Читать книгу Jasmīna smarža - Džūda Devero - Страница 6

Atgriezies ar pilnu somu silta ēdiena, Alekss nedevās tieši uz nometni; viņš apgāja tai apkārt, negribēdams iesoļot lamatās. Redzot drupas, bet nemanot ne meiteni, ne zirgu, viņš gandrīz ļāvās panikai. Sirds teju izleca no krūtīm, un pagāja laiks, līdz viņš nomierinājās. Meitene paņēmusi zirgu un aizbēgusi. Vai arī… nē! Varbūt kāds viņu atradis un nolaupījis. Vai nu nāksies palīdzēt viņai aizbēgt no cietuma?

Kad garā virvē piesietais zirgs, rāmi sperot soļus, atgriezās viņa redzeslokā, Aleksu pārņēma tik skaudrs atvieglojums, ka viņš pat nosarka. Negribējās atzīt, ka viņš priecāsies meiteni redzēt viņas pašas dēļ, ne tāpēc, ka ir par viņu atbildīgs. Meitene iemiesoja saikni ar Aleksa tēvu, Skotiju un Neitu, viņa labāko draugu, kaut gan abi nekad nebija tikušies.

Alekss nesteidzīgi veda zirgu lejup pa pakalnu, turēdams rokā lielo maisu. Viņš nepacietīgi gaidīja brīdi, kad meitene redzēs atnesto ēdienu un sāks līksmot.

Viņš nokāpa no zirga, nocēla seglus un ļāva ķēvei ganīties, pirms iegāja paša veidotajā patvērumā. Meitene gulēja uz lapām klātās zemes un nepamodās, kad Alekss tuvojās. Uz vaigiem bija redzamas nožuvušu asaru pēdas, tātad viņa raudājusi.

Acīmredzot Aleksa prombūtnes laikā viņas drosme izsīkusi. Alekss atvēra maisu un klusēdams izcēla tā saturu – nesen ceptu, vēl siltu maizes klaipu un māla trauku ar lielu ērkšķogu pīrāgu. Zem tā bija prāvs koka trauks, gandrīz līdz augšai pilns ar liellopa gaļas sautējumu; aromātiskā mērcē peldēja gaļas gabali, kartupeļi un burkāni. Pašā apakšā bija koka karote.

Alekss iemērca karoti sautējumā un pacēla Kejai zem deguna. Aizritēja mirklis, līdz viņa sakustējās. No kapuces apakšas iznira deguns, kamēr viņas acis vēl bija aizvērtas.

Viņš atrāva karoti, un meitene tai sekoja.

– Mmm, – viņa noteica, atverot acis, un sniedzās pēc karotes, bet Alekss to attālināja. Keja apjukusi lūkojās uz viņu.

– Atdod! – Viņa spēji pieliecās, atņēma Aleksam karoti un ķērās pie sautējuma. Košļājot gaļu, viņa aizgrābta pievēra acis.

– Paradīze. Īsta paradīze.

Alekss gribēja paņemt karoti, bet viņa to atrāva nostāk.

– Ņem savējo.

– Jau darīts. Tā ir tev rokā. Nāksies dalīties.

– Ar karoti? – Keja sašutusi pārjautāja.

Alekss paķēra karoti, vienlaikus pasviežot viņai maizes klaipu.

– Izmanto šo. Kurš te ir nepateicīgs? Tu laikam domā, ka man vajadzēja riskēt ar pieķeršanu zādzībā tikai tāpēc, lai paķertu divas karotes.

Keja nolauza gabalu maizes un iemērca to bļodā. Maize uzsūca mērci, bet bija grūti tikt pie gaļas; tā krita nost.

Alekss vēroja, kā viņa vairākas reizes nesekmīgi cenšas uzlikt gaļu uz maizes gabala, un pasniedza viņai karoti. Sapratusi, ka nāksies dalīties vai palikt neēdušai, Keja izrāva karoti viņam no rokas.

– Tev ir barbara manieres.

– Un tev ir malkas cirtēja apetīte. Atdod, citādi nestāstīšu, kā to visu sadabūju. Es gandrīz gāju bojā.

