Читать книгу Jasmīna smarža - Džūda Devero - Страница 1

Čārlstona, Dienvidkarolīna, 1799. gads

– Padomā par Hailendu, – Tīsijs Konors teica savai krustmeitai Kejai. – Padomā par tēva dzimteni un cilvēkiem tajā. Viņš bija muižnieks, un tu esi muižnieka meita, tātad…

– Vai tēvs man liktu darīt to, ko tu man lūdz? – Keja painteresējās. Biezo skropstu ietverto acu skatienā jautās smaids.

Tīsijs gulēja gultā, jo kājai bija uzlikta šina no ceļgala līdz gurnam. Kāja bija lauzta pirms dažām stundām, un vīrietis sāpēs saviebās pēc katras kustības, tomēr vāri uzsmaidīja Kejai.

– Ja tavs tēvs zinātu, ko lūdzu viņa mīļajai meitai, viņš piesietu mani pie ratiem un vilktu pāri kalniem.

– Es braukšu, – ierunājās Houpa, kas sēdēja otrā pusē gultai. – Es sēdīšos karietē un…

Tīsijs uzlika plaukstu meitenei uz rokas un veltīja viņai gādīgu skatienu. Houpa bija vienīgais Batšīvas un Īzaka Čepmena bērns. Viņas skaistā, jaunā māte bija mirusi pirms vairākiem gadiem, bet vecais, īgnais, mūžīgi neapmierinātais tēvs joprojām dzīvoja. Tīsijs Konors apgalvoja, ka ir tikai “ģimenes draugs”, tomēr Keja bija dzirdējusi sievietes baumojam, ka Batšīvas un Tīsija attiecības bijušas nopietnākas par draudzību. Klīda runas, ka Houpas īstais tēvs ir Tīsijs.

– Tas ir ļoti laipns piedāvājums, mīļā, bet… – Viņš apklusa, lai skaļi nepateiktu to, kas tāpat bija skaidrs. Houpa uzauga pilsētā un nekad nebija sēdējusi zirga mugurā. Viņa pārvietojās tikai karietēs. Turklāt triju gadu vecumā viņa nokrita no kāpnēm, un kreisā kāja bija nepareizi saaugusi. Zem garajiem svārkiem Houpa slēpa kurpi ar divas collas biezu zoli.

– Krusttēv Tīsij, – Houpa pacietīgi turpināja, – tu no Kejas pieprasi neiespējamo. Paskaties uz viņu! Tērpusies tā, it kā dotos uz balli. Tādā kleitā nevar jāt ar zirgu.

Tīsijs un Houpa palūkojās uz Keju, kuras klātbūtne teju vai izgaismoja telpu. Viņai bija tikai divdesmit gadu. Keja nebija klasiska skaistule kā viņas māte, tomēr ļoti glīta. Tumši zilās acis mirdzēja neparasti garo skropstu ietvarā, tomēr krāšņākā rota viņas izskatā bija biezie kastaņbrūnie mati. Tie bija sasprausti mezglā, un gar seju slīga šķipsnas, kuru dēļ spēcīgais, no tēva mantotais zods šķita maigāks.

– Gribu, lai viņa no tikšanās vietas dodas tieši uz balli. – Tīsijs mēģināja piecelties sēdus un apspieda vaidu. – Varbūt es varēšu…

Houpa viegli pagrūda vīrieša plecu, un viņš atkal atslīga guļus. Viņa nosusināja vīrieša nosvīdušo pieri ar vēsu auduma gabalu.

Viņš atkal palūkojās uz Keju. Meitenes kleita bija patiešām krāšņa – balto satīna audumu ar mežģīņu apdari klāja vairāki simti kristāla krellīšu, kas veidoja sarežģītus rakstus. Kleita ideāli piegūla Kejas slaidajam augumam, un, pazīstot Engusu Makternu Hārkortu, tā maksāja tikpat, cik Tīsijs nopelnījis iepriekšējā gada laikā.

– Houpai taisnība, – Tīsijs teica, – tu nevari doties turp manā vietā. Tas ir pārāk bīstams ceļojums jebkuram cilvēkam, bet jo sevišķi jaunai meitenei. Cik žēl, ka Neita, Ītana vai Tallija nav šeit!

Izdzirdējusi savu triju vecāko brāļu vārdus, Keja apsēdās uz krēsla pie gultas.

– Es protu jāt ātrāk nekā Tallijs, – viņa apgalvoja par brāli, kurš bija nepilnu gadu vecāks par Keju. – Un šauju tikpat labi kā Neits.

– Ādams, – Tīsijs turpināja. – Cik žēl, ka šeit nav Ādama!

Keja nopūtās. Vecākais brālis Ādams viņu pārspēja itin visā. Tomēr viņam līdzvērtīgs bija tikai Kejas tēvs.

– Krusttēv Tīsij, – Houpa brīdinošā balsī iesāka, – tu rīkojies nepareizi. Tu gribi pierunāt Keju darīt kaut ko absolūti neiespējamu. Viņa…

– Varbūt tas nav neiespējami, – Keja iebilda. – Man būs tikai jāaizved nastu nesējs zirgs uz noteiktu vietu un jāsamaksā dažiem vīriem. Tas arī viss, vai ne?

– Tas arī viss, – Tīsijs piekrita un vēlreiz mēģināja piecelties sēdus. – Kad satiksi vīrus, atdod viņiem maisiņu ar monētām, bet Aleksam – nastu nesēja zirga iemauktus. Vīri aizies, un tu savas ķēves mugurā varēsi doties uz balli. Tas būs ļoti vienkārši.

– Varbūt es varu… – Keja iesāka, bet Houpa viņu pārtrauca. Houpa stāvēja kājās, salikusi rokas sānos, un neapmierināti skatījās uz gultā gulošo Tīsiju.

– Tīsij Konor! Tu nodarīsi šim nabaga bērnam pāri. Tu jauksi viņai galvu, līdz Keja aizmirsīs, ko tas viss patiesībā nozīmē. Varbūt viņa to nemaz nezina.

Houpai bija tuvu trīsdesmit, viņa bija deviņus gadus vecāka par Keju un bieži izturējās pret jauno sievieti kā pret bērnu.

– Es saprotu, ko Tīsijs man lūdz, – Keja atbildēja.

– Nē, nesaproti. – Houpa turpināja skaļākā balsī. – Viņi visi ir noziedznieki. Visi. Tie divi vīri, kuriem tu grasies samaksāt… – Viņa dusmīgi palūkojās uz Tīsiju. – Pastāsti, kur viņus satiki!

– Ķurķī, – Tīsijs nomurmināja, bet, sajutis sev pievērstu Houpas īgno skatienu, paskaidroja: – Cietumā. Es satiku tos vīrus pēc tam, kad viņi bija atbrīvoti no ieslodzījuma. Kur vēl es būtu atradis cilvēkus tādam darbam? Baznīcā? Houpa, tu aizmirsi, ka svarīgākais šajā situācijā ir Alekss.

Tieši Alekss…

– Alekss! – Houpa piespieda plaukstas pie deniņiem un uz mirkli aizgriezās. Kad viņa atkal pievērsa skatienu gultā gulošajam vīrietim, viņas seja bija dusmās piesarkusi. Houpa nebija īpaši glīta, un sārtums vaigos viņu nepadarīja pievilcīgāku. – Tu neko nezini par Aleksandru Makdauelu. Tu viņu pirmoreiz satiki cietumā.

Keja iepleta acis. – Bet es domāju…

– Tu domāji, ka mūsu mīļais krusttēvs Tīsijs Aleksandru pazīst, vai ne? Tā nav. Mūsu krusttēvs dienēja armijā kopā ar Aleksa tēvu un tavu tēvu, un…

– Un viņš vairākas reizes izglāba man dzīvību, – Tīsijs atcirta. – Viņš mūs sargāja laikā, kad bijām tik nepieredzējuši, ka nepratām pat pieliekties apšaudes laikā. Maks mums visiem bija kā tēvs vai vecākais brālis. Viņš…

– Maks? – Keja jautāja. Viss beidzot kļuva skaidrs. – Vīrietis, kuram palīdzēsi izbēgt no cietuma, ir tā Maka dēls, par kuru stāstīja tēvs?

– Jā, – Tīsijs atbildēja un pievērsās Kejai. – Pateicoties Makam, tavs tēvs ir dzīvs.

– Pastāsti viņai, par ko dēls saņēma sodu, – Houpa uzstāja. Viņas seja joprojām bija dusmās piesarkusi kā saules apsvilināta. – Pastāsti Kejai, kāpēc šis vīrietis nokļuva cietumā.

Tīsijs klusēja, tāpēc Keja ierunājās:

– Es domāju, ka viņu…

– Ko? Ka viņu arestēja par dzeršanu? Par iekrišanu zirgu barības silē?

– Houpa! – Tīsijs viņu stingri apsauca, un Keja ievēroja, ka arī vīrieša seja ir sarkana. – Man patiešām šķiet, ka…

– Tu domā, ka pierunāsi Keju, ja noklusēsi faktus?

– Ko viņš izdarīja? – Keja jautāja.

– Viņš noslepkavoja savu sievu! – Houpa skaļi iesaucās.

– Ak tā. – Keja nezināja, ko teikt. Plati ieplestās acis un krāšņā kleita padarīja viņu līdzīgu lellei. Sievietes matos bija ieliktas trīs sprādzes zvaigznes formā, noklātas ar dimantiem, un sveču gaismā tās mirdzēja.

Houpa apsēdās krēslā pie gultas un paskatījās uz Tīsiju.

– Vai stāstīsi pats, vai arī tas jādara man?

– Šķiet, ka tu jau esi apņēmusies izklāstīt visas asiņainās detaļas.

– Tevis tur nebija, – Houpa iesāka, – tāpēc tu neredzēji visus šausminošos rakstus avīzēs. Aleksandrs Lahlens Makdauels ieradās Čārlstonā pirms trim mēnešiem, iepazinās ar ļoti skaisto un talantīgo Lilitu Greju, un viņi drīz apprecējās. Nākamajā dienā pēc kāzām Aleksandrs pārgrieza viņai rīkli.

Keja pielika plaukstu pie kakla, šausmu pārņemta.

Houpa palūkojās uz Tīsiju, kurš atbildēja ar dusmīgu skatienu.

– Vai es kļūdījos? Vai es pārspīlēju?

– Viss, ko tu teici, tika rakstīts avīzēs, – Tīsijs atbildēja caur sakostiem zobiem.

Houpa atkal pievērsās Kejai.

– Aleksu atrada tikai nejaušības dēļ. Tiesneša Arnolda guļamistabas logā kāds iemeta akmeni, kam piestiprināta zīmīte. Tajā bija rakstīts, ka Aleksa Makdauela sieva ir mirusi un atrodama pilsētas labākās viesnīcas pēdējā stāva numurā blakus vīram. Sākumā tiesnesis to noturēja par šaušalīgu joku. Kad pie viņa durvīm klauvēja doktors Nikersons un paziņoja, ka ir saņēmis tādu pašu zīmīti, viņi abi devās pārbaudīt viesnīcas numuru. – Houpa palūkojās uz Tīsiju. – Vai turpināt?

– Vai manos spēkos ir tevi apturēt?

Keja lūkojās gan uz vienu, gan otru. Viņa redzēja divus vienādus zodus un divus vienādus acu pārus, kuros vienādi liesmoja dusmas. Sieviete iztēlojās, kā pēc atgriešanās mājās kopā ar māti jautrā atmosfērā apspriedīs katru šovakar izteikto vārdu un žestu. Viņa labprāt pastāstītu par notikušo arī tēvam, bet tad nāktos noklusēt visu par cietumu un slepkavību.

– Pirms rītausmas tiesnesis un ārsts iebruka Aleksandra Makdauela numurā, un viņam blakus gulēja sieva.

Viņas rīkle bija pārgriezta!

Keja atkal ieelsās, pielikusi plaukstu pie kakla.

– Esmu gatavs derēt uz savu dzīvību, ka Maka dēls nebija slepkava, – Tīsijs mierīgi paziņoja.

– Labi, bet tu grasies apdraudēt Kejas dzīvību, nevis savējo! – Houpa atcirta.

Keja atkal paraudzījās uz abiem un bažīgi nodomāja, ka pēc šī atgadījuma viņi vairs nesarunāsies.

– Tātad tu grasies palīdzēt Aleksandram izbēgt no cietuma un aizbraukt projām?

– Tāds bija plāns, bet es gribēju doties līdzi.

– Kārtējā ilgajā, bīstamajā ceļojumā, – Houpa piebilda saērcinātā balsī. – Kurp tad tu šoreiz posies?

– Uz Floridas plašumiem.

Houpa riebumā noskurinājās.

Keja visu mūžu bija klausījusies stāstus par krusttēva Tīsija ceļojumiem. Viņš kopā ar pētniekiem devās uz rietumiem un bija redzējis tādus brīnumus, par kuriem citi baltie cilvēki pat nenojauta. Tīsijs dievināja augus – likās, viņš zināja tiem visiem nosaukumus latīņu valodā – un trīs gadu garumā bija mācījies attēlot redzēto zīmējumos. Ļaudis slavēja Tīsija zīmējumus, bet Keja un viņas māte nepauda savu viedokli. Viņām piemita mākslinieka talants, un krusttēva zīmējumi bija pārāk vienkārši un neprofesionāli. Viens no Kejas zīmēšanas skolotājiem – viņa mācījās zīmēšanu kopš četru gadu vecuma – bija angļu mākslinieks Rasels Džonss. Viņš bija tirāns, un Kejai bija grūti izpildīt visas skolotāja prasības, tomēr viņa to paveica.

“Cik žēl, ka tu neesi zēns,” skolotājs bija vairākkārt teicis sapņainā balsī.

Keja aptvēra, ka izrunājusi šos vārdus skaļi, jo Tīsijs un Houpa uz viņu skatījās.

– Es domāju par…

– Par Džonsa kungu, – Tīsijs iejaucās. – Par tavu nesenāko skolotāju. – Viņa skatiens pauda skaudību. – Es apskaužu tavu talantu, Keja. Ja es mācētu zīmēt tik labi un veikli kā tu, es radītu trīsreiz vairāk mākslas darbu nekā šobrīd, un tie visi būtu teicami. Zīmēšana perspektīvā padara mani traku!

Houpa par Keju un viņas ģimeni zināja maz. Viņas vienoja Tīsijs – abu sieviešu krusttēvs. Houpa zināja, ka Kejai “jāpieņem lēmums” un ka viņa tikmēr dzīvos Čārlstonā.

– Vai tu glezno?

Tīsijs iesmējās un sajuta sāpju vilni. Viņš paberzēja apsaitēto ceļgalu un pūlējās atgūt elpu.

– Kejas talantu apskaustu pat Mikelandželo.

– Šaubos, – Keja attrauca, tomēr smaidīja un pieticīgi nodūra skatienu.

– Tu gribi riskēt ar šīs brīnišķīgās sievietes dzīvību, lai izglābtu slepkavu? – Houpa dusmīgi lūkojās uz Tīsiju.

– Nē. Es gribu, lai viņa palīdz cilvēkam, kurš zaudējis visu! Ja tu būtu klausījusi manam lūgumam un kopā ar mani apciemojusi Aleksu cietumā, tu redzētu, kā viņš sēro. Viņš vairāk pārdzīvoja sievas zaudējumu, nevis par savu likteni.

Uz Houpu krusttēva teiktais neatstāja iespaidu. Keja secināja, ka viņa to jau dzirdējusi vairākas reizes iepriekš.

– Ko šis cilvēks darīs pēc izglābšanās no cietuma? – Houpa jautāja. – Pavadīs atlikušo dzīvi, izvairīdamies no policijas?

– Kā jau teicu, sākotnēji bija plānots, ka Alekss kopā ar mani dosies uz Floridu, pie Greidija kunga. – Viņš palūkojās uz Keju. – Greidija kungs ir ekspedīcijas vadītājs, un mēs plānojām ceļojumu kopš pavasara. Man tika uzticēts zīmēt un gleznot visu, ko ieraudzīsim. Greidija kungs mani nolīga, kaut gan zina, ka neprotu zīmēt cilvēkus un dzīvniekus. Mani interesē tikai augi. Keja var…

Keja negribēja dzirdēt kārtējos komplimentus. Tie šķita lieki brīdī, kad bija apdraudēta cita cilvēka dzīvība.

– Kas notiks ar Aleksandru, ja neviens neieradīsies viņam pretī?

– Viņu noķers, ieliks atpakaļ cietumā un nākamās dienas rītā pakārs, – Tīsijs paskaidroja.

Keja paskatījās uz Houpu, gaidot apstiprinājumu, tomēr viņa neko neteica.

– Vai tu gribi, lai es aizvedu Aleksandram zirgu?

– Jā! – Tīsijs atbildēja, pirms Houpa paguva ierunāties. – Tas arī viss. Samaksā vīriem, kuri izdabūs Aleksu no cietuma, atdod viņam zirgu un dodies projām.

– Uz kurieni Alekss dosies, ja viss notiks pēc plāna?

– Pie Greidija kunga. Es uzzīmēju karti ar vietu, kur Aleksam jāsatiek pētnieku komanda. – Viņš uzmeta Kejai jautājošu skatienu. – Tā kā es nevaru doties ekspedīcijā, Greidija kungam būs jāatrod cits mākslinieks. Diemžēl…

Keja pasmaidīja, jo saprata, ko krusttēvs vēlas teikt.

– Pat ja es būtu vīrietis, es nevēlētos doties ekspedīcijā. Man patīk dzīvot pie ģimenes Virdžīnijā, un es labāk palieku šeit. Piedzīvojumu meklējumus atstāju brāļu ziņā.

– Viss ir tā, kā tam jābūt, – Houpa piebilda. – Sievietēm nav jāskraida pa pasauli un jādara vīriešu darbi. Un viņām pavisam noteikt nav jāsēžas zirga mugurā un jādodas satikt slepkavu.

Tīsijs pievērsa Kejai nopietnu skatienu.

– Es pazīstu tevi kopš tavas dzimšanas un nemūžam nelūgtu darīt kaut ko bīstamu. Tu vari noslēpt kleitu zem Houpas lielā apmetņa ar kapuci, un es zinu, ka tu esi prasmīga jātniece. Esmu redzējis, kā tevis vadīts zirgs pārvar tādus šķēršļus, kas biedē vairumu vīriešu.

– Pretējā gadījumā brāļi mani apsmietu. Viņi… – Iedomājusies par brāļiem, Keja prātoja, kā viņi rīkotos šādā situācijā. Tallijs jau sēdētu zirga mugurā, Neits vispirms uzdotu simt jautājumu un tikai tad piekristu doties ceļā, Ītans kravātu mantas, jo ieņemtu Tīsija vietu ekspedīcijā, un Ādams…

– Ko viņi darītu? – Tīsijs jautāja.

– Viņi palīdzētu jebkuram mūsu tēva draugam, – Keja paziņoja un piecēlās kājās.

– Tu nevari to darīt! – Houpa pārmetoši lūkojās uz Keju.

– Tu teici, ka ietu palīgā, ja varētu, – viņa atcirta.

– Jā, – Houpa piekrita, – bet tas ir citādi. Tu esi tik jauna un… un…

– Bērnišķīga? Izlutināta? Bagāta? – Keja jautāja un pēc katra izrunātā vārda samiedza acis ciešāk. Kopš pirmās tikšanās ar Houpu viņai šķita, ka tiek uzskatīta par jaunu, pārāk vieglprātīgu, pārāk izlutinātu un nespējīgu paveikt kaut ko nozīmīgu. Taisnība, viņa nebija piedzīvojusi tādas grūtības kā Houpa, kura negadījuma rezultātā kļuva kliba, zaudēja māti un visu mūžu rūpējās par nebeidzami kašķīgu tēvu. Tomēr arī Keja bija piedzīvojusi grūtus brīžus. Būt vienīgajai meitenei starp četriem vecākajiem brāļiem bija sarežģīti pats par sevi.

– Es piekrītu, – Keja paziņoja un uzmeta Houpai tādu skatienu, ar kādu parasti apveltīja Talliju, lai neļautu aizmest vēl vienu vardi sev aiz apkakles.

– Paldies, – atbildēja Tīsijs, un viņa acīs sariesās asaras. Viņš paņēma sievietes mazo roku un noskūpstīja delnas virspusi. – Paldies, paldies! Tev nekas slikts nenotiks.

Alekss ir ļoti patīkams jauns cilvēks, un…

– Viņa sievas ģimene tā noteikti nedomā, – Houpa iebilda.

Tīsijs uz viņu palūkojās, un Houpa apsēdās krēslā.

Viņa saprata, ka ir zaudējusi cīņā.

– Varbūt man jāpārģērbjas? – Keja jautāja.

– Nē, nē, nemaini izskatu. No tikšanās vietas dodies tieši uz balles zāli.

– Tādā veidā nodrošināsi sev alibi, – Houpa paskaidroja. Dusmas viņas balsī pamazām gaisa.

– Tieši tā. Protams, tu netiksi iztaujāta, tomēr… – Tīsijs apklusa.

Houpa bezspēcīgi nopūtās.

– Aizsedz seju. Neviens nedrīkst tevi ieraudzīt. Pat viņš.

– Vai viņu vajās? – Keja jautāja, pamazām aptverdama, ko piekritusi izdarīt.

– Es plānoju bēgšanu jau vairākas nedēļas kopš Aleksa ieslodzīšanas, – Tīsijs atbildēja, – un domāju, ka esmu ņēmis vērā visas iespējas. Izbēgs trīs cilvēku grupas, un tikai tu zināsi, kur satikt īsto.

– Tas noteikti izmaksāja dārgi, – Houpa piebilda.

Tīsijs nevērīgi pavicināja roku. Bēgšanas apmaksāšanai viņš atdeva visus ietaupījumus, bet sievietēm tas nebija jāzina.

– Kad man jādodas ceļā? – Keja jautāja. Domājot par gaidāmo vakaru, viņa satraukti norija siekalas.

– Vajadzēja to izdarīt jau pirms aptuveni divdesmit minūtēm.

– Viņš negrib dot tev laiku pārdomām, – Houpa paskaidroja.

– Mana kalpone…

– Es viņu nodarbināšu, – Houpa atbildēja. – Viņa pat nepamanīs, ka esi aizbēgusi.

– Es… Es, ē… – Keja stostījās.

– Ej! – Tīsijs iesaucās. – Nedomā, bet ej! Aizsedz seju, nerādi to nevienam, pat Aleksam, un pēc tikšanās dodies uz balli. Atstāj zirgu aiz balles zāles, lai nedotu ļaudīm iemeslu runāt par tavu ierašanos. Par to parūpēsies Houpa.

Keja paskatījās uz Houpu, kura palocīja galvu.

– Labi. Es došos. Nezinu, kā jāšu, tērpusies šajā kleitā, bet..

– Apmetnis apsegs tavu augumu visā garumā, – Tīsijs paskaidroja. Viņa lūdzošais skatiens liecināja par vēlēšanos beigt sarunu. – Rīt brokastīs dzersim karsto šokolādi un pasmiesimies par to visu.

– Vai apsoli? – Keja smaidot jautāja.

– Zvēru.

Keja vēlreiz uzsmaidīja tēvocim, satvēra kleitas svārku daļu un metās lejup pa kāpnēm. Viņas sirds strauji pukstēja, tomēr Keja zināja, ka viņai nav izvēles. Bija jāizglābj cilvēka dzīvība. Viņa negribēja domāt par to, vai Alekss patiešām ir slepkava. Kejai bija jāpaveic uzticētais darbs, un tikai pēc tam viņa atļausies domāt.