tās bija paša iedomas.

– Nē, es neraudu viņa dēļ. Es apraudu sevi, tos trīs gadus, kurus pilnībā veltīju viņam, jo domāju, ka tam ir kāda nozīme. Ir tik smagi apzināties, ka tas bija velti! Smagi apzināties, ka viņš mani uzskata par pērkamu, par rotaļlietu, ar kuru paspēlēties, tad nolikt malā un atkal paņemt jebkurā mirklī, kad viņš to vēlas. – Houpa pagrozīja galvu.

– Pietiek, tas ir beidzies. Viss.

Viņa lēnām pagriezās un pavērās apkārt. Virtuvē neviena nebija.

– Cik noprotu, tu vēl neesi gatava man parādīties. Varbūt es neesmu gatava tevi ieraudzīt. Tomēr ir tik laba sajūta, ka šeit ir vēl viena sieviete!

Houpa devās uz kabinetu, kur glabājās kosmētikas maks. Atsvaidzinājusi meikapu, viņa ķērās pie iepirkumu saraksta.

Jācep ķiršu pīrāgs.

Veidojot sarakstu, viņa dzirdēja, ka atveras foajē durvis. “Laikam atgriezušās viešņas,” Houpa nodomāja un piecēlās kājās. Ieskanējās Eiverijas balss.

– Es esmu šeit, – Houpa atsaucās un izgāja no kabineta.

– Kas notiek? – Eiverija satraukti ievaicājās. – Vai tev viss kārtībā?

– Jā, kāpēc vaicā?

– Raiders sacīja, ka šeit bijis Džonatans un tu esi ļoti satraukta.

– Viņš tā teica?

– Jā, viņš teica, ka ieradies tavs bijušais, kurš ir īsts nelietis, un satraucis tevi. Es sapratu, par ko viņš runā. Ko tas cietpauris te meklēja?

– Viņš… – Houpa ierunājās, bet aprāvās, jo atkal atvērās ārdurvis un foajē ieskanējās balsis. – Šobrīd es nevaru tev paskaidrot. Atgriezušās viešņas. Pastāstīšu tev vēlāk, – viņa paziņoja un pamāja, lai Eiverija dodas prom.

– Piecos es beidzu darbu. Paķeršu līdzi Klēru un…

– Es nevaru, man ir klienti. Un šīm dāmām patīk ballēties.

“Bez izrunāšanās neiztikt,” Houpa nodomāja. “Īsziņas un e–pasta vēstules šoreiz nepalīdzēs.”

– Rīt, kad viņas būs aizbraukušas.

– Vismaz padalies ar kādu kripatiņu! – Eiverija uzstāja.

– Džonatans domāja, ka es varētu atgriezties Džordžtaunā, atgūt savu darbu un būt viņa mīļākā.

– Slima suņa murgi!

– Gandrīz. Tagad es vairs nevaru ar tevi runāt, – Houpa noteica un pavērās pār plecu.

– Vai rītdien ieradīsies jauni klienti?

– Nē, rīt viesnīca būs tukša.

– Nebūs. Mēs ar Klēru paliksim viesnīcā. Es sarūpēšu maltīti Džonatana izkaltušās miesas ballītei. Tas jānosvin.

– Jā. – Houpa juta, ka oma pamazām uzlabojas, tāpēc apskāva Eiveriju. – Tieši tas man ir vajadzīgs. Tieši tas. Bet tagad man jāiet.

– Ja tev mani ievajagas jau šovakar, zvani!

– Noteikti, bet es jau jūtos daudz labāk.

“Sieviete vienmēr var paļauties uz draudzenēm,” Houpa ieprātojās un pagriezās, lai ietu. “Draudzenes nekad nenodos.”

Viņa tikai nebija iedomājusies, ka Raiders sapratīs, ka viņai nepieciešams draudzeņu atbalsts.

Varbūt tomēr vajadzēja to nojaust.

Lai arī Houpa sprieda, ka sešu iereibušu sieviešu čalas atbalsosies telpās vēl dienām ilgi, vakarā viesnīcā valdīja miers un klusums. Houpa apsēdās pie datora.

“Karolī ir rīta maiņa. Ja vajadzēs, varēšu pagulēt ilgāk.” Viņa bija apņēmusies veltīt kādu stundiņu Lizijas iemīļotā Billija meklējumiem.

Houpa atminējās sajūtu, kad roka pieskārās viņas matiem un noglāstīja galvu tik grūtā brīdī. “Draudzenes nepieviļ,” viņa prātoja, “Lizija noteikti ir mana draudzene.”

Viņa atvēra Libertihausas skolas tīmekļa vietni. Skolas dibinātāja bija Ketrina Dārbija, viena no Houpas radiniecēm, savukārt Lizija bija Ketrinas māsa. Houpa, tāpat kā viņas māsas, mamma un vecmāmiņa, savulaik bija šīs skolas audzēkne.

Varbūt te meklējumi nesīs augļus.

Uzgājusi galvenās bibliotekāras elektroniskā pasta adresi, Houpa sāka rakstīt vēstuli. Iespējams, ka skolā saglabājušies kādi veci dokumenti, senas vēstules vai kas cits. Viņa jau bija aptaujājusi visus radiniekus, kuri vienā balsī apgalvoja, ka visi Ketrinas Fordas Dārbijas dokumenti jau sen nodoti skolas rīcībā.

– Tikai vārds, – Houpa čukstēja. – Ir jāuzzina tikai viņa vārds.

Kad Elīza pārcēlās no Ņujorkas uz Mērilendu pie Billija, māsas noteikti sarakstījās. Ja nē, tad Ketrina varbūt kādam no radiniekiem rakstījusi par savas māsas gaitām.

Nākamo vēstuli Houpa adresēja attālai māsīcai, kuru nekad dzīvē nebija satikusi. Ìimenes lokā klīda runas, ka šī attālā māsīca rakstot Ketrinas Fordas Dārbijas biogrāfiju. Ja tā ir patiesība, tad viņai noteikti ir savi informācijas avoti. Nevar uzrakstīt Ketrinas biogrāfiju, nepieminot viņas māsu, kura mira jaunībā un tālu prom no mājām.

Nosūtījusi abas vēstules, Houpa atvēra vietni, kurā bija uzskaitīti visi Pilsoņu kara laikā kritušie Šārpsbergas kapsētā apglabātie kareivji.

Houpa uzskatīja, ka Billijs bijis kareivis vai nu no tuvākās apkaimes, vai arī cīnījies pie Entitemas. Iespējams, ka patiesas ir abas versijas. Viņai bija izdevies uziet informāciju, ka Lizija šajā viesnīciņā ieradusies tieši pirms kaujas un mirusi tās laikā.

Viss norādīja uz to, ka Lizija atteikusies no savas bagātās un labi situētās ģimenes Ņujorkā un devusies uz Būnsboro – pavisam vēl jauniņa un viena. Billija dēļ.

Houpa nojauta, ka tas noticis Billija dēļ, mīlestības dēļ. “Slepena bēgšana? Slepena tikšanās? Vai viņiem izdevās satikties, kaut uz īsu mirkli, pirms viņa saslima un zaudēja dzīvību cīņā ar drudzi? Cerams, ka izdevās.”

Tomēr pēc minētās informācijas varēja noprast, ka Lizija mirusi vienatnē, viņai līdzās nebija ne draugu, ne ģimenes locekļu.

“Tik daudz jaunekļu zaudēja dzīvību,” Houpa prātoja. Viņa nopūtās un sāka pārlūkot sarakstu. Tas bija garš. Kā izrādās, Viljams tolaik bija visai populārs vārds.

Un tomēr viņa lasīja un pierakstīja vārdus, līdz galvā sāka dunēt un acis aizmiglojās.

– Tas ir viss, ko šovakar varēju izdarīt.

Houpa aizvēra datoru, izstaigāja dzīvokli, izdzēsa gaismas un aizslēdza durvis.

Ierāpusies gultā, viņa vēlreiz pārlūkoja nākamās dienas darbu sarakstu, tad atcerējās skūpstu stāvlaukumā un aizmiga ar atmiņām par Raidera pirkstiem viņas matos.

Istabā uzvēdīja sausserža aromāts. Diemžēl tagad viņa nejuta, ka mīļa roka noglāstītu viņai galvu.

Nākamajā dienā, kad brigāde bija beigusi darbu, Raiders izmantoja iespēju un pārskatīja darbu grafiku un ieviesa korekcijas nākamās dienas plānā.

Dumiķis saldi krāca zem steķiem uzliktā saplākšņa un reizi pa reizei aprauti iesmilkstējās, it kā dzītos pakaļ kaut kam.

“Gara diena,” Raiders nodomāja. “Gara nedēļa.” Viņš ilgojās pēc auksta alus un karstas dušas, tieši tādā secībā.

Vispirms viņš kopā ar brāļiem dosies uz “Vestu”, jo sievietes vakarēs viesnīcā. Apspriedīs darba gaitu. Viņš apmierināti paziņos Ouenam datumu, kad tiks pabeigti darbi ceptuvē. Pagaidām izskatījās, ka jaunā nomniece jau pēc nedēļas varēs vest uz ceptuvi visu aprīkojumu un mēbeles.

Vēl pēc dažām nedēļām, apmēram augusta vidū, Eiverija varēs plānot restorāna atklāšanu.

“Tad es varēšu visu uzmanību veltīt šim objektam,” Raiders prātoja un aplūkoja ēkas kailās sienas. Ja viss ritēs pēc plāna, un Raiders tiešām uz to cerēja, viņi jau nākamnedēļ varēs noārdīt veco jumtu un uzsākt jaunās jumta konstrukcijas veidošanu.

Viņš zināja, ka māte jau pēta flīžu un krāsu paraudziņus, tāpēc par to nebija jāuztraucas. Tagad viņa uzdevums ir sarūpēt tērauda sijas, izzāģēt caurumus un uzstādīt jaunus logus.

“Nē,” viņš pie sevis nodomāja, “par to es domāšu rīt un nākamnedēļ, bet šobrīd man nepieciešams auksts alus.”

Raiders ar kāju piebikstīja sunim.

– Miegamice, varēsi izgulēties mašīnā!

Suns pacēla galvu, nožāvājās, pieslējās sēdus un ielika purnu Raideram klēpī.

– Tu alu nedzer, – Raiders noteica un pakasīja sunim aiz auss, – tu nevari turēt. Atceries pēdējo reizi? Tu pamanījies salakt pusi no izlietā alus, pirms paspēju tevi atturēt. Un kas notika pēc tam? Tu streipuļoji apkārt un vēmi. Tu tiešām esi īsts dumiķis.

– Manai vecmāmiņai bija kaķis, kuram garšoja brendijs.

Nu satrūkās Raiders. Viņš pagriezās un ieraudzīja Houpu ienākam pa ārdurvīm no Svētā Pola ielas puses. Uz mirkli viņas augumu ieskāva gaisma, kas atmirdzēja pat matu galiņos.

“Viņas dēļ večiem aizraujas elpa,” Raiders pie sevis nosprieda. “Tā nevajadzētu būt.”

– Vai tiešām?

– Jā. Kaķenīti sauca par Pēnelopi un viņai garšoja Azteca de Oro. Katru vakaru viņai tika pa lāsītei. Viņa nomira divdesmit divu gadu vecumā. Kaķis, kas nevarēja nomirt.

– Dumiķim garšo poda ūdens.

– Jā, es to zinu, – Houpa atbildēja, pienāca tuvāk un nolika uz saplākšņa šķīvi ar ķiršu pīrāgu. – Pilna samaksa.

Raiders pamanīja, ka Houpa pacentusies, izrotājot pīrāgu ar glītām rūtiņām. Viņš iebakstīja pirkstu vienā no rūtiņām, pacēla to pie lūpām un nogaršoja.

Ideāla garša – ne par saldu, ne par skābu. Kā jau varēja nojaust.

– Garšīgs.

– Uz šķīvja un ar dakšiņu būtu vēl garšīgāks.

– Var jau būt. Vēlāk pamēģināšu.

– Pirkstus nost! – Houpa iesaucās un uzsita viņam pa plaukstu. Iebāzusi roku kabatā, viņa no tās izvilka Dumiķim atnesto Milk Bone gardumu. – Lai arī viņš dzer ūdeni no poda, tomēr viņam ir manāmi labākas manieres nekā tev. – Viņa noglāstīja suni un ievaicājās:

– Vai tu neiebilsti, ja rīt uzņemšu pāris fotogrāfijas?

– Kam tev tās?

– Domāju ielikt viesnīcas feisbuka profilā, pievienot informāciju par šo vietu, Eiverijas restorānu, ceptuvi. Mēs piedāvāsim viesiem dienas caurlaides par brīvu, varbūt kādu šī informācija varētu ieinteresēt. Ja vēl būtu zināms plānotais atklāšanas datums…

Raiders palūkojās apkārt un noteica:

– Paskaties! Vai tiešām tev liekas, ka es varu nosaukt atklāšanas datumu?

– Vismaz iespējamo.

– Nē. Bildē vesela, ja vēlies. Drīz varēsi publicēt arī to datumu.

– Cik drīz?

– Pavaicā pašai cepējai. Rīt mēs beidzam darbu, pārējais ir atkarīgs no viņas.

– Lieliski! Es aprunāšos ar viņu, – Houpa sacīja un, mirkli vilcinājusies, piebilda, – Paldies, ka vakar pateici Eiverijai.

– Tu uzvedies kā vājprātīga. Nospriedu, ka tev noderētu draudzenes palīdzība.

“Jā,” viņa secināja, “Raiders ir daudz iejūtīgāks, nekā biju iedomājusies. Un jaukāks.”

– Pareizi vien darīji. Man jāiet atpakaļ. Lai arī viesnīcā nav neviena klienta, drīz ieradīsies Eiverija un Klēra.

– Jā, es zinu, – Raiders noteica un paņēma ķiršu pīrāgu. – Es došos iedzert alu.

– Zinu, – viņa atbildēja, izgāja pa durvīm un apstājās, jo nosprieda, ka būs tikai pieklājīgi, ja pagaidīs, kamēr Raiders aizslēdz durvis. – Kādā krāsā būs?

– Citā.

– Tas iepriecina. Tava māte ieminējās, ka ēka būšot zilganpelēka, hromēti akcenti, balta apdare, pelēks mūris ap pamatiem.

– Tā ir viņas darīšana.

– Viņai ir ķēriens. Vai esi redzējis Eiverijas jaunā restorāna logo?

– Mopsis pie alus mucas krāna? Smieklīgi.

– Jauki. Viņa un Ouens nedēļas nogalē iegādāsies mopsi un acīmredzot arī labradoru, jo nespēja vienoties. Raiders arī bija to dzirdējis. Ouens informēja par saviem plāniem.

– Un tie grauzīs kurpes, zābakus, mēbeles, čurās uz grīdas un kritīs Ouenam uz nerviem. Es to ļoti labi zinu.

Viņš iecēla Dumiķi automašīnā, līdz pusei atvēra logu un novietoja šķīvi ar pīrāgu uz grīdas.

– Nu, tad lai jauks… – Houpa ierunājās un aprāvās. Vairāk viņa nepaspēja bilst ne vārda, jo Raiders viņu sagrāba, pievilka cieši sev klāt un noskūpstīja tik kvēli, ka nepateiktie vārdi pagaisa nebūtībā. Houpa aptvēra viņu ap vidukli, lai nezaudētu līdzsvaru, kaut gan noturētos kājās pat tad, ja sāktos zemestrīce. Tik ciešas bija Raidera skavas.

Augumam pārskrēja karstuma vilnis, straujš kā zibens šautra. Viņa ieķērās Raidera kreklā un baudīja mirkli.

Houpa neatrāva lūpas, neiebilda, netēloja pārsteigumu. Ja viņa tā rīkotos, Raiders laistu viņu vaļā, taču patiesībā bija noguris izvairīties, noguris mēģinājumos to darīt. Houpa viņu uzbudināja, tas bija viņa attaisnojums gan toreiz viesnīcas augšstāvā, gan tobrīd tajā nolādētajā stāvlaukumā.

Viņš to bija pagaršojis un tagad vēlējās izbaudīt no sirds.

Šī sieviete smaržoja pēc vasaras – silta vēja, saulē izkaltušiem eksotiskiem ziediem. Viņa garšoja kā pīrāgs, ne par saldu, ne par skābu. Un viņa nepretojās. Valdīja abpusējas alkas.

Kad Raiders viņu atlaida, Houpa viegli sagrīļojās. Viņas tumšajās acīs bija jaušama svelme. Viņa nolaizīja lūpas, it kā vēlētos izbaudīt skūpsta pēcgaršu.

– Kāpēc tu tā darīji? – viņa vaicāja.

– Gribēju, lai šoreiz tā būtu mana ideja, – lepni izslietu galvu viņš atbildēja. – Vai tagad vēlies ķiršu pīrāgu?

Raideram par lielu pārsteigumu Houpa iesmējās.

– Ir jau labi. Es uzcepu divus. Zini, es gribu tev kaut ko vaicāt. Vai tu uzskati, ka esi mans priekšnieks?

– Pie joda, nē! – Raidera balsī ieskanējās aizvainojums. – Mana māte ir tava priekšniece. Man ir pietiekami daudz darba, lai es vēl tevi komandētu.

– Skaidrs.

– Paklau, ja tu domā, ka es rīkojos tāpat kā tas glumiķis, tad tu maldies…

– Es tā nedomāju, – manīdama, ka aizvainojums var pāraugt dusmās, Houpa paziņoja un mierinoši pieskārās Raidera plaukstai. – Es tikai gribēju dzirdēt, ko atbildēsi. Mūsu abu dēļ. Tas gadījumam, ja nu kādam no mums atkārtoti rodas šādas idejas. Lai tev labi garšo, – viņa piebilda un devās uz viesnīcu.

– Būs jāiepazīst viņa tuvāk, – Raiders norūca un palūkojās uz suni. – Tagad guli, es drīz atgriezīšos.

Mašīna palika stāvlaukumā, bet Raiders devās uz restorānu, lai tiktos ar brāļiem.

Houpa lika galdā vīnu, sieru, pikantos cepumus ar garšaugiem, vasaras ogas un karafi ar tikko gatavotu limonādi topošajai māmiņai. Viņa knibinājās ap galda noformējuma detaļām, kad dzirdēja Klēru ienākam viesnīcā.

– Es esmu šeit! – viņa iesaucās.

Viņa iebēra lielajā glāzē ledu, pa virsu uzlēja limonādi un pasniedza Klērai, kura tobrīd ienāca telpā.

– Laipni lūdzu Būnsboro viesnīcā un mūsu pirmajā oficiālajā meiteņu ballītē!

– Visu dienu par to vien domāju. Vai tev viss kārtībā?

– O, jā, bet man ir daudz stāstāmā. Kur ir Eiverija? – Viņai vēl jāpabeidz daži darbiņi “Vestā”. Houpa… tajā pašā mirklī, kad Džonatana Gucci