– Vai kāds tev sekoja? – Keja jautāja, ceļot karoti pie mutes.

Alekss viņai to atņēma.

– Es stāstu, ka mani gandrīz nogalināja, bet tu uztraucies tikai par sevi?

Keja jau gribēja aizstāvēties, bet pamanīja šķelmīgu mirdzumu viņa acīs.

– Ja kāds būtu tev sekojis, man nāktos piedāvāt karoti vēl citiem cilvēkiem. Pietiek jau ar tevi.

– Laikam jau gulēt blakus notiesātam slepkavam ir īsts pārbaudījums.

Kejai šis joks nepatika. Tas bija pārāk patiess… un biedējošs.

– Lūdzu, pastāsti man saviem vārdiem, kas notika Čārlstonā. – Keja izmantoja visiejūtīgāko balss toni, lai pamudinātu vīrieti runāt, bet viņš pat nepaskatījās uz viņas pusi.

– Hmm, – viņš norūca, atkal paņemot karoti.

– Ko tas nozīmē?

– Tā nav tava darīšana.

– Ja es apdraudu savu dzīvību tevis dēļ un tu…

– Vai tur bija lācis? – vīrietis jautāja, pacēlis maizes kumosu pie mutes.

Keja spalgi iespiedzās un strauji pārvietojās viņam tuvāk.

– Nē, tikai vējš, – viņš noteica un turpināja ēst.

Keja aptvēra, ka viņš izlicies dzirdam lāci, lai neļautu viņai runāt par slepkavību.

– Tu neesi labs cilvēks.

– Tev piekristu visi Čārlstonas iemītnieki.

– Vesela pilsēta, kas prot izzināt cilvēka būtību. – Keja gribēja pajokot, bet vīrieša sejas izteiksme liecināja, ka tas nav izdevies. Abi brīdi ēda klusēdami, līdz viņa iejautājās:

– Vai tu viņu ļoti mīlēji?

– Jā.

Atbildes iedrošināta, viņa turpināja:

– Kā jūs iepazināties?

– Sacīkstēs. – Sautējums bija apēsts, un Alekss pasniedzās pēc pīrāga, ko Keja nemaz nebija pamanījusi.

– Ērkšķogas? Mans iecienītais ēdiens!

– Un kāds ēdiens tev šobrīd nešķiet iecienīts? – No vīrieša acīm bija nozudušas skumjas, un Keja par to priecājās.

– Kaltēta gaļa, āboli un strauta ūdens ar sūnu gabaliņiem.

Alekss iesmējies sagrieza pīrāgu ceturtdaļās ar savu lielo nazi.

– Mazliet pietaupīsim brokastīm. Ja vien tu atstāsi mums nedaudz ēdiena. Kur tas viss pazūd, meitēn? – Viņš aplūkoja Kejas augumu. To slēpa apmetnis, bet necik liela gan viņa nebija.

– Muskuļos, – meitene paziņoja, laizot sulu no plaukstas locītavas. – Esmu veidota no muskuļiem.

Alekss iesmējās, un Keju šī skaņa iepriecināja.

– Cik ilgi tu viņu pazini?

– Par ko tu runā? – Alekss jautāja.

– Tavu sievu. Cik ilgi bijāt pazīstami, pirms apprecējāties?

– Trīs nedēļas.

Keja izbrīnīta pavēra muti un lūkojās uz viņu.

– Ar to nepietiek, lai iepazītu cilvēku, pirms ar viņu salaulāties!

– Kurš tev to teica? Māte?

– Un tēvs.

– Droši vien arī mācītājs.

Keja apēda vēl vienu pīrāga kumosu.

– Tātad tu zini visu arī par mīlestību, ne tikai bēguļošanu no likuma.

Viņai šķita, ka šī piezīme atkal liks vīrietim noslēgties sevī, tomēr viņš atbildēja pavisam mierīgi.

– Es zinu, kad jūtos iemīlējies, jā. Ko tev lika darīt māte? Iepazīt vīrieti, pirms apprecies?

– Protams.

– Tāpat kā viņa iepazina tavu tēvu?

– Abi bija pazīstami vairākus gadus, pirms apprecējās, – Keja sacīja un samiedza acis. – Tu daudz zini par manu ģimeni. Vai to stāstīja tēvocis Tīsijs?

– Šo to jā. Vai esi paēdusi, vai arī man vajadzētu atkal iebrukt tavernā? Iespējams, tur vēl palikusi kāda mārciņa gaļas.

– Ar šo pietiks, bet ceru, ka tu gatavojies sargāt to pīrāga pusi.

– Uz dzīvību un nāvi.

Keja vēroja, kā viņš ieliek pīrāga trauku atpakaļ maisā, apsien ap to virvi un paceļ maisu kokā. Kad viņš atgriezās nelielajā nojumē, Keja jautāja, kā viņš to iemācījies.

– Vienmēr jāsargā ēdiens, meitēn. Vai tiešām tavi radinieki skoti to neiemācīja?

– Kad viņus apciemoju, es apmetos pilī, nevis ārpusē. Sāka līt lietus, un gaiss kļuva vēsāks. Keja savilka apmetni ciešāk un pierāva ceļgalus pie krūtīm. Kamēr viņi ēda, sabiezēja tumsa, un tagad viņa bija palikusi divatā ar tik tikko pazīstamu vīrieti.

– Vai tu atkal no manis baidīsies, meitēn? – viņš klusi jautāja.

Keja iztaisnoja muguru.

– Kāpēc jābaidās no tāda vārgulīga večuka? Par ko mēs runājām?

– Par tavu pieredzi aplidošanas mākslā, – viņš steigšus atbildēja, valdīdams smieklus.

– Priecājos, ka spēju tevi uzjautrināt, bet vispār jau es devos uz Čārlstonu, lai apsvērtu trīs bildinājumus. – Keja apmierināta uztvēra vīrieša pārsteiguma pilno skatienu.

– Trīs?

– Vai domāji, ka vīrieši mani negrib? Ja tu mani uzskati par bezjēdzīgu, tas nenozīmē…

– Vai tu gribi teikt, ka nevari izdomāt, ar kuru no trīs vīriešiem precēties?

Balss tonis liecināja, ka viņam tas šķiet dīvaini vai pat nepareizi, bet Kejai nebija ne jausmas, kāpēc.

– Jā, – viņa vilcinādamās atbildēja. – Visi ir krietni vīrieši, un…

– Bet kur ir kaisle? – Alekss dedzīgi jautāja.

Keja priecājās, ka tumsā nav redzami viņas piesarkušie vaigi.

– Ja tu runā par to, ko vīrietis un sieviete dara divatā, par to man viss zināms. Es visu mūžu esmu pavadījusi kopā ar dzīvniekiem un zēniem. Viņi ir netīri lopi, un es runāju par zēniem, nevis dzīvniekiem. – Alekss lūkojās uz viņu, iepletis acis. – Kāpēc tu uz mani tā skaties?

Uz brīdi novērsies, Alekss papurināja galvu, it kā apskaidrojot domas.

– Vai kāds no tiem trim liek tavām asinīm uzkarst?

– Asinīm uzkarst? Cik dīvaina doma! Nē, viņu dēļ manas asinis dara tikai to pašu, ko parasti. Mums vajadzētu pagulēt. – Viņa izstiepa saplēstajās zeķēs tērptās kājas un centās atslābināt prātu, lai iemigtu, tomēr tas bija grūti pēc vairāku stundu diendusas. Turklāt viņš vēl joprojām gaidīja atbildi.

– Viņi visi ir labi vīrieši un spēj nodrošināt gan mani, gan bērnus. Nesaprotu, kāpēc nedrīkst… – Keja apklusa, jo Alekss iesmējās, turklāt tik nicinoši, ka viņa atbalstījās uz elkoņa un palūkojās uz viņu. Vīrietis bija izstiepies miklajā zālē, ģērbies vienīgi plānajās drānās un uzgriezis viņai muguru.

– Ko tas nozīmē?

– Neko, meitēn. Guli.

Keja piecēlās sēdus.

– Nē, es vēlos zināt, kāpēc tu tik nejauki spurdzi.

– Spurdzu? – viņš atkārtoja, šķietami uzjautrināts. – Es nespurdzu. Tādu skaņu es izdodu, kad dzirdu kaut ko neticamu un nesaprotamu.

– Ja neatzīsies, ko ar to gribēji teikt, es…

– Nu? Ko tu izdarīsi, meitēn? Viņa pieliecās vīrietim tuvāk.

– Pārvērtīšu tavu dzīvi par elli, – viņa klusi noteica.

Alekss pievērsās viņai un domās iztēlojās visus iespējamos veidus, kā viņa varētu piepildīt savus draudus.

– Tas laikam nozīmē, ka šovakar tu nemitēsies runāt, līdz es nomiršu.

– Ar to mēs varētu sākt.

Viņš pagriezās uz muguras un salika rokas aiz galvas. – Spriežot pēc tā, ko zinu par laulību, to uzturēt nav viegli. Vienīgā iespēja ir mīlēt otru cilvēku.

– Tam es piekrītu, – Keja vilcinādamās sacīja. Viņa vēl joprojām nesaprata, kādi Aleksam ir iebildumi.

– Vai tu mīli visus trīs vīriešus? – Viņš lūkojās uz Keju no apakšas, jo gulēja, kamēr viņa sēdēja.

– Es varētu viņus mīlēt. Starp citu, kopš man palika sešpadsmit, esmu saņēmusi astoņus bildinājumus. Izvēlējos trīs preciniekus, un tagad apsvēršu, kurš man būtu piemērotāks. Nav tā, ka man ir tikai trīs bildinājumi un esmu ar mieru pieņemt jebkuru no tiem. Tas, kurš mani bildināja pirmais, bija… Teiksim tā, viņš bija ļoti nepiemērots, un es viņu neiekļāvu.

– Tātad izvēlējies no viņiem trīs, kurus varbūt spētu iemīlēt, un mēroji tālo ceļu uz Čārlstonu, lai nolemtu, kurš būs laimīgais?

– Jā, – Keja atbildēja un palūkojās uz Aleksu, tik un tā nesaprotot, kāpēc viņš smejas. – Kas tev šķiet tik smieklīgs?

Viņš jau grasījās atbildēt, bet piecēlās sēdus un palūkojās uz viņu.

– Meitēn, tev nepieciešama kaisle. – Keja gribēja iebilst, bet viņš pacēla roku, Keju apklusinādams. – Kad skaties uz vīrieti, tev jājūtas tā, it kā būtu gatava mirt, ja nepavadīsi visu atlikušo mūžu kopā ar viņu. Tavai sirdij jāsakāpj kaklā un tur jāpaliek.

– Manuprāt, ir iespējams iemācīties kādu mīlēt. Tu uzskati, ka esmu vēl bērns, bet man ir nācies redzēt šādas kaisles laulības, un tās nekad neizdodas. Manas mātes draudzene aizbēga kopā ar daudz jaunāku vīrieti, un… Nu, tagad viņi nemitīgi strīdas. Viņu meita ir mana draudzene un pusi dzīves pavada manā mājā, lai nevajadzētu atgriezties pie saviem ķildīgajiem vecākiem.

– Cik viņiem ir bērnu?

– Vienpadsmit.

– Viņiem ir vienpadsmit bērnu, bet viņi visu laiku pavada strīdoties?

Keja domās pavēlēja sev nenosarkt, bet tas neizdevās, un viņa cerēja, ka Alekss to neredz.

– Viņi nav laimīgi.

– Izklausās, ka viņiem viss ir kārtībā. Nelaimīgi ir tie, kas vienmēr ir pieklājīgi viens pret otru.

– Muļķības. Mani vecāki ir pieklājīgi.

Alekss veltīja viņai bargu skatienu.

– Nu labi, ne vienmēr, – Keja pieļāva. – Māte ir nedaudz stūrgalvīga, un tēvs reizēm par to sadusmojas, un šad tad mēs ar brāļiem draudējām pamest mājas, ja viņi nesalabs. Tomēr viņi viens otru ļoti mīl.

– Un viņi viens otru izvēlējās, jo bija saderīgi?

– Mans tēvs bija klana muižnieks, mana māte bagāta mantiniece. Jā, es domāju, ka viņi bija ļoti saderīgi.

Vīrietis atkal iespurdzās un izstiepās uz zemes, salicis rokas virs krūtīm. Izskatījās, ka viņš grasās iemigt.

– Viņi bija visnesaderīgākais pāris visā kristīgajā pasaulē, – viņš noņurdēja.

– Kā tu tik daudz zini par manu ģimeni?

– Tīsijs…

– Neticu, ka tēvocis Tīsijs tev tik daudz par mums stāstījis. Vai viņš runāja par sevi un Batšīvu?

– Pieminēja šo vārdu, – Alekss atbildēja, bet nepagriezās. – Vai viņš bija kaislīgi iemīlējies?

– Neprātīgi. Mana māte apgalvo, ka tēvocis Tīsijs gandrīz padarīja sev galu, kad Batšīva apprecējās ar citu.

– Pazīstu šīs izjūtas, – Alekss klusi noteica. – Ļoti labi pazīstu.

Keja gribēja turpināt runāt vai pat pastrīdēties. Viņai negribējās gulēt, un tumsa un lietus visapkārt viesa nemieru.

– Vai tu ļoti mīlēji savu sievu? – viņa klusi jautāja.

– Ar visu sirdi un dvēseli.

– Un saprati to pēc pirmajām trim nedēļām?

– Jau pirmajā mirklī. Mūsu skatieni sastapās, un es piederēju viņai.

– Bet tu neko par viņu nezināji, nepazini viņas raksturu, kas viņai patīk un nepatīk, kādas ir viņas nākotnes ieceres? Neko?

– Un tu laikam visu zini par vīriešiem, ar kuriem gatavojies precēties.

– Protams.

– Vai tu veido sarakstus?

Keja atcerējās savu piezīmju grāmatiņu, pilnu ar iespējamo līgavaiņu īpašībām. Viņa salīdzināja vecumu, mājas, pagātni, itin visu, ko spēja iedomāties. Keja zināja, ka laulība ir nopietns solis, un nevēlējās kļūdīties. Viņa gribēja laulību, kas būtu tikpat veiksmīga kā viņas vecāku savienība.

– Nē, protams, – viņa meloja. – Ļaušu, lai lēmumu pieņem sirds. Vai tā nevajadzētu darīt visām līgavām?

– Vai tu gribi zināt, kas, pēc manām domām, tev jādara? Manuprāt, tev jāpaguļ. Mēs dosimies ceļā agri no rīta, vēl pirms ausmas, tāpēc tev jāatpūšas.

Keja negribīgi apgūlās uz cietās zemes un centās iemidzināt prātu, bet tas turpināja darboties.

– Vai esi jau izdomājis, ko darīsi ar mani?

– Jā, bet neteikšu tev, kas man padomā, tāpēc nav jēgas mani bikstīt.

– Es tevi nebikstu, – Keja iebilda.

– Tu varētu apmācīt citus bikstīšanas prasmēs. Pat atvērt skolu, kurā mācīsi cilvēkus bikstīt kādu, līdz viņš izmisis lūdz atpestīšanu no tavas mēles.

Keju patiesi tracināja vīrieša attieksme pret viņu kā pret bērnu.

– Maiks Basets nelūdz, lai atpestīju viņu no savas mēles. Tieši otrādi…

– Meitēn, tu esi mežā viena pati kopā ar notiesātu slepkavu. Vai tiešām runāsi ar viņu par to, ko meitene spēj izdarīt ar mēli?

– Nu, es… – Keja nezināja, kā attaisnoties, bet galu galā nekāda paskaidrojuma nebija. Viņa apgūlās uz apmetņa malas un, brīdi vilcinājusies, pārmeta otru pusi vīrietim pāri. Viņš pateikdamies ieņurdējās un pievirzījās tuvāk. Keja sajuta viņa auguma siltumu uz muguras. Varbūt vainojams bija šis tuvums vai arī klusās lietus lāšu skaņas; lai nu kā, viņa aizvēra acis un iegrima miegā